Diena: 14. maijs, 2018

Pieaug uzņēmumu vēlme un spēja aizņemties

Pēdējo gadu laikā ievērojami pieaugusi gan Latvijas uzņēmumu vēlme, gan spēja aizņemties. Līdz ar to paredzams, ka tuvākajā nākotnē arvien palielināsies to kompāniju skaits, kuri gribēs apgūt tieši “ilgo naudu”, līdzekļus ieguldot ilgtermiņa projektos: ceļot jaunas rūpnīcas, virzot savas preces eksporta tirgos vai kvalitatīvi uzlabojot ražošanas procesus. Šo situāciju veicina arī nodokļu reformas ietvaros realizētais 0% reinvestētās peļņas nodoklis, kas veicinās uzņēmumu kapitalizāciju.

Var teikt, ka mums ir labs pamats attīstībai, taču absolūti nepieciešams veikt virkni uzlabojumu – gan likumdošanas līmenī, gan pašiem uzņēmējiem –, lai mēs šo labvēlīgo situāciju nenogulētu. Tāpat arī, domājot par pamatkapitāla pieaugumu, reālās vērtības uzrādīšana, ko ilgus gadus izdevīgāk bija slēpt, lai nebūtu jāmaksā tik lieli nodokļi, nu ir vēsture, veicinot veidot stabilus uzņēmumus.

Ekonomikas situācija Latvijā un pasaules tirgos parāda, ka ir ļoti labs pamats jauna līmeņa stabilai izaugsmei, un kreditēšana nenoliedzami ir būtisks faktors uzņēmējdarbības attīstībai. To apliecina arī tikko veiktais pētījums Latvijas Komercbanku asociācijas kreditēšanas indekss, kur pirmo reizi Latvijas vēsturē ir “izmērīta kreditēšanas temperatūra”, atklājot, ka pašlaik interese par kreditēšanu pieaug gan uzņēmēju pusē, gan banku sektorā. Šķiet, ka esam veiksmīgi tikuši pāri ekonomikas krīzei, guvuši savas mācības, lai dotos tālāk jau gudrāki un prātīgāk izvēlētos savus attīstības modeļus biznesā.

Pēdējo 25 gadu laikā uzņēmumiem ir bijusi dažāda pieredze ar kredītu ņemšanu un atdošanu, īpaši krīzes laikā, kas joprojām iezīmē piesardzību. Taču pašlaik izejas pozīcija ir ļoti laba. Arī uzņēmumu peļņas līmeņi izlīdzinās un kļūst saprātīgāki. Esam iepazinuši tādus vārdus kā reputācija, sava vārda turēšana, nākotnes izaugsme un perspektīvas. Gan deviņdesmitajos gados, gan pirmskrīzes laikā bija svarīgāki citi rādītāji un daudzi dzinās pēc ātras peļņas. Krīze pierādīja, ka uzņēmumi sākuši domāt par to, kā saglabāt attiecības ilgtermiņā. Tas parāda sabiedrības spriedumu līmeņa evolūciju un arī briedumu kopumā.

Ja salīdzinām pirmskrīzes laikus ar aktuālo situāciju, nākamais solis būs kredīti ar garākiem termiņiem. Pašreiz vidējais kredīta standarts ir no pieciem līdz desmit gadiem. Būvējot jaunas rūpnīcas, ir vajadzīga šī “ilgākā” nauda. Tas ir būtisks jautājums, kas arvien regulārāk parādās arī uzņēmēju diskusijās.

Nav noslēpums, ka Latvijas ekonomikas dzinējspēks noteikti ir eksportējošie uzņēmumi, jo tie strādā tirgos, kur šī izaugsme ir. Vērtējot kopumā, Latvijas eksportspēja pieaug, lai arī mēs joprojām atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas. Mums ir arī izcili uzņēmumi, kas darbojas iekšējā tirgū. Taču, ja runājam par Latvijas kompāniju vidējo produktivitāti, tad Eiropas kontekstā tā nav izcila. Viens virziens, kur augt, ir būvēt otru un trešo rūpnīcu, bet vēl viens ir iekšējā virziena vektors – uzlabot procesus, samazināt izdevumus.

Pirmais būtiskākais izaicinājums tam, lai mēs ilgtermiņā kā sabiedrība augtu, ir lai uzņēmumu būtu fiziski vairāk jeb lai cilvēki, īpaši jaunieši, iesaistītos uzņēmējdarbībā. Jo vairāk valstī būs komersantu, jo lielāka būs aktivitāte un arī nodokļu ieņēmumi, tādēļ būtiski jāceļ biznesa kopējā reputācija, lai ikviens iedzīvotājs gribētu būt uzņēmējs nevis strādāt kāda pakļautībā vai valsts pārvaldē, kas arī jāreformē, padarot to profesionālu un sniedzot kompetentus pakalpojumus sabiedrībai.

Otrs izaicinājums skar valdības pozīcijas. Jāveic nevis tādas reformas, kas sarežģa uzņēmējdarbību, bet gan tiem, kuri ir godīgi nodokļu maksātāji strādāt kļūst vieglāk, bet tie, kuri ir pelēkajā vai melnajā zonā, tiek sodīti, panākot būtisku ēnu ekonomikas samazinājumu.

Protams, pašreiz mēs varam būt apmierināti ar 4,5% iekšzemes kopprodukta izaugsmi, bet jāskatās uz nākotni desmit gadu vai pat tālāk. Ekonomikas izaugsme veidojas no diviem galvenajiem “vaļiem”: no vienas puses – ilgtspējīgi eksportējošie uzņēmumi, kā arī investīciju piesaistes, no otras – mākslīgā jeb “dāvinātā” Eiropas Savienības fondu nauda. Ja skatāmies uz tādu sektoru kā būvniecība, tad tas saknē ir izaudzis uz mākslīgajiem līdzekļiem. Pasaulē ir tik daudz brīvas naudas, kas ir daudz efektīvāka un to piesaistīt ir daudz svarīgāk, jo tie būtu ieguldījumi ilgtermiņā. Kā uzņēmējam man šķiet, ka nauda, kuras apgūšanai ir tikai “jāsakārto papīri”, degradē apziņu, jo uzņēmējam ir jārada kaut kas tāds, kas der tirgum – cilvēkiem.

Apkopojot iepriekš minēto, jāsecina, ka ir labs pamats attīstībai, bet ir arī vēl daudz darāmā. Tāpēc patlaban nevajadzētu ieslīgt pašapmierinātībā. Uzņēmēji dalās divās daļās – tie, kas eksportē un jūt izaugsmes potenciālu, tādējādi var justies drošāk, un otra daļa, kas fokusējas tikai uz vietējo tirgu un sajūt būtisku iekšējā patēriņa kritumu, saskaroties ar arvien jauniem izaicinājumiem.  Lai ekonomika kopumā augtu, aicinu ikvienu uzņēmēju nokļūt pirmajā grupā, lai nebūtu jāsaskaras ar demogrāfijas problēmām, kas Latviju būtiski skar, bet gan nestu arvien vairāk naudas uz mūsu valsti, veicinātu aizbraukušo tautiešu atgriešanos un kopējo izaugsmi.

 

Autors ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents

Par Eirovīziju un LTV komentēšanas stilu

Ielauzīšos uz mazu brīdi ļaužu intelektuāli piesātinātajā ikdienā ar kopsavilkumu par finalizējušo Eirovīziju. Jau iepriekš atvainojos par savu bezgaumību. Būtībā man ir tikai viens vārds sakāms. Manā skatījumā Portugālē notikušā festivāla, karnevāla, sauc kā gribi, svētku vadītājas bija izcilas. Viņas lieliski saturēja kopā notikumu, izspēlēja gan asprātīgas, gan aizkustinošas intermēdijas, pierādot sevi gan kā konferansjē, gan kā aktrises un pat kā dejotājas. Viņas radīja siltus mirkļus, ļaujot VISIEM konkursa dalībniekiem izdziedāt Salvadores uzvaras dziesmu, padarīja sarunas „grīnrumā” saturīgas (tas ir īsts triks, ticiet man, un, ja neticiet, palūkojiet kādā ierakstā, cik traki ar to iet mūsu Supernovas vadītājiem).

Bija acīmredzams, ka šis rezultāts ir pamatīgas komandas pārdomāts darbs – tikai briljants (kādas redaktoru grupas izplānots un uzrakstīts, un izslīpēts), iestudēts un saskaņots teksts ļaujas improvizācijai (tāpat kā džezā). Un tādu nepiespiestu, jautru improvizāciju bija daudz.

Visbeidzot – muzikālās daļas noslēgums (balsošanai beidzoties) ar paša Salvadores uzstāšanos. Jā, tas bija neaizmirstami, tas bija izcils priekšnesums, kas precīzi iegula svētku kontekstā (viņa uzstāšanās laikā man ne tikai skudriņas, bet pat ķirzakas, lāči un dinozauri pārskrēja). Un atkal, ar nedefinējami atbilstīgu pāreju, cieņpilnu, bet vienlaikus ar neslēptu laimes sajūtu, pilnīgi citā, publiku ievirzošā intonācijā to pieteica manis jau pārslavētās pasākuma vadītājas.

Ko es ar to visu gribu teikt? Ka Eirovīzija nav tikai dziesmas – tas ir foršs, lustīgs pasākums. Taču skatīties šo festivālu (sevišķi noslēgumu) šogad ar mūsu komentētājiem latviešu valodā, šis rakurss (pasākuma atspoguļojums) pilnībā tika pazaudēts.

Tāds komentēšanas stils, kādu bija izvēlējušies mūsu puiši, manuprāt, veicina un stiprina joprojām noturīgo mītu par Eirovīziju, kur sabrauc kaut kādi frīki, kas slikti dzied stulbas dziesmas mājsaimniecēm. Par maz uzticēšanās portugāļu komandai, kas bija uzbūrusi brīnumainus svētkus, un par daudz portugāļu vadītāju absolūti pērļaino pāreju aizmuldēšanas ar tukšām, pašiem ar sevi aizgrābtām frāzēm.

Pusfinālos es vēl neņēmos to vērtēt, bet, ka fināla komentējums varētu būt man nepieņemams, ar milzīgu nožēlu apjautu LTV1 „raidījumā pirms raidījuma „Eirovīzijas formula””. Tajā piedalījās vadītājs (vēlāk arī viens no fināla komentētājiem latviešu valodā) un četri bijušie lielās Eirovīzijas dalībnieki, no kuriem viena bija Agnese Rakovska. Lai arī no pusteikumiem noprotams, ka tieši Agneses sacītais varēja būt vissaturīgākais, to bija grūti izlobīt, jo puiši viņu pārtrauca teju vai katrā frāzē – ne vien ar vārdiem, bet arī ar konkrētām darbībām (demonstratīvi lejot viņai krūzē ūdeni, jokojot paklusām savā starpā un tad iesmejot viņas runas laikā, pieliecoties pārāk tuvu, lai kā joku izrādītu pārieinteresētu klausīšanos utt.).

Tā kā mana akadēmiskā interese ir kritiskā diskursa analīze, tad varu norādīt drošticamus akadēmiskus avotus, kas apliecina: vīrieši nefiksē, ka pārtrauc sievieti runātāju pārsvarā gadījumu. Nu man ir labs vizuālais materiāls ilustrācijai, ko pieglabāt kādā folderī, lai parādītu to kādā mācību auditorijā.

Man atliek vienīgi minēt, vai vēlāk, komentējot lielo finālu, mūsu abi latviešu komentētāji to tukši aizmurkšķēja tādēļ, ka runājošu sievieti uztver kā klusumu – kā laiku, kam pa virsu noteikti jāparunā, lai nebūtu pauzes, taču gadījums ar Agnesi Rakovsku vedina uz piekrītošu atbildi (kaut vienlaikus arī nedomāju, ka tas bija vienīgais iemesls latviešu komentētāju izvēlētajam komentēšanas stilam).

Mana angļu valoda nav spoža un man noteikti būtu vieglāk un priecīgāk skatīties dzimtajā valodā, taču to darīju tikai daļēji, lai atkal un atkal pārliecinātos, ka LTV1 skatītāji iegūst tikai daļu no patiešām kvalitatīvā iestudējuma. Salīdzinājumam varam iedomāties skatāmies filmu, kurā teksta fona tulkojuma ierunātājs nolemtu būt galvenāks par Kamberbaču vai Strīpu. Manuprāt, pirms izvēlēties šādu komentēšanas stilu, kritiski jāizsver, vai, komentējot tik garas stundas, manas kā komentētāja personības, joku arsenāla, iepriekšējas informācijas, jā, un arī patikas un cieņas pret šo pasākumu un tā skatītāju visplašāko loku ir pietiekami, lai to liktu priekšplānā.

P.S. Pasākuma vadītāju vārdi nav minēti apzināti, jo nevēlos sevis rakstīto pozicionēt kā pārmetumu konkrētiem cilvēkiem, bet gan piešķirt sacītajam vispārinājumu, kas varētu būt attiecināms uz raidījumu vadīšanu un komentēšanu kopumā.

 

Autores pārdomas pārpublicētas no Facebook

Pret Lielo kapu apbūvi un par vērtību saglabāšanu

Kultūras ministrija un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) eksperti ir iepazinušies ar Rīgas pieminekļu aģentūras rīkotajai konferencei „Senās kapsētas un memoriāli pilsētvidē Rīgā, Latvijā, Eiropā. Teorija. Prakse. Pieredze” sagatavoto prezentāciju “Seno kapsētu transformācija un to izmantošana šodien”, kurā minēti gan ārzemju piemēri, gan hronoloģiski aplūkotas Lielo kapu pārveides ieceres no dibināšanas līdz mūsdienām, kā arī papildus ieskicēti pieci iespējami attīstības varianti.

Tie dažādās kombinācijās iezīmē kapu nožogojuma atjaunošanu, apmeklētāju centra, tualešu, stāvvietas automašīnām, kolumbārija izbūvi. Viens no piedāvājumiem ir veidot apbūvi gar kapu dienvidu malu.

VKPAI jau ilgstoši ir aicinājusi pēc iespējas ātrāk izstrādāt uz nākotni vērstu kvalitatīvu Lielo kapu vērtību saglabāšanas koncepciju, kas nepieciešama, lai iegūtu skaidru priekšstatu par Lielo kapu saglabāšanas risinājumiem un funkcionēšanu nākotnē.

Kultūras ministrija un VKPAI kategoriski iebilst pret jebkādām jaunas apbūves iecerēm un uzsver, ka koncepcijā galvenā uzmanība jāvelta vērtību saglabāšanai, savukārt attīstība plānojama tikai vērtību izcelšanai.

VKPAI atgādina, ka attiecībā uz jaunu būvniecību un stāvvietu izveidošanu jāievēro Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 5. panta 6. daļā noteiktais: “Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonā nav pieļaujami tādi transporta, inženierkomunikāciju un infrastruktūras pārveidojumi, kuru rezultātā tiek neatgriezeniski zaudētas vēsturisko dārzu, parku un kapsētu kultūrvēsturiskās vērtības vai samazināta šo teritoriju platība, kā arī tiek mainīta šo teritoriju vai to daļu izmantošana, kas neatbilst kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanas mērķim.”

Kultūras ministrija un VKPAI ir par Lielo kapu atbildīgu un kvalitatīvu kopšanu, kā arī vienā kompetentā personā koncentrētu darbu organizāciju un virsuzraudzību. Kultūras ministrija par minētajiem jautājumiem ir nosūtījusi vēstuli Rīgas pieminekļu aģentūrai.

2017. un 2018. gadā Lielo kapu vērtību saglabāšanai Kultūras ministrija piešķīra 200 000 eiro valsts budžeta finansējuma. Par piešķirto finansējumu papildus minētajai izpētei 2017. gadā ir sākta divu kapliču konservācija, kā arī veikta 16 kapliču neatliekama glābšana. VKPAI norāda, ka valsts piešķirto līdzekļu apgūšana pagaidām vēl nav pietiekami aktīva.

 

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kultūras mantojuma politikas daļas speciāliste Alma Kaurāte

Komikss: “Latvenergo” ražo elektrību, bet reizēm arī kukuļus

Sešu gadu laikā dārgos Latvenergo iepirkumos atmazgāti miljoni – lielākie pieķertie kukuļi Latvijas vēsturē. Tūlīt apritēs astoņi gadi, kopš noslīpētajā sistēmā iestājās īssavienojums, kad KNAB aizturēja Latvenergo spici. Taču lieta tiesā virzās gausi, bet pirmie spriedumi atgādina absurda teātri.

Šajā krimināllietā bijušais uzņēmuma prezidents Kārlis Miķelsons apsūdzēts par dienesta pilnvaru pārsniegšanu un kukuļņemšanu lielā apmērā. Arī Miķelsona vietniekam Aigaram Meļko un Latvenergo amatpersonai Ērikam Priedniekam celtas apsūdzības par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, kas izraisījusi smagas sekas, sadārdzinot sešus konsultāciju līgumus kopā par 452 0811 eiro, ar Spānijas uzņēmumu noslēgtos līgumus kopā par 24 796 966 eiro un ar Turcijas uzņēmumu noslēgto līgumu par 11 289 222 eiro.

Savukārt biznesa konsultantam Andrejam Livanovičam apsūdzība celta par Miķelsona, Meļko un Priednieka izdarīto dienesta pilnvaru pārsniegšanas atbalstīšanu un kukuļdošanu lielā apmērā bijušajām Latvenergo amatpersonām. Tāpat viņš apsūdzēts par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un tirgošanos ar ietekmi saistībā ar līgumiem, kas noslēgti starp Latvenergo un Šveices, Spānijas un Turcijas uzņēmumiem.

11. maijā kārtējo reizi Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atkal bija spiesta pārcelt Latvenergo pamata lietas skatīšanu, jo viena no apsūdzētajiem Jevgēnija Levina advokāte Alla Ignatjeva neieradās uz tiesu. Arī iepriekšējā tiesas sēde tika pārcelta, jo uz to neieradās apsūdzētais ekonomists Andris Deniņš, kurš tajā dienā atradās savas sievas bērēs.

Nākamā tiesas sēde nozīmēta 30.maijā.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Valsts pārziņā esošo personas datu drošība ir valsts labas reputācijas jautājums

Par spīti publiski paustai skepsei un tračiem Latvija pārliecinoši virzās digitālas valsts virzienā. Atbilstoši nacionālajiem plānošanas dokumentiem ir plānots visus iespējamos valsts un pašvaldību pakalpojumus nodrošināt elektroniski, ja vien nav absolūti nepieciešama personas klātbūtne. Taču tas nestrādās, ja valsts nerūpēsies par labu e-reputāciju, proti, par uzkrāto datu drošību un nespēs piedāvāt visiem saprotamus “digitālās spēles noteikumus”.

Valsts “e-groziņu” veido gan strauji augošie digitālie pakalpojumi (pēc VARAM apkopotās informācijas, to ir vairāk nekā 500), gan publisko iestāžu apkopotie dati. Jāņem vērā, ka valsts ir lielākais privātpersonu datu turētājs, turklāt vairāku organizāciju (iestāžu) rīcībā ir ļoti, ļoti sensitīva informācija.

Tādēļ iedzīvotājiem un arī uzņēmējiem ir jābūt absolūti pārliecinātiem par datu atrašanos drošībā. Proti, to apstrādes sistēmu un procesu drošībai ir jābūt augstākai valsts prioritātei digitālās pārvaldes jomā, tāpat kā pašsaprotamai jābūt starptautisko normu, tai skaitā jaunās Vispārīgās datu aizsardzības regulas (GDPR) ievērošanai.

Jāsaka, Latvijā nav bijis pārāk daudz kritisku datu noplūžu no valsts uzturētām sistēmām. Vismaz mēs par tām neko nezinām. Līdz šim nopietnākais skandāls bija 2010. gadā, kad datorspeciālists Ilmārs Poikāns jeb Neo atklāja drošības “caurumu” Valsts ieņēmumu dienesta uzturētajā EDS.

Taču EDS ir tikai viena no valsts pārziņā esošajām sistēmām, kas uzkrāj apjomīgus datu masīvus par Latvijas iedzīvotājiem. Līdzīga ir arī jaunā e-veselība, elektronisko pakalpojumu portāls latvija.lv, Rīgas domes ieviestā “Rīdzinieka karte”, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datu bāze u.c.

Jaunās Vispārīgās datu aizsardzības regulas (GDPR) izpratnē, kas stājas spēkā jau 25. maijā, valsts un pašvaldību iestādes būtībā neatšķiras no privātajiem uzņēmumiem. Proti, publiskajās iestādēs tieši tāpat kā biznesā datu savākšanas, apstrādes un aizsardzības politikai, kā arī jebkurai datu apmaiņai starp valsts un pašvaldību struktūrām ir pilnībā jāatbilst GDPR prasībām. Izņēmums nav arī augstāk minētās apjomīgās valsts un pašvaldību uzturētās sistēmas. Jāsaka, uzklausot mediju telpā izskanējušo informāciju, nav pārliecības, ka visas publiskās iestādes pilnībā to izprot.

Teorētiski iedomāsimies, kas notiktu, ja līdzīga datu noplūde kā Neo un EDS gadījumā notiktu pēc šā gada 25. maija. Principā ir skaidrs, ka tas ir personas datu aizsardzības pārkāpums, jo precīzai cilvēka identifikācijai šajā datu bāzē tiek izmantots gan personas kods, gan adrese. Tāpat uzkrājas informācija par finanšu situāciju un, iespējams, ģimenes stāvokli (atvieglojumu saņemšanai). Atbilstoši GDPR prasībām, datu pārzinim ne vēlāk kā 72 stundu laikā no brīža, kad par negadījumu kļuvis zināms, par to ir jāpaziņo Datu valsts inspekcijai un personām, kuru dati tika apdraudēti. Tas nav jādara tikai tad, ja pārzinis – šajā gadījumā VID – spēj pierādīt, ka notikums, visticamāk, nerada risku privātpersonu tiesībām un brīvībām.

Vienkāršāk sakot, pārzinim ātri un operatīvi ir jāsniedz informācija par to, ka ir notikusi datu noplūde. Nevienai publiskai institūcijai nav iespējams izlikties, ka nekas nav noticis. Tas ir būtisks solis uz priekšu, salīdzinot ar 2010. gada notikumiem.

Taču tālāk viss nav tik gludi, jo, visticamāk, mēs ar zināmu pārsteigumu secinātu, ka šādā negadījumā neviena publiskā institūcija nav vainīga. Vienkārši nav. Tā ir mūsu valsts šā brīža izvēle. Atbilstoši GDPR, administratīvās atbildības piemērošana publiskām iestādēm ir atstāta katras ES dalībvalsts kompetencē. Atbilstoši patlaban izstrādātajiem normatīvajiem aktiem, Latvija ir nolēmusi to nepiemērot. Vienlaikus Personas datu apstrādes likuma projekts 49. pants paredz valsts amatpersonu vai valsts institūcijas darbinieku administratīvo atbildību, precīzāk, naudas sodu līdz 200 naudas soda vienībām. Bet pašām valsts iestādēm sodu nav, atšķirībā no privātiem uzņēmumiem, kuriem līdzīgos gadījumos var tikt piemēroti milzīgi sodi (līdz 10-20 miljoniem eiro vai 2-4% apmērā no uzņēmuma gada apgrozījuma visā pasaulē).

Manuprāt, tā tomēr ir iluzoras drošības veidošana pret pašām publiskajām iestādēm. Datu noplūdes gadījumā gan privātpersonām, gan arī juridiskām personām ir iespēja civiltiesiskā kārtā pieprasīt kompensācijas arī no valsts institūcijām.

Visticamāk, tās tāpat tiktu segtas no pašas iestādes vai arī kopējā valsts budžeta, tādēļ administratīvās atbildības nepiemērošana neglābj no papildu finanšu zaudējumiem.

Tiesa, cietusī valsts iestāde var vērsties ar prasību pret elektroniskās sistēmas izstrādātāju, ja tas ir vainojams datu noplūdē, vai arī regresa kārtībā censties piedzīt zaudējumus no darbinieka, kurš pieļāva pārkāpumu.

No valsts reputācijas viedokļa būtu daudz vērtīgāk, ja mēs nekautrētos pateikt: jā, publiskās iestādes par iespējamām datu noplūdēm var tikt sodītas administratīvā kārtā. Bet mēs [valsts] esam pārliecināti, ka tiek darīts viss iespējamais, lai šādu noplūžu iespējamība tiktu samazināta līdz absolūtam minimumam.

 

Autors ir zvērinātu advokātu biroja “Sorainen” partneris, zvērināts advokāts