Valis, kas meklē savu skaņu. Saruna ar pianisti Vikiju Čovu

Vikija Čova. Publicitātes foto
Dāvis Eņģelis, muzikologs
Print Friendly, PDF & Email

Kanādiešu pianiste Vikija Čova ir viena no tiem mūziķiem, kuri savā radošajā darbā par ceļabiedriem izvēlējušies mūslaiku komponistus. Mūziku, kas rakstīta tagad, kas atspoguļo šo laikmetu, mūziku, kuras autorus var satikt un ar viņiem aprunāties. Vikijas klavierspēle ir kritiķu daudzināta, viņa spēlē kopā ar vienu no izcilākajām laikmetīgās mūzikas apvienībām Bang on a Can. Latvijas klausītāji viņu varēja dzirdēt Ventspilī pērn, un šonedēļ viņa viesosies koncertzālē “Cēsis”, uzstājoties koncertcikla Ambiente skatuve ietvaros.

Vai kādreiz esat skaitījusi, cik daudz stundu mūzikas materiāla ir iespēlēts jūsu atmiņā un pirkstos, kad aktīvi koncertējat?

 Minūtes nekad neesmu skaitījusi. Liela daļa manu koncertu ir solo programmas, es esmu grupas Bang on a Can sastāvā; citreiz paralēli iesaistos vēl citos projektos. Savu repertuāru varētu raksturot kā vairākus plauktus ar mūziku, kas pastāvīgi rotē. Parasti tās ir trīs līdz četras programmas, kuras vienmēr esmu gatava nospēlēt. Tas ir pat ļoti forši, kā no rīta atverot drēbju skapi, kurā karājas vairāki apģērba komplekti, tu izvelc vienu un nolem — šodien ģērbšos šādi.

Sarunās ar mūziķiem es pēdējā laikā labprāt atgriežos pie komponista Džonatana Hārvija izteiktas domas — skaņdarbu jānoklausās vismaz piecas reizes, lai veidotos priekšstats par skaņdarba vērtību. Cik reižu jūs noklausāties vai izspēlējat jaunu skaņdarbu, lai varētu to novērtēt?

Tas, protams, ir citādāk, ja skaņdarbs ir labi zināms. Tā kā es lielākoties sadarbojos ar mūslaiku komponistiem un lielu daļu mana repertuāra veido pirmatskaņojumi, es ļoti reti spēlēju mūziku, kuru kāds cits jau ir atskaņojis.

Pat ja kompozīcijai ir neliela atskaņošanas vēsture un ir iespējams noklausīties citas interpretācijas, es parasti tā nedaru. Lai sagatavotu man nepazīstama komponista skaņdarbu, es drīzāk klausīšos citu tā paša komponista mūziku. Mēģināšu saprast, kāda ir viņa valoda, no kā viņš ietekmējies, centīšos par viņu kaut ko izlasīt. Un tad es varēšu šai mūzikai pieiet ar svaigu skatu.

Ja es klausos citu mūziķu lasījumus, tas neglābjami ietekmē manas domas par konkrēto mūziku. Tāpēc es vienmēr cenšos radīt savu, pēc iespējas autentiskāku lasījumu. Pēc tam, ja vēl kāds mūziķis ir ieskaņojis to pašu darbu, es to, protams, noklausīšos un novērtēšu, vai es tam piekrītu, vai nē. Kā jau teicu, es lielākoties spēlēju vēl neatskaņotus darbus. Un vienmēr ir iespēja parunāt ar komponistu. Tas ir ļoti noderīgi.

Kādas ir jūsu domas par skaistumu? Kāda nozīme šim jēdzienam ir laikmetīgajā mūzikā?

Runājot par mūziku, mēs, manuprāt, pamazām kļūstam atvērtāki. Sākam novērtēt, ka jebkāda veida mūzika ir mūzika.

Es jums pilnībā piekrītu.

Nesen atnācu mājās, ieslēdzu datoru un pirmā ziņa, ko izlasīju — reperis Kendriks Lamārs saņēmis Pulicera balvu. Pirmoreiz vēsturē tā pasniegta hiphopa māksliniekam. Manuprāt, tas ļauj atvērt acis un paraudzīties uz mūziku citādāk. Jau sen bija laiks nojaukt robežlīnijas un saprast, ka komponisti, kas darbojas neakadēmiskajā vidē, ir līdzvērtīgi akadēmiski izglītotajiem komponistiem.

Uzaugot es klausījos gan klasisko, gan visdažādāko žanru mūziku. Un man nevienā brīdī nelikās, ka viena būtu augstvērtīgāka par otru. Esmu ļoti iepriecināta par šo notikumu. Cilvēki var apzināties, ka viņi var klausīties vai izteikt sevi jebkura veida mūzikā. Nāk prātā līdzība ar virtuvi. Ir tik dažādas kulinārās tradīcijas, katrā no tām strādā cilvēki, kuri gadiem ilgi izkopuši tieši savu specifisko arodu. Es to ļoti novērtēju. Līdzīgi ir ar mūziku. Man ļoti patīk, ka mēs to varam klausīties tik daudzveidīgā klāstā. Ir tāda aplikācija Radiooooo. Tu vari izvēlēties jebkuru pasaules vietu, noteiktu desmitgadi un klausīties tajā valstī, tajā laikā rakstītu mūziku.

Pastāstiet, lūdzu, ko varēsim dzirdēt jūsu koncertā Cēsīs.

Esmu patīkami satraukta par šo koncertu, nekad neesmu tur bijusi. Programmā esmu likusi mūziku, kas man pašai ir ļoti tuva. Daudzi no komponistiem ir mani draugi. Turpat līdzās arī slaveni  kompozīcijas spīdekļi, ar kuriem mani saista cieša sadarbība.

Cēsīs atskaņošu grupas Bang on a Can dalībnieku Deivida Langa un Džūlijas Vulfas darbus. Arī viena no izcilākajiem minimālistiem, Stīva Reiha Piano Counterpoint, kas ir adaptācija viņa kompozīcijai Six Pianos.

Vēl Cēsīs varēs dzirdēt trīs manu draugu, uzlecošu komponistu skaņdarbus. Nezinu, vai var viņus vairs saukt par uzlecošajiem, divi no viņiem saņēmuši Romas prēmiju kompozīcijā. Bet man bija tas gods kopā ar viņiem studēt un pasūtīt viņiem jaundarbus. Endijs Akiho (Andy Akiho) ir fantastisks komponists, kurš man sarakstījis skaistu kompozīciju preparētajām klavierēm. Kristofers Serouns (Christopher Cerrone) uzrakstījis darbu preparētām klavierēm, tas saucas The Arching Path (Arkveida ceļš). Viņš to sarakstīja laikā, kad dzīvoja Romā un iedvesmojās no vietējās arhitektūras. Skaņdarbā burtiski saklausāmas arkas, viņš izrakstījis lejupkrītošas pasāžas ļoti bagātīgā harmoniskajā valodā.

Koncertu atklāšu ar kanādiešu komponistes, Islandē dzīvojošās Fjolas Evansas (Fjola Evans) darbu Mammal. Tajā viņa skata klavieres kā milzīgu zvēru ar bagātīgu vēsturi. Viņu interesē, vai klavieres ir spējīgas uz jaunu, svaigu valodu. Tas ir darbs par skaņu ainavām trīs daļās. Klavieres ir kā mūzikas instrumentu pasaules valis, kuram jāatrod sava dziesma, sava skaņa.

Ko jūs meklējat mūzikā un ko tajā jau esat atradusi?

Man mūzika ir kā ļoti droša vieta. Tā ir ļoti mierinoša, kā mierinošs draugs. Tā vienmēr ir blakus. Pat tad, kad tikai klausos vai spēlēju, tā vienmēr mani nomierina. Katrs skaņdarbs zina, kā būt kopā ar mani.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu