Kā (ne)ķeram Krievijas spiegus

Aleksandrs Krasnopjorovs, pirmais par spiegošanu Latvijā apsūdzētais, Jelgavas tiesā 2017. gada 12. jūnijā. Foto — Lote Lārmane, Re:Baltica
Inga Spriņģe, Re:Baltica
Print Friendly, PDF & Email

Kopš Krimas aneksijas un NATO papildspēku izvietošanas Baltijā aktīvāk tiek aizturēti vietējie iedzīvotāji aizdomās par spiegošanu Krievijas labā. Kopā jau 20 — desmit Igaunijā, astoņi Lietuvā un divi Latvijā. Pie mums tās ir pirmās spiegošanas lietas kopš neatkarības atjaunošanas. Kāpēc atpaliekam?

Stindzinošā februāra dienā dodos uz metinātāju kursiem Jelgavā, lai satiktu Aleksandru Krasnopjorovu (50). Bijušais valsts uzņēmuma Latvijas Dzelzceļš Jelgavas nodaļas sliežu meistars ir pirmais Latvijas iedzīvotājs, kurš apsūdzēts spiegošanā Krievijas labā.

Drošības policija (DP) Krasnopjorovu aizdomās turēja jau kopš 2015. gada vasaras. Tā uzskata, ka Krasnopjorovs no Latvijas Dzelzceļa (LDz) novērošanas kamerām pārfilmējis video ar NATO militārās tehnikas kravām, kas šķērsoja pilsētu, un no sava elektroniskā pasta pārsūtījis video draugam Maksimam Krotovam Kaļiņingradā.

Abi esot iepazinušies kādā armijas veterānu salidojumā. Krasnopjorovs savulaik karojis Afganistānā padomju armijas sastāvā, Krotovs — it kā Čečenijā.

Krasnopjorovam novērošanas kameru video bija pieejami, jo viņa vadītās 18 cilvēku komandas pienākums bija remontēt sliežu posmu 60 kilometru garumā. Vairākas reizes Krasnopjorovs pārsūtījis arī sarakstus ar vilcienu ārpuskārtas maršrutiem.

Uzreiz pēc aizturēšanas Krasnopjorovs vainu atzina, taču pēc tam noliedza — uz viņu esot izdarīts spiediens. Vīrietis atzīst, ka sūtījis video un fotogrāfijas, bet tā esot bijusi vienkārši dalīšanās ar biedriem, kuri paši pārdzīvojuši karu, — tā Krasnopjorova versiju Re:Baltica izklāsta viņa advokāts Genādijs Ivankins, pēc kura domām, lieta būvēta uz vājiem pierādījumiem. Vairāk stāstīt viņam neļauj likums, jo lietu Jelgavas tiesā izskata aiz slēgtām durvīm.

Kā ir patiesībā, rādīs spriedums, ko ar nepacietību gaida arī Latvijas drošības dienesti. Šī ir pirmā spiegošanas lieta, kas nonākusi līdz tiesai. Taču šobrīd izskatās, ka lieta irst pa vīlēm. Pēc advokāta teiktā, no sākotnējām 24 epizodēm palikušas 14. Prokurore Zigrīda Meija no intervijas atteicās, paužot gatavību runāt pēc tiesas sprieduma.

Janvāra sākumā tiesa negaidīti nolēma atbrīvot Krasnopjorovu no pirmstiesas apcietinājuma, kur viņš bija pavadījis vairāk nekā gadu. Vīrietis tiesas zālē bija tuvu asarām.

«Neviens neko nelika»

Metinātāju kursos, ko organizē bezdarbnieku mācībām, ir pusdienu pārtraukums. Ģērbies sarkanā ziemas jakā ar kažokādas apkakli, Krasnopjorovs pie ieejas ar pāris vīriem smēķē. Uzrunāts, viņš noraida Re:Baltica lūgumu sniegt interviju. Taču izskatās, ka vīrieti māc ziņkāre, un viņš uz brīdi piesēž skolas vestibilā, lai aprunātos.

Krasnopjorovs ir dzelzceļnieks trešajā paaudzē. Dzelzceļā strādājis viņa vectēvs, kas Latvijā ieradies no Krievijas pēc kara. Krasnopjorova vecāki tobrīd vēl bijuši bērni. Viņš dzimis Latvijā un uzskata sevi par piederīgu valstij (par nīstamu valsti Krasnopjorovs uzskata ASV), bet ir nepilsonis «principa pēc». «Visu mūžu esmu šeit strādājis un maksājis nodokļus, kādēļ man tagad būtu jākārto eksāmens?» viņš saka.

Paziņas Krasnopjorovu raksturo kā «darītāju», kam nepatīk uzmanība. Jelgavas domes deputāts un vietējās Saskaņas nodaļas līderis Sergejs Stoļarovs stāsta, ka Krasnopjorovs savulaik piedalījies vecāku rīkotajās patruļās cīņā pret legālajām narkotikām jeb spaisu. Pēc Stoļarova iniciatīvas arī iestājies vietējā Saskaņas nodaļā, bet «no viņa lielākais pienesums bija biedru nauda, viņam nav politisku ambīciju ietekmēt, atbild pats par savu dzīvi».

Interviju Re:Baltica atteica Jelgavas padomju kara veterānu biedrības Šuravi līderis Aleksandrs Gotovks. Pēc Krasnopjorova aresta biedrība cēla trauksmi, apgalvojot, ka lieta ir politisks pasūtījums. Biedrība lūdza palīdzību prokremliskajam aktīvistam Vladimiram Lindermanam, kurš par notikušo informēja presi un arī apmeklēja Krasnopjorovu cietumā. Aizturētais no viņa palīdzības atteicies un lūdzis Šuravi pārtraukt aktivitātes, lai izvairītos no liekas publicitātes.

Krasnopjorovam ir sieva un divi bērni. Vecākais studē 1. kursā, jaunākais mācās pamatskolā. Tieši ģimenes finansiālo apstākļu dēļ Krasnopjorovs lūdza atbrīvot viņu no apcietinājuma. Līdz maijam viņš apmeklē bezdarbnieku kursus, pēc tam cer strādāt. «Darbu var atrast vienmēr, ja vien grib.»

Vai tas būs iespējams, atkarīgs no tiesas sprieduma. Krasnopjorovs kategoriski noliedz, ka būtu sadarbojies ar Krievijas specdienestiem. Fotogrāfijas esot sūtījis pēc savas iniciatīvas, neviens viņam neko neesot lūdzis. Vilcienu ārpuskārtas maršrutu sarakstus vairākkārt aizsūtījis kļūdas dēļ, «jo telefona ekrānam mazi burtiņi, tā bija nejaušība». Veterānu pasākumus Kaļiņingradā viņš apmeklējot regulāri, jo tā ir laba un lēta atpūta pie ūdeņiem visai ģimenei. Lietu viņš uzskata par safabricētu. «Kāds mani iegāza, traucēju. Politiska atriebība,» uzskata Krasnopjorovs. Taču, kurš un kāpēc viņam būtu gribējis atriebties, viņš konkretizēt nespēj.

Vaina likumā vai dienestos?

Krasnopjorovu aizturēja 2016. gada novembrī — aptuveni pusgadu pēc tam, kad Saeima aprīlī bija steidzami grozījusi Krimināllikumu, papildinot pantu par spiegošanu. Drošības iestādes apgalvoja, ka tieši novecojošie formulējumi neļauj saukt spiegus pie atbildības.

«Sabiedrībā bieži vien izskan viedoklis: kāpēc Igaunijā var noķert spiegus, kāpēc Lietuvā var, kāpēc Latvijā šādu lietu nav? Es gribētu teikt, ka tas lielā mērā ir normatīvo aktu trūkums,» Saeimas Juridiskās komisijas un Nacionālās drošības komisijas kopsēdē teica DP priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis. Kopš 2010. gada esot ierosināti seši kriminālprocesi, kas novecojušo likumu dēļ beigušies bez rezultāta.

Pēc neatkarības atgūšanas Igaunijā par spiegošanu Krievijas labā arestētas vismaz 14 personas, liecina Re:Baltica apkopotā informācija. Lietuvā — astoņas, to skaitā divi spiegojuši Baltkrievijas labā. Latvijā ir divi aizturētie.

Skaidrs, ka visas trīs ES ārējās robežvalstis ir spiegošanai vienlīdz interesantas, tāpēc žurnālisti drošības iestādēm jau gadiem uzdod jautājumu — kāpēc Latvijā aiztur mazāk spiegu? Skaidrojums vienmēr ir viens un tas pats.

Pirmkārt, Latvijas dienesti spiegus, kas parasti darbojas vēstniecību piesegā, bez skaļiem paziņojumiem izraida. Šo apgalvojumu nav iespējams pārbaudīt, jo informācija ir valsts noslēpums.

Otrkārt, Latvija it kā agrāk par Igauniju atbrīvojusies no bijušajiem VDK kadriem drošības iestādēs. «Bieži vien Igaunijā aizturētajiem ir pagātnes saikne ar VDK. Mums tādas situācijas nav, jo esam izolējuši jau sākotnēji,» no drošības iestādēm saņemto skaidrojumu atstāsta Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Inese Lībiņa-Egnere (Vienotība).

Šis apgalvojums īsti neiztur kritiku. Pēdējie pieci bijušās VDK darbinieki Drošības policiju pameta tūkstošgades sākumā, kad Latviju uzaicināja iestāties NATO. Neatkarības sākumā viņi strādāja arī citās Latvijas tiesībsargājošajās iestādēs.

No Igaunijā notiesātajiem spiegiem ar VDK bijuši saistīti divi. Viens ir bijušais Igaunijas aizsardzības ministrijas augsta līmeņa ierēdnis Hermanis Simms, kurš pārdeva Krievijas izlūkdienestam NATO slepeno informāciju un tika notiesāts par valsts nodevību. Pēc paša teiktā, bijis VDK aģents. Simms tiek uzskatīts par vienu no bīstamākajiem spiegiem NATO mūsdienu vēsturē.

2013. gada augustā Igaunijas iekšējās drošības dienests (KAPO) par spiegošanu aizturēja savu  kolēģi Vladimiru Veitmanu, kurš pēc darba VDK bija turpinājis atjaunotās Igaunijas drošības dienestā strādāt par tehniķi. Viņš Krievijas Federālās drošības dienestam nodeva klasificētu informāciju un par to tika notiesāts uz 15 gadiem.

Vairākas ar drošības iestādēm saistītas personas, kuras nevēlējās atklāt savu vārdu darba specifikas dēļ, Re:Baltica norādīja, ka tieši pieredzes trūkums pierādījumu vākšanā ir DP vājā vieta spiegu lietu atklāšanā. Tā gadiem fokusējusies uz informācijas vākšanu un analīzi, bet ar to notiesājošam spriedumam ir par maz.

«Tiem, kas strādā uz pierādījumu vākšanu, jāiegulda daudz lielāks resurss, nekā tikai apkopojot informāciju,» šiem argumentiem piekrīt Juris Jurašs, bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs un tagadējais Rīgas domnieks (Jaunā konservatīvā partija). Viņš uzskata, ka DP varēja praktizēties, izmeklējot augsta līmeņa korupcijas un ekonomisko noziegumu lietas. Tā dara Igaunijā, kur svarīgākās korupcijas lietas ir drošības dienesta KAPO atbildības joma.

DP šai kritikai nepiekrīt. Priekšnieks Normunds Mežviets ar preses dienesta starpniecību atbild, ka korupcijas noziegumus jau izmeklē KNAB, tāpēc būtu «neracionāli attīstīt mūsu dienesta amatpersonu prasmes šādu noziegumu izmeklēšanā». Ekonomikas un finanšu noziegumi uz DP attiecoties tikai kontekstā ar Latvijas noteikto sankciju pārkāpšanu un kaitniecību. Par šiem noziegumiem 2014. un 2015. gadā sākts pa vienam kriminālprocesam (viens izbeigts, otra lieta nodota prokuratūrā), bet 2017.gadā — četri, kuros pašlaik turpinās izmeklēšana.

Izmeklēšanas prakse Baltijas valstīs ir atšķirīga, un ziemeļu kaimiņi atkal izceļas. Igaunijā visas spiegu lietas pamatā izmeklē viena prokurore, kura ir arī daļa no 2015. gadā īpaši pierobežas teritorijas izmeklēšanai izveidotas komandas. «Tajā ietilpst profesionāļi no policijas, robežsardzes, muitas, KAPO un prokuratūras. Ikviens, kurš iegūst interesantu informāciju, dalās ar pārējiem. Sadarbība ir īsta, ne tikai uz papīra,» skaidro Igaunijas ģenerālprokurore Lavlija Perlina.

Lietuvā īpašas prakses nav, taču esošās spiegu lietas pamatā izmeklējuši divi prokurori, liecina Re:Baltica analīze. Tas ļauj viņiem uzkrāt pieredzi un būt efektīvākiem. Latvijā spiegu lietas tiek izskatītas parastajā kārtībā — pēc nozieguma izdarīšanas vietas —, un to neesot plānots mainīt, Re:Baltica informēja Ģenerālprokuratūras preses dienests.

Iebilst Saskaņa un Sudraba

Latvijā apjausma, ka nepieciešams rīkoties aktīvāk, nāca nevis, kā varētu gaidīt, pēc iestāšanās NATO, bet gan pēc Krievijas agresijas Ukrainā. 2015. gadā visas trīs drošības iestādes — Satversmes aizsardzības birojs, DP un Militārās pretizlūkošanas dienests — secināja, ka no ES un NATO valstīm Latvijai ir viens no vājākajiem regulējumiem spiegošanas jomā. Krimināllikuma daļa par noziegumiem pret valsti nebija mainīta kopš 1999.gada.

«Pants par spiegošanu bija senils. Pat nezinu, kā vēl lai to nosauc,» atceras Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa (Vienotība), kas piedalījās grozījumu izstrādē. Sākotnēji likums paredzēja sodu par «neizpaužamu ziņu nodošanu, kas noticis ārvalstu izlūkdienestu uzdevumā, lai izmantotu pretēji Latvijas interesēm». Tātad bija jāpierāda, ka ziņas vāktas vairāku ārvalstu dienestu uzdevumā un kā konkrētā informācija pēc tam izmantota. «Tur jābūt supervalsts dienestam, lai to izdarītu. Nepierādāms pants,» secina Siliņa.

Saeima grozīja likumu, paredzot sodu par informācijas nodošanu arī «ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību». Krasnopjorova gadījumā «ārvalsts organizācija» būtu armijas veterānu klubs Kaļiņingradā. Starpnieks — Maksims Krotovs. Bet DP būtu jāpierāda, ka Krasnopjorovs zināja, ka informācija tiek nodota tālāk Krievijas specdienestiem. Viņš apgalvo, ka to nav zinājis. Vēl vairāk — viņam neviens neko neesot lūdzis.

Likumā parādījās vēl viena būtiska frāze. Iespēja sodīt arī «par citu ziņu vākšanu un nodošanu», tas ir, publiski pieejamas informācijas vākšanu. Pēc Krasnopjorova aresta viņa advokāts Ivankins apšaubīja nodarītā nozīmīgumu, jo vīrietis bija fotografējis NATO kravas, ko publiski varēja izdarīt ikviens. Pie nosūtītajām fotogāfijām Krasnopjorovs norādījis virzienu, uz kurieni kravas dodas.

Akadēmiskajā literatūrā minēts, ka 90% informācijas izlūkdienesti iegūst no publiskiem avotiem. Atlikušie 10% ir slepena informācija, kas apvienojumā ar publisko ļauj specdienestiem pieņemt efektīvus lēmumus, minēts izdevumā Jurista Vārds publicētā analīzē.

«Atslēga ir sistemātiskumā, jo viena bilde vēl nekādu informāciju nesniedz,» skaidro Inese Lībiņa-Egnere. «Ja tiek filmēts sistemātiski, radot kalendāru, kā šīs kravas ienāk, šķērso Latviju, no tā var izdarīt secinājumus.»

DP priekšnieks Mežviets norāda, ka tieši tādēļ interese «par personu vervēšanu no Krievijas specdienestu puses nav mazinājusies. Personu sniegtā informācija ir vienīgā, kas nodrošina iespēju pārbaudīt un precizēt sākotnējo, no tehniskiem līdzekļiem iegūto informāciju.»

To apstiprina arī Igaunijas Ģenerālprokuratūras pieredze. Atšķirība no Latvijas un Lietuvas Igaunijā personas, kas vākušas publisku informāciju, tiek tiesātas nevis par spiegošanu, bet gan par «konspirāciju pret Igaunijas valsti». Šo likuma pantu ieviesa pēc Bronzas kareivja grautiņiem Tallinā 2007. gadā, ko izraisīja padomju kara veterānu pieminekļa pārvietošana no centra uz militāro kapsētu. «Tie ir cilvēki, kas piedalās citu valstu dienestu operatīvajā darbā un uzņem fotogrāfijas ar konkrētiem cilvēkiem un objektiem. Viņi nemeklē valsts noslēpumu, bet vienlaikus mēs redzam, ka tas, ko viņi dara, notiek sistemātiski,» Re:Baltica skaidro Igaunijas ģenerālprokurore Lavlija Perlina. «Viņi vāc informāciju par darbiniekiem, objektiem, darbavietu rutīnām. Veido informācijas tīklu.»

Pret Krimināllikuma grozīšanu 2016. gada aprīlī bija prokremliskākā Latvijas parlamenta frakcija Saskaņa un Ingunas Sudrabas vadītā No sirds Latvijai. Pirmie visi nobalsoja pret, otrie atturējās.

Otrs spiegs — zemnieks

Krasnopjorova lietā nākamajā tiesas sēdē 24 .maijā paredzētas tiesu debates. Lieta ievilkusies, jo atklājies, ka apcietinājuma laikā DP vairākas reizes Krasnopjorovu izvedusi no cietuma, lai pratinātu savās telpās. Tas neesot norādīts lietas materiālos, tādēļ gan prokurore, gan tiesnese pieprasījusi paskaidrojumu DP, stāsta advokāts Ivankins. DP apstrīd: tās neesot bijušas nopratināšanas, bet «sarunas» pēc apsūdzētā iniciatīvas. Ja tajās būtu atklāts kaut kas lietai nozīmīgs, būtu fiksēts atbilstoši likumam, kurš nenosaka, kur jāveic izmeklēšanas darbības.

Iespējams, maijā līdz tiesai varētu nonākt arī otra spiegu lieta, Re:Baltica apstiprināja advokāte Inese Šulte. Tajā apsūdzēts Alūksnes rajonā dzīvojošs zemnieku saimniecības īpašnieks, kas Krie-vijas uzdevumā vācis publiski pieejamu informāciju par pierobežā notiekošo. Atšķirībā no Krasnopjorova viņš savu vainu atzīst un nožēlo, Re:Baltica uzzināja Ģenerālprokuratūrā.

Kopš 2014. gada Baltijā par spiegošanu arestētie

Krimināllikuma grozījumi 2016. gadā. 85. pants. «Spiegošana»

Agrāk
Par neizpaužamu ziņu nodošanu, kā arī nolaupīšanu vai vākšanu ārvalstu izlūkdienestu uzdevumā, lai šīs ziņas izmantotu pretēji Latvijas Republikas interesēm.

Tagad
Par neizpaužamu ziņu nelikumīgu vākšanu nolūkā tās nodot vai to nodošanu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību vai par citu ziņu nelikumīgu vākšanu vai nodošanu ārvalsts izlūkdienestam tā uzdevumā tieši vai ar citas personas starpniecību.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu