Edīte Husare

Edīte 14 gadus nodzīvoja Rīgā, bet tad, GORS komandas uzaicināta, divu dienu laikā pieņēma lēmumu pārcelties uz Rēzekni. Foto — TUESI.LV
Lāsma Zute
Print Friendly, PDF & Email

Strādā Latgales vēstniecībā GORS

Jau četrus gadus Edīte Husare (33) dzīvo Rēzeknē un ir Latgales vēstniecības GORS Mārketinga nodaļas vadītāja. Viņas dzimtā vieta, kur Edīte joprojām oficiāli deklarējusies, ir Viļakas novada Rekova. «Koč varbyut i nagūdeigi pret ituo breiža dzeivisvītu, maņ gribīs, ka muni nūdūkli ir munam dzymtajam nūvodam, mozuokī drupeit vaira juoatbolsta. Es nazynu, naspieju izskaidruot, kas tei ir par sajiutu, ka maņ gribīs byut cīši pīdareigai Latgolai, sovam dzymtajam nūvodam. Tei vīnkuorši ir.» Tāpat kā piederības sajūta Latgalei, viņai ir svarīga arī latgaliešu valoda. Edīte priecājas, ka līdz ar viņas ienākšanu GORS ir kļuvis latgaliskāks — gribas un var kādu relīzi uzrakstīt latgaliski, sociālajos tīklos būt latgaliskiem, veidot latgaliskus suvenīrus. Ikdienas darbos, kad galvenais mērķis ir un paliek izpārdotas zāles, ir sirds prieciņi par latgaliskiem teikumiem un kaut vai iespēju ietekmēt, ka koncertā nodzied kādu dziesmu latgaliski.

Edīte pēc 9. klases no Viļakas novada devās mācīties uz Rīgas Komercskolu, tā jau no 15 gadu vecuma sākās viņas patstāvīgā dzīve. Lai gan šobrīd mamma sev pārmet, ka tik ātri ļāva meitai doties prom no mājām, Edīte par šo drosmīgo vecāku lēmumu ir pateicīga. Tā bija iespēja veidot stipru raksturu un gribu. Atminoties vidusskolas laikus, Edīte atzīst, ka tagad gribētu būt tikpat drosmīga kā tolaik. Piemēram, pēc desmitās klases viņa bija izdomājusi, ka gribētu iet praksē avīzē Mana, un bez kādas pieteikšanās aizspērusies uz redakciju. Tur visi bijuši pārsteigti, jo parasti cilvēki iepriekš vismaz piezvana. Taču Edīte pieņemta, un prakse izrādījās lieliska. «Ar šī brīža prātu es vairs nevarētu aiziet un pateikt: viss, es pie jums tagad strādāšu!» smaidot saka Edīte.

Rīgā Edīte nodzīvoja četrpadsmit gadus, bet tad, GORA komandas uzaicināta, divu dienu laikā pieņēma lēmumu no Rīgas pārcelties uz Rēzekni. Viņa sevi raksturo kā diezgan lielu avantūristi, kas ļaujas iespējām.

Atbraucot uz Rēzekni, Edīte bija pārsteigta, ka pēc dzīves Rīgā tieši viņa ir tā, kas izceļ latgalisko un mudina to darīt arī pārējiem: «Ir tei sajiuta, ka es tū nadareišu, tod kurs?» Latgaliešu valoda Edītei apzināti vai neapzināti bijusi svarīga vienmēr. Par spīti tam, ka Edītes vecāki nav ļāvuši bērniem runāt latgaliski. «Muni vacuoki ir tei paaudze, kas ar sovim bārnim vaira narunoj latgaliski, koč sovā storpā tū dora, deļtuo ka jim pošim ir puormasts, vylka pasis sūleitys. Jī, loba grybādami, apsajieme, ka jūs bārnim tai nabyus, bārnim byus lobuoka dzeive.» Daudziem vecākiem bija un vēl arvien ir tas priekšstats — ja bērni runās pareizi latviski, tā ir jau garantija, ka viņiem būs labāka dzīve, stāsta Edīte.

Mācoties pirmajā klasē, viņas pirmais apzinātais pirkums bijusi Ontona Slišāna grāmata Lyugums sapneišam. Atnākot mājās no skolas un mēģinot grāmatu lasīt, Edīte pirmo reizi sastapās ar burtu «y» un jautājusi mammai, kā burts lasāms. Tagad smaidot atceras, ka mamma tikai attraukusi: «Ka najiedz, nav kū taidys gruomotys pierkt.» «Bet tymā breidī maņ jau beja tei sajiuta, ka tys ir svareigi.»

Šobrīd mamma domas par latgaliešu valodu ir mainījusi, un arī ģimenē tā parādās arvien vairāk, tomēr reizēm Edītei ar mammu par to vēl ir strīdi. «Maņ ir suope, ka mozuo muosa najādz nūskaiteit Tāvs myusu latgaliski, kas Latgolā ir pošsaprūtami. Mums sovulaik pat školā tū muocieja.»

Edīte uzsver, ka latgaliskajam nevajag būt ar īpašu pieteikšanu, latgaliskajam jābūt pašsaprotamam un dabīgam. Piemēram, šobrīd, ejot uz vingrošanu, treneris ar viņu sarunājas latgaliski. «Tei ir muna idealuo sajiuta, ka es vingroju, bet maņ tik sauc: divdesmit pīcys reizis ar vīnu kuoju, divdesmit pīcys ar ūtru, i fonā Latvejā popularā radejā skaņ grupys Bez PVN dzīsme Eņgeli sviļpoj. Man ruodīs, tai juobyut taidai normalai situacejai.»

Edīte izjūt piederību Latgalei, bet arī Rīga joprojām ir tuva, vilina tās iespējas. Vismaz reizi mēnesī Edīte dodas uz galvaspilsētu, kur laiks saplānots stingrā grafikā, apmeklējot jaunākās izstādes, teātra izrādes, kino. «Man gribas, ka es šodien varu aiziet uz teātri vai izstādi, kuru es esmu redzējusi pa televizoru, lasījusi avīzē vai manījusi internetā. Man Rēzeknē pietrūkst tādas kustības, ritma.»

Edīti iedvesmo divas lietas: cilvēki, kuri dara to, kas viņiem patīk, un māksla — krāsu salikumi, formas, izteiksmes veids. Viens no pēdējā laika spilgtākajiem iedvesmas piedzīvojumiem bijusi Viestura Kairiša Salome Nacionālajā teātrī. Šogad Latgales vēstniecība GORS un Marka Rotko Mākslas centrs Daugavpilī svin piecgades jubileju, un Edīte uzskata, ka šie mākslas centri devuši cilvēkiem reģionos iespēju piedzīvot dzīvi.

Edītei ir svarīgi izdarīt ko nozīmīgu un paliekošu: «Tys ir — kaida gruomateņa izdūta, koč kaidys lobys sajiutys cytim cylvākim voi pošai gondarejums.» Pirms pusotra gada Edīte izdeva grāmatiņu par godu Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa dziedātājām Škilbanu sīvas. Šobrīd viņa strādā pie latgaliešu dziesmu grāmatas projekta. Edīte vēlas darbu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc ļoti pārdzīvo neuzmanības kļūdas, neprecizitātes. «Man bail no tā brīža, kas ar kādu nieku, sīkumu var sabojāt cerēto prieka un gandarījuma sajūtu,» nopūšoties saka Edīte.

Edīte ir mērķtiecīga, tiecas uz ideālu, iedvesmojas kultūrā un savā dziļākajā pārliecībā ir latgaliete. Un ļoti reti staigā biksēs. «Kādā dzīves periodā es secināju, ka pasaulē ir tik daudz skaistu svārku un kleitu, ka grēks nenēsāt!» smejas Edīte.

Kāpēc Rēzekne?

Pateik dzeivuot Latgolā, deļtuo ka te ir munys saknis. Nikur cytur pasaulī navarātu dareit tū tai, kai varu dareit ite – veicynuot latgaliskū.

Moto: es gribu, es varu, es daru.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu