Mārtiņš Brikers

«Oi, kas tik nav bijis! Esmu saukts tāpēc, ka kaimiņa suns staigā pa pagalmu. Ievārījuma burciņa pazudusi. Cilvēkam ir kaut kas nozagts, bet viņš nevar īsti atcerēties, kā izskatās nozagtās lietas. Savainotu stārķu dēļ.» Foto — TUESI.LV
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Rundāles novada policists

Par policistu Mārtiņš (25) gribēja kļūt jau bērnībā. Filmās bija redzēts, kā izmeklētāji atšķetina sarežģītus noziegumus, seko pārgalvīgas pakaļdzīšanās bandītiem, kuri vienmēr tiek notverti un saslēgti roku dzelžos. Jā, Rundāles puikam gribējās tādu darbu. Kad bija iespēja Ēnu dienā pavērot Valsts policijas darbu, viņam kļuva skaidrs, cik ļoti viņu ikdiena atšķiras no kinoindustrijas trilleriem. Tomēr Mārtiņš tik un tā nolēma studēt jurisprudenci un tagad jau ceturto gadu ir pašvaldības policists Rundāles novada vairāk nekā četriem tūkstošiem iedzīvotāju.

«Interesants,» Mārtiņš vienā vārdā raksturo savu darbu. No rīta pamostoties, nekad nevar zināt, ko jaunā diena nesīs. «Bieži braucu izšķirt strīdus, kas radušies dažādu iemeslu dēļ: par zemes robežām, pārāk skaļu mūziku, trokšņošanu nakts laikā. Ja vīrs un sieva plēšas, jāizvērtē, vai viņi var savus bērnus pieskatīt. Daudzi dzer. Apsekoju nekoptās teritorijas. Jākontrolē arī, kā vietējie ievēro makšķerēšanas noteikumus.»

Rundāles novadā policista rūpe ir nevis bīstami recidīvisti, kontrabandisti, pat ne sīki blēži. Visvairāk darba rada alkoholisms un sociālo problēmu dēļ izraisītas bēdas. Bieži arī vecīši, lai kliedētu vientulību, izsauc policistu. Pirms Mārtiņš sāka strādāt pašvaldībā, nevarēja pat iedomāties, cik daudz pārskatu vajadzēs rakstīt, cik daudz viņa darbā būs kopīga ar vietējo sociālo dienestu un bāriņtiesu.

«Tagad jau ir viegli strādāt tāpēc, ka cilvēki ir zināmi. Jo policista redzeslokā nonāk vieni un tie paši cilvēki,» saka Mārtiņš. «Sākumā bija tā — izsaukums pie dzērāja, kas stipri apreibis guļ kādā no grāvjiem. Izšļupstēt, kā viņu sauc, cilvēks nevar. Gandrīz bija jāstiepj apkārt pa ciematu, lai saprastu, no kurām mājām viņš ir un uz kurieni jāaizved. Tagad vienkārši — piebrauc, atpazīsti, aizved uz mājām. Ļaunākais, ka dzer aizvien jaunāki pusaudži. Grūti noskatīties, ka jauni cilvēki brīvdienas nosēž pie veikala dzerot. Protams, kādam aptumšojas prāts, izceļas strīdi. Skumji.»

Mārtiņš atzīst, ka laukos skolu bērniem esot arī maz piedāvājumu, kā lietderīgi pavadīt brīvo laiku. Taču atceras, ka pats, audzis laukos, kopā ar citiem puikām rāvās laukā spēlēt futbolu, izdomāja sev spēles un nodarbes. Tagad skolēni maz laika pavadot ārā sportojot vai spēlējoties. Grib, lai pieaugušie, piemēram, notīra sniegu no aizsaluša dīķa. Gaida, kad kāds cits noorganizēs viņiem aktivitātes. «Es gribu motivēt cilvēkus pašus sakopt vidi sev apkārt, labāk justies un labāk dzīvot,» Mārtiņš skaidro, kāpēc, viņaprāt, nedrīkst tikai prasīt, lai viss vajadzīgais tiktu nodrošināts.

«Vislielākais prieks, ka kāds no pusaudžiem, kas kādreiz bija nonācis manā un sociālo dienestu uzmanības lokā, nevienā no policijas nodaļām nav pastāvīgais klients. Tad saprotu, ka manam, sociālo darbinieku un psihologa darbam ir bijusi jēga,» viņš saka. Bet ļoti grūti esot situācijās, kad vecāki negrib noskaidrot, kāpēc viņu atvase ir iesaistīta kādos noziedzīgos nodarījumos. «Parasti iemesli, kāpēc bērni izdara kādus pārkāpumus, nav tik vienkārši. Protams, ir situācijas, kad kaut kas izdarīts barā — tikai tāpēc, ka citi darīja. Bet tas ir reti, pārsvarā jāpēta visa ģimene, lai saprastu, kāpēc bērns ir pārkāpis uzvedības vai likuma robežas. Visgrūtāk ir tad, ja vecāki negrib sadarboties un atzīt, ka ir problēmas. Vēl trakāk, ja viņi aizstāv bērnu, iegalvojot sev un bērnam, ka viņš ne pie kā nav vainīgs,» Mārtiņš nopietni saka.

Policists ir pārliecināts, ka sods nav efektīvākais veids, kā ietekmēt cilvēkus, tāpēc viņš ikdienā cieši sastrādājas ar sociālajiem darbiniekiem, bāriņtiesu, pašvaldības psihologu, arī Pilsrundāles vidusskolas pedagogiem un psihologu. «Diezgan bieži pašam kā psihologam jāstrādā. Ne tikai darbā ar bērniem, arī ar pieaugušajiem. Aizbrauc uz izsaukumu, bet cilvēku ne tik daudz satrauc ielaušanās viņa pagrabā, cik liela vēlme ar kādu parunāties. Dažkārt pat nesaprotu, kāpēc esmu izsaukts,» stāsta Mārtiņš.

Viņš gandrīz līdz asarām sasmīdina, atcerēdamies, ka reiz izsaukts, lai novērstu, kā pa telefonu teikts, «vardarbību pret dzīvnieku». Kas tad patiesībā notika? «Kaķis bija nozadzis no šķīvja vistas stilbiņu, un pēc tam vīrs, paķēris slotaskātu, bija skrējis viņam pakaļ. Neatceros, trāpīja kaķim ar to slotaskātu vai ne, bet sieva izsauca policiju,» smejas Mārtiņš. «Citreiz var pabrīnīties, par kādiem sīkumiem izsauc policistu. Vienlaikus tad, kad tiešām vajadzīga policijas iejaukšanās, neviens neko nezina, nav redzējis un nav gatavs ne palīdzēt, ne uzņemties atbildību.»

Tomēr lēmumu strādāt dzimtajā novadā par policistu Mārtiņš ne mirkli nav nožēlojis. Lai gan ikdienā redz ne tos priecīgākos brīžus un reti viņam saka «paldies», Mārtiņu motivē apziņa, ka viņš ar savu darbu var dzīvi laukos padarīt drošāku un patīkamāku. Tad pašam esot priecīgi. «Vienalga, lai kas būtu cilvēks, viņš ir pelnījis izturēšanos ar cieņu un līdzjūtību. Viņam jāpalīdz.»

Kāpēc Rundāle?

Šeit ir skaista daba, ko esmu iepazinis kopš bērnības un uzskatu par savām mājām.

Moto: vienmēr izturies pret cilvēku tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi!

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu