Diena: 27. aprīlis, 2018

Režisora Jāņa Norda filma “Ar putām uz lūpām” Maskavā saņem balvu

Maskavas starptautiskajā kinofestivālā 26. aprīlī sadalītas balvas, un Latvijas režisora Jāņa Norda filmai “Ar putām uz lūpām”, kas startēja kinofestivāla galvenajā konkursa skatē, piešķirta Krievijas kinokritiķu balva.

No 19. aprīļa Maskavā risinājās jubilejas – 40. – starptautiskais kinofestivāls, un šogad šī A klases festivāla galvenajai konkursa skatei bija atlasīta Jāņa Norda jaunākā spēlfilma Ar putām uz lūpām, kas tapusi studijā Tasse Film. Konkursā tika vērtētas vēl piecpadsmit pilnmetrāžas spēlfilmas no Itālijas, Francijas, Beļģijas, ASV, Norvēģijas, Korejas, Jaunzēlandes, Kazahstānas, Armēnijas, Turcijas, Uzbekistānas un citām valstīm.

Režisors Jānis Nords festivāla noslēgumā saņēma Krievijas kinokritiķu žūrijas balvu ar formulējumu “Par mākslinieciskā risinājuma atbilstību aktuālām mūsdienu problēmām”.

Maskavas kinofestivālā Jāņa Norda filma tika demonstrēta seansos 23. un 24. aprīlī, bet 22. aprīlī notika filmas Ar putām uz lūpām preses konference, kuru vadīja krievu kinokritiķe Asja Kolodižnere, kas strādājusi arī Maskavas kinofestivāla filmu atlases komisijā. Viņa pēc filmas Ar putām uz lūpām noskatīšanās apgalvo, ka Jānim Nordam piemīt absolūta kinematogrāfiskā izjūta un viņš uzņēmis ļoti eiropeisku filmu, savukārt Nords preses konferencē atbildēja uz daudzu ieinteresētu un par filmu sajūsminātu kinožurnālistu jautājumiem gan par filmas uzņemšanas procesa detaļām, gan par paša Norda dzīves filosofiju.

Maskavas starptautiskais kinofestivāls ir viens no vecākajiem pasaulē, tas pirmoreiz noticis 1935. gadā, kad žūrija strādāja Sergeja Eizenšteina vadībā, tomēr regularitāti festivāls iedibinājis tikai kopš 60. gadu sākuma un tikai 1999. gadā kļuva par ikgadēju pasākumu. Kopš tā laika, jau gandrīz 20 gadus, festivāla prezidents ir starptautiski pazīstamais krievu režisors un aktieris Ņikita Mihalkovs, bet festivāla programmas veidotāju komandu vada divi kinokritikas un teorijas profesionāļi, kas labi pazīst arī Latviju un tās kino, – festivāla programmu direktors šobrīd ir Kirils Razlogovs, bet atlases komisijas priekšsēdētājs – Andrejs Plahovs.

Patērētāju apetīte uzlabojas, taču joprojām mērena

Vismaz vēl martā Latvijas patērētājiem finanšu un tranzīta pakalpojumu eksportētāju bēdas bija dziļi vienaldzīgas. Mazumtirdzniecība martā gada griezumā auga par 6,5%, kas ir vairāk par šī gada 1. ceturkšņa un arī pērnā gada vidējo rādītāju.

Pārtikas un dzērienu tirdzniecībā noticis trešais straujākais kāpums (+6,8%) gada griezumā kopš 2014. gada aprīļa. Šo rādītāju joprojām spēcīgi ietekmē tirdzniecība specializētajos veikalos, kuros daudz alkohola pērk ārzemnieki, tā martā bija kāpusi par 36,3%, kas gan vairs nav +93,2% pērn decembrī. Tirdzniecība nespecializētajos veikalos, kas ir tipiskākā pārtikas pirkšanas vieta, ir augusi par 4,8%, kas ir straujākais kāpums vairāk nekā trīs gadu laikā. Daļu no pārtikas pārdošanas kāpuma varētu izskaidrot gatavošanās Lieldienu svinībām, tās šogad bija aprīļa pašā sākumā, nevis vidū, ka pērn.

Arī nepārtikas preču tirdzniecība augusi līdzīgā tempā, par 6,4%, bet tas nav nekas neparasts — ir likumsakarīgi, ka strauja ienākumu kāpuma periodā ne pirmās nepieciešamības preču pārdošana aug straujāk. Jau devīto mēnesi pēc kārtas ar divciparu skaitli aug metālizstrādājumu, krāsu un stikla, tātad būvmateriālu tirdzniecība.

Acīmredzot pāri Latvijai veļas ne tikai lielās celtniecības, bet arī maza mēroga “pašdarbības” bums. Pārdošanas apjoms šajā segmentā vairs tikai par 2,4% atpaliek no nekustamo īpašumu burbuļa ēras augstākā punkta 2008. gada februārī.

Turpretim jau pusgadu vērojams kritums pasta un interneta tirdzniecības statistikā. Varbūt daļa internetveikalu darbības izslīdējusi ārpus statistiķu uzmanības loka, varbūt pircēji atgriezušies tradicionālajos veikalos, par ko varētu liecināt veselīgais apģērbu un apavu tirdzniecības pieaugums šajā periodā kopumā.

Mazumtirdzniecībai un patēriņam vispār ir un turpmākajos mēnešos būs liela nozīme, stabilizējot ekonomikas izaugsmi, pretdarbojoties negatīvajai ietekmei, ko rada un radīs finanšu pakalpojumu eksporta krasā samazināšanās, kā arī mērenākā, taču noturīgā tranzītbiznesa plūsmu apsīkšana. Patērētāju labklājība, protams, ir galu galā atkarīga no Latvijas uzņēmumu sekmēm eksportā, kas kopumā joprojām nav sliktas, par spīti atsevišķu nozaru nepatikšanām. Rūpniecība, tūrisms, IT pakalpojumu eksports attīstās labi.

Priekšnosacījumi patēriņa kāpumam kopumā ir, lai arī prognozes nav spīdošas. Patērētāju noskaņojums janvārī sasniedza otru visu laiku augstāko punktu. Kopš tā brīža tas ir samazinājies, taču paliek virs vēsturiski vidējā.

Mājsaimniecību finansiālās situācijas izmaiņu pašvērtējums par aizvadītajiem 12 mēnešiem ir pozitīvs, kas latviešiem ir ļoti neparasti, vēsturiski indekss ir svārstījis starp -64 un +9. Saskaņā ar Latvijas Bankas datiem, janvārī un februārī mājsaimniecību noguldījumi vidēji gada griezumā pieauga par 7,8%, kas ir ļoti līdzīgi vidējam kāpumam pērn (8,2%), tātad cilvēkiem nauda ir.

Arī ģimeņu prognozes par savas finansiālās situācijas izmaiņām nākamā gada laikā ir diezgan labvēlīgas. Taču šis optimisms joprojām nepārvēršas vēlmē veikt lielus pirkumus, šis indekss ir zem vēsturiski vidējā. Acīmredzot tāpēc mazumtirdzniecības uzņēmumu noskaņojums aizvadītā gada laikā svārstījies ļoti šaurā diapazonā ap vēsturiski vidējo punktu. Uzņēmumi šajā nozarē jūtas ne īsti labi, ne īsti slikti.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists

Policija veikusi kratīšanas Sprūda dzīvesvietā

Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde (ENAP) veikusi divas kratīšanas bijušā maksātnespējas administratora Māra Sprūda dzīvesvietā, aģentūrai LETA pastāstīja Sprūda advokāts, Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs.

Sprūdam pēc tiesas atteikuma piemērot viņam apcietinājumu citi drošības līdzekļi nav noteikti. Lai arī Valsts policija jau vakar oficiāli aģentūrai LETA apliecināja, ka tiesas lēmumu pārsūdzēs, advokāts pieļāva, ka līdz sūdzības izskatīšanai tiesā policija tomēr var piemērot ar brīvības atņemšanu nesaistītu drošības līdzekli.

Tiesas ceturtdienas lēmuma argumentācija advokātam vēl nebija pieejama. Advokāts apliecināja, ka policija veica kratīšanas Sprūda deklarētajās un faktiskajās dzīvesvietās, taču advokāts nevarot komentēt, vai izņemti kādi priekšmeti.

Lai arī Valsts policija paziņojumā presei rakstīja, ka starp 24.aprīlī četriem aizturētajiem ir bijušie un esošie maksātnespējas administratori un advokāti, Rozenbergs norādīja, ka Zvērinātu advokātu padomei Valsts policija nekādu oficiālu informāciju nav sniegusi, kurš no četrotnes ir advokāts.

Kā Spūda advokāts Rozenbergs zinot šī aizdomās turētā advokāta vārdu, taču medijiem to atklāt viņš nedrīkstot. Saskaņā ar likumu, ja padome saņems oficiālu informāciju no policijas, tad padome var vērtēt nepieciešamību atstādināt advokātu no pienākumu pildīšanas. Šāda vērtēšana gan var notikt tikai tādā gadījumā, ja advokāts tiek turēts aizdomās noziegumā, kas saistīts ar viņa profesionālo darbību. Rozenbergs nekomentēja, vai šajā kriminālprocesā advokāts iespējamo noziegumu pieļāvis, veicot savu profesionālo darbību.

Saskaņā ar Rozenberga rīcībā esošo informāciju, Sprūdam inkriminējamie nodarījumi aizsākušies jau aptuveni pirms desmit gadiem, bet pats kriminālprocess sākts 2013.gadā.

Aģentūrai LETA zināms, ka šis kriminālprocess nav saistīts ar iespējamiem pārkāpumiem uzņēmumu “Dzimtā sēta” un “Peltes īpašumi” maksātnespējas procesos, par kuriem Sprūdam un vēl vairākiem cilvēkiem jau iepriekš citā lietā uzrādītas apsūdzības prokuratūrā.

Jau ziņots, ka Valsts policija (VP) aizdomās par noziedzīgiem nodarījumiem maksātnespējas procesa laikā aizturējusi četras personas, tostarp jau citā kriminālprocesā apsūdzētā statusā esošo bijušo maksātnespējas administratoru Sprūdu un kādreizējo Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru un maksātnespējas administratoru Aigaru Lūsi, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija.

VP, neminot personu vārdus, informēja, ka ENAP darbinieki, veicot virkni procesuālo darbību iepriekš sāktajā kriminālprocesā par noziedzīgiem nodarījumiem, kas veikti maksātnespējīga uzņēmuma administrēšanas laikā, un kuru izdarīšanas rezultātā cietušajām personām nodarīti zaudējumi lielā apmērā, 24.aprīlī aizturējuši četras personas, kuru vidū ir bijušie un esošie maksātnespējas administratori un advokāti.

Kopumā desmit kratīšanu laikā izņemti dokumenti, elektroniskie datu nesēji un citi pierādījumi.

Aizturēšanas veiktas agrāk sāktā kriminālprocesā, kas tiek izmeklēts pēc Krimināllikuma 177.panta trešās daļas, 215.panta otrās daļas un 196.panta otrās daļas. Kriminālprocess pašlaik ir ENAP lietvedībā.

Minētie Krimināllikuma panti paredz atbildību par krāpšanu, ja tā izdarīta lielā apmērā vai ja to izdarījusi organizēta grupa, maksātnespējas procesa kavēšanu, kā arī pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pārsniegšanu.

Izmeklēšanas interesēs plašāku informāciju policija patlaban nesniedz.

Dzīvs dimants

Šī kurzemnieku trijotne Latvijas simtgadi svin jau labu laiku. 2015. gadā viņi aizsāka TUESI.LV — videostāstu sēriju par jauniem un uzņēmīgiem cilvēkiem reģionos. Līdz šā gada 18. novembrim būs sakrāti apaļi simt video. Kas viņus mudina ņemt kameru, braukt un meklēt arvien jaunus stāstu varoņus?

Liene Zīlīte, biedrības NEXT vadītāja

«Kur jūs viņus atrodat?» kādās svinībās man vaicāja paziņa, kura iecienījusi TUESI.LV videostāstus. «Viņi visi ir tik forši un pozitīvi, bet Latvijā taču tādu cilvēku nav, te viss ir slikti.» Esam satikušās dzimšanas dienas svinībās Kurzemē — galds lūst, visi saģērbušies skaistās drēbītēs, un dalāmies ar iespaidiem no pēdējiem ceļojumiem. Jā, bet Latvijā tomēr viss ir slikti. Viens no mums strādā iekārojamā uzņēmumā, trim citiem ir savs bizness, viena raksta dzeju, viens «tjūnē» mašīnas vislabāk par visiem mūsu pusē. Mēs mīlam to, ko darām, un darām to, kam ticam. Dzīve izdodas, ballējamies uz nebēdu, bet Latvijā tomēr viss ir slikti, un «Latvijā taču tādu cilvēku nav».

Brīdī, kad man atkal kāds pajautā, «kur jūs viņus atrodat?», es līdz kaulam saprotu, ka daru pareizi, veidojot stāstus par šiem neticami brīnišķīgajiem, uzņēmīgajiem jaunajiem cilvēkiem Latvijas reģionos. Kopējā sabiedrības doma stāsta, ka «Latvijā taču šādu cilvēku nav», tas ir kā iekšējais lāsts — nepamanīt, neizcelt, nesaskatīt sevī un savos līdzcilvēkos tos krietnos ļaudis, par kuriem mēs sapņojam valstiskā līmenī.

Patiesībā ir tieši otrādi — Latvijā tādi cilvēki ir! Un viņu ir daudz. Daudz vairāk par simt un daudz vairāk par divsimt. Šie ikdienas supervaroņi netiek apbalvoti ar prestižām balvām, viņus nerāda televīzijā, neapskata interneta ziņu lapās. Vienkārši viņi ir tie, kas ar savu dzīvi veido saturīgu un foršu Latviju, veido mūsu vidi tādu, kurā gribas uzturēties un kuru gribas baudīt. Viņi ir īsti. Es nebaidos šos cilvēkus saukt par Latvijas ideālajiem iedzīvotājiem. Viņi nepeldas medus mucās, darvas pietiek arī viņiem, taču viņus visus vieno dzirkstele acīs — viņi ir iedegušies, viņi ir aizdegušies, viņi tic savai dzīvei un darbam. Goda vārds, Latvijā tādi cilvēki ir! Latvija patiešām eksistē no Zilupes līdz Rucavai, tā patiešām ir dzīva, vēl ir dzīva.

Nauris Zeltiņš, strādā Aizputes jauniešu Ideju mājā

Katru reizi pirms filmēšanām ir uztraukums, jo nezinu, kāds būs mūsu uzrunātais cilvēks un kāds izveidosies viņa stāsts — tas katram ir individuāls un tomēr ar kopēju ideju. Šis uztraukums ir tas, kas man pašam liek izkāpt no ikdienas komforta zonas un iepazīt citu radošu un darbīgu Latvijas iedzīvotāju dzīves, kuras katru reizi iedvesmo darboties tālāk un varbūt kaut ko pamainīt arī savā ikdienā.

Ikdienas dzīvē mēs parasti uzturamies vienā, divās, varbūt trijās pilsētās. Šad tad aizceļojam uz citām valstīm, un tad liekas, ka esam smēlušies enerģiju tālākam darbam. Esmu kurzemnieks un savu ikdienas dzīvi saistu ar trim pilsētām — Saldu, Aizputi un Durbi. Braucieni uz dažādām Latvijas vietām, arī tepat Kurzemē, ir sagādājuši tādas pašas sajūtas kā braucieni uz citām valstīm.

Veidojot TUESI.LV videostāstus, esmu sapratis, ka mums ir ļoti daudz kultūras šķautņu. Manuprāt, tas ir labi — gluži kā dimantam, jo vairāk šķautņu, jo tas vērtīgāks. Latgaliešu valoda, gleznainā Vidzeme, Zemgales plašumi un sēļu viesmīlība man, kurzemniekam, tiešām liek sajusties tā, it kā es būtu aizbraucis pavisam tālu, bet patiesībā tas ir mums tepat blakus, un tie esam mēs paši.

Latvija tiešām ir īpaša ar savām vietām un cilvēkiem, kuri mūs paceļ un virza tālāk pasaulē.

Vilis Brūveris, TUESI.LV projekta vadītājs

«Jūs gribat veidot videostāstu par mani? Es jau neesmu nekas īpašs. Es te vienkārši dzīvoju.» Šādu atbildi dzirdam bieži vien, uzrunājot TUESI.LV interviju varoņus. Jā, mēs veidojam videostāstus tieši par šādiem «vienkāršajiem», bet reizē tik ļoti īpašajiem cilvēkiem, kuri dzīvo, strādā un vienkārši ir dažādās Latvijas vietās. Par cilvēkiem, kuri ar savu enerģiju un devumu «vienkāršas» Latvijas vietas padara ļoti īpašas.

Londonā, Ņujorkā un Rīgā viss notiek. To mēs zinām un uzskatām par pašsaprotamu. Taču tieši tāpat viss notiek arī Baltinavā, Aucē un Zirņos. Tikai reizēm nepieciešams mazliet vairāk vērības un uzmanības, lai to pamanītu.

«No kurienes jūs brauksiet? No Aizputes? O!» Jā, nevis no Lon­donas, Ņujorkas vai Rīgas, bet no Aizputes. Jo arī Aizputē viss notiek. Jo šeit esam mēs — «vienkārši» cilvēki reģionā, kuri veido videostāstus par citiem «vienkāršiem» cilvēkiem reģionos. Un to darīt patiešām ir ļoti īpaši. Tāpat kā īpaši ir vienkārši būt un dzīvot Latvijā.

Dana Narvaiša

Cēsu Jaunās skolas attīstības vadītāja

Ar Danu (32) tiekamies skolā Cēsīs — te Piebalgas ielas pašā sākumā, vecas mājas otrajā stāvā, ir izveidotas omulīgas telpas skolas vajadzībām. Pašā centrā liela, apvienota telpa ar dažādu zonējumu: var paēst, atpūsties, padarboties ar radošām lietām, pārģērbties, pasēdēt, atgulties. Pie griestiem, augšpēdus apgāzts, karājas krāsains, reljefs pilsētas makets, kas palicis pāri no kāda projekta — nav īsti bijis, kur likt, ārā arī negribējies mest, tāpēc nolemts to pielikt pie griestiem. Turpat no griestiem karājas slaiki bērzu stumbri, arī daļa no kāda projekta, kas tagad pārtapusi interjera elementā.

Visās malās rosās bērnu grupiņas, kas man kā atnācējai sevišķu uzmanību nepievērš — tik ļoti viņi ir iegrimuši savos darbos. Atsevišķi no lielās telpas ir nodalītas klases: mājīgas, siltos toņos iekārtotas telpas ar dažādi izvietotiem krēsliem un galdiem — citur tie ir kā «parastā» skolā rindās viens aiz otra, citur aplī ap galdu, vēl citur pavisam brīvi telpā.

Dana stāsta, ka līdz perfektumam vēl tālu — kad klase sāk pa īstam funkcionēt, tikai tad redzi, kā būtu bijis labāk. Visu apgūto pieredzi un prasmes Cēsu Jaunā skola ņems līdzi uz jaunajām mājām, uz kurām grasās drīz pārvākties, jo šīs telpas jāpamet, turklāt tās skolai, kas ar katru gadu aug arvien lielāka, jau kļūst par mazu. «Tur jau uzreiz varēsim iekārtot klases tā, kā mums šķiet vislabāk. Jā, ir mazliet žēl aiziet, te mēs katru stūrīti esam savām rokām veidojuši, paši vien — kad ienācām, te bija drausmīga miskaste, visu nācās atjaunot no nulles.»

Dana Cēsu Jaunajā skolā strādā jau piekto gadu — visu laiku bijusi direktore, bet tagad skola paplašinājusies un ir radusies vajadzība pēc īsta vadības cilvēka, kas uzņemtos visus organizatoriskos un lietišķos darbus. Danai pašai vairāk patīk izglītības radošā puse, ko var darīt tikai tiešā kontaktā ar bērniem, nevis pildot direktores amatu — pašlaik viņa ir sākumskolas direktora vietniece metodikā, bet jau drīz būs pamatskolas attīstības vadītāja.

Dana pati nāk no Valmieras un ir bijusi aktīva jau agros gados — viņa ir viena no Valmieras Jauniešu domes dibinātājām un aktīvistēm, vēlāk studējusi Vidzemes Augstskolā tūrisma organizāciju un vadību, nolikusi maģistrus pārvaldībā un komunikācijā un tad vēl Latvijas Universitātē mācījusies pedagoģiju. Mācību laikā projektos vairākas reizes studējusi dažādās Eiropas vietās, un bijis daudz iespēju palikt strādāt ārzemēs. Tomēr viņa izdomāja atgriezties Valmierā, jo te ir tuvāka kultūra un daudzas labklājības lietas ir pašsaprotamas, piemēram, tas, ka mammas salīdzinoši ilgi var mājās audzināt bērnus.

Viens no viņas karjeras lielākajiem izaicinājumiem bija piedalīšanās jauno skolotāju programmā Iespējamā misija, uz kuru Dana aizgājusi, kā pati saka, «egoistisku mērķu vadīta», jo zinājusi, cik tur kvalitatīvas mācības, cik spēcīgs atbalsts idejām un kādu personisko izaugsmi var piedzīvot. Strādāt par skolotāju pēc misijas beigšanas viņa nebija plānojusi.

«Skolas ideja ienāca prātā vecāku grupai, kas dzīvo Cēsīs,» stāsta Dana. «Būtībā skola ir radusies sociālajos tīklos un ar sociālo tīklu atbalstu ir attīstījusies. Viens vecāks ielika tīklos uzrunu, meklējot interesentus, kas arī gribētu veidot skolu. Pievienojās vēl vecāki, sanāca kopā, saprata, kuras ir tās lietas, ar ko viņi nav apmierināti pašreizējā izglītības sistēmā. Viņi internetā ielika uzsaukumu, ka meklē skolas direktoru. Es tajā laikā mājās auklēju savu mazo dēlu un visu laiku domāju par to, kā varētu mainīt un ietekmēt izglītību, un vienlaikus meklēju biznesa idejas naudas pelnīšanai, lai varētu šo naudu ieguldīt dēla izglītībā. Pieteicos, un mani paņēma.»

Lai kādus jautājumus Danai uzdodu, mēs visu laiku atgriežamies pie izglītības — tik ļoti viņa ir iekšā savā darbā, kopējās sistēmas problēmās un ieguvumos. Viņa pašreizējo Latvijas izglītības sistēmu — tādu, kāda tā ir uz papīra, — vērtē ļoti augstu un atzīst, ka tā ir viena no labākajām pasaulē, līdzvērtīga tik daudz slavinātajai Somijai. Taču ļoti klibo izpildījums — inertums, nespēja domāt pa jaunam, reālajā izpildījumā sistēma sabrūk. «Stāsts nav par normatīviem, likumiem un sistēmu — stāsts ir par to, kā mēs to lietojam.» Tomēr Dana cer uz veselo saprātu un cilvēku maiņu. Viņa ļoti augsti novērtē savas pašvaldības atbalstu izglītībā, kas sniedz skolai līdzfinansējumu.

Daudzi cilvēki pārcēlušies uz Cēsīm tieši skolas dēļ, vai arī tā bijusi viens no pārcelšanās priekšnoteikumiem. Ir tādi, kas plāno te pārcelties no Liepājas un pat no ārzemēm. Pati Dana ikdienā dzīvo Valmierā un uz Cēsīm brauc kā uz darbu — attālums nav šķērslis, tie ir tikai 30 kilometru, bet viņas plānos ir sameklēt mājokli tepat uz vietas, lai pašas dēls var aiziet uz skolu ar kājām. «Tur, kur ir cilvēki, kur ir enerģija, tur arī gribas dzīvot,» viņa saka.

Kad beidzam sarunu, es pirms došanās prom palūdzu parādīt ceļu uz tualeti. Kabīnē pie sienas ir pašu skolēnu veidota infografika par kakiņu krāsām — kādā krāsā izskatās normāla kaka, par kurām krāsām jāuztraucas un kad jādodas pie ārsta. Tur ir kaut kas, ko pat es nezināju. Tad es fiksi saģērbjos un eju ārā, kur traki plīkšķina lietus. Kopā ar mani pa trepēm lejā dodas skolēni. Viņi iet ārā katru dienu neatkarīgi no laikapstākļiem. Pagalmā izbirst bērnu bariņš — kurš lietusmētelī un gumijniekos, kurš vienkārši ar lietussargu, bet visi noteikti ārā, pagalmā, kas strauji piepildās bērnu smiekliem un klaigām, spēlējot mums tik ļoti pazīstamās spēles — paslēpes, ķerenes, augstāk par zemi, sālsstabus.

Kāpēc Cēsis?

Te ir skola, un Latvija ir kā ģimene — droša vide, kur tu vari būt tāds, kāds esi, te tevi mīl.

Moto: ļaujies situācijai un skaties, kur tevi tā aizvedīs.

Mārtiņš Brikers

Rundāles novada policists

Par policistu Mārtiņš (25) gribēja kļūt jau bērnībā. Filmās bija redzēts, kā izmeklētāji atšķetina sarežģītus noziegumus, seko pārgalvīgas pakaļdzīšanās bandītiem, kuri vienmēr tiek notverti un saslēgti roku dzelžos. Jā, Rundāles puikam gribējās tādu darbu. Kad bija iespēja Ēnu dienā pavērot Valsts policijas darbu, viņam kļuva skaidrs, cik ļoti viņu ikdiena atšķiras no kinoindustrijas trilleriem. Tomēr Mārtiņš tik un tā nolēma studēt jurisprudenci un tagad jau ceturto gadu ir pašvaldības policists Rundāles novada vairāk nekā četriem tūkstošiem iedzīvotāju.

«Interesants,» Mārtiņš vienā vārdā raksturo savu darbu. No rīta pamostoties, nekad nevar zināt, ko jaunā diena nesīs. «Bieži braucu izšķirt strīdus, kas radušies dažādu iemeslu dēļ: par zemes robežām, pārāk skaļu mūziku, trokšņošanu nakts laikā. Ja vīrs un sieva plēšas, jāizvērtē, vai viņi var savus bērnus pieskatīt. Daudzi dzer. Apsekoju nekoptās teritorijas. Jākontrolē arī, kā vietējie ievēro makšķerēšanas noteikumus.»

Rundāles novadā policista rūpe ir nevis bīstami recidīvisti, kontrabandisti, pat ne sīki blēži. Visvairāk darba rada alkoholisms un sociālo problēmu dēļ izraisītas bēdas. Bieži arī vecīši, lai kliedētu vientulību, izsauc policistu. Pirms Mārtiņš sāka strādāt pašvaldībā, nevarēja pat iedomāties, cik daudz pārskatu vajadzēs rakstīt, cik daudz viņa darbā būs kopīga ar vietējo sociālo dienestu un bāriņtiesu.

«Tagad jau ir viegli strādāt tāpēc, ka cilvēki ir zināmi. Jo policista redzeslokā nonāk vieni un tie paši cilvēki,» saka Mārtiņš. «Sākumā bija tā — izsaukums pie dzērāja, kas stipri apreibis guļ kādā no grāvjiem. Izšļupstēt, kā viņu sauc, cilvēks nevar. Gandrīz bija jāstiepj apkārt pa ciematu, lai saprastu, no kurām mājām viņš ir un uz kurieni jāaizved. Tagad vienkārši — piebrauc, atpazīsti, aizved uz mājām. Ļaunākais, ka dzer aizvien jaunāki pusaudži. Grūti noskatīties, ka jauni cilvēki brīvdienas nosēž pie veikala dzerot. Protams, kādam aptumšojas prāts, izceļas strīdi. Skumji.»

Mārtiņš atzīst, ka laukos skolu bērniem esot arī maz piedāvājumu, kā lietderīgi pavadīt brīvo laiku. Taču atceras, ka pats, audzis laukos, kopā ar citiem puikām rāvās laukā spēlēt futbolu, izdomāja sev spēles un nodarbes. Tagad skolēni maz laika pavadot ārā sportojot vai spēlējoties. Grib, lai pieaugušie, piemēram, notīra sniegu no aizsaluša dīķa. Gaida, kad kāds cits noorganizēs viņiem aktivitātes. «Es gribu motivēt cilvēkus pašus sakopt vidi sev apkārt, labāk justies un labāk dzīvot,» Mārtiņš skaidro, kāpēc, viņaprāt, nedrīkst tikai prasīt, lai viss vajadzīgais tiktu nodrošināts.

«Vislielākais prieks, ka kāds no pusaudžiem, kas kādreiz bija nonācis manā un sociālo dienestu uzmanības lokā, nevienā no policijas nodaļām nav pastāvīgais klients. Tad saprotu, ka manam, sociālo darbinieku un psihologa darbam ir bijusi jēga,» viņš saka. Bet ļoti grūti esot situācijās, kad vecāki negrib noskaidrot, kāpēc viņu atvase ir iesaistīta kādos noziedzīgos nodarījumos. «Parasti iemesli, kāpēc bērni izdara kādus pārkāpumus, nav tik vienkārši. Protams, ir situācijas, kad kaut kas izdarīts barā — tikai tāpēc, ka citi darīja. Bet tas ir reti, pārsvarā jāpēta visa ģimene, lai saprastu, kāpēc bērns ir pārkāpis uzvedības vai likuma robežas. Visgrūtāk ir tad, ja vecāki negrib sadarboties un atzīt, ka ir problēmas. Vēl trakāk, ja viņi aizstāv bērnu, iegalvojot sev un bērnam, ka viņš ne pie kā nav vainīgs,» Mārtiņš nopietni saka.

Policists ir pārliecināts, ka sods nav efektīvākais veids, kā ietekmēt cilvēkus, tāpēc viņš ikdienā cieši sastrādājas ar sociālajiem darbiniekiem, bāriņtiesu, pašvaldības psihologu, arī Pilsrundāles vidusskolas pedagogiem un psihologu. «Diezgan bieži pašam kā psihologam jāstrādā. Ne tikai darbā ar bērniem, arī ar pieaugušajiem. Aizbrauc uz izsaukumu, bet cilvēku ne tik daudz satrauc ielaušanās viņa pagrabā, cik liela vēlme ar kādu parunāties. Dažkārt pat nesaprotu, kāpēc esmu izsaukts,» stāsta Mārtiņš.

Viņš gandrīz līdz asarām sasmīdina, atcerēdamies, ka reiz izsaukts, lai novērstu, kā pa telefonu teikts, «vardarbību pret dzīvnieku». Kas tad patiesībā notika? «Kaķis bija nozadzis no šķīvja vistas stilbiņu, un pēc tam vīrs, paķēris slotaskātu, bija skrējis viņam pakaļ. Neatceros, trāpīja kaķim ar to slotaskātu vai ne, bet sieva izsauca policiju,» smejas Mārtiņš. «Citreiz var pabrīnīties, par kādiem sīkumiem izsauc policistu. Vienlaikus tad, kad tiešām vajadzīga policijas iejaukšanās, neviens neko nezina, nav redzējis un nav gatavs ne palīdzēt, ne uzņemties atbildību.»

Tomēr lēmumu strādāt dzimtajā novadā par policistu Mārtiņš ne mirkli nav nožēlojis. Lai gan ikdienā redz ne tos priecīgākos brīžus un reti viņam saka «paldies», Mārtiņu motivē apziņa, ka viņš ar savu darbu var dzīvi laukos padarīt drošāku un patīkamāku. Tad pašam esot priecīgi. «Vienalga, lai kas būtu cilvēks, viņš ir pelnījis izturēšanos ar cieņu un līdzjūtību. Viņam jāpalīdz.»

Kāpēc Rundāle?

Šeit ir skaista daba, ko esmu iepazinis kopš bērnības un uzskatu par savām mājām.

Moto: vienmēr izturies pret cilvēku tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi!

Kitija Dzērve

Kūku cepēja

Kad uzzināju, ka man jābrauc intervēt Aijas kūku īpašnieci, man siekalas saskrēja mutē, jo kurš gan manā pusē nezina Aijas kūkas — krāšņo un smaržīgo stendu Straupes Zirgu pasta svētdienu tirdziņā, kuru var uzreiz pazīt pēc tā, ka garum garās rindas stāv no tirgus atvēršanas līdz pat slēgšanai! Te gatavo visgaršīgākos eklērus, kādus esmu Latvijā atradusi (un es patiešām specializējos uz eklēru meklēšanu — nogaršoju visus, ko vien ražo), te var mieloties ar visgaisīgākajiem ūdenskliņģeriem, pasūtīt visdažādākās tortes, pīrādziņus, groziņus, napoleonus un vēl daudz ko citu. Un tāpēc jo lielāks pārsteigums man bija, uzzinot, ka tik veiksmīga uzņēmuma priekšgalā stāv pavisam jauna meitene Kitija, kurai ir tikai 27 gadi.

Dzimusi Pārgaujas novada Straupes pagastā, Kitija kūku cepšanā ir līdz ausīm iekšā jau no pašas dzimšanas — viņas piedzimšanas gadā Kitijas mamma izcepa savu pirmo kūku draudzenei un tā sanāca tik garšīga, ka arī citiem sāka vajadzēt, lai viņiem cep kūkas. Cilvēki nesa produktus, un Kitijas mamma, dzīvodama Straupes dzīvokļu mājā, parastajā plītī cepa gandrīz visam pagastam. Vēlāk ražošana pārcēlās uz pielāgotām garāžas telpām, bet, kad vecāki izšķīrās, ģimene pārvācās uz pašreizējo māju, kur jau ierīkota sertificēta ceptuve īpaši veidotās telpās.

Jau 16 gados Kitija zināja — vai nu viņa, vai māsa noteikti turpinās mammas iesākto. Un visu laiku domāja — interesanti, kā es varēšu savienot biznesu ar savu parasto darbu, jo pilnībā atdot sevi kūku cepšanai nevēlējās? Bet tad pirms četriem gadiem Kitijas mamma pēc ilgas slimošanas devās mūžībā un nekas cits neatlika, kā ķerties pie darba un darīt. «Kad biju maza, man vienmēr pirksti visur bija iekšā — mīklā, krēmos. Bija jākapā sīpoli, jāgriež gaļa, jāmazgā trauki. Šis man nav nekas jauns, man tas visu laiku bijis apkārt. Nav tā, ka galīgi sāku no nulles, es vienmēr esmu zinājusi, kādām jābūt Aijas kūkām — ar bērnības garšu.»

Par Aijas kūkām uzņēmumu sauc tāpēc, ka tāds bija mammas vārds, — Kitija to nav gribējusi mainīt. Bieži vien cilvēki uzrunā viņu par Aiju, un viņa arī nesaka «nē, nē, mani sauc Kitija» — tas neesot būtiski.

Kūku receptes Kitijai nāk no dažādām vietām — daļa no mammas pierakstiem lielās un biezās grāmatās, daļu atmiņā saglabājusi viņu ilggadīgā darbiniece, kas strādā uzņēmumā jau no paša sākuma, daļu Kitija izgudro no jauna. Vārītā krēma groziņi, kas ir viens no maniem Aijas kūku favorītiem un ar kuriem es šņakstīgi mielojos, intervēdama Kitiju, ir gatavoti pēc vecmāmiņas, kuru visi sauca par Dūdiņu, receptes. Tagad šos groziņus oficiāli sauc par Dūdiņas groziņiem. Kitija savu sortimentu veido gan no vecmodīgām receptēm, gan sekojot jaunākajām konditorejas tendencēm un modes pavērsieniem pasaulē, bet galvenais kritērijs vienmēr paliek — lai viss ir tīrs, no labām sastāvdaļām un garšīgs.

Visvairāk sanāk norauties nedēļas nogalēs, jo kūku biznesā nevar tā, ka pa nedēļu sacep un tad svētdienās pārdod, visam jābūt svaigam. Jā, nedēļas laikā kūkas ņem arī vairākas kafejnīcas un pienotavas, taču visvairāk cilvēki ēd kūkas sestdienās un svētdienās. Tikko ir beigusies Žagarkalna slēpotāju sezona, un Kitija smej: «Žagarkalns noslēpoja diezgan daudz kūku.»

Šogad Kitijai jāstrādā īpaši čakli un veikli, jo katru otro nedēļu viņai ir mācības Rīgā, un šīs nedēļas, kā par spīti, sakrīt ar Straupes tirdziņu nedēļām (Straupes tirdziņš darbojas katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā). Kitija mācās RISEBA uzņēmējdarbības vadību un ar lielu entuziasmu brauc uz Rīgu. «Jā, sanāk liela braukāšana, bet tā ir mana izvēle. Arī tas, ka man nav laika, ir mana izvēle, es vienkārši citādi nemāku.» Savulaik Kitija jau mācījās Rīgā — Kultūras koledžā, kur gribēja apgūt deju skolotājas profesiju, taču pabeidza laikmetīgās dejas kursu, kas meitenei no reģiona, viņasprāt, bija liels izaicinājums. Tomēr strādāt savas izglītības jomā viņai nesanāca — bija jādodas atpakaļ uz mājām un jāvada uzņēmums. Turklāt bija jāpārņem ne tikai kūkas, bet arī visa saimniecība ar zemi un dārzu, paralēli neaizmirstot par savu sabiedrisko dzīvi.

Kitija atzīst, ka tikai tagad pamazām beidz sapņot, kļūst pieaugusi un sāk skatīties uz dzīvi reāli — tad augstskolā apgūtās zināšanas lieti noder. Gan finanšu plānošanas prasmes, gan iegūtā atziņa, ka «kūkas ir viss», jo tās viņai palīdz gan noturēt saimniecību, gan apmaksā mācības, gan transportu uz Rīgu, gan nodrošina viņas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Kursa darbu Kitija rakstīs par sava uzņēmuma plusiem un mīnusiem, un tas viņai dod iespēju vēl labāk iepazīt vidi, kurā viņa ikdienā strādā, — novērot apgrozījuma plūsmu, peļņu, izstrādāt mārketinga paņēmienus. «Mamma man bērnībā iemācīja darbu — es varu teikt, ka man piemīt tas, ko sauc par darba tikumu, es nekautrējos tā teikt,» nosaka Kitija. «Ir visādi gājis, bet tagad es jau uz problēmām skatos ar nobriedušu viedokli — nemest plinti krūmos, bet domāt, kā to atrisināt.»

Uz Rīgu Kitijai patīk braukt ne tikai mācību dēļ, bet arī tādēļ, lai pabūtu cilvēkos, — cik iespējas, laiks un skolas grafiki atļauj, viņa labprāt ceļo, daudz pastaigājas ar savu suni Robertu, organizē svinības ar draugiem. Straupe, viņasprāt, atrodas ideālā vietā — līdz Cēsīm vai Valmierai tikai 20 minūtes, līdz Rīgai knapi stunda. Ja labi saplāno, var visu paspēt, bet tajā pašā laikā apkārt ir miers un klusums, tepat ir Riebiņu ezers, te mežs skriešanai, pat fizioterapeite netālās mājās. «Te ir visas iespējas — sports, pašdarbnieku kolektīvi, kultūras pasākumi visā novadā, attīstīta uzņēmējdarbība,» teic Kitija. Mazpilsētas klačas viņu nebaida, jo viņa par tām neko nezina — komunicē ar saviem draugiem, kuriem interesē būvēt dzīvi, attīstīt saimniecības, risināt tehniskas problēmas, nevis mēli kulstīt.

Kad dodos prom no Kitijas, viņa man iesaiņo līdzi veselu kaudzi ar Dūdiņas groziņiem, un šodien, atšifrējot interviju, esmu pārēdusies līdz ūkai, jo tie ir tik garšīgi, ka nevaru apstāties.

Kāpēc Straupe?

Viss ir tepat. Nemaz neesmu tā uz vietas, esmu mūžīgā skrējienā un starp saviem cilvēkiem.

Moto: varu pahaltūrēt sev, bet, kolīdz iesaistīti citi cilvēki, nekādas nolaidības — sirdsapziņa neatļauj.

Sandris Štāls

Beķerejas saimnieks

Viņš runā un kustas ļoti ātri, nodomāju, vērojot uzņēmēju Sandri Štālu (27). «Jā, arī ēdu es ātri. Laika vienmēr trūkst,» viņš smejas. Maija beigās aprit četri gadi, kopš Aizputē puisis atvēra Beķereju-SS. Trešdienas rītā tajā valda patīkams miers, ko ik pa laikam pārtrauc durvju zvaniņš, ienācis apmeklētājs. Sandris veikli pārvietojas no nomaļā galdiņa, pie kura notiek mūsu saruna, līdz kasei un atpakaļ. Ar katru pircēju drusku aprunājas un iesaka, kas garšīgāks.

Pēc Aizputes vidusskolas beigšanas Sandris četrus gadus Latvijas Universitātē studēja ekonomiku, taču galvaspilsētā neiedzīvojās. «Man tā drūzma nepatīk,» par dzīvi Rīgā saka Sandris. Beidzot augstskolu, viņam bija iespēja palikt Rīgā un strādāt bankā. «Bet par to naudu, ko man tur solīja, es nevarēju atļauties pat dzīvesvietu. Nevarēju palikt neatkarīgs.» Tāpēc pārbrauca mājās. Vecāki deva laiku pārdomām un solīja palīdzēt. Sezonā puisis strādāja ceļubūvē. Padevās labi, arī nopelnīt varēja. «Bet vai es to gribu darīt? Ja esmu četrus gadus mācījies, lai man tas nebūtu jādara.» Kopš 14 gadu vecuma viņš vasarās ik gadu brauca strādāt pie tēta uz Īriju, tomēr ilgtermiņā arī to noteikti nevēlējās darīt.

Ideja par beķereju radās Sandra mammai. Viņa ieminējās, ka Aizputē nav tādas nelielas kafejnīcas, kurā nopirkt garšīgu bulciņu. Tā puisim bija pilnīgi sveša joma. «Ziemassvētkos pats pīrāgus necepu,» viņš smaida. Saldumi garšoja, bet izpratnes par to, kas nepieciešams, lai izveidotu jaunu ceptuvi un kafejnīcu, — nekādas. Lai ideja izdotos, ļoti būtiski bija daži ceļā sastaptie cilvēki. «Kārtis bija saliktas tā, ka tam bija jānotiek,» par to, kā izdevās kafejnīcai piesaistīt pieredzējušu konditori, saka Sandris. Uzticēties 23 gadus vecam čalim, kurš aicina nākt strādāt un veidot jaunu kafejnīcu, nav viegli, viņš smejas. Tā bija liela veiksme. Vēl viens palīgs bija kādas Saldus kafejnīcas īpašniece, kuru Sandris uzrunāja. Mamma viņam bija ieteikusi, ka tur cep garšīgas bulciņas. «Viņa man uzreiz teica — mums ir viens noteikums, netaisiet kafejnīcu Saldū. Kad piekritu, visu izstāstīja. Ir tik labi, ka ir tādi cilvēki.»

Bet viss vienmēr apstājas pie naudas, Sandris nopūšas. Pašam līdzekļu biznesa sākšanai nebija, tāpēc viņš nolēma pretendēt uz finanšu institūcijas ALTUM atbalstu. «Jūs ar saviem ienākumiem nesegsit izdevumus,» joprojām atceras, kā bija pamatots atteikums galvot viņa biznesa plānu. Pats to bija uzrakstījis, visu sīki izdomājis un izkalkulējis. «Par laimi, es to skolā biju iemācījies.» Negribējās visam atmest ar roku. Tāpēc Sandris plānu pārstrādāja un aizdevumu tomēr saņēma. Kredītu viņš tagad jau ir atmaksājis. Visus brīvos līdzekļus apzināti tam novirzīja, lai ātrāk tiktu vaļā no parāda. Tagad ar mierīgu sirdi var plānot, kā attīstīt savu biznesu.

Nākamais pārbaudījums bija atrast piemērotas telpas. Veidojot biznesa plānu, bija jau noskatītas pašvaldībai piederošas. Taču, kamēr plāns vēl nebija apstiprināts, līgumu par telpām neslēdza. Līdz kādu dienu Sandra mamma, kura tobrīd bija pašvaldības deputāte, atnāca mājās un pastāstīja, ka sēdē nobalsots par telpu atdošanu kādam citam. Īsā laikā atrast un piemērot ceptuves un kafejnīcas vajadzībām jaunas telpas nebija vienkārši, taču iegūtais rezultāts ir labs. Vienstāva koka ēka, kurā atrodas beķereja, ir pašā pilsētas centrā. Tai garām ik dienu soļo daudzi aizputnieki. Tomēr pirms beķerejas atvēršanas ēka vairākus gadus bija stāvējusi tukša. Apjomīgam remontam biznesa plānā līdzekļi nebija paredzēti. Palīgā nāca tēva brāļi. Viens no viņiem bija arī beķerejas pirmais klients. Ticējums vēsta — lai viss izdotos veiksmīgi, pirmajam pircējam jābūt vīrietim, stāsta Sandris. Tāpēc sarunājis onkuli. Tomēr arī citu klientu nav trūcis. Vai nu Sandris ļoti lēni strādā ar kasi, vai interese tiešām ir liela, mājās pēc tam smējušies. «Mazā pilsētiņā visi par tevi zina, ir interese, jo tas ir kaut kas jauns.»

Svarīgākais — lai būtu garšīgi, tad cilvēki nāks. Visām kūkām un smalkmaizītēm izmanto vietējās olas, īstu putukrējumu. Beķerejā ceptās bulciņas tirgo vairākās vietās tuvējā apkārtnē. Daudz ir pasūtījumu. «Katru dienu kādam ir svētki,» smaida Sandris. Bet visvairāk darba ir lielajos svētkos — Ziemassvētkos, Lieldienās un Jāņos. Vakarā, kad pats piesēdies pie ģimenes svētku galda, nogurums ir ļoti liels. Bet atteikt nedrīkst, pārliecināts Sandris.

«Daudziem ir stereotips — ja esi uzņēmējs, vari tikai vadīt. Bet realitātē tu strādā vēl vairāk.» Nereti ārpus darba laika, vakaros, brīvdienās. Šajos četros gados bijušas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas dienas, kurās Sandris nav darījis neko saistībā ar savu beķereju. Atbildība pret klientiem un darbiniekiem — ceptuvē strādā trīs konditori, Sandrim ir arī palīgs, kas aizvieto viņu pie kases, —  ir liela. Sākumā viņš nebija domājis, ka četrus gadus pats stāvēs arī aiz letes. Tomēr vajadzību ir daudz, un vēl kāda darbinieka algošana būtu papildu izmaksas. Pašam ikdienā esot uz vietas, vieglāk arī uzturēt beķerejā vēlamo kārtību. Labākā atpūta viņam ir sports. Tajās dienās, kad Sandris kopā ar Aizputes volejbola komandu spēlē Latvijas pirmajā divīzijā, viņa aiz letes nav.

Jāpaļaujas uz iekšējo sajūtu — ja pašam liekas, ka tiešām nevajag, tad var nedarīt. Bet, ja ir izpildīti visi priekšnosacījumi, lai ideja izdotos, tomēr māc vēl nelielas šaubas, vajag saņemties un īstenot iecerēto — nenobīties no sava sapņa, saka Sandris. «Kas ir sliktākais, kas varētu notikt? Nāksies pastrādāt citur un atdot kredītu? Bet, ja izdodas, cik tad ir forši!» Aizputē atgriezušies arī daudzi viņa skolasbiedri. Daži strādā citās pilsētās un dzīvo Aizputē. Bet daudzi arī sākuši kādu biznesu dzimtajā pilsētā. «Nav tā, ka visi brauc prom, kāds mēģina darīt arī šeit uz vietas.»

Kāpēc Aizpute?

Mani te viss apmierina, dzīvošanai ļoti ērta vieta.

Moto: ja mēģināsi kaut ko darīt, ir liela iespēja, ka kaut kas arī izdosies.

Ēriks Bauers

Florbola treneris

Ar Ēriku (26) tiekamies Līgatnes sporta centrā. Ir beidzies florbola turnīrs, un mazi vīriņi ar melnām somām un košām florbola nūjām dodas mājup. Gaisā ir neliela svētku sajūta: kliņģeris, uzvara, priecīgas sejas. Ēriks šo turnīru organizēja un pēc sarunas dosies atpakaļ uz dzimto Amatu. «Florbols man drīzāk ir kā hobijs. Pamatdarbs ir sporta pasākumu organizēšana,» stāsta Ēriks un nosauc arī savas papildu nodarbes: uz pusslodzi sporta skolotājs Nītaures vidusskolā un florbola tiesnesis nedēļas nogalēs. Deputāts  Amatas novada domē. Un vēl viens pilna laika darbs — trīnīšu tētis.

Ērika dzimtā vieta ir Amatas novada Līvu ciems. Tur gājis bērnudārzā, skolā un Līvos dzīvo joprojām. «Amatas novads ir kluss un mierīgs, taču dzīvīgs, jo tajā dzīvo jauni cilvēki un ģimenes.» Atrast dzīvesvietu Amatā nav vienkārši, arī īres cenas ir augstas. Ēriks stāsta, ka Līvu bērnudārzā pat nav brīvu vietu.

Sportisks Ēriks bijis vienmēr. Trenējies basketbolā un hokejā, līdz draugi sāka nodarboties ar florbolu. «Es arī gribēju. Aizgāju līdzi paskatīties, un iepatikās. Florbols ir nedaudz līdzīgs hokejam, un mērķis identisks — jāgūst vārti.» Viņš sāka spēlēt Cēsu Lekringā, vecākajā florbola klubā Latvijā. Lekrings esot Sibīrijas lēcējpele. Spēlēšanu nācās pamest, sākot studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, taču saikni ar Cēsīm Ēriks saglabāja. Zinādams florbola virtuvi, viņš bija izdomājis, ka vajag aizpildīt tukšu nišu: mazās meitenes trenējās kopā ar puikām, tāpēc «pieliku sludinājumu sporta centrā, ka formēju meiteņu komandu». Uz pirmo treniņu atnāca piecas meitenes, pamazām atveda līdzi draudzenes, plus vēl Ēriks apzvanīja dažus vecākus, aicinādams piedalīties. Un komanda bija gatava, brīvdienās viņš no Rīgas brauca uz Cēsīm strādāt. Šobrīd Bauers ir florbola treneris mazajām meitenēm un sieviešu Lekringa komandai. «Ja Cēsis nebūtu tik tuvu Rīgai, iespējams, es saikni ar savu pilsētu nebūtu saglabājis. Attālums ir diezgan noteicošs faktors. Redzēju, cik reti uz dzimto vietu brauca kursabiedri no Latgales,» stāsta Ēriks. Savukārt tie, kas no Valmieras, Tukuma un Saldus, — piektdienas vakarā prom un pirmdienas rītā atpakaļ. «Mani vecāki ir no Alūksnes puses. Ja viņi joprojām dzīvotu tur, es diez vai atgrieztos,» lēš Ēriks.

Nozīmīgs iemesls dzīvi saistīt ar Cēsīm bija tagad jau sieva Maija. Viņa arī studēja sporta akadēmijā un strādāja par florbola izlašu koordinatori. Kādā augusta dienā savā dzimtajā Valmierā viņa organizēja turnīru un tur ar Ēriku satikās neformālākā gaisotnē. «Un cauri bija,» viņš smaida. Iemīlējās. Kad bija 25 gadus vecs, piedzima trīnīši. Tagad Artūrs, Emīls un Kristaps ir divus gadus un trīs mēnešus veci. Šobrīd Maija strādā Ieriķos par sporta skolotāju un ar mazajiem brauc līdzi uz florbola sacensībām, kuras tiesā vai organizē tētis. «Uzliekam viņiem stūrī savus vārtus. Es gan ceru, ka viņi nekļūs par florbolistiem,» smaida tētis.

Pagaidām tikai Artūrs izrāda interesi, Emīls un Kristaps smuki zīmē un mēģina dziedāt. «Paldies Dievam, visiem ir viens režīms: reizē ēd, guļ un reizē arī slimo.» Lieli palīgi auklēšanā ir vecvecāki, jo citādi būtu grūti. Baueri mazos neņem līdzi uz dzimšanas dienām un  kāzām, jo tad paši neatpūstos — strikti nodala laiku, kad ir mamma un tētis un kad vīrs un sieva. Pēc iespējas vairāk cenšas pavadīt brīvdienas kopā, kaut arī Ērikam bieži ir pasākumi. Pamazām viņš atsakās no tiesāšanas brīvdienās, jo zaudētos vakarus nauda neatspēko.

«Cēsīs man viss ir,» saka Ēriks un nespēj iedomāties labāku dzīvesvietu savai ģimenei. Arī sievai valmierietei Cēsis patīk labāk par Valmieru. Ēriks kā plusu min plašās kultūras un izklaides iespējas, īpaši jau vasarā ir liela dzīvība. Labs kinoteātris ir Siguldā. «Man Rīga vairs nepatīk. Nebija jau slikti studiju laikā, kad dzīvojām astoņi cēsnieki vienā dzīvoklī pašā centrā, Marijas ielā. Tagad vairs nesaista burzma.» Vienīgais Rīgas pluss esot tas, ka ir lielākas sevis pilnveidošanas iespējas izglītībā. Uz galvaspilsētu aizskriet sanāk reizi divās nedēļās, lai papildinātu florbola ekipējumu.

Turpat Amatā un netālu Āraišos Ēriks organizē nūjošanas pārgājienus, arī skriešanas sacensības. Nūjošanas? «Pats biju skeptisks sākumā, akadēmijā paņēmu kursu to pamācīties. Sieva nūjoja, un es arī pamēģināju. Nav nemaz tik vienkārši, kā izskatās,» saka Ēriks. Un tas ir demokrātisks, pieejams kustēšanās veids. Tāpat kā florbols, tāpēc arī izplešas reģionos. Florbolā ir daudz vārtu gūšanas iespēju, tas ir dinamisks, un arī ekipējums nav dārgs. «Šķiet, ka viena reģiona florbola kluba budžets ir tik, cik viena VEF basketbolista alga,» smaida Ēriks.

Piemēram, Stalbe ir mazs ciemats pie Cēsīm, taču ticis šosezon pusfinālā un spēlēs Arēnā Rīga. Pērn finālā Stalbe ieguva bronzu Latvijā. Tā nav Ērika komanda, taču viņš pamatus ielicis Nītaures puikām, kuri turnīrā ieguva bronzu starpnovadu čempionātā. Ēriks ir sporta skolotājs Nītaures vidusskolā. «Gandarījums pārņem, kad redzu — esmu kaut ko iemācījis. Priecājos, ka meitenēm ir labi sasniegumi. Dažas manējās jau spēlē labā līmenī U-19. Tāpat forša sajūta ir, kad izdevies labi noorganizēt pasākumu un tas noslēdzas ar zaļumballi.»

Domājot par valsts jubileju, Ēriks saka: «Novēlētu mazāku budžetu simtgades svētkiem un mazāk aizbraucēju. Pats esmu pastrādājis Anglijā un zinu, ka nav tik forši, kā no malas šķiet.» Pēc vidusskolas Ēriks devās līdzi draugam četru mēnešu peļņā uz apģērbu veikala Marks & Spencer noliktavām. Pēc vienmuļas dzīves rindu mājās ar poļiem un tunisiešiem Ēriks nosolījās tur vairs neatgriezties. «Labu darbu var atrast arī Latvijā. Ja neizdodas, tad kļūda ir izvēlē. Jo, ja dari to, kas patīk, tad atradīsi darbu jebkur. Arī reģionos. Nevajag iet svešu ceļu, vajag iet savējo,» saka Ēriks. Tāpat ar dzīvesvietu — jādzīvo tur, kur jūties piederīgs un savējais.

Kāpēc Amata?

Klusa un mierīga vieta, tajā pašā laikā tuvu Rīgai.

Moto: neiet svešu ceļu. Ieraudzīt lietas, kas patiešām patīk.

Staņislavs Prikulis

Katoļu priesteris

Es asmu prīceigs tur, kur es asmu, — saka Staņislavs Prikulis (36). Viņš savu jaunības enerģiju iegulda garīgā darbā, jau 13 gadus kalpojot kā katoļu priesteris. Šobrīd Baltinavas, Šķilbēnu un Tilžas draudzēs. Staņislavs joko — ja citiem trūkst darba, priesteriem tā netrūkstot. Labā nozīmē. Jāsatiekas ar cilvēkiem, jāiet uz izglītības iestādēm, slimnīcām — jāsniedz svētība, atbalsts un padoms.

Staņislavs ir simpātisks gara auguma vīrietis ar laipnu smaidu. Priecīgs par iespēju sarunāties latgaliski. Kad jautāju, cik Staņislavam gadu, viņš aizdomājas un sāk rēķināt. Šobrīd neesot laika domāt par vecumu. «Kotrys cylvāks ir sovā laikā, un jis jiutās labi. Es tagad dūmoju, ka maņ vajadzātu suokt vysu nu suokuma, no nulles, es dūmoju — jaunīšim myusu dīnuos dzeivuot ir daudz gryušuok, nikai beja myusu laikā.» Kaut vai tas, ka tagad esot sarežģītāk nokārtot autovadītāja apliecību. Un tā ar daudzām lietām, ne tikai šofera tiesībām.

Staņislavs dzīvo Baltinavā jau septiņus gadus. Pirms tam kalpoja Balvu un Līvānu draudzēs. Pats nāk no Rēzeknes. Audzis septiņu bērnu ģimenē, Staņislavam ir trīs brāļi un trīs māsas. Ģimene ir ticīga. Lai gan no radiem neviens nav saistīts ar priesterību, aicinājumu kalpot Dievam sajuta gan Staņislavs, gan viņa divus gadus jaunākais brālis Antons, kurš jau vairākus gadus ir Vatikāna diplomātiskajā dienestā, dzīvo un strādā Āfrikas valstī Ruandā. Staņislavs aicinājumu kalpot baznīcai pārdomājis jau pusaudža vecumā, kad mācījies septītajā astotajā klasē. Tad, iestājoties garīgajā seminārā, tika pārbaudīts, vai tā ir viņa patiesā vieta. Staņislavs ir pārliecināts, ka katram jāredz sava vieta pasaulē, jo tad cilvēks var būt laimīgs.

Izvēloties kļūt par priesteri, esot jārēķinās, ka sabiedrībā sākumā var būt arī neizpratne — kāpēc jauns cilvēks, kurš varētu veidot ģimeni, velta savu dzīvi baznīcai? Sabiedrībā vieglāk pieņemt, ja priestera drēbēs redz cilvēku ar lielāku dzīves pieredzi. Tas liekas pašsaprotamāk. Arī Staņislavs atminas kādu sarunu ar Aglonas bazilikas apmeklētājiem, kad viņš vēl mācījies garīgajā seminārā. «Cylvāki soka: tik jauns un jau par gareidznīku. Un es tymā breidī atbiļdieju: tys nav slyktuokīs dzeives veids, kū izavēlēt cylvākam. Dažreiz ir tei sajiuta, ka prīsters ir kaut kas taids, par kū cylvāki nūskumst, bet patīseibā tys i taišni ūtraižuok, tys ir kaut kas ļūti lobs. Es sovu jauneibas energeju varu īlikt vierteigā jūmā.»

Staņislavam kā priesterim esot tik daudz iespēju cilvēkiem izdarīt labu un vajadzīgu. Var dažādās situācijās sniegt žēlastību, spēcinājumu, salaulāt mīlošus cilvēkus, nokristīt bērnus, būt ģimenei garīgais atbalsts. Taču, līdzīgi kā cilvēki mēdz apbrīnot izvēli iet priesterības ceļu, Staņislavs apbrīno cilvēkus, kuri veido ģimenes. «Es, verūtīs iz gimenem, radzu, cik tys ir gryuts aicynojums myusu dīnuos, gimenes dzeive — tys nav vīgli. Myusdīnuos ir tik daudz gimeņu, kurom naīsadūd palikt kūpā. Cīš bārni, un lauluotī cīš.»

Un cieš tādēļ, ka cilvēkiem neesot pareiza vērtību skala. Daudziem galvenā prioritāte ir darbs, nauda, sev labākas dzīves nodrošināšana. Staņislavs ir novērojis, ka šobrīd vairumam cilvēku ir iestājies pagurums. Iemesls — cilvēki vispirms salūst garīgi un tad tikai fiziski. «Cylvāks var vysod padareit vaira, bet tys lyuzums nūteik gareigi — cylvāka dvēselē, pruotā un sirdī. Kod mes styprynojam gareigū pusi, sovu sirdi, pruotu, dvēseli, mes styprynojam Latveju un myusu cylvākus, jo, ja tys pagaiss, vasals un spieceigs cylvāks, pat gudrys cylvāks var vīnā mirklī salyuzt.»

Cilvēkiem garīgā sevis spēcināšana mēdz piemirsties un vairs nešķiet tik svarīga, kad dzīves līmenis uzlabojas. Staņislavs min, ka arī Svētajos Rakstos Vecajā derībā tā bijis arī Izraēlas tautai. Tieši tādēļ ticīgie reizi nedēļā dodas uz baznīcu, lai dievkalpojuma laikā vismaz stundu pārdomātu, kā dzīvojuši, ko darījuši pareizi un ko ne. Tas ir brīdis, lai sevi sakārtotu un spēcinātu garīgi. Šobrīd ir tik daudz iespēju, bet katra iespēja — tā ir jauna atbildība. Un atbildības apziņai jāaug kopā ar iespējām, uzsver Staņislavs.

Viņš ir pārliecināts, ka dzīve ir skaista kopā ar Dievu, jo tad pat grūtos pārbaudījumos cilvēks nav viens. Un dzīve kopā ar Dievu var būt pašiem neapzināta. «Mes vysi zynom, ka zagt un dareit ūtram puori nav labi, tys nav uzlikts kai pīnuokums. Tys ir tai saucamīs dabiskīs lykums, kuru Dīvs ir īrakstejs. Deļ tuo, ja cylvāks dzeivoj piec sirdsapziņas, tod jis dzeivoj piec Dīva lykuma. I tod cylvāks var nūdzeivuot sovu dzeivi — labi un skaisti, pošam nazynūt, paklausūt Dīvam.»

Staņislavu iedvesmo ceļošana, kultūra, arhitektūra, būšana pie dabas, kur var elpot svaigu gaisu un būt prom no modernajām tehnoloģijām: mobilajiem telefoniem, interneta, elektrības. Staņislavam patīk dzīva saruna ar cilvēkiem, dzīvas attiecības.

Šobrīd Staņislavam viens no saviļņojošākajiem notikumiem ir ziņa, ka septembrī pastorālajā vizītē Latvijā ieradīsies Viņa Svētība pāvests Francisks. Staņislavs līdz pēdējam brīdim šaubījies, vai tiešām tas notiks. Tāpēc šobrīd, kad priesteri sarunājas savā starpā un jautā, cik daudz cilvēku no draudzēm plāno doties uz Aglonu, kur pāvests celebrēs svēto misi Aglonas bazilikā, Staņislavs atbild: «Uz pavesta viziti dūsīs vysi, kas var pakustēt. Tī, kurim mašyna salyuzuse — salobuosim, kuram nav degvīlas, mes paleidzēsim, tai lai piļneigi vysi byutu Aglyunā.» Staņislavs uzsver, ka, gatavojoties šim notikumam, tāpat kā Latvijas simtgadei, ir svarīgi gan sakopt savu apkārtni, gan stiprināt sevi garīgi. Šobrīd katrā svētajā misē priesteris Staņislavs kopā ar draudzi piemin pāvestu un gaida Latvijā.

Kāpēc Baltinava?

Latgola — tei ir tei vīta, kur mes varim kūpt sovu volūdu, ryupētīs par sovu zemi, sovim dīvnomim, par cylvākim. Tuos ir myusu muojas.

Moto: dzeive ar Dīvu ir skaista.