Krišjānis Galiņš

Krišjāņa augšāmcelto sarakstā ir M1A (Moskva), IŽ-49, IŽ-56, M-72, IŽ Planēta 2, Jawa 634 ar blakusvāģi, Ural M-52C un vēl dažas citas markas. Foto — TUESI.LV
Andris Grīnbergs
Print Friendly, PDF & Email

Restaurē retro močus

Kad Krišjānis (27) ved  mani savas Eglāju mājas pagalmā, uzreiz ievēroju spožo metāla mastu un lepni plīvojošo valsts karogu augstu gaisā. Kad viņš no nelielas un ļoti pieticīgas darbnīcas izstumj veco šosejas sporta motociklu Ural M-52C, ko pats atjaunojis, redzu — priekšā numura cipars 6, uz sāniem — sarkanbaltsarkanā karoga attēls, tam blakus īpašnieka vārds «K. Galiņš» un stiprās latvju zīmes.

«Latvija man ir asinīs. Patiesībā pirms dažiem gadiem no Jelgavas šeit atgriezos tāpēc, ka sapratu — man jāpabeidz senču iesāktā māja,» viņš runā mierīgi, bez mazākā patosa. Uzreiz jūtams — plūst spēks, pārliecība par to, ko cilvēks dara. Un turpinājums izskan tieši tāpat: «Tagad man ir divas sirdslietas, ar kurām esmu aizrāvies ārpus darba laika, — mājas tālāka sakārtošana un veco spēkratu augšāmcelšana.»

Kad Krišjānis vecajā ēkā jau uzrotījis piedurknes un sācis to attīrīt no «iegruvumiem», pagrabā kādā betona konstrukcijā pamanījis, kā viņš pats saka, «ar pirkstu ievilktu» gadskaitli «1937». Tas acīmredzot bijis pamatu liešanas gads. Bet mājas pieliekamajā kambarī javā sastindzis gadskaitlis «1940». Tātad gads, kad māja, lai arī nepabeigta, tomēr bijusi jau apdzīvojama.

«Man atmiņā saglabājies stāsts ir apmēram šāds: ienākuši krievi, mājiniekus sadzinuši pagrabā, komandieri ievākušies istabās, bet no nesen sazāģētajiem dēļiem, kas bijuši paredzēti viesistabas grīdai, augstākais virsnieks pavēlējis šķūnī sanaglot guļvietas zaldātiem.» Tagad restaurētais gadskaitlis «1940» ir pārvietots un iemūrēts mājas priekšnamā redzamā vietā. Tad jau būs blakus jāiemūžina otrs gadskaitlis — tas, kad pilnībā būs gatava pirms kara nepabeigtā māja, es ieminos. «Vēl kādi gadi jāpagaida, jo darāmā daudz,» seko atbilde.

Mocīši ir Krišjāņa «dzelžu lepnums». Ilgākā laikā veseli piecpadsmit dabūti pie dzīvības! «Un visi joprojām ir rūcoši!» meistars neslēpj gandarījumu. Tie, kas zina, priecāsies par šeit minētajām vecajām markām. Krišjāņa augšāmcelto sarakstā ir M1A (Moskva), IŽ-49, IŽ-56, M-72, IŽ Planēta 2, Jawa 634 ar blakusvāģi, Ural M-52C un vēl dažas citas markas.

«Vislielākais gandarījums man ir par šosejas sporta motociklu Ural, kam daudzas detaļas nācās izgatavot pašam. Mūsdienās par šiem motocikliem literatūras tikpat kā vairs nav, nācās studēt «bilžu paraugus» un krietni palauzīt savu inženiera galvu.»

Krišjānis ir gatavs stundu no vietas stāstīt par katru veco motociklu. Piemēram, M-72 ir leģendārs PSRS smagā tipa motocikls, nokopēts no vācu motocikla BMW R71. Interesanti, ka M-72 ražošanu akceptējis pats Staļins.

Ja ir tik liela aizraušanās ar «veciem dzelžiem», vai ir arī vēlēšanās pašam pamēģināt, kā tie pēc augšāmcelšanās ripo? «Un kā vēl ir! Joņot pa mūsdienīgo Biķernieku trasi ar retro braucamo ar ātrumu 150—160 kilometru stundā… To nevar izstāstīt, tas ir jāizjūt!»

Un kā ar panākumiem? «Pagājušajā gadā sāku piedalīties īstās retro moto sacensībās. Trešā vieta Latvijas čempionātā — nav slikti. Šogad maijā ceru startēt ar motociklu IŽ Jupiter Š12, kuru pašlaik cenšos dabūt uz kājām.»

Vecie dzelži — kā tikai tur nav! Bremžu diski, ātrumkārbas sazobes, degvielas tvertnes, sēdekļi, dažādas trosītes, visa ritošā daļa, vadi un vadiņi… «Skarbā romantika! Šāds piemērs. Man ārkārtīgi precīzi jāizvirpo konkrēta detaļa ar retro — 1950. gada ražojuma — virpu, kuru es, studējot 2. kursā, nopirku par sataupītajiem 250 latiem. Vai arī motocikla sēdeklis jāsašuj ar vectēva Singer šujmašīnu.»

No kurienes tik jaunā cilvēkā tik daudzas mūsdienās tik reti sastopamas īpašības? Krišjānis baidās, ka viņu sacildinās par daudz. Ja vēloties slavēt, tad lai slavējot viņa vectēvus, kuri bijuši sisti uz tehniku. Jau vecajos laikos vēja ģenerators uzstādīts, uzmeistarots traktors uz zirgu vilkmes pļaujmašīnas bāzes. Vasarās, ko puika pavadījis pie vecātēva un vecāsmātes, skrūvēts uz nebēdu!

Bet nevienam nekas nav jāslavē. Paveiktais darbiņš uzslavē! Ar darbiņu — pamatīgu, protams! — sasniegtais uz katra soļa. Gan paša, gan tuvinieku. Krišjānim dažādi izaicinājumi ir gan mājās, gan tiešajā darbā — uzņēmuma Sadales tīkls releju aizsardzības un automātikas inženiera postenī. Dzīvesbiedre Egita, vēsturniece un komunikācijas speciāliste, audzina septiņus mēnešus veco dēliņu Kārli, elektriskajā plītī un vecajā maizes krāsnī cep gardus kukuļus. Egitas brālis Mārcis Eglāju pagalmā uzmeistarojis ļoti pamatīgu galdu un solus. Tētis Guntis Galiņš strādā loģistikas nozarē un brīvajā laikā vada Latvijas Lauksaimniecības universitātes vīru kori Ozols un jaukto kori Tik un tā Jelgavas pilsētas pašvaldībā.

«Es dzīvoju robežpunktā starp Zemgali, Sēliju, Latgali un Vidzemi,» saka Krišjānis. «Vieglāk būtu nopirkt un uzbūvēt jaunu, nekā restaurēt veco, vienalga — motociklu vai māju. Taču es skatos uz savu māju, ko restaurēju latviskā garā. Tas ir maģiski. Es skatos uz vecu motociklu, ko restaurēju un kas mani uzrunā. Tas ir maģiski.»

Kāpēc Varieši?

Vectēvu vieta: viņi neteica «nevar», viņi teica «var»!

Moto: vairāk jātic saviem spēkiem!

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu