Diena: 9. maijs, 2018

Anekdotes

Optimists ir cilvēks, kas starp divām nepatikšanām paspēj izdomāt jaunu vēlēšanos.

Ja cilvēka dzīvei tiek radīti siltumnīcas apstākļi, viņš spēj pārvērsties par dārzeni.

Krekls, kas līdz nākamajam rītam tiek pakārts uz krēsla atzveltnes, automātiski skaitās izgludināts.

 

Vienreiz es nelaikā iegāju vecāku guļamistabā. Viņi līmēja tapetes, un man nācās palīdzēt.

«Laiks sākt krāt pārtiku nebaltai dienai!»
«Pietiks reiz dēvēt nakti par nebaltu dienu!»

Sieva vīram: «Šovakar man ir viena laba ziņa un viena slikta.»
«Sāc ar slikto!»
«Kotletes piedega, un tajās trūkst sāls.»
«Un labā?»
«Ziemeļkoreja apsolījusi pārtraukt kodolizmēģinājumus!»

«Dārgā, kas šodien vakariņās?»
«Pipari.»
«Oho! Pildītie?!»
«Nē, maltie.»

Vai zināt, kāpēc labsirdīgi cilvēki ir apaļīgi? Viņiem nav izdevies sastapt ienaidniekus, kuriem atdot savas vakariņas.

«Atvainojiet, kādas ir jūsu saites?»
«Esmu viņas mīļākais… No pirmās laulības.»

Ikviena sieviete vēlas jaunu kleitu. Bet vēl vairāk viņa vēlas ielīst vecajā.

Liels skapis katrai sievietei ir kā zāles. Bet uz zāļu rēķina labāk taupīt nevajag!

Tramvajā kāda večiņa ilgi vēro jaunieti, kas gremo košļājamo gumiju. Pēc kāda laika neiztur, paliecas uz priekšu uz saka: «Dēliņ, tu velti man kaut ko stāsti. Esmu puskurla.»

Pēc ilgāka laika satiekas divas draudzenes.
«Vai, tu esi kļuvusi apaļāka!»
«Nē, es pat esmu notievējusi pēdējās nedēļās. Ja tu būtu redzējusi mani pirms mēneša, es būtu tāda pati kā tu tagad!»

«Kvalitātes uzlabošanas nolūkos mūsu saruna var tikt ierakstīta.»
«Eh, es tad ar savu grēksūdzi piezvanīšu kādu citu reizi!»

«Oho, cik daudz podziņu un lampiņu! Bet kur ir pedāļi? Un kāpēc stūrei nolauzta augšējā puse?»
«Hmm, vai jūs tiešām esat lidmašīnas pilots?»

Recenzija pēc jaunākā Annas Kareņinas iestudējuma: «Vēl nekad es tik ļoti nebiju ilgojusies, lai vilciens ierodas pēc iespējas ātrāk.»

Ja jums zvana, sakiet, ka tūlīt nosēdīsies baterija — tas palīdz nekavējoties uzzināt pašu galveno.

«Hmm, maize laikam nav svaiga?»
«Svaiga, svaiga! Uzspiediet spēcīgāk!»

Ieskaite medicīnas akadēmijā. Pasniedzējs: «Špikerus laukā nemetiet! Tie būs derīgi vairākus pirmos gadus, kad sāksit pieņemt pacientus.»

Ja bērnībā ēd tikai gardas lietas, tad vecumdienās nāksies ēst tikai lietderīgas.

Parsifāls un magnolijas

Negaršīgu šniceli Vīnē, man liekas, nemaz nevar dabūt, ja nu kādā pilnīgi tūristu apsēstā vietā un negadījuma pēc. Taču ir arī īpašās šniceļu vietas

Vīnei piestāv zelts. Tas ir visur. Klimta Skūpstā un zelta lapiņu bumbā virs Secesijas muzeja, kur šis par suvenīru kļuvušais šedevrs apskatāms, un Oto Vāgnera celtās Svētā Leopolda baznīcas rotājumos. Un Vīnes šnicelē. Pirmoreiz īstu Vīnes šniceli baudīju netālu no tā paša Secesijas muzeja, vienā no Našķu tirgus (Naschmarkt) ūķīšiem, un panējuma maizes skrumšķīši saulē mirdzēja kā tīrs zelts. Zeltaina bija arī eļļas un etiķa mērcīte pāri vienkāršajiem salātiem — rupji sagriezti vārīti kartupeļi, skāba gurķa šķēlītes un sīpoli.

Bet stāsts ir par citu reizi. Pirms kāda gada mazā, bet jaukā trīs dāmu kompānijā bijām ieradušās uz Alvja Hermaņa iestudētā Vāgnera Parsifāla pirmizrādi. Ir marts, Rīgā sniegi, bet Vīnē līdz ar mūsu ierašanos bija sācies 20 grādu siltums, acu priekšā mauriņos dīga zālīte, kurā tūlīt apmetās jauniešu bariņi, uzziedēja ķiršu, plūmju un mandeļu koki, un kā lielas bļodas vērās vaļā magnoliju ziedi. Pirmizrādes rītā, pašā agrumā, izrādes tērpu mākslinieces Kristīnes Jurjānes samācītas, devāmies uz Svētā Leopolda baznīcu Oto Vāgnera psihiatriskās slimnīcas kompleksā. Svaigu gaisu un skaistos skatus sasmēlušās, pa dienu nolēmām palutināt sevi ar kārtīgu Vīnes šniceli. Vēl jo vairāk tāpēc, ka īsto vietu tūlīt aiz Svētā Stefana katedrāles, mazo ieliņu labirintā, kur tā esot absolūti autentiska un vispareizākā, un tikai tur katrs sevi cienošs vīnietis to ēd, zināja televīzijas režisore Mārīte Balode, kam savukārt to bija atklājis slavenais Rīgas baleta raksturlomu dejotājs un pedagogs Vladimirs Cukanovs, kurš tagad dzīvo Vīnē.

Ar zināmām pūlēm atradām visai necilo vietu. Tā smarža! Sviests un sāļa karamele. Aizgaldiņš, kurā apsēdāmies, man turklāt radīja nostalģiju pēc studiju gadiem, jo netveramā veidā atgādināja Rīgas—Maskavas vilciena restorānvagonu. Un tad mums atnesa… Milzīgā zelta ripa ne tikai piepildīja lielo pusdienu šķīvi, bet pat drusku kāpa pāri maliņām. Zem patīkami kraukšķīgās virsiņas — teļgaļa magnolijas sārtumā. Plāna plānītiņa, šnicele tomēr bija vienam cilvēkam nepieveicama — tad arī pamanījām, ka dāmas pie blakusgaldiņiem to pasūta vienu uz divām vai trim. Solīdais kā flīģelis ķelneris (neceļas roka rakstīt parasto «viesmīlis» vai «oficiants») melnā, garā priekš-autā, sastapies ar mūsu izmisušajiem skatieniem, atļāvās vieglu, saprotošu smaidu, pamāja ar galvu, pazuda un momentā atgriezās ar trim palielām turziņām, kurās vēl bija pa sviestpapīra rullītim. Ha! Ne mēs pirmās, ne pēdējās, kas netika galā ar visīstāko Vīnes šniceli. Gājām uz savu dzīvoklīti, vicinādamas turzas ar lepnu uzrakstu, kas vēstīja, ka nesam tās no «šniceļu tēvijas».

Vakarā bija pirmizrāde, Hermaņa radītajā scenogrāfijā mirdzēja Leopolda baznīcas zelta rotājumi un altāra kupols. Pasakaini dziedātāji, fantastiski tērpi. Taču, arī gremdējoties mūzikas un iestudējuma burvībā, pa laikam prātā iezagās baudpilna doma no pavisam citas operas — mājās gaida vīns un lielā šniceles puse…

Kopš tā laika, izdzirdot kādu motīvu no Parsifāla vai ieraugot magnolijas ziedus, mutē saskrien siekalas. Afektīvā atmiņa mākslu, dabu un garšu sasējusi ciešā mezglā.

Klasiska Vīnes šnicele, pasniedzama svētdienā ar kartupeļu salātiem

Četriem ēdājiem nepieciešams:
160 g teļa gaļas mīkstuma katram
150 g miltu
2 olas
300 g rīvmaizes
1 citrons
1 šķipsniņa sāls
2 ēdamkarotes cūku tauku (vislabāk!), cepameļļas vai sviesta

Sagatavošana

Starp pārtikas plēves kārtām rūpīgi izklapē katru šniceli. (Taču esmu lasījusi, ka īstā šmalce ir uzreiz nogriezt gaļas šķēli tieši zīmuļa biezumā, ne vairāk, ne mazāk, un nelikt gaļas āmuriņu ne klāt.) Apsāla no abām pusēm, apvārta miltos, rūpīgi nopurinot lieko nost, iemērc viegli sakultā olā un kārtīgi apviļā rīvmaizē. (Labāk nevis veikalā nopērkamajā pulverī, bet pašrocīgi apgrauzdētā un samaltā vai sablendētā, vai sarīvētā — bet ne pārāk smalki, lai paliek jūtami skrumšķīši — baltmaizītē.)

Cūku taukos (ja moderna cilvēka pārliecība nepieļauj tādu barbarismu — eļļā vai sviestā, bet tikpat taukvielu nedrīkst žēlot!) šniceli cep zeltaini brūnu. Cepšanas laikā panna viegliņām jākrata, lai zeltainums sanāktu vienmērīgs. Gatavo šniceli apsusina uz papīra dvieļa. Uzliek citrona daiviņu un aši pasniedz.

