Diena: 15. maijs, 2018

Labākā jaunā Latvijas fotogrāfe – Annemarija Gulbe

Festivāla Rīgas Fotomēnesis ietvaros pirmdien balvu kā labākā jaunā Latvijas fotogrāfe šogad saņēma Annemarija Gulbe, informē pasākuma organizators Arnis Balčus. Balvā viņa ieguva Sony ILCE5100L fotokameru, izdevumu Latvijas fotogrāfija 2018, kā arī savu darbu publikāciju žurnālā FK.

FK Balvu organizē žurnāls Foto Kvartāls un tās mērķis ir piedāvāt platformu jaunajiem fotogrāfiem, lai ar saviem darbiem sasniegtu plašāku auditoriju.

Darbus vērtēja starptautiska žūrija – mākslas zinātniece un kritiķe Santa Mičule-Hirša, fotogrāfs un fotogrāmatu izdevējs Endrjū Miksis (Andrew Miksys) no Lietuvas/ASV, žurnāla FK galvenais redaktors un festivāla Rīgas Fotomēnesis direktors Arnis Balčus.

Balvas ieguvēja ir Annemarija Gulbe (1997), kura patlaban studē vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā un fotogrāfiju ISSP Skolā. Savās fotogrāfijās viņa vēro mīlestību kā sev nesaprotamu parādību. “Balva izkliedē šaubas un pārliecina, ka kaut kas ir labi izdarīts, ka vajag pilnveidoties un augt, lai turpinātu iesākto,” komentē uzvarētāja.

Annemarija Gulbe uzstājas. Publicitātes foto

Savukārt viens no žūrijas locekļiem Balčus teica, ka “Annemarijas darbi parāda, kā fotogrāfija var tikt izmantota savas paaudzes dokumentācijai, veidojot kritisku pozīciju par identitātes veidošanu un pašreprezentāciju. Turklāt Annemarija FK Balvas finālā ir jau otro reizi, kas liecina par konsekvenci un neatlaidību.”

Skatītāju balsojumā, kas norisinājās portālā Delfi, šoreiz pie pārsteiguma balvām tika divas autores – Lāsma Eriņa un Viktorija Paegle, jo abas bija saņēmušas vienādu punktu skaitu.

FK Balvas uzvarētājs tika izvēlēts no 10 finālistiem, kas šogad bija – Aiga Ozoliņa, Anita Rozentāle, Annemarija Gulbe, Dārta Kalmuka, Gunita Kļava, Henrijs Laķis, Lāsma Eriņa, Marija Luīze Meļķe, Tedis Teodors Murņikovs un Viktorija Paegle.

Latvija: incestuālo augstskolu zeme

Mēs, latvieši, esam maza un lepna tauta ar savām nacionālajām īpatnībām. Mēs sakām “gribu kaut ko garšīgu” par saldumiem un “vai, kāds sulīgs gabaliņš” par gaļu, no kuras pil tauki. Un iedomājamies, ka esam labāki un īpašāki par citiem. Ka visiem citiem plašajā pasaulē ir pašsaprotami skaidrs, ka tieši šeit ir vislabāk un ka mums pa visām varītēm ir jānosargā mūsu valsts dārgumi no potenciālajiem atnācējiem, “svešajiem”. Mūsu lietas tak ir domātas mums pašiem, “savējiem”.

Daudzos jautājumos šī pieeja ir loģiska un rupjmaizi ar speķīti tiešām vislabāk baudīt kopā ar otru latvieti. Tomēr jāsaprot, ka kopš valsts dibināšanas situācija ir mainījusies un virknē sfēru mēs esam vienotā telpā ar citām Eiropas vai pat visas pasaules valstīm. Viena no šīm sfērām noteikti ir augstākā izglītība. Šodien nevienu vairs nepārsteigsi ar ārvalstīs iegūtu grādu, praksi vai apmaiņas semestri. Tā ir norma un pat vēlamais konkurētspējai darba tirgū- uzņēmēji lieliski apzinās ieguvumus no svešvalodu zināšanām, spējas pielāgoties, plašāka redzējuma un kontaktiem ārpus Latvijas.

Laikā, kad mūsu jaunieši var izvēlēties un bieži arī izvēlas studijas ārvalstīs, mēs kavējam savu augstskolu attīstību, neļaujot ieņemt vēlētus amatus pasniedzējiem bez augstām valsts valodas zināšanām.

Mēs sakām, ka šādi sargājam savu valodu un ka, iespējams, profesora amatā varētu pieņemt Nobela prēmijas laureātus, ja tie apņemsies divu gadu laikā iemācīties tekoši runāt latviski. Ja šis lēmums nebūtu tik graujošs, varētu saskatīt krietnu devu humora latviešu lepnumā un savas unikalitātes apziņā.

Interesanti, ka līdzīgu attīstības fāzi ir piedzīvojusi Vācija. Sākotnējā vēlme izplatīt pasaulē vācu valodu diezgan ātri saskārās ar realitāti, un pragmatiskie vācieši nomainīja kursu uz internacionalizāciju. Kur šis lēmums viņus ir novedis, redzam augstskolu reitingos, izglītības kvalitātē un ekonomiskajos rādītājos. Kamēr Vācijā pieteikumu skaits uz vēlētu pozīciju augstskolā sasniedz vairākus simtus CV no dažādām pasaules valstīm, Latvijas konkursos visbiežāk ir viens pretendents. Ne vienmēr vairāk ir labāk, tomēr konkurence bieži iet roku rokā ar kvalitāti.

Studiju programmas, kuras lepojas, ka visi to pasniedzēji ir programmas absolventi un Šadurska vēlme pašiem sevi nodrošināt ar mācībspēkiem mūsu augstskolās pie mūsu demogrāfijas atgādina incestu. “Mēs paši sev”, “tikai savējiem” un par jebkuru cenu, pat, ja nebūsim konkurētspējīgi un netiksim līdzi pārējai pasaulei.

Mēs liekam sprunguļus savos riteņos, apzinoties, ka šādi tik vajadzīgās pārmaiņas būs lēnākas un ka piesaistīsim mazāk studentu, naudas un darbaspēka, nemaz nerunājot par jaunām idejām.

Ja valsts valodas zināšanas nebūtu galvenais kritērijs pastāvīgas amata vietas ieņemšanai akadēmiskajā sektorā, mēs ne tikai iegūtu augsti kvalificētus pasniedzējus, kas ap sevi veidotu pētniecības grupas, piesaistītu Latvijai ārvalstu sadarbības vai pētniecības partnerus un finansējumu pētniecībai, bet, kas būtiskākais, paaugstinātu konkurenci augstākajā izglītībā, nodrošinot kvalitatīvas un pievilcīgas studijas mūsu studentiem, kas pievilinātu arī ārvalstu studentus.

Zinātniskie pētījumi un izmaiņas izglītībā monetāru iespaidu uz tautsaimniecību atstāj pēc desmit vai divdesmit gadiem. Varbūt tieši tādēļ “par” kvalitāti un internacionalizāciju ir galvenokārt gados jauni cilvēki, studenti un jaunie zinātnieki? Viņi piedzīvos šo atdevi, kamēr virknei gados vecāku cilvēku patlaban svarīgākais ir nosargāt esošo sistēmu un siltās vietiņas sev un draugiem, pat par nākotnes cenu.

Kamēr vēl iespējams iesniegt priekšlikumus stingro valsts valodas prasību pārskatīšanai, vēlamies atgādināt: augstskolas nav cīsiņu fabrikas, kur ražošanas lente iet uz riņķi un pietiek pašiem sevi atražot. Mums ir pienācis laiks atvērties pārmaiņām, kvalitātei un pasaules elpai.

 

Autore ir Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja

Dika-Bokmeldere: Ziņas nerediģēšu

Lai tiktos ar Latvijas Radio (LR) jauniecelto valdes locekli Sanitu Diku-Bokmelderi (44), kura atbildīga par medija satura attīstību, Ir bija jāgaida četri mēneši. Pērn 15. decembrī viņa tika iecelta amatā, taču janvārī guva smagu traumu un uz sarunu radiomājas kafejnīcā Sanita atnāk, balstoties uz kruķa.

Pirms sarunas viņa ieslēdz arī savu diktofonu: “būs dublikāts”, un kā bijusī uzņēmuma VVD Mārketinga komunikācijas īpašniece un vadītāja atzīmē, ka darbojusies “ierakumu abās pusēs”. Viņa atzīst, ka šī būs viņas pirmā lielākā intervija, un var just, ka jaunā valdes locekle mazliet nervozē. Valmierā dzimusi, Cēsīs augusi, bijusi uzņēmēja un Nacionālās apvienības biedre. Divu bērnu māte. Kā viņa nonāca līdz LR valdei un kādu radio nākotni viņa redz?

Pirms tikšanās ielūkojos Latvijas Radio mājaslapā un sadaļā pie valdes jūsu sejas nav. Kāpēc?

Jā, oficiāli es tur neesmu, jo esmu vēl darba nespējā. Ārstu prognozes ir, ka darbu varēšu sākt maija beigās. Taču es uz darbu patlaban nāku uz savu atbildību, kad ir lielās sapulces — lai nebūtu tā, ka atgriežos un man vienā dienā uzgāžas virsū tik liels informācijas blāķis un tik daudz no manis prasa, ka neko vairs nesaprotu. Tā ka [darbojos] tādā pakāpeniskā ritmā un iepazīstu kolēģus, procesus.

Sāksim iepazīšanos ar divām lietām — pastāstiet par sevi un savu pieredzi radio, un tad par vīziju, ko liekat priekšā Latvijas Radio.

Mana kopējā pieredze medijos ir savi desmit gadi. Lielākā daļa no tā aizvadīta radio. Esmu strādājusi trīs radiostacijās dažādos amatos. Esmu bijusi reportiere, ziņu redaktore un mārketinga direktore. Esmu bijusi arī raidījumu vadītāja, Cēsu Radio 3 esmu bijusi arī programmu direktore. Kopumā vērtējot pieredzi medijos, bija gan rakstošais, gan skanošais, bija arī televīzija. (1996. gadā Dika-Bokmeldere sāka darbu Radio 3, no 1998. līdz 2000. gadam bija ziņu redaktore Radio SWH, darbojusies arī Star FM,  strādājusi arī TV3 par moderatori  — red.) No visiem šiem segmentiem es sevi vienmēr esmu uzskatījusi par radio cilvēku. Radio ir tāda vide, tāda aura, kas ievelk.

Kas jums tieši patīk radio?

To droši vien nevar aprakstīt, bet tie ir cilvēki, kas pārsvarā ir sava darba patrioti. Man nav iznācis strādāt ar cilvēkiem, kuri nāk [uz darbu] formāli. Arī šeit [Latvijas Radio] cilvēki ir lielākā vērtība, tie ir sava darba patrioti, lai neteiktu — fanātiķi. Par radio ļaudīm saka tā — nedodiet mums ēst, dodiet parunāt.

Un tad vēl tas iekšējais, redakcionālais brīdis, kad tev ir ēters — vienalga, kas tas ir par raidījumu, tu uzrunā cilvēkus, tu esi atbildīgs par informāciju, ko viņi šajā brīdī saņem. Ja tev ir mērķis izklaidēt, tev tas ir jādara, ja tev ir mērķis sniegt objektīvu informāciju, tas ir jādara. Tā ir ļoti liela atbildība.

Bet kur jūs jūtaties spēcīgāka?

Visā. Esmu pārliecināta, ka varu darīt pilnīgi visu. Jo esmu gājusi visam cauri, sākot no ziņām līdz redaktora pultij. Un radio ir tāds kā vīruss, kas sēž iekšā.

Kā jūs nokļuvāt šajā augstajā amatā? Kas jūs pamudināja pieteikties konkursā uz Latvijas Radio valdi?

Es ilgi domāju. Kad izlasīju sludinājumu, tas it kā atmodināja jūtas pret radio — ilgs laiks bija pavadīts otrajā frontes pusē, padsmit gadi komunikāciju aģentūrā. Izlasīju sludinājumu, tad atliku malā. Atkal atgriezos un izdomāju — kāpēc ne? Pati sevi izaicināju, jo manā mājā kopš bērnības ir skanējis Latvijas Radio, esmu izaugusi ar to. Esmu no tās paaudzes, kas klausījās vakara pasaciņu un vēlāk tīņa gados [raidījumu] Būsim pazīstami. Man ar radio ir ļoti īpašas attiecības. Man aug divi bērni un nav vienalga, kas notiek ar sabiedrisko mediju. Man kā divu bērnu mātei gribas, lai arī viņiem ir tāda pati mīlestība pret sabiedrisko mediju, kā bija man.

Vai neviens no malas jūs nemudināja pieteikties konkursam?

Vīrs teica — nē.

8.janvārī jūs runājāt ar Radio kolektīvu un teicāt, ka jums būs sava radio attīstības vīzija. Nu jau būs drīz pagājušas tās 100 dienas, pēc kurām toreiz solījāt darbiniekiem prezentēt vīziju. Ko liekat viņiem priekšā?

Jā, tur bija termiņš, kas beigsies maijā. Es lūgšu termiņa pagarinājumu. Darba kolēģiem teicu — es gribētu aprunāties ar ikvienu, kurš strādā pie satura veidošanas, lai sadzirdētu, kā viņi redz radio attīstību, kāda ir viņu vīzija, kas ir bijis, kas nav strādājis, kāpēc. Un tad kopā uzbūvēt šo kopējo vīziju. Man liekas, ka absolūti nav pareizi, ka es iešu ar kaut kādu uzstādījumu. Latvijas Radio ir ar milzīgām saknēm un vēsturi, te strādā cilvēki, kuru balsis es atpazīstu no bērnības, un es nevaru viņiem norādīt, kā tagad strādāsim. Tāpēc gribu izvērtēt pieredzi, viņu idejas. Un tad izdiskutēti, pārdomāti kopā nodefinēsim to mērķi, uz kurieni mēs ejam. Jo tas, ka kaut kas mums būs jāpamet, būs jākļūst dinamiskākiem, tas ir skaidrs — mums ir jāiet līdzi laikam. Kā to izdarīt? Varbūt ir bijuši labi mēģinājumi, varbūt ir bijušas labas pieredzes. Es to salīdzinu ar situāciju, kad cilvēks grib iekārtot savu māju vai dzīvokli un pasauc speciālistu dizaineri. Speciālists ierodas un sāk stāstīt — Māra, tavs galds tagad būs tur, bet Māra grib galdu šajā pusē. Dizainers arī parasti pajautā — kur jūs labāk jūtaties, kad strādājat? Tas jādara pēc iekšējām sajūtām, pēc tās kultūras, kas jau šeit [radio] valda.

Tad var teikt, ka jums tāda uzmetuma radio attīstības vīzijai vēl nav. Kā tad tā? Jūsu prombūtnē valde iesniedza radio sabiedriskā pasūtījuma stratēģisko koncepciju.

Sabiedriskā pasūtījuma stratēģisko vīziju. Es diemžēl nepiedalījos sabiedriskā pasūtījuma izstrādāšanā. Es biju darba nespējā un nevarēju piedalīties.

Šajā gadā mēs strādājam pēc NEPLP jau apstiprinātā sabiedriskā pasūtījuma. Gribu teikt milzīgu paldies abām valdes loceklēm un padomniecei Baibai Pētersonei par to, ka viņas to izdarīja laikā, kad es nevarēju [piedalīties]. Tā ka šis devums ir uz manu kolēģu pleciem. Un mana vislielākā cieņa un paldies.

Bet šis darbs jau nenotiek valdes līmenī — lielos uzstādījumus iedod padome, tad rāmīšus aizpilda programmu direktori ar savām idejām, un valde to visu saliek kopā un apstiprina padomē. Tā ka es redzu radio kopumā, arī ejot uz priekšu, balstoties uz tām tradīcijām, kas ir izkoptas gadu gaitā, uz klausītāju uzticību, profesionalitāti un konkurētspēju.

Ko es ļoti gribētu — lai Latvijas Radio būtu prestiža darbavieta, lai mēs varētu nodrošināt kolēģiem konkurētspējīgu atalgojumu un lai radio strādātu labākie no labākajiem nozares profesionāļiem. Jo sabiedriskais medijs ir nacionālās drošības jautājums — mani kolēģi būs tie, kuri strādās X stundā. Nedod Dievs, ja tāda pienāks! Līdz ar to mums darbam ir jāpieiet ar milzīgu atbildību.

Kā jūs kā valdes locekle redzat savus uzdevumus LR satura veidošanā, jo esat par to atbildīga? Cik daudz valde var iejaukties LR satura veidošanā?

Mans uzdevums ir pildīt sabiedrisko pasūtījumu, sagatavot atskaites par paveikto un turēt to rāmi, kas ir starp programmu direktoriem un padomi. Tas rāmis ir jau nodefinēts. Tad gada beigās ir jāiesniedz atskaites, kā šis rāmis ir izpildīts. Tas ir lielais uzdevums.

Par iejaukšanos saturā — gribētu saprast, kas ar to ir domāts. Ja mums pēc statistikas datiem ir tā, ka klausītāju vidū LR1 programmā ir uz pusi mazāk vīriešu nekā sieviešu un ja es rosināšu vīriešu piesaisti programmai, veidot kādus auto raidījumus vai jauno tehnoloģiju raidījumus, vai tā būs iejaukšanās saturā vai nebūs? Tā būs, vai ne?

Ja mēs skatāmies uz radio Klasika reitingiem, 16% no klasikas klausītājiem ģimenes valoda ir krievu. Tas ir vēl viens integrācijas instruments, kas līdz šim nav pamanīts. Un ja es rosināšu izmantot šo, tad arī tā būs iejaukšanās saturā. Tā ka tā ir sadarbība ar programmu direktoriem. Es nākšu ar savām idejām un vīzijām, un viņi man pateiks — jā, nē.

Tad ir vēl trešais bloks, kas ir vissmagākais — budžets, vai to varam atļauties.

Ja domājat, ka teikšu [žurnālistam], Tomsona kungs, jums uz raidījumu vajadzētu paaicināt tādu vai tādu cilvēku, vai arī iešu un rediģēšu ziņas, protams, ka nē. Mums ir absolūta redakcionālā neatkarība. Piemēram, šodien biju uz redaktoru sapulci, kur katra programma pastāsta, kas ir paredzēts plānā. Viņi to izlemj paši, mēs tur neiejaucamies. Mēs varam iejaukties tad, ja jūtam, vai arī mums ir kāds spiediens, uz ko mums ir jāreaģē, vai ir pārkāpts Radio rīcības kodekss — tad mums uz to ir jāreaģē. Valde nerediģē ziņas.

Gribētu tomēr zināt konkrētāk, kā jūs redzat savu atbildību satura veidošanā, par ko esat atbildīga valdē.

Piemēram, mēs gatavojamies Dziesmu un deju svētkiem. Es ceru, ka veselības dēļ varēšu savā pārraudzībā uzņemties āra studijas darbības nodrošināšanu. Tur tiek prezentēts radio un arī katra programma atsevišķi. Kā piepildīt šo programmas laiku, par to lemj pati programma. Tas, ko es no savas puses darīšu, — lai tās nepārklājas, lai, piemēram, [diriģents] Māris Sirmais [vienlaikus] nav  pirmajai programmai un arī otrajai. Tas šajā kontekstā ir vairāk tāds koordinējošs jautājums. Kad beigsies Dziesmusvētki, mēs sāksim strādāt pie nākamā gada sabiedriskā pasūtījuma. Mans uzdevums kopā ar programmu direktoriem būs sagatavot skici sabiedriskajam pasūtījumam un tad, kad mēs to būsim noslīpējuši, saskaņot to ar padomi.

Vai tomēr atbildība par radio āra studiju nav vairāk redaktora pienākums, nevis valdes locekļa…

Tas ir pirmais darbs, kuru esmu uzņēmusies, esot prombūtnē. Lai pastāstītu par savu dienas kārtību [sīkāk], man ir jābūt šeit vairāk par vienu dienu.

LR valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne intervijā ziņu aģentūrai LETA teica, ka apsver iespēju atbildību par Radio ziņu dienestu saglabāt savā pārziņā. Vai šī atbildība paliks Klapkalnes pārziņā arī maija beigās, kad atgriezīsities darbā?

Es jau kaut kur komentēju šo interviju. Es saprotu, ka Klapkalnes kundze nav pareizi saprasta. Stāsts ir par to, ka mēs nevarējām prognozēt, cik ilgi es būšu prom. Es uzņemšos atbildību par ziņu raidījumiem.

Klapkalne gan uzsvēra, ka ziņas savā pārziņā paturēs tāpēc, ka tām jābūt objektīvām. Ar to varēja saprast tiešu mājienu uz jūsu politisko pagātni Nacionālajā apvienībā. Kā tad būs — ziņas būs jūsu vai Klapkalnes pārziņā?

Man ir pilnvarojuma līgums ar NEPLP, kur skaidri nodefinēti mani pienākumi un atbildība, taču par visiem lēmumiem valde atbild solidāri. Par konkrētu pienākumu sadali mēs ar [valdes loceklēm] Unu Klapkalni un Mārīti Tukišu neesam runājušas.

Ņemot vērā, ka bijāt Nacionālās apvienības biedre, vai piedalīsieties arī to LR raidījumu plānošanā, kas atspoguļos vēlēšanas, priekšvēlēšanu laiku?

Es nestrādāju redakcijā. Es jau minēju, ka redakcijas ir neatkarīgas un pašas plāno savu darbu, un ziņu dienestam ir savs plāns, kā organizēt darbu. Es nekādā gadījumā nerediģēšu saturu un ziņas. Mēs dzīvojam interneta laikmetā, un katrs žurnālists ir sociālajos medijos. Ja es nāktu ar kaut kādu [uzstādījumu], tad pēc trim sekundēm tas jau būtu tviterī un visa Latvija par to uzzinātu. Nē, protams, man nekad nav bijusi tāda doma un vēlme.

Esmu apturējusi savu darbību Nacionālajā apvienībā. (Tas notika pērn novembrī, dienu pirms dokumentu iesniegšanas konkursam uz LR valdes locekļa amatu — red.). Ja interesē, kāpēc es tur nokļuvu, tas ir atsevišķs jautājums.

Jā, tas interesē daudzus cilvēkus. Kā jūs nokļuvāt Nacionālajā apvienībā? No 2016. gada rudens bijāt arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda (NA) padomniece.

Nacionālajā apvienībā jeb tajā laikā Visu Latvijai! nokļuvu, jo vēlējos piedalīties valodas referenduma kampaņā (Referendums notika 2012. gadā, Dika-Bokmeldere 2011. gadā kandidēja 11. Saeimas vēlēšanās no Visu Latvijai — TB/LNNK saraksta Vidzemē, taču netika ievēlēta — red.). Piedalījos valsts valodas referenduma organizēšanā, tolaik biju ļoti aktīva, izbraucu cauri visai Latvijai, lai gan tas man nebija jādara. Es to darīju brīvprātīgi, tolaik strādāju savā PR kompānijā.

Turpinot tēmu par saikni ar politiku, daži mani kolēģi jūsu nonākšanu no ministra padomnieces amata sabiedriskā medija valdē nosauca par tabu pārkāpumu pret sabiedrisko mediju un bezprecedenta gadījumu, jo medijā ir jāietur politiskās neitralitātes princips. Kā jūs to komentētu?

Es neredzu tur nekādus riskus, ne pārkāpumus. Respektīvi, tā kā likums bija noteicis, es apturēju savu darbību partijā. Tieši tāpat to ir izdarījis Valsts prezidents. Tas, ka es pirms tam strādāju Gerharda birojā, manuprāt, ir devis pieredzi, kuras man pirms tam nebija — kā strādāt valsts institūcijā. Un es pie Gerharda strādāju kā profesionālis, kā komunikāciju speciāliste.

Pie Gerharda par komunikāciju speciālisti varējāt strādāt tāpēc, ka viņš jau sev neņemtu palīgu no Saskaņas.

Tas nav tik vienkārši. Es arī biju pārsteigta, kad mani uzrunāja un piedāvāja šo amatu. Tāpat kā šoreiz [par radio amatu], es ļoti ilgi domāju — gandrīz visu vasaru. Uzrunāja mani tāpēc, ka cilvēki zināja, ko es daru un acīmredzot novērtēja manu darbu. Bet es aktīvu darbību partijā biju pārtraukusi uzreiz pēc valodas referenduma. Pēc abu partiju apvienošanās [Visu Latvijai! un TB/LNNK] atgāju malā. Nebiju aktīva biedre. Mana aktivitāte bija valodas referendums, un pēc tam 2016. gada vasarā mani uzrunāja un aicināja strādāt ministra birojā. Arī tas man nebija viegls lēmums, bija savas iestrādes un savi darbi, sapratu, ka nākas mainīt visu darbības sfēru. Bet tur bija liels profesionāls izaicinājums.

Kāds tas bija? Kādus darbus darījāt ministrijā? Kādus padomus devāt?

Faktiski lielākais bija konsultēšana ikdienas komunikācijā. Un ministrijā ir ļoti plašas jomas, līdz ar to tie bija visdažādākie jautājumi.

Sapulcē ar radio kolēģiem teicāt, ka esat «nacionāli domājošs cilvēks sabiedriskā medija vadībā». Ko jūs ar to domājāt? Ar ko nacionāli domājošs cilvēks atšķiras no profesionāļa?

Esmu patriote un vienmēr tāda esmu bijusi. Tāpēc arī teicu [darbinieku sapulcē], atbildēju ar pretjautājumu uz viņu jautājumu — kāpēc domājat, ka nacionāli domājošs cilvēks nevar strādāt radio valdē? Es nekad neesmu slēpusi to, ka esmu Latvijas patriote. Mana valsts ir man ļoti svarīga.

Kā tas ir jāsaprot — ir svarīgi būt valdē šajā amatā ar nacionālu noskaņojumu?

Protams, ka nē. Šajā amatā… Nē, vēlreiz formulēšu. Respektīvi, kā jau teicu intervijas sākumā, Latvijas Radio ir arī valsts drošības jautājums. Šādā kontekstā — jā. Bet, ja jūs velkat uz to, ka tagad es nākšu un lobēšu kādas konkrētas politiskās partijas intereses, tad saku — nē. Es nāku strādāt kā profesionālis. Un tas, ka ir bijuši pārmetumi, varbūt ne pārmetums, bet jautājums pirmajā [darbinieku] sapulcē, ja jūs tagad pajautātu cilvēkiem, maniem kolēģiem, kurus satieku tepat gaiteņos… Šīs bažas es uzreiz noraidīju. Es uzreiz jau sākotnēji gribēju dot solījumu, ka šīm bažām nav nekāda pamata. Mūsu sadarbība ir profesionāla, es te nācu strādāt, būt viena no komandas.

Vai ar Nacionālo apvienību jūsu kontakti ir pārtraukti?

Absolūti. Absolūti. Es jau kolēģiem teicu, ka mani darbi, mana rīcība jums to apliecinās. Un tikai tad ir iespējams nodibināt šo savstarpējo uzticību, kad tu ikdienā tiecies ar cilvēkiem un kopā strādā. Man diemžēl šobrīd bijusi tā pusotra diena, kuru esmu pavadījusi ar kolēģiem.

Nupat 12. aprīlī nodeva ekspluatācijā radio Multimediju studiju. Vai esat tur bijusi?

Nē.

Bet zināt, ko tur dara?

Tā jau vēl nestrādā, tikai nodeva [telpu] ekspluatācijā. Multimediju studijai ir nepieciešama aparatūra, un tagad tiek vērtēts, cik mums ir naudas un ko varam atļauties. Bet Multimediju studija ir viens no nākotnes vīzijas balstiem, jo dzīve notiek internetā.

Ja skatāmies uz mūsu auditoriju, LR1 tā vecuma posmā 55 — 74 gadi ir 69%. Jaunā auditorija [vecumā 18 — 24 gadi] ir tikai 2%. 25 — 54 gadu vecie ir 29%. Tā ir problēma — mūsu auditorija ir veca.

Man ir būtiski sadarboties ar Multimediju studiju, ar [multimediju satura galveno redaktoru] talantīgo un aizrautīgo kolēģi Kasparu Mauriņu. Viņš ir jauns puisis ar degošām acīm. Mums ir jāatrod iespēja uzrunāt jaunāku auditoriju, un arī ne lineāri, bet digitāli. Tāpēc mums ir nepieciešama šī te multimediju platforma, lai varētu sasniegt daudz jaunāku klausītāju tajā brīdī, kad viņš var klausīties. Noķert viņu automašīnā, darbavietā, uzrunāt ar savu saturu sociālajos tīklos, lai viņš pieslēgtos mums. Mums ir jādomā par šo jaunāko klausītāju platformu.

Vai jūs jau zināt, ko gribat viņiem piedāvāt? Kādu konkrēti saturu?

Tās ir vīzijas, par ko mēs vēl runājam.

Kā vērtējat Radio 5? Tur nomainījās galvenais redaktors.

LR5 kopš jaunās programmas direktores Ilvas Milzarājas stāšanās amatā [pērn novembrī], manuprāt, un tas ir skatiens no malas — no ārpuses klausoties, strādā ar pilnīgi jaunu elpu. LR5 vēl pirms es ienācu radio tika noteikts, ka latviešu valodā atskaņotai mūzikai ir jābūt 65%, saturs ir latviešu valodā. Tā bija abpusēja vienošanās. Šogad jūnijā būs pirmie jaunie statistikas dati, pēc kuriem tad varēs vērtēt, kā šīs pārmaiņas, es ceru, ir uzlabojušas Radio5 darbību. Tāpēc brīdī, kad mums būs jauni TNS dati — pirmie dati pēc 25 gadiem, jo radiostacijas tiek novērtētas ar jaunu metodi —  tikai tad varēsim vērtēt Radio5. Es pat nezinu, cik ilgi Ilva Milzarāja ir nostrādājusi. Pusgadu? Bet es kā klausītāja jūtu uzrāvienu.

Ko domājat par LR4? Vai sabiedriskajam radio vajag atsevišķu krievvalodīgu kanālu? Varbūt to vajag integrēt citos kanālos? Latvijā taču ir viena valsts valoda.

LR4 ir ļoti nozīmīga Latvijas Radio sastāvdaļa. LR4 ir jāturpina skanēt, un mums ir nevis jādomā, kā kaut ko slēgt, bet jādomā, kā paplašināt viņu darbību. Ko es ar to domāju? Latvijas Radio kopumā, bet it īpaši LR4 ir valsts drošības jautājums. Jo mums ir Latgale un visa pierobeža, kur liela daļa sabiedrības dzīvo Baltkrievijas un Krievijas informācijas telpā. LR4 ir tā programma, kas viņus sasniedz un dod ļoti objektīvu informāciju par notikumiem Latvijā. Un tieši tāpēc es gribētu, lai LR4 būtu finansējums pētnieciskajai žurnālistikai, lai viņi varētu skaidrot, pētīt, izgaismot fake news [viltus ziņu] stāstus ar konkrētiem pierādījumiem. Lai viņi varētu vairāk analizēt, lai informācija kļūtu vēl kvalitatīvāka.

Šobrīd LR4 programmu klausos daudz, jo man ir jāatgūst iekavētais. Atšķirībā no, piemēram, LR1, viņiem ir tāds brīvāks saturs un ēters, viņi ir dinamiskāki. Viņi ražo ļoti labu saturu, ir ļoti labi raidījumi. Tas, pie kā ir jāstrādā — lai šis saturs vairāk nokļūst sociālajos tīklos, lai caur sociālajiem tīkliem auditorija tiek atvesta uz LR4.

Nebiju dzirdējusi šādu versiju par LR4 slēgšanu. Ir jādomā par apraides problēmām, bet neesmu tik tehniski izglītota, lai pateiktu, kas tur ir jādara. LR4 šobrīd Latvijā ir lielākā krievvalodīgo auditorija. Mēs esam līderi šajā ziņā starp radiostacijām pēc TNS Kantar datiem, aptaujājot tos Latvijas iedzīvotājus, kuru saziņas valoda ir krievu. SWH+ ir otrais, RetroFM trešais, atrāviens no SWH+ mums ir vairāk par 4%.

Manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka LR4 tiek uztverts kā medijs krievu valodā. Tas ir mazākumtautību medijs, un LR4 ir unikāls ar to, ka runā ar un par mazākumtautībām. Tur ir virkne mazākumtautību raidījumu. Noteikti būtu jāpieliek pūles un jāmēģina viņus padarīt atraktīvākus un dinamiskākus. Tas ir nākamais jautājums. Ja jūs pārstāvat kādu mazākumtautību, piemēram, vāciešus, tad jūsu diaspora sadarbojas ar biedrību un veido LR4 konkrētus raidījumus. Un jūs kā iedzīvotājs gribēsiet tos dzirdēt, jo tie ir būtiski mazākumtautību iedzīvotājiem, kuri šeit dzīvo. Tāpēc šīs mazākumtautību programmas ir jāstiprina.

Latvijas Radio ir arī sava Latgales studija. Kā to vērtējat? Vai ar to nepietiek, lai klausītāji dzirdētu Latgales pierobežā?

Latgales studija pieslēdzas uz ierobežotu laiku. Es redzu lielākas sadarbības iespējas starp LR4 un Latgales studiju. Bet tas patlaban ir darba procesa un abu redakciju jautājums. Tas, kā pietrūkst LR4 — tas raida no Doma laukuma, tur ir par maz sižetu no ārpuses, no dzīves, reportāžas.

Savulaik bijušajai LR valdes loceklei Sigitai Roķei bija doma atgriezties pie idejas par radio redakcijām, nevis kanāliem. Vai domājat par kādām strukturālām izmaiņām?

Neesmu iepazinusies ar Roķes kundzes piedāvājumu un vīziju. Šobrīd varu teikt — kanālu un programmu sistēma mums saglabāsies, par redakcionālo sistēmu… Kad nonācu LR, pirmajā darba dienā daudz jauna uzzināju, kā darbojas redakcija. Arī man ienāca prātā, ka varētu veidot sporta redakciju, kas visiem kanāliem ražotu sporta saturu — tādu, kas atbilst konkrētā kanāla mērķauditorijai. LR5 tas būtu izklaidējošāks, LR1 analītiskāks. Tā ir diskusija, man šobrīd uz to nav atbildes, jo neesmu par to pajautājusi nevienam programmu direktoram, ko viņi par to domā. Taču principā sava loģika tur ir, bet ir jāvērtē resursi. Ja mums ar darbinieku atbalstu veidojas loģiska sistēma, ja tas sakrīt ar budžetu, tad mēs varam uz to iet. Bet es neko pāragri negribētu solīt. Programmu un kanālu sistēma mums paliek.

Kas ir jūsu iemīļotākie raidījumi radio? Varbūt varat izvērtēt, kas LR tematiski ir par daudz, kas ir par maz?

Mums par daudz ir birokrātijas. Šī sistēma ir jāmaina, programmu direktori ir papīros līdz ausīm.

Mani radio klausīšanās paradumi ir šādi — braucot uz darbu, klausos vai nu raidījumu Labrīt, vai nu LR5 rīta programmu. LR ziņas ir bijušas mans informācijas avots — absolūti objektīvākais, un numur viens. Ja vēlos uzzināt, kas šajā dienā notiks vai ir noticis, klausos radio. Vērtējot pēc tēmas vai kas ir studijas viesis, es klausos raidījumu Krustpunktā, arī Kā labāk dzīvot. Pārējā laikā klausos Klasiku. Tā ir fantastiska programma un [tur strādā] fantastiski cilvēki! Koncerti mūsu radio studijā ir tāda vērtība! Klasika ir tā programma, ko es klausos, kad strādāju.

Bet tomēr — kas radio, jūsuprāt, ir par daudz, kā par maz?

Lai vērtētu, ir vajadzīgi izvērsti reitingi, kāda ir auditorija. Ja raidījums šobrīd nav populārs, varbūt tā auditorija tajā laikā strādā un nevar klausīties. Tur negriež kā ar nazi.

Primāri būtu nepieciešams finansējums, jo šeit ir tik daudz labu ideju. Es ļoti vēlētos, kā jau minēju LR4 kontekstā, pētniecisko žurnālistiku. Tas ir ilgs process, bet tas ir nepieciešams. Gribētu dabūt vairāk naudas ziņām, analītiskai žurnālistikai, ziņu dienestam, kas strādā visiem.

Kā redzat sadarbības iespējas ar Latvijas Televīziju?

Redzu milzīgu potenciālu. Man ir bijušas tikšanās ar LTV, mēs no savas puses esam viņiem piedāvājuši, piemēram, iespēju filmēt un retranslēt mūsu radio studijas koncertus, kas arī ir viens no sadarbības piemēriem. Esmu [LTV] nosūtījusi e-pastu ar konkrētiem datumiem, kad mums ir šie koncerti, un šobrīd bumbiņa ir televīzijas pusē, gaidu viņu atbildi.

Vēl mums notiek sarunas par raidījuma Krustpunktā pārraidīšanu televīzijā, bet tas šobrīd ir galīgi autiņos. Tas, kur mēs varētu ķerties klāt — divi sabiedriskie mediji var kaut ko reāli izmainīt priekš cilvēkiem, piemēram, kā kopīgajā projektā Sistēmas bērni. LTV ir uzsākusi onkoloģijas tēmu par jaunajiem medikamentiem. Esmu par to, ka ir jāapsēžas kopā ar ziņu dienestu un jādefinē, kā mēs varam sabiedrības labā kaut ko izdarīt.

No 1. marta radio sāka darboties jaunā atalgojuma sistēma. Kā to uztvēra darbinieki?

Domāju, ka kolektīvs to vērtē vairāk pozitīvi. Protams, vienmēr būs kāds, kuram kaut kas nepatiks, bet kopumā redzu, ka šī sistēma ir ietekmējusi sadarbību. Es personīgi pārliecinājos, ka alga pirms šīs reformas ir bijusi mazāka par algu pēc reformas. Tas bija ļoti svarīgi, jo viens no maniem vīzijas punktiem ir konkurētspējīgs atalgojums. Tas arī bija viens no solījumiem, kuru [darbiniekiem] devu pirmajā sapulcē.

Vai radio darbiniekiem tagad atalgojums vēl sastāv no algas un piemaksas daļas, par ko NEPLP kritizēja iepriekšējo valdi?

Ir piemaksas. Tas, kas vēl ir darbiniekiem — apdrošināšanas polises. Līdz ar to tas ir papildu bonuss, un uzņēmumos to piesaista kopējam algas fondam. Tā ir iespēja saņemt medicīnas pakalpojumus vai nu ar atlaidi vai pilnībā apmaksātus.

Nule bija ziņa, ka ir panākta vienošanās par Latvijas Radio 5 rubrikas Jauno vecāku rīts sponsorēšanu. Tuvākajā laikā esot plānotas vēl vairākas partnerības arī citu raidījumu sponsorēšanai. Par šiem sponsorēšanas līgumiem tika pārmests arī bijušajai LR vadītājai. Vai tas jautājums tagad ir sakārtots?

Nemācēšu pateikt.

Kā jūs vērtējat, ka vispār sabiedriskajā medijā ir šādi sponsorēti raidījumi?

Kamēr mums ir pašiem jāpelna nauda, mums ir pašiem jāpelna nauda. Īpaši svarīgi tas ir nākamā gada kontekstā. Jo tagad mēs varam atļauties jaunus raidījumus [Latvijas] simtgades kontekstā, nākamajā gadā šā budžeta nebūs, un līdz ar to mums ir jādomā, kā varam bagātināt savu saturu, veidot jaunus raidījumus.

Bet tā ideja ir tā pati vecā, ko pārmeta iepriekšējai valdei?

Es šo nemācēšu pateikt, neesmu konkrēti iepazinusies.

Es tikai gribētu saprast konceptuāli…

Es arī konceptuāli jums nevarēšu pateikt.

Es tad gribētu to formulēt tā — kā žurnāliste es gribētu, lai medijam nebūtu jāstaigā apkārt un jāvāc nauda jauniem raidījumiem. Valsts sabiedriskajam medijam piešķir naudu, sabiedrība par to maksā ar saviem nodokļiem. Es gribētu būt droša, ka neklausos to, ko apmaksā kāds uzņēmējs vai politiķis savās interesēs.

Šeit jums būtu jārunā ar Mārīti Tukišu, kas valdē ir atbildīga par finansēm.

Es gribētu saprast jūsu pozīciju — cik daudz satura tas var ietekmēt?

Faktiski tas nevar ietekmēt.

Jo…

Jo tā faktiski ir reklāma, tas ir pārdots, atdots… Neesmu ne Roķes laikā, ne arī tagad redzējusi nevienu šo līgumu.

Jūs taču esat strādājusi radio arī iepriekš un droši vien labi zināt, kā top šādi līgumi.

Mums ir sludinājumi un ir reklāma, tā ir tā ētera daļa, kuru mēs pārdodam, lai iegūtu naudu, lai varam nopirkt kādu jaunu tehniku vai veikt kādus remontdarbus.

Bet konceptuāli, kā domājat, vai nevajag tomēr paredzēt, ka valstij ir pilnībā jāfinansē sabiedriskais medijs? Ka nevajadzētu staigāt ar cepuri rokā.

To es ļoti gribētu, ka valsts varētu mums nodrošināt finansējumu, tas būtu ideālais brīdis. Tas ir tā, ka tu kā sieviete zini — varēsi aprūpēt bērnu un vīrs spēs tevi nodrošināt. Tas ir precīzi tas pats modelis. Ja tā būtu, tad nebūtu jāiet un jāprasa [nauda sponsoriem].

Bet nākotnē kaut kas šajā jomā varētu mainīties? Arī par LR iziešanu no reklāmas tirgus.

Es būtu par iziešanu no reklāmas tirgus, bet tā nav diskusija manā līmenī.

Bet jūs taču esat LR valdē!

Jā, bet šis jautājums ir starp Saeimu un Ministru kabinetu. Bet es būtu par. Ja mums būtu pietiekams finansējums, tad varētu attīstīt i pētniecību, i analītiku, i izklaidi. Mēs šobrīd maksimāli lietderīgi iztērējam piešķirtos līdzekļus. Un esam pateicīgi, ja varam kaut ko vairāk.

Katram vadītājam ir jāveido sava komanda, lai jūsu vīzija tiktu īstenota. Vai jums ir šādi cilvēki radio un kas ir jūsu atbalsta komanda?

Ne tikai īstenot, bet ar kuriem kopā šo vīziju nodefinēt. Jā, es domāju, ka man šāds atbalsts ir. Es ļoti augstu novērtēju visus programmu direktorus, es ļoti novērtēju viņu darbu, kas ir ārkārtīgi smags. Mums ir notikušas tikai pirmās sarunas, un konceptuāli mēs esam vienojušies par sadarbības formu, kuru piepildīsim ar saturu.

Vai jūs varat nosaukt konkrētus vārdus?

Mana komanda ir programmu direktori, ar kuriem ikdienā vairāk sadarbojos, arī pārējās valdes locekles un Baiba Pētersone. Šī ir tā pamata komanda. Nākamā jau ir redaktori, ar kuriem tiksimies satura padomes sēdēs.

Kam padomus dod Baiba Pētersone?

Tikai valdei. Viņa ir fantastisks cilvēks. Erudīta speciāliste ar milzīgu pieredzi, cilvēks, no kura mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. (Pētersone ilgu laiku bija augsta valsts ierēdne, pirms tam bija TB/LNNK biedre, pēc intervijas piezvanīja Ir, lai informētu, ka tagad ir bezpartejiska — red.)

Februārī mediji ziņoja, ka Latvijas Radio izveidots jauns amats — reklāmas un pārdošanas daļas vadītājs. Tajā konkursa kārtībā ticis pieņemts Sandris Šrāders, kurš ir valdes locekles Mārītes Tukišas dzīvesdrauga brālis. Vai tur saredzat kādu interešu konfliktu?

Nebiju šeit, kad jaunie darbinieki tika pieņemti. Jājautā tiem, kuri pieņēma darbā. Es viņus agrāk nepazinu, tagad esmu iepazinusies. Mums kopā bija Team building (komandas veidošana — red.) pasākums. Bet pirmie kontakti ar Sandi Šrāderu liecina par kompetentu darbinieku. Ja būtu mana izvēle, iespējams, es arī viņu būtu izvēlējusies.

Vai to tomēr var uzskatīt par interešu konfliktu?

Tur jājautā KNAB.

Jā, bet mums katram ir arī sava morālā latiņa.

Mēs esam maza tauta. Mēs, tie, kas strādā medijos, cirkulējam mazā laukumā. Manu radinieku šeit nav. Man konkrētās personas — Baiba Pētersone un Sandis Šrāders — atstāja ļoti nopietnu un kompetentu iespaidu.

Kas ir jūsu paraugi mediju vidē, kam gribētu līdzināties? Ko ņemt par paraugu sev vai radio cilvēkiem?

Ar tiem ideāliem ir tā — tas, kas uz āru izskatās ideāls, tu nezini, vai tas ir ideāls arī uz iekšu. Man nav dzīvē tādu ideālu, kam es vēlētos līdzināties. Pilnīgi nav. Es savu dzīvi veidoju pati, pati atbildu par saviem lēmumiem. Es veidoju sevi visu mūžu, apgūstu jaunas mācības un eju uz priekšu. Manas vērtības ir mana ģimene, mana valsts, cilvēki, kolēģi. Katram mājās ir bērni, ir ģimene, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai algas būtu laikā, lai ir sociālais nodrošinājums un veselības polises.

Pārcentība

Pārcentība Vispārīgās datu aizsardzības regulas ieviešanā iezīmē ierēdņu vēlmi pēc jaunas, visvarenas represīvas institūcijas izveides.
Iestrādājot Latvijas normatīvajos aktos Datu aizsardzības regulas prasības, Tieslietu ministrijas sagatavotais likumprojekts paredz ievērojami paplašināt Datu valsts inspekcijas pilnvaras, paredzot tai cita starpā arī tiesības ar tiesneša akceptu iekļūt personām piederošā īpašumā un piekļūt visa veida glabātajai informācijai – pēc būtības – veikt kratīšanas.

Nenoliedzot datu aizsardzības nozīmīgumu, manuprāt, tās nodrošināšanai ir jāizvēlas samērīgāki risinājumi. Likumprojektā piedāvātais ir virziens uz policejiskas valsts ar visvarenu datu inspekciju izveidi. Ja kratīšanas ir patiesi nepieciešamas, lai aizsargātu fizisko personu datus, jau šobrīd ir un arī turpmāk būs iespējams problēmas risināšanā iesaistīt Valsts policiju, uzsākt kriminālprocesu un tā ietvaros veikt visas nepieciešamās procesuālās darbības, t. sk. kratīšanas.

Ir jāņem vērā, ka Krimināllikuma 145. pantā jau ir paredzēta atbildība par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, un Vispārīgā datu aizsardzības regulā nav noteikts, ka Datu valsts inspekcijas darbiniekiem būtu piešķiramas tiesības iekļūt neapdzīvojamās telpās, dzīvokļos, būvēs un citos nekustamos objektos un līdz pat 72 stundām bloķēt jebkuru telpu, lai veiktu tur apskates un piespiedu pārmeklēšanas, kā tas ir paredzēts Tieslietu ministrijas sagatavotajā piedāvājumā.

Datu aizsardzība ir visur aktuāls jautājums. Ar personas datiem saskaras teju katras nozares pārstāvji. Tomēr uzraugošās iestādes pilnvarām ir jābūt samērīgām ar iespējamo likumpārkāpumu, turklāt personas datu apstrādes normu pārkāpšana nav nedz slepkavība, nedz miljonos vērtējama krāpšana.

Reja Bredberija antiutopijā “451 grāds pēc Fārenheita” ir aprakstīta sabiedrība, kurā ar likumu aizliegts glabāt un lasīt grāmatas, un ir izveidota “ugunsdzēsēju”, bet faktiski – dedzinātāju – komanda, kas pēc izsaukumiem dodas uz cilvēku mājām, kurās tiek glabātas grāmatas, lai šīs mājas iznīcinātu.

Līdzīgu ainu iztēlojos, domājot par iespējamiem rezultātiem nepamatotu pilnvaru piešķiršanai iestādei, kam ir jārūpējas par darbībām ar aizsargājamiem datiem. Nedomāju, ka mūsu sabiedrībai ir nepieciešama vēl viena valsts institūcija, kura personu datu aizsardzības nolūkā bez kriminālprocesa uzsākšanas varēs veikt darbības, kurām ir kriminālprocesuāls raksturs.

Ceru, ka kolēģi Saeimā ieklausīsies manā aicinājumā un atbalstīs priekšlikumu izslēgt šo normu no likumprojekta, bet Datu valsts inspekcija nākotnē efektīvāk sadarbosies ar Valsts policiju, nevis centīsies kļūt par neatkarīgu, ar plašām pilnvarām apveltītu represīvu institūciju.

 

Autors ir Saeimas deputāts

Pārpublicēts no Twitter bloga