Kultūras sakaru iespaids trimdā – seni notikumi Sidnejā un Adelaidē 12

Komponists Raimonds Pauls savulaik kopā ar Kultūras sakaru komitejas pārstāvi Austrālijā tikās ar trimdas tautiešiem. Foto: Edijs Pālens, LETA
Guntis Bērziņš
Print Friendly, PDF & Email

Lasot žurnāla Ir rakstus par latviešu inteliģences braucieniem uz ārzemēm un saskarsmi ar VDK, likās, ka būtu jāapgaismo arī šo kultūras sakaru cita puse. Šajā sakarībā vēlos atstāstīt notikumus, kas risinājās Sidnejā un Adelaidē, Austrālijā, jau tālajā 1976. gadā saistībā ar komponista Raimonda Paula un VDK darbinieka un Kultūras komitejas vadītāja Žaņa Zakenfelda vizīti Austrālijā. Viņi apciemoja Austrāliju, Jaunzēlandi un Papua Jaungvineju 18 cilvēku tūristu grupā no PSRS, kurā bija vēl divi latvieši – Jānis Vējš, tolaik PSRS Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta sektora vadītājs, un Zenta Ērgle, projektu arhitekte sabiedriskiem centriem un bērnu grāmatu autore.

Tas bija laiks, kad trimdas latviešu vadību sāka jau pārņemt otrās paaudzes “trimdinieki”, kuri bija izglītoti Rietumos un kuri nebija asimilējušies vietējā sabiedrībā. Viņi sāka aktīvāk attīstīt pretpadomju aktivitātes un atgādināt Rietumos, ka Baltijas valstis kādreiz bija neatkarīgas, ka tās ir okupētas un ka daudzas Rietumu valstis, ieskaitot tolaik Austrāliju, arvien juridiski (de jure) neatzīst šo okupāciju. Trimdas latviešu esamība un to aktivitātes, gan politiskas, gan kultūras, tika cilvēkiem Latvijā dažādos veidos atgādinātas – caur vēstulēm, braucieniem uz Latviju, radio raidījumiem un pat caur Čikāgas piecīšu un Ilmāra Dzeņa dziesmām.

Iespējams, šo aktivitāšu iespaids uz Padomju Savienības pastāvēšanu un drīzu Latvijas neatkarības atgūšanu nebija īpaši liels. Tomēr, šīs aktivitātes laikam “grauza VDK kantes” un šķiet, ka VDK nolēma – jāmēģina trimdas sabiedrības iespaidu neitralizēt.

Domājams pēc trimdas latviešu socioloģiskas aplēses, VDK bija nolēmusi, ka jārīkojas pēc pārbaudītas “receptes”, respektīvi, jāmēģina šķelt trimdas sabiedrību savstarpēji naidīgās grupās, kā jau tas tika sekmīgi darīts ar cara laika emigrantiem Francijā pēc Pirmā pasaules kara un citur.

Laikam socioloģiskās aplēses arī rādīja, ka jautājums, par kuru domas īpaši dalās trimdas sabiedrībā, bija t.s. kultūras sakari, respektīvi, vai vajag sazināties ar cilvēkiem Latvijā, un īpaši ar Latvijas inteliģences pārstāvjiem, vai nē.  Zinot, ka caur šādiem kontaktiem arī nonāk saskarsmē ar VDK – vēstule tiek cenzētas, tūristu grupās ir “pavadoņi”, viesnīcās sarunas tiek noklausītas – viena daļa trimdā uzskatīja, ka nekādi kontakti ar okupēto Latviju nav vēlami, jo tad nonāk kontaktā ar VDK. Cilvēkiem vēl skaudri atmiņā bija 40. gadu deportācijas un komunistiskās iekārtas darbības. Citi, pavisam pretēji, uzskatīja, ka ir vēlams rakstīt vēstules, braukt uz Latvija satikt radus, kā arī klausīties latviešu dziedātājus vai dzejniekus, kam dota iespēja apmeklēt ārzemes, gan lai paši smeltos “latvietības”, gan lai radiem un citiem sniegtu ziņas par kultūras dzīvi un politiskiem notikumiem ārzemēs. Šis bija jautājums, kas trimdas latviešus, kā jau trimdiniekus, skāra ļoti emocionāli un dziļi, jo saistījās ar ilgām pēc zaudētās dzimtenes. Dažkārt debatēs par šo jautājumu bija karstas un politiski “stingras” organizācijas, kā Daugavas vanagi, bija pret šādu tikšanos, toties kultūras cilvēki, vismaz daļa, šādu tikšanos atbalstīja.

Latvija no Austrālijas bija tālu, un 1976. gadā šī problēma vēl turienes trimdas latviešus nebija īpaši skārusi. Tolaik es Sidnejā biju vicepriekšsēdis Latviešu apvienībai Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) un šajā amatā ik pa dažiem mēnešiem vadīju Sidnejas latviešu organizāciju sanāksmi, kurā sanāca pārstāvji no apmēram 30 organizācijām – koriem, biedrības, Daugavas vanagiem, skautiem, korporācijām, rokdarbnieču kopas un citām. Nebiju “vadītājs” Sidnejā, bet vairāk “koordinators”.

Manā redzeslokā notikumi sākās, kad vienu dienu latviešu radio raidījumu vadītāja Vita Kristovska man negaidīti paziņoja, ka Sidnejā esot ieradies Raimonds Pauls. Paulu pēc vārda zinājām daudzi, jo mājās jau bija radu atsūtītas skaņuplates ar skanīgajām Paula dziesmām, kuras tikām daudz atskaņojuši. Bet ka Pauls varēja būt Sidnejā, tik tālu no Latvijas, tas likās neticami. Ziņa par viņa ierašanos apskrēja Sidnejas latviešu sabiedrību kā kūlas ugunsgrēks, tomēr tas arī momentā uzšķīla t.s. “kultūras sakaru” jautājumu, respektīvi, vai ir vēlams ar Paulu satikties, vai nē.

Problēma jau nebija ar Paulu, jo ar viņu labprāt tiktos katrs, bet diemžēl Pauls nāca “komplektā” ar zināmo VDK cilvēku Žani Zakenfeldu, tātad jautājums bija, vai vēlams tikties ar Paulu kopā ar VDK cilvēku, vai nē.

Ierodoties Sidnejā, Zakenfelds bija sazvanījis jaunās paaudzes darbinieku Jāni Čečiņu, kurš viņam bija zināms, jo kā Jaunatnes apvienības vadītājs bija rīkojis Latvijas filmu izrādes Austrālijā. Čečiņš kopā ar jaunu latviešu sievieti satikās ar Latvijas viesiem viesnīcā un savukārt uzaicināja viesus uz tikšanos tajā vakarā Sidnejas Latviešu namā. Čečiņš nolēma tikšanos izveidot pēc iespējas plašu un kopā ar kolēģiem centās apzināt cilvēkus. Viņš arī apvaicājās Sidnejas Latviešu biedrības vadītājam Mārtiņam Siliņam vai būtu iebildumi tikšanos rīkot namā, un Siliņš atbildēja, ka “mums nekas nav, ko slēpt”. Vakarā ieradās 30 – 40 Sidnejas latvieši, ieskaitot Siliņu, teātra ļaudis, sabiedriski darbinieki un citi. Bija uzlikts galdā mazs cienasts. Ierodoties viesiem – Paulam, Vējam un Zakenfeldam – tika izrādīts Latviešu nams, un, tā kā pavadītāju bija daudz, bija norunāts viesus pēc iespējas atdalīt vienu no otra, lai sidnejieši ar katru varētu mierīgi aprunāties bez citu “pavadoņu” klātbūtnes. Zakenfeldam īpašu uzmanību pievērsa vairāki vīrieši ar “sīvā” starpniecību, kam pašiem pret to bija liela izturība. Tikšanās ilga vairākas stundas.

No šīs tikšanās ar viesiem nekādas tiešas sekas nebija, izņemot, ka tas saasināja “kultūras sakaru” jautājumu Sidnejā. Toties diviem jauniešiem šī tikšanās ar viesiem, šķiet, gan radīja sekas.  Abi šie jaunieši tolaik bija divi no vislatviskākajiem jauniešiem Sidnejā, bet, kā jau jaunieši, mazliet dumpīgi. Un kad fakts par viņu tikšanos ar Latvijas viesiem kļuva zināms, viņi no daļas latviešu sabiedrības nonāca kritikas krustugunīs. Laika gaitā Jānis Čečiņš kritiku izturēja un šodien ir Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdis. Toties jaunā sieviete, kura arī bija viena no aktīviem latviešu jauniešiem, pilnībā pazuda no latviešu sabiedrības, iespējams, arī daļēji šīs kritikas iespaidā.

Tātad rezultāts Sidnejā no Raimonda Paula un Žaņa Zakenfelda vizītes bija, pirmkārt, ka sabiedrība atsvešināja vienu no tolaik aktīvākajiem jauniešiem, otrkārt, ka “kultūras sakaru” jautājums vēl turpināja viļņoties vairākus gadus. Lieli VDK panākumi tie nebija, bet droši vien to varēja ierakstīt kādā VDK atskaitē.

Šo rakstot, gribu uzsvērt, ka nekādā ziņā nepārmetu Raimondam Paulam. Ar viņu kā deputātu bijām kolēģi 8. Saeimā un cienu viņu kā goda vīru.

Manuprāt, viņa vārds un slava tika izmantots kā ēsma, ar kuru radīt situācijas, kas sētu nesaticību un savstarpēju naidu Sidnejas un citurienes latviešos, situācijās, kurās virsrežisors bija VDK.

Tas, ka Žanis Zakenfelds bija VDK darbinieks, jau tolaik bija trimdas sabiedrībā plaši zināms un ir atkal apstiprināts VDK zinātniskās izpētes grupas rakstos.

Tas, ka Raimonds Pauls, lai gan izcils un plaši pazīstams komponists, bez Žaņa Zakenfelda viens pats nedrīkstēja satikt trimdas latviešus, spilgti iezīmējās šīs grupas vizītē Adelaidē. Tur mans sievastēvs Ēriks Biezaitis bija gadiem vācis latviešu mūziku – notis, grāmatas, koncertu programmas, plates un skaņu lentes – un izveidojis ievērojamāko latviešu mūzikas krātuvi trimdā, iespējams, pat pasaulē. Ēriks Biezaitis vāca informāciju par mūzikas dzīvi ne tikai trimdā, bet arī saņēma no Latvijas notis, grāmatas un plates, kā arī aktīvi sekoja līdzi Latvijas mūzikas notikumiem. Mūzikas krātuve bija plaši zināma trimdā un laikam daļēji arī starp Latvijas mūzikas cilvēkiem. Un tā Mūzikas krātuvē pienāca ziņa, ka Raimonds Pauls vēlētos krātuvi apmeklēt. Sagadījās, ka Ēriks Biezaitis tajā brīdī nebija Adelaidē un ziņa pienāca viņa dēlam Austrim. Negribēdams vienpersoniski uzņemties atbildību par LAAJ pārzinātās iestādes rīcību, viņš sazinājās gan ar LAAJ prezidija priekšsēdi Edžu Voitkūnu, gan Adelaides kora diriģentu Kasparu Svenni, un kopējais lēmums, kas Raimondam Paulam tika nodots, bija, ka viņš ir mīļi gaidīts, bet tikai bez Žaņa Zakenfelda. Pauls atbildēja, ka viņam neesot iespējams no grupas atdalīties un tā viņa vizīte Mūzikas krātuvē diemžēl izpalika. Domāju, ka gan viņš, gan Mūzikas krātuve no viņa vizītes būtu ieguvuši.

Šīs tūristu grupas uzturēšanās laikā Austrālijā bija arī daudzi cilvēki, īpaši Melburnā un Adelaidē, kas satikās ar viesiem no Latvijas. Tomēr no vēlākiem komentāriem noprotu, ka šī daļējā atturība un Austrālijas latviešu neuzticība laikam nav bijusi saprotama Latvijas kultūras cilvēkiem un atstājusi viņos negatīvu iespaidu. Jāatzīstas, lai gan Saeimā bijām kolēģi, netiku šo jautājumu ar Raimondu Paulu pārrunājis.

Visu augšminēto vēlējos izstāstīt, lai izgaismotu, kā VDK radītās Kultūras sakaru komitejas darbība izskatījās no trimdas latviešu viedokļa un kā tā tika izmantota. Žurnāla Ir rakstā pieminēts, ka liecības par pazīstamu cilvēku iespējamo sadarbību ar VDK sniedz dubultaģenta Imanta Lešinska memuāri, bet viņa grāmatā minētie cilvēki visi noliedz sadarbību ar VDK.

Atļaušos teikt, ka abi šie viedokļi man šķiet ir vienas un tās pašas monētas divas puses.  Latvijas kultūras un inteliģences redzamākie cilvēki noteikti uzskatīja, ka, gūstot iespēju apmeklēt Rietumus, tur tikties ar trimdas latviešiem un sniegt viņiem latviešu mūziku vai dzeju, kā arī atgriežoties un stāstot draugiem un kolēģiem par savu redzēto un dzirdēto, viņi noteikti nav sadarbojušies ar VDK.  Toties VDK no savas puses saredzēja ieguvumu no šīm vizītēm – bija sēta savstarpēja neuzticība trimdā un šķelta tās sabiedrība. Mūzika, dzeja vai filmas, ko sniedza Latvijas kultūras cilvēki, protams, deva pienesumu latviešu kultūrai trimdā un īpaši jaunajā paaudzē nostiprināja sajūtu par Latviju kā reālu tēvzemi, nevis tikai vecāku uzburtu vīziju. Tajā pašā laikā VDK noteikti uzskatīja, ka tā iegūst, atļaujot kultūras un inteliģences cilvēkiem braukt uz Rietumiem. Vairāki Latvijas cilvēki, kam bija iespēja izbraukt uz ārzemēm, man ir stāstījuši, ka viņiem atskaites tika pieprasītas, bet ziņas, ko viņi deva, bija lielā mērā vispārējas, paviršas vai pat safantazētas. Tomēr, drošības un izlūkdienesti jau strādā, saliekot kopā informācijas drumstalas un mēģinot veidot lielākas bildes. Domājams, ka tika mēģināts sakopot informāciju par trimdas vadošajiem cilvēkiem, organizācijām un vietām, lai saprastu, ar ko turpmāk kontaktēties vai kur būtu jāliek uzsvars. Manuprāt, VDK uzskatīja, ka viņi ir “šaha partijas” galvenie spēlētāji un citi tikai figūras uz dēļa. Cik katra no trīs iesaistītajām pusēm – VDK, Latvijas kultūras un inteliģences cilvēki un trimdas latvieši – reāli ieguva vai zaudēja no šīs “spēles”, ir droši vien atkarīgs no attiecīgās situācijas un iesaistītajiem cilvēkiem. Daļai no trimdas politiskiem cilvēkiem šī “spēle” bija vairāk vai mazāk redzama, bet nebija viegli to atspēkot, jo tika spēlēts uz cilvēku emocijām.

Labākais līdzeklis toreiz bija tas pats, kas šodien pret viltus ziņām – izglītot cilvēkus par notiekošo, lai viņi paši varētu labāk saprast, kas notiek, un pieiet jautājumam analītiski un nevis emocionāli.

Sidnejā mums tas daļēji izdevās, bet jāatzīst, ka daļēji VDK arī sasniedza savu mērķi. Šķiet, daļēji VDK nodoms izdevās arī Adelaidē, jo Raimondam Paulam izpalika vizīte Mūzikas krātuvē, kas, iespējams, būtu devusi abpusēju labumu un, domājams, atstāja viņam arī zināmu rūgtumu par trimdas latviešiem.

Šķiet, arī šodien, atskatoties uz Imanta Lešinska un Kultūras sakaru komitejas darbību, nevajadzētu pieiet ar tādu pašu mērauklu, ar kādu dažkārt piegāja trimdā – melns vai balts – proti, vai kultūras un inteliģences pārstāvji, kuriem bija iespēja izbraukt uz Rietumiem, sadarbojas ar VDK. Tas bija domstarpību pamatā trimdā un atskatoties, šāda mēraukla, liekas, bija pārlieku primitīva. Situācija bija daudz niansētāka. Šāda melnbalta, krasa nostāja, kas toreiz deva iemeslu sabiedrības šķelšanai trimdā, arī tagad brīžam kalpo par nevajadzīgu sabiedrības sašķelšanu. Padomju laikā jau neviens Latvijā nevarēja izvairīties no kaut kādas VDK uzraudzības vai saskarsmes ar to, ja ne citur, tad darbā vai universitātē. Jautājums ir, cik labi šie kultūras un inteliģences cilvēki, kam tika dota iespēja izbraukt, izprata situāciju un kā viņi šo iespēju izmantoja – ko stāstīja trimdas latviešiem un kādas ziņas un jaunas vēsmas atveda no sava ceļojuma un nodeva tālāk draugiem un kolēģiem Latvijā, kam šīs ziņas bija ļoti būtiskas. Tas, ka vairākums no šiem cilvēkiem bija starp tiem, kuri virzīja atmodu Latvijā, manuprāt, liecina, ka viņiem “sirds bija īstā vietā”.

 

Autors ir bijis 8. un 9. Saeimas deputāts

Komentāri (12)

Kârlis Streips 23.04.2018. 08.18

Tādas pašas diskusijas bija Čikāgā, kur es uzaugu. Cita starpā Kultūras sakaru komiteja arī organizēja kino izrādes, un vienā gadījumā mans vectēvs mātes pusē savu meitu (ne manu mammu, jaunāko māsu) aizveda uz seansu un tad pats sēdēja mašīnā un pīpēja iekams filma bija beigusies un meitu viņš atkal varēja vest mājās. Es pats, ja atmiņa neviļ, noskatījos “Nāves ēnā” un pārdomāju, kas gan tajā varēja būt tāds, kurā ir iekodēta padomju propaganda, ja reiz stāstu sacerēja Blaumanis ilgi pirms tāda PSRS vispār parādījās uz kartes, taču citi, ka minējis autors, uzskatīja, ka jebkādi kontakti ar Latvijas PSR, tās cilvēkiem un tās kultūru, ir bīstami. No autora rakstītā, tieši stāsts par mūzikas krātuvi Austrālijā man visvairāk apliecina, cik absurda tā situācija patiesībā bija. Paldies Bērziņa kungam par pārdomām.

+3
0
Atbildēt

0

tonijs 20.04.2018. 12.37

1) “Šāda melnbalta, krasa nostāja, kas toreiz deva iemeslu sabiedrības šķelšanai trimdā, arī tagad brīžam kalpo par nevajadzīgu sabiedrības sašķelšanu.”- Pilnīgi piekrītu.

2) Tas, ka vairākums no šiem cilvēkiem bija starp tiem, kuri virzīja atmodu Latvijā, manuprāt, liecina, ka viņiem “sirds bija īstā vietā”.- Pilnīgi piekrītu.

3) Zakenfeldam īpašu uzmanību pievērsa vairāki vīrieši ar “sīvā” starpniecību, kam pašiem pret to bija liela izturība.- Par šo es smējos 🙂

+3
0
Atbildēt

1

    andrejs > tonijs 21.04.2018. 10.00

    arī tagad brīžam kalpo par nevajadzīgu sabiedrības sašķelšanu.”- Pilnīgi piekrītu.
    ————–
    Vakar tieši to pašu par Stambulas konvencijas uzspiešanu no ārpuses runāja LTV1 Kultūršokā. Šī ekstrēmā konvencija ir sašķēlusi Latvijas sabiedrību divās daļās. Kam tas ir izdevīgi?

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Dusma > andrejs 21.04.2018. 10.12

    Nepiekrītu. Tas, ka neesam pieraduši pie viedokļu daudzveidības – tā ir mūsu – postotalitāras sabiedrības bēda – nelaime.
    Tā dāma, nē – nedāma , kura tur diskusijas laikā leca augšā un skrēja laukā no zāles, jo kategoriski nepiekrita katoļu virsvadonim – piedodiet – tādu nedāmu nedrīkst likt nevienā amatā. Tāda nedāma – ar tik absolūtu neiecietību ir tikpat liela teroriste kā visi isis galvugriezēji – atšķirībā no ISIS viņa vienkārši nav tikusi pie galvu griešanas

    Un sabiedrība nav sadalīta divās daļāATBILDĒT
    Komentēts. Es piemēram, esmu absolūti vienaldzīga pret to va šo konveciju pieņems vai nepieņems, jo neba nu konvecija būs tās, kura kaut ko mainīs beztiesiskā valstī. Izlasiet šajā I R numurā interviju ar Nilu Muižnieku par Azerbaidžānu – nu ?! Turcija – arakstīs konveciju , bet turēs cilvēkus mūža ieslodzījuma par protestiem pret varu?

    Vai mana personīgā pieredze, kad Latvijas valsts vara man perfekti nodemosntrēja, ka ja esi nabadze un tev nav naudas ko maksāt tiesu varai – tad sēdi un klusē – esi pateicīga, ka tev zobus nesit.

    Tā kā – puiši – nepiekrītu jūsu spriedumam –

    +2
    -2
    Atbildēt

    1

    Dusma > Dusma 21.04.2018. 13.19

    SKAISTA UN LAIMĪGA CILVĒKTIRGOTĀJA – GLUŽI KĀ VIENA OTRA TEPAT LATVJĀ ….

    http://www.bbc.com/news/world-us-canada-43846243

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

Mikelis Strikis 25.04.2018. 08.11

Ne tikai VDK savā laikā šķēla trimdas latviešu sabiedrību. Vai kāds atceras kādu traci Sidnejā sacēla “Hair” izrādes?
Bet pateicos Guntim par šo rakstu. ir vērts atcerēties senus notikumus/vēsturi, lai no tiem/tās mācītos un mācības pielietotu ikdienas dzīvē šodien un nākotnē.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu