Ainārs Jonāns • IR.lv

Ainārs Jonāns

Ainārs 2015. gadā piedalījās konkursā Sējējs un nominācijā Jaunais veiksmīgais zemnieks ieguva dalīto otro vietu. Foto — TUESI.LV
Andris Grīnbergs

Zemnieks

Ainārs (28) pārgriež kartupeli, un — neticami! — vidū viss violets… Pirms četriem gadiem neparasto šķirni Blue Congo uzgājis Priekuļos. Bumbuļi miltaini, pigmenti citādi, uzturvērtība augstāka. Ar Lindu uzliek šādus vārītus kartupeļus savā kāzu galdā — visiem acis platas! Beigās tomēr izsalkums ņem virsroku, viesi ēd arī, ne tikai brīnās. Un slavē!

«Dzīvi palika!» ar humoru iesaucas Ainārs. Un tad nopietni turpina: «Ar to arī sākās. Noskaidroju, ka šķirnes Blue Congo kartupeļi samazina risku saķert kādu sirds slimību un insultu. Bumbuļi ir gareni, miza gluda, krāsa violeti melna. Iekšpusē viss zili violets. Satur antociānus, kas darbojas kā antioksidanti, un krāsvielas, kas sastopamas mellenēs, kazenēs, tumšajās vīnogās.»

Dzīvesbiedre Linda, turot klēpī jaunāko atvasi Jēkabu, kuram Jāņos būs pirmais gadiņš, piebalso: «Šī šķirne ir ļoti piemērota kartupeļu biezenim — tas iegūst dekoratīvu izskatu ar savu skaisto zili violeto krāsu. Šie kartupeļi ir iecienīti restorānos. Labs apvienojums: gan skaistumam, gan veselībai.»

Pagājušajā gadā Aināra saimniecībā, kas atrodas Daugavpils novada Sventes pagastā, šai šķirnei atvēlēti jau četri hektāri. Novākt gan varēja tikai pusotrus. Ne jau šķirne vainīga — briesmīgās rudens lietavas!

«Par šīm lietavām varēšu vēl bērnu bērniem stāstīt. Iedomājieties, 18. un 19. augustā iesēju 45 hektārus ziemas rapša. Divas dienas pamatīgi nostrādājos. Bet 20. augustā sāka līt, gāza kā no spaiņiem, pa laukiem upes tecēja. Ar šausmām redzu — visu manu divu dienu darbu aizskalo. Aizskalo, un viss… Būtu nedaudz paslinkojis, pavilcis garumā to sēju…» Ainārs aprauj stāstu.

Kā lai šādu nelaimi pārdzīvo? «Lauksaimniekam vienmēr jābūt gatavam uz visu. Esmu izdomājis labu recepti. Nosaku: es jau aizmirsu. Tad vieglāk elpot.»

Aināram sava stiprā rakstura dēļ patiešām vieglāk tikt galā ar grūtībām, vēl jo vairāk tāpēc, ka blakus ir tēvs Roberts Jonāns — tā sauktais Breša zemnieks, kurš veiksmīgi attīstījis savu piena lopkopības saimniecību Stārķi. Jau 2003. gadā iegādājās robotu, kas izdala barību, šobrīd jau 160 govīm.

No otras puses, nepavisam nav vieglāk, reizēm tieši pretēji. To labi atklāj Linda: «Tēvs, labu gribēdams, pamāca dēlu, kā darīt, bet Ainārs vakarā atgriežas no tīruma un spītīgi nosaka: tik un tā darīšu pa savam!»

Pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē Aināram pavērās divas iespējas: vai nu strādāt savu vecāku saimniecībā, lai vēlāk to pārņemtu, vai dibināt savu zemnieku saimniecību. Viņš izvēlējās otro iespēju, jau 23 gadu vecumā sāka saimniekot atsevišķi. Savai zemnieku saimniecībai izdomāja nedzirdētu nosaukumu Debeskalni, pēc principa — ja uz zemes ir kartupeļu kalni, ja ir graudu kalni, kāpēc nevarētu būt kalni, kas saistīti ar ko augstāku? Lai ir, uz ko tiekties!

Sākumā audzējis tikai kartupeļus, bet ar katru gadu gribas izmēģināt arī ko citu. Šogad jātiek galā jau ar 240 hektāriem: 15 — kartupeļu, 5 — lauku pupu, 70 — kviešu, 140 — vasaras rapša, 10 — papuves.

«Man domu gājiens šķita ļoti loģisks: ja pārņemu lielu un labi iekoptu saimniecību, kļūdoties var ātri iebraukt auzās. Ja sāku no nulles un ir neliela saimniecība, kļūdas ir mazāk sāpīgas. Un kur tad vēl ļoti svarīgā atziņa: īstā vērtība ir tikai tam, ko pats esi sasniedzis!»

Laikam tāpēc arī Linda, kura beigusi gan Bulduru dārzkopības vidusskolu, gan Lauksaimniecības universitāti, izlēmusi atsevišķi no vīra izveidot savu bioloģisko saimniecību un audzēt tādas kultūras kā cidonijas, ķimenes, griķi.

«Man jau savs sievietes aprēķins,» viņa smejoties paziņo. «Cidonijas ir ļoti veselīgas, pa visu ziemu neviens no maniem trim bērniem ne reizi nav slimojis.»

Ainārs ierunājas, ka viņu atvases Emīlija, Patriks un Jēkabs ir gan viņu, gan Latvijas lielākā bagātība. «Kāpēc skrien prom no Latvijas? Tāpēc, ka jau mazotnē nav ielikts kārtīgs pamats. Es jau bērna dienās sapratu, kas ir Latvijas zeme. Šo mācību man deva vecāki. Jau 16 gadu vecumā sapratu arī attieksmes un naudas vērtību. Palūdzu savu lauciņu, kur patstāvīgi audzēju sarkanās bietes. Tās man deva pirmos paša nopelnītos latus. Tāpēc jau tagad saviem bērniem, lai arī viņi vēl mazi, mēs mācām gan domāt, gan pielikt savu roku dažādos mājas un lauku darbos.»

Pašiem jāturpina domāt visu laiku! Vienalga, vai tā būtu piedalīšanās Daugavpils vakara tirgus atvēršanā, vai — nu jau pavisam traki! — ideja Daugavpils centrāltirgū atvērt savas saimniecības Godīgo bodi bez pārdevēja. No rīta septiņos saimnieks ierodas, ar savu iegādāto fasēšanas iekārtu ātri sapilda kartupeļus mazos maisiņos un aizbrauc. Pie tirgotavas konstrukcijas piestiprināta metāla kastīte, pircējs pienāk — ahā, maisiņš kartupeļu maksā vienu eiro. Paņem, skatās, kur pārdevējs. Nav! Ierauga, ka blakus izkārtnei Godīgā bode izlikti uzraksti: «Ātri, ērti!», «Godīgiem cilvēkiem!», pamana metāla kastīti, kur iemest vienu eiro. Iemet un iet projām, vēl neticīgi atskatoties…

«Trīs mēnešus noturējās! Būtu turpinājis, bet apjoms — dienā izpirka ne vairāk kā 100 maisiņu — tomēr izrādījās par mazu. 80% bija godīgo pircēju, 20% — negodīgo.»

Ainārs jau 2015. gadā piedalījās konkursā Sējējs un nominācijā Jaunais veiksmīgais zemnieks ieguva dalīto otro vietu. «Bērniem jāiet tālāk,» viņš saka.

Kāpēc Svente?

Šeit piedzimu, šeit izaugu. Kur muksi?

Moto: jābūt gatavam uz visu.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu