Diena: 25. aprīlis, 2018

FOTO: “Kimmel” kvartāla pārveidi mūsdienīgā biznesa kvartālā grib sākt jau šogad

Vēsturiskajā “Kimmel” kvartālā, kas atrodas starp Skolas, Bruņinieku un Krišjāņa Valdemāra ielām, pirmos būvniecības darbus darbus plānots uzsākt jau šogad, informēja nekustamo īpašumu projektu attīstītājs AS “MCITY Holdings”.

Noslēdzies nekustamo īpašumu attīstītāja “MCITY Holdings” rīkotais atklātais starptautiskais arhitektūras metu konkurss par nozīmīgu projektu Rīgas centra pilnveidošanai – bijušās alus darītavas “Kymmel” kvartāla pārveidei mūsdienīgā biznesa kvartālā.

Savu projektu būs iespēja īstenot vienam no trijiem arhitektu birojiem, kuru izstrādātie projekti atbilda konkursa prasībām. Izvēlēti tika Dānijas arhitektu biroja “Schmidt Hammer Lassen Architects”, Lielbritānijas arhitektu biroja “Zaha Hadid Architects” sadarbībā ar Latvijas partneriem – arhitektu biroju “Sudraba Arhitektūra”, ainavu arhitektūras biroju “ZALA Landscape” un inženieru biroju “Rem Pro”, kā arī Lietuvas arhitektu biroja “DO Architects” izstrādātie projekti.

Pašlaik notiek darbs ar konkursa uzvarētājiem, lai izvēlētos vienu atbilstošāko projektu gan kvalitātes, gan oriģinalitātes un funkcionalitātes ziņā. Konkursā interesi izrādīja 400 arhitektu biroju no visas pasaules, taču tika saņemti tikai 10 attīstības priekšlikumi. Konkursa priekšlikumus vērtēja atbilstošo jomu vadošie speciālisti, institūciju – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta, Rīgas pilsētas Būvvaldes un Latvijas Arhitektu savienības – pārstāvji, kā arī starptautiski atzīti arhitekti.

“Konkursā lielākais izaicinājums arhitektiem bija piedāvājumā iekļaut vēsturisko ēku saglabāšanu, lai nepazaudētu Rīgas vēsturiskā centra apbūves principus. Arhitektūras metu konkursam tika veltīta liela uzmanība un apjomīgs finansiālais ieguldījums, lai piesaistītu starptautiskus un godalgotus arhitektus ar nopietnu pieredzi kvartāla tipu projektu izstrādē un atrastu kvalitatīvāko risinājumu. Protams, arhitektūra kā jau māksla ir uztverama subjektīvi, bet kvalitāte ir faktors, kurš paliek nemainīgs, tāpēc arī konkursā kvalitātes prasības tika uzstādītas augstas, un tās vēlamies redzēt realizējamies arī projekta īstenošanā,” uzsvēra “MCITY Holdings” valdes loceklis Pēteris Antonovs.

Projekts “Kimmel kvartāls” ir unikāls ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas valstu mērogā, jo aptver vesela vēsturiskas nozīmes kvartāla, kurš pašreiz ir atstāts novārtā un neizmantojams, transformēšanu daudzfunkcionālā biznesa kvartālā, saglabājot un atjaunojot vēsturiskā mantojuma ēkas.

Kvartālā vienkopus plānoti A klases biroji, konferenču centrs, ēdināšanas un tirdzniecības zona, fitnesa zāle, viesnīca, SPA centrs un bērnudārzs. Nākotnes biroju ēkas darbiniekiem lielākā daļa ikdienai svarīgo pakalpojumu būs pieejami pārdesmit soļu attālumā. Papildus tam projektā tiks saglabāts un uzlabots vēsturiskais alus darītavas pagalms, kurā būs iespējams rīkot dažādus pasākumus. Kvartāls paredzēts caurstaigājams un publiski pieejams, nodrošinot gan dažādas ēdināšanas vietas, gan iespēju izmantot kopstrādāšanai paredzētās vietas.

“Īstenojot šo projektu, vēlamies radīt būtisku pienesumu Rīgas arhitektūrai, ieguldot degradētās teritorijas atjaunošanā, paņemot labāko no vēstures un apvienojot to ar 21.gadsimta tendencēm un vajadzībām. Tāpēc arī tika veiktas ilgstošas pārrunas ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un Rīgas pilsētas būvvaldi, un esam vienojušies par vēsturisko ēku saglabāšanu. Tas ir izaicinājums – apvienot vēsturiskās ēkas un mūsdienu risinājumus, tomēr tā ir arī iespēja radīt mūsu ambīcijām atbilstošu, inovatīvu un energoefektīvu projektu. “Kimmel kvartāls” būs ne tikai jauns daudzfunkcionāls biznesa kvartāls, bet arī arhitektūras projekts, kas izraisīs pozitīvas diskusijas,” piebilda Antonovs.

Līdztekus vēsturisko ēku saglabāšanai projektu plānots attīstīt ilgtspējīgi, ievērojot BREEAM (“British Research Establishment Environmental Assessement Method”) sertifikāta standartus, kas tiek piešķirti ēkām, kas rada mazāko iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi.

AS “MCITY Holdings” uzņēmumu grupa ir Latvijas kapitāla nekustamo īpašumu pārvaldīšanas un attīstīšanas uzņēmums. Pašlaik “MCITY Holdings” pārvalda trīs biroju ēkas ar kopējo iznomājamo platību virs 25 000 kvadrātmetriem.

OECD auditēs FKTK un Kontroles dienesta lēmumus

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) veiks Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienests) pieņemto lēmumu auditu, trešdien pēc Finanšu sektora attīstības padomes sēdes informēja finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS).

Viņa stāstīja, ka sanāksmē padomes locekļi tika informēti par plāna izpildi, kas paredz ierobežot augsta riska klientu finanšu operācijas. Viņa pauda cerību, ka viens no plāna punktiem – pieņemt grozījumus Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā – tiks izpildīts ceturtdien, kad likuma grozījumi galīgajā lasījumā tiks pieņemti Saeimā.

Reizniece-Ozola padomes locekļus informējusi, ka OECD ir piekritusi veikt FKTK un Kontroles dienesta auditu, lai novērtētu iestāžu iepriekš pieņemtos lēmumus un vai šo iestāžu rīcībā ir bijuši visi nepieciešamie instrumenti, lai cīnītos ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Sagaidāms, ka šā gada maijā Latvijas eksperti tiksies ar OECD pārstāvjiem, lai vienotos par precīzākiem darba uzdevumiem, ziņo LETA.

Tehnisku palīdzību finanšu jomas sakārtošanā piedāvā arī ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcija (FinCEN). “FinCEN pārstāvji vasaras sākumā ieradīsies Rīgā, kad novērtēs esošo situāciju finanšu jomā, lai iegūtu sistēmisku redzējumu par finanšu noziegumu izmeklēšanas spējām Latvijā,” stāstīja ministre.

FKTK trešdien Finanšu sektora attīstības padomi informējusi par izmaiņām ārvalstu klientu struktūrā, kas līdz šim samazinājies līdz 25%. “Latvijā strādājošās bankas aktīvi strādā ar riskanto klientu bāzes samazināšanu. Un dati uzrāda būtisku progresu,” uzsvēra Reizniece-Ozola.

Padome arī pārrunājusi Eiropas Padomes paspārnē strādājošās “Moneyval” rekomendācijas Latvijai un lēma sanākt uz vēl vienu sēdi, lai vienotos par konkrētiem soļiem, kā ieviest rekomendācijas.

“Pastāv zināmas grūtības šos kritērijus uzlabot, jo Latvijas virzienā vērstā kritika nav par politikas veidošanu, bet tās piemērošanu. To nav iespējams paveikt vienā dienā, bet tas ir paveicams. Galvenais, ka saprotam, kas mums ir jādara,” pauda finanšu ministre.

Jau ziņots, ka Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja likumprojektu par augsta riska klientu finanšu operāciju ierobežojumiem Latvijas finanšu sektorā.

Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā izstrādāti ar mērķi stiprināt finanšu sistēmu, samazinot paaugstināta riska darījumu skaitu ar īpaši augsta riska klientiem, kas ir čaulas veidojumi un atbilst noteiktām pazīmēm. Tāpat grozījumi paredz veicināt informācijas apmaiņu starp likuma subjektiem un tiesībaizsardzības iestādēm finanšu noziegumu apkarošanai.

Ar jaunu pantu likumā plānots noteikt aizliegumu kredītiestādēm, maksājumu iestādēm, ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un attiecībā uz klientu individuālo portfeļu pārvaldīšanu un atvērto ieguldījumu fondu apliecību izplatīšanu ieguldījumu pārvaldes sabiedrībām sadarboties ar čaulas veidojumiem jeb čaulas kompānijām, kuras atbilst noteiktām pazīmēm.

Patlaban lielāko daļu no Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas augsta riska ekspozīcijas veido kredītiestāžu sniegtie finanšu pakalpojumi – maksājumu pakalpojumi. Par paaugstinātiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riska rādītājiem kredītiestāžu sektorā liecina ārvalstu jeb nerezidentu klientu maksājumi, kurus veic augstākā riska klienti – čaulas veidojumi.

Atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumam juridiskā persona ir uzskatāma par čaulas veidojumu, ja tai piemīt vismaz viena vai vairākas no trim pazīmēm. Pirmkārt, nav juridiskās personas saistības ar faktisku saimniecisko darbību un juridiskās personas darbība veido mazu vai neveido nekādu ekonomisko vērtību un likuma subjekta rīcībā nav dokumentāras informācijas, kas pierāda pretējo. Otrkārt, valstī, kurā juridiskā persona reģistrēta, normatīvie akti neparedz pienākumu sagatavot un iesniegt attiecīgās valsts pārraudzības institūcijām finanšu pārskatus, tai skaitā gada finanšu pārskatus, par savu darbību. Treškārt, valstī, kurā juridiskā persona reģistrēta, juridiskajai personai nav saimnieciskās darbības veikšanas vietas.

FM ieskatā pirmās divas pazīmes ir būtiskākās, kas raksturo ar čaulas veidojumiem saistītos Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskus. Proti, ja juridiskai personai nav saistības ar faktisku saimniecisko darbību un tā nesagatavo un nesniedz finanšu pārskatus, tas rada iespēju veikt līdzekļu pārskaitījumus, zem kuriem var slēpt Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu. Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz, ka aizliegums sadarboties ar čaulas veidojumiem attiecas uz gadījumiem, kad juridiskā persona uzskatāma par čaulas veidojumu atbilstoši vienlaikus pirmajām divām pazīmēm.

Likumprojektā ietvertais aizliegums neattieksies uz iestāžu klientiem Latvijā reģistrētām juridiskām personām, jo Latvijas normatīvais regulējums paredz pienākumu sagatavot un iesniegt attiecīgām valsts pārraudzības institūcijām finanšu pārskatus, tai skaitā gada finanšu pārskatus par savu darbību.

Paredzams, ka ar likumprojekts tiks samazināta iespēja izmantot Latvijas finanšu sistēmu noziedzīgo līdzekļu plūsmai. Kredītiestādēm un pārējiem likuma subjektiem, kuriem noteikts likumprojektā minētais aizliegums, būs jāveic nepieciešamie pasākumi sava riska profila apjoma samazināšanai.

Likumprojekts paredz arī uzlabot informācijas apmaiņu efektīvākai finanšu noziegumu apkarošanai. Tieši sadarbības trūkums un informācijas nepietiekamība ir izšķiroši faktori, kas apgrūtina gan publiskā, gan privātā sektora darbību. Privātā sektora iesaiste informācijas apmaiņā ir būtiska ne tikai privātajam sektoram pieejamās informācijas dēļ, bet arī tādēļ, ka pēc informācijas iegūšanas no publiskā sektora tas ļauj novērst noziegumu, piemēram, kad privātais sektors liedz pieeju finanšu sektoram iespējamam pārkāpējam jau laikus, kādēļ publiskā sektora turpmāka iesaiste vēlāk nav nepieciešama, ļaujot ekonomēt publiskā sektora resursus.

Likumprojekts ir steidzams pēc būtības, jo tika apstiprināts šā gada 21.marta Finanšu sektora attīstības padomes sēdē un 3.aprīļa Finanšu sektora attīstības padomes sēdē kā steidzamības kārtā īstenojamais pasākums uz risku balstītas uzraudzības pasākumu pilnveidošanai un augstākā riska darījumu finanšu sektorā samazināšanai. Tādējādi paredzēts, ka likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.

Neveiklais riņķa dancis ap “ofšoriem”

Kopš februāra sākuma, kad “daudziem” par lielu izbrīnu Saeima nobalsoja par priekšlikumu aizliegt publiskajos iepirkumos piedalīties ārzonu kompānijām, ofšoru tēma ir bijusi kā lakmusa papīrs politiskās pārliecības un gribas izgaismošanai. Nodokļu maksātāju naudas izlietojuma – tātad arī publisko iepirkumu – jautājumi ir būtiski un pieprasa principiālu pieeju, bet tās vietā varējām vērot iespaidīgu politisko akrobātiku, partijām “stingri iestājoties par ofšoru ierobežošanu” un vienlaikus neatbalstot to dalības ierobežošanu publiskajos iepirkumos.

Protams, var tikai pabrīnīties par tiem domas lidojumiem, kādus gatavi veidot ofšoru ierobežošanas pretinieki. Pēc skaļām iebildēm no Finanšu ministrijas, konkrētu partiju un likumsakarīgā Valsts prezidenta lēmuma neizsludināt februārī pieņemtos grozījumus Publisko iepirkumu likumā, kuri paredz ierobežot ārzonās reģistrētu uzņēmumu dalību valsts un pašvaldību iepirkumos, šķiet, bija tādi, kas cerēja, ka jautājums tā arī nogrims nebūtībā. Tā vietā Nacionālā apvienība piedāvāja jaunus grozījumus – tādus, kas novērš visas Valsts prezidenta paustās bažas par ofšoru ierobežošanu publiskajos iepirkumos.

Nonākot līdz jautājuma atkārtotai skatīšanai Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, kā bija sagaidāms, argumentācija pret ārzonu kompāniju dalības ierobežošanu publiskajos iepirkumos bija diezgan paredzama – gan ierēdniecība, gan atsevišķi komisijas deputāti, principiāli iecirtušies, ka otra puse neko vispār nesaprot, turpināja malt vienu un to pašu. Būšot Eiropas Komisijas (EK) sankcijas, būšot tiesu darbi, tas vispār esot neizdarāms, to vispār nevajag, kuru vispār tas interesē un tā tālāk. Tas viss par spīti tam, ka Valsts prezidenta kancelejas juridiskie pārstāvji tikšanās laikā apstiprināja, ka, patiesi, Valsts prezidenta paustās bažas ar Nacionālās apvienības iesniegtajiem koriģētajiem grozījumiem ir novērstas.

Finanšu ministrija ir vērsusies Eiropas Komisijā, lūdzot atzinumu par grozījumu atbilstību Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem – uz to balstījās Finanšu ministrijas pretestība likuma grozījumiem. Norāde, ka atbilde uz tendenciozo iesniegumu, kurā lūgts nevis izvērtēt grozījumus, bet gan apstiprināt neatbilstību, tāpat pēc būtības neko nedos, jo skata iepriekšējo grozījumu versiju, raisīja neveiklu klusumu. Atgādinājums, ka Bulgārijā, Eiropas Savienības dalībvalstī, šādi un vēl stingrāki ierobežojumi jau ir spēkā un ka Eiropas Komisijai iebildumi nav bijuši, sadzirdējām atbildi, ka Eiropas Komisija droši vien to bulgāru likumu vienkārši nav pamanījusi. Īpaši ģeniāls šķita ierosinājums ārzonu kompāniju dalības ierobežošanu publiskajos iepirkumos iestrādāt šajā pašā likumā, bet citādāk – lai it kā būtu laiks tos apspriest (par spīti tam, ka mums ir bijuši divi mēneši visai iespējamai spriedelēšanai – tikai neviens negribēja diskutēt).

Tādas loģikas piruetes, protams, var tikai apbrīnot, bet tomēr: runa tomēr nav par kādiem abstraktiem verbāliem dueļiem, bet gan par reālu nodokļu maksātāju naudas izlietojumu un principu. Balsojuma rezultāts tomēr apbēdināja – četriem deputātiem balsojot “Par” un sešiem atturoties, komisija nolēma grozījumus neatbalstīt.

Politiskās izšķiršanās brīdis būs balsojums Saeimas sēdē 26. aprīlī. Likuma grozījumu gars ir ļoti vienkāršs – uzņēmumi, kuri slēpjas ārzonās un nevēlas piedalīties mūsu ekonomikas un valsts būvēšanā, nevar piedalīties valsts iepirkumos un pelnīt uz nodokļu maksātāju rēķina.

Liegums ārzonās reģistrētiem uzņēmumiem  nav pretrunā ar Eiropas Savienības publisko iepirkumu direktīvu – dalībvalstīm ir iespēja no publiskajiem iepirkumiem izslēgt dalībniekus, kas reģistrēti tādās jurisdikcijās, kas nemaksā nodokļus. Vēl jo vairāk, Latvijai kā valstij ir tiesības un, vēlētos teikt, pienākums aizsargāt savu nodokļu bāzi. Atgādināšu, ka nodokļu ieņēmumi Latvijā veido aptuveni trīs ceturtdaļas no visiem budžeta ieņēmumiem, tāpēc mums mūsu nodokļu bāzes pasargāšana ir ārkārtīgi būtiska. Esam pieņēmuši lēmumu iegrožot čaulas kompāniju darbību, bet vienlaikus atļausim ārzonās reģistrētiem uzņēmumiem piedalīties iepirkumos?

Pieņemot piedāvātos grozījumus Publisko iepirkumu likumā, mēs gan atrisinām praktiskus jautājumus, ieviešot termina “ārzona” definīciju mūsu likumdošanā (par kā nepieciešamību diskutēts jau kopš 2008.gada), gan arī iedibinām principu – principu, kas nodod skaidru vēstījumu, ka ārzonu kompānijas un to paveidi Latvijas publiskajos iepirkumos un nodokļu maksātāju naudas izlietojumā nav ne vēlami, ne gaidīti.

Līdz šim esam redzējuši, ka tā vietā, lai pievienotos cīņai pret ārzonu kompānijām, pret negodprātīgumu un ēnu ekonomiku, daudzi vēlas saglabāt tos pašus, negodīgos spēles noteikumus. Līdz šim esam redzējuši un dzirdējuši, ka iepriekš skaļi paustais atbalsts ārzonu kompāniju ierobežošanai atsevišķiem politiskajiem spēkiem ir tikai “publiski korekta” un draudzīga retorika. Lai arī negribas, tomēr jāuzdod klasiskais jautājums – kā interesēs? Vai tas ir tikai slinkums un priekššķietamas bailes no kādiem mistiskiem, nereāliem sodiem? Vai arī kas cits?

Ceru, ka Saeimas vairākums arī šoreiz saglabās vēsu prātu un nepakļausies nepamatotai biedēšanai, un apzināsies, ka ārzonu kompānijām nedrīkst ļaut baroties no mūsu kopējā katla. Cerams, ka tad politiskā dancošana ap “ofšoriem” būs apturēta, un tā vietā Latvija, rādot paraugu citiem, būs uzsākusi cīņu pret negodprātīgiem, konkurenci kropļojošiem uzņēmumiem un cilpa ap tiem, kuri izvēlas vieglu un slēptu peļņas gūšanu, savilksies arvien ciešāk.

 

Autors ir Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība

Anekdotes

Mans draugs sāka lielīties, ka viņam ir ķermenis kā senajam grieķim. Nācās paskaidrot, ka Buda nekad nav bijis grieķis.

Man ļoti patīk riskēt! Es riskēju ar darbu, karjeru, nākotni, regulāri atļaujoties no rītiem pagulēt pusstundu ilgāk.

Pašu veiksmīgāko cilvēku pasaulē nogalināja no debesīm nogāzies bentlijs.

 

«Hallo, policija! Mani nolaupīja citplanētieši!»
«Vai jūs esat dzēris?»
«Jā, bet tā ir sagadīšanās.»

