Divreiz nolaupīta dzimtene. Krimas tatāru tautas līderi stāsta par savu zemi 2

Rustema Abiļtarova bērni. Foto: Antons Naumļuks
Aleksejs Grigorjevs
Print Friendly, PDF & Email

Rīgu 10.-11. maijā apciemoja Krimas tatāru tautas līderi: Krimas tatāru tautas padomes (Medžlisa) priekšsēdētāja vietnieks, bijušais politieslodzītais Ahktems Čijgozs un Krimas Stratēģisko pētījumu institūta direktors Arsens Žumadilovs. Braucienu un tikšanos ar publiku un medijiem organizēja Baltijas-Melnās jūras alianse un Eiro-Krievu iniciatīva sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā. Tikšanās notika Happy Art Museum telpās un vienlaikus tur tika izstādītas Krievijas fotomākslinieka un žurnālista Antona Naumļuka Krimas tatāru politieslodzīto aktīvistu bērnu fotogrāfijas ar kopēju nosaukumu Pieaugusī Krimas bērnība.

Ar šo vizīti tika atzīmēta Krimas tatāru tautas sēru un cīņas diena – deportācijas gadadiena 18. maijā. Šajā dienā 1944. gadā visus Krimas tatārus, ieskaitot sievietes, bērnus, sirmgalvjus un kareivjus, kuri atgriezās no frontes, rītausmā pamodināja viņu mājās ienākuši PSRS Iekšlietu komisariāta karaspēka karavīri. Krimas tatāri tika sadzīti lopu vagonos un aizvesti galvenokārt uz Uzbekistānas teritoriju. Pa ceļam cilvēki mira. Nāve sekoja arī jaunajā apmešanās vietā, it sevišķi 1946.-1947. gada bada laikā. Krimas tatāri zaudēja trešo daļu tautas.

Arsens Žumadilovs kļūdījās, kad teica, ka Krimas notikumi latviešiem ir kaut kas svešs un nesaprotams. Tāls ceļojums lopu vagonos daudziem latviešiem ir zināms, jo tas skāra daudzu ģimenes. Tomēr Latvijā deportācijas nebija tik ekstrēmas, ka skartu visu tautu bez izņēmuma. Turklāt pēc Staļina nāves svešumā izdzīvojušie latvieši varēja atgriezties dzimtenē, kaut arī ne savās mājās.

Krimas tatāriem dzimtene tika atņemta un atgriešanās tajā liegta. Tikai pēc Padomju Savienības iziršanas – gandrīz pusgadsimtu pēc deportācijas – Krimas tatāri sāka atgriezties Krimā un no jauna apgūt savas vēsturiskās dzimtenes zemi.

Tomēr dzimtajās mājās Krimas tatārus neielaida. Nosaukumi Krimas tatāru valodā bija nomainīti ar krieviskajiem padomismiem. Dārgās dienvidu krasta zemes dēļ savos ciematos nedrīkstēja atgriezties deportētie. Jaunā vietējā vara, precīzāk –  mafija – negribēja dalīties ar tik vērtīgu resursu. Ahtems Čijgozs stāsta, ka tatārus bija ieteikts izmetināt “dispersi un tikai stepes apvidos”. Un tomēr tā bija dzimtene!

Krimas tatāri bija gandrīz vienīgie Ukrainas nacionālās kustības “Ruh” sabiedrotie, un Ukrainas valdība viņu labā varēja izdarīt daudz vairāk nekā, mīļā miera labad nevēlēdamās strīdēties ar Krieviju un tās piekto kolonnu, savulaik darīja. Un tieši šai piektajai kolonnai piederēja vietējā vara Krimas pussalā.

Arī Krimas okupācijas laikā 2014.gadā Krimas tatāri bija vienīgā organizētā kopiena, kas bija gatava stāties pretī Krievijai un tās vietējiem rokaspuišiem. Viņiem nebija ilūziju par to, kas notiek un kādas tam varētu būt sekas.

Tomēr spēki bija pārāk nesamērīgi. Pēc pāris plašām demonstrācijām Krimas tatāru kopiena izlēma, ka prioritāte ir nācijas un dzimtenes saglabāšana, bet pretestība okupācijai būs nevardarbīga. Tieši par šiem protestiem pašā Krievijas agresijas sākumā 2014. gada 26. februārī tikai pēc gada arestēja Ahtemu Čijgozu un apsūdzēja “masu nekārtību organizēšanā”. Gandrīz trīs gadus vēlāk, 2017. gada oktobrī, viņu un otru politieslodzīto Ilmi Umerovu Krievija izdeva Turcijas prezidentam Erdoganam un viņi varēja atgriezties Ukrainā, bet ne dzimtajā Krimā.

Ahtema Čijgoza advokāts Nikolajs Polozovs, pamatojoties uz liecībām un dokumentiem, sarakstīja grāmatu, kurā dienu pēc dienas apraksta Krievijas spēku, arī militāro, darbību, okupējot Krimu.

Envera Mamutova dēls. Foto: Antons Naumļuks

Okupācija… Vēl viena paralēle ar Latvijas notikumiem. Okupanti nevēlas sevi atzīt par okupantiem. Tāpēc daudzi no tiem, kuri skaļi izsaka nevēlēšanos samierināties ar okupantu “jauno kārtību”, Krimā vienkārši pazuda. Vēlāk atrada dažu līķus, bet citus vispār neatrada.

2014. gada 4. martā, pašā okupācijas sākumā, Rešats Ahmetovs izgāja piketēt Simferopolē viens pats, tika aizturēts un pazuda. Pēc divpadsmit dienām viņa sakropļoto līķi atrada stepē. Trīs bērni palika bez tēva. Tā sākās Krimas pievienošana Krievijai “bez asinsizliešanas”.

Pašlaik Krimā pazudušo skaits ir aptuveni divi desmiti. Gandrīz visi ir Krimas tatāru tautas aktīvisti, daži ir etniskie ukraiņi.

Krievijas okupācijas vara Krimas tatārus uzskata par draudu savai kundzībai. Šogad vietējā vara Krimas tatāriem ierādīja vietu, kur viņi drīkst noturēt sēru pasākumus deportācijas gadadienā 18. maijā: staciju Ceriņi (Sireņ) tukšā stepē, netālu no Bahčisarajas. Mediji to nosauca par sēru geto. Vara nevēlas, lai tai atgādina par noziegumiem, nevēlas, jo iedzīvojas no noziegumu sekām. Nevēlas, jo turpina iet noziegumu ceļu.

Taču Krimas tatāri un ukraiņi okupācijas varai nedod mieru. Ja varētu, Krievija viņus būtu atkal deportējusi, bet mūsdienās tas nav tik vienkārši. Tāpēc Krimā vara vēršas pret ukraiņu un Krimas tatāru valodām, samazinot stundu skaitu skolās šajās valodās, pat ja mācības ir fakultatīvas. Vienīgais ukraiņu licejs slēgts jau 2014. gadā uzreiz pēc Krimas aneksijas.

Krimas tatāri arī slēpa ukraiņu Pareizticīgās baznīcas (Kijevas patriarhāts) priesterus, kurus vajāja Krimas okupācijas varas iestādes. Kad okupanti slēdza baznīcas, viņi piedāvāja noturēt dievkalpojumus mošejās.

Fatma Ismailova un Fatihs. Foto: Antons Naumļuks

Krimas tatāri pasargāti jūtas Ukrainā un apdraudēti – Krievijā. Vēl un vēl Ahtems Čijgozs un Arsens Žumadilovs atkārto, ka pieprasa Ukrainas suverenitātes atjaunošanu Krimā. Arsens Žumadilovs, ar izcilību beidzis Londonas Ekonomikas skolas maģistratūru, pašlaik pasniedz ar valsts pārvaldīšanu saistītus priekšmetus prestižajā Pētera Mohilas vārdā nosauktajā universitātē Kijevā, protams, ukraiņu valodā. Kijevā viņi nejūtas svešumā. Tomēr dzimtene ir Krima, kur palika radi, draugi, mīļo cilvēku kapi. Viņi nevēlas teikt, ka dzimtene ir atņemta, jo dzimteni atņemt nav iespējams. Tā ir viena vienīgā un tāda arī paliks. Ar asarām acīs Ahtems rāda savu māju fotogrāfijas: istabas, pavardu, pagalmu, suni. Tā latviešu bēglis Austrālijā varētu rādīt savas tēva sētas bildes.

Krimas “teroristu” bērni. Foto: Antons Naumļuks

Šajā gadsimtā diezgan ilgi nodzīvoju Ukrainā, taču Krimā biju tikai divas reizes un neilgi. Kaut kas man tur likās neīsts. Tā nebija daba, kas ir pasakaini gleznaina un daudzveidīga, no Ziemeļkrimas sausajām stepēm līdz romantiskajiem dienvidu krasta kalniem un zaļi zilo jūru. Tā bija zeme, kur pamattauta tika ar varu izmesta no dzimtajām mājām, aizvesta svešā vietā, saņēma atļauju atgriezties tikai pēc 50 gadiem, un arī tad savā dzimtenē tika pieciesta.

Krievu valodā rakstošais ukraiņu dzejnieks Boriss Čičibabins Krimu bez Krimas tatāriem aprakstīja kā tukšu Ēdeni pēc Ādama un Ievas padzīšanas. Viņa izpratnē Krima un Krimas tatāru tauta pieder viens otram un nav iedomājami atrautībā. Citai tautai piederošajam dzejniekam šī zeme ir mīļa, bet nav Dieva dota. Šī ir arī zināma vainas izjūta, ka neesi neko izdarījis, lai šai tautai palīdzētu.

Ko mēs varam izdarīt? Vismaz just līdzi. Varbūt.

 

Autors ir publicists

Komentāri (2)

Dusma 18.05.2018. 20.45

ar ko atškiras .lielas tautas no mazām ?
tatāru zemi okupēja Krievija – tatāri nav sūdzejušies ne EP , ne ANO

kaut ko te raksta un stāsta mums, kuri paši savas tiesības nespējam aizstāvēt

redz- mūsu deputāti kasa sabas spalvainās kājstarpes, kamēr krievi rīkojas un ir rezultāts
mūsējie ir runājuši ar katru no EP deputātiem par krievu okupācijas sekām Latvijā?

Ir runājuši par starptautiskas tiesas a la NURNBERG nepieciešamību komunisma noziegumu notiesāšanai

bļedj tās maukas ala griguļes ir tikai baudījuši dzīvi …

http://jauns.lv/raksts/zinas/281835-mamikins-un-mitrofanovs-savakusi-114-ep-deputatu-atbalstu-aicinajumam-parskatit-lemumus-par-krievu-skolu-reformu

+2
0
Atbildēt

1

    tonijs > Dusma 19.05.2018. 01.09

    “1994. gadā toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrējevs bija sagatavojis iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijai (ANO) rakstu par Latvijas okupāciju un tās rezultātā Latvijā izveidojušos etnisko situāciju, kad Latvijas kolonizācijas dēļ tautas pamatnācija savā zemē bija palikusi par minoritāti.”
    http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/203707-par_okupaciju_integraciju_un_latvijas_arpolitiku

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu