Artis Ķūsis

«Protams, visiem interesē, kas ar lauksaimniecību notiks pēc 2020. gada.» Tad noslēgsies pašreizējais Eiropas Savienības fondu plānošanas periods. Bioloģiskajiem lauksaimniekiem aina izskatās cerīgi — nozare ir perspektīva. Foto — TUESI.LV
Marija Leščinska
Print Friendly, PDF & Email

Bioloģiskais lauksaimnieks

Atrast laiku sarunai bioloģiskajam lauksaimniekam Artim Ķūsim (30) nenākas viegli. Pavasaris šogad atnācis vēlu. Lauki vēl pielijuši slapji, bet jāpaspēj tos gan uzart, gan apsēt. Darbadienas iestiepjas vēlā vakarā. Tāpēc Arti sarunai satieku brīdī, kad viņš no Rucavas uz Liepāju atbraucis labot mašīnu.

Pirms trim gadiem dibinātā zemnieku saimniecība Kluči darbojas līdzās Arta tēva saimniecībai. Arī dzīvo viņi blakus un darbus dala. Dēls vairāk strādā uz lauka, tēvs remontē tehniku, dara tos darbus, kas saimniecībā uz vietas. Tomēr primāro darbības nozari katrs izvēlējies savu — Artim tā ir graudkopība, tēvam — piena lopkopība. Pierobežas teritorija nevar lepoties ar pašu auglīgāko zemi, tāpēc populārāka novadā ir lopkopība. Tēva ganības ir netālu no mājām, bet Artis laukus nomā dažādās novada vietās — līdz ar to ganības organizēt ir grūtāk, tāpēc izvēlējies audzēt graudus un dārzeņus. Vislielāko atpazīstamību ieguvis kā viens no Latvijas retajiem arbūzu audzētājiem. «Cits izvēlas visu mūžu lietot veco Nokia, bet kādam vajag jaunāko telefona modeli — man gribējās pierādīt, ka Latvijā var izaudzēt ne tikai kartupeļus, burkānus un sīpolus.»

Sākumā tie bijuši tikai daži stādiņi, bet pa šiem gadiem izmēģinājis neskaitāmas šķirnes, lai nonāktu pie tās, kas vislabāk spēj izturēt Latvijas klimatiskos apstākļus. Lielāko gandarījumu sniedz tas, ka cilvēki pagaršo tepat pie mums izaudzētās milzu ogas un novērtē, ka ir garšīgi. «Strādāju uz lauka un saņemu zvanu no pazīstamas sievietes, kura stāsta, ka neko tik garšīgu neesot ēdusi. Prieks.» Tomēr tā, protams, ir sarežģīta kultūra — stādiņi ir jutīgi, gatavo augļu realizācijas laiks ļoti īss. Tāpēc šis būs pirmais gads, kad plašam patēriņam arbūzus saimniecībā neaudzēs. Toties Artis nolēmis izmēģināt cidoniju audzēšanu. Un pirmoreiz lielveikaliem piedāvās bioloģiski audzētus kartupeļus.

«Tā tas dabā ir iekārtots, daudz pētīju un sapratu, ka gribu saimniekot tā, kā zemnieki gadsimtiem ir strādājuši,» uz jautājumu, kāpēc izvēlējies veidot bioloģisko saimniecību, atbild Artis. Eiropas Savienības atbalsts tām ir lielāks, tāpēc daudziem liekas, ka tas ir vieglākais ceļš. Tomēr lielākas ir arī izmaksas. Savukārt ražas ir mazākas. Un rūpīgi jāievēro dažādi nosacījumi — kā mēslot, ko sēt. Dzīvē, protams, mēdz arī neizdoties tas, kas teorijā izklausās labi un pareizi. Normatīvi paredz vienu, bet katrs lauks ir atšķirīgs, arī laikapstākļi ietekmē plānus.

Kopumā bioloģiska saimniekošana ir videi draudzīgāka, rūpīgāk tiek sekots līdzi tam, lai zeme netiktu noplicināta un to varētu izmantot vēl ilgus gadus. «Bioloģiskās saimniecības mērķis nav nemitīgi kāpināt ražu. Nebūt ne. Svarīgi, lai viss būtu normāli — veselīga augsne un raža vidējā līmenī.» Tieši šādai lauksaimniecības formai ir nākotne, pārliecināts Artis. Viņa saimniecība vēl ir pārejas periodā, bet tēva saimniecība jau ilgus gadus ir bioloģiska. «Protams, visiem interesē, kas ar lauksaimniecību notiks pēc 2020. gada.» Tad noslēgsies pašreizējais Eiropas Savienības fondu plānošanas periods. Bioloģiskajiem lauksaimniekiem aina izskatās cerīgi — nozare ir perspektīva.

Artim ir divi brāļi, kuri strādā algotu darbu, un māsa, kas dzīvo Zviedrijā. «Katrs izvēlas to, kas viņam tuvāks. Man patīk lauki. Esmu strādājis algotu darbu, bet gribējās uz laukiem.» Pēc skolas Artis strādājis ar lauksaimniecības tehniku, pārvadājis ražu, mēslojumu. Darbs bija maiņās, reizumis arī naktī. «Strādājām kā ugunsdzēsēji, kad piezvana — ir jābrauc.» Lauksaimnieki ir ļoti atkarīgi no laik-apstākļiem: ja ir īstais brīdis, tad jāstrādā! Artis braucis ar smagajiem auto arī garākos reisos. Reizēm prom no mājām bija jāpavada pat mēnesi. Strādājis par autobusa šoferi. Taču, kad piedzima meitiņa, iespēja atgriezties ģimenes īpašumā un veidot savu saimniecību šķita vilinošāka. «Gandarījuma sajūtu rada tas, ka pats sev vari maizi nopelnīt.»

Šobrīd Artis kopā ar sievu jau audzina divas meitas — vienai četri, otrai gadiņš. Viņi dzīvo dažu kilometru attālumā no novada centra, un Artis atzīst, ka Rucava ir dzīvošanai ērta vieta. Tikpat tuvu kā Liepāja ir arī kaimiņu Klaipēda. Mūsdienās 50 kilometru, kas viņu saimniecību šķir no lielākām pilsētām, tiešām nav liels attālums. Arī saimniecības loģistika ir labi sakārtota. Bet viss ikdienā nepieciešamais ir netālu — gan skola, gan bērnudārzs. Sieva strādā pašvaldībā.

Laukos ir interesanti, Artis vairākkārt uzsver. Viņam vienmēr patikusi tehnika. Autovadītāja tiesības ieguvis, tiklīdz bija tāda iespēja, un nu jau viņam ir atļauja vadīt visdažādākos transportlīdzekļus — traktoru, motociklu, smagos auto. Šobrīd lauksaimniecības tehnika ir tiktāl attīstījusies, ka bez GPS antenām tā vairs nefunkcionē. Iekāpjot traktorā, jāprot nolasīt vismaz trīs dažādu ekrānu rādījumi, un tieši tas padara darbu vēl aizraujošāku. Jābrauc uz semināriem, jāsatiek lauksaimnieki no citiem novadiem, Artis uzskaita lietas, kas piepilda mūsdienīga lauksaimnieka ikdienu. Taču viņu joprojām interesē arī lauku darbi — būt pie zemes. Lai gan bieži nākas riskēt, prognozēt neprognozējamos Latvijas laikapstākļus un sezonā reizēm strādāt pat līdz četriem rītā, darbs paša saimniecībā ir tas, ko Artim tiešām patīk darīt. «Grūti iedomāties, ka es strādātu pilsētā kādam citam. Jā, varbūt varētu savā uzņēmumā, bet no astoņiem līdz pieciem negribētos.»

Kāpēc Rucava?

Šeit esmu kopš mazotnes — dzimis un audzis.

Moto: gribas pierādīt, ka Latvijā var izaudzēt ne tikai tradicionālās kultūras, bet arī daudzas citas.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu