Bērnu slimnīcas ārsti, apvienojušies zem saukļa Ārsti bez bremzēm, īsi un vienkārši izskaidro savu ideju: ja bērnunamu audzēkņiem ar smagām diagnozēm ir grūti nokļūt Rīgā, tad ārsti kāpj mašīnā un dodas pie viņiem
Četriem Bērnu slimnīcas ārstiem 14. aprīlis bija brīvdiena. Šajā sestdienā viņi modās īpaši agri, lai sasēstos daktera Jāņa Upenieka auto un dotos uz sociālās aprūpes iestādēm, ko ierasts saukt par bērnunamiem. Vienas dienas laikā viņi konsultēja 41 bērnu, vairumu ar tādām smagām diagnozēm kā bērnu cerebrālā trieka. «Tīri cilvēcīgi sapratām, ka bērnunamu darbiniekiem nav vienkārši atvest uz Bērnu slimnīcu Rīgā vienu, otru, tad trešo bērnu, turklāt katram no viņiem vajadzīga nevis viena, bet gan dažādu speciālistu konsultācijas. Noorganizēt to ir sarežģīti,» stāsta Upenieks. Tieši viņam radās ideja veidot ārstu komandu brīvprātīgam darbam bērnunamos.
Līdz šim mediķi pabijuši Latgales un Kurzemes bērnunamos. Visgarākās stundas — Kalkūnos un Liepājā, kur pašlaik dzīvo 74 bērni, un katram ir smaga diagnoze. Tieši šādu bērnu dēļ Upenieks pagājušajā gadā aizvien biežāk ar kolēģiem spriedis, kā palīdzēt tiem, kuriem nav vecāku un kuri nav izārstējami. Nevis kādreiz — kad būs daudz laika un naudas —, bet tagad, nekavējoties. Ārsti nolēma palīdzēt, darot to, ko vislabāk prot, un nosauca sevi par Ārsti bez bremzēm.
«Ideja man bija radusies jau pirms laba laika,» stāsta dakteris Upenieks. Vairāki viņa draugi strādā Pļavnieku bērnunamā, ko oficiāli sauc par valsts sociālā aprūpes centra Rīga filiāli Pļavnieki. Būdams ķirurgs, Upenieks laiku pa laikam tur iegriezās, lai brīvprātīgi, bez samaksas konsultētu par ķirurģisku vai ortopēdisku ārstēšanu. Vienlaikus, strādājot Bērnu slimnīcā, viņš ievēroja, ka bērniem, kurus atved no bērnunamiem, bieži vien ir smags veselības stāvoklis. «Neārstējamas diagnozes, garīga atpalicība, neiroloģiskas problēmas,» Upenieks mēģina paskaidrot, ko domā ar vārdu «smags». «Šo bērnu ārstēšanā vajadzīga multidisciplināra pieeja, vēlāk rehabilitācija un intensīvas rūpes. Tās nav iesnas, ko var izārstēt. Vairumam ir diagnozes, ar kurām jāsadzīvo visu mūžu.»
Satiekoties un runājot ar kolēģiem ārstu istabā, atklājās, ka arī vairāki Upenieka kolēģi par to domājuši. Aprunājoties ar bērnunamu darbiniekiem, kas pavadīja bērnus uz slimnīcu un bija ar viņiem ārstēšanās laikā, ārsti bija sapratuši kādu problēmu. Ja par bērnu rūpējas ģimene, tā piesaka vizīti pie speciālista, sagaida to, iesēžas mašīnā vai autobusā un aizved bērnu pie ārsta. Parasti pietiek ar vienu vizīti. Taču, ja bērnam ir smaga diagnoze un viņš aug institūcijā, viņam dažādi ārsti jāapmeklē regulāri un ārstēšanu koordinē bērnunama darbinieki. «Zinot, ka vienā aprūpes iestādē var būt vairāki desmiti bērnu, skaidrs, ka darbiniekiem ir tehniski sarežģīti visiem pieteikt vizīti un tad pa vienam vest uz Rīgu,» secinājis Upenieks. Tāpēc arī turpat Bērnu slimnīcas 3. nodaļā, kas ir ķirurģijas nodaļa, ārstu kabinetā nolemts — ja Muhameds netiek pie kalna, tad kalns ies pie Muhameda.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.