Gunta Bereļa jaunais stāstu krājums — pārsteigt nespējīga pretenzija šokēt
Redakcijas domu gaitu nebija grūti uzminēt — pats pirms kāda laika biju sarakstījis visai mizantropisku stāstu krājumu Trakie veči, un tad jau būšu piemērotākais (vai trakākais) rakstītājs par jaunāko Gunta Bereļa (1961) grāmatu — stāstu krājumu Es muļķības nerunāju. Neliela atkāpe — mizantropija jeb pretstats filantropijai ir svešvārdā apzīmēta cilvēku neieredzēšana, savukārt līdzīgi skanošais jēdziens «mizogīnija» ir tieši sieviešu dzimuma cilvēku nīšana.
Lai izprastu Bereļa varoņus un, Dieva dēļ, šo rindu autora paviršības rezultātā nesanāktu to personības sajaukt ar grāmatas autora rakstura vai pat ārienes iezīmēm (tā ir bēdīgi slavena kļūda pie daudziem kritiķiem un apskatniekiem), vispirms ir būtiski noskaidrot, kas ir Berelis pats. Kā var atrast rakstos, Guntis Berelis nav nekāds liriķis, jo studējis Fizikas un matemātikas fakultātē, pēc tam filologu Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā (laikam no turienes stāstā Doga noglāstīšana neatvieglo krupja norīšanu nolasāmā protagonista kāre iznīcināt gan atsevišķas grāmatas, gan to krātuves). Latviešu literatūrā ienācis un visupirms tapis pamanāms nevis ar daiļprozas sacerējumiem, bet kā postmodernisma teorētiķis, kas karjeru uzbūvējis, latviešu 80.—90. gadu mijas prozas purvā pakāpjoties uz Aivara Ozoliņa romāna Dukts tumsā vilinoši spīdošajiem prauliem. Aprakstot citu autoru sarakstīto, tapušas grāmatas Klusums un vārds (1997), Latviešu literatūras vēsture (1999) un Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs (2001). Paralēli tam Berelis arī pats rosījies daiļprozas laukā, ir iznākuši stāstu krājumi un romāni, jaunākais no tiem — Vārdiem nebija vietas — vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts dienasgaismu ieraudzīja 2015. gadā. Tas tika godalgots ar Egona Līva piemiņas balvu, Dienas gada balvu kultūrā un tika izvirzīts Literatūras gada balvai.
Nupat iznākušajā grāmatā apkopoti desmit stāsti, kas, kā noprotams, tapuši ilgākā laika periodā — gadskārtējo Prozas lasījumu apmeklētāji pa kādam atminēsies dzirdējuši pirms vairākiem gadiem. Lai gan dažās atsauksmēs manīts, ka par vienojošo stāstos uzlūkots nāves tuvums, manuprāt, tos visciešāk saista grāmatas nosaukumā liktais «Es», tas pats «es», kurš stāsta Sāls. Соль. Salt. Sel. Salz. Sale. Sal. Tuz. Сiль sākumā saka: «Es, būdams, ciniķis, dabiski teiktu, ka vēsture ir sūdu straume, bet mēs — mazi sūdu gabaliņi, kas virpuļo pa straumi lejup, lāgiem dažs nogrimst atvarā, cits uzpeld virspusē,» bet jau nākamajā mirklī atzīst, ka pat šāds apraksts ir pārāk romantisks, jo «domās viss tikai domās, mēs visi tikai domās taisām vēsturi, citur viņas nemaz nav, ne straume, ne atvari, ne plīvurs pār akaci…»
Šis neromantiskais «es» dzīvo pasaulē, kurā bez viņa pārsvarā ir nepatīkami cilvēki, un šie nepatīkamie cilvēki galvenokārt ir sievietes. Tā ir pasaule, kurā «skuķi blenž», māsa ir «uzblīdis radījums», sievietes vispār ir pārsvarā izplūdušas miesās resnas un ļum, ome kustina pakaļu, sieva ir «tā kaza» u. tml. Šāda pasīva, bet bieži vien — arī aktīva agresivitāte varoņos samājo ar izteiktu intelektuālu naivismu (nejaukt ar naivumu), ko dažviet var salīdzināt ar mākslinieka Artūra Bērziņa izmisīgajiem centieniem par katru cenu izsisties laikmetīgās mākslas nozarē, pakarot meiteni vai diviem brīvprātīgajiem izbarojot viņu pašu miesas gabaliņus (par to varēja lasīt nevis mākslas, bet bulvārpresē). «Vai mēs varam iedomāties mūslaiku mākslinieku gleznojam Latvijas valsts prezidentu, kuru nebūtībā vilina nāve — skelets, ironiskā smaidā atieztiem zobiem, draudzīgi saņēmis prezidentu aiz rokas. Protams, ka ne,» stāstā Nāves triumfs prātuļo šis «es», un, protams, viņam nav taisnība, un mēs to labi varam iedomāties, jo esam redzējuši, piemēram Kristiana Brektes darbus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.