Pēteris Vorza

Pēteris ir gatavs mainīt arī ainavu ap dzimtajiem Ozoliem, kur vairāku hektāru platībā plešas pļavas un apstrādāti lauki. «Garlaicīgi.» Foto — TUESI.LV
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Ainavu veidotājs

Uzaudzis Ozolnieku novadā, bet darba un mīļotās meitenes dēļ nu jau gadu Pēteris (25) dzīvo Rīgā. «Plāns tomēr ir atgriezties mājās,» viņš saka, kad satiekamies Ozolniekos. «Mana ģimene dzīvos Ozolos, kas ir vectēva celtas mājas ar īstu lauku sētu un apstrādājamām zemes platībām. Izremontēsim, paplašināsim un varēsim arī mēs tajās dzīvot. Ozoli ir tikai pusstundas brauciena attālumā no Rīgas, bet īsti lauki. Izbaudu šeit svaigu gaisu, mieru un klusumu.» Ozolos Pēteris arī apņēmies piepildīt savu sapni par skaistu ainavu ap mājām, lielu bioloģisko daudzveidību un zaļu, videi draudzīgu saimniekošanas veidu. 

«Man labāk patīk daba, meži un koki,» Pēteris pamato, kāpēc nolēma pēc vidusskolas kļūt par ainavu arhitektu. Latvijā tā ir jauna profesija, kurā cilvēki strādā tikai nedaudz vairāk nekā 20 gadus, taču dzirdēts sakām, ka jaunajiem ainavu arhitektiem grūti atrast darbu. «Var, taču jau studiju laikā jāspēj sevi apliecināt. Es kopā ar kursa biedrenēm izdomāju uzprojektēt golfa laukumu,» Pēteris stāsta, kā piesaistījis sev iespējamo darba devēju uzmanību. Tas izdevās. Izstrādājot golfa laukuma plānu, Pēteris iepazinās ar Mārtiņu Šternbergu, vides dizaina darbnīcas Ainavists vadītāju un pašreizējo Pētera darba devēju.

Mārtiņš ir specializējies golfa laukumu veidošanā, tāpēc viņš konsultēja Pēteri un pārējo topošo ainavas speciālistu komandu, kā izplānot golfa laukuma reljefu, lai tajā būtu dažādu augstumu pauguri un ielejas, no apstādījumiem veidotas drošības zonas un dīķis, ap kuru parasti esot vislielākā jautrība. «Lai pārsistu bumbiņu pāri dīķim, vajadzīgs spēcīgs un precīzs sitiens. Lai neaizsistu līdz dīķim, jāmēģina sist viegli un arī precīzi. Ja bumbiņa iekrīt dīķa malā, var mēģināt to izsist ārā, bet tad ūdens šļakstās uz visām pusēm. Esmu arī redzējis, ka golfa sacensībās dalībnieki peld bumbiņai pakaļ, jo nopelnīto soda punktu ir mazāk nekā tad, ja ņem jaunu bumbiņu,» smiedamies stāsta Pēteris, kurš arī kopā ar kolēģiem vismaz reizi gadā atpūšas, spēlējot golfu.

Pētera darbs ir Rīgā, un pagaidām arī lielākā daļa projektu ir galvaspilsētā. Ārpus Rīgas apstādījumi pārsvarā jāveido privātmājām, bet galvaspilsētā, kur 93% iedzīvotāju dzīvo daudzdzīvokļu mājās, — pie jaunceltnēm un sabiedriskām ēkām. Rīgā spēkā ir noteikumi, kas prasa apstādījumus pie katras jaunas ēkas. Pēteris to uzskata par brīnišķīgu prasību, kas dod iespēju paplašināt rīdzinieku iespējas vakaros apsēsties zem koka vai priecēt acis ar puķu dobēm.

«Bet bieži vien apstādījumi tiek ielikti betona iedobēs, kas atrodas virs zemes līmeņa. Lietusūdens kā neizmantots resurss aizplūst notekūdeņu caurulēs. Kāpēc laist vērtīgo lietusūdeni prom, ja blakus stāv koki, krūmi un puķes, kas visu varētu paņemt pretī?» Pēteris pukojas par nekustamo īpašumu projektu attīstītāju formālo pieeju idejai padarīt Rīgu zaļāku. Galvaspilsētā, pēc Pētera domām, ir pārāk maz koku. «Centrā ir tikai Bastejkalns ar kanālmalu, Esplanāde, Vērmanes un Kronvalda parks,» uzskaita Pēteris. Viņaprāt, parkiem vajadzētu paplašināties un atjaunināties. «Bet kurš grib investēt parkos? Tikai pašvaldības, kurām tam nav līdzekļu.»

Tāpēc Pēteris ir priecīgs, ka Ainavistam ir iespēja gādāt par jaunu apstādījumu veidošanu pilsētā. Piemēram, pie Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskā centra, kur lielākais izaicinājums ir salabt ar purvu, kurā padomju laikos izveidotie pilsētnieku mazdārziņi atkal sākuši pārpurvoties.

Pēteris ir gatavs mainīt arī ainavu ap dzimtajiem Ozoliem, kur vairāku hektāru platībā plešas pļavas un apstrādāti lauki. «Garlaicīgi,» saka Pēteris un jokojoties stāsta, ka cenšas mammai ik pa brīdim kādu zemes pleķīti atņemt, lai «eksperimentētu» ar dažādiem stādiem — pārbaudītu, kādā vidē tie var izdzīvot. «Piemēram, pie mājas tieši zem elektrības kabeļa iesējās ozols. Būtu jāzāģē nost, bet man žēl, tāpēc esmu tā zarus apzāģējot visādi izlocījis, izveidojot ozola bonsai divu metru augstumā,» smiedamies stāsta Pēteris.

«Interesants, jo ziemā priecē ar izlocītiem zariem, bet vasarā faktiski ir zaļa bumba.» Tagad ap māju aug ozoli un bērzi, bet Pēteris ir iecerējis ainavu veidot ar iespējami lielāku sugu daudzveidību. «Ja ir tikai viena suga un to piemeklē kāda slimība, ir risks zaudēt pilnīgi visu, kas ir ainavā,» racionāli paskaidro Pēteris. Pērn Latvijā pirmo reizi konstatēta bīstama ozolu slimība — akūtā ozolu izkalšana. Ja tā pieķeras kokiem, dažos gados iznīcina. «Pilsētu apstādījumos populāras ir liepas, taču, iedomājieties, ja tās piemeklē slimība, pilsēta var palikt vispār bez kokiem!» Pēteris skaidro, kāpēc tiecas pēc dažādības.

Pētera vecāki Ozolos nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, tomēr viņš saka — pašam nav iebildumu pret citiem saimniekošanas veidiem. Saprot zemniekus, kas ekonomisku apsvērumu dēļ izmanto pesticīdus. Pēdējo desmit gadu laikā latviešu zemnieki gan nemitīgi kāpinājuši pesticīdu izmantošanu, šajā ziņā apsteidzot pārējās Baltijas un ziemeļvalstis. Savukārt bioloģiskās lauksaimniecības temps Latvijā ir mazinājies. «Ja kaimiņi izmanto pesticīdus, ar vēju un gruntsūdeņiem daļa no tiem nonāk arī mūsu laukos,» Pēteris min, kāpēc daļa saimniecību atsakās no bioloģiskās saimniekošanas. Viņaprāt, būtu labāk, ja valstī ar mērķtiecīgu politiku tiktu veicināta ne tikai bioloģiskā pieeja, bet arī mazu, bet ekonomiski patstāvīgu un stabilu zemnieku saimniecību veidošanās. Diemžēl ar pašreizējo lauksaimniecības politiku tām neizdzīvot. Par sevi Pēterim gan nav nekādu šaubu — lai kāda būtu politiķu nostāja, viņš gādās par bioloģisko daudzveidību.

Kāpēc Ozolnieki?

Mājas, kur uzaugu un kur mani izskoloja. Laimīgo zeme ir mājās.

Moto: nekad nepadoties. Tā nav vienkārša spītība, bet mērķtiecība.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu