Diena: 17. maijs, 2018

Izglītības reformai draud iesprūšana Saeimā

Izglītības ministrijai un ekspertiem radušās bažas par izglītības satura reformas novilcināšanu. Lai gan koalīcija ir vienojusies, ka tās īstenošanai nepieciešamie likumu grozījumi Saeimā jāpieņem pavasara sesijas laikā, tātad līdz Jāņiem, to izskatīšana ievelkas. Vislielākās pretenzijas ir pret mācību sākšanu no sešu gadu vecuma, bet vēl plašāki iebildumi pret reformas saturu ir Latvijas Pašvaldību savienībai.

Ja likumu pieņemšana aizkavēsies, tas apdraud reformas sākšanu, kas šoruden plānota bērnudārzos, bet no nākamā gada 1. septembra skolās. Izglītības satura reformai no Eiropas Sociālā fonda piešķirti gandrīz 12 miljoni eiro, un darbu aizkavēšanās gadījumā Latvijas valstij var rasties finansiāli zaudējumi, brīdina izglītības ministrijā.

Grozījumi Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz  jaunu izglītības standartu izstrādi un mācību sākšanu 1. klasē no sešu gadu vecuma, pirmajā lasījumā Saeimā konceptuāli tika atbalstīti jau 26. aprīlī. Taču deputāti lēmuši priekšlikumus otrajam lasījumam iesniegt mēnesi — līdz pat 28. maijam. Saeimas izglītības komisija tos izvērtēs 30. maijā, bet pagaidām nav zināms, kad varētu notikt šo grozījumu izskatīšana otrajā un trešajā lasījumā Saeimā.

Saeimā iesniegtie grozījumi abos likumos paredz to, kas rakstīts valdības plānā un par ko jau ir bijusi vienošanās gan koalīcijā, gan jaunā izglītības satura sabiedriskajā apspriešanā, kas ilga aptuveni pusgadu un noslēdzās šā gada februārī. Tie paredz, ka pamatizglītības apguve sākas no sešu gadu vecuma, nevis no septiņiem gadiem kā pašlaik, bet 1. klases mācību programmu var īstenot arī bērnudārzos. Grozījumi nosaka arī izglītības standartu maiņu, lai uzlabotu bērnu un jauniešu prasmes, precizē stundu garumu, lai dažādotu stundu veidus un metodes. Līdzšinējo četru vidējās izglītības iestāžu tipu vietā paredz tikai divus: vidusskolas un valsts ģimnāzijas (vairs nebūs vakarskolu un pašvaldību ģimnāziju).

Pirmajā lasījumā grozījumi Saeimā ar nelielu balsu vairākumu tika pieņemti. Taču 3. maijā Saeimā tika iesniegti vietnē Manabalss.lv savāktie 10 748 iedzīvotāju paraksti par pašreizējā skolas gaitu uzsākšanas vecuma saglabāšanu. Iniciatīvu ierosināja Neatkarīgās izglītības biedrība, kuru vada privātskolas Patnis valdes priekšsēdētāja Zane Ozola.

Ir noskaidroja  Saeimas izglītības komisijā, parlamenta deputātu vidū izcēlušās diskusijas gan par mācību sākšanu no sešu gadu vecuma, gan citiem izglītības satura jautājumiem, un līdz ar to kļuvis skaidrs, ka priekšlikumu otram lasījumam būs daudz. Tāpēc to iesniegšanai atvēlēts mēnesis.

Arī Latvijas Pašvaldību savienība komisijai norādījusi, ka iebilst gan pret nodomu pamatizglītību sākt no sešu gadu vecuma, gan pret pašu izglītības reformu, Ir sacīja LPS padomniece izglītības jautājumos Ināra Dundure. “Jaunais izglītības saturs ir neveikls tulkojums no angļu valodas. Mēs uzskatām, ka to vajag balstīt nevis citu valstu, bet savas valsts pieredzē. Bet pašreizējais piedāvājums nav balstīts ne Satversmē, ne ģimeniskās, ne latviskās vērtībās,” sacīja Dundure. Līdz 28. maijam LPS savus priekšlikumus iesniegšot Saeimas izglītības komisijā rakstiski.

Izglītības ministram Kārlim Šadurskim (Vienotība) ir pamatotas bažas, ka gaidāmo Saeimas vēlēšanu gaisotnē, mēģinot izpatikt vēlētājiem, deputāti varētu ieslīgt populismā, Ir atzīst ministra pārstāvis Mārtiņš Langrāts.

Arī jaunā izglītības satura ieviešanas projekta vadītāja Zane Oliņa pauž satraukumu, vai reformai vajadzīgie grozījumi tiešām tiks Saeimā pieņemti līdz Jāņiem. Šiem grozījumiem ir jāsniedz juridisks pamatojums jaunajiem izglītības standartiem un mācību programmu paraugiem.

Ja šo dokumentu pieņemšana aizkavēsies, būs apgrūtināta arī tālāko atbalsta materiālu skolotājiem izstrāde. Līdz ar to vairs nebūtu iespējams īstenot reformu pēc plānotā grafika, kas paredz no šā gada septembra sākt programmu ieviešanu bērnudārzos un nākamo triju gadu laikā pakāpeniski turpināt skolās. Proti, no 2019.gada 1. septembra — pirmajā, ceturtajā, septītajā un desmitajā klasē, no 2020. gada septembra  — otrajā, piektajā, astotajā un vienpadsmitajā klasē, bet gadu vēlāk atlikušajās klašu grupās.

“Likumu grozījumiem jābūt pieņemtiem šīs sesijas laikā un vislielākās pretenzijas ir pret mācību sākšanu no sešu gadu vecuma, tāpēc, iespējams, nāksies ņemt ārā no grozījumiem visu to, kas attiecas uz sešgadniekiem,” saka Saeimas izglītības komisijas priekšsēdētājs Aldis Adamovičs (Vienotība). Tas nozīmē arī pārmaiņas jau gatavotajos pirmsskolas un pamatizglītības standartos, bet pagaidām komisijas vadītājs neredz citu iespēju, kā panākt grozījumu pieņemšanu, lai izglītības satura reformas skolās sāktos no 2019. gada 1. septembra, kā tas ir šobrīd ieplānots.

Saņemts lielākais testamentārais ziedojums Vītolu fonda vēsturē

Vītolu fonds 17. maijā saņēma Gunāra Šterna testamentāro ziedojumu – visus dzīves laikā uzkrātos līdzekļus viņš ir novēlējis Latvijas jauniešu izglītošanai. Tas ir arī pats lielākais ziedojums fonda vēsturē – pieci miljoni Austrālijas dolāru jeb vairāk nekā trīs miljoni eiro, Ir informē fonda valdes priekšsēdētāja Vita Diķe. Ziedojums apliecina ne tikai ziedotāja neizmērojamo dāsnumu, bet arī atbalstu Vītolu fonda izvirzītajam mērķim – dāvāt Latvijai jaunus, izglītotus jauniešus, kuri spēs veidot veiksmīgu un panākumiem bagātu savas zemes nākotni.

Pirms vairākiem gadiem Šternu ģimene dibināja citu – Gunāra Šterna dzīvesbiedres Metas tēva docenta Jāņa Fridrihsona piemiņas stipendiju, kas tiek piešķirta Latvijas Universitātē studējošajiem jauniešiem.

Gunārs Šterns piedzima Rīgā 1930. gada 17. janvārī, bet uzauga Gulbenes un Alūksnes apkārtnē. 1944. gadā tūlīt pēc Litenes pamatskolas beigšanas viņš kopā ar vecākiem Pauli un Olgu un jaunāko brāli Uldi sāka bēgļu ceļu rietumu virzienā – Gunārs toreiz bija tikai 14 gadu vecs. Kara beigas Šternu ģimene sagaidīja angļu okupācijas zonā Vācijā, un Gunārs vidusskolas izglītību ieguva Rūdolfa Blaumaņa latviešu ģimnāzijā Oldenburgas bēgļu nometnē.

Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās Šternu ģimene devās uz Austrāliju un Sidnejas ostā viņi iebrauca 1950. gada ziemā. Vēlāk nonāca Kanberā, kur jau dzīvoja un strādāja radi. Gunārs sāka savas darba gaitas, šķūrējot akmeņogles toreizējā Kanberas spēkstacijā. Taču viņš ļoti vēlējās turpināt izglītoties un iestājās Melburnas Universitātes Kanberas koledžā – tur lekcijas varēja apmeklēt vakaros pēc darba. Taču tur nebija inženierzinātņu fakultātes, tāpēc Gunārs sāka tautsaimniecības studijas, un šī izvēle noteica viņa turpmāko karjeru. Studijas koledžā viņam ļāva atstāt smago darbu spēkstacijā un ieņemt ierēdņa, mācekļa vietu valsts statistikas departmentā – tur viņš pirmo reizi iepazinās ar perforētām skaitļošanas kartiņām.

1954. gadā Gunārs pārcēlās uz Melburnu, lai pabeigtu tautsaimniecības studijas Melburnas universitātē. Viņš turpināja strādāt, bet vienlaikus absolvēja arī Humanitāro zinātņu (Arts) fakultāti, specializējoties matemātikā. Kā izvēles priekšmets matemātikas kursā toreiz ietilpa jaunā datorzinātne, kas saistīja Gunāra interesi uz mūžu.

Mācoties Melburnas Universitātē, Gunārs sastapa Metu un 1957. gada 13. aprīlī  abus uz mūžu savienoja latviešu draudzes mācītājs Arnolds Grosbahs. Pēc studijām viņš strādāja savā pirmajā darba vietā “Gas and Fuel Corporation”, bet Meta universitātē veica ķīmijas asistentes darbu.

1962. gadā Gunārs pieteicās darbā Austrālijas Nacionālajā Universitātē (Australian National University, ANU), kas bija izaugusi no koledžas, kur viņš savulaik sāka studijas. Vēlāk Šternu ģimene pārcēlās uz Kanberu, un Gunārs kļuva par  datoru programmētāju Aizsardzības ministrijā (Department of Defence) – tur viņš strādāja līdz aiziešanai pensijai.

Arī pēc tam Gunārs neprata dīki vadīt laiku – viņš darbojās grāmatvedības jomā un strādāja starptautiskās nodokļu konsultantu firmas H&R Block Kanberas birojā, pēc tam vairākus gadus bija brīvprātīgs valdības nodokļu konsultants (Tax Help) mazturīgiem pilsoņiem. Sešdesmit gadus viņš bija grāmatvežu biedrības Certified Practicing Accountants biedrs.

Latvijā Gunārs Štrens pirmo reizi atgriezās padomju laikā, septiņdesmito gadu beigās, pēc tam vēl vairākas  reizes, pēdējoreiz –  2001. gadā.

Gunārs Šterns mira 2016. gada 26. jūnijā.

Infografika: Jeruzaleme un sadrumstalotā zeme

Protestos pret ASV vēstniecības atklāšanu Jeruzalemē pirmdien Izraēlas spēku un palestīniešu sadursmēs uz Gazas joslas un Izraēlas robežas nogalināti 59 palestīnieši un aptuveni 3000 ievainoti. Tas ir lielākais vienā dienā nogalināto palestīniešu skaits kopš 2014. gadā notikušā kara starp Izraēlu un grupējumu Hamas.

Uz ASV vēstniecības oficiālo atklāšanu pirmdien bija ieradies valsts sekretāra vietnieks Džons Salivans, prezidenta Trampa meita Ivanka un viņas dzīvesbiedrs Džareds Kušners, kā arī ASV finanšu ministrs Stīvs Mnučins.

Savukārt Palestīnas pašpārvalde otrdien atsauca savu sūtni ASV, protestējot pret ASV vēstniecības Izraēlā no Telavivas pārcelšanu uz Jeruzalemi.

Jeruzalemes liktenis ir dziļi emocionāls jautājums konfliktā starp Izraēlu un palestīniešiem. Izraēla ir pasludinājusi Jeruzalemi par savu galvaspilsētu, bet palestīnieši pretendē uz Austrumjeruzalemi kā savas nākotnes valsts galvaspilsētu.

Sadrumstalotā zeme.

Vai uz Latvijas ceļiem būs dzīve pēc 2020. gada?

Transporta attīstība ir radījusi objektīvas satiksmes problēmas pilsētās visā pasaulē, arī Latvijā. To rašanās iemesls ir straujais transporta līdzekļu skaita pieaugums. Ceļu pārslogotība ir visaktuālākā problēma, plānojot brauciena laiku, jo tā ietekmē kopējo pārvadājuma laiku un līdz ar to izmaksas, kas loģistikas nozares uzņēmumiem ir īpaši būtiski.

Pārvadājuma laiku būtiski ietekmē arī ceļu kvalitāte, kas Latvijā izsenis bijis sāpīgs temats. Bez kvalitatīviem ceļiem nav iespējama pārvadājumu efektivitātes kāpināšana, kas ekonomikas globalizācijas apstākļos ir viens no galvenajiem loģistikas attīstības virzieniem.

Solījumi versus statistika

Ja 2017. gada nogalē saskaņā ar Global Competitiveness Index ziņojumu, kuru ik gadus sastāda Pasaules ekonomikas foruma eksperti, Latvija nebija iekļuvusi pat pirmajā simtniekā pasaules autoceļu reitingā (no 137 valstīm, kuras piedalījās reitingā, Latvija atrodas 107. vietā, bet Lietuva un Igaunija ieņēmušas 37. un 38. vietu), tad jau šā gada janvārī VAS “Latvijas Valsts ceļi” nāca klajā ar paziņojumu, ka, neraugoties uz satiksmes intensitātes palielināšanos uz Latvijas autoceļiem, to kvalitāte beidzamo gadu laikā ir uzlabojusies.

2017. gadā valsts autoceļu uzturēšanai kopumā izlietots 65,1 miljons eiro, tajā skaitā 32,3 miljoni par vasarā veiktajiem darbiem, bet 32,8 miljoni – par ziemas mēnešos padarīto, savukārt šogad autoceļiem plāno izmantot par 37 miljoniem eiro vairāk nekā pērn. Tomēr pat ar šīm investīcijām mēs neesam sasnieguši vidējo Eiropas Savienības (ES) ceļu kvalitātes līmeni. Ja vidējais līmenis ES tiek vērtēts ar 4,76 punktiem, tad salīdzinājumam jāpiebilst, ka Latvijai ir 3,05 punkti.

Ceļu stāvoklis ne tikai bremzē loģistikas nozares attīstību, bet arī sekmē disproporcionālu līmeni un tempu reģionu sociālajā un ekonomiskajā attīstībā. Attālākie Latvijas reģioni var attīstīt tūrisma objektus, piedāvāt ražošanas telpas uzņēmējiem u.tml., bet, ja nav sakārtotas ceļu sistēmas, kā nokļūt līdz šiem objektiem, rezultāta nebūs.

Finansējums astoņas reizes mazāks nekā nepieciešams

“Pieprasa sakārtot ceļus”, “Ceļu kvalitāte ir katastrofāla” – šādi virsraksti medijos parādās bieži, savukārt ceļu uzturētāji ar pieejamiem līdzekļiem cenšas novērst esošos bojājumus, lai gan ar finansējumu, kas ir astoņas reizes mazāks nekā nepieciešams, būtiski uzlabojumi nav iespējami. Ceļu problēmu risināšanā mēs, velkot paralēles ar saslimšanu, cīnāmies tikai ar slimības sekām, tā vietā nepieciešams identificēt cēloņus un darboties profilakses uzlabošanā.

Viens no cēloņiem ir klimatiskie apstākļi, kas Latvijā nākotnē būtiski nemainīsies, tātad viens nemainīgais lielums ir skaidrs. Pieaugs arī transporta līdzekļu skaits, tāpēc jārod atbilde uz jautājumu – kā palielināt finansējumu, kas ir pats būtiskākais saskaitāmais šajā formulā. Ik gadu tikai vietējo un grants ceļu uzturēšanai un remontiem būtu nepieciešami 130 miljoni eiro, un tikai ar ES fondu līdzekļiem šo summu nav iespējams nodrošināt.

Turklāt nav skaidrs, kas notiks 2020. gadā, beidzoties Eiropas Savienības fondu finansējumam. Prognozēts, ka paliks tikai valsts budžeta finansējums 150 miljonu eiro apmērā.

Bez degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumiem neiztikt

Tas, ka 2020. gadā gaidāmas lielas pārmaiņas, bija zināms jau iepriekš, tāpēc 2018. gada pavasaris kā brīdis risinājuma meklēšanai, protams, vērtējams kā novēlots, bet, iespējams, ka situācijas bezcerība mudinās uz rīcību – mainīt esošo kārtību, kad tikai trešdaļa autoceļu lietotāju samaksāto nodokļu tiek novirzīta ceļiem. Nenoliedzami arī Valsts autoceļu fonda atjaunošana, kurā jānonāk visiem degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumiem pilnā apmērā. Tas laiks, kad varējām koķetēt par daļu no ieņēmumiem, ir nokavēts. Bez tam jācenšas īstenot aizvien vairāk publiskās un privātās partnerības īstenotie projekti ceļu būvē, lai arī tie prasa ilgstošu sagatavošanās posmu.

Papildus finansējumam nepieciešams veikt citus būtiskus atbalsta pasākumus: ūdens novadīšanu no ceļiem atsevišķos posmos, savlaicīgu greiderēšanas darbu plānošanu, masas ierobežojumu stingrāku kontroli uz ceļiem u.tml.

 

Autors ir SIA CPM Trading valdes loceklis

Žurnāls: Kāpēc Latvija atpaliek spiegu ķeršanā?

Kopš Krimas aneksijas un NATO papildspēku izvietošanas Baltijā aktīvāk tiek aizturēti vietējie iedzīvotāji aizdomās par spiegošanu Krievijas labā. Kopā jau 20 – desmit Igaunijā, astoņi Lietuvā un divi Latvijā. Pie mums tās ir pirmās spiegošanas lietas kopš neatkarības atjaunošanas, ceturtdien raksta žurnāls Ir.

No divām spiegu lietām Latvijā vistālāk tiesvedībā tikusi bijušā Latvijas dzelzceļa Jelgavas nodaļas sliežu meistara Aleksandra Krasnopjorova (50) apsūdzība spiegošanā Krievijas labā. Pats apsūdzētais to gan noliedz. Viņa lieta ir nonākusi tiesā un sākusies iztiesāšana.

Drošības policija (DP) Krasnopjorovu aizdomās turēja kopš 2015. gada vasaras. Apsūdzība uzskata, ka sliežu meistars no LDz novērošanas kamerām pārfilmējis video ar NATO militārās tehnikas kravām, kas šķērsoja pilsētu, un no sava epasta pārsūtījis video draugam Maksimam Krotovam Kaļiņingradā Krievijā. Abi draugi iepazinušies kādā armijas veterānu salidojumā – Krasnopjorovs ir dienējis padomju armijas sastāvā Afganistānā, bet Krotovs – it kā Čečenijā. Vairākas reizes Krasnopjorovs pārsūtījis arī sarakstus ar vilcienu ārpuskārtas maršrutiem.

Žurnāls raksta, ka uzreiz pēc aizturēšanas Krasnopjorovs atzinis, bet pēc tam noliedzis savu vainu un apgalvojis, ka uz viņu izdarīts spiediens. Video un foto sūtīšanu viņš atzīst, bet tā bijusi tikai dalīšanās ar biedriem, kuri paši piedzīvojuši karu.

Janvāra sākumā tiesa negaidīti nolēma atbrīvot Krasnopjorovu no pirmstiesas apcietinājuma, kurā viņš bija pavadījis vairāk nekā gadu. Nākamā tiesas sēde gaidāma 24. maijā.

Otra Latvijas spiegu lieta līdz tiesai varētu nonākt maijā. Tajā, pēc Re:Baltica ziņām, ir apsūdzēts Alūksnes rajonā dzīvojošs zemnieku saimniecības īpašnieks, kas Krievijas uzdevumā vācis publiski pieejamu informāciju par pierobežā notiekošo. Atšķirībā no Krasnopjorova, viņš savu vainu atzīst un nožēlo.

Kāpēc Igaunijā labāk sokas ar spiegu atklāšanu un notiesāšanu, analizējusi Re:Baltica un nonākusi pie secinājuma – Latvijā spiegu lietas tiek izskatītas parastajā kārtībā – pēc nozieguma izdarīšanas vietas, bet Igaunijā visas spiegu lietas pamatā izmeklē viena prokurore, kura ir arī daļa no 2015. gadā īpaši pierobežas teritorijas izmeklēšanai izveidotas komandas. Šajā izmeklētāju komandā ietilpst profesionāļi no policijas, robežsardzes, muitas, KAPO un prokuratūras. Tā ir īsta sadarbība, žurnālam teic Igaunijas ģenerālprokurore Lavlija Perlina.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.