Kitija Dzērve

«Mamma man bērnībā iemācīja darbu — es varu teikt, ka man piemīt tas, ko sauc par darba tikumu, es nekautrējos tā teikt.» Foto — TUESI.LV
Dace Rukšāne-Ščipčinska
Print Friendly, PDF & Email

Kūku cepēja

Kad uzzināju, ka man jābrauc intervēt Aijas kūku īpašnieci, man siekalas saskrēja mutē, jo kurš gan manā pusē nezina Aijas kūkas — krāšņo un smaržīgo stendu Straupes Zirgu pasta svētdienu tirdziņā, kuru var uzreiz pazīt pēc tā, ka garum garās rindas stāv no tirgus atvēršanas līdz pat slēgšanai! Te gatavo visgaršīgākos eklērus, kādus esmu Latvijā atradusi (un es patiešām specializējos uz eklēru meklēšanu — nogaršoju visus, ko vien ražo), te var mieloties ar visgaisīgākajiem ūdenskliņģeriem, pasūtīt visdažādākās tortes, pīrādziņus, groziņus, napoleonus un vēl daudz ko citu. Un tāpēc jo lielāks pārsteigums man bija, uzzinot, ka tik veiksmīga uzņēmuma priekšgalā stāv pavisam jauna meitene Kitija, kurai ir tikai 27 gadi.

Dzimusi Pārgaujas novada Straupes pagastā, Kitija kūku cepšanā ir līdz ausīm iekšā jau no pašas dzimšanas — viņas piedzimšanas gadā Kitijas mamma izcepa savu pirmo kūku draudzenei un tā sanāca tik garšīga, ka arī citiem sāka vajadzēt, lai viņiem cep kūkas. Cilvēki nesa produktus, un Kitijas mamma, dzīvodama Straupes dzīvokļu mājā, parastajā plītī cepa gandrīz visam pagastam. Vēlāk ražošana pārcēlās uz pielāgotām garāžas telpām, bet, kad vecāki izšķīrās, ģimene pārvācās uz pašreizējo māju, kur jau ierīkota sertificēta ceptuve īpaši veidotās telpās.

Jau 16 gados Kitija zināja — vai nu viņa, vai māsa noteikti turpinās mammas iesākto. Un visu laiku domāja — interesanti, kā es varēšu savienot biznesu ar savu parasto darbu, jo pilnībā atdot sevi kūku cepšanai nevēlējās? Bet tad pirms četriem gadiem Kitijas mamma pēc ilgas slimošanas devās mūžībā un nekas cits neatlika, kā ķerties pie darba un darīt. «Kad biju maza, man vienmēr pirksti visur bija iekšā — mīklā, krēmos. Bija jākapā sīpoli, jāgriež gaļa, jāmazgā trauki. Šis man nav nekas jauns, man tas visu laiku bijis apkārt. Nav tā, ka galīgi sāku no nulles, es vienmēr esmu zinājusi, kādām jābūt Aijas kūkām — ar bērnības garšu.»

Par Aijas kūkām uzņēmumu sauc tāpēc, ka tāds bija mammas vārds, — Kitija to nav gribējusi mainīt. Bieži vien cilvēki uzrunā viņu par Aiju, un viņa arī nesaka «nē, nē, mani sauc Kitija» — tas neesot būtiski.

Kūku receptes Kitijai nāk no dažādām vietām — daļa no mammas pierakstiem lielās un biezās grāmatās, daļu atmiņā saglabājusi viņu ilggadīgā darbiniece, kas strādā uzņēmumā jau no paša sākuma, daļu Kitija izgudro no jauna. Vārītā krēma groziņi, kas ir viens no maniem Aijas kūku favorītiem un ar kuriem es šņakstīgi mielojos, intervēdama Kitiju, ir gatavoti pēc vecmāmiņas, kuru visi sauca par Dūdiņu, receptes. Tagad šos groziņus oficiāli sauc par Dūdiņas groziņiem. Kitija savu sortimentu veido gan no vecmodīgām receptēm, gan sekojot jaunākajām konditorejas tendencēm un modes pavērsieniem pasaulē, bet galvenais kritērijs vienmēr paliek — lai viss ir tīrs, no labām sastāvdaļām un garšīgs.

Visvairāk sanāk norauties nedēļas nogalēs, jo kūku biznesā nevar tā, ka pa nedēļu sacep un tad svētdienās pārdod, visam jābūt svaigam. Jā, nedēļas laikā kūkas ņem arī vairākas kafejnīcas un pienotavas, taču visvairāk cilvēki ēd kūkas sestdienās un svētdienās. Tikko ir beigusies Žagarkalna slēpotāju sezona, un Kitija smej: «Žagarkalns noslēpoja diezgan daudz kūku.»

Šogad Kitijai jāstrādā īpaši čakli un veikli, jo katru otro nedēļu viņai ir mācības Rīgā, un šīs nedēļas, kā par spīti, sakrīt ar Straupes tirdziņu nedēļām (Straupes tirdziņš darbojas katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā). Kitija mācās RISEBA uzņēmējdarbības vadību un ar lielu entuziasmu brauc uz Rīgu. «Jā, sanāk liela braukāšana, bet tā ir mana izvēle. Arī tas, ka man nav laika, ir mana izvēle, es vienkārši citādi nemāku.» Savulaik Kitija jau mācījās Rīgā — Kultūras koledžā, kur gribēja apgūt deju skolotājas profesiju, taču pabeidza laikmetīgās dejas kursu, kas meitenei no reģiona, viņasprāt, bija liels izaicinājums. Tomēr strādāt savas izglītības jomā viņai nesanāca — bija jādodas atpakaļ uz mājām un jāvada uzņēmums. Turklāt bija jāpārņem ne tikai kūkas, bet arī visa saimniecība ar zemi un dārzu, paralēli neaizmirstot par savu sabiedrisko dzīvi.

Kitija atzīst, ka tikai tagad pamazām beidz sapņot, kļūst pieaugusi un sāk skatīties uz dzīvi reāli — tad augstskolā apgūtās zināšanas lieti noder. Gan finanšu plānošanas prasmes, gan iegūtā atziņa, ka «kūkas ir viss», jo tās viņai palīdz gan noturēt saimniecību, gan apmaksā mācības, gan transportu uz Rīgu, gan nodrošina viņas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Kursa darbu Kitija rakstīs par sava uzņēmuma plusiem un mīnusiem, un tas viņai dod iespēju vēl labāk iepazīt vidi, kurā viņa ikdienā strādā, — novērot apgrozījuma plūsmu, peļņu, izstrādāt mārketinga paņēmienus. «Mamma man bērnībā iemācīja darbu — es varu teikt, ka man piemīt tas, ko sauc par darba tikumu, es nekautrējos tā teikt,» nosaka Kitija. «Ir visādi gājis, bet tagad es jau uz problēmām skatos ar nobriedušu viedokli — nemest plinti krūmos, bet domāt, kā to atrisināt.»

Uz Rīgu Kitijai patīk braukt ne tikai mācību dēļ, bet arī tādēļ, lai pabūtu cilvēkos, — cik iespējas, laiks un skolas grafiki atļauj, viņa labprāt ceļo, daudz pastaigājas ar savu suni Robertu, organizē svinības ar draugiem. Straupe, viņasprāt, atrodas ideālā vietā — līdz Cēsīm vai Valmierai tikai 20 minūtes, līdz Rīgai knapi stunda. Ja labi saplāno, var visu paspēt, bet tajā pašā laikā apkārt ir miers un klusums, tepat ir Riebiņu ezers, te mežs skriešanai, pat fizioterapeite netālās mājās. «Te ir visas iespējas — sports, pašdarbnieku kolektīvi, kultūras pasākumi visā novadā, attīstīta uzņēmējdarbība,» teic Kitija. Mazpilsētas klačas viņu nebaida, jo viņa par tām neko nezina — komunicē ar saviem draugiem, kuriem interesē būvēt dzīvi, attīstīt saimniecības, risināt tehniskas problēmas, nevis mēli kulstīt.

Kad dodos prom no Kitijas, viņa man iesaiņo līdzi veselu kaudzi ar Dūdiņas groziņiem, un šodien, atšifrējot interviju, esmu pārēdusies līdz ūkai, jo tie ir tik garšīgi, ka nevaru apstāties.

Kāpēc Straupe?

Viss ir tepat. Nemaz neesmu tā uz vietas, esmu mūžīgā skrējienā un starp saviem cilvēkiem.

Moto: varu pahaltūrēt sev, bet, kolīdz iesaistīti citi cilvēki, nekādas nolaidības — sirdsapziņa neatļauj.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu