Diena: 16. maijs, 2018

Anekdotes

«Ar ko tagad nodarbojies?»
«Esmu politologs, sporta komentētājs un kinokritiķis.»
«Ā, tad jau esi devies pensijā?»
«Jā.»

Cilvēki ir dīvainas radības. Mājās gultas veļu maina labi ja reizi mēnesi, bet ceļojuma laikā viesnīcās lamājas, ja veļa nav nomainīta trešajā dienā.

«Kādus psiholoģiskā terora paņēmienus jūs zināt?»
«Uz ielas pavasaris, putniņi čivina, labi…»
«Kur gan te ir terors?!»
«Pašam jāsēž darbā!»

 

Nesen satiku paziņu, kas pirms gada apprecējās. Jautāju: «Kā dzīve?»
«Ko lai saka… Piemēram, pirms kāzām es nemaz nezināju, ka piena paku ledusskapī ir iespējams nolikt nepareizi.»

Hidrometeoroloģijas pārvalde brīdina, ka nākamajā nedēļā būs anormāli laika apstākļi — temperatūra sakritīs ar vēsturiski klimatisko normu. 

Reklāmā: «Ja piepildīsi pilnu degvielas bāku, piecus litrus saņemsi dāvanā!»
Man tikai jautājums: «Kur lai es leju tos piecus litrus?»

Dzemdību namā pie kādas jaunās māmiņas palātā mēģina ielauzties vīrietis: «Laidiet mani iekšā! Es vēlos redzēt savu dēlu!»
Darbinieki viņu nelaiž: «Papucīt, pēc izrakstīšanas mājās varēsit viņu pētīt, cik vien vēlaties!»
«Nē, mājās mani nelaidīs viņas vīrs!»

Dietologs deva padomu — ēst bieži, bet mazas porcijas. Padoma pirmā daļa man labi padodas.

«Tēti, kāpēc puse jūrnieku ir plikgalvji, bet otra puse — sirmi?»
«Plikgalvji ir lieli drosminieki. Viņi nebaidās vadīt kuģus cauri lielām vētrām. Viņi ir pārliecināti, ka spēj izbraukt pa pašiem šaurākajiem jūras šaurumiem. Viņi nebīstas no vietām, kur parasti siro pirāti.»
«Bet sirmie?»
«Sirmie vienkārši ir spiesti braukt līdzi.»

Cilvēks miegā pavada 30% sava mūža. Atlikušos 70% viņš sapņo par labu izgulēšanos.

Ar ko skaistumkopšanas salons atšķiras no frizētavas?
Matus tur griež aptuveni tāpat, tikai pēc katra griezuma piebilst: «Vai cik jūs tagad esat skaista!»

Brīdinājums: «No gēnu modificēšanas laboratorijas aizbēdzis suns. Atsaucas uz iesauku Docents Ozols. Citu īpašu pazīmju nav. Izskatās kā parasts balodis.»

«Kāpēc tu man nezvani?»
«Uz sveces apdedzināju pirkstu.»
«Un?»
«Tālruņa poga vairs neatpazīst manu pirkstu nospiedumu un neveras vaļā.»

Katru dienu es taisu rīta rosmi: pieliecos, noslauku putekļus no hanteles un, atguvis elpu, eju brokastot.

«Dārgā, vai gribi pīrādziņu?»
«Jā, bet mazliet vēlāk. Mēs tagad sarunājamies. Es nevaru ēst un runāt vienlaikus.»
«Zinu. Vai gribi pīrādziņu?»

Zinātņu kandidāts Bērziņš savas sievas runā klausās ar plati atvērtu muti, lai spiediens uz ausu bungādiņām būtu līdzīgs no ārpuses un iekšpuses.

«Šis ir mans jaunais puisis!»
«Bet kur vecais palika?»
«Nepierādīsit!»

Pārāk saldā patiesība

Par cukura ligu Amerikā, pāris veselīgiem ēšanas principiem un «godalgām bagāta čili» recepti

Paga, paga, es pārklausījos? Vai tiešām nupat reklāmā tika cildināts jauns produkts — piens bez cukura?! Es nemaz nezināju, ka parastā pienā ir parasts cukurs. Nācās ņemt palīgā Google.

Izrādās, cukurs pienā tik tiešām ir, taču tas ir daudziem labi zināmā laktoze. Ja amerikāņu televīzijā rādītās reklāmas nolūks bija pārsteigt un pievērst uzmanību, tad tā savu mērķi patiešām sasniedza. Tomēr tūlīt pat mani pārņēma apmuļķota cilvēka sajūta, jo kāds centās mani iebiedēt ar kaut ko lieku vecajā labajā govs pienā.

Tālāka urdīšanās internetā atklāja, ka reklamētā Fairlife vidējā cena Amerikā ir 2,9 dolāri (2,3 eiro) litrā, kas ir uz pusi dārgāk nekā parasts piens un pat dārgāk par sertificētu bioloģisko lauksaimniecību produktu.

Vēl lielāks pārsteigums bija uzzināt, ka piena biznesā ar šo «bezcukura» preci ir metusies Coca-Cola Company, kas tajā pašā laikā nekautrējas iemaisīt deviņas tējkarotes cukura klasiskās kolas skārdenē. Jāpiebilst, ka viņu bezcukura ideja tūlīt pat izgaist otrajā populārākajā Fairlife līnijas produktā — tā dēvētajā šokolādes pienā. Vienā glāzē ir trīs tējkarotes cukura. Tā teikt, no govs bēga, cukurniedrēs ieskrēja.

Starp citu, skaidra norāde etiķetē par cukuru šajā šokolādes pienā pat uzskatāma par sasniegumu, jo pirms dažiem gadiem ASV lielie piena ražotāji bija noalgojuši lobistus, lai izbīdītu jaunu likumdošanu, kas neprasa norādīt cukura vai citu saldinātāju pievienošanu pienam. Viņu arguments: salds piens labāk garšos bērniem, tādā veidā nodrošinot augošos kaulus ar tiem nepieciešamo kalciju. Tajā pašā laikā ražotāji «aizmirsa», ka no nopietnas aptaukošanās tagad cieš piektā daļa pamatskolas vecuma bērnu, un pēdējos 40 gados viņu skaits ir trīskāršojies.

Cukura liga Amerikā (un arī daudzviet citur) tik tiešām ir liela problēma. Es cenšos pieturēties vismaz pie dažiem bijušā The New York Times autora un veselīgas ēšanas guru Maikla Polana padomiem. Viens no tiem: izvairieties no produktiem, kuros cukurs (vai jebkurš cits saldinātājs) ir viena no pirmajām trim etiķetē norādītajām sastāvdaļām. Taču tas ir liels izaicinājums. Kādā Vašingtonas lielveikala gastronomijā reiz es nopirku vienkāršus dārzeņu salātus, lai vēlāk pāsteigts atklātu, ka arī tajos ir iemaisīts cukurs.

Ziemeļkarolīnas Universitātes zinātnieku 2016. gadā veiktā pētījumā tika saskaitīts, ka cukurs kā papildu sastāvdaļa atrodams 68% lielveikalu preču, pat gaļas pusfabrikātos.

Turklāt kopumā ir gandrīz 100 dažādu izejvielu, kas tiek dēvētas citādi, taču pēc savas būtības ir tāds pats neveselīgi barojošs ogļhidrāts kā cukurs. Agaves sīrups, cukurniedru sula, dekstroze, fruktoze,  melases un vēl, un vēl.

Otrs ieteikums: pēc iespējas biežāk gatavot pašam, labi zinot, kas konkrētajā ēdienā tiek iemaisīts.

Taču — kas ir tipisks mājās gatavots amerikāņu ēdiens? Biezas rauga pankūkas ar kļavu sīrupu (oi!) brokastīs? Ābolu pīrāgs (arī cukurs)? Hamburgers? Grilēta gaļa vasaras ballītēm?

Vašingtonā, kur dzīvoju jau piecus gadus, lielu ietekmi atstājusi latīņamerikāņu ieceļotāju ievestā pavārmāksla. Vienkāršos restorānos ēdienkartes ir diezgan līdzīgas: daži salāti, burgeri, picas, načo čipsi un bieži vien arī čili.

No pēdējā es parasti izvairos, jo man vienkārši neceļas roka maksāt 10—12 dolārus par mazu bļodiņu šī šķietami vienkāršā sautējuma. Taču tas kļuva par iemeslu pamēģināt mājās pašam. Atkal palīdzēja Google, izmetot recepti, kas lepni nosaukta par «gadalgām bagātu čili». Ar ko un kad šīs receptes autori ir apbalvoti, publikācija klusē. Taču tas nemazina faktu, ka šis čili ir patiešām gards.

Sākumā varbūt biedēs garais receptei nepieciešamo sastāvdaļu saraksts, tomēr tas ir tā vērts. (Un bez cukura!)

Parasti to gatavoju dienā, kas sāk piezagties bažas par slinkumu — lielā viruma pārpalikumu var uzsildīt un ēst arī nākamajās dienās.

Čili ar maltu gaļu

6—8 cilvēkiem

4 karotes eļļas
1 zaļā paprika, sasmalcināta
1 sīpols, sasmalcināts
2 daiviņas ķiploku, sasmalcinātas
1 kg maltas liellopu gaļas
2 liellopu buljona kubiņi
200 ml sarkanvīna
800 ml sasmalcinātu tomātu (skārdenē)
2 karotes tomātu mērces
400 ml sarkano pupu (skārdenē)
1,5 tējkarotes maltas paprikas
2,5 tējkarotes malta čili pipara
1 tējkarote maltu Kajennas piparu
2,5 tējkarotes žāvēta bazilika
2 tējkarotes žāvētu pētersīļu
1 tējkarote raudenes
2 karotes cietes
Sāls un pipari

Eļļā apcep papriku un sīpolu, līdz mīksti. Pievieno malto gaļu un apcep brūnu. Iemet buljona kubiņus un pielej vīnu, sautē dažas minūtes. Iemaisa sakapātos tomātus, tomātu mērci un ķiplokus. Pievieno visas garšvielas. Kad vira atkal sāk vārīties, pievieno pupas un sautē kādas 20—30 minūtes. Pievieno sāli un melnos piparus pēc garšas. Atsevišķā nelielā traukā ūdenī izšķīdina cieti un lēnām iemaisa sautējumā, ļaujot tam kļūt tumīgam.

Pasniedz ar skābu krējumu.

Lielā diena

Miljoniem cilvēku visā pasaulē 19. maijā ziņkārīgi sekos kārtējām precībām britu galmā, kad gredzenus mīs princis Harijs (33) un amerikāņu aktrise Megana Mērkla (36). Britu kāzu rīkotāju kompānija Bridebook lēš, ka šīs būs visu laiku dārgākās karaliskās kāzas — tās varētu izmaksāt 32 miljonus mārciņu (36,5 miljonus eiro), no kuriem lauvastiesa (30 miljoni mārciņu) atvēlēti drošības pasākumiem.

Laine Treidena, Rīgas centra puķudobju autore

Esplanādē iekārtotajā puķudobē oranžās un violetās tulpes sasaucas ar violetajiem parka ceriņiem. Tā nav nejaušība, bet apzināta ainavu arhitektes Laines Treidenas izvēle. Jau piecus gadus pēc viņas zīmējumiem un norādēm tiek pucētas aptuveni 50 galvaspilsētas puķudobes. To dizains tiek plānots katru gadu no jauna. Rīgas dārzi un parki darbinieki dobēs sastādījuši no Nīderlandes pasūtītos tulpju sīpolus, narcises, atraitnītes vai citus ziedus. Vēlāk pavasara ziedus dobēs nomainīs viengadīgās vasaras puķes.

Idejas dobju dizainam Laine ved mājās no ceļojumiem, uzmeklē sociālajos tīklos. Gadu laikā apgūtas arī vairākas viltības. Piemēram, izvēloties tulpes, kas zied dažādos laikos, papildinot tās ar narcisēm vai atraitnītēm, tiek pagarināta dobes ziedēšana, turklāt raibumā mazāk pamanāma kāda neizdošanās, ja nu tāda radusies. Laine sapratusi, ka cilvēkiem ļoti patīk krāsas. Sākotnēji mēģinājusi eksperimentēt ar pasteļtoņu ziediem, bet apjautusi, ka parkā tie pazūd un baudāmi tikai tuvumā.

Dažās dobēs šogad izmēģināts ielikt arī kādu hiacinti. Bet ar bažām — «jebkurš tāds ļoti īpašs zieds mudina nogriezt viņu», stāsta Laine. Pērn izgāzies eksperiments iestādīt tulpes Arkādijas parkā — visas tika noplūktas. Par spīti nejaukajam atgadījumam, cilvēki tomēr paliekot krietni saudzīgāki pret publiskajām dobēm. «Kas var būt foršāk, kā ieiet parkā un redzēt, ka cilvēki guļas un sēžas pie dobēm, grib fotografēties,» Laine iesaucas. Pie Brīvības pieminekļa valsts karoga krāsās veidotās tulpju dobes sagūlies puišu bariņš. «Arī džeki pamana puķes,» Laine priecājas. Un piekodina: «Dobes jātaisa tā, lai nevar nepamanīt. Lai ir pārsteigums.» Tam vajadzīga drosme un uzdrīkstēšanās. Kad, zīmējot skices, prātā piezogas šaubas, viņa sevi pārliecina: «Un ja nu sanāks?» Līdz šim risks vienmēr attaisnojies.

Lai modelētu puķudobes, jāsaprot auga uzbūve, struktūra un augums. «Iesācējam tas varētu būt sarežģīti. Var skaisti sazīmēt baigās idejas, bet jāzina arī kopšanas tehnoloģijas. Piemēram, samtenēm regulāri jākniebj ārā ziediņi, tas nozīmē, ka nevari tās ielikt milzīgā paklājdobē pašā centrā,» skaidro Laine.

Šogad skaistas būs arī vasaras puķu dobes, viņa stāsta. Vairākās ziedi kārtosies latviešu spēka zīmēs, piemēram, pie operas un Zemitāna laukumā Teikā. Uzvaras parkā pie sakurām ap Jāņu laiku ziedēs klājs ar dekoratīvajiem sīpoliem. «Būs ļoti smuki. Pļava pilna ar ziliem bumbuļiem,» skatu uzbur Laine. Nerealizēts gan paliek Laines sapnis par narcišu pļavu Arkādijas parkā. Domes saistošie noteikumi uzliek pienākumu intensīvi pļaut zālāju, bet, lai narcises sīpoliņš dzīvotu vairākus gadus, sīpolam jāļauj nogatavoties, un tad vieta izskatoties nesimpātiski. «Rīgā tam vēl neesam nobrieduši,» viņa piebilst.

Tulpju sīpoli arī varētu būtu izmantojami vairākus gadus, bet publiskajos dārzos ar to neriskē. Lai būtu liela pārliecība, ka dobes būs tādas, kā iecerēts, katru gadu septembrī tiek veikts pasūtījums nākamajai vasarai. Turklāt Rīgas dārzniekiem nav pieejami tādi plašumi, kur tulpju sīpolus žāvēt un apčubināt, bet zemē tos atstāt nevar.

Kino tramplīnos

No anarhistiskās pieejas, kas trim brāļiem Ābelēm reiz bija snovborda triku filmēšanā, viņi ir saglabājuši vienu principu — filmēt to, ko grib. Galvenais, lai pašiem un arī citiem ir interesanti

Viss liecina, ka Laurim, Raitim un Mārcim vajadzīgs spriedzes radīts adrenalīns. Kopš skolas gadiem nodarbojas ar snovbordu, savulaik pat nosaukti par šī sporta veida karaļiem Latvijā. Aukstā laikā viņi kļūst par ziemas peldētājiem. Vecākie brāļi grupā Soundarcade spēlē mazliet psihedēlisku mūziku, kas raksturota kā eksperimentālais metāls.

Kāpēc šie trīs vīri taisa dokumentālo kino? Mārcim (32) tas piedien, viņš Kultūras akadēmijā studēja operatora mākslu. Turpretim Lauris (38) ieguvis bakalaura grādu filozofijā, Raitis (34) varētu pelnīt naudu kā klīniskais psihologs. Tomēr abi ir režisori virknei filmu, arī šonedēļ tautās laistajai Baltu ciltis. Kāds adrenalīns ir filmu veidošanā?

«Ir gan!» iesaucas Raitis, atceroties sajūtas pirms divarpus gadiem pirmajā Baltu ciltis filmēšanas reizē. 40 cilvēku un divi zirgi gaida, kad atskanēs «Sākam!», bet režisori apjukumā nezina, kas jādara. «Bija traki,» atceras Raitis. Skurbinošu brīžu bijis daudz. Kad vēstures rekonstrukcijas klubu vīri ar zobeniem un cirvjiem imitē kauju, bet operators un datorgrafiķis stāv cīņas mutulī, tad esot «diezgan dulli». Kad no filmēšanas laukuma jāaizdzen gandrīz divus metrus augsts alnis. Arī apstādināt auļojošu zirgu, kurš tikko kā nometis no segliem savu saimnieku, nav sēdēt pie datora. Neilgi pirms Baltu cilts pirmizrādes 16. maijā brāļi Ābeles stāsta, kā saķer kaifu, veidojot dokumentālās filmas.

Tikpat skarbi kā sendienās

Puiši brīdina, ka filma, tāpat kā dzīves apstākļi pirms 800 gadiem, ir skarba. Ar to bija jārēķinās arī tiem aptuveni 500 cilvēkiem, kuri bija iesaistīti tās veidošanā. Brāļi, kā ierasts, veidoja dokumentālo filmu. Bet, lai tā nebūtu vienmuļa, kurā cits pēc cits runā vēsturnieki, tās mugurkaulu veido inscenējumi. «Stāsts ir par dāņu tirgotāju Larsu (šajā tēlā iejūtas vienīgais filmas aktieris Kaspars Aniņš), kurš ir arī spiegs un izceļo cauri zemēm, kur dzīvo baltu maztautas,» stāsta Lauris. «Taču netaisījām mākslas filmu. Rādām tikai to, kas par senajām ciltīm ir zināms.»

Lai rastu priekšstatu par kuršiem, latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem, prūšiem, jātvingiem, galindiem, augštaišiem un žemaišiem, bija vajadzīgi brīvprātīgie no vēstures rekonstrukcijas klubiem, kuriem ir savi arheoloģiskie tautastērpi. «Lībiešu tērps izmaksā vismaz 2000 eiro. Lai uzfilmētu vienu ainu ar lībiešiem, būtu vajadzīgi kādi simt tūkstoši tikai tērpu iegādei. Kaut ko tādu nebūtu iespējams finansēt. Taču cilvēki no vēstures rekonstrukcijas klubiem ar tērpiem brauca uz filmēšanām, nebija ne reizes, kad būtu atteikts,» stāsta Lauris. Taču, kas filmējies kā vienai tautai piederīgais, vairs nevar piedalīties epizodēs, kurās atainota citas tautas dzīve. Tāpēc vajadzēja tik daudzus vēsturisko notikumu izdzīvotājus.

«Un mums bija specifiskas prasības,» turpina Lauris. «Sievietes ar koptām uzacīm un mūsdienīgām frizūrām nederēja. Tie, kuri bija kā no kosmētikas salona iznākuši, mums bija «jāsabojā». Vīriešiem tajā laikā bija gari mati un bārda, tas bija statusa apliecinājums. Taču tik un tā daudzi cilvēki, pat ietērpti 13. gadsimta tērpā, neizskatās piederīgi sendienu ciltij. Kādreiz ļaudis bija raupjāki. Lai arī mazgājās, viņu sejas āda, domāju, bija taukaināka, ar dabisko aizsargkārtu. Zobi mums ir labāki nekā cilvēkiem sendienās.»

Katru reizi, kad cilvēki saģērbušies tautastērpos, viens no vēstures rekonstruktoriem Mārtiņš Ruģēns un vēsturnieks Artūrs Tomsons pārliecinājās, ka izskats atbilst tam, kas zināms par 12. gadsimta beigām, 13. gadsimta sākumu. Bieži bijis jānoņem liekās rotas, laikam neatbilstošas jostas vai ieroči. Gandrīz katram no vēstures rekonstrukcijas klubu biedriem ir viedoklis par to, kāda varētu būt bijusi baltu dzīve. Pirmajās filmēšanas dienās ik pa brīdim kāds izteica šaubas. Diskusijām brāļi izveidoja Facebook grupu, bet galavārds bija vēsturniekiem Jurim Urtānam, Tomasam Novakīvičam (Tomazs Novakiewicz) no Polijas, Gundaram Kalniņam, Artūram Tomsonam un Agrim Dzenim.

Filmas veidotāji meklēja mazas pļavas (jo mežiem tolaik ļaudis jaudāja atņemt tikai pa pleķītim), lauku ceļus bez autoriepu atstātajām risēm un biosaimniecības, kur vagas nav no visām nezālēm izpulētas. Ēku reprodukcijā brāļi Ābeles vadījās pēc vēsturnieka Tomsona ieteikuma nepārspīlēt. «Ja jātaisa galindu nama tornis, rēķināmies, cik zemas mājas tolaik būvēja, un tad mēģinām ar datorgrafikas palīdzību piedāvāt savu variantu,» stāsta Raitis. «Mūsu fantāzijai visu laiku bija ierobežojumi. Ja ir mucas, tad mums jāzina, ka tajā laikā tās bija bez stīpām, bet ratus sastiprināja bez skrūvēm.»

Kādu laiku brāļi turējušies pie principa visu veidot autentisku. Līdz bija spiesti sev atgādināt, ka kino ir mānīšanās māksla. Vajag, lai rati izskatās sasieti ar virvēm, tātad to izgatavošanā var arī izmantot skrūves, ja vien filmēšanā tās nav redzamas. Sākumā arī katrs baļķis tēsts ar cirvi, jo tā to darīja sendienās. Bet tad restauratori iemācījuši, ka, izmantojot leņķa slīpmašīnu jeb fleksi, var dabūt cirvja cirtienu tekstūru. «Tā ar laiku iemācījāmies šmaukties,» smaida Raitis. 

To, ko nebija iespējams inscenēt un ar kameru nofilmēt, brāļi lūdza vjetnamiešu izcelsmes mākslinieku Kao Vietu Ngujenu veidot datorgrafikā vai animēt, viņš Latvijas vēsturi zinot labāk par daudziem latviešiem. Tirdzniecība, apbedīšanas ainas, kaujas pie Rīgas kalna atainotas animācijā. «Ja mums jāparāda, ka ap 3000 kuršu aplenc Rīgu, tad, nofilmējot dažus desmitus vīru, mēs neiegūtu vajadzīgo efektu. Labāk to parādīt zīmējumos,» paskaidro Lauris.

Bez izskaistinājumiem

Uz jautājumu, kāpēc bija jātaisa filma par baltu ciltīm, brāļiem ir vairākas atbildes. «Vispirms tāpēc, ka mūsu iepriekšējai filmai par kuršiem galvenais datorgrafiķis Aigars Gercāns ir latgalietis. Strādāja pie filmas par kuršiem un ik pa brīdim teica: veči, jūs saprotat, ko tas nozīmē,» stāsta Raitis. Tātad Ābeles bija parādā draugam un kolēģim no Tritone Studio stāstu par latgaļiem. Otrs iemesls — labās atsauksmes par brāļu dokumentālo filmu Kurši, kas stāsta par šīs tautas senāko vēsturi. Daudzi teikuši, ka gribētu turpinājumu.

«Bija arī Nacionālā kino centra izsludinātais simtgades filmu konkurss. Regulārajos konkursos mums būtu mazākas iespējas dabūt naudu filmai par baltu ciltīm,» Mārcis min racionālu iemeslu. Visbeidzot — latviešiem ir vēsturiskās filmas par dažādiem notikumiem un laikiem, bet nevienas par baltu tautām. «Gribējām, lai filma ir arī izglītojoša. Ja zviedru puika pasaka «mēs bijām vikingi!», lai latviešu puika var atbildēt, ka vikingi nebrauca sirot uz Latvijas teritoriju, jo te viņiem ne pārāk patika karot ar kuršiem. Taču, runājot par tādu abstraktu lietu kā lepnums, svarīgi necelt pašiem savu asti. Necenšamies idealizēt baltu ciltis. Ja paskatāmies uz vēsturi bez izskaistinājumiem, tā var izraisīt lielāku lepnumu nekā mākslots heroisms.»

Naudu filmai piešķīra gan Nacionālais kino centrs, gan Polijas Filmu institūts, Valsts kultūrkapitāla fonds, divu pilsētu pašvaldības un veikals noliktava Depo. Filmas budžets ir tuvu pie 300 tūkstošiem eiro, tomēr brāļi uzsver — viņi šādam nekomerciālam kino var nodoties tikai tāpēc, ka Tritone Studio, kur strādā, taisa arī komercdarbus.

Brāļi nolēma, ka baltu ciltis atainos pārmaiņu laikos, tas ir, 12. un 13. gadsimta mijā. Par to liecina ne tikai arheoloģiskajos izrakumos atrastais, bet arī pierakstītas liecības. Tās gan vēsturnieki mācījuši filtrēt, tieši tāpat kā tagad jāsijā portālu ziņas: analizējot, kas ir autors, kad rakstījis, ar kādu mērķi to darījis. Piemēram, ja vācu sludinātāja tekstos aprakstītas kuršu burvestības, tad jāņem vērā, ka Vācu ordenim bija jāatrod attaisnojums Ziemeļu krusta kariem, kuri sākās pēc 1171. gadā Romas pāvesta izdotās bullas.

Ābelēm interesantākie atklājumi saistās ar tām baltu ciltīm, kas dzīvoja tagadējās Polijas teritorijā: prūšiem, jātvingiem un galindiem. Maz par viņiem zināms, tāpēc bijis pārsteigums atklāt, ka prūšu apdzīvotajās vietās arheoloģiskajos izrakumos atrastas no dzīvnieku kauliem gatavotas slidas, galda spēles, rotaļlietas, romiešu stikla glāze. Nekas neliecina, ka prūšiem bijusi sava rakstība vai kalendārs, bet amatniecība bijusi augstā līmenī. Par galindiem arī zināms maz, tāpēc epizodēs par šo prūšiem radniecīgo tautu izstāstīts, kāds bijis ēdiens pirms 800 gadiem. Tolaik daudz ēsti pākšaugi, medījumu gaļa, sakņaugi un zivis. Savukārt ar jātvingu palīdzību pastāstīts par dziedniecību un upurēšanas rituāliem. Brāļi bez bažām parādījuši arī to, ka mūsu senči apreibinājušies gan ar stipru medalu, gan augiem un sēnēm. Mūsdienās Amanita muscaria jeb sarkanā mušmire ir pazīstama savu halucinogēno īpašību dēļ, tad kāpēc lai baltu tautas to neizmantotu savos rituālos. 

Mācīti saprasties

Neviena no brāļu īsfilmām — Galapunkts, Bēdubrāļi, Kur upes plūst — nav veltīta vēsturei. Starptautisku kinoekspertu atzinību 2015. gadā Raitis un Lauris Ābele ieguva ar īsfilmu Kastrāts kuilis, kas stāsta par jaunu, vientuļu vīrieti, kurš dzied vietējās baznīcas korī un pieskata cūkas. Tajā pašā gadā Lielo Kristapu kā labākā īsmetrāžas dokumentālā filma saņēma Kurši

«Bērnībā mums patika indiāņu vēsture,» saka Raitis. Brāļi atceras, ka pie mājām Rīgā «stroikās» spēlēja kariņus, bet, kad visi trīs aizvesti pie vecmammas Saldū, «kaluši» zobenus — sanaglojuši krustā divus kokus. Par Saldus omīti Melitu Ābeli trīsdesmitgadīgie vīri runā ar sajūsmu. 75 gadu vecumā iemācījusies angļu valodu un tagad visas grāmatas lasa tikai angliski. «Kad sazvanāmies, viņa vispirms precizē, kā vārdi izrunājami. Viņai nav iespēju sarunāties angliski, bet vārdu krājums viņai ir bagātīgāks nekā mums,» saka Lauris. Tīmeklī iepazīstot grupas Soundarcade mūziku, kurā spēlē vecākie brāļi, atklājas, ka vienu no dziesmām iedziedājusi arī Melita Ābele.

Nav brīnums, ka tādas omītes mazbērniem, pēc viņu pašu vārdiem, «ugārs» iekšā. Kad aizrāvās ar snovbordu, piektdienās un pirmdienās negāja uz skolu, lai pusi nedēļas varētu dzīvot pa Gaiziņu. «Naudas nebija. Pacēlāju dabūjām, jo taisījām tramplīnus. Līdzi mums bija salokāmais tosteris un ātrās zupiņas. Nopirkām maizi ar desu, lai tiktu pie karstas tostermaizes, un no tām iztikām,» Mārcis atceras, ka nebija izlutināti. «Pa nakti palikām Ērgļu arodvidusskolas kopmītnēs, kur, no rīta pamostoties, varēja redzēt savas izelpas garaiņus — tik aukstas bija telpas. Mēs arī tagad neesam izlutināti. Braucam ar grupu pa koncertiem un, ja jāguļ uz grīdas, guļam,» papildina Raitis. Viņš pieliek punktu maniem mēģinājumiem atrast kopējo snovbordā un kino. Šis sporta veids iemācot novērtēt procesu, kas ir svarīgi arī filmēšanā. «Pats trenēšanās process ir radošs. Ja brauc pa trasi, kurā ir tramplīni, tad nevar zināt, kas gaidāms uz nākamā tramplīna. Snovborda dēlis ir kā mākslinieka ota, ar kuru, braucot pa kalnu, velkam iedomātas līnijas,» saka Raitis. Sportošanai kalnos vairs neatliekot laika, bet brāļi jo-projām katru ziemu brīvos brīžus izmanto, lai tepat Milzkalnē vai lielajos kalnos izsnovotos.

Tieši snovošana aizveda viņu pie videokameras. «Skeitborda un snovborda subkultūrā pieņemts ne tikai braukt, bet arī iemūžināt trikus fotogrāfijās un video, lai kāds cits to varētu atkārtot,» Mārcis skaidro. Snovborda treneris Inārs Bīrmanis mudinājis brāļus gādāt sižetus televīzijas raidījumam par snovbordu. «Lai nebūtu nekādu komentāru, iemācījāmies nodot raidījumus piecas minūtes pirms termiņa. Pieradām darīt tā, kā mums patīk. Smieklīgi, ka neilgi pirms raidījumu veidošanas beigām uzradās sponsors, kas gribēja saskaņot scenāriju, ko un kā filmēs. Kas par muļķībām!» stāsta Raitis. Lauris papildina, ka tagad Tritone Studio, taisot komercdarbus, sastrādājas ar pasūtītājiem. «Bet tajā laikā visus, kas gribēja kaut ko pielāgot savām prasībām, uzskatījām par muļķiem,» bez smaida saka Lauris. «No šīs anarhistiskās pieejas, ko apguvām snovbordā, mēs izaugām par profesionāļiem. Tagad uzklausām komentārus. Esam spējīgi Nacionālajam kino centram sagatavot dokumentus tā, lai mums varētu uzticēties. Vairs neko neiesniedzam piecas minūtes pirms deadline,» precizē Raitis. 

Lai gan brāļi ir studējuši dažādas zinātnes, kopš 2007. gada visi trīs ir saistīti kino. Mārcis ir iepraktizējies ātri un īsi izstāstīt, kā tas nākas: «Raitim ir psihologa izglītība, Laurim — filozofa, es pa taisno gāju uz Kultūras akadēmiju, uz operatoriem. Pēc tam Raitis papildinājās kā klīniskais psihologs un vēl mācījās Ņujorkas filmu skolā. Lauris specializējās kinorežijā, studējot maģistrantūrā.»

Lai arī ko brāļi darītu, vecāki viņus vienmēr ir atbalstījuši. Kādreiz tas šķitis pašsaprotami. Tagad saka paldies mammai un tētim, ka ļāvuši darīt to, kas interesē. «Mamma ir arhitekte, tēvs — inženieris, un viņi strādā vienā komandā. Iespējams, no viņiem esam iemācījušies sastrādāties,» Raitis stāsta, kā paredzēdams, ka niezēs mēle jautāt, vai tiešām darba dēļ brāļi nav saplēsušies. Nē, nav. Jau bērnībā visu dalījuši trijās daļās. Pat konfekte tā griezta. Kad Mārcis par vasarā iekrātajiem santīmiem nopircis sev bundžiņu fantas, izdzēra to visi trīs. Vēl tagad atceras, cik labi garšoja.

Ņiprais lociņš

Pirms desmit gadiem, sākot studijas, horeogrāfe Elīna Lutce bijīgi raudzījās uz Dzirnu puišu profesionalitāti, bet tagad kļuvusi par vienu no pieprasītākajām dejas meistarēm Latvijas teātrī

Baltās līgavas kleitās ar plīvuru, atbalstoties uz spieķa, sirmās kundzes nenovēršami kā nāve dodas pāri skatuvei, radot komiskuma un reizē šausmu sajūtu. Tieši šādi 2015. gada pavasarī sākās jaunās horeogrāfes Elīnas Lutces sadarbība ar Viesturu Kairišu — režisors viņu uzaicināja kopā strādāt pie Džakomo Pučīni iestudējuma Vīlas Nacionālajā operā. Elīnas uzdevums bija veidot kustību režiju. Liels izaicinājums jaunam māksliniekam — operas iestudējums. Taču savu darbu Elīna paveica godam.

Sekoja nākamie lielie darbi Kairiša komandā — Uguns un nakts, Pērs Gints, Salome Nacionālajā teātrī, Karalis Līrs Rīgas Krievu teātrī. Kopā viņi veidoja arī koncertuzvedumus Cēsu Mākslas festivālam. Šopavasar ar Kairišu horeogrāfe strādā jau pie astotās izrādes — Valmieras Drāmas teātrī 12. maijā pirmizrādi piedzīvoja poļu romantisma klasiķa Juliuša Slovacka iestudējums Baladīna ar Elīnu Vāni galvenajā lomā.

Saņemot piedāvājumu strādāt pie izrādes Valmierā, Elīna Lutce bija priecīga. «Atgriešanās mājās. Iespēja atdot kaut ko labu savai pilsētai.» Tās bija arī svinības Elīnas vecākiem — Rīgā dzīvojošo meitu nu varēja satikt katru dienu. Taču Elīnai bija arī kāds īpaši izaicinošs laika sprīdis, jo paralēli izrādes iestudējumam viņa piedalījās mūsdienu dejas meistarklasēs Riga On. «Labi ārzemju pasniedzēji. Tā man bija iespēja atgriezties zālē kā dejotājai.» Noberztām kājām ar sajūtu kā studiju laikā, viņa pēc meistarklasēm lēca mašīnā un ar prāvu mapīti padusē devās uz Valmieru. Mapītē — lērums ideju Baladīnai.

«Katra izrāde sākas ar «es neko nezinu!»,» horeogrāfe atzīstas. Reiz ar nu jau tradicionāli izrādes kopā veidojošo komandu — režisoru Kairišu, scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo un gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu — smējušies: esam labi profesionāļi katrs savā jomā. Nu tad sanākam un uztaisām ģeniālu izrādi! «Bet tā jau nenotiek,» Elīna atzīst. Katra izrāde nozīmē ne tikai milzīgu darbu, bet arī šaubas par sevi, kļūdas. Darbu teātrī horeogrāfe raksturo līdzībās: «Vidusskolā simt metrus vienmēr skrēju aiz klases labākā sprintera — tad varēju sasniegt labāku rezultātu. Šobrīd ir tā: strādāju tik labā komandā, ka arī pati nonāku pie laba rezultāta.»

Režisors Viesturs Kairišs pastāsta, ka jaunajā izrādē Baladīna par varas ietekmi uz cilvēku tiek runāts caur folkloras tēliem. Tiem inspirāciju guvis Latvijas politikā. Skatītāji noteikti atpazīs konkrētas personas, un šeit liela loma ir kustību režijai. Gribot negribot izrāde sanākusi kā veltījums Latvijas simtgadei (lai gan nav tās oficiālajā programmā). Elīna atklāj, ka, neraugoties uz smago tēmu, poļu dramaturga luga sagādājusi daudz jautrības. «Kopā ar komandu tā nebijām smējušies nekad. Tur ir tēli Spridzis un Čupriņš.»

Pēc dejas meistarklasēm vakarā atskrējusi uz interviju, horeogrāfe ir enerģijas pilna. Mazliet iesauļotu ādu, bez grima, smalkiem, skaistiem vaibstiem. Viņas žesti un mīmika, kas pavada sacīto, runā paši par sevi — izteiksmīgi, asprātīgi. Vai nekad nav domājusi kāpt uz skatuves stand-up komēdijās kopā ar dzīvesdraugu Jāni Skuteli? Elīna smejas: ir, ir! Tāds projekts noteikti kaut kad taps.

Solo Ņujorkas sniegputenī

Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas studijas Elīna absolvēja pirms septiņiem gadiem. Tas bija laiks, kad Latvijā dejas kompānijas vēl nebija attīstījušās. Dejotājiem nebija, kur strādāt. «Izej no skolas un domā, ko darīt.» Kas īsti ir laikmetīgā deja, ar ko Elīna nodarbojas? Ar to tiek saprasta dejas tehnika, kas pagājušā gadsimta otrajā pusē izveidojās uz modernās dejas bāzes. Savukārt modernā deja pirms vairāk nekā simt gadiem radās kā protests klasiskā baleta stingrajai formai. Par modernās dejas aizsācēju uzskata izcilo amerikāņu dejotāju Aisedoru Dunkani.

Elīna laikmetīgās dejas pasaulē ienāca ar lielu vēlēšanos radīt lieliskas izrādes. Veiksme bija klāt jau brīdī, kad viņu — sarīkojumu deju dejotāju no Valmieras, kura vienu gadu tētim par prieku bija izstudējusi Banku augstskolā, — Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfu kursā uzņēma profesore Olga Žitluhina. Iestājeksāmenos bija liela konkurence — jaunās zvaigznes no Dzirnām. Elīna tās uzskatīja par galvastiesu pārākām. Tas, kas laikmetīgajā dejā pieredzējušākiem kursabiedriem bija labi zināms un ļāva atslābt, Elīnai — jaunums. «Tas man pirmajā kursā deva strauju attīstības iespēju,» viņa atzīst. Strādāja smagi un daudz.

Pēc studijām ātri izveidojās sadarbība ar Latvijas Jaunā teātra institūtu, kurš bija radījis platformu Jaunie nāk! Jaunie dejas mākslinieki varēja rādīt miniatūras soloizrādes. «Tas bija labs atspēriena punkts,» Elīna atceras. Savu pirmo pilnmetrāžas dejas izrādi Rezervisti viņa veidoja kopā ar dramaturģi Ingu Gaili Ģertrūdes ielas teātrī. Pēc tās sadarbībai izrādē Sarkangalvīte un vilks viņu uzrunāja režisors Elmārs Seņkovs. Abi vēlāk strādāja kopā arī pie Maksima Gorkija Vasaniekiem Rīgas Krievu teātrī.

Pirmie trīs četri gadi pēc augstskolas Elīnai bija radošajiem projektiem bagāti. Izrādei Eņģeļi Amerikā, ko Dailes teātrī iestudēja režisors Mārtiņš Eihe, viņa veidoja horeogrāfiju, 2015. gadā par to tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Tajā gadā viņa izlēma veidot pirmo soloizrādi — Korpuss. Tērpusies kostīmu mākslinieces Kristas Dzudzilo veidotajā barokālajā kleitā, Elīna kā lociņš spraucās cauri izsmalcinātā apģērba slāņiem. Izrādē viņa caur kustību pētīja ķermeņa komunikāciju ar sevi un ārpasauli, iedomātos un reālos ierobežojumus, ko sev uzliekam.

Togad ziemā Elīna aizbrauca uz meistarklasēm Ņujorkā. Leģendārajā Džadsona baznīcā, kur veidojusies postmodernās dejas kultūra, rādīja savu Korpusu. Par spīti puteņa krīzei, kas tajās dienās skāra Ņujorku un cilvēkiem lika palikt mājās, izrādei apmeklētāji tomēr bija. Elīna saņēma piedāvājumu to rādīt vēlreiz, un tas notika jau pilnā skatītāju zālē. Nāca e-pasti ar sadarbības piedāvājumiem. «Vienu brīdi bija eiforiska sajūta: esmu Ņujorkā, un viss notiek,» viņa atzīst. Nebija domas palikt? «Patiktu, bet man Rīgā ir ģimene,» viņa saka. Jau pirmajās nedēļās, esot prom no mājām, izjutusi «ļoti lielas ilgas pēc sava vīrieša un skumjas par to, ka savā priekā par notiekošo nevaru dalīties».

Kad tajā pašā gadā viņai pēc Dzudzilo ieteikuma zvanīja Viesturs Kairišs, lai piedāvātu darbu viencēliena operā Vīlas, Elīna apmulsa. «Pēc pirmā mēģinājuma, ko biju noskatījusies, vakarā pārnācu mājās un zvanīju Viesturam. Teicu — tomēr nevarēšu. Pamatoju, ka man ir soloizrāde, ar operas mēģinājumu grafiku to nevarēšu savienot. Viesturs atbildēja — vai nu tev ir idejas, vai nav. Gaidu rīt mēģinājumā!»

Viņa vēlējās piedalīties un tomēr bija bažīga. «Biju dzirdējusi dažādus stāstus par Viesturu — skrienot pa operu, bļaujot: te ir province! Gaidīju, kad tad sāks kliegt, bet nekas tāds mēģinājumos nenotika.» Kopējo kustības koncepciju Kairišs parasti iestudēšanas procesā sauc par baletu. «Arī tagad Baladīnā

Sākumā, strādājot pie Vīlām, tas radīja neskaidrības. Jaunā horeogrāfe, izdzirdot vārdu «balets», saprata klasisko dejas formu. Ar grimasēm viņa krāšņi attēlo, cik izbrīnīta un apjukusi toreiz bijusi, domājot, ka režisors no viņas operas iestudējumā tiešām gaida baletu.

Galvai tik daudz leņķu!

Tā nav nejaušība, ka pēdējo Kairiša izrāžu afišās ir rakstīts Kairišs-Dudzilo-Lutce. «Tas nav pašsaprotami. Tā ir zināma revolūcija, jo teātris ne pārāk mīl komandas darbu. Viņiem ērtāk, ja viens ir galvenais, kuram visi klausa,» Elīna atklāti saka. Viņai gribētos, lai recenzijās komandas darbs nepaliek otrajā plānā. Nereti, analizējot izrādi, kritiķi horeogrāfu piemin tikai iekavās. Elīna joko — viņa ir iekavu cilvēks. Taču patiesībā «režisors neatnāk ar ideju, kuru horeogrāfs vai scenogrāfs apkalpo. Katram ir sava galva. Idejas liekam kopā.»

Kairišs par Lutci izsakās ne tikai kā par spožu dārgakmeni jaunās paaudzes laikmetīgās dejas profesionāļu vidū, bet min arī viņas totālo atdevi izrādēm —  augstu darba ētiku, kā arī spēju labi sastrādāties.

Elīnas pieeja kustību režijai patiesi ir atsvaidzinoša. Viņa aktieriem neliek iemācīties, ko izdomājusi, bet strādā ar katra kustību potenciālu individuāli. «Kad redzu, ka aktieris pilda manu uzdevumu, nevaru izturēt. Mans mērķis ir tāds, lai aktieris ar manu palīdzību pats atrod, kā vislabāk var eksistēt kustībās izrādē.» Viņas ideāls: strādāt tā, lai apgūtais aktieros nostiprinās un palīdz arī citās izrādēs. Viņai patīk iedziļināties katrā cilvēkā, kam palīdz izveidot lomu. «Tāpēc gribas atrasties mēģinājumos no paša sākuma — tad redzu ne tikai to, kā attīstās aktieru domas par izrādi, bet arī to, kā viņi katrs aizstāv savu lomu, kā iet cīņā par to. Vēlāk mēģinājumos kā horeogrāfei man tad daudz vieglāk atrast kontaktu.»

Mēģinājumos viņa ar aktieriem daudz strādā ar kustību spēlēm un vingrinājumiem. Aizrāvusies ar tehniku fighting monkey. To izveidojuši horeogrāfi Jozefs Fručeks un Linda Kapetanea. Katrs cilvēks šo vingrinājumu tehniku var attīstīt no sava kustību spējas līmeņa, nav jābūt profesionālam dejotājam. «Daudz esmu bijusi viņu meistarklasēs, un viņi parasti saka — jūs neesat šeit, lai kļūtu par labāku dejotāju, bet gan par labāku cilvēku,» stāsta Elīna. «Viņi savieno kustību treniņus ar to, kāds cilvēks pēc tam ir ikdienā.»

Piemēram, ar šādu vingrinājuma palīdzību Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs (izrādē Salome — Jānis Kristītājs) sākotnēji plānotajā melnajā kostīmā, kurā redzama tikai galva, plaukstas un pēdas, atradis sev organiskāko lomas kustību partitūru. «Mana sākuma doma bija tāda, ka viņam izrādē ir tikai trīs redzamas ķermeņa daļas. Daudz strādājām ar galvu. Gundars pats pēc tam teica: o, man galvai ir tik daudz leņķu!» Savukārt ar aktieri Uldi Anži, gatavojot Pēra Ginta lomu, abi tikās mēnesi no vietas, lai ik rītu pusstundu trenētos. «Devu viņam visai somatiskas pieredzes. Pēc tam izrādē tās realizējās pusminūtē — sākumā, kad viņš krata muguras lāpstiņu.»

Aktieriem pēc garā treniņu perioda Elīna parasti saka: pat ja šīs kustības izrādē neizmantosi, redzēšu, ka tev ir apzinātākas plaukstas, apzinātākas pēdas, apzinātāka galva! Tas nozīmē — mazāk bezjēdzīga haosa, mazāk liekā. Piemēram, vai jūs pārvaldāt attālumu starp saviem pieciem pirkstiem? Zināt, kāds tas ir, kad veicat plaukstas kustību?

Bērnības mājās

Pie jaunās Valmieras Drāmas teātra izrādes Elīna sāka strādāt gavēņa laikā. Uz mēģinājumu laiku bija apmetusies bērnības mājās pie vecākiem, un gavēnis bijis liels izaicinājums Elīnas mammai. «Bērniņš neko neēd.» Kad gavēnis beidzies, mamma ar lielu prieku Elīnai pasniegusi sātīgas vakariņas. Vai abi vecāki bija uzaicināti uz pirmizrādi? Viņa smaida. «Mamma ir liela manas daiļrades fane, bet tētis priecājas pa gabalu,» asprātīgi komentē. Tikko tētim lūgusi palīdzību — atrast veļasmašīnu jaunajai soloizrādei, ko rādīs rudenī. Valmierā ir punkts, kur var nodot lietoto sadzīves tehniku, abi turp devušies. «Vēl brālis tika pasaukts komandā. Nonācām veikalā. Viņi man vaicā, vai varu izstāstīt, kāda veļasmašīna man vajadzīga. Saku — taisu izrādi, šaura nederēs, jo izrādē būšu uz tās! Viņi (ar fatālu pieskaņu) — tev būs izrāde? Un tu būsi uz veļasmašīnas?» Elīna dialogu atstāsta tik artistiski, ka par to būtu gatavs smieties pat Jānis Skutelis. «Jānis, starp citu, ir ļoti labs dejotājs,» horeogrāfe ieminas par vienu no daudzajām lietām, kas abus vieno.

Vakaru un nedēļas nogales brīvdienu tikpat kā nav — tāda ir dzīve, ja abi ar Jāni darbojas skatuves mākslā. «Mēģinājumi, izrādes, Pusnakts šova ieraksti,» Elīna uzskaita. «Kaut kā mēs tomēr atrodam laiku. Arī ikdienā — kaut vai brīvākā brīdī aizejam kopā pusdienās. Jānis man atbrauc pakaļ, vai es piebraucu viņam klāt.» Katru gadu februārī abi brauc uz Indiju. «Jānis pirmais sāka. Es tad vēl studēju un nevarēju tikt līdzi. Kad pirmoreiz aizbraucu, bija tik labvēlīgi apstākļi. Nebraukājām riņķī, bet mēnesi palikām vienā vietā, iegūstot pavisam citu laika sajūtu,» Elīna stāsta.

Katru reizi atgriežoties Latvijā, viņai ir sajūta, ka Indijas nesteidzīgumu, mieru spēs saglabāt. Taču «nemanāmi jau otrajā nedēļā pēc atgriešanās skrienu un skrienu». Šonedēļ skriešana uzņēmusi maksimālos apgriezienus: 12. maijā bija pirmizrāde Valmierā, nākamnedēļ Rīgas Mākslas telpā kopā ar Kairišu — koncertizstāde ar kori Kamēr… un Ilmāra Blumberga darbiem. Turklāt Elīna gatavojas jaunai soloizrādei, kas būs skatāma rudenī. Kustību ir daudz, un tieši tas viņu iedvesmo!

Foto — Sandra Melnalksne, Krista Dzudzilo, no privātā arhīva

Prieka un garšu bizness

Televīzijas raidījumi, recepšu žurnāls, kulinārijas grāmatas un «garšīgas» reklāmas — kā Lienes Vilnītes satura aģentūrā Tapt ēdiens kļūst pievilcīgs un dullas idejas izvēršas skaistos piedzīvojumos

Lidostas darbinieku streika dēļ reiss tika pārcelts, un viņa pārradās Rīgā tikai puspiecos no rīta, bet jau dažas stundas vēlāk Liene Vilnīte smaidīga sagaida mani satura aģentūras Tapt telpās Bruņinieku ielā. Mājīgā, sarkani krāsotā koka ēkā, ko no pilsētas kņadas norobežo zaļojošs pagalms. Tieši kaimiņos ir arī žurnāla Ir redakcija, un patiesībā Lieni mūsu komanda pazīst jau sen — kādreiz kopā strādājām laikrakstā Diena, bet vēlāk kalām plānus Ir radīšanai.

Tapt īpašniecē enerģija kūsā pat pēc negulētas nakts. Iznesam ārā krēslus un apsēžamies sarunai zem kupla ievu krūma, kura baltie ziedi pie stiprākas vēja pūsmas nobirst pār mums kā rotājums uz kūkas.

Tapt darbu centrā lielākoties ir ēdiens un garšas. Te top dažādi radoši risinājumi gan reklāmai, gan pašu veidotiem produktiem — recepšu žurnālam Pie Galda, televīzijas raidījumiem un kulinārijas grāmatām. «Mēs protam izdarīt tā, lai ēdiens izskatītos pievilcīgs, mēs vienkārši protam taisīt garšīgu saturu,» saka Liene.

Ar entuziasmu un ideju

Pēdējo trīs gadu laikā uzņēmuma apgrozījums ik gadu ir būtiski audzis. Šogad varētu būt jau pusmiljons eiro, viņa rēķina. Lienes lielā enerģija atspoguļojas arī uzņēmumā, kas rosās tik daudzās sfērās. Izdod recepšu žurnālu, producē vairākus televīzijas raidījumus, izdod kulinārijas grāmatas un gatavo dažādas vizuālas un audiovizuālas reklāmas, lielākoties par un ap ēdienu.

Liene savu uzņēmumu sauc par satura aģentūru jeb darbnīcu. Viņi rada ideju, kas pašiem patīk, un dodas pie uzņēmuma, ar kuru gribētu sadarboties tās realizēšanā. Tieši tā 2015. gadā radās pirmais uzņēmuma producētais kulinārijas raidījums Gatavo 3. Bez pieredzes, bet ar lielu entuziasmu Liene devās pie telekanāla TV3. Uzfilmēja demo. «Tas nebija labs,» tagad smejas Liene. «Bet varēja just iekšā to milzīgo prieku un enerģiju. Tu dari lietu, ko nemāki, bet ir baigi interesanti!» Mācījās procesā, padomus deva pieredzējuši TV cilvēki. Pērn rudenī pavērusies jauna plūsma — cilvēki ar idejām sāk uzmeklēt viņus. «Mēs taisām ļoti kvalitatīvu saturu, jo ar lētumu vairs nepārsteigsi. Vajadzīgs kaut kas ļoti skaists,» Liene saka par savu panākumu atslēgu.

Nu jau kompānija producējusi septiņus dažādus raidījumus vairākās sezonās. Arī Kurš kuru, kas trīs sezonas bija redzams STV kanālā. Tajā improvizators Rihards Sniegs un aktrise Ieva Florence sacentās dažādu darbu darīšanā, izmēģinot klasiskus «sieviešu un vīriešu» un neierastus lauku darbus. «Mīļš un humoristisks, labestīgs raidījums,» saka Liene.

Tagad kanālā LNT redzama Tapt producētā Superome. Rihards Sniegs aicina uz randiņu savu omi, kas demit sērijās iepazīstas ar izklaidēm, kādas ir aktuālas mūsdienu jauniešiem, — hiphopa dejošanu, peintbolu, braukšanu ar auto. «Tas ir aicinājumu ne tikai aizbraukt ciemos pie vecvecākiem, bet arī iemācīt viņiem mūsdienu lietas, lai viņi nejustos vientuļi,» stāsta Liene. Filmēšana jau galā, bet televīzijā raidījums vēl tiek rādīts. «Ome izturēja,» smaida Liene. Turklāt filmēšanas laikā pat esot pārslimojusi gripu.

Citā raidījumā Blonds un vēl blondāks, ko izrādīja kanāls 360TV, komiķis Nauris Brikmanis un aktieris Rihards Lepers devās trakā braucienā pa Ukrainu, viens otru izaicinot. Vienkārši dauzījās. Brauca ar bobikiem, sacentās ēšanā. «Visi televīzijas projekti mums beigās sanāk pilni ar pozitīvismu un jauki. Viņos trūkst spriedzes vai kaut kādas asas konfrontācijas. Mēs vienkārši tā nevaram, pārāk pieklājīgi esam,» Liene iesmejas.

Google maina plānus

Kad 2009. gadā zviedru koncerns Bonnier pārdeva laikrakstu Diena neskaidriem īpašniekiem, izdevniecības vadītāja Liene Vilnīte bija grūtniecības atvaļinājumā. «Man nebija īsti, kur atgriezties,» viņa atsauc atmiņā tā laika notikumus. Turklāt viņa vairs nevēlējās atgriezties topmenedžera amatā. «Pēdējo pusotru gadu Dienā faktiski biju nodarbojusies tikai ar optimizāciju, samazināšanu, atlaišanu, restrukturizāciju,» skarbo krīzes laiku atceras Liene. «Esmu radoša, man vajag jaunas lietas radīt, jaunus projektus taisīt. Es sevi iznīcināju ar to optimizāciju,» viņa skaidro, kāpēc nolēma riskēt un veidot savu biznesu. Auklējot mazo Elzu, Lienē krājās jaunas domas un idejas, kas realizējās Pie Galda — žurnālā un katalogā, kur katra publicētā recepte ir izplēšama un ieliekama kolekcijas vākos.

Ja ar receptēm izdotos, tālāk varētu turpināt ar tūrismu, mājas iekārtošanu, dārzu. Krīzes pīķī banka kredītu nedeva. «Ļoti laba kredītvēsture, topmenedžera alga, bet tev liek ieķīlāt visu un pretī dod tieši neko. Nevar ieķīlāt māju, kurā dzīvo tavi bērni,» viņa atminas, kā apvainojusies un apcirtusies. Nevajag. Aizņēmusies naudu no vecākiem un pieteikusies Altum atbalsta programmā jaunajiem uzņēmējiem.

Lielajām ambīcijām ceļā nostājās «māte Google» — pieprasījums pēc šāda drukāta recepšu kataloga nebija tik liels, kā cerēts. Žurnāls izdevās kā hobijs, kas sevi atpelna. «Bet baigi šauri — man ātri apnika. Tu esi vadījis uzņēmumu ar 10 miljonu apgrozījumu, un pēkšņi tavs apgrozījums ir padsmit tūkstoši. Tas ir grūti. Var, protams, nosvītrot nulles, bet vienkārši trūkst mēroga,» viņa saka. Turklāt gribējās arī lielāku komandu, ar ko pārrunāt lēmumus un darbus. «Man vajag kādu, kas man rada problēmas, jo man patīk tās risināt.»

2013. gadā paralēli darbam savā izdevniecībā viņa uzņēmās arī valdes priekšsēdētājas darbu Ir izdevniecībā Cits medijs, aizsāka un attīstīja jaunus biznesa virzienus. Šajā amatā Liene bija līdz 2017. gadam, un tas iedeva jaunu enerģiju darbam arī pašas uzņēmumā — ļāva atskatīties uz pirmajiem darbības gadiem no malas. «Pirmie divi gadi bija visbriesmīgākie. Tad iedzīvojies mazvērtības kompleksos, ka tev nesanāk. Nav uzreiz tāda apgrozījuma. Viss, ko esi izdomājis, jāizdala ar pieci. Bet, kad pārvari šos gadus, pēc tam nesaproti — kā tas bija, kad bija citādi. Tu dabū adrenalīnu, brīvību,» viņa stāsta. Un uzreiz sāk smieties, citējot, ko viņai šādos brīžos atbild vīrs: «Kāda tev brīvība, ja rukā 24/7?!» Viņa piekrīt — tā tiešām ir, atslābt nevar. Bet, ja dara to, kas patīk, noguruma neesot. Turklāt Lienei svarīgi, lai būtu pārmaiņas, dažādība. «Nevarētu katru dienu cept maizi,» viņa salīdzina. «Tas ātri apniktu.»

Pirmais miljons

«Pirmos četrus gadus pieņēmu visu, kas nāca pretī. Darbs nāca, un es to darīju. Kaut kādā brīdī vairs netiku galā. Nedarīju strukturēti, negāju pa procesa soļiem. Man vajadzēja kādu, kas man palīdz, ir kā mana pātadziņa, liek uztaisīt budžetu,» Liene stāsta, kāpēc 2017. gadā pieteicās uzņēmēja Jāņa Skrūzkalna vadītajos kursos Pirmais miljons. «Tu tiešām gribi nākt pie manis uz kursiem? Tev ir laba ekonomista izglītība, esi vadījusi uzņēmumus. Man liekas, ka tas nav priekš tevis,» viņa atceras jautājumus, kurus Skrūzkalns vaicājis pēc pieteikuma saņemšanas. Lienei tiešām ir Rīgas Ekonomikas augstskolā iegūts maģistra grāds Executive MBA programmā.

Tomēr izrādījās, ka tieši šādi kursi Lienei bija vajadzīgi, lai sakārtotu domas un uzzīmētu tālākās rīcības plānu. Tas bija atspēriens. «No šī brīža savam uzņēmumam piegāju tā, kā darbos, kur strādāju par vadītāju. Uzliku uz papīra stratēģiju, sataisīju budžetu un nospraudu mērķus trim gadiem, sapratu galvenās aktivitātes, lai šos mērķus sasniegtu,» Liene stāsta. Mācības palīdzēja ieraudzīt perspektīvu — ja visu dari pats un darbu gūzma nepārtraukti gāžas virsū, kādā brīdī vairs neredzi neko uz priekšu, nogursti no savas uzņēmības.

Lienes kabatā vienmēr esot trīs, piecas vai desmit idejas, no kurām vienu vai divas varbūt izdotos realizēt. «Dzīve ir tik strauja. Johaidī, maijs jau! Pienāk kāds brīdis, piemēram, viena nedēļa, kad tev nav aktīvo projektu, tad uzreiz izņem ideju no kabatas un kustini to.» Kur šīs idejas rodas? No problēmām. «Kad noplīst kāds projekts, piemēram, atsakās sponsors un nav naudas, man ieslēdzas trīskāršs ātrums smadzenēm, izdalās adrenalīns,» viņa skaidro. 

Pirmo ideju viņa realizēja jau 18 gadu vecumā — izdeva ceļvedi pa Rīgu angļu valodā. Tāda tolaik neesot bijis. Pieci maršruti ar aprakstiem. Lai samaksātu fotogrāfam, aizņēmās 300 latu no vīra. Tolaik Lienei piedzima meita Līva, nebija laika nodarboties ar ceļveža pārdošanu. Viņa nobijās no iespējamas neveiksmes tā vietā, lai risinātu problēmu. «Man vajadzēja piecpadsmit gadus, lai no tās kļūdas mācītos un būtu gatava vēlreiz sākt,» viņa stāsta.

Vairs viņa nebaidās sākt jaunas lietas — arī tad, ja nezina, kā to izdarīt. Svarīgākais ir laba komanda, kam «deg acis» par šo lietu. Labs psiholoģiskais klimats. «Jūtu, ka tad darbs sanāk labs, tas ir pats svarīgākais,» viņa novērojusi. Reizi gadā visa Tapt komanda sanāk kopā uz Ziemassvētku pusdienām. Liene cenšas tās gatavot pati. Pagājušajos svētkos pie galda sēdās 28 cilvēki. Pirmo reizi bijis tā, ka pēc vakariņām nav spēka pat nomazgāt traukus.

Liene iebilst, kad vaicāju, kā viņa atklāj kulinārijas talantus, kas plašāku atpazīstamību ieguvuši viņas raidījumos, piemēram, Annu Pannu, Lindu Vilmansoni. «Nevaru teikt, ka esmu viņas atklājusi. Mēs esam kaut kad satikušās, un mums sanācis klikšķis. Viņas atrada mani, un es atradu viņas. Ir baigi jauki, ka mēs joprojām visi turamies kopā, un komanda tikai aug.»

Ēdiens ir ne tikai Lienes bizness, bet arī kaislība. Viņai patīk gatavot ātrus ēdienus lielam cilvēku skaitam, piemēram, plovu uz ugunskura. Desertus — ne tik ļoti. «Tur ir tāda piņķerīga un ilga ņemšanās. Es esmu ātras dabas, man patīk lieli tusiņi.» Kad baterijas nosēžas, Lienei gribas pie dabas. Divas dienas nesatikt nevienu cilvēku, nerunāt. Brist izcirtumā un dunduros lasīt avenes vai pļavā zāļu tējas.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Esmu radoša — man vajag radīt jaunas lietas, jaunus projektus.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Pirmo biznesu uztaisīju, kad man bija 18 gadu, — ceļvedi par Rīgu angļu valodā. Taču nobijos. Bija sajūta, ka tas nav sanācis un tā ir liela neveiksme. Nerisināju problēmu. Ar šodienas prātu es būtu tikusi galā, bet tobrīd pakāpos malā — man nesanāca, es aizmirsīšu. Vajadzēja 15 gadus, lai pēc šīs kļūdas būtu gatava sākt vēlreiz.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Jebkurš bizness ir jāplāno. Tas tur rāmī un iedod soļus attīstībai. Tas liek augt.»

Ir iesaka

17. maijs. IZRĀDE. KUR PAZUDA SAIMNIEKS? KONCERTZĀLĒ LIELAIS DZINTARS. Paula Bankovska stāstus, kuros 20. gadsimta notikumi skatīti dzīvnieku acīm, iestudē režisors Dmitrijs Petrenko. Piedalās aktieri Ilze Trukšāne, Armands Kaušelis un Kaspars Kārkliņš. Izrāde tiek spēlēta Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars. Biļetes cena 12 €. Bilesuparadize.lv

18. maijs. KONCERTS. IVETA APKALNA. DZIMUŠI LATVIJĀ DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Jaunās Dzintaru koncertzāles ērģeles ieskandinās slavenā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna, kura izpildīs Pētera Vaska, Aivara Kalēja, Maijas Einfeldes un Ērika Ešenvalda majestātiskos skaņdarbus. Biļetes cena 7—20 €. Bilesuparadize.lv

18. maijs. IZRĀDE. IVANOVS DAILES TEĀTRA LIELAJĀ ZĀLĒ. «Romantiskas ironijas piesātināti, krāšņi ražas svētki. Spilgtas krāsas triepieni, lai papildinātu Čehova pasteļtoņus. Lauku inteliģences sapņi vasaras naktīs,» tā izrādi raksturo tās režisors Regnārs Vaivars. Titullomā Artūrs Skrastiņš. Biļetes cena 5—22 €. Bilesuparadize.lv

19. maijs. PASĀKUMS. MUZEJU NAKTS DAŽĀDĀS LATVIJAS VIETĀS. Pasākumi notiks 204 Latvijas vietās, durvis vērs muzeji, pārvaldes institūcijas, uzņēmumi un sabiedrisko dzīvi veidojošas organizācijas. Šāgada tēma — šūpulis. Pasākumos un ekspozīcijās tiks vēstīts par Latvijas valstiskuma dzimšanu, brīvības jautājumiem, dzimtām, novadiem utt. Muzeju-nakts.lv

Jaunākās grāmatas

DZEJA. GUNTA ŠNIPKE. CEĻI. IZDEVNIECĪBA MANSARDS. Liepājas dzejnieces un arhitektes trešā grāmata ir spilgti vizuāla, blīva un emocionāli saspringta dzeja. Kā saka grāmatas redaktore dzejniece Inese Zandere, Gunta Šnipke ir šobrīd latviešu literatūrā, šķiet, vienīgā dzejniece starp arhitektiem un vienīgā arhitekte starp dzejniekiem. Apgāda cena 6,90 €.


DIENASGRĀMATA.
MĀRA RIKMANE.  MĀRDADZIS. IZDEVNIECĪBA LATVIJAS MEDIJI. Grafiķe, gleznotāja, grāmatu ilustratore Māra Rikmane ir vērīga vērotāja un aizraujoša stāstniece. Dienasgrāmata ļauj ieskatīties mākslinieces pārdzīvojumos, dzīves spilgtākajos un traģiskajos brīžos; viņa apraksta pazīstamas personības rakstniecībā, mākslā, mūzikā. Apgāda cena 9 €.


MĀKSLA.
LATVIJAS FOTOGRĀFIJA 2018. IZDEVĒJS FOTOKVARTĀLS. Pieci projekti — Aļņa Stakles sērija par Ķīnu, Toma Harjo sērija par identitātes meklējumiem kā Jehovas lieciniekam, Andreja Lavrinoviča spēles ar tekstu un attēlu, Līgas Spundes fiktīvs stāsts par kinoscenogrāfi un Jura Zemīša ieskats kino uzņemšanas laukumos. Apgāda cena 10 €.

Es piederu pie gļēvajiem

Ko atklāj nacistiskās Vācijas propagandas ministra Gebelsa sekretāres atmiņas

Grāmatas priekšvārdā tās sakārtotājs Tore D. Hansens raksta: «Brunhilde Pomsela savā darba dzīvē atradās ļoti tuvu vienam no lielākajiem noziedzniekiem pasaules vēsturē. Tik tuvu kā viņas laikā tikai retais. Viņa strādāja par stenogrāfisti un sekretāri Propagandas ministrijā Jozefa Gebelsa vadībā.»

Tas ir intriģējošs sākums, jo, lai gan par nacistiskās Vācijas nodarījumiem un iekšējām norisēm sarakstīts milzumdaudz pētniecisku grāmatu, šķiet, tieši aculiecinieku un līdzdalībnieku atmiņas varētu līdzēt izprast, kā gan kas tāds pasauli pirms nepilniem 90 gadiem varējis piemeklēt. Pomselas atmiņas ir intriģējošas arī laika ziņā, jo, kā lasāms grāmatas komentāros, viņa nomirusi «naktī uz Starptautisko holokausta piemiņas dienu 2017. gada 27. janvārī Minhenē 106 gadu vecumā». Grāmatas pamatā ir intervijas, ko Pomsela sniegusi 2013. gadā, viņai veltītas dokumentālās filmas Vācu dzīve uzņemšanas laikā, — Hansens pilnos un arī filmā neiekļautos interviju tekstus ir atšifrējis, sakārtojis hronoloģiskā secībā un komentējis. Saprotamu iemeslu dēļ dzīvu Otrā pasaules kara liecinieku un notikumu līdzdalībnieku kļūst arvien mazāk, un tāpēc ikviens, arī tik vēlu nācis atmiņu stāsts, ir uzmanības vērts.

Grāmatas pēcvārdā Ko mūsu tagadnei māca Gebelsa sekretāres dzīvesstāsts sastādītājs nenovēršami nonāk arī līdz publicistei un politikas teorētiķei Hannai Ārentei, kas reiz, rakstot par holokausta stratēģa Ādolfa Eihmana prāvu Jeruzalemē, 1963. gadā pirmoreiz grāmatā Eihmanis Jeruzalemē lietoja vārdkopu «ļaunuma banalitāte». «30. gadu fašisms ir nenoliedzama matrica, ko savā darbā (..) iemūžinājusi Hanna Ārente,» raksta Hansens. «Šodien mēs zinām, kā darbojas ļaunuma kolektīvais mehānisms. Vairs nav nekāda aizbildinājuma. Mēs zinām arī, ka ļaundarībās cilvēks piedalās arī tad, ja sava mazā egoisma dēļ vienkārši nav gatavs skatīties uz notiekošo un iestāties par cita cilvēka tiesībām un cieņu.»

Citētajā fragmentā ietverta kāda pretruna, no kuras klātbūtnes, lasot Pomselas vēstījumu, nav iespējams atbrīvoties, jo tas, ar ko viņa nodarbojas un pie kā atkal un atkal atgriežas, ir tieši aizbildinājuma, savas rīcības vai bezdarbības attaisnojuma meklēšana. Ļaundarības apzināšanās vai nožēla faktiski nav nolasāma. Un mēs atkal neko par ļaunuma sakni neuzzinām, jo kaut kā nosaukšana par banalitāti pati par sevi neko neizskaidro. Arvien no jauna kā vāgnerisks leitmotīvs Pomselas stāstījumā tiek atkārtoti piesaukts intereses trūkums par politiku un tas, ka viņai kā meitenei/sievietei tas bijis kaut kas pašsaprotams. Tā ir vēl viena pretruna, jo, neraugoties uz šo intereses trūkumu, Pomsela, piemēram, apzināti apcer savu attieksmi pret pretošanās kustību Baltā roze un tās traģisko likteni, secinādama, ka ideāli, kas varētu novest nāvē, viņai bijuši sveši, jo viņa jau pieder «pie ģļēvajiem». Grāmatas apjoms ir salīdzinoši neliels, un lielu tiesu no nedaudz vairāk par 120 lappusēm aizņem nodaļas ar ilustratīviem, Hansena liktiem virsrakstiem: «Neko mēs nezinājām» un «Vainīga es nebiju».

Atlikušās 60 lappuses atvēlētas paša Hansena pēcvārdam, kurā viņš Pomselas vēstījumam cenšas atrast pamācošu pielietojumu šobrīd aktuālo Eiropas, ASV un pasaules ģeopolitisko norišu ainavā. Viltus ziņām ir praktiski neierobežotas iespējas izplatīties, ASV prezidenta vēlēšanās uzvar Donalds Tramps, Krievijā turpinās autoritārisms, Austrijā un vēl visur kur pie varas tiecas labējie radikāļi — par to diendienā atgādina visi iespējamie ziņu kanāli, taču nepamet sajūta, ka Gebelsa sekretāres dzīvesstāsta piesaukšana šādā kontekstā ir nesamērīgs pārspīlējums.

Jā, viņa bija paklausīga skrūvīte vispirms Vācijas radiofonā, pēc tam Gebelsa vadītajā Propagandas ministrijā. Jā, iespējams, viņa īpaši nelauzīja galvu par apkārt notiekošo. Jā, varbūt viņa bija pat neiedomājami dumja, un vienīgi tas arī ir viņas vissmagākais noziegums, jo stulbums un gļēvulība viens otru neizslēdz. Noziegumos, par ko būtu varēts tikt notiesāts Gebelss, viņa sekretāri īsti vainot nevar, par to liecināja arī viņai piespriestais sods — piecu gadu ieslodzījums bijušās Būhenvaldes nāves nometnes vietā ierīkotā soda lēģerī. Un tomēr bija kaut kas, par ko viņa pati turpināja sevi tiesāt visu atlikušo mūžu. Kaut kas, par ko arī visu pārējo acīs viņai bija jājūtas atbildīgai, pat ja viņa pati savu vainu tā arī līdz galam nebija apzinājusies.

Brunhilde Pomsela. Tore D. Hansens. Es biju tikai sekretāre. Tulkojusi Silvija Brice. Izdevniecība Zvaigzne ABC. Apgāda cena 13,99 €.