Klasisku Vīnes šniceli servē ar pētersīļu tupenīšiem vai kartupeļu salātiem.

Recepte no austriešu portāla Gutekueche.at ar piebildēm no citiem lietpratīgiem cilvēkiem un avotiem.

Ilze Blāķe, pirmā beziepakojuma veikala veidotāja

Lai samazinātu iepakojuma maisiņu, turzu un kastīšu patēriņu, par ko veikalā maksājam liekus centus, bet vēlāk izmetam miskastē, Ilze Blāķe nolēmusi radīt vienu īpašu Turzu. Tā sauks pirmo beziepakojuma veikalu Latvijā, kam pašlaik Projektu bankā tiek vākts pūļa finansējums.

Ilze ir molekulārā šūnu bioloģe, un viņas ikdiena aizrit, testējot dažādas farmācijā un kosmētikā izmantojamas vielas ar dzīvnieku un cilvēku šūnām. Kļūstot par mammu, Ilze arvien vairāk aizdomājās par to mantojumu, ko atstājam nākamajām paaudzēm, tādēļ savā ģimenē jau pāris gadus piekopj zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveidu. Cenšoties iepirkties dabai draudzīgi, radās ideja rīkoties pašai — atvērt pašapkalpošanās veikalu, kur gan parasto, gan ekoloģisko pārtiku un higiēnas preces būtu iespējams iegādāties vienuviet. «Ērti iepirkties, līdzi ņemot savus iepakojumus, šobrīd nav iespējams, jo ir jāizskrien vai puse Rīgas, lai dažādos veikalos iegādātos atsevišķus produktus.»

Veikals Turza ir plānots nelies un mājīgs — ikvienam, kurš vēlas pēc sevis atstāt mazāk atkritumu un arī lieki netērēt naudu. Projekta autori atgādina dažādos pētījumos apkopoto informāciju, ka vidēji 10—15% no produktu cenas veikalos veido tieši iepakojuma izmaksas. «Klients varētu nākt uz veikalu ar saviem traukiem vai iegādāties veikalā atkārtoti izmantojamus, dabai draudzīgus traukus, uzpildīt pēc savas vajadzības un samaksāt tikai par produktu, nevis iepakojumu, ko mājās izmet miskastē,» skaidro Ilze.

Ilzei ideju palīdz īstenot grafiskais dizainers Artis Tauriņš un Madara Bundzeniece, kas strādās veikalā. Tikai ar saviem līdzekļiem plānus pārvērst realitātē šobrīd nav iespējams. «Ejot uz banku un runājot ar investoriem, viņi grib redzēt, ka tā nav tikai dažu cilvēku vēlme. Lai to pierādītu, iesniedzu ideju Projektu bankā — tā iegūšu gan līdzekļus, gan pierādīšu skeptiskajiem ierēdņiem, ka rīdzinieki vēlas šādu veikalu un tas nav nepieciešams tikai man,» smejas Ilze.

Brīdī, kad sūtām šo žurnālu uz tipogrāfiju, Turzas ideju jau atbalstījuši vairāk nekā 350 cilvēku. No nepieciešamajiem 10 000 eiro iegūti aptuveni septiņi, bet vēl ir laiks — kampaņa noslēgsies 31. maijā. Ilze precizē, ka nauda nepieciešama īpašu uzpildāmo trauku un plauktu iegādei. Ja izdosies savākt iecerēto summu, jau šīs vasaras beigās Rīgā parādīsies pirmais beziepakojuma veikals, kuru idejas autore redz ne tikai kā iepirkšanās vietu, bet arī kā telpu, kur satikties domubiedriem, rīkot izglītojošus pasākumus par zero waste dzīvesveidu.

Aizliegtais kongress

500 latviešu emigrācijas jauniešu pirms 50 gadiem Rietumberlīnē gribēja nosvinēt Latvijas Republikas piecdesmitgadi un saprast, kas viņi paši ir. Diemžēl notikumi izvērtās citādi

Ģirts Zēgners, pensionēts ārsts onkologs, latviešu trimdinieku dēls, 1968. gada pavasarī beidza ģimnāziju Vācijā. «Eiropa mutuļoja. Bija plašas demonstrācijas pret pastāvošo iekārtu, studentu nemieri Berlīnē, Parīzē un citur pasaulē. Rietumberlīnē ar diviem šāvieniem galvā smagi ievainoja studentu vadoni Rūdiju Dučki (Rudi Dutschke). Amerikā nošāva Mārtinu Luteru Kingu un Robertu Kenediju, notika demonstrācijas pret Vjetnamas karu,» viņš atceras grāmatā Nyet, Nyet, Soviet! Stāsti par latviešu politiskajām demonstrācijām trimdā. Šo grāmatu Latvieši pasaulē — muzejs un pētniecības centrs atvērs 17. maijā. «Es toreiz biju tādās kā dzīves krustcelēs. Esi nobeidzis vācu ģimnāziju, tev līdz šim draugi vairāk ir vācieši, bet, no otras puses, jūti arī latvisko daļu savā dzīvē. Kuru ceļu es iešu?»

Padomju tanki Prāgā iebrauca 1968. gada augustā, bet jūlijā pasaules uzmanību pievērsa latviešu akcija Berlīnē. Vispasaules kongress, kurā piedalījās ne tikai Ģirts, bet arī tādi vēlāk atjaunotās Latvijas politikā, kultūrā un izglītībā labi zināmi cilvēki kā Rasma Kārkliņa (tolaik Šilde), Kārlis Kangeris, Atis Lejiņš, Jānis Kažociņš, Andris Mellakauls, Valdis Liepiņš, Māris Slokenbergs. Aizliegtais latviešu jauniešu kongress 1968. gadā Rietumberlīnē — tā sauc arī forumu, ko 9. maijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā rīkoja biedrība ELJA50 — tā laika jaunieši, nu jau sirmi, kas tagad dzīvo Rīgā.

Nedēļu ilga pretošanās

Rasma Kārkliņa, 1968. gadā — 22 gadus veca politoloģijas studente Berlīnes Brīvajā universitātē, tagad — emeritēta politoloģijas profesore, atceras, kā veidojās globālais latviešu kongress. Likteņa biedri no dīpīšu nometnēm bija izklīduši plašajā pasaulē, tur piedzimusi jau viņu bērnu paaudze. Rasma, vēsturnieka Ādolfa Šildes jaunākā meita, uzauga Štutgartē. Tāpat kā vecāki, trīs māsas un brālis tomēr meklēja latviešu sabiedrību.

«Jau 15 gadu vecumā rīkoju Štutgartē latviešu jaunatnes dienas, kurās sabrauca kādi 30 apkārtnes jaunieši. 1954. gadā nodibinātā ELJA (Eiropas latviešu jaunatnes apvienība) galvenokārt aptvēra Vāciju, Angliju, Zviedriju. Mana labākā draudzene Ilze Šakare, piemēram, dzīvoja Zviedrijā, viņa tagad Gēteborgā vada latviešu kori. Ar viņu iepazinos vienā ELJA kongresā, ar savu nākamo vīru — tāpat,» smaidot stāsta Rasma. «Katrs no savas zemes, kaut kas atšķirīgs, tomēr runājam latviski vienalga, ar kādu akcentu. Kongresi bija vieta, kur mēs katru gadu sabraucām uz kādām piecām dienām, ārkārtīgi intensīva programma, burtiski pārlādēta ar referātiem, paneļdiskusijām, kultūras pasākumiem. Naktīs ne tikai ballītes, bet arī dzejas vakari.»

Pasākumiem parasti par lētu naudu izdevies sarunāt universitāšu telpas, jaunieši maksājuši paši. «Vasarās piestrādāju Radio Brīvā Eiropa, brālis Gustavs, arhitektūras students, strādāja uz būvēm.»

1968. gada 26. jūlijā Berlīnei vajadzēja kļūt par mājvietu vērienīgam 1. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresam, kurš pulcētu dalībniekus no 16 līdz 30 gadu vecumam. «Likās, ka Rietumberlīne ir pareizā vieta. Jūs jau zināt Vācijas vēsturi — sadalīta Berlīne un Vācija un mūžīgais spiediens no PSRS. 1961. gadā uzcēla Berlīnes mūri, Rietumberlīne bija brīvības simbols,» stāsta Rasma Kārkliņa. «Tagad visi svin Latvijas Republikas simtgadi, bet mēs gribējām atzīmēt Latvijas piecdesmitgadi. ««Latvijas nākotne — izaicinājums un uzdevums», tas bija kongresa temats. Programma plaša — arī sadaļas par kultūru, par identitāti. Kas mēs esam, kas mūs padara par latviešiem.»

Viņa, namamāte, bija kongresa rīcības komitejas priekšsēde. «Noīrējām telpas, sākām aicināt cilvēkus. Galu galā pieteicās 500 latviešu jauniešu no visdažādākajām vietām. Trešdaļa no Eiropas, trešdaļa no ASV, pārējie no Kanādas, Austrālijas. ELJA tajā brīdī vadīja Dainuvīte Neimane, Zviedrijas jauniešus organizēja Māris Slokenbergs, Kanādas — Valdis Liepiņš, Amerikas — Ulvis Grīnvalds. Atis Lejiņš, kurš studēja Kalifornijā, bija viens no pirmajiem, kas atbrauca un iesaistījās.»

Bija paredzēta piecu dienu intensīva programma — referāti un politiskas diskusijas jaunā kongresu hallē Berlīnes centrā, kuģīša brauciens pa Šprē upi, noslēguma balle Hilton hotelī. «Mums bija līmenis!» iesaucas Rasma. Ielās izlīmēti plakāti par 28. jūlija latviešu folkloras vakaru, kas viesmīlīgi tika piedāvāts arī vācu publikai: dziesmas, dejas, koklēšana. Nodrukātas pastkartes latviešu valodā ar uzzīmētu hipijiska izskata pārīti, puisim plecā ģitāra, meitenei rokās milzīga tintes spalva.

Priecīga satraukuma pilno noskaņu nedēļu pirms kongresa izjauca vācu varas iestāžu paziņojums. «Mums tajos laikos nebija telefona. Ar brāli bijām nabadzīgi studenti mazā dzīvoklītī.

18. jūlija rītā pēkšņi pie durvīm pieklauvēja ziņnesis — jāiet uz Berlīnes pašvaldības informācijas biroju, kas mums bija palīdzējis kongresu organizēt,» atceras galvenā rīkotāja. «Rietumvācijai bija liela tūrisma programma, ko atbalsīja valsts jaunatnes ministrija. Viņi mums pat mazu pabalstu bija solījuši — lai kongresa dalībnieki apskata, iepazīstas ar Berlīni. Bet te viņi pēkšņi saka — ļoti neizdevīgi, ka tieši tagad rīkojam kongresu Berlīnē, vai negribētu pārcelt uz kādu citu Vācijas pilsētu?»

Rasma, protams, jautājusi iemeslu. «Un viņi tā mīklaini sāka runāt par Berlīnes īpašo statusu. Es savukārt sāku runāt par Latvijas politiku: mums ir svarīgi kongresā arī vērst uzmanību, ka Latvija ir okupēta, nedomāju, ka varam to pārcelt citur politisku un praktisku iemeslu dēļ.» Satraukta viņa sākusi apzvanīt citus latviešus, kongresa rīcības komiteju. Kad vācu puse no prasības nav atkāpusies, sasaukta preses konference. «Tas bija sākums lielam publicitātes un mediju uzmanības vilnim. Nebija precedenta, ka brīvā Berlīnē kaut kas tāds varētu tikt aizliegts,» uzsver Kārkliņa. Kopš Otrā pasaules kara beigām šai pilsētai tiešām bija īpašs statuss. Rietumberlīnei bija sava pašpārvalde, bet situāciju joprojām regulēja arī tā sauktā sabiedroto komandantūra, četras kara uzvarētājvalstis: ASV, Francija, Lielbritānija un PSRS. «Komandantūrai 1968. gadā vairs nebija lielas lomas, tomēr bija pēdējā vārda tiesības ārkārtas situācijās.»

Atkārtotā preses konferencē 22. jūlijā latvieši publiski atteicās kongresu pārcelt uz citu pilsētu, apsvēra pat iespēju varas iestādes sūdzēt tiesā. «Taču jurists, pie kura vērsāmies, paziņoja, ka neko nevar darīt. Te darbojas kara tiesības. Izklausās dramatiski, bet tas joprojām bija pārpalikums no Otrā pasaules kara,» stāsta Rasma Kārkliņa. «Kad viņi bija iegājuši sprukās, ka mēs netaisāmies brīvprātīgi aizvākties, viņi tās pielietoja.»

Latvieši vācu varas iestādēm turējās pretim nedēļu. Kārkliņa rāda tā laika pasaules lielāko avīžu virsrakstu kopijas. International Herald Tribune, The New York Times: West bans Latvian parley in Berlin. (Rietumi aizliedz latviešu sarunas Berlīnē). Basic freedoms not recognized.  (Pamattiesības netiek ievērotas.) Ne tikai amerikāņu un vācu, arī zviedru un itāļu prese. Arī cita veida formulējumi: Moskau protestierte gegen Lettenkongress. (Maskava protestēja pret latviešu kongresu.)

Citā Rietumvācijas pilsētā Hannoverē tovasar bija paredzēti latviešu Dziesmusvētki. Kad vācu amatpersonas neatlaidās, svētku organizatori sāka meklēt telpas un naktsmājas arī jauniešu kongresam.

«Berlīnes ķīlnieki» joprojām nebija vienisprātis par piekāpšanos Vācijas prasībām. «Beigu beigās es tur bļāvu, teicu: «Nē!» Bija apmēram trešdaļa cilvēku aiz manis, kas piekrita — mēs paliekam vismaz vienu dienu, aizejam pie Berlīnes mūra, noliekam vainagu un nodziedam Daugav’ abas malas. Un tad pasakām: «Viss, mēs vācamies ārā»,» grāmatā Nyet, Nyet, Soviet! atceras Atis Lejiņš. Apmēram 150 kongresa dalībniekiem, kas bija iestrēguši Berlīnē, pārcelšanos uz Hannoveri sarežģīja arī izpārdotie avioreisi un personību apliecinošie dokumenti, ar kuriem no «brīvības saliņas» Rietumberlīnes būtu sarežģīti pāri padomju ietekmes zonai nokļūt britu zonā esošajā Hannoverē. Rietumvācija oficiāli neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS, tāpēc daudzi Vācijas latvieši, tāpat kā Rasma Kārkliņa, visu mūžu izmantoja Latvijas Republikas pasi.

Brīnumainā kārtā 27. jūlija vakarā ASV lidkompānija Pan Am ar īpašu reisu dalībniekus un kongresa materiālus bez maksas aizlidināja uz Hannoveri. «Bijām runājuši ar Amerikas pārstāvjiem, kas Berlīnē bija komandantūrā, tie visi jutās neērti. Viņi redzēja, ka tā ir mūsu brīvības ierobežošana. Bet neviens arī negribēja, lai paliekam Berlīnē. Viņi saprata, ka turpināsim runāt ar presi,» skaidro Rasma.

Hannoveres lidostā citi latvieši viņus gaidījuši ar ziediem, tām pašām Daugav’ abām malām, daudzi raudājuši. «Izputēja mūsu grandiozais kongress. Tas, ko varējām Hannoverē izdarīt, bija cits formāts. Referenti — kā nu kurš varēja atbraukt… Daži cilvēki palika Berlīnē — kā individuāli protestētāji. Mēs bijām brīdināti, ka iet demonstrācijās nevajag, bet bija spontāni piketi. Hannoverē 70 Amerikas jaunieši noīrēja trīs autobusus un aizbrauca uz Bonnu protestēt pie ASV vēstniecības. Pats vēstnieks uz sarunu uzaicināja trīs — Ati Lejiņu, Pauli Lazdu un Valdi Daigu. Viņi uztraucās — mēs esam ne tikai latvieši, bet Amerikas pilsoņi, un kā jūs varat Amerikas pilsoņiem aizliegt pulcēties?»

Mazs žests uz latviešu rēķina

Latviešu kongresa dalībniekiem tobrīd bijusi tendence domāt, ka Latvijas Republikas jubilejas atzīmēšanas un latviešu pulcēšanās aizliegumu pieprasījis PSRS vēstnieks Austrumvācijā Pjotrs Abrasimovs. Taču pašlaik ir skaidrs, ka PSRS oficiāli protestējusi tikai pēdējā brīdī, 24. jūlijā, kad par kongresa neatļaušanu jau bija sacelta kņada pasaules medijos. «Īsā versija: [Vācijas Federatīvās Republikas] Ārlietu ministrija, ko tobrīd vadīja sociāldemokrāts Villijs Brants, bija izdomājuši, ka viņiem vajag «atslābšanas politiku ar PSRS». Kā mazu pozitīvu žestu pret PSRS vajadzētu šo kongresu aizliegt. Uz mūsu, latviešu rēķina!» nopūšas Rasma Kārkliņa.

Savukārt Kārlis Kangeris, tobrīd students Rietumvācijā, tagad — vēstures zinātņu doktors, VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Latvijā, veicis izpēti vācu arhīvos. Atrastie dokumenti liecina, ka Vācijas Ārlietu ministrija Bonnā par latviešu kongresu uzzināja sešas nedēļas pirms tā sākuma no ministrijas darbinieka Ernsta Lemmera, ko latvieši bija uzaicinājuši runāt atklāšanā.

«Villijs Brants noformulēja, ka [ar šādu kongresu] nevar traucēt padomju cilvēkus. Attiecībā uz tā brīža Berlīnes situāciju šāda veida sarīkojums jāuzskatot par nelaimīgu gadījumu,» notikušo skaidro Kārlis Kangeris. «Tas iespaidotu Rietumvācijas attiecības ar PSRS un varētu būt Austrumberlīnei un Maskavai labs iegansts par jaunu uzsākt pret Berlīni un Vāciju vērstus nevēlamus pasākumus.» 1968. gada 16. jūlijā Berlīnes pilsētas galva Šics galvaspilsētā Bonnā ticies ar Villiju Brantu. Berlīnes senātam tika uzdots panākt, lai latviešu jaunatne pati atsakās no kongresa rīkošanas Berlīnē. Jau 16. jūlijā par latviešu kongresu Bonnā apspriedās arī sabiedrotie: ASV, Lielbritānijas un Francijas diplomāti.

Kārlis Kangeris 1968. gada pavasari un vasaru Berlīnē raksturo kā «ļoti saasinātu laiku». «Austrumvācija izveda vairākus pasākumus pret Rietumberlīni un Rietumvāciju. Galvenais bija bloķēt tranzītceļus, jo Berlīne bija saliņa austrumu hemisfērā. Bet arī Rietumu sabiedrotie bija plānojuši reiz pa visām reizēm noskaidrot Berlīnes statusu. 1968. gada vasarā uzsāka sarunas ar PSRS, kas beidzās tikai 1971. gadā, kad bija izstrādāts jauns Berlīnes statuss.» Lai gan Kangeris negrib veidot saikni starp 1968. gada jūlija notikumiem Berlīnē un t. s. Prāgas pavasari, kas rezultējās ar PSRS vadīto Varšavas pakta bruņoto spēku iebrukumu Čehoslovākijā, Atim Lejiņam grāmatā Nyet, Nyet, Soviet! ir šāda versija: Amerikas vēstnieks Henrijs Kabots Lodžs, pieņemot Bonnā no Hannoveres atbraukušos latviešu kongresa dalībniekus, teicis: «Man ļoti žēl. Mēs esam jūsu pusē, kā jūs zināt. Bet, ja jūs būtu tur [Berlīnē] palikuši, krievi izmantotu to kā ieganstu iesoļot Čehoslovākijā.» «Jūs varat iedomāties!?» grāmatā izsaucas Lejiņš. «Latvieši tur vēstures sviru savās rokās! Beigās jau viņi iegāja tik un tā.»

Arī Rasma Kārkliņa uzskata: 1968. gada vasaras notikumiem Berlīnē bija nopietnas sekas. «Pirmoreiz trimdas laikā bija pievērsta tik ārkārtīgi liela uzmanība latviešu lietai. Daudzos rakstos un intervijās pieminēja Latvijas likteni. Otrs, pēc tam latviešu trimdas politiķi pieņēma daudz asāku viedokli, jo redzēja, ka mūs viegli upurē kādām lielākām interesēm.» Protams, visspēcīgāk Berlīnes notikumi ietekmējuši pašus kongresa dalībniekus. «Pirmkārt, mēs esam latvieši, kas varbūt visiem, augot ārzemēs, nebija tik skaidrs. Otrkārt — tas radīja cīņas garu. Pēc kongresa bija demonstrācijas Bonnā, Berlīnē, Ņujorkā, ļoti daudzas organizācijas sūtīja protesta telegrammas… Tas mums, kas bija sabiedriski aktīvi, deva sajūtu — kaut arī esam jaunieši, saviem spēkiem varam daudz ko panākt. Kā zinām no vēstures, ir tādi politiski vai sabiedriski notikumi, kas uzmodina, ievirza vienā vai otrā virzienā,» secina politoloģe.

Līdz Latvijas Republikas neatkarības atgūšanai sarīkoti vēl desmit Vispasaules latviešu jaunatnes kongresi. 1989. gadā Somijā noticis vēsturisks pasākums, uz kuru pirmoreiz atbraukuši dalībnieki no Latvijas. Dainis Īvāns, Einars Repše, Labvakar puiši… Un tā neesot tikai sakritība, ka liela daļa 1. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa aktīvistu tagad dzīvo Latvijā.

Foto no privātiem arhīviem un muzeja Latvieši pasaulē krājuma

Labākās zāles ir cilvēks

Mudīte, Maruta, Baiba un Anete ir auklītes bērniem, kuru vecāki slimnīcā nevar būt blakus. Viņas zina, cik liela laime ir kādam palīdzēt. Zina, kas ir pacietība un pieņemšana

Kādu vakaru pirms diviem gadiem jaunā māmiņa Linda Penēze (27) iegāja feisbukā, lai pameklētu sešus mēnešus vecajam dēlēnam drēbītes. Pamanīja kādas mammas ierakstu: «Help! Tā nu sanācis, ka esam ar dēliņu Bērnu slimnīcā, taču šoreiz stāsts nav par mums, bet gan par vienu skaistu trīs mēnešus vecu puisīti, kurš guļ ar mums vienā palātā. Liktenis nav žēlojis, mamma no puisīša atteikusies, un viņš guļ pilnīgi viens bez mantiņām. Varbūt kādai mammītei, kas dzīvo netālu, ir kāds mīkstais grabulītis vai miega lupatiņa, ko uzdāvināt bērniņam?» Lindai nosāpēja sirds par to, ka bērns slimnīcā ir viens. Viņa nevarēja iedomāties, ka tā mēdz notikt, līdz šim neko tādu nebija dzirdējusi. «Es gribēju palīdzēt.» Lai arī ziņa par vientuļo zīdaini nonāca medijos, situācija slimnīcā nemainījās. Bērnu slimnīcā bez vecākiem ārstējas aptuveni 70 bērnu gadā.

Linda sāka rīkoties pērn, kad viņai beidzās bērna kopšanas atvaļinājums. Nolēma neatgriezties darbā Kurzemes NVO atbalsta centrā Talsos, bet augustā nodibināja iniciatīvu Lielas rūpes par mazajiem. Ievietoja Facebook aicinājumu auklītēm pieteikties darbam slimnīcā. Gribētāju bija 40, uz tikšanos atnāca 20, savu CV atsūtīja tikai 10. Linda atlasīja sešas meitenes, noorganizēja viņām mācības pirmās palīdzības sniegšanā, emocionāli traumētu bērnu aprūpē. Visām meitenēm ir profesionālas aukles sertifikāts. No februāra viss notiek: katra auklīte strādā trīs dienas nedēļā un 12 stundas dienā. Arī Linda tikusi pie jauna darba — no gada sākuma viņa ir audžuģimeņu un aizbildņu atbalsta programmā Plecs. Linda cīnās, lai auklītēm par darbu tiktu samaksāts: patlaban naudas pietiek līdz oktobrim. Biedrības Latvijas Kristīgā alianse bāreņiem paspārnē ir izveidots arī ziedojumu tālrunis.

Lai auklītes varētu strādāt līdz gada beigām, pietrūkst 7000 eiro. Meitenes gan ir pieticīgas un lielā mērā šo darbu dara aicinājuma dēļ. Kāpēc? Par to stāsta Baiba, Mudīte, Maruta un Anete. Auklītes Krista Dārziņa un Karīna Voitova šoreiz palika aiz kadra.

Es vienkārši esmu blakus

Mudīte Tindenovska (32) no Kolkas ir vecākā māsa četriem brāļiem. Brāļi iemācīja iejūtību un rūpes. Izstudējusi sabiedriskās attiecības, viņa strādāja Tieslietu ministrijā par referenti lietvedi. «Man gribējās cilvēkiem dot vairāk. Prieku, pieskārienus, mieru,» stāsta Mudīte. Vēlme dot bieži vien rodas, ja pats esi ievainots un jūtīgāks. Atvērts. Tā bija arī ar Mudīti — pirms diviem gadiem viņa izšķīrās no vīra. Viss bija jāsāk no jauna.

Pagājušā gada novembrī Mudīte Bērnu slimnīcā apciemoja krustdēlu. Runājās ar viņa mammu par to, ka slimnīcā ir bērni, kam nav blakus neviena pieaugušā, un ka drīz būšot speciāls aukļu pakalpojums. «Krustdēls spēlējās bērnu stūrītī, un es piesēdu. Pēkšņi noklikšķēja: te man ir jābūt, te jūtos kā mājās. Tad pie sevis nodomāju: pag, bet te ir slimnīca!»

Pēc pāris dienām krustdēla mamma Facebook dalījās ar Lindas aicinājumu pieteikties darbam. Mudīte to izdarīja uzreiz. «Man gribējās dot un radīt — tiem obligāti nebija jābūt pašas bērniem. Liels paldies mammai, kura kādu dienu ieminējās: kā ar bērnunama bērniņiem?»

Pirmajā darbdienā Mudīte bija auklīte meitenītei ar īpašām vajadzībām no daudzbērnu ģimenes. Detalizētāk par bērna veselību auklītēm stāstīt liedz likums un bērnu tiesības. «Gāja labāk, nekā iedomājos,» priecīgi atceras Mudīte. Lai arī meitenīte nerunāja, abas sapratās. Naktī paciente gulēja labi, taču Mudīte ne. Bija vieglā stresā. Septiņos no rīta abas pamodās un gāja pastaigā pa gaiteņiem. Ja tādas auklītes nebūtu, bērns paliktu palātā.

Dienā, kad satiekamies, viņas auklējamais ir sešus gadus vecs, gulošs. Nerunā, neveido acu kontaktu, un ir ļoti jādomā, kā viņu iepriecināt. Mudīte uzliek mūziku un pamasē plaukstas, pēdas. Pakrāso mandalas, un bērniņš to vēro. «Varētu teikt, ka es vienkārši esmu blakus. Papaijāju galvu un pastāstu, ko mīlu,» viņa saka un brīdi padomā. Tad secina: «Te ir cita pasaule. Tas nav biroja darbs pie datora. Tam jābūt aicinājumam. Tā ir liela dāvana — redzēt un just otru. Esmu pateicīga, ka esmu tāda kā tagad.»

Kādu dienu Mudīti palūdza doties palīgā uz Bērnu slimnīcas filiāli Gaiļezerā, psihiatrijas nodaļu. Pacients bija divus gadus vecs puika. «Viņš daudz skrēja. Neviena māsiņa neizskrietu līdzi. Foršs puika, taču atteicās no slimnīcas ēdiena.» Tādos brīžos vecāki sagādātu citu, taču puikam tādu nebija. Par laimi, Mudīte vienmēr ņem kastītē līdzi savu ēdamo. Todien — dārzeņu sautējumu, taču samērā asu. «Viņam tā garšoja! Man palika pavisam maz. Turpmāk ņēmu vairāk, un ēdām abi kopā.» Vienubrīd Mudīte sajutusies pat kā mamma — dienā, kad puika devās uz pārbaudēm citā medicīnas iestādē. «Viņam bija miedziņa laiks: atslāba klēpī, iemiga. Sajutos kā mamma,» Mudīte smaida. Gaidot pie ārsta, puika lepni sēdējis klēpī, ar pašpārliecinātu seju: «Re, man arī ir mamma, kā jums visiem!»

Ne vienmēr auklītes vajag tikai bērnunama bērniem. Nesen kāda mamma ieradās ar diviem dēliem, abi bija spēcīgi saaukstējušies. Vajadzēja dēlus atstāt uz pāris stundām, jo ģimenē bija traģisks gadījums. Slimnīca un auklīte bija labākais, kam uzticēt abus bērndārzniekus. Puikas drīz vien tika uz kājām. Darbs ar bērniem Mudītei ir sava ego savaldīšana. Pacietības treniņš. «Ja sākšu stresot, bērni to uzreiz jutīs.» Svarīgi arī atrast pareizo veidu, kā atslēgties un rast pašai iekšējo mieru. Tas ir darbs ar sevi. Mudītei patīk visu izskriet: šovasar visus pusmaratonus un Stirnu buku posmus viņa veltīs bērniem, kuriem auklītes bijušas blakus.

Palīdzēt neaizsargātajiem

Maruta Skudra (28) pirms sarunas noslauka no pieres sviedrus. Palātā tikko ievests otrs bērns. Abi auklējamie ir no daudzbērnu ģimenēm: viens uz slimnīcu dodas regulāri, jo viņam ir iedzimtas kaites. Marutas pienākums ir būt līdzās, gluži kā mammai: ja vajag — nomainīt pamperu, izmasēt pēdas, padziedāt, pastaigāties, iziet ārā un iedot zāles.

Maruta uz darbu brauc no Lielvārdes. Kad apprecējās, ar vīru nolēma iegādāties īpašumu pilsētā, kura patīk. «To, ka strādāšu ar bērniem, zināju jau bērnībā. Pat kaķi ietērpu drēbītēs un vadāju ratiņos. Skolā aizstāvēju tos, kurus apcēla. Pati biju bosiks,» smaida Maruta. Viņa dzimusi Raunā. Tētis nomira, kad meitai bija divarpus gadu. «Iespējams, tāpēc zinu, kas ir empātija, un spēju iejusties bērna ādā, kam kaut kā pietrūkst. Man vienmēr svarīga bijusi drošības sajūta. Bērni ir vismazāk aizsargātie, tāpēc gribējās palīdzēt viņiem.» Izstudējusi kultūras menedžmentu, viņa papildināja zināšanas pedagoģijā. «Mani vienmēr interesējis, kāpēc bērns uzvedas tā, kā uzvedas. Trīs gadus nostrādāju privātā bērnudārzā Piņķos. Bija iekšējs pagrieziena punkts, ka jādodas tālāk. Jautāju Visaugstākajam: kas es esmu un kāpēc to daru?»

Pamanot feisbukā Lindas ierakstu, Marutā kaut kas novibrēja — varētu interesēt, tomēr bija arī bažas. «Bija bail, ka būs smagi. Bail no slimnīcas, jo bērnībā darīju visu, lai tikai nebūtu uz turieni jābrauc.»

Pirmajā darba dienā Maruta bija tuvu ģībonim. «Iegāju palātā, gaiss tik silts. Un divi guloši bērniņi. Latvijā daudz nerunā par to, ka ir slimi bērni. Gribas redzēt skaisto un labo.» Marutas uzdevumus bija abus pabarot ar putru. Viņa to darīja, domās pateikdamās Dievam, ka ir vesela: «Paldies, paldies, paldies!»

Mazākais auklējamais bijis sešus mēnešus vecs. No bērnunama. «Pirmoreiz piedzīvoju kaut ko tādu, ka no bērna nāk aukstums. Bērns bija tukšs.» Līdzko atrasta audžuģimene un jaunā mamma sākusi nākt ciemos, bērniņš mainījies. Jau pēc nedēļas izskatījies piepildītāks.

Nesen Maruta rūpējās par kādu gadu vecu bērniņu, kam ir iedzimti dažādi traucējumi. Vecāki sākumā nāca ciemos, taču vēlāk vairs ne. «Es nevienu nenosodu. Nezinām, kā paši rīkotos šādā situācijā.» Ko vientuļajiem bērniem slimnīcā vajag visvairāk? Maruta atbild īsi: «Mammu. Nedomāju, ka mēs varam viņu aizstāt.» Auklītes var dot mieru, klātbūtni, iepriecināt. Kāda meitene sākumā nevienu nepieņēma. «Mūsu uzdevums bija palikt klātesošām. Cilvēks viens otram ir labākās zāles. Dziedināšana,» saka Maruta.

Ar mazajiem pacientiem Maruta kopīgi sacer dziesmas, mīļo. Palutina. «Ja es būtu slimnīcā, man arī patiktu, ka ārpus kārtas kaut ko gardu nopērk. Citiem vecāki kaut ko nopērk, tāpēc es arī cenšos.»

Trīs mēnešu laikā bērni Marutai daudz iemācījuši. Pacietību un līdzcietību. Pieņemšanu. Tas ir liels darbs ar sevi — Marutai vakaros palīdz meditācija. «Mēs katrs nonākam tur, kur mums jānonāk, un man patīk darīt to, kam ir jēga. Neeju uz darbu, lai tikai nopelnītu naudu, bet izdarītu ko labu citiem. Tā es daru labu arī sev, jo bērni dziedina arī manas traumas.»

Dievs grib, lai esam tur

Baiba Blaus (34) divus gadus bija sevis meklējumos: strādāja kristiešu skolā Norvēģijā, ceļoja pa Nepālu. Tik ļoti tas patika, ka šķita — pāris gadus vēl varētu tā dzīvot. Tomēr vilka uz mājām, un bija vēlēšanās darīt ko jēgpilnu. «Es zināju, ka gribu dzīvi saistīt ar bērniem. Tikai nezināju, kā. Apjautu, ka nav jābrauc uz Āfriku, to var darīt tepat. Arī Latvijā ir bērni, kam vajag pateikt, ka ir gribēti un mīlēti,» saka Baiba. Latvijā viņa atgriezās pērn augustā un novembrī ieraudzīja Lindas ierakstu. Uzreiz saprata, ka tas domāts viņai, taču šaubījās, vai atbildīs prasībām un tiks galā. «Bet Dievs taču grib, lai esam pie bāreņiem. Varbūt nav jādomā, vai es deru, bet vienkārši jāsāk darīt?» Baiba ir vecākā četru bērnu ģimenē un zina, cik liela ziedošanās ir darbs ar bērniem. To apjautusi, raugoties uz savu mammu.

Pēc trīs gadu medicīnas studijām un darba par zobārsta asistenti Baiba sāka studēt kultūras socioloģiju. Viss mainījas, kad viņai bija 28 gadi, jo iepazina Jēzu. Guva atbildes uz svarīgiem jautājumiem, nostiprināja savu identitāti. «Desmit gadu vecumā man bija divi jautājumi: kas ir mīlestība, un kur ir patiesība,» Baiba smejoties atceras. Sekoja trīs gadu darbs misijā Pakāpieni. «Man vajadzēja nokāpt no pjedestāla un ieraudzīt cilvēku, nevis viņu nosodīt.»

Kad Baiba atnāca uz Lielas rūpes par mazajiem tikšanos, viņa nezināja, ka par darbu tiks arī maksāts. Bija gatava to darīt brīvprātīgi. Pirmā diena — iespaidiem pilna un nogurdinoša. Auklējamais bija desmit gadus veca meitenīte ar īpašām vajadzībām, kas nerunāja. «Ir jāsaprot, ka slimnīcā nav tikai mazi, mīļi, pūkaini bērni. Te ir slimi bērni,» atgādina Baiba. Ar katru ir jāatrod kontakts, jo viņi jau tā jūtas slikti un vēl jāpieņem svešs cilvēks. Baibai ir gandarījums, ja bērns izrāda emocijas. Tā ir maza uzvara.

Pēc 12 stundu dežūras Baiba ir piekususi. «Tādos brīžos ir jābūt atklātam pret sevi un jāsaprot, ka nevari būt viss: mamma, mediķis un auklīte. Jāsaprot, ka neizārstēšu bērnus, bet man ir privilēģija turēt bērna roku un uzslavēt viņu. Pateikt, ka viņš ir mīlēts un gaidīts.»

Nevar izšaut visu pulveri

Anete Jermacāne (24) iniciatīvā darbojas kopš pirmsākumiem. Pamanījusi Facebook ierakstu, pieteicās palīdzēt un izveidoja Lielas rūpes par mazajiem vizuālo tēlu, jo ir grafiskā dizainere. Anete arī devās kopā ar Lindu uz Bērnu slimnīcu pārliecināt, ka šāds auklīšu pakalpojums ir vajadzīgs. «Saprotu slimnīcas bažas, jo pirms tam visas iniciatīvas izbeigušās pašas no sevis,» saka Anete. Iepriekš tās balstījās tikai uz brīvprātības principa.

Uz darbu slimnīcā Anete dodas ar vilcienu no Ogres. Tur dzīvo arī mazā māsa un mamma, kas bijusi audzinātāja bērnudārzā. Anetei sarunas par un ap bērniem bijušas dienaskārtībā. «Mamma bērnībā ķēra vardes un rādīja man, kā tās izskatās. Ja māsa grib izpētīt to pūkaino tārpiņu, lai taču dara.»

Anetei sen bija sajūta, ka viņa gribētu darboties medicīnā. Iniciatīva Lielas rūpes par mazajiem šķita lieliska iespēja būt šadā vidē un pārbaudīt, vai tas viņai patīk. Studēt medicīnu vai ne. «Būtu muļķīgi iztērēt laiku un finanses, lai saprastu, ka nevaru — ieraugu slimo bērnu un sabrūku. Ir starpība, vai redzi bērnu divdesmit minūtes, vai visu dienu, un ej kopā ar viņu cauri krīzēm un uzvarām. Tas ir grūti, bet tajā pašā laikā ir ļoti laba sajūta. Tam, ko daru, ir vērtība.»

Pirmajā darbdienā Anete, protams, nesabruka. Ja pavasarī labi apgūs bioloģiju un noliks eksāmenu, rudenī sāks studēt fizioterapiju. Ģimene un draugi gan sākotnēji bažījās, vai Anete izturēs, jo darbs ar slimiem bērniem var iztukšot. «Tas nav darbs, ko daru ciparu dēļ kontā,» saka Anete. Sākot strādāt par auklīti, viņa arī turpināja darbu pārdošanā, cerot, ka spēs abus apvienot. «Ka būšu supersieviete. Nekā,» smejas Anete. Darbā ar slimiem bērniem ir vajadzīgas brīvdienas, lai atjaunotos. Nevar izšaut visu pulveri slimnīcā un sev neko neatstāt. Cilvēkiem, kuri vēlas darīt šo darbu, Anete ieteiktu ieklausīties sevī. «Tas nav tik skaisti kā tajā video, kur opītis glāsta jaundzimušā galvu,» Anete piemin populāru video, kas uzņemts kādā slimnīcā Amerikā, kur sirms kungs kā brīvprātīgais dodas pie zīdaiņiem. Anete arī gribētu strādāt jaundzimušo nodaļā, taču vairāk vajadzību ir citās. Ar neontoloģiju viņai ir īpašas attiecības, jo pati dzimusi pirms laika. «Un ārste, kura mani izglāba, te strādā joprojām.»

Kādā marta dienā, cenšoties apvienot abus darbus, Anete bija patiešām nogurusi. Devās iekšā slimnīcā un domāja: nevaru. «Esmu ticējusi un sajutusi, ka ir augšā kāds, taču todien to piedzīvoju. Mani burtiski kāda roka draudzīgi pastūma uz priekšu. Tas bija kaut kas!» atceras Anete. Nav tā, ka viņa katru dienu lūgtu Dievu. Sarežģītās situācijās mieru iegūst, izpildot vienkāršus elpošanas vingrojumus. «Ir jāsavācas. Ir jāpalīdz bērnam, lai arī cik grūti tas būtu. Miers ir vajadzīgs visiem, miers ārstē.» To Anete redz, kad atnāk pie bērna pusdienlaikā nevis no rīta. To piecu stundu laikā, kurās neviens pie viņa nav bijis, mazajā cilvēkā ir pamodusies trauksme. Ar auklīti blakus viņš pamazām kļūst omulīgāks un drošāks.

Anete atceras kādu pacienti, kura divas nedēļas ne ar vienu nekontaktējās: ne ar mediķiem, ne ar auklītēm. Meitene nerunāja, un Anetei vajadzēja pieslēgt sesto prātu, lai no žestiem un pēc sajūtām nolasītu viņas vajadzības. Kā apbalvojums nāca tas, ka meitene kādu dienu pienāca pie Anetes, uzsita pa gultas malu, pacēla rokas, lai paņem opā. «Kad ieeju palātā un bērns grib samīļoties, es jūtos gaidīta un vajadzīga.»

Šobrīd viņa auklē divus bērnus no daudzbērnu ģimenēm. Abus apmeklē vecāki, jo viņi nevar visu dienu būt klāt. Jāstrādā. Auklītes ar vecākiem apmainās telefona numuriem un sazinās par to, kā bērniņam klājas. «Mammas ir priecīgas un pateicīgas par mūsu darbu. Ar asarām acīs saka: paldies, ka esat.»

Siers no A līdz Z

Pirms 25 gadiem pievērsies lopkopībai vectēva mājās Lēdurgas pagastā, Māris Rehtšprehers no paša govju piena sācis ražot itāļu tipa sieru. Standarti atbilst pat Mārtiņa Rītiņa jaunajam tirgum!

Esmu audzis Siguldā, bet pilsēta mani nekad nav saistījusi. Laukos pie vecātēva pavadīju visas vasaras, stāsta Māris Rehtšprehers. Diena, kad viesojamies no vectēva Kārļa pārņemtajā zemnieku saimniecībā Mazlauri Krimuldas novada Lēdurgas pagastā, iegadās lietaina, pagalmā — dubļu jūra. 65 slaucamas Holšteinas melnraibās govis nojumē pakaišos tomēr dzīvo kā oāzē, koptas, mirdzošu spalvu. Mazās telītes — katra savā plastmasas mājiņā ar barības konteineru un dzeramo trauku.

Mazlauru saimniekam laukus nākas pamest divreiz nedēļā, braucot uz Rīgu. Sestdienās viņš dodas uz Kalnciema ielas tirgu, bet ceturtdienās pa veikaliem izvadā savā vārdā nosaukto sieru. Jūnija sākumā būs jāsāk braukt arī piektdienās. «Mārtiņš Rītiņš mūsu sieru uzslavēja, ieaicināja tirgot savā slow food tirdziņā,» lepni pavēsta Māris. «Jau esam Slow food Straupe biedri. Neesam bioloģiskā saimniecība, bet visu ražojam paši no A līdz Z un cenšamies to pēc iespējas zaļāk veikt.»

Būs kūts par pusmiljonu

130 hektāru zemes un 27 hektāri meža — pie šādas rocības ticis Rehtšprehers, kopš 1993. gada sākot saimniekot Mazlauros. Māris bija izmācījies par galdnieku, Siguldā individuālajiem pasūtītājiem ražoja mēbeles. Iemaņas noderēja, uz vecātēva Kārļa pirmskara saimniecības kūts pamatiem uzceļot pirmo Mazlauru kūti.

Viņš piebilst: vecamtēvam aramzeme bijusi nepilni 30 hektāri, 16 hektāri meža. «Vecaistēvs bija baznīcā pie baznīckunga kalpojis vēl puika būdams, pēc tam šeit nopircis zemi. Māju pats pa ķieģelītim uzcēlis.» «Rehtšprehers» vācu valodā nozīmē tiesnesis. Kā sencis ticis pie šāda uzvārda, mazdēls gan nezina.

Pirmās Mazlauru govis, toreiz vēl Latvijas brūnās, no kādreizējā kolhoza Māris ar vecākiem iemainīja pret vectēva pajām. «Sākumā ar rokām slaucām. Piecas tonnas piena laktācijas periodā no govs — tie skaitījās superlabi izslaukumi. Šodien slaucam jau 12 tonnas. Ģenētika un barošana!» saimnieks secina. «Brīvdienu principā nav — jebkurā brīdī kaut kas var saplīst, tev tas jārisina. Govij nevar pateikt: nojuka motors, es tevi neslaukšu. Sevišķi tagad, ar augstiem izslaukumiem, nevari to atļauties.» Drošību radot ar piensaimniecības inventāra firmu DeLaval noslēgtais līgums — tehniķiem ir jāierodas jebkurā diennakts laikā, pat naktī, un jāsalabo.

Katru dienu Mazlauros traukos satek ap divām tonnām piena. «Pirms tam bijām kooperatīvā Māršava, tagad pienu nododam Piena ceļam. Lielāks, nopietnāks kooperatīvs. Esam pārāk mazi, lai pa taisno nodotu kādam pārstrādes uzņēmumam. Mana doma: visi pārstrādes uzņēmumi to vien gaida, lai tā notiktu. Tad piena cenu neredzētu neviens. Kamēr kooperatīvi pastāv, viss ir O.K. — ja kooperatīvs savāc pietiekami daudz piena, viņš var savu cenu diktēt.» Ar piena biznesu gan gājis kā pa viļņiem. Divus gadus pēc Krievijas embargo piena produktu importam no Latvijas tā cena bija noslīdējusi līdz 17 centiem par litru. «Izturējām,» nosaka Māris un pāriet pie pozitīvākām tēmām. Uzliela veterinārārstu Andri Zālīti no Vidzemes veterinārā servisa: viņš mudinājis ieviest govju nepiesieto turēšanu, organizējis pieredzes apmaiņas braucienus pie zemniekiem ASV. «Jo ātrāk tu noticēji, ka tā vajag darīt, jo ātrāk varēji sākt attīstīties un iet uz augšu.»

Kaut gan tik glaunas kūtis kā tagad lielajās fermās Latvijā viņš Amerikā neesot redzējis. «Mums tādas ir Eiropas subsīdiju dēļ: pusi un vairāk būvniecības naudas var dabūt atpakaļ.»

Ja viss ritēs, kā plānots, arī Mazlauros šoruden sliesies jauna kūts ar mēslu krātuvēm. Tur varēs izmitināt 105 slaucamās govis. Kūts būs lielākā investīcija saimniecības vēsturē, ap pusmiljons eiro. Pusi atmaksās Lauku atbalsta dienests, nelielu daļu ieguldīs arī zemnieks pats, pārējo segšot bankas kredīts.

«Piena lopkopība — tur jau mums vairs nav nekāds ģimenes bizness,» nosmej Māris. «Ir divas slaucējas, traktorists — algoti cilvēki. Pats gadus piecus neesmu govis slaucis. Agrāk — jā, spiestā kārtā, ja nu kāds bija slims. Simtiem Latvijas zemnieku ir liela problēma atrast slaucējas. Daudzi to risina ar slaukšanas robotu uzstādīšanu. Robots ir laba lieta, bet kāpēc lai nebūtu divi cilvēki pagastā, kam nav jādomā par braukšanu strādāt uz Angliju? Viņiem ir darbs, algu samaksāju vienmēr. Ja tev nebūs strādnieku, tu pats nekas nebūsi! Mani tracina, ka cilvēki stihiski brauc projām. Es viņus salīdzinu ar tiem daudzajiem, kas padomju laikā brauca uz Latviju tādēļ, ka te bija labāk dzīvot.»

Itālis neņēma naudu

Tālāk attīstīt piena lopkopību Rehtšprehers nebūtu varējis, jo apkārt nav pietiekami daudz zemes resursu ganībām un siena vākšanai. «Kaut kur tālumā pirkt zemi un vest? Šodienas degvielas izmaksu dēļ to nevaram atļauties.» Piena cenu krīze Māri pamudinājusi domāt, ka pievienoto vērtību šim produktam varētu radīt ar sieru. «Ražotni uztaisījām par savu naudu. Jā, par mūsu gotiņu iedoto piena naudu. Plauktus paši gatavojām, grīdas lakojām.» Sierotavu pagaidām «darbinot» tikai paša ģimene — Māris, viņa sieva Inese un dēls Toms, siera tirdzniecībā palīdz arī meita Santa.

«28. februārī palika divi gadi, kopš uzražojām pirmo sieru. Tajā lietā vēl esam galīgi zaļi. Bet progress ir bijis ļoti straujš,» atzīst meistars.

Rehtšprehers ieved telpā, kur noteiktā temperatūrā skaistos ruļļos briest triju veidu puscietie sieri: ar Gouda, ar Tallegio un parmezāna tipa ieraugu. Ir sieri gan māk-slīgajā, gan dabīgajā apvalkā ar linsēklu eļļu un balzamiko etiķi. Pagaidām labākie no tiem nobriedināti sešus mēnešus, augstākā pilotāža būs parmezāns, ko plauktā noturēs astoņus mēnešus. «Lai ražotu īsto parmezānu, ar īpašu sienu govis baro, tik tālu vēl neesam tikuši. Mūsu parmezānam ir «acis», īstajam nav. Taču nevajag obligāti tādu! Galvenais, lai ir garšīgs,» Rehtšprehers nogriež šķēlīti.

Kāpēc viņš sāka ražot tieši itāļu sieru? «Tādēļ, ka man neviens nepiedāvāja franču meistaru tajā laikā,» atbilde ir elementāra. Māris ar sievu izgājis mācības Soiras siera ražotnē Ādažos un arī Vītolbergu ģimenes uzņēmumā Ventspils pusē. Bet visvairāk ir pateicīgs Olitai Blūmai no Limbažu siera, kura saveda kopā ar itāli Masimo Monti un viņa sadarbības partneri latvieti Sanitu Ākoni, kas Baltijā tirgo siera ieraugus, fermentus, siera pārklājumus.

«Kad paši sākām ražot sieru, pirmajā reizē visu procesu ar Masimo kopā darījām. Domājām, ka būs jāmaksā par pakalpojumu, bet viņš pateica, ka viņam te tā patīkot, ka neņems no mums naudu. Viņš pats ir bijis zemnieks,» atklāj lauksaimnieks. «Secinājums — ja sāc kaut ko nopietni darīt un meklēt iespējas, uzrodas cilvēki, kas tev palīdz.» Rehtšprehers neslēpj — sākumā bijis arī daudz neveiksmīgu eksperimentu. Mazlauru vecais sargsuns brāķēto sieru noēdies gluži apaļš. «Es brīžam teicu — kam man tas vajadzīgs? Ripuļi plīsa un pūtās. Bet, kad pirmie ripuļi izdevās normāli, sākām braukt pa tirdziņiem, un cilvēki sāka to novērtēt! Atnāk un pasaka — tev ir labākais siers Latvijā! Tu esi dabūjis tādu emociju lādiņu, atnāc mājās un domā: nē, ir jāiet uz priekšu! Arī puika pieslēdzās ražošanai, tad jau sāka palikt vieglāk.»

Rimi Klēts, iDille veikali Rīgā, Limbažu Top un Cēsu Solo, Rožkalna veikals Plācī un Spārīte Raganā, veikals Rāmkalni Murjāņos, internetveikals Svaigi.lv — ražotājs ar prieku uzskaita sava siera tirdzniecības vietas. Rehtšprehera sieru par labu atzinuši pat vairāki Rīgas restorāni. Taču joprojām veiksmīgāko tirdzniecību un lielāko gandarījumu garantē tirgus. «Sākumā teicu, ka pa tirdziņiem nebraukāšu, man nav laika, man ir saimniecība!» atceras saimnieks. «Bet uzražoju, ieliku veikalā un sapratu, ka tā neko daudz pārdot nevar. Jāsāk braukt. Dienā, kad uztaisījām pirmo degustāciju Solo, tādu kvantumu siera iztirgojām! Tāpēc jau tirgus strādā. Tu piedāvā, cilvēks pagaršo… Tagad, ja kādu sestdienu neaizbraucu uz Kalnciema tirgu, man liekas, ka dzīvē kaut kā trūkst. Sieru par labu atzinuši cilvēki Vācijā, Austrijā, Šveicē.»

Bez veikalu uzcenojuma Rehtšprehera siera cena ir ļoti draudzīga. «Ražojam tikai paši, tādēļ varam iedot ļoti labu cenu. Tiklīdz sāksim algot strādnieku, kilograma pašizmaksai vismaz eiro nāks klāt. Nākamais lēciens, lai sāktu pelnīt, — jāsāk tonnās ražot. Bet, sākot ražot tonnās, kvalitāte krītas. Pagaidām tomēr gribam ražot kaut ko ekskluzīvu,» uzsver saimnieks. Viņa sierotavas ēkas apakšā ir vectēva pagrabs, nākotnes vīzija — to varētu pielādēt pilnu ar nogatavināmu sieru.

«Varbūt esmu veiksminieks, visu esmu darījis spontāni, daudz neko nerēķinot,» rezumē Māris. «Protams, kaut kādai loģiskajai domāšanai ir jābūt, tas arī veicina to, kas galā sanāk.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Esmu radīts laukiem, pilsētā man nav, ko darīt. Nevarētu arī strādāt vienu un to pašu darbu caurām dienām, tad prātā sajuktu. Šeit pats esmu noteicējs. Ir, ko rosīties, bet, tikai daudz strādājot, var kaut ko sasniegt.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Viss, ko esmu darījis, man ir paticis, varbūt tādēļ par nopietnām kļūdām nevaru runāt.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja tu kaut ko esi iedomājies un gribi, vajag sākt darīt un mērķtiecīgi uz to iet. Pārējais pats par sevi attīstīsies un izveidosies. Galvenais — ir stipri jāgrib, tad viss notiks!»

Ir iesaka

12. maijs. IZRĀDE. BALADĪNA VALMIERAS DRĀMAS TEĀTRĪ. Režisors Viesturs Kairišs savai debijai Valmieras teātrī izvēlējies poļu dramaturga Juliuša Slovacka 1834. gadā sarakstīto, folklorā sakņoto lugu, kas stāsta par varaskāres pārņemtu, līdz saltai nežēlībai nocietinātu sirdi, kas ar viltu liek iet pāri līķiem uz karaļa troni. Titullomā Elīna Vāne. Biļetes cena 12,50—17 €. Bilesuparadize.lv

11.-12. maijā.KONCERTS. SINFONIETTA RĪGA SEZONAS NOSLĒGUMA KONCERTS LIELAJĀ ĢILDĒ UN SIGULDAS BALTAJĀ FLĪĢELĪ. Kopā ar kamerorķestri uzstāsies izcilais franču mežradznieks Ervē Žulēns. Daudzveidīga programma — Haidna Simfonija Remažorā, Štrausa Pirmais mežraga koncerts, Britena Vienkāršā simfonija un Grūbera Zeitfluren. Diriģents Normunds Šnē. Biļetes cena 10—25 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 5. augustam. IZSTĀDE. JŪGENDSTILS. SĀKOTNE. IETEKMES. SAVDABĪBA MUZEJĀ RĪGAS BIRŽA. Ekspozīcija rada priekšstatu par jūgendstila spilgtākajām izpausmēm Eiropā, vizualizējot tās caur glezniecību, grafiku, tēlniecību un dekoratīvi lietišķo mākslu. Tā vēsta par šī stila saknēm, sākotni un uzplaukumu, ļaujot skaidrāk izprast Latvijas jūgendstila īpatnības, kas tiek parādītas salīdzinājumā ar izcilāko Eiropas metropoļu sniegumu. Lnmm.lv

Līdz 10. jūnijam. FESTIVĀLS. RĪGAS FOTOMĒNESIS DAŽĀDĀS PILSĒTAS VIETĀS. Izstādes, publiskās lekcijas, diskusijas, meistardarbnīcas, fotogrāmatām veltītais pasākums Self Publish Riga, prezentācijas un filmu seansi notiks Kongresu namā, Fotogrāfijas muzejā, LNB izstāžu zālē, ISSP galerijā Berga Bazārā, Kara muzejā, Kino muzejā, Kaņepes Kultūras centrā un citviet. Festivāla programma Rigasfotomenesis.lv

Kinojaunumi

oooo Gribētos būt aplim. Dokumentālā filma par baletdejotāju Alekseju Avečkinu ir jūtīgs un elēģisks skats uz neordināru talantu un personību. Kā vienu no galvenajiem vadmotīviem izvēloties 2005. gada septembra Rīgas Laikā publicēto sarunu starp Avečkinu un Inesi Zanderi, režisors filmu atbrīvo no naratīva formalitātes. Tas darbam piešķir cilvēcisku un emocionāli inteliģentu kamertoni, priekšplānā izvirzot Avečkina personības enigmu. Kino no 5. maija.

ooo Dubultā dzīve, sekss un PSRS. Režisore Ināra Kolmane savā dokumentālajā filmā ir veikli noformulējusi seksualitāti un ar to saistītās tēmas kā pateicīgu rakursu, lai pētītu padomju dzīves dualitāti. Pretnostatot varas kultivēto mītu par laimīgajiem strādniekiem un dzīves realitāti, filma ataino uzskatu maiņu un attīstību Padomju Savienības laikā. Lai arī informatīvi piesātināta, filma nedaudz buksē, jo tajā ir daudz dažādu komentāru, kas atkārtojas, stāstījumu neviendabīgu padara arī dažādās stilistiskās komponentes. No 10. maija.

oooo Tevis te nebija / You Were Never Really Here. Pērn Kannu kinofestivālā pirmizrādītā filma ir trilleris, kurā skotu režisore Linna Remzija atgriežas pie iepriekšējos darbos bieži aplūkotām tēmām: bērnības un vainas apziņas. Skarbais stāsts rotē ap izbijušu kareivi (Vakīns Fīnikss) — tagad algotu izsitēju, kurš atsvabina jaunas meitenes no kriminālās pasaules gūsta. Stāsta spriegums apvienojumā ar Fīniksa varoņa psiholoģisko motivāciju gandrīz vai lien zem ādas, atstājot nemierīgu un urdošu sajūtu. No 27. aprīļa.

Rīga (Dublis 1) / Riga Take 1. Kinoštampu un stāstnieciskās vienveidības nogurdinātajiem: franču mākslinieka Siegfried Rīgā uzņemtā filma, pieteikta kā «kaleidoskopisks stāsts par četrām sievietēm» un viņu «emocionālajiem satricinājumiem», ir improvizēts attiecību un emociju vērojums gandrīz divarpus stundu garumā, kas tapis bez scenārija. Zīmīgi, ka kinodarbā filmējušies tikai latviešu aktieri, to skaitā Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš un citi. Splendid Palace no 14. maija.

Ko mēs no viņiem gaidām?

Prāta vētras jaunais disks Par to zēnu, kas sit skārda bungas — muzikālu citātu gūzma

Nu cik ta var tās jaunās dziesmu programmas taisīt! — reiz teicis Maestro Raimonds Pauls, kad septiņdesmitajos viņam ar ansambli katru gadu bija jāsniedz neskaitāmi koncerti un vēl jāsagatavo jaunu dziesmu programma. Bet — kas jādara, jādara. Arī daudzas lielās rokgrupas ieraksta jaunus albumus tikai tādēļ, lai būtu dziesmas, ar ko doties kārtējā koncertturnejā. Tas ir apburtais loks, no kura ir sarežģīti izrauties, lai arī mūza varbūt vairs nesēž uz pleca. Arī pašmāju supergrupa, gandrīz nacionālais dārgums Prāta vētra jau vairākus gadus darbojas pēc līdzīga modeļa, proti, ieraksta jaunu albumu un izsludina vērienīgu turneju, sniedzot koncertus gan Latvijā, gan citviet Eiropā un pēdējos gados arī Krievijā. Prāta vētra kopš 90. gadu vidus konsekventi audzējusi muskuļus, un, lai arī Rietumu mūzikas tirgu «prātniekiem» nav izdevies uzlauzt, Austrumos grupai izdevies iekarot stabilas pozīcijas.

Albumā Vēl viena klusā daba (2012) bija divas dziesmas angļu mēlē, savukārt šī plate zīmīga ar to, ka tajā pirmo reizi iekļauta arī dziesma krievu valodā. Tas, protams, nav nekas ārkārtējs (arī grupas Manta nesenākajā ierakstā ir dziesma krieviski), taču Prāta vētras kontekstā ir skaidrs, ka šāds solis nav nejaušs un grupa norāda virzienu, kurā meklē un, visticamāk, arī turpinās meklēt jaunu auditoriju. Arī fakts, ka tieši krievvalodīgi runājošo sociālais tīkls Odnoklassniki bija pirmā platforma, kur varēja noklausīties jauno albumu, to apliecina. Nevis Draugiem.lv vai Spotify, bet Odnoklassniki. Kāds varbūt par to ir apvainojies, bet, manuprāt, varam tikai priecāties par mūsu mūziķu panākumiem Krievzemē, galu galā, Intars Busulis, Laima Vaikule un Raimonds Pauls, tagad arī Renārs Kaupers ar draugiem uzkāpuši uz milzīga postamenta, tikuši «lielajā ēterā», kurā viņu balsi var sadzirdēt miljoniem krievvalodīgo. Tas taču būtu jāizmanto, vai ne?

Ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā puišiem ir dota iespēja pateikt ko būtisku, paust ko svarīgu, īpaši šajā vēlēšanu gadā, Latvijas simtgadē. Režisors Viesturs Kairišs, saņemot Lielo Kristapu, izmantoja iespēju, lai aktualizētu čekas maisu jautājumu, arī Alvis Hermanis allaž reflektē par notiekošo mūsu valstī un ārpus tās. Ko mums ar jauno albumu vēlas pavēstīt Prāta vētra? Un ko vispār vēlas pavēstīt Prāta vētra?

Nav jābūt literātam, lai nolasītu, ka albuma nosaukumā Par to zēnu, kas sit skārda bungas iestrādāta atsauce uz vācu rakstnieka Gintera Grasa slaveno romānu Skārda bungas par mazo zēnu Oskaru, kurš norobežojās no pasaules, no Otrā pasaules kara šausmām. «Tu vari atkal kļūt par zēnu, kas sit skārda bungas,» pacilātā balsī dzied Kaupers, taču, izlasot dziesmu vārdus, kādu dziļāku būtību sataustīt ir grūti. Atsauce, ja tā tiešām tāda domāta, ir bez slodzes, bez seguma.

Interesanti, ka albuma bukletā kā dziesmu tekstu autors norādīta grupa, nevis kāds konkrēts cilvēks. Ja teksti tapuši kolektīvi, tad viens no patiesākajiem šķiet Ogles, kurā mūziķi jautā: «Kā uzpūst ogles, lai uguns deg, ko reiz dedzām?» Iespējams, ka tas ir attiecību stāsts, bet varbūt grupa runā par radošo dzirksti, kuru pašu spēkiem iedegt kļūst arvien grūtāk. Ne velti «prātnieki» šajā albumā sevi atdevuši divu zviedru producentu rokās, uzticot viņiem, kā arī Arnim Račinskim (Laika suns) salipināt muzikālo ideju fragmentus vienā veselā.

Runājot par mūziku detalizētāk, tas viss ir viens uzkrītošs muzikāls citāts pēc otra, viens pēc otra… It kā jau nebūtu par to īpaši jāpārdzīvo, galu galā, kurš gan populārajā mūzikā spēj piedāvāt ko pilnīgi jaunu un nedzirdētu, taču, rūpīgi noklausoties albumu, pilnībā izgaismojusies grupas radošā metode. Jau kopš 90. gadu vidus šie dzīvespriecīgie Jelgavas puiši spējuši veiksmīgi un organiski mūzikā integrēt savus mūzikas favorītus (U2, James), un kurš gan Latvijā to nav darījis? Taču ar katru jaunu ierakstu mūziķi kļuvuši mazliet neuzmanīgāki un agrāk gaumīgi, neuzkrītoši iestrādāti citāti nu kļuvuši vieglāk nolasāmi, arvien uzkrītošāki. Iepriekšējos divos «prātnieku» albumos acīmredzami tika aizgūts skanējums no tādām grupām kā The Killers, Coldplay, un ar jauno plati šī Rietumu paraugu citēšana kļuvusi pat nekaunīgi uzkrītoša, balansējot uz plaģiātisma robežas.

Albums kopumā ir salīdzinoši gaisīgs, uz sintezatoriem balstīts ieraksts. Viegli klavieru motīvi tiek sakausēti ar mūsdienīgu franču un skandināvu elektronisko mūziku (Ogles). Šur tur iezogas kaut kas no fanka (Paralēles), arī kaut kas no pavisam konkrētām dziesmām — Kas būs — būs iesākas gluži kā The Cure slavenais hits Friday I’m In Love, bet Šokolādes saldējums aizguvis (vai nočiepis) vokālo gājienu no franču apvienības Phoenix dziesmas If I Ever Feel Better. Gandrīz katra dziesma atgādina kaut ko jau dzirdētu.

Ko tad īsti mums vēlas pavēstīt Prāta vētra? Vai vīri tiešām ir paņēmuši rokās skārda bungas un izliekas, ka neko nesaprot un negrib saprast? «Mēs esam ieroči mēmi, kad apkārt karo,» albuma tituldziesmā vēsta Renārs Kaupers. Varbūt viņi tiešām ir tikai «vīri, kas savu darbu dara»? Tik vienkārši. Varbūt. Rokmūzika un populārā mūzika mūsdienās jau labu laiku piedzīvo krīzi, tā kļuvusi par fonu — bez asuma, bez dzeloņa. Arī Prāta vētra iekļāvusies šajā popkorna rokmūzikas strāvojumā, lai arī agrāk nekad nav izcēlusies ar revolucionāriem izlēcieniem. Vīri vienkārši dara savu darbu, ir pielāgojušies laikmetam, un vai tas nav tas, ko mēs no viņiem gaidām?