Diena: 20. aprīlis, 2018

Kalnmeiers par OIK neatbilstību Satversmei vēršas ST

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers ceturtdien iesniedza Satversmes tiesai (ST) pieteikumu par Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) regulējuma neatbilstību Satversmei. Prokuratūrā, atbilstoši Prokuratūras likumam, izvērtēta Elektroenerģijas tirgus likuma normu atbilstība Satversmei, aģentūru LETA informēja prokuratūras preses pārstāve Una Rēķe.

Pārbaudes rezultātā, izmantojot ST likumā noteiktās tiesības, ģenerālprokurors ST iesniedza pieteikumu Elektroenerģijas tirgus likumā noteikto pienākumu – publiskā tirgotāja izmaksas segt visiem Latvijas elektroenerģijas galalietotājiem – atzīt par neatbilstošu Satversmei.

Ģenerālprokurors minējis divus Satversmes pantus, proti, visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, kā arī īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.

Rēķe apliecināja, ka prokuratūra pārbaudi sāka pati pēc savas iniciatīvas.

Tikmēr 14. martā Saeimas Pieprasījumu komisijas noraidīja deputāta Ivara Zariņa (S) un citu “Saskaņas” parlamentāriešu iesniegtos pieprasījumus ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam (V) par obligātās iepirkuma komponentes (OIK) skandālu, taču komisija nosūtīja vēstuli un visus materiālus ģenerālprokuroram, lai prokuratūra varētu izvērtēt OIK skandāla jautājumu.

Valdošās koalīcijas partijas atbalstīja ieceri par augsta līmeņa darba grupu, kurai līdz šā gada 1. augustam uzdots sagatavot OIK un subsidētās elektroenerģijas sistēmas ietekmes uz tautsaimniecību izvērtējumu, priekšlikumus OIK kā maksājuma mehānisma atcelšanai un priekšlikumus esošo atbalsta saņēmēju darbībai pēc OIK maksājumu atcelšanas.

Ministru kabinets arī atbalstīja Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavoto priekšlikumu pastiprināt uzraudzību pret krāpniecību ar OIK atļaujām. Noteikumu mērķis ir veicināt valsts atbalsta, ko sedz visi elektroenerģijas gala patērētāji, efektīvāku izlietojumu, izmaksu prognozējamību, vienlaikus ieviešot stingrāku koģenerācijas staciju kontroles mehānismu un nosakot papildu darbības nosacījumus atbalsta saņemšanai.

Pēc publiski izskanējušās informācijas par atsevišķu koģenerācijas elektrostaciju neatbilstību Ministru kabineta noteikumu prasībām, EM, paralēli normatīvās bāzes pilnveidošanai, veica auditu sēriju, lai analizētu un vērtētu visu iesaistīto iestāžu un uzņēmēju rīcību un pieņemto lēmumu leģitimitāti.

EM veic pārbaudes atjaunojamo energoresursu koģenerācijas elektrostacijās, kas sākušas darbību ar pazeminātu jaudu, tai skaitā stacijās, kas vēl nav noslēgušas līgumu par OIK. Līdz marta sākumam EM atcēla atļaujas pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros kopumā 21 koģenerācijas elektrostacijai. Tādējādi, pēc ministrijas aplēsēm, novērsts iespējamais OIK kopējais izmaksu pieaugums turpmākajos desmit gados par aptuveni 334,8 miljoniem eiro.

Gapoņenko aiztur par iespējamām pret Latviju vērstām darbībām

Drošības policija (DP) aizturējusi nereģistrētā veidojuma “Nepilsoņu kongress” (NK) vadītāju Aleksandru Gapoņenko par iespējamām pret Latviju vērstām darbībām, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija. Gapoņenko aizturēšanu apstiprināja arī viņa advokāte Imma Jansone, kura gan nezināja, kāpēc viņš aizturēts.

Advokāte ir ceļā pie klienta, kurš šodien tikšot pratināts. Pats Gapoņenko uz aģentūras LETA zvaniem neatbildēja, jo viņa tālrunis ir izslēgts.

DP, neminot aizturētās personas vārdu, informēja, ka aizturēšana notikusi kriminālprocesā, kas sākts 4. aprīlī par darbību, kas vērsta pret Latvijas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Satversmē neparedzētā veidā. Krimināllikums par šādu noziegumu paredz brīvības atņemšanu līdz astoņiem gadiem.

Saistībā ar sākto kriminālprocesu un personas aizturēšanu tiek veiktas arī kratīšanas ar personu saistītos objektos. Ņemot vērā izmeklēšanas intereses, DP patlaban plašākus komentārus nesniedz.

DP informēja, ka pret aizturēto personu iepriekš ir rosināts sākt kriminālvajāšanu par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu. LETA jau ziņoja, ka pērn februārī Rīgas tiesas apgabala prokuratūra nodevusi tiesai krimināllietu, kurā Gapoņenko apsūdzēts par nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa šo lietu skatīs 19. jūnijā.

Pēc prokuratūras domām, apsūdzētais 2015. gada 27. februāra vakarā sociālajā tīklā “Facebook”, izmantojot savu izveidoto profilu, tīši publicēja rakstveida izteikumus, apzinoties, ka to saturs ir vērsts uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu pret latviešu, lietuviešu un igauņu tautības pārstāvjiem.

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis (V) šonedēļ lūdza DP izvērtēt Gapoņenko sacerējumus sociālajā tīklā “Facebook” par to, ka amerikāņi Rīgā “veikšot etnisko tīrīšanu”. Aģentūras LETA rīcībā esošā informācija liecina, ka Gapoņenko piektdienas aizturēšana 4. aprīlī sāktajā kriminālprocesā nav saistīta ar šo paziņojumu “Facebook”.

Gapoņenko sociālajā tīklā “Facebook”, it kā atsaucoties uz kādu “amerikāņu draugu”, ierakstīja, ka maija vidū Rīgas ielās notikšot plašas NATO militārās mācības, kuru laikā daļa amerikāņu karavīru maskēšoties par krievvalodīgajiem un inscenēšot nekārtības, kas vēlāk masu medijos tikšot atainotas kā reālas masu nekārtības, kuras organizējusi Krievija. Gapoņenko apgalvoja, ka amerikāņu karavīri kopā ar DP veikšot krievvalodīgo arestus, kas noslēgšoties ar koncentrācijas nometnes izveidi un eksekūciju “Skonto” stadionā.

DP savos pārskatos Gapoņeko regulāri vērtē kā Krievijas tautiešu politikas atbalstītāju.

15. maija demokrāti

Ministrs Gerhards un parlamentārais sekretārs Eglītis sākuši Latvijas pašvaldībās “ieviest kārtību”. Jau vairāk nekā pusgadu skan lozungi par demokrātijas nodrošināšanu vietvarās, despotisma izskaušanu, likumības ieviešanu utt. Dažāda veida paziņojumus un ietekmes formas vērš pret daudzām pašvaldībām – te komiteju sastāvi nav demokrātiski, te domes priekšsēdētāja rīkojums atceļams, te jāpārskata dažāda veida pašvaldību lēmumus. Beidzot mums ir uzradušies tie, kas izprot demokrātiju, iedzīvina to Latvijas pašvaldību darbā un, vispār, apmierina tautas pieprasījumu pēc “vietvaru nolikšanas pie vietas”.

Tikai žēl, ka šobrīd vēl spēkā atjaunotās demokrātiskās Latvijas Republikas deviņdesmito gadu pašvaldības likums, kurā pēc Latvijas Tautas frontes un barikādēm valstsvīri mēģināja rast līdzsvaru starp divām leģitīmām tautas pārstāvniecībām – centrālo valsts varu un demokrātiski izvēlētiem novadu priekšstāvjiem. Var diskutēt, vai tas izdevās, vai nē, tomēr vairāk nekā divdesmit gados problēmjautājumi tika izrunāti, meklējot situācijai atbilstošākos risinājumus likuma izmaiņu veidā.

Nāk 15. maijs, un ministrs Gerhards ar parlamentāro sekretāru Eglīti ar karogiem varēs doties kādā gājienā vai braucienā par godu šim Latvijas vēstures augstākajam demokrātiskuma punktam. Kā saka – demokrātiem jāsvin demokrātija! Ceru arī, ka drīz abi piedāvās kādus likuma grozījumus, kas kaut cik pietuvinās Latvijas pašvaldību tiesisko regulējumu “ideālajam” stāvoklim, kāds tas kļuva pēc 1934. gada 15. maija. Tad izformēja pašvaldības un pašvaldību amatpersonas aizstāja ar ministra ieceltiem ierēdņiem.

Demokrātijai nepārtraukti ir jāpilnveidojas. Jāmeklē un jāievieš labākie pasaules paraugi. Attiecībā uz mēru patvaļu ir jānosaka, ka tos var atsaukt, ja tie pārkāpj esošos tiesību aktus vai darbojas pretrunā valsts mērķiem, un to var izdarīt ministrs.

Nu, tā, kā tas, piemēram, bija noteikts 1935. gada Vācijas pašvaldību likumā (107. un 109. paragrāfs; skatīt šeit). Labākas un demokrātiskākas dzīves vārdā taču likumi ir jāmaina!

Ir tiešām patīkami, ka kāds darbojas nevis pēc likuma normām, bet pēc “revolucionārās sirdsapziņas”. Laikam arī patlaban visas ministra Gerharda un parlamentārā sekretāra Eglīša darbības pašvaldību pārraudzības jomā, ko paviršs vērotājs varētu uzskatīt par darbības imitāciju, ir revolucionāras –  neviens nav atlaists, neviens nav sodīts. Kā nesen, komentējot Rīgas un Ventspils opozicionāru sūdzības, aicināja parlamentārais sekretārs Eglītis – paskatieties, kas notiek Salaspilī un Baldonē, kur Nacionālā apvienība ir opozīcijā!

Rīgas domes “trīs jautājumu sāga” tagad ir dominējoša, novēršot uzmanību no nanoūdeņiem, pašvaldības apmaksātām politiķu reklāmām, Krievijas pensionāru bezmaksas vizināšanas un citām VARAM skatījumā demokrātiju neapdraudošām problēmām, jo ar to risināšanu taču nekādā veidā nevar kuplināt 15. maija svinības.

Cīņai sveiks!

 

Autors ir Salaspils novada domes priekšsēdētājs

“ABLV Bank” advokāti aicina “FinCEN” atsaukt “pārspīlētās apsūdzības”

“ABLV Bank”, kuras akcionāri nolēmuši sākt bankas pašlikvidāciju, advokāti aicina ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūciju (“FinCEN”) atsaukt publicēto priekšlikumu, teikts publiskotajā bankas advokātu atbildes vēstulē “FinCEN”.

Bankas advokāti norāda, ka “FinCEN” pret “ABLV Bank” izvirzījis “pārspīlētas apsūdzības”, par kurām lielā daļā sniegti vai nu ļoti vispārīgi apgalvojumi, vai arī nav uzrādīti pierādījumi gan par naudas atmazgāšanu, gan apvainojumiem kukuļdošanā. “FinCEN” neesot arī ņēmis vērā “ABLV Bank” paveikto finanšu noziegumu novēršanas programmā. Ņemot vērā šos argumentus, kā arī to, ka banka jau pieņēmusi lēmumu par pašlikvidāciju, “FinCEN” 13. februāra priekšlikums par “ABLV Bank”, pēc advokātu minētā, ir atsaucams, ziņo LETA.

“ABLV Bank” piesaistītie advokāti no starptautiskā uzņēmuma “WilmerHale” ASV biroja sagatavojuši 34 lappušu atbildi, kurā ietvertas vairāk nekā 170 atsauces uz ASV likumdošanas aktiem, tiesu lēmumiem, ASV Kongresa materiāliem, bankas iekšējiem dokumentiem, politikām, noteikumiem, procedūrām un stratēģijām, kā arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) normatīvajiem aktiem un citiem dokumentiem. Atbildes vēstuli parakstījis zvērināts advokāts David Cohen (Deivids Koens).

Atbildes vēstulē Koens norādījis, ka “FinCEN” ne tikai nav uzrādījis pietiekamus pierādījumus pārmetumiem, bet tā rīcībā arī nav bijusi pilnīga informācija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas un sankciju ievērošanas ieviesto sistēmu “ABLV Bank”. “Tiek ignorēti tie būtiskie uzlabojumi, kurus banka ieviesusi pēdējo dažu gadu laikā, arī būtiski samazinot nerezidentu īpatsvaru klientu portfelī. “FinCEN” arī neņem vērā tās pozitīvās pārmaiņas, kuras notikušas Latvijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas un sankciju ievērošanas jomā,” teikts vēstulē.

Atbildes vēstulē nav noliegts, ka “ABLV Bank” biznesa modelis vēsturiski bija saistīts ar salīdzinoši augsta riska klientiem no augsta riska jurisdikcijām, tomēr, kā norādīts vēstulē, “FinCEN” paziņojuma publicēšanas brīdī banka bija paveikusi būtisku darbu risku mazināšanā, tai skaitā atsakoties no augstāka riska klientiem un pievēršoties zemāka riska pakalpojumiem, būtiski uzlabojusi iekšējo kontroles sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma finansēšanas un sankciju pārkāpumu novēršanas jomā.

Advokāti norāda, ka minētās pārmaiņas, kas ir īpaši būtiskas, vērtējot vai banka var radīt iespējamu finanšu noziegumu risku, kā to paredz ASV Patriotu akta 311.pants, “FinCEN” ziņojumā netiek pieminētas.

“Neraugoties uz to, vai šīs informācijas neminēšana ir radusies tādēļ, ka “FinCEN” publiskoja paziņojumu, par to neinformējot “ABLV Bank”, vai tādēļ, ka “FinCEN” daļēji balstījās uz informāciju, ko tam sniedza apšaubāmas uzticamības avoti, “FinCEN” noteikti  nav ņēmis vērā nozīmīgās pārmaiņas, kuras “ABLV Bank” īstenoja savā finanšu noziegumu novēršanas programmā. Tādējādi “FinCEN” nepamato pausto pārspīlēto apgalvojumu par to, ka “ABLV Bank” ir “institucionalizējusi” noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju kā vienu no bankas pamatdarbības pīlāriem,” raksta advokāti.

Vēstulē advokāti norāda uz, viņuprāt, “FinCEN” pārkāptajiem ASV Administratīvo procesu akta jeb Administratīvā procesa likuma (Administrative Procedure Act, APA) principiem. Pēc advokātu minētā, “FinCEN” nav nodrošinājis pietiekamu, pilnvērtīgu, neklasificētu un uz pierādījumiem balstītu informāciju, kas attiecīgi neļauj “ABLV Bank” pilnvērtīgi atbildēt uz apsūdzībām.

Tāpat bankas advokāti norādījuši uz vairākām pretrunām, piemēram, “FinCEN” pārmetumi ir pretrunā ar to, ka banka plānoja ieiet ASV finanšu tirgū, izveidojot bankas pārstāvniecību Ņūdžersijā. “ABLV Bank” apzinājās, ka, 2017. gada janvārī piesakoties šīs pārstāvniecības atvēršanai, banka tiks tieši pakļauta ASV regulatīvajai uzraudzībai. Savā pieteikumā Ņūdžersijā banka norādīja, ka “pārstāvniecības izveidošana iecerēta, lai sekmētu informācijas apmaiņu saskaņā ar labāko praksi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riska pārvaldībā.” Banka veica nepieciešamās darbības, lai sagatavot pieteikumus bankas darbības veikšanai nepieciešamo atļauju saņemšanai no ASV Centrālās bankas un Ņūdžersijas štata. Pieteikumi pārstāvniecības atvēršanai ietvēra plašu aprakstu par pasākumiem, kurus ABLV bija veikusi un plānoja veikt, lai ieviestu efektīvu OFAC noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas un sankciju ievērošanas programmu, norādīts vēstulē.

“Pieteikums pārstāvniecības atvēršanai un ar tiem saistītā gatavība ievērot ASV noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas un sankciju ievērošanas normas atspoguļo bankas izvēli būt pakļautai tiešajam ASV regulējumam un ievērot visaugstākos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un sankciju ievērošanas standartus. (..) Šāda izvēle ir savāda, lai neteiktu vairāk, ja bankas vadība, akcionāri un darbinieki “institucionalizēja noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju kā vienu no bankas pamatdarbības pīlāriem”, kā “FinCEN” apgalvo paziņojumā,” vēstulē uz pretrunām norāda Koens.

Atbildē bankas advokāti sniedz viedokli arī attiecībā uz tiem “FinCEN “apgalvojumiem, kas skar 2017.gada administratīvo lietu par iespējamiem Ziemeļkorejas sankciju pārkāpumiem, Moldovas banku, ukraiņu uzņēmēju Sergeja Kurčenko un citiem “FinCEN” ziņojumā pieminētajiem jautājumiem. Atsevišķos gadījumos, norāda advokāti, nav precīzi skaidrs, par kādiem gadījumiem “FinCEN” izteicis pieņēmumus. Tāpat uz vairākām apsūdzībām informāciju un atbildes nav iespējams sniegt, jo, kā norāda advokāti, par tiem nav uzrādīti nekādi pierādījumi un nav skaidrs, par kurām lietām un par kuru laika posmu ir runa.

Pēc ASV advokātu norādītā, īpaši negatīvi banku pārsteidzis” FinCEN” “pilnīgi nepamatotais apgalvojums”, ka “ABLV vadība ir izmantojusi kukuļošanu, lai ietekmētu Latvijas valsts amatpersonas, cenšoties novērst pret to vērstās tiesiskās darbības un mazināt draudus savai augsta riska darbībai.” Vēstulē uzsvērts, ka ABLV kategoriski noliedz, ka kāds bankas pārstāvis būtu piedāvājis kukuļus Latvijas amatpersonām, norādot, ka šī apsūdzība kopumā ir pilnībā nepamatota. Ņemot vērā, ka kukuļdošanas epizode ir īpaši uztraukusi bankas vadību, tā nosūtījusi iesniegumus Latvijas Valsts policijai un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, lūdzot pilnvērtīgi izvērtēt un izmeklēt “FinCEN” apgalvojumus, piedāvājot pilnīgu sadarbību šīs lietas izmeklēšanā.

Advokāti uzsver, ka “FinCEN” publiskotais priekšlikums izraisīja procesu, kas noveda pie Eiropas Centrālās bankas lēmuma pasludināt “ABLV Bank” par tādu finanšu iestādi, kas ir vai nonāks grūtībās (“failing or likely to fail”). Tas savukārt noveda pie bankas neatgriezeniska lēmuma sākt pašlikvidāciju. “Tādējādi šobrīd “ABLV Bank” īsteno vienīgi pasākumus savas darbības pabeigšanai, un nerada un nevar radīt apdraudējumu nevienai ASV finanšu iestādei, nemaz nerunājot par ASV finanšu sistēmu kopumā. Tāpēc “FinCEN” būtu jāatsauc savs paziņojums un lēmumprojekts, kā arī jāpārtrauc lēmumprojekta virzība tā apstiprināšanai,” raksta advokāts, iepriekš norādot, ka šāda priekšlikuma virzīšanai nebūtu nedz praktiskas, ne tiesiskas nozīmes.

ABLV arī vēstulē pauž gatavību cieši sadarboties ar “FinCEN”, piedāvājot jebkādu informāciju, kas varētu būt nepieciešama priekšlikuma apspriešanai. “Ar cieņu lūdzam “FinCEN” atsaukt savus secinājumus, paziņojumu un lēmumprojektu, kā arī neturpināt lietas virzību galīgā lēmuma pieņemšanai saistībā ar ASV Patriotu akta 311.pantu,” teikts vēstulē.

Aģentūra LETA jau vēstīja, ka “ABLV Bank” problēmas radās pēc “FinCEN” februāra vidū paziņotā, ka tā plāno noteikt sankcijas “ABLV Bank” par naudas atmazgāšanas shēmām, kas palīdzējušas Ziemeļkorejas kodolieroču programmai, kā arī nelegālām darbībām Azerbaidžānā, Krievijā un Ukrainā. “FinCEN” publiskotajā ziņojumā arī teikts, ka “ABLV Bank” vadība līdz 2017.gadam izmantojusi kukuļdošanu, lai ietekmētu amatpersonas Latvijā, cenšoties novērst pret to vērstas tiesiskas darbības un mazinātu draudus savām augsta riska darbībām.

Par attiecīgo “FinCEN” ziņojumu 60 dienu laikā “ABLV Bank” varēja iesniegt rakstiskus iebildumus.

ASV finanšu ministra vietniece terorisma un finanšu izlūkošanas jautājumos Sigala Mandelkere iepriekš atzīmēja, ka “ABLV Bank” ir padarījusi naudas atmazgāšanu par bankas uzņēmējdarbības pamatu. “Turklāt “ABLV Bank” ir veikusi pārskaitījumus korumpētām, politiski ietekmīgām personām un novirzījusi miljardiem dolāru publiskā korupcijā un aktīvu izvešanā ar fasādes kompānijas kontiem,” viņa sacīja.

Tāpat ziņots, ka “ABLV Bank” strīdā ar “FinCEN” pārstāvošais Koens ir bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) direktora vietnieks un “FinCEN” pārraugs. Koens no 2015.gada līdz 2017.gadam bija CIP direktora vietnieks, bet pirms darba CIP vadībā četrus gadus viņš bija ASV Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks terorisma un finanšu izlūkošanas jautājumos, tostarp viņa pienākumos bija pārraudzīt “FinCEN” un Ārvalstu ieguldījumu kontroles biroja darbu.

“Koenam bija liela nozīme izstrādājot un ieviešot sankcijas pret Irānu, Krieviju, Krieviju, Ziemeļkoreju, ISIS, “”Al Qaeda” un citām teroristu organizācijām, par ko viņš tika dēvēts kā “prezidenta [Baraka] Obamas iecienītais kaujas komandieris” un kā administrācijas “finanšu Betmens”,” teikts “WilmerHale” mājaslapā.

Koens darbu ASV valsts pārvaldē atstāja, pie varas nākot ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijai, un atgriezās darbā privātajā sektorā.

Pēc aktīvu apmēra “ABLV Bank” 2017.gada beigās bija ceturtā lielākā banka Latvijā. Bankas lielākajiem akcionāriem – Oļegam Fiļam, Ernestam Bernim un Nikai Bernei – uz tiešas un netiešas līdzdalības pamata pieder 87,03% no bankas akciju.

Bez veicinātas pētniecības nebūs izrāviena inovācijām

Pēc Eurostat datiem, gandrīz puse (49,1%) no visiem 28 ES dalībvalstu uzņēmumiem veica inovāciju aktivitātes laikposmā no 2012. līdz 2014. gadam. Starp ES dalībvalstīm lielākā inovatīvo uzņēmumu daļa laikposmā no 2012. līdz 2014. gadam bija Vācijā (67,0% no visiem uzņēmumiem), Luksemburgai (65,1%) un Beļģijai (64,2%). Viszemākie inovatīvās aktivitātes rādītāji tika konstatēti Polijā (21,0%) un Rumānijā (12,8%), bet nedaudz vairāk kā viena ceturtdaļa no visiem uzņēmumiem Ungārijā, Latvijā un Bulgārijā bija inovatīvi aktīvi.

Nevar teikt, ka Latvijā inovācijas netiek stimulētas. Darbojas Pētniecības un inovācijas stratēģiskā padome, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādāja jaunu studentu grantu sistēmas modeli, kura galvenais mērķis ir atbalstīt studentu inovāciju projektus un pētījumus, stiprināt augstskolu un nozaru vadošo uzņēmumu sadarbību tām nepieciešamo cilvēkresursu attīstībā,  LIAA sniedz inovāciju vaučeru atbalstu utt.

Tāpēc daudzi uzskata, ka Latvija ir daudz inovatīvāka valsts, nekā liecina statistikas dati un Latvija var lepoties ar vairākiem izciliem inovatīviem uzņēmumiem arī starptautiskajā līmenī. Jāņem vērā, ka apsekojums par inovācijām Latvijā ir izlases apsekojums, kurā netiek aptvertas visas nozares un netiek ietverti mikro uzņēmumi.  Mikrouzņēmumi spēlē nozīmīgu lomu Latvijas ekonomikā, jo to īpatsvars ir ~ 92%, mikro uzņēmumi nodarbina ~ 32% un PVN devums ir ~ 20,4%. Bez šaubām, eksistē arī citas ar statistikas metodoloģiju nesaistītas nepilnības, kas ietekmē zemo inovāciju līmeni Latvijas uzņēmumos, piemēram, situācija Latvijas zinātnes jomā. Interesanti, ka pēc OECD atzinumiem uzņēmējdarbības sektors ir galvenais pētniecības un attīstības darbību veicējs.

Rādītāju Ieguldījumi pētniecībā un attīstībā (P&A) % no IKP vai P&A intensitāte (R&D intensity)  plaši lieto gan analītiķi, gan politiķi, lai raksturotu valsts P&A līmeni, starptautiskiem salīdzinājumiem, mērķu izvirzīšanai. Saskaņā ar Eurostat datiem (1.tabula), Latvijai ir zemākais P&A intensitātes rādītājs Baltijas valstu vidū (2016. gadā P&A intensitāte Latvijā bija 0,44% no IKP, Igaunijā – 1,28% no IKP, Lietuvā – 0,74%, ES vidēji – 2,03%). Baltijas valstu izvirzītie P&A intensitātes mērķa rādītāji ir: Latvijā 1,5% no IKP līdz 2020. gadam, Igaunijā – 3,00% un Lietuvā – 1,90%.

1.tabula. Izdevumi pētniecībai un attīstībai % no IKP

Pēc 2016. gada datiem Latvija atrodas vistālāk no mērķa rādītāja nekā Lietuva un Igaunija, jo 2016. gadā Latvija sasniedza tikai 29% no mērķa rādītāja, savukārt, Lietuva ap 45% un Igaunija ap 42%. Pat ja Latvija 2020. gadā sasniegs savu mērķi – izdevumi P&A 1,5% no IKP, tās sniegums būs ievērojami zemāks par ES vidējo rādītāju un arī zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā.

Tomēr jāņem vērā, ka P&A izdevumu pieaugums ne vienmēr izraisa tiešu P&A intensitātes pieaugumu, jo valsts P&A intensitāte lielā mērā ir atkarīga no tās ekonomikas struktūras. Valstīs, kas balstīti uz vidējo tehnoloģiju un zemo tehnoloģiju nozarēm būs zemākā P&A intensitātes vērtība, nekā valstīs kurās dominē augstu tehnoloģiju nozares. Tādējādi, šis rādītājs atspoguļo ne tikai P&A ieguldījumus, bet arī ekonomikas struktūru, kurā tika veikta P&A. Piemērs zemāk parāda valstis, kurām palielinoties P&A izdevumiem naudas izteiksmē, samazinājās P&A izdevumi % no IKP.

2.tabula. Izdevumi P&A milj. $ un izdevumi P&A % no IKP

No kopējiem izdevumiem pētniecībai uzņēmējdarbības sektorā 2016. gadā lielākā izdevumu daļa – 18,9 milj. eiro jeb 70% – tērēta eksperimentālām izstrādēm. Salīdzinot ar 2015. gadu, izdevumi eksperimentālām izstrādēm ir samazinājušies par 2,8 %. Kopējie izdevumi fundamentāliem pētījumiem, salīdzinot ar 2015. gadu, nokrita gandrīz sešas reizes, savukārt lietišķiem pētījumiem samazinājušies par 38,5%. Kopējie izdevumi pētniecībai uzņēmējdarbības sektorā 2016. gadā samazinājās par ~28,3%.

3.tabula. Izdevumi pētniecībai Latvijas uzņēmējdarbības sektorā sadalījumā pa pētījumu veidiem (tūkst. eiro)

*pētījumi jaunu zināšanu ieguvei bez konkrēta iegūto zināšanu pielietojuma mērķa; **oriģināli pētījumi jaunu zināšanu ieguvei, lai sasniegtu kādu konkrētu mērķi vai atrisinātu kādu konkrētu uzdevumu; *** sistemātisks darbs, ko veic, izmantojot zinātnisko pētījumu vai praktiskās darbības pieredzē iegūtās zināšanas, lai ražotu jaunus materiālus, produktus vai iekārtas, ieviestu jaunus tehnoloģiskos procesus, pakalpojumus vai lai būtiski pilnveidotu esošos.

Tieši eksperimentālās izstrādes noved pie inovāciju ieviešanas, turklāt jāņem vērā, ka izgudrojumi notiek cikliski, bet, lai tas notiktu, pētniecībai jānotiek nepārtraukti. Izskatās, ka Latvijas uzņēmumi nodarbojas ar pētniecību, bet tad rodas jautājums – kur paliek mūsu uzņēmumu eksperimentālās izstrādes? Tiek pārdotas citiem? Atliktas labākiem laikiem? Varbūt mēs neizstrādājām kaut ko būtiski jaunu, bet uzlabojam un pilnveidojām jau esošos izgudrojumus?

Raksturojot zinātnē nodarbinātos, pēc CSP datiem, 2015. gadā pētnieciskajā darbā Latvijā strādāja 11 283 darbinieki, no tiem 7827 (69,4%) bija zinātniskais personāls (zinātnieki un citi profesionāļi, kas veic pētījumus). Tikai 161 no tiem 2015. gadā bija ar zinātnisko grādu.

Joprojām Latvijā ir salīdzinoši mazs gados jaunu zinātnieku skaits (4.tabula), zinātniskais personāls vecumā līdz 34 gadiem 2015. gadā veidoja ~26%. Salīdzinoši liels ir pensijas vecuma darbinieku vecumā virs 65 gadiem īpatsvars, kas veido 15,9%. Latvijā un Lietuvā zinātniskā personāla skaitā vairāk nekā puse ir sievietes (~51%), Igaunijā šis rādītājs ir nedaudz zemāks (~44%). Salīdzinot zinātniskā personāla vecuma struktūru starp Baltijas valstīm var konstatēt, ka Lietuvā un Igaunijā ir lielāks zinātnieku īpatsvars vecuma grupā no 25 līdz 44 gadiem. Savukārt Latvijā lielākais zinātniskā personāla īpatsvars (~33%) ir vecuma grupā no 55 un vairāk, kas ir nenormāli liels procents, ja nekas nemainīsies, drīz nebūs kam strādāt zinātnē. Ja finansējums zinātnei turpinās samazināties, mēs nonāksim kritiskā situācijā.

4.tabula. Kopējais zinātniskais personāls (zinātnieki, profesionāļi un projektu vadītāji) 2015.g. pēc dzimuma un vecuma (strādā pilnu un nepilnu darba laiku) Baltijas valstīs

Salīdzinot kopējā zinātniskā personāla skaitu uzņēmējdarbības sektorā starp Baltijas valstīm dinamikā, var konstatēt, ka Igaunijā zinātnieku skaits pakāpeniski samazinās, savukārt, Lietuvā un Latvijā ir pretējā tendence. Lietuvā 2015. gadā, salīdzinot ar 2009. gadu, zinātniskā personāla skaits pieaudzis gandrīz divreiz. Latvijā zinātniskā personāla skaits uzņēmējdarbības sektorā pakāpeniski pieaug. Ņemot vērā uzņēmumu skaitu Baltijas valstīs 2015. gadā, var secināt, ka Latvijā ir vismazākais zinātnieku skaits uz 1 uzņēmumu (0,018), savukārt vislielākais ir Igaunijā (0,039), Lietuvā ir 0,022 zinātnieki uz vienu uzņēmumu.

5.tabula. Kopējais zinātniskais personāls uzņēmējdarbības sektorā

Varam konstatēt pilnīgu pretēju tendenci – izdevumi pētniecībai uzņēmējdarbības sektorā samazinās, tajā pašā laikā kopējais zinātniskais personāls uzņēmējdarbības sektorā stabili palielinās.

Izgudrojumu pieteikumu statistika ir diezgan svārstīgs rādītājs, tomēr var redzēt, ka pēdējo trīs gadu laikā ir tendence samazināties izgudrojumu pieteikumu skaitam (6.tabula).

6.tabula. Izgudrojumu pieteikumu sadalījums pa kategorijām atkarībā no iesniegšanas gada

Salīdzinoši jauns starptautisks indekss Labās valsts indekss (the Good Country Index) atspoguļo valstu iespējas līdzsvarot savus pienākumus pret saviem pilsoņiem ar savu atbildību pret plašu pasauli, jo tas ir ilgtspējīgās attīstības nodrošināšanas pamats. Faktiskais kopējais rangs ir balstīts uz 163 valstīm, kas iekļautas indeksā, un vidējo rangu septiņās kategorijās.

Pēc 2017. gada the Good Country Index rezultātiem Zinātnes un tehnoloģiju jomā Latvija ierindojās 13.vietā, apsteidzot mūsu kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju (7.tabula).

7.tabula. Baltijas valstu rezultāti pēc the Good Country Index 2017

Faktiskais kategorijas Zinātne un tehnoloģijas rangs (8.tabula), tiek apkopots par valstīm un vidējo rangu par pieciem rādītājiem.

  • Starptautiskie studenti: valstī studējošo ārzemju studentu skaits (pēc UNESCO datiem), salīdzinājumā ar ekonomikas lielumu (IKP).
  • Žurnālu eksports: periodisko izdevumu eksports, zinātniskie žurnāli un laikraksti (saskaņā ar ITC) salīdzinājumā ar ekonomikas lielumu (IKP).
  • Starptautiskās publikācijas: starptautiskajos žurnālos (atbilstoši SCImago) publicēto rakstu skaits salīdzinājumā ar ekonomikas lielumu (IKP).
  • Nobela prēmijas: uzkrātās Nobela prēmijas (līdz 2014. gadam), kas piešķirtas valstīm, pamatojoties uz laureātu dzimšanas valsti, kā arī institucionālās piederības valsti (valstis) piešķiršanas laikā, salīdzinot ar ekonomikas lielumu (IKP).
  • Patenti: starptautisko Patentu kooperācijas līguma pieteikumu skaits (saskaņā ar WIPO), salīdzinot ar ekonomikas lielumu (IKP).

8.tabula. Valstu rezultāti jomā Zinātne un tehnoloģijas pēc the Good Country Index 2017*

* Garākā līnija pa labi nozīmē “labāk par vidējo”, savukārt garākā līnija pa kreisi nozīmē “sliktāk par vidējo”, pa vidu ir vidējais

Interesanti, ka 1. vietu 163 valstu vidū ieņem Ukraina ar izciliem rezultātiem kategorijās Starptautiskie studenti, Zinātnisko žurnālu eksports un Starptautiskās publikācijas. Igaunija var lepoties ar labiem rezultātiem Žurnālu eksporta un Starptautisko publikāciju kategorijās, kas ir būtiski labāki par vidējo rādītāju. Lietuva izceļas trīs kategorijās: Žurnālu eksports, Starptautiskās publikācijas un Nobela prēmijas. Latvijas visu kategoriju rezultāti ir labāki par vidējo, it īpaši labi panākumi ir kategorijās Žurnālu eksports un Nobela prēmijas.

Izaicinājumi Latvijai:

  • Inovāciju pozitīva tēla uzturēšana sabiedrībā ir svarīga. Iespējams, ka uzņēmumos inovācijas tiek uztvertas kā hobijs, nevis kā nepieciešamais labklājības pieauguma nosacījums. Tomēr pasaules pieredze rāda, ka visstraujāk attīstās uzņēmumi, kuros vadītāji padomājuši par pētniecību.
  • Nav atbilstoša tiesiskā regulējuma inovācijām, turklāt politikas dokumenti ietver tikai dažus kvantitatīvus mērķus (piemēram, inovatīvo uzņēmumu īpatsvars, izdevumi P&A % no IKP). Nepieciešams izstrādāt likumu par inovatīvo darbību, likumu par valsts atbalstu inovatīvai darbībai, kuros skaidri jādefinē, kas ir inovācija, kas ir inovatīvā darbībā, jāapraksta integrēta valsts atbalsta sistēma intelektuālā īpašuma radīšanai, komercializācijai un praktiskajai īstenošanai, jādefinē vai likums attiecas uz privātpersonām un/vai juridiskām personām, kas veic inovatīvās darbības u.c. pieturas punkti. Šādi likumi jau ir izstrādāti un pieņemti vairākās valstīs, piemēram, Ukrainā, Baltkrievijā, Tadžikistānā u.c.
  • Jādomā, kas strādās zinātnē tuvākajā nākotnē. Jāizstrādā akadēmiskā personāla atjaunošanas politika. Algas augstākās izglītības sektorā nav konkurētspējīgas ar privāto sektoru, līdz ar to, jaunie zinātņu doktori nav pietiekoši motivēti palikt strādāt augstskolās.
  • Neprognozējama uzņēmējdarbības vide. Iespējams, ja Latvijas uzņēmumiem tiktu nodrošināta stabila politiskā un ekonomiskā vide un uzņēmēji būtu pārliecināti par rītdienu, tad viņi arī plānotu inovāciju ieviešanu.
  • Valstī jāveido pārdomāta pieprasījuma pēc inovācijām stimulēšanas programma. Valstij jāizskata iespēja koordinēt izcilu inovatīvu produktu komercializāciju Latvijā, lai mūsu izgudrojumi tiek realizēti mūsu valstī, nevis pārdoti citiem.

Pētniecības skelets Latvijā ir, bet tas jāapaudzē ar gaļu.

 

 

Autore ir Dr.oec., biedrības “Eirointegrācija un ekonomiskā attīstība” valdes priekšsēdētāja

Kultūras sakaru iespaids trimdā – seni notikumi Sidnejā un Adelaidē

Lasot žurnāla Ir rakstus par latviešu inteliģences braucieniem uz ārzemēm un saskarsmi ar VDK, likās, ka būtu jāapgaismo arī šo kultūras sakaru cita puse. Šajā sakarībā vēlos atstāstīt notikumus, kas risinājās Sidnejā un Adelaidē, Austrālijā, jau tālajā 1976. gadā saistībā ar komponista Raimonda Paula un VDK darbinieka un Kultūras komitejas vadītāja Žaņa Zakenfelda vizīti Austrālijā. Viņi apciemoja Austrāliju, Jaunzēlandi un Papua Jaungvineju 18 cilvēku tūristu grupā no PSRS, kurā bija vēl divi latvieši – Jānis Vējš, tolaik PSRS Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta sektora vadītājs, un Zenta Ērgle, projektu arhitekte sabiedriskiem centriem un bērnu grāmatu autore.

Tas bija laiks, kad trimdas latviešu vadību sāka jau pārņemt otrās paaudzes “trimdinieki”, kuri bija izglītoti Rietumos un kuri nebija asimilējušies vietējā sabiedrībā. Viņi sāka aktīvāk attīstīt pretpadomju aktivitātes un atgādināt Rietumos, ka Baltijas valstis kādreiz bija neatkarīgas, ka tās ir okupētas un ka daudzas Rietumu valstis, ieskaitot tolaik Austrāliju, arvien juridiski (de jure) neatzīst šo okupāciju. Trimdas latviešu esamība un to aktivitātes, gan politiskas, gan kultūras, tika cilvēkiem Latvijā dažādos veidos atgādinātas – caur vēstulēm, braucieniem uz Latviju, radio raidījumiem un pat caur Čikāgas piecīšu un Ilmāra Dzeņa dziesmām.

Iespējams, šo aktivitāšu iespaids uz Padomju Savienības pastāvēšanu un drīzu Latvijas neatkarības atgūšanu nebija īpaši liels. Tomēr, šīs aktivitātes laikam “grauza VDK kantes” un šķiet, ka VDK nolēma – jāmēģina trimdas sabiedrības iespaidu neitralizēt.

Domājams pēc trimdas latviešu socioloģiskas aplēses, VDK bija nolēmusi, ka jārīkojas pēc pārbaudītas “receptes”, respektīvi, jāmēģina šķelt trimdas sabiedrību savstarpēji naidīgās grupās, kā jau tas tika sekmīgi darīts ar cara laika emigrantiem Francijā pēc Pirmā pasaules kara un citur.

Laikam socioloģiskās aplēses arī rādīja, ka jautājums, par kuru domas īpaši dalās trimdas sabiedrībā, bija t.s. kultūras sakari, respektīvi, vai vajag sazināties ar cilvēkiem Latvijā, un īpaši ar Latvijas inteliģences pārstāvjiem, vai nē.  Zinot, ka caur šādiem kontaktiem arī nonāk saskarsmē ar VDK – vēstule tiek cenzētas, tūristu grupās ir “pavadoņi”, viesnīcās sarunas tiek noklausītas – viena daļa trimdā uzskatīja, ka nekādi kontakti ar okupēto Latviju nav vēlami, jo tad nonāk kontaktā ar VDK. Cilvēkiem vēl skaudri atmiņā bija 40. gadu deportācijas un komunistiskās iekārtas darbības. Citi, pavisam pretēji, uzskatīja, ka ir vēlams rakstīt vēstules, braukt uz Latvija satikt radus, kā arī klausīties latviešu dziedātājus vai dzejniekus, kam dota iespēja apmeklēt ārzemes, gan lai paši smeltos “latvietības”, gan lai radiem un citiem sniegtu ziņas par kultūras dzīvi un politiskiem notikumiem ārzemēs. Šis bija jautājums, kas trimdas latviešus, kā jau trimdiniekus, skāra ļoti emocionāli un dziļi, jo saistījās ar ilgām pēc zaudētās dzimtenes. Dažkārt debatēs par šo jautājumu bija karstas un politiski “stingras” organizācijas, kā Daugavas vanagi, bija pret šādu tikšanos, toties kultūras cilvēki, vismaz daļa, šādu tikšanos atbalstīja.

Latvija no Austrālijas bija tālu, un 1976. gadā šī problēma vēl turienes trimdas latviešus nebija īpaši skārusi. Tolaik es Sidnejā biju vicepriekšsēdis Latviešu apvienībai Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) un šajā amatā ik pa dažiem mēnešiem vadīju Sidnejas latviešu organizāciju sanāksmi, kurā sanāca pārstāvji no apmēram 30 organizācijām – koriem, biedrības, Daugavas vanagiem, skautiem, korporācijām, rokdarbnieču kopas un citām. Nebiju “vadītājs” Sidnejā, bet vairāk “koordinators”.

Manā redzeslokā notikumi sākās, kad vienu dienu latviešu radio raidījumu vadītāja Vita Kristovska man negaidīti paziņoja, ka Sidnejā esot ieradies Raimonds Pauls. Paulu pēc vārda zinājām daudzi, jo mājās jau bija radu atsūtītas skaņuplates ar skanīgajām Paula dziesmām, kuras tikām daudz atskaņojuši. Bet ka Pauls varēja būt Sidnejā, tik tālu no Latvijas, tas likās neticami. Ziņa par viņa ierašanos apskrēja Sidnejas latviešu sabiedrību kā kūlas ugunsgrēks, tomēr tas arī momentā uzšķīla t.s. “kultūras sakaru” jautājumu, respektīvi, vai ir vēlams ar Paulu satikties, vai nē.

Problēma jau nebija ar Paulu, jo ar viņu labprāt tiktos katrs, bet diemžēl Pauls nāca “komplektā” ar zināmo VDK cilvēku Žani Zakenfeldu, tātad jautājums bija, vai vēlams tikties ar Paulu kopā ar VDK cilvēku, vai nē.

Ierodoties Sidnejā, Zakenfelds bija sazvanījis jaunās paaudzes darbinieku Jāni Čečiņu, kurš viņam bija zināms, jo kā Jaunatnes apvienības vadītājs bija rīkojis Latvijas filmu izrādes Austrālijā. Čečiņš kopā ar jaunu latviešu sievieti satikās ar Latvijas viesiem viesnīcā un savukārt uzaicināja viesus uz tikšanos tajā vakarā Sidnejas Latviešu namā. Čečiņš nolēma tikšanos izveidot pēc iespējas plašu un kopā ar kolēģiem centās apzināt cilvēkus. Viņš arī apvaicājās Sidnejas Latviešu biedrības vadītājam Mārtiņam Siliņam vai būtu iebildumi tikšanos rīkot namā, un Siliņš atbildēja, ka “mums nekas nav, ko slēpt”. Vakarā ieradās 30 – 40 Sidnejas latvieši, ieskaitot Siliņu, teātra ļaudis, sabiedriski darbinieki un citi. Bija uzlikts galdā mazs cienasts. Ierodoties viesiem – Paulam, Vējam un Zakenfeldam – tika izrādīts Latviešu nams, un, tā kā pavadītāju bija daudz, bija norunāts viesus pēc iespējas atdalīt vienu no otra, lai sidnejieši ar katru varētu mierīgi aprunāties bez citu “pavadoņu” klātbūtnes. Zakenfeldam īpašu uzmanību pievērsa vairāki vīrieši ar “sīvā” starpniecību, kam pašiem pret to bija liela izturība. Tikšanās ilga vairākas stundas.

No šīs tikšanās ar viesiem nekādas tiešas sekas nebija, izņemot, ka tas saasināja “kultūras sakaru” jautājumu Sidnejā. Toties diviem jauniešiem šī tikšanās ar viesiem, šķiet, gan radīja sekas.  Abi šie jaunieši tolaik bija divi no vislatviskākajiem jauniešiem Sidnejā, bet, kā jau jaunieši, mazliet dumpīgi. Un kad fakts par viņu tikšanos ar Latvijas viesiem kļuva zināms, viņi no daļas latviešu sabiedrības nonāca kritikas krustugunīs. Laika gaitā Jānis Čečiņš kritiku izturēja un šodien ir Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdis. Toties jaunā sieviete, kura arī bija viena no aktīviem latviešu jauniešiem, pilnībā pazuda no latviešu sabiedrības, iespējams, arī daļēji šīs kritikas iespaidā.

Tātad rezultāts Sidnejā no Raimonda Paula un Žaņa Zakenfelda vizītes bija, pirmkārt, ka sabiedrība atsvešināja vienu no tolaik aktīvākajiem jauniešiem, otrkārt, ka “kultūras sakaru” jautājums vēl turpināja viļņoties vairākus gadus. Lieli VDK panākumi tie nebija, bet droši vien to varēja ierakstīt kādā VDK atskaitē.

Šo rakstot, gribu uzsvērt, ka nekādā ziņā nepārmetu Raimondam Paulam. Ar viņu kā deputātu bijām kolēģi 8. Saeimā un cienu viņu kā goda vīru.

Manuprāt, viņa vārds un slava tika izmantots kā ēsma, ar kuru radīt situācijas, kas sētu nesaticību un savstarpēju naidu Sidnejas un citurienes latviešos, situācijās, kurās virsrežisors bija VDK.

Tas, ka Žanis Zakenfelds bija VDK darbinieks, jau tolaik bija trimdas sabiedrībā plaši zināms un ir atkal apstiprināts VDK zinātniskās izpētes grupas rakstos.

Tas, ka Raimonds Pauls, lai gan izcils un plaši pazīstams komponists, bez Žaņa Zakenfelda viens pats nedrīkstēja satikt trimdas latviešus, spilgti iezīmējās šīs grupas vizītē Adelaidē. Tur mans sievastēvs Ēriks Biezaitis bija gadiem vācis latviešu mūziku – notis, grāmatas, koncertu programmas, plates un skaņu lentes – un izveidojis ievērojamāko latviešu mūzikas krātuvi trimdā, iespējams, pat pasaulē. Ēriks Biezaitis vāca informāciju par mūzikas dzīvi ne tikai trimdā, bet arī saņēma no Latvijas notis, grāmatas un plates, kā arī aktīvi sekoja līdzi Latvijas mūzikas notikumiem. Mūzikas krātuve bija plaši zināma trimdā un laikam daļēji arī starp Latvijas mūzikas cilvēkiem. Un tā Mūzikas krātuvē pienāca ziņa, ka Raimonds Pauls vēlētos krātuvi apmeklēt. Sagadījās, ka Ēriks Biezaitis tajā brīdī nebija Adelaidē un ziņa pienāca viņa dēlam Austrim. Negribēdams vienpersoniski uzņemties atbildību par LAAJ pārzinātās iestādes rīcību, viņš sazinājās gan ar LAAJ prezidija priekšsēdi Edžu Voitkūnu, gan Adelaides kora diriģentu Kasparu Svenni, un kopējais lēmums, kas Raimondam Paulam tika nodots, bija, ka viņš ir mīļi gaidīts, bet tikai bez Žaņa Zakenfelda. Pauls atbildēja, ka viņam neesot iespējams no grupas atdalīties un tā viņa vizīte Mūzikas krātuvē diemžēl izpalika. Domāju, ka gan viņš, gan Mūzikas krātuve no viņa vizītes būtu ieguvuši.

Šīs tūristu grupas uzturēšanās laikā Austrālijā bija arī daudzi cilvēki, īpaši Melburnā un Adelaidē, kas satikās ar viesiem no Latvijas. Tomēr no vēlākiem komentāriem noprotu, ka šī daļējā atturība un Austrālijas latviešu neuzticība laikam nav bijusi saprotama Latvijas kultūras cilvēkiem un atstājusi viņos negatīvu iespaidu. Jāatzīstas, lai gan Saeimā bijām kolēģi, netiku šo jautājumu ar Raimondu Paulu pārrunājis.

Visu augšminēto vēlējos izstāstīt, lai izgaismotu, kā VDK radītās Kultūras sakaru komitejas darbība izskatījās no trimdas latviešu viedokļa un kā tā tika izmantota. Žurnāla Ir rakstā pieminēts, ka liecības par pazīstamu cilvēku iespējamo sadarbību ar VDK sniedz dubultaģenta Imanta Lešinska memuāri, bet viņa grāmatā minētie cilvēki visi noliedz sadarbību ar VDK.

Atļaušos teikt, ka abi šie viedokļi man šķiet ir vienas un tās pašas monētas divas puses.  Latvijas kultūras un inteliģences redzamākie cilvēki noteikti uzskatīja, ka, gūstot iespēju apmeklēt Rietumus, tur tikties ar trimdas latviešiem un sniegt viņiem latviešu mūziku vai dzeju, kā arī atgriežoties un stāstot draugiem un kolēģiem par savu redzēto un dzirdēto, viņi noteikti nav sadarbojušies ar VDK.  Toties VDK no savas puses saredzēja ieguvumu no šīm vizītēm – bija sēta savstarpēja neuzticība trimdā un šķelta tās sabiedrība. Mūzika, dzeja vai filmas, ko sniedza Latvijas kultūras cilvēki, protams, deva pienesumu latviešu kultūrai trimdā un īpaši jaunajā paaudzē nostiprināja sajūtu par Latviju kā reālu tēvzemi, nevis tikai vecāku uzburtu vīziju. Tajā pašā laikā VDK noteikti uzskatīja, ka tā iegūst, atļaujot kultūras un inteliģences cilvēkiem braukt uz Rietumiem. Vairāki Latvijas cilvēki, kam bija iespēja izbraukt uz ārzemēm, man ir stāstījuši, ka viņiem atskaites tika pieprasītas, bet ziņas, ko viņi deva, bija lielā mērā vispārējas, paviršas vai pat safantazētas. Tomēr, drošības un izlūkdienesti jau strādā, saliekot kopā informācijas drumstalas un mēģinot veidot lielākas bildes. Domājams, ka tika mēģināts sakopot informāciju par trimdas vadošajiem cilvēkiem, organizācijām un vietām, lai saprastu, ar ko turpmāk kontaktēties vai kur būtu jāliek uzsvars. Manuprāt, VDK uzskatīja, ka viņi ir “šaha partijas” galvenie spēlētāji un citi tikai figūras uz dēļa. Cik katra no trīs iesaistītajām pusēm – VDK, Latvijas kultūras un inteliģences cilvēki un trimdas latvieši – reāli ieguva vai zaudēja no šīs “spēles”, ir droši vien atkarīgs no attiecīgās situācijas un iesaistītajiem cilvēkiem. Daļai no trimdas politiskiem cilvēkiem šī “spēle” bija vairāk vai mazāk redzama, bet nebija viegli to atspēkot, jo tika spēlēts uz cilvēku emocijām.

Labākais līdzeklis toreiz bija tas pats, kas šodien pret viltus ziņām – izglītot cilvēkus par notiekošo, lai viņi paši varētu labāk saprast, kas notiek, un pieiet jautājumam analītiski un nevis emocionāli.

Sidnejā mums tas daļēji izdevās, bet jāatzīst, ka daļēji VDK arī sasniedza savu mērķi. Šķiet, daļēji VDK nodoms izdevās arī Adelaidē, jo Raimondam Paulam izpalika vizīte Mūzikas krātuvē, kas, iespējams, būtu devusi abpusēju labumu un, domājams, atstāja viņam arī zināmu rūgtumu par trimdas latviešiem.

Šķiet, arī šodien, atskatoties uz Imanta Lešinska un Kultūras sakaru komitejas darbību, nevajadzētu pieiet ar tādu pašu mērauklu, ar kādu dažkārt piegāja trimdā – melns vai balts – proti, vai kultūras un inteliģences pārstāvji, kuriem bija iespēja izbraukt uz Rietumiem, sadarbojas ar VDK. Tas bija domstarpību pamatā trimdā un atskatoties, šāda mēraukla, liekas, bija pārlieku primitīva. Situācija bija daudz niansētāka. Šāda melnbalta, krasa nostāja, kas toreiz deva iemeslu sabiedrības šķelšanai trimdā, arī tagad brīžam kalpo par nevajadzīgu sabiedrības sašķelšanu. Padomju laikā jau neviens Latvijā nevarēja izvairīties no kaut kādas VDK uzraudzības vai saskarsmes ar to, ja ne citur, tad darbā vai universitātē. Jautājums ir, cik labi šie kultūras un inteliģences cilvēki, kam tika dota iespēja izbraukt, izprata situāciju un kā viņi šo iespēju izmantoja – ko stāstīja trimdas latviešiem un kādas ziņas un jaunas vēsmas atveda no sava ceļojuma un nodeva tālāk draugiem un kolēģiem Latvijā, kam šīs ziņas bija ļoti būtiskas. Tas, ka vairākums no šiem cilvēkiem bija starp tiem, kuri virzīja atmodu Latvijā, manuprāt, liecina, ka viņiem “sirds bija īstā vietā”.

 

Autors ir bijis 8. un 9. Saeimas deputāts