Ēriks Bauers

Florbola treneris

Ar Ēriku (26) tiekamies Līgatnes sporta centrā. Ir beidzies florbola turnīrs, un mazi vīriņi ar melnām somām un košām florbola nūjām dodas mājup. Gaisā ir neliela svētku sajūta: kliņģeris, uzvara, priecīgas sejas. Ēriks šo turnīru organizēja un pēc sarunas dosies atpakaļ uz dzimto Amatu. «Florbols man drīzāk ir kā hobijs. Pamatdarbs ir sporta pasākumu organizēšana,» stāsta Ēriks un nosauc arī savas papildu nodarbes: uz pusslodzi sporta skolotājs Nītaures vidusskolā un florbola tiesnesis nedēļas nogalēs. Deputāts  Amatas novada domē. Un vēl viens pilna laika darbs — trīnīšu tētis.

Ērika dzimtā vieta ir Amatas novada Līvu ciems. Tur gājis bērnudārzā, skolā un Līvos dzīvo joprojām. «Amatas novads ir kluss un mierīgs, taču dzīvīgs, jo tajā dzīvo jauni cilvēki un ģimenes.» Atrast dzīvesvietu Amatā nav vienkārši, arī īres cenas ir augstas. Ēriks stāsta, ka Līvu bērnudārzā pat nav brīvu vietu.

Sportisks Ēriks bijis vienmēr. Trenējies basketbolā un hokejā, līdz draugi sāka nodarboties ar florbolu. «Es arī gribēju. Aizgāju līdzi paskatīties, un iepatikās. Florbols ir nedaudz līdzīgs hokejam, un mērķis identisks — jāgūst vārti.» Viņš sāka spēlēt Cēsu Lekringā, vecākajā florbola klubā Latvijā. Lekrings esot Sibīrijas lēcējpele. Spēlēšanu nācās pamest, sākot studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, taču saikni ar Cēsīm Ēriks saglabāja. Zinādams florbola virtuvi, viņš bija izdomājis, ka vajag aizpildīt tukšu nišu: mazās meitenes trenējās kopā ar puikām, tāpēc «pieliku sludinājumu sporta centrā, ka formēju meiteņu komandu». Uz pirmo treniņu atnāca piecas meitenes, pamazām atveda līdzi draudzenes, plus vēl Ēriks apzvanīja dažus vecākus, aicinādams piedalīties. Un komanda bija gatava, brīvdienās viņš no Rīgas brauca uz Cēsīm strādāt. Šobrīd Bauers ir florbola treneris mazajām meitenēm un sieviešu Lekringa komandai. «Ja Cēsis nebūtu tik tuvu Rīgai, iespējams, es saikni ar savu pilsētu nebūtu saglabājis. Attālums ir diezgan noteicošs faktors. Redzēju, cik reti uz dzimto vietu brauca kursabiedri no Latgales,» stāsta Ēriks. Savukārt tie, kas no Valmieras, Tukuma un Saldus, — piektdienas vakarā prom un pirmdienas rītā atpakaļ. «Mani vecāki ir no Alūksnes puses. Ja viņi joprojām dzīvotu tur, es diez vai atgrieztos,» lēš Ēriks.

Nozīmīgs iemesls dzīvi saistīt ar Cēsīm bija tagad jau sieva Maija. Viņa arī studēja sporta akadēmijā un strādāja par florbola izlašu koordinatori. Kādā augusta dienā savā dzimtajā Valmierā viņa organizēja turnīru un tur ar Ēriku satikās neformālākā gaisotnē. «Un cauri bija,» viņš smaida. Iemīlējās. Kad bija 25 gadus vecs, piedzima trīnīši. Tagad Artūrs, Emīls un Kristaps ir divus gadus un trīs mēnešus veci. Šobrīd Maija strādā Ieriķos par sporta skolotāju un ar mazajiem brauc līdzi uz florbola sacensībām, kuras tiesā vai organizē tētis. «Uzliekam viņiem stūrī savus vārtus. Es gan ceru, ka viņi nekļūs par florbolistiem,» smaida tētis.

Pagaidām tikai Artūrs izrāda interesi, Emīls un Kristaps smuki zīmē un mēģina dziedāt. «Paldies Dievam, visiem ir viens režīms: reizē ēd, guļ un reizē arī slimo.» Lieli palīgi auklēšanā ir vecvecāki, jo citādi būtu grūti. Baueri mazos neņem līdzi uz dzimšanas dienām un  kāzām, jo tad paši neatpūstos — strikti nodala laiku, kad ir mamma un tētis un kad vīrs un sieva. Pēc iespējas vairāk cenšas pavadīt brīvdienas kopā, kaut arī Ērikam bieži ir pasākumi. Pamazām viņš atsakās no tiesāšanas brīvdienās, jo zaudētos vakarus nauda neatspēko.

«Cēsīs man viss ir,» saka Ēriks un nespēj iedomāties labāku dzīvesvietu savai ģimenei. Arī sievai valmierietei Cēsis patīk labāk par Valmieru. Ēriks kā plusu min plašās kultūras un izklaides iespējas, īpaši jau vasarā ir liela dzīvība. Labs kinoteātris ir Siguldā. «Man Rīga vairs nepatīk. Nebija jau slikti studiju laikā, kad dzīvojām astoņi cēsnieki vienā dzīvoklī pašā centrā, Marijas ielā. Tagad vairs nesaista burzma.» Vienīgais Rīgas pluss esot tas, ka ir lielākas sevis pilnveidošanas iespējas izglītībā. Uz galvaspilsētu aizskriet sanāk reizi divās nedēļās, lai papildinātu florbola ekipējumu.

Turpat Amatā un netālu Āraišos Ēriks organizē nūjošanas pārgājienus, arī skriešanas sacensības. Nūjošanas? «Pats biju skeptisks sākumā, akadēmijā paņēmu kursu to pamācīties. Sieva nūjoja, un es arī pamēģināju. Nav nemaz tik vienkārši, kā izskatās,» saka Ēriks. Un tas ir demokrātisks, pieejams kustēšanās veids. Tāpat kā florbols, tāpēc arī izplešas reģionos. Florbolā ir daudz vārtu gūšanas iespēju, tas ir dinamisks, un arī ekipējums nav dārgs. «Šķiet, ka viena reģiona florbola kluba budžets ir tik, cik viena VEF basketbolista alga,» smaida Ēriks.

Piemēram, Stalbe ir mazs ciemats pie Cēsīm, taču ticis šosezon pusfinālā un spēlēs Arēnā Rīga. Pērn finālā Stalbe ieguva bronzu Latvijā. Tā nav Ērika komanda, taču viņš pamatus ielicis Nītaures puikām, kuri turnīrā ieguva bronzu starpnovadu čempionātā. Ēriks ir sporta skolotājs Nītaures vidusskolā. «Gandarījums pārņem, kad redzu — esmu kaut ko iemācījis. Priecājos, ka meitenēm ir labi sasniegumi. Dažas manējās jau spēlē labā līmenī U-19. Tāpat forša sajūta ir, kad izdevies labi noorganizēt pasākumu un tas noslēdzas ar zaļumballi.»

Domājot par valsts jubileju, Ēriks saka: «Novēlētu mazāku budžetu simtgades svētkiem un mazāk aizbraucēju. Pats esmu pastrādājis Anglijā un zinu, ka nav tik forši, kā no malas šķiet.» Pēc vidusskolas Ēriks devās līdzi draugam četru mēnešu peļņā uz apģērbu veikala Marks & Spencer noliktavām. Pēc vienmuļas dzīves rindu mājās ar poļiem un tunisiešiem Ēriks nosolījās tur vairs neatgriezties. «Labu darbu var atrast arī Latvijā. Ja neizdodas, tad kļūda ir izvēlē. Jo, ja dari to, kas patīk, tad atradīsi darbu jebkur. Arī reģionos. Nevajag iet svešu ceļu, vajag iet savējo,» saka Ēriks. Tāpat ar dzīvesvietu — jādzīvo tur, kur jūties piederīgs un savējais.

Kāpēc Amata?

Klusa un mierīga vieta, tajā pašā laikā tuvu Rīgai.

Moto: neiet svešu ceļu. Ieraudzīt lietas, kas patiešām patīk.