Ceļmalā stāv kāds vīrs ar govi un cenšas nobalsot auto. Kāds garāmbraucējs prāto: «Hmm, varbūt apstāties joka pēc?»
Nobremzē un jautā: «Ko jūs vēlaties?»
Vīrs: «Vai varat aizvest līdz pilsētai?»
«Varu! Bet kur govi sēdināsim?»
«Neuztraucieties! Viņa skries līdzi!»
Sāk braukt. Auto ātrums 40 km/h, govs rikšo līdzi. Vadītājs nospiež gāzes pedāli un brauc ar 80 km/h, govs joprojām iepakaļ. Palielina ātrumu līdz 110 km/h un redz, ka govs joņo pakaļ, tikai mēle izkārta un plīvo pār kreiso plecu.
«Klau, vecais, tavai govij jau mēle izkārusies!»
«Uz kuru pusi?»
«Kreiso.»
«Tad turies ceļa labajā joslā, viņa gatavojas mūs apdzīt!»

«Klau, kāpēc tu visu laiku kaut ko ēd?»
«Jo man neslikti sanāk.»

Vienīgā problēma pirmajās 30 minūtēs trenažieru zālē ir tā, ka pagājušas tikai divas minūtes.

Sludinājumu sadaļā «Atdod par velti» nezin kāpēc cilvēki vienmēr cenšas tikt vaļā no pašiem mīlīgākajiem, apburošākajiem un paklausīgākajiem kucēniem un kaķēniem.

Pēdējie vārdi pēc ģimenes strīda vienmēr būs sievai. Pat tad, ja tu aiziesi no mājām, izslēgsi tālruni, uzkāpsi uz kuģa un dosies tālu okeānā, tevi tik un tā sasniegs ūdenī iemesta pudele ar zīmīti: «Padomā kārtīgi, ko tu ar šo esi panācis!»

Kad filmās varoņi ienirst ūdenī, es arī parasti aizturu elpu, lai salīdzinātu, cik ilgi izturēšu. Gandrīz nomiru, skatoties Meklējot Nemo.

Darbinieks zvana priekšniekam: «Esmu saslimis. Šodien darbā nebūšu.»
«Kas tev kaiš?»
«Glaukoma!»
«Kas tā tāda?!»
«Šorīt pamostoties, nespēju saskatīt jēgu doties uz darbu.»

Policists cenšas apturēt auto par ātruma pārsniegšanu, taču tas sāk bēgt, sasniedzot pat 150 km/h. Tomēr noteikumu pārkāpējs nonāk strupceļā un ir spiests apstāties.
Pienāk policists un saka: «Man tūlīt beigsies dežūra, un negribas ilgi ķēpāties. Ja spēsi piedāvāt man gudru skaidrojumu, kāpēc bēgi, es izlikšos, ka nekas tāds nav noticis.»
Vadītājs mirkli padomā un saka: «Pirms nedēļas sieva mani pameta, aizbēgot prom no mājām ar kādu policistu. Es nodomāju, ka tieši jūs esat tas policists un tagad vēlaties atdot man viņu atpakaļ.»

«Vai Google ir vīrietis vai sieviete?»
«Sieviete! Jo neļauj pašam pabeigt teikumu.»

Ar gurķiem Ņujorkā

Neparasta recepte, kuru viegli pieveiks ikviens mājas pavārs

Rakstnieku mājas priekšnieks Deivids bija tipisks Ņujorkas intelektuālis. Nesen bija iznācis viņa pirmais romāns un piedzimis pirmais bērns, vakaros viņš mēdza spēlēt džezroka ansamblītī un sapņoja ierakstīt savu pirmo albumu. Mēs, visi rakstnieku nama tābrīža iemītnieki, tikām uzaicināti vakariņās pie vienas no galvenajām nama finansētājām, bagātas un titulētas atraitnes viņas augšstāva dzīvoklī Centrālparka malā.

Lai gan devāmies ciemos, par vakariņu ēdienkarti bija jāparūpējas mums pašiem, un tā nu Deivids ieradās apkrāvies ar iepirkumu maisiņiem — tur bija gan vakariņu pagatavošanai nepieciešamās sastāvdaļas, gan vairākas pudeles vīna. Es atnācu izmircis caurumcauri slapjš, jo pāri Ņujorkai vēlās kārtējais orkāns, taču es, nevēlēdamies laist zudumā dienu, laiku biju pavadījis, kājām izstaigājot vai pusi Manhetenas. Nama pirmajā stāvā tūliņ pie ieejas durvīm aiz letes sēdēja apsargs. Ieraudzījis mūs, viņš aizrādīja, ka šī ieeja un lifti nav paredzēti preču piegādei, un mums jāizmanto kalpotāju lifts.

Deivids bija iecerējis pagatavot risoto pēc receptes, kas, kā vēlāk noskaidroju, ir atrodama grāmatā Junionskvēra kafejnīcas pavārgrāmata. 160 recepšu no slavenā Ņujorkas restorāna (Danny Meyer and Michael Romano. The Union Square Cook-book. 160 Favorite Recipes from New York’s Acclaimed Restaurant). Par tādu restorānu pirms tam neko nebiju dzirdējis, taču jāatzīst, ka arī par risoto pagatavošanu man tolaik vēl nebija ne mazākā priekšstata.

Kā jau noprotams pēc nosaukuma, risoto nozīmīgākā sastāvdaļa ir rīsi. Lai pagatavotu pienācīgu risoto, kuri katri rīsi — basmati, gargraudu, brūnie u. c. — nebūs derīgi. Vispiemērotākie ir Itālijā audzētie īsgraudu arborio rīsi, un tos nekādā gadījumā pirms gatavošanas nedrīkst skalot, kā tas pieņemts citu ēdienu receptēs, jo tādējādi aizietu zudumā ciete, kas ir tik nozīmīga risoto krēmīgajai struktūrai.

Otrs būtiskākais risoto gatavošanas elements ir pacietība, jo šķidrums — vienalga, vai tas būtu vīns, buljons vai kāda dārzeņa sula, — rīsiem jāpievieno pakāpeniski un mazās devās, turklāt ēdiens visu laiku jāmaisa. Arī tas nepieciešams pareizās risoto konsistences iegūšanai.

Visas šīs zināšanas man bija tik liels jaunums, ka pati recepte pat nepārsteidza — ja jau Deivids gatavoja risoto ar svaigu gurķu sulu, acīmredzot, tā jābūt. To, ka risoto iespējams pagatavot daudzās dažādās variācijās, izmantojot visdažādākos šķidrumus, uzzināju tikai krietni vēlāk.

Ēdiena gatavošana ir process, kurā intīmais cieši saplūst ar publisko, un šķiet, ka visspilgtāk šīs divas puses izceļas brīžos, kad kaut kas jāpagatavo svešā virtuvē, kur ikdienā saimnieko kāds cits. Mūsu gadījumā šo pielāgošanos maksimāli atviegloja receptes vienkāršība — risoto tikai izklausās sarežģīts un darbietilpīgs pasākums ar daudzām izejvielām, taču, ja ievēro noteiktu daudzumu pamatsoļu (apcept rīsus eļļā, pievienot vīnu, pēc tam buljonu vai kādu citu šķidrumu, čakli maisīt), nekas nevar noiet greizi.

Galvenais ir pielūkot, lai rīsus nepārvārītu un tie nepārvērstos putrā. Jeb, kā rakstīts Junionskvēra pavārgrāmatā, kas nu jau daudzus gadus stāv manu pavārgrāmatu plaukta goda vietā, tā ir recepte, kuru viegli pieveiks ikviens mājas pavārs. Tajā nepieciešamas plaši pieejamas izejvielas, tiek liktas lietā pazīstamas metodes, un to var pagatavot saprātīgā laikā — ja neņem vērā laiku, kas nepieciešams gurķu sulas izspiešanai, ēdiens būs gatavs 25—30 minūtēs.

Gurķu risoto

8 gurķu sula. Gurķus nomizo, sablendē un sulu iztecina caur sietiņu
2 ēdamkarotes olīveļļas
Vidēja izmēra garneles, notīrītas
Sasmalcināts halapenjo pipars
Tējkarote sāls
Šķipsniņa svaigi maltu melno piparu
Ēdamkarote sasmalcināta šalotes sīpola
Arborio rīsi
Paliela glāze baltvīna
Divas ēdamkarotes sviesta
Sasmalcināta kinza
Viena laima sula

Gurķu sulu mazā katliņā uzkarsē un noliek malā. Pannā ēdamkarotē olīveļļas apcep garneles un halapenjo, noliek malā. Tajā pašā pannā atlikušajā eļļā ieber rīsus un ar koka karoti apmaisa. Pielej baltvīnu un turpina maisīt, līdz rīsi absorbējuši gandrīz visu vīnu. Tad ar kausiņu tāpat ik pa brīdim pielej gurķu sulu un turpina maisīt, lai no rīsiem izdalītos ciete — tā veidosies risoto raksturīgais krēmīgums. Šis process ir lēns, rīsiem jābūt al dente gatavībā — tas nozīmē, ka tiem jābūt sakožamiem, tomēr vidiņā nedaudz stingriem. Rīsos iemaisa garneles un halapenjo, sviestu, laima sulu, visu pārkaisa ar sasmalcinātu kinzu, ja vien nav iebildumu pret tās smaržu un garšu.

Juta Stīla, bērnu grāmatas autore

Pirms desmit gadiem Juta Vējiņa studēja Rīgā, Banku augstskolā. «Bija ekonomikas krīze, draugi, kas strādāja bankās, teica — cilvēkus masveidā atlaiž. Domāju: kad pabeigšu, man būs jāsacenšas ar tiem, kuriem jau ir pieredze.» Dzimtajās Cēsīs viņa bija sākusi trenēties karatē, kikboksā, Rīgā — arī boksā. «Varētu kļūt par boksa treneri,» viņa sprieda. «Bet vajadzētu aizbraukt uz Angliju, noskaidrot, kāpēc viņi uzvar. Arī mēs trenējamies smagi, esam fantastiski sportisti, tomēr — kāpēc mums nav pasaules mēroga panākumu?» (Maira Brieža vārdu Juta bija dzirdējusi jau tolaik, taču viņš vēl neplūca laurus.) «Anglijā atradu labu treneri. Divas reizes kļuvu par Anglijas čempioni amatieru līgā svara kategorijā līdz 63 kg. Kādreiz biju lielāka, resnāka,» pasmaida. «Tas nav tik svarīgi — tagad augsta līmeņa meitenes boksā ir atlētes, nevis izsitējas.» Sportā viņa lietoja pseidonīmu Juta Steel — Juta Tērauds.

Kāpēc angļi uzvar, sapratusi ātri. «Latvijā cilvēkiem trūkst pašapziņas. Vēsturiski izveidojusies attieksme: «ko nu mēs…» Neticam sev, un mums netic. Es tikai karjeras beigās kļuvu par tehnisku sportisti, taču treneris man noticēja. Pienāca pirms pusfināla. «Juta, ja tu uzvari, nākamā cīņa būs par čempiones titulu. Es zinu, tu to vari!» Man kā latvietei šie vārdi nozīmēja daudz.»

Lai varētu trenēties, Juta strādāja nakts darbos — kazino par krupjē, naktsklubu apsardzē. Pārgāja uz MMA: dažādu cīņu apvienojumu. Arī tur uzvarēja BJJ čempionātā, bet diemžēl treniņā salauza rokas īkšķi. Pēc tam «pārtrenēja» ceļgalus. 2016. gadā nācās gulties uz operāciju galda, pēc gada — vēlreiz, ilgi veseļoties mājās. Jutas draugs angļu mūziķis Sems Hārdijs ierosinājis — tev vajadzētu uzrakstīt grāmatu. «Atbildēju kaut ko bērnišķīgu, kā man bieži gadās,» Juta iesmejas, «bet viņš: raksti bērnu grāmatu!» Stundas laikā tapis pirmais stāstiņš par putniņu Tomu. «Man patīk putni, bērnībā tos daudz vēroju. Dzīvoju fantāziju pasaulē, ārā man bija savas mājas, koki.» Juta izdomājusi, ka katram stāstiņam būs morāle. «Piemēram, ko vajag darīt, lai gūtu panākumus sacensībās. Putniņš ceļas agrāk, trenējas vairāk, ēd veselīgāk. Tieši tā man bija bērnībā — ja piepumpēšanās jātaisa 20 reizes, taisīju 21. Ja gribi būt labākais, tā vajag!»

Kad bija gatavi pieci stāsti, Juta feisbukā vienkārši uzrakstījusi izdevniecības Zvaigzne ABC vadītājai Vijai Kilblokai, aizsūtījusi tekstu paraugus. «Viņa atbildēja: labi, kad būsi Latvijā, satiksimies!» Autore joprojām nespēj noticēt, cik viegls bijis ceļš uz Putniņa Toma stāstu grāmatu. «Patika, kā teica viena no manām divām māsām: varbūt panākumu atslēga ir prāts, kas atvērts iespējām?»

47 dienas ledū

No spožās saules sāpēja acis, kājas ik dienu bija slapjas un nosalušas. Tomēr latviešu zinātnieku azartu nenoslāpēja pat iekulšanās pamatīgā vētrā — vairāk nekā mēnesi pavadījuši Antarktikā, viņi gatavi pēc pāris gadiem doties atpakaļ pie pingvīniem un jūras leopardiem

Trīs stalti jauni vīrieši sagaida mani Latvijas Universitātes Dabaszinātņu mājā Torņakalnā. Ģērbušies lietišķi, glīti safrizēti. Grūti atpazīt viņus pirms mēneša uzņemtajās bildēs, kur redzami bārdām noauguši vīri Ģeogrāfu mafijas kreklos. Trīs pētnieki, Latvijas Universitātes pasniedzēji, tikai pagājušajā nedēļā atgriezās no vairāk nekā divus mēnešus gara piedzīvojuma — ekspedīcijas uz Antarktiku. Šādas iespējas gaidās viņi polāro apgabalu pētniecībā trenējušies piecus gadus, trīsreiz bijuši Islandē, vienreiz Grenlandē.

Ar zināšanām vien šādai ekspedīcijai ir par maz. Polārpētnieki Kristaps Lamsters, Māris Krievāns un Jānis Karušs pēdējos gadus intensīvi trenējas 3—4 reizes nedēļā: gāja uz svaru zāli, devās garos pārgājienos. «Tas nav vienkārši papeldēt vai ar riteni pabraukt,» saka Māris. Kā ar morālo sagatavošanos? Trijotne ir pārliecinoša — cits citu pazīstot labi un ir tā pieslīpējušies, ka Antarktikas ledājos nevarētu izlīst kāda iepriekš negaidīta personības šķautne.

Ledainajā kontinentā Latvijas zinātnieki mēģināja noskaidrot, cik lieli ir Argentīnas arhipelāga salu ledāji un kā tie vēsturiski attīstījušies. Lai pie šādiem secinājumiem nonāktu, pētnieki ieguva datus par salu ledus kupolu biezumu, struktūru, ledus virsmas un zemledāja reljefu, atveda uz Latviju vērtīgus nogulumu, augsnes un ledus paraugus. Par secinājumiem runāt gan vēl pāragri — dati būs apstrādāti un gatavi publiskošanai aptuveni pēc gada.

Kopumā 68 dienas garā ekspedīcija, no kurām 47 pavadītas polārstacijā, izmaksāja 30 tūkstošus eiro. Naudas summu, kurā ietilpst transporta izdevumi un uzturēšanās bāzes stacijā, sedza Latvijas Universitātes fonds un Ceļu būvniecības sabiedrība Igate. Papildus Kristaps saņēma ERAF projekta finansējumu savai algai, bet pārējiem pētniekiem atalgojumu maksāja Latvijas Universitāte. Lielu palīdzību pētnieku aprīkojuma un apģērba sagādāšanā sniedza arī sponsori — uzņēmumi Mikrotīkls, Spectre Latvia, Tribe, veikals Ceļotājs un Master Foto.

Ar kartupeļiem un kāpostiem

Ceļš uz Antarktiku nav vienkāršs. Vispirms pētnieki lidoja uz Dienvidamerikas pašiem dienvidiem. Par aptuveni desmit tūkstošiem eiro personai iespējams iegādāties biļeti uz kruīza kuģa, kas divas nedēļas vizina tūristus pa Antarktiku. Pētnieki kāpa uz šāda klāja, turklāt viņiem izdevās vienoties par vairākkārt zemāku cena un vēl kādu īpašu niansi — iepriekš norunātā vietā kuģis piestās, un trijotne to pametīs. Galindesa salas ziemeļrietumu galā atrodas Vernadska bāzes stacija, kuru 90. gadu vidū briti par vienu mārciņu pārdeva Ukrainai. Cauru gadu šeit uzturas 12 cilvēki — seši pētnieki un seši tehniskie darbinieki, to vidū arī pavārs un ārsts.

Netālu no salas kruīza kuģi gumijas laivās sagaidīja ukraiņu kolēģi un nogādāja latviešu pētniekus līdz divstāvīgai zilganzaļai ēkai ar mastā paceltu Ukrainas karogu. Gandrīz divus kilometrus augsta ledus kalna pakājē darbojas Vernadska. Lai tajā tiktu uzņemti, pētnieki veica ilgu un nopietnu saskaņošanu. Ir jāsaņem atļauja, lai veiktu pētījumus un izvestu paraugus.

Jāpiebilst, ka kruīza kuģa kabīnītē pētnieki iespiedās ar vairāk nekā simt kilogramiem kartupeļu, kāpostu un citu dārzeņu. Somās bija arī olas, zivju konservi un citi produkti. Gaļas krājumus noglabāja kuģa ledusskapjos. Antarktikā nav lielveikalu — ja gribi dzīvot bāzē, ir jābrauc ar saviem pārtikas krājumiem. Pētniekiem līdzi bija arī 120 kilogramu citu mantu, lielākoties pētījumiem nepieciešamās iekārtas, kā arī apģērbs un aprīkojums darbam uz ledāja.

Pirmajā vietā bija zinātne, un vieta koferos jāsadala brālīgi, tāpēc līdzi ņēma tikai pašu nepieciešamāko. Piemēram, katram pētniekam tikai trīs silto zeķu pāri. «Šajā kontinentā par milzīgu komfortu nedomā, tur ir jāizdzīvo,» smaida Kristaps.

Ukrainas bāzes stacija ir liela, ja stāv tai blakus. Ja uzkāpj leduskalnā un skatās uz leju, tā kļūst par mazu punktiņu, pētnieki pajoko. Polārstacijā paredzētas vietas līdz 20 cilvēkiem. Latviešiem ierādīta atsevišķa guļamtelpa ar četrām gultām, arī darba kabinets pētniecībai. Vernadskā ir stingri noteikumi. Piemēram, guļamistabās nedrīkst trokšņot, pat modinātāji aizliegti. Pirms aizmigt, katrs uzraksta uz tāfeles, cikos dežurantam jānāk viņu modināt. Citi pētnieki strādā arī naktīs, un kārtīga atpūta skarbajā kontinentā ir svēta lieta, tāpēc guļamtelpās klusumam jābūt visu diennakti. Darba telpās ir brīvāk — var arī klausīties mūziku un apciemot pētniekus citās laboratorijās. Stacijā nerāda TV un nevar noķert radiofrekvences. Arī interneta resursi ir ierobežoti — tikai zinātnisko datu nosūtīšanai un minimālai saziņai ar ārpasauli.

Kā smilšpapīrs pret seju

Latvijas polārpētnieku darba diena sākās 7.30 ar brokastīm. Tā ir vienīgā ēdienreize, kuru negatavo pavārs, tāpēc jāizlīdzas ar pusdienu un vakariņu pārpalikumiem. Pēc tam cilvēks, kurš pārzina jūras akvatoriju, ar gumijas laivu nogādā pētniekus viņu izvēlētajā vietā. Nometni drīkst pamest tikai, ja līdzi ir rācija. Kad pētnieki izkāpj no laivas, obligāti jāziņo bāzei. Pēc tam jādod ziņa ik pēc divām stundām. Tas ir veids, kā sekot līdzi pētnieku drošībai — ledāji ir bīstami, un laikapstākļi skarbi.

Zinātnieki pētīja salu ledājus ar ģeofizikālajām metodēm — ar ģeoradaru noteica ledus biezumu, veica apkārtējo salu aerofotografēšanu, izmantojot dronu. Ievāca nogulumus, augsnes un ledus paraugus. «Mēģināsim noskaidrot, cik lieli ir salu ledāji un kā vēsturiski attīstījušies. Līdz šim tas vēl nav darīts,» stāsta Jānis. Iespējas darīt to, ko pirms tam neviens nav veicis, šajā kontinentā ir lielas. «Tur ir 14 miljoni kvadrātkilometru, kurus lielākoties klāj līdz 4,7 kilometrus biezs ledus. Ko mēs par to zinām? Ir atsevišķi urbumi, bet pārējā ir netieši iegūta informācija,» azartiski piebilst Kristaps.

Nometnē jāatgriežas pirms tumsas, ap 19—20. Vispirms jāliek žāvēties drēbes un aprīkojums. Tad kaut kas jāuzkož, jāpieraksta dienas piezīmes, un ir jau 23, kad jāliekas gulēt.

Un nedrīkst aizmirst — uz tāfeles jānoliek magnētiņš ar savu vārdu pareizajā kolonnā. Vienā pusē tie, kas ir ārpus bāzes, otrā — kas atgriezušies. Likums ir ļoti stingrs: jebkādas izmaiņas uz tāfeles katrs drīkst atzīmēt tikai pats par sevi.

Temperatūra Antarktikā bija šķietami maigāka nekā Latvijā. Kamēr mums februāra beigās degunā cirta 20 grādu sals, tur — divi grādi virs nulles. Taču Antarktikā šis aukstums nozīmē pavisam ko citu. Gan lielā mitruma, gan spēcīgā vēja dēļ, kas brāžas ar ātrumu 20 m/s, daždien pat 28 m/s. Sajūta tāda, it kā seju kāds berztu ar smilšpapīru. Kad novelc cimdu, lai paņemtu izurbto paraugu, roka pilnībā nosalst 10 sekunžu laikā, vīri dalās piedzīvotajā.

47 dienu laikā, kuras pētnieki pavadīja tik tuvu Dienvidpolam, viņi izspruka bez saaukstēšanās, lai gan ne diena nepagāja, kad kājas nebūtu slapjas un nosalušas. «Atrodoties polārajos apgabalos, organismā izstrādājas adrenalīns. Organisms saprot, ka šeit nav laika slimot,» pajoko Jānis.

Antarktikā saule esot nepieredzēti spoža. Tas ir iemesls, kāpēc visās bildēs pētnieki redzami melnās saulesbrillēs. Uz acīm lika profesionālas brilles ar vislielāko aizsardzību, kāda pieejama. «Nākamais briļļu līmenis ir metinātāja maska,» salīdzina Jānis. Un tāpat acis nogura, parādījās pat nelielas sāpes. Tāpēc pētniekiem nav žēl, ka no visa Antarktikā pavadītā laika skaidras debesis bija tikai piecas dienas.

No pingvīniem pa gabalu

«Nav tā, ka iespējas pazust un aiziet viņsaulē ir uz katra soļa, bet ir daudzi bīstamības faktori,» skaidro Jānis. Vienreiz ekspedīcijas laikā viņi iekūlās lielā ķezā. No rīta stacijā bija labs laiks, bet meteorologi brīdināja — ap pusdienlaiku sāksies stiprs vējš. «Pievērsām uzmanību laika apstākļiem, bet nokavējām kādu pusstundu ar saprašanu, ka nu jau jābrauc prom,» stāsta Jānis. Viļņi bija lieli, laiva līdz pusei piesmēlās ar ūdeni. Pasažieri bija tā izmirkuši, ka Jānim nostrādāja glābšanas veste — sensoriem šķita, ka viņš ir iekritis ūdenī. «Lēnām, lēnām, knapi aizbraucām līdz bāzei,» viņš stāsta. Kādu citu dienu bāzes darbinieki pētniekus piespiedu kārtā noņēma no strīpas. «Puiši, pēc stundas jums būs pakaļ laiva,» teica rācijas otrā galā. Viņi bija septiņus kilometrus no bāzes — Antarktīdas pussalā. Vietā, kur pirmo reizi izbaudīja pilnīgu klusumu — nešņāca skaļie viļņi, nevarēja dzirdēt bāzes ģeneratoru. Tuvojās liels vējš. Pie bāzes tas bija jau 20 metri sekundē, bet septiņus kilometrus tālāk, pie viņiem, — gandrīz bezvējš. Tik mainīga ir Antarktika.

Bīstami ir lielie viļņi un ledus gabali, kas atdalās no aisbergiem. Ja vējš tos sapūš, piemēram, līcī starp divām salām, laiva nevar piebraukt pie bāzes — atgriezties atpakaļ vairs nav iespējams.

«Vēl ir trešā bīstamība — jūras iemītnieki,» piebilst Māris. Visbīstamākais esot jūras leopards. Stacijā viņi redzēja, kā izskatās šī dzīvnieka plosīta gumijas laiva. Labi, ka uzbrukuma brīdī tā atradās tieši pie jahtas — dzīvnieks paspēja «ieķert» tikai divas reizes, pirms laivu uzvilka atpakaļ augšā. No tās izplēsti pamatīgi gabali. «Jūras leopards ir liels, ar asiem zobiem, un viņš mēdz spēlēties,» saka Māris. Ar laivu viņš var rotaļāties kā kaķis ar peli. Jūras leopardu, par laimi, latvieši nesastapa. Bet roņus gan. Arī vaļus. Kā ar pingvīniem? «Bīstami nav, bet arī pie viņiem tu negribi iet klāt,» pasmīn Jānis. Izrādās, simpātiskie Antarktikas iedzīvotāji ļoti smird. «Ja pa vienam, tad tā smaka ir saprāta robežās, bet, ja tās ir kolonijas… Tur tikai biologi iet iekšā,» saka Jānis. Ap staciju varēja vērot daudzus simtus pingvīnu. Vēl pirms gadiem astoņiem tur bija sastopami tikai daži, bet, klimatam kļūstot arvien siltākam, aukstumu mīlošie dzīvnieki virzās uz Dienvidiem. Antarktikā dienvidos ir aukstāks, nekā ziemeļos.

Vaicāti, vai bāzes stacijā ir arī kāda jautrība, piemēram, dienās, kad laika apstākļi neļauj pamest nometni, puiši atteic: «Garastāvoklis ir labs visiem, tikai jāsaprot, ka uz staciju cilvēki brauc strādāt, nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem vai uzturēt staciju pie dzīvības. Visi tam pieiet profesionāli.» Salīdzinoši lielāka jautrība esot sestdienās, kad visi ietur kopējas vakariņas, bet saviesīgi pasākumi notiekot reti. Ja vējš neļauj doties veikt lauka darbu, pētnieki izmanto laiku, lai sistematizētu padarīto, apstrādātu iegūtos datus. «Visi momenti tika izmantoti lietderīgi,» stāsta Māris.

Zinātnieku ambīcijas nav pieticīgas. Tikko atgriezušies, viņi jau plāno nākamo ekspedīciju uz Antarktiku pēc diviem gadiem. «Jau no paša sākuma zinājām, ka gribam Latvijā attīstīt polāro pētniecību, nevis vienkārši braukt kopā ar kaut kādām ārzemju pētnieku grupām,» atklāj Jānis un cer, ka Dienvidpola kontinentu turpinās pētīt arī citi vietējie zinātnieki.

Gudrie brāļi

Ansis Gustavs (12) un Edgars (10) Andersoni ir pierādījums, ka arī skolēni no Pampāļu pamatskolas var būt konkurētspējīgi. Nesen brāļi uzrādīja izcilus rezultātus algoritmiskās domāšanas konkursā un matemātikā valsts mērogā

Brāļu Andersonu dzīves grafiks ir spraigs. Divos pēcpusdienā beidzas stundas skolā, un tad ir laiks intervijai. Pēc tam Ansim jādodas uz mūzikas skolu Saldū, kas ir ap 30 kilometru no mājām. Tās atrodas Saldus novada Zaņas Kaudzītēs. Ap to riņķo lieli traktori, jo sākusies graudu sēja.

Brāļu tētis Andris Andersons ir graudkopis, kā pats saka, ne no tiem lielajiem. Viņa saimniecībā ir ap 300 hektāru, un to kūrē kopā ar sievu Valdu. Abu lielākais projekts ir divi dēli: Ansis Gustavs un Edgars. Gada sākumā viņi uzrādīja izcilus rezultātus, savā vecuma grupā uzvarot ziemeļvalstu IT kompānijas Visma rīkotajā loģiskās un algoritmiskās domāšanas konkursā Bebr[a]s. Kā laukos var izaugt tādi gudrinieki?

Katram savs

Puikas ir apmulsuši no žurnālistes un fotogrāfa. Runīgāks ir Edgars, kurš ir divus gadus jaunāks par brāli. Viņam kājās ir zeķes, kurām uz pēdas rakstīts Wednesday, tātad trešdiena. Saku Edgaram, ka angļu valodu viņš tiešām māk, jo mūsu tikšanās ir trešdienā. «Jā, un es tiešām velku pa dienām. Sākumā lasīju nosaukumus, bet nu jau esmu sapratis, kurā krāsā ir katra diena, tāpēc uz nosaukumu vairs nevajag skatīties,» viņš pastāsta.

Nav šaubu, ka Edgars ir kārtīgs čalis. Mamma piekrīt. Lielais brālis esot vairāk pa gaisu. «Toties talantīgs,» piebilst tētis. «Katram ir savs,» — tā mamma.

Ansis mācās Pampāļu pamatskolas 6. klasē, spēlē klarneti un muzicē orķestrī, apmeklē programmēšanas kursus Druvas pamatskolā. Edgars mācās 4. klasē, apgūst trompetes spēli un darbojas mazpulkos. Brāļi sadzīvo labi, un ikdienas strīdi ir vienīgais cīkstēšanās veids. Kaušanās nav. Kā jau jaunākais, Edgars cenšas tikt līdzi brālim itin visā. Piemēram, ja kādā atrakcijā viņu auguma dēļ neielaiž, par spīti gribēs iekļūt. Ja no kāda karuseļa Ansim bail, Edgars tieši tajā kāps iekšā.

Jaunākais brālis gribēja sevi pierādīt arī konkursā Bebr[a]s, kurā gan piedalīties var, sākot no 5. klases. Par konkursu tētis uzzināja no Anša programmēšanas skolotāja Druvā. Bebr[a]s tulkojumā no lietuviešu valodas ir bebrs, un konkurss tā nosaukts tāpēc, ka 2005. gadā to izdomāja lietuvieši. Šogad tajā piedalījās 1,3 miljoni skolēnu 49 pasaules valstīs, risinot aizraujošus uzdevumus.

Ansis bija ar mieru pamēģināt. «Bet es vēl domāju, vai gribu,» saka Edgars. Tik-mēr Ansis kopā ar tēti nolēma parisināt iepriekšējā gada konkursa uzdevumus. Kļūdas bija: Ansim viena, Edgaram — trīs. Kopumā process patika, tāpēc pieteicās konkursam.

Pirmā atlases kārta notika novembrī tiešsaistē — abi brāļi mājās pie datora 35 minūtes pildīja uzdevumus. Tētis nepalīdzēja, jo otrajā kārtā taču tāpat nevarētu sēdēt klāt. Pēc pāris dienām puikas uzzināja, ka ir tikuši tālāk. Kopumā pirmajā kārtā tiešsaistē piedalījās 16 000 skolēnu no Latvijas.

Otrā kārta notika pēc diviem mēnešiem, janvārī Rīgā. Netālu no Nacionālā teātra, RTU Inženierzinātņu vidusskolā. Laiks uzdevumu risināšanai — 25 minūtes. Dalībnieku skaits — ap 100. Ansis pabeidza ātrāk, Edgars strādāja līdz pēdējai minūtei. Mamma ar tēti gaidīja, jo pēc tam visi kopā devās uz lidostu — jau rudenī ģimenei bija nopirktas biļetes uz Berlīni. Izlidošanas diena sakrita ar konkursa finālu. Nolaižoties un ieslēdzot telefonu, tētis saņēma ziņu no Vismas mārketinga vadītājas Mijas, ka brāļi Andersoni ieguvuši 1. vietu. Abi! Un ar maksimālo punktu skaitu! Kopumā tādu izdevās sasniegt astoņiem bērniem Latvijā. «Māca šaubas, vai Edgars spēs uzdevumus izrisināt. Biju pārsteigts, ka izdevās. Esmu lepns un viņš pats arī,» tētis smaida. Pie balvām — virtuālajām brillēm — brāļi tika, atgriežoties mājās no Berlīnes.

Kad konkurss bija noslēdzies, uzdevumus atrisināt mēģināja arī klasesbiedri Pampāļu pamatskolā. Vairāki atzina, ka tie ir grūti. Brāļi vienojas, ka sarežģītākais bijis uzdevums par apļveida krustojumu, kurā iebrauc dažādas automašīnas, un jāizrēķina, kura aizbrauks līdz konkrētai pilsētai. Paticis uzdevums par zvēriņiem atrakciju parkā, kuri, šļūcot pa renēm, samainās vietām. «Varēja būt tā, ka tas, kurš pirmais iebrauc, izbrauc pēdējais. Pamanīju, ka vidējais paliek visu laiku vienāds. Tā bija, vai ne?» Edgars vaicā brālim. Ansis  piekrīt.

Tas, kāpēc izdevies sasniegt tik labus rezultātus, ir atbildams jautājums. Puikas neapmulsa, nesasteidza, un viņi ir spēcīgi matemātikā. «Tā ir visa pamatā. Kad Ansis sāka Druvas skolā programmēt, skolotājs teica: padodas, jo viņam ir labs pamats,» tā tētis.

Ledenes un Poters

Kā var iepatikties matemātika? Ansis atbild pirmais: «Ja sanāk, tad arī iepatīkas.» Tētis stāsta, ka vajadzīgs mentors. Šobrīd tāds dēliem ir viņš, taču pašam pirmo interesi radīja vectēvs, kurš bijis uzskaitvedis. Nozīmīga loma bija Andra matemātikas skolotājam Salnājam. «Mācoties pamatskolā, darbdienās nakšņoju internātā, jo tos kilometrus kājām līdz mājām bija grūti pievārēt. Skolotājs man ik dienu nesa uzdevumus, ko bija iztulkojis no vācu žurnāliem, un lika risināt: «Andri, tev šodien jāatrisina šis un pēc tam — šis.» Un man patika.» Skolotājam nebija ģimenes un mājas dzīves, tāpēc daudz laika varēja veltīt skolēniem. Un rezultāts bija: Andris skolas laikā matemātikā bija labākais Latvijā olimpiādēs.

«Andris ar puikām daudz strādā,» saka mamma. Vīrs gan atgaiņājas, ka neko daudz jau nestrādājot — kad nav, ko darīt, tad parisina kādu uzdevumu. Pērn ar Ansi bijis uz atklāto matemātikas olimpiādi, kur puika ieguva 1. vietu starp piektklasniekiem, un sanācis parunāties ar vienu no Latvijas labākajām matemātiķēm. Prasījis, cik viņa daudz trenējas. Katru dienu pa stundai un vēl reizi nedēļā pie mentora. «Mēs te, mājās, desmito daļu no tā nedarām,» smaida tētis. Taču Ansis jauno matemātiķu konkursā patlaban cīnās par 1. vietu kopvērtējumā un neklātienes matemātikas skolā Profesora Cipariņa klubs ieguvis divreiz 3. vietu. Arī programmēšanā iet labi, jo plānots braukt uz Eiropas jauniešu programmēšanas olimpiādi Kazaņā. Savukārt Edgaram matemātikā ir tikai devītnieki un desmitnieki. «Jā, matemātika mums ir ejoša,» saka tētis. Brāļiem ir arī labi rezultāti novada olimpiādēs: sākot no latviešu valodas, beidzot ar, protams, matemātiku.

Mamma tomēr vēlreiz atgādina, ka vīrs ir krietni piestrādājis, pirms vēl puikas mācījās skolā. Pircis grāmatiņas ar atjautības uzdevumiem. «Interese ir jārada. Piespiest jau nav iespējams,» viņa saka.

Abiem brāļiem skolā datorika ir jau no 1. klases. Arī Edgars domā, ka varētu kādreiz mācīties programmēt, tāpat kā brālis. Ansim šobrīd dienaskārtībā ir sporta programmēšana. «Iedod uzdevumu ar datiem un paraugu, kas varētu sanākt, un ir jāatrisina. Ja risinājums ir universāls, vari sacensties ar citiem,» viņš stāsta.

Tēti Andri vienmēr interesējuši datori. Pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes beigšanas gribēja nodarboties ar zinātni.  Strādāja Valsts Meliorācijas projektēšanas institūtā Rīgā, pētniecības nodaļā, kur programmēja. Tomēr izlēma, ka 90. gadu sākumā sāks saimniekot dzimtas mājās. «Tas bija kārdinoši, jo tolaik varēja kļūt par jebko. Gribējās, ka pašam ir kaut kas savs.» Kaudzīšu zemi senči ieguva 1926. gadā ulmaņlaika reformā, kad  jaunsaimniecībām dalīja pa 16 hektāriem un kredīti bija paceļami.

Šobrīd Andersoni ir graudkopji. Priecājas, ka beidzot būs asfalts līdz Pampāļu centram. Saku — ļoti labi, varēs bērnus vest uz skolu Saldū, jo Pampāļu pamatskolu, visticamāk, skars izglītības reforma. Tajā mācās tikai 54 bērni, pirmsskolā — 25. «Skolotāji ir labi, bērni draudzīgi. Konkurences, protams, mazā skolā pietrūkst,» vērtē mamma. Savukārt tētis citē ģimenes ārsti: «Jauki, ka var mācīties par valsts naudu kā privātā skolā.»

Andris nedomā, ka Ansim vajadzētu turpināt mācības Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, jo, «piemēram, es spēju būt labākais Latvijā matemātikā, lai arī nemācījos Rīgā». Andris uzskata — ja ir loģiskā domāšana, tad esi labs jebkurā Latvijas vietā. Re, Pitagors savu teorēmu taču izgudrojis laikā, kad izglītības līmenis kopumā bijis zems. «Tagad tas ir krietni augstāks un visas iespējas izgudrot, ko vien vēlamies,» saka Andris.

Vakaros brāļi Andersoni lasa grāmatas un kopīgi ar vecākiem uzspēlē kādu spēli. Ideāli, ja uz galda ir trauks ar ledenēm. «Ļoti garšo konfektes,» paklusām pēc intervijas man pačukst Edgars. Hariju Poteru abi esot izlasījuši visu. Tētis stāsta: ja sarēķinātu datora un lasīšanas laiku, abi būtu līdzvērtīgi. «Ko izdodas atrast bibliotēkā, to lasu,» — tā Ansis.

Atļautais laiks datorspēlēm ir pusstunda. Gribas jau vairāk. Puikām patīk spēlēt Minecraft. Kad 30 minūtes pagājušas, vecāki sāk atgādināt, ka jābeidz. «Nedzird. Tad tiek atgādināts vēlreiz,» saka mamma. Kad puikas nav dabūjami prom no datora, tad tētis vienkārši pārslēdz internetu no G4 uz G2. «Un es spēlēju bezsaistes spēles,» nosaka Ansis.

Kad skolā ir karjeras nedēļas un var izteikties, par ko gribētu kļūt, visi Anša klasesbiedri stāstot, ka vēlas būt ugunsdzēsēji vai traktoristi, bet meitenes — modeles vai taisīt savu frizētavu. Ansis vairākkārt jau izteicis vēlmi būt programmētājs.

Un Edgars? «Es tad varbūt lauksaimnieks?» viņš ieminas. Tētis ar mammu sasmaidās: «Mēs tikai priecātos. Bet galvenais, lai pašam patīk tas, ko gribēsi darīt.»

Pamēģini atrisināt!

Uzdevumi no Bebr[a]s konkursa

1. Robots​​ apkopējs

Robots mazgā flīžu grīdu, izmantojot komandas:

F — pārvietoties uz priekšu par vienu flīzi (darbība aizņem 1 minūti)
R — pagriezties par 90 grādiem pa labi (tiek izpildīts uzreiz)
W — mazgāt flīzi (darbība aizņem 1 minūti)

Pirms darba sākšanas robots jānovieto kādā no stūra flīzēm (A, B, C vai D) un arī robotam jābeidz darbs kādā no stūra flīzēm (nav obligāti jāatgriežas tajā pat stūrī, kur bija sākumā). Darba laikā robotam jānomazgā visas flīzes.

Kāds ir mazākais iespējamais minūšu skaits, kas robotam jātērē, lai iztīrītu visu grīdu?

2. Digitālais pulkstenis

Bebra digitālais pulkstenis rāda 1001:101010. Pēc 10101 binārajām minūtēm bebram ir randiņš ar ķenguru. Kādu laiku rādīs ķengura tradicionālais pulkstenis abu tikšanās brīdī?

1) 9:42       2) 9:45       3) 10:03       4) 10:31

3. Sarokošanās spēle

Katru reizi, kad beidzas spēle, bebri sarokojas (tā kā redzams attēlā: katra komanda sastājas rindā un cits pēc cita sarokojas ar pretējās komandas bebriem). Sāk abu komandu pirmie bebri sarokojoties. Tad virzās tālāk un iesaistās nākamais bebrs. Ejot garām, viņi saka: «Paldies, par spēli!» Tas turpinās, kamēr katrs bebrs ir sasveicinājies ar katru pretējās komandas pārstāvi. Šajā spēlē katrā komandā ir 15 dalībnieku. Ja pieņem, ka katram spēlētājam nepieciešama viena sekunde, lai paspiestu roku un dotos pie nākamā, tad, cik daudz sekundes būs nepieciešamas kopumā, lai visi paspiestu pretinieka komandas visiem biedriem roku?

Grāmatas ietvars

Rakstnieks Rihards Bargais, tulkotāja Dace Meiere un literatūrzinātniece Gundega Grīnuma katrs par savu darbu ir nominēti Latvijas Literatūras gada balvai, kas tiks pasniegta 27. aprīlī. Viņi stāsta, kā tapa darbi, kuri nu atzīti par pagājušā gada latviešu literatūras sasniegumiem

Rihards Bargais. Plikie rukši. Autobiogrāfisks romāns. Izdevniecība Zvaigzne ABC

Ievelkoši!

Autobiogrāfiskā romāna Plikie rukši autors Rihards Bargais ar stāstiem Tenkas pie skandalozas popularitātes tika jau 2007. gadā, kad viņu iesūdzēja tiesā par nepatiesu ziņu paušanu — par tādu literāte Agita Draguna uzskatīja viena Tenku stāstiņa saturu, tā darbībā iesaistītam literārajam tēlam rakstnieks bija piešķīris vārdu Agita Draguna.

Daļa no Tenkām iekļuvusi arī 2018. gadā literatūras gada balvai nominētajā darbā Plikie rukši. Tas ir autobiogrāfisks romāns, kurā rakstnieks ļoti atklāti runā par piedzīvoto. Asprātīgi, dažbrīd groteski Bargais stāsta par savām bailēm un traumām, seksualitāti, ticības meklējumiem (mācījies Rīgas pareizticīgo garīgajā seminārā). Nevairās (vai spoži rada tādu iespaidu) no dokumentalitātes — cilvēku vārdi romānā šķiet norakstīti tieši no dzīves, notikumi arī. 2018. gada Latvijas Literatūras gada balvas eksperts literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš par Bargā darbu saka: «Reti labs autobiogrāfiskā romāna piemērs latviešu literatūrā, kurā autors patiešām domājis par romāna formu.»

Pats Bargais, kurš iepriekš zināms arī kā dzejas krājumu Mīļvārdiņi un Labi autors, par autentiskuma meklējumiem savā romānā saka: «Varbūt tam ir kāds sakars ar to, kā es lūdzu Dievu. Ja cilvēks meklē Dievu nevis tālumā, bet skatās uz to tik tuvu, ka tuvāk nav iespējams, viņa attiecības ar dzīvi un tekstu, iespējams, arī kļūst tikpat nepastarpinātas. Nu, tikpat tuvas, cik plauksta, kad tai uzpūš, lai noskaidrotu, vai elpa nesmird.» Pavaicāts, vai savu pirmo romānu rakstījis pēc rūpīgi izstrādāta plāna, Bargais atbild: «Sakārtoju visas epizodes ačgārni laikā. Sākumā biju apjucis un neziņā, bet tad mani iedvesmoja mūziķa Mirwais videoklips Naive Song. Biju tekstā salicis, kā ierasti, visu pēc kārtas, bet tas neizskatījās ne pēc kā. Kad saliku ačgārni, beidzot ieraudzīju darba beigas. Atcerējos, ka tieši gribēju rakstīt par apgriezto perspektīvu, tikai nezināju, kā. Arī atsevišķu epizožu ietvaros ir pārlēcieni laikā.»

Lasot Bargā darbu visā tā autobiogrāfiskajā atklātībā, rodas ziņkārība, vai pēc grāmatas iznākšanas viņš paziņas, draugus un radus aizkaitinājis, vai, tieši otrādi, tā bijusi laba iespēja satikties, izrunāties? «Ir vietas grāmatā, kur esmu sajaucis vārdus,» autors atzīstas. «Tētis man pēc izlasīšanas zvanīja, ka viņš par Beļģijas ķēvi saucis nevis kaimiņieni, bet vienu citu slampenieci un ka viņi ar kaimiņieni Anniņu bijuši labi draugi. Tad es atcerējos — jā, viņš to kaimiņieni patiesībā sauca par Tečeri. Briesmīgi, nu. Kauns uzbrūk vienkārši plosošs.» Dažus savus varoņus Bargais saticis gluži nesen, un palicis skumji, cik ļoti citādi tie kļuvuši — ne tādi, kā dzīvo Pliko rukšu pasaulē. «Lai gan kaut kur dziļumos domāju, ka biogrāfija ir ne tik ļoti patiesa par to laiku, cik patiesa pret šo laiku. Stāstot par tām dienām, es stāstu par šīm dienām, aprakstu savu šodienas redzējumu caur pagātnes notikumiem.»

Bargais ir uzrakstījis labu romānu, kas vienlaikus pašu kā cilvēku paliek zem sitiena jau minētās atklātības dēļ. «Brīžiem domāju, ka tā ir psihiska saslimšana un man izkritusi kāda ētiskā skrūvīte vai varbūt kāda cita skrūvīte un es uzvedos kā ārprātīgs,» viņš spriež. «It kā jau stāstos nekā tāda nav. Mazi, elementāri notikumiņi. Varbūt es gribēju parādīt, ka starp visām šīm tēmām iespējama cita kārtība, citas proporcijas un citi uzsvari, nekā ierasts.»

Plikos rukšus Bargais aizvien pilnveido. Ja kādreiz tiks izdots papildmetiens, tas būs jau par trešdaļu biezāks. «Nezinu, kā tas viss izvērtīsies. Varbūt nevajag būt nepacietīgam, bet pateicīgam par doto laiku.» Laiks viņam bijis nepieciešams, lai labotu un papildinātu romānu, tad «atgrieztos un atlabotu pusi atpakaļ, kaut ko no klāt pierakstītā izdzēstu». Tikko atkal iztīrījis strēķīti ar klāt pierakstītiem nevajadzīgiem mākslinieciskiem salīdzinājumiem. Dažkārt salīdzināts ar izcilo krievu minimālistu absurdistu Daniilu Harmsu, Bargais tekstā necieš neko lieku. Raksta par to, kas viņam ir. Ja ir bailes, tad par bailēm, jo tā ir patiesība, «un ar patiesību kaut kā drošāk». Notikumus romānā viņš dēvē par komiskām leģendām, privāto patiesību. «Pats interesantākais, ka tāda mana egocentriski uzrakstīta privātā patiesība vēl kādam citam liekas ar kaut ko interesanta. No vienas puses, tas ir forši, jo grāmata veic savu funkciju. No otras puses, tā mani integrē ārpasaulē, citos cilvēkos. Izrādās, ka arī citiem ir līdzīgi, un tas ir biedējoši, dažreiz varbūt nepatīkami.»

Gundega Grīnuma: «Ir pamats domāt, ka viņš [Rainis] piedalījās Biržas bankas aplaupīšanas plānošanā.»
Foto — Gints Malderis, Picture Agency

Gundega Grīnuma. Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni. Monogrāfija. Izdevniecība Mansards

Raiņa krimiķis

Gandrīz tūkstoš lapu biezo monogrāfiju Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni Gundega Grīnuma nosauc par mūža darbu. 70. gados Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā kopā ar citiem pētniekiem sākot gatavot Raiņa kopotos rakstus, izgājusi «fantastisku skolu». Tā motivējusi pamatīgi iedziļināties Raiņa biogrāfijā un daiļradē, kā darījusi to visu savu turpmāko mūžu.

Gandrīz visi Grīnumas pētījumi ir veltīti Rainim, tāpēc var šķist neticami, ka viņa vēl joprojām atklāj par viņu kaut ko jaunu. Taču arī monogrāfijā Viņpus Alpiem pētniece publicē līdz šim nezināmus pierādījumus tam, ka Rainis neatbalstīja boļševistisko ideoloģiju. Viņa ir atradusi arī liecības, kas vedina domāt, ka viņš ir piedalījies bankas aplaupīšanas plānošanā. «Gandrīz krimiķis,» pētniece smiedamās saka par savu grāmatu, kurai ir piešķirta Latvijas Literatūras gada speciālbalva par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā.

Pērn izdotā monogrāfija ir turpinājums 2009. gadā iznākušajai Gundegas Grīnumas grāmatai Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā. Pēc tās Grīnuma turpinājusi izzināt Raiņa un Aspazijas emigrācijā Šveicē pavadītos četrpa­dsmit gadus. Tas bijis visnepilnīgāk pētītais periods abu biogrāfijā. «Nekādas principiālas paradigmas savā darbā nelaužu. Rainim Kastaņolas periodā bija radošais pacēlums, turpretim Aspazijai tas nesa milzīgu neveiksmi,» Grīnuma atkārto jau zināmo.

Taču, gatavojot monogrāfiju, viņa ir ne tikai parādījusi Raini un Aspaziju jaunos kultūrkontekstos, bet arī atradusi rakstus un dokumentus, ar kuriem kliedē vairākus mītus. Iepriekš Rainim ir pārmesta kavēšanās Latvijas sabiedrībai skaidrot savu nostāju par latviešu bataljonu dibināšanu. Grīnuma skaidro — tas Raiņa saraustīto sakaru ar dzimtenes presi un cenzūras šķēršļu dēļ. Taču kara gadu vēstulēs viņš pastāvīgi uzsvēris, ka latviešiem ir jāuzstāj uz savām tiesībām būt atsevišķai tautai un veidot autonomu valsti. 1915. gada jūlijā, mēnesi pirms tam, kad Latvijā publicēja Kārļa Skalbes un Ata Ķeniņa uzsaukumu Pulcējaties zem latviešu karogiem!, Rainis mēģināja publiski iestāties par latviešu nacionālā karaspēka vienību dibināšanu. Tas bija viņa franču laikrakstam Le Matin iesūtītajā rakstā, kas netika publicēts. «Rainim nebija tribīnes, no kā runāt,» Gundega Grīnuma paskaidro.

Otrs mīts, ko atspēko Grīnuma, ir padomju laikos veidotais «Rainis atbalstīja boļševikus». Galu galā, Raiņa māsa Dora bija precējusies ar Pēteri Stučku, kurš 1918. gadā ar sarkanās armijas palīdzību Latvijā izveidoja lielinieku valdību un mēģināja radīt boļševiku diktatūru. Gundega atklāj, ka Rainis uzturēja kontaktus ar Krievijas sūtniecību Šveicē, kuras pirmā persona, latvietis Jānis Bērziņš-Ziemelis, «piedāvāja Rainim to, kā viņam kara laikā ļoti pietrūka, respektīvi, sakarus ar māsu un publicēšanās iespēju». Taču, kad Šveices politiskā policija pieprasīja Rainim paskaidrojumu par viņa sakariem ar Krievijas sūtniecību, viņš rakstīja: «Atļaujiet man norādīt, ka es neesmu boļševiks. Gluži otrādi, esmu šo novirzienu visu kara laiku apkarojis, un par to ir pietiekami daudz publisku dokumentu.» «Cik padomju gados nav jauktas galvas cilvēkiem, ka Stučka ar Raini sabāžami vienā maisā. Bet Rainis bija principiāls lielinieku pretinieks. Ļeņina rakstīto viņš raksturoja ar vārdiem «naida mācība»,» uzsver Gundega Grīnuma.

Ir vēl viena mīkla, ko viņa atminējusi. Kad 1906. gadā Rīgas pagaidu kara tiesa izskatīja Friča Eihholca lietu, kurš bija apsūdzēts kaujinieku grupas izveidošanā ar nolūku aplaupīt Biržas banku Rīgā, viņš tiesas sēdē liecināja, ka «pagājušajā novembrī aģitators Pliekšāns, kas daudz runājis ļaužu mītiņos, ieteicis viņam sastādīt īpašu pulciņu banku un citu naudas veikalu aplaupīšanai.» Ilgus gadus nav bijusi skaidra atbilde, atbalstīja vai ne Pliekšāns bankas aplaupīšanu. Tagad Gundega, izmantojot jaunatklātus pierādījumus, secinājusi: «Ir pamats domāt, ka viņš piedalījās Biržas bankas aplaupīšanas plānošanā un ka pēc viņa ierosinājuma Eihholcs izveidoja kaujinieku grupu. Jānis Pliekšāns pilnīgi pamatoti domāja, ka «revolūcijas štābs» izsludinās bruņoto pretestību kazaku vienībām, kas bija iesūtītas apšaut sadumpojušos latviešus.»

Pretrunas Raiņa personībā nav mazinājušas Gundegas Grīnumas apbrīnu un cieņu pret viņa talantu, darbaspējām un attieksmi pret cilvēkiem. «Tagad man gribētos uzrakstīt grāmatu par Aspaziju Cīrihē,» saka Gundega, atgādinot par vienīgo vietu emigrācijā, kur literāte spēja iejusties un atrast domubiedrus.

Dace Meiere: «Gandarījums ir lielāks, ja iztulko sarežģītu tekstu. Nogurums no tādiem gan arī ir lielāks, un es pārmaiņus tulkoju visādas vienkāršākas lietas. Taču arī «lētratūra» nogurdina, un itin nemaz nav patīkami, ja autors lasītājus — un attiecīgi arī tulkotājus — neciena.»
Foto — Gints Malderis, Picture Agency

 

Italo Kalvīno. Neredzamās pilsētas. Tulkotāja Dace Meiere. Izdevniecība Neputns

Pilsētas, kas apbur

Pirms dažiem gadiem, strādājot pie itāļu filozofa Nučo Ordines darba Nelietderīgā lietderīgums, kurā ir daudz dažādu autoru citātu, Dacei Meierei vajadzēja iztulkot arī nelielu fragmentu no itāļu rakstnieka Italo Kalvīno grāmatas Neredzamās pilsētas: «Dzīvo elle nav nekas tāds, kas reiz pienāks; ja elle pastāv, tā jau ir šeit, elle, kurā dzīvojam katru dienu, elle, kuru radām, būdami kopā. Ir divi paņēmieni, kā izglābties no šīm ciešanām. Pirmais viegli padodas daudziem: pieņemt elli un kļūt par tās daļu tik lielā mērā, ka elle vairs nav saskatāma. Otrs paņēmiens ir riskants un prasa nemitīgu uzmanību un mācīšanos: ellē meklēt un censties atpazīt to, kas nav elle, gādāt, lai tas pastāvētu ilgāk, un atvēlēt tam telpu.» Nospriedusi, ka šāda rindkopa ir dažas labas grāmatas vērta, Dace nolēma mēģināt kādu pierunāt izdot Kalvīno grāmatu latviski. Apgāds Neputns bija atsaucīgs, un 2017. gadā iznāca Neredzamās pilsētas Daces Meieres tulkojumā, kas tagad izvirzīts Latvijas literatūras gada balvai kategorijā Labākais ārvalstu literatūras tulkojums latviešu valodā.

Daces pazīšanās ar Kalvīno tekstiem aizsākās studiju gados Viļņā — fragmenti no viņa darbiem bieži bija sastopami itāļu valodas mācību grāmatās un antoloģijās. Tolaik, 90. gadu sākumā, Baltijā piekļūt itāļu literatūrai nebija viegli, tāpēc nav brīnums, ka, vēlāk aizbraukusi studēt uz Itāliju, viņa vienu no pirmajām stipendijām ieguldīja arī Kalvīno grāmatu kaudzītē. Īsais, poētiskais romāns Neredzamās pilsētas kopš pirmpublicējuma 1972. gadā ir tulkots vairāk nekā 30 valodās. To veido ceļotāja Marko Polo sarunas ar mongoļu hanu Hubilaju un 55 iedomātu pilsētu apraksti: stingrā struktūrā izkārtojas vēlmju un atmiņu, smalkās, nepārtrauktās, apslēptās un vēl citādas pilsētas.

«Šī teksta tulkošana man sagādāja patiesu baudu. Perfektā grāmata, kurā nav lieku vārdu un lieku teikumu,» saka Dace, atcerēdamās 2016. gada vasaru, kad strādāja pie šī darba. Viņas atmiņās tas ir labs, silts laiks ar daudziem skrējieniem pa parkiem un meža ceļiem. «Kad īstais vārds vai teksta ritms nedodas rokā, ir jāiet paskriet,» viņa saka. Skriešana atbrīvo prātu, un pie tulkojuma Dace atgriežas ar skaidrākām domām.

Strādājot pie Kalvīno grāmatas, esot vajadzējis uzmanīties pareizi atveidot izdomāto pilsētu nosaukumus, kas visi ir sieviešu vārdi. Rakstnieks ir uzsvēris, ka vārdi esot izraudzīti nejauši un tajos neesot apslēpti simboli vai alegorijas. Tomēr tie visi nāk no antīkās mitoloģijas, literatūras vai senvēstures. Piemēram, Hersīlija ir Romas dibinātāja Romula sieva, Valdrada — franku valdniece, bet Hipātija — senās Aleksandrijas filozofe, astronome un matemātiķe, kuru 415. gadā nogalināja satracinātu kristiešu pūlis. «Hipātijas pilsētai šķietami nav nekāda sakara ar to senatnes zinātnieci, taču man bija jāzina, kā viņas vārdu, ko itāliski raksta Ipazia, atveidot,» saka Dace.

Kalvīno Neredzamās pilsētas mēdz dēvēt par dzejprozu, jo teksts ir ļoti poētisks. «Taču arī ar dzejisku vārdu izmantošanu jāuzmanās, lai neiebrauktu salkanībā un lētu rīmju estētikā,» saka Dace. Visus savus tulkojumus viņa parasti pusbalsī lasa sev priekšā, bet šo esot lasījusi skaļi vairāk nekā jebkuru citu. «Pietiek aizķerties aiz vienas zilbes, lai būtu skaidrs, ka teksts jāmaina,» stāsta tulkotāja. «Šim tulkojumam paveicās ar redaktoru Arturu Hansonu. Tas laimīgais gadījums, kad redaktors uzmanīgi pievīlē tekstu, norāda uz nozīmju niansēm, un es varu klusībā purpināt: ak kungs, kā gan es pati to neiedomājos! Ideāls redaktors,» saka Dace.     

Neredzamās pilsētas nav vienkāršs teksts — tam ir sarežģīta struktūra un bagātīga leksika. Un, tāpat kā daudzos Daces tulkojumos, arī šajā ir gari teikumi. «Man pašai nav skaidrs, kāpēc man nemitīgi trāpās grāmatas ar īpaši gariem teikumiem. Nesūdzos, man patīk. Strādā visu nakti, un viens teikums iztulkots. Brīnišķīgi! Patiess gandarījums!» smiedamās, bet vienlaikus nopietni saka tulkotāja. Roberto Bolanjo romānā 2666, ko arī pirms neilga laika Dace tulkojusi, esot bijis teikums, kurā ir aptuveni 13 000 rakstzīmju. Viņas tulkoto autoru vājība ir arī uzskaitījumi un saraksti. Tie atrodami gan Umberto Eko, gan Kristinas Sabaļauskaites, gan arī Italo Kalvīno darbos.

«Gandarījums ir lielāks, ja iztulko sarežģītu tekstu. Nogu­rums no tādiem gan arī ir lielāks, un es pārmaiņus tulkoju visādas vienkāršākas lietas. Taču arī «lētratūra» nogurdina, un itin nemaz nav patīkami, ja autors lasītājus — un attiecīgi arī tulkotājus — neciena,» stāsta Dace. «Tulkoju, jo man patīk un ir interesanti, reizēm mokoši, taču pārsvarā aizraujoši. Ir tik daudz labu tekstu, ko vēl gribētos iztulkot. Ir daudz brīnišķīgu autoru, kuru darbi vēl jāpārceļ latviski. Un Kalvīno es gribu tulkot vēl un vēl.»