Skaistumam un priekam

Laima Grigone, zīmola Laima Ceramics vadītāja, savas keramikas darbnīcas īpašniece un vadītāja. Foto — Jēkabs Kalvelis, Picture Agency
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Kad Laima Grigone sāka gatavot traukus, viņai nebija sava biznesa plāna. Viņa vēlējās veidot skaistas un funkcionālas lietas, kas sagādātu prieku. Vēlāk atklājās, ka arī tāda koncepcija var būt veiksmīgas keramikas darbnīcas pamatā

Ar keramikas meistares Laimas Grigones rokām darinātie porcelāna trauki izskatās tik dabiski, it kā būtu paši kaut kur mežā, pļavā vai upē izauguši. Šķīvji kā dadžu lapas. Uz krūzīšu malām izauguši ķērpīši. Sulu glāzes aplipušas ar gaišām sūnām. Katram šķīvītim citāds raksts, un gluži kā akmeņus tos gribas noglāstīt. Pat auskari mazu zvanu formā atgādina smilgu ar skarām.

«Sākumā nezināju, vai man kas sanāks un vai šādi trauki kādam ir vajadzīgi,» Laima skaidro, kāpēc sāka strādāt bez biznesa plāna. Kamēr viņa nebija piedāvājusi pircējiem savus izstrādājumus, nebija nekādu iespēju pārliecināties — ļaušanās vaļaspriekam atmaksāsies vai ne. Četru gadu pieredze liecina, ka arī šāda keramikas darbnīca var būt bizness.

Iemācījās radošo brīvību

Kad Laima beidza Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, viņa bija nolēmusi studēt interjera dizainu. Toreiz vēlējās strādāt kopā ar māsu Lāsmu, kura ir arhitekte, viņas izveidotajā Radošajā apvienībā Spāres. Taču pirms studiju sākšanas Laima iestājās Oksfordas Bruksa Universitātes (Oxford Brookes) kursos, kas skolu absolventiem dod iespēju iepazīties ar dažādiem dizaina un mākslas veidiem un sagatavot savu portfolio jeb darbu mapi.

«Šajā laikā arī sapratu, ka interjera dizains nav man. Man patika visi praktiskie darbi ar rokām,» stāsta Laima.

Galu galā viņa izvēlējās Falmutas Universitātē studēt mūsdienu amatniecību, jo šī bakalaura studiju programma dod iespēju apgūt darbu ar dažādiem materiāliem: keramiku, stiklu, koku, metālu, plastmasu. Pirmajā studiju gadā jauniešiem vajadzēja apgūt tehnoloģijas un materiālu apstrādes veidus, taču otrajā un trešajā kursā liela uzmanība pievērsta radošā potenciāla attīstībai. «Tur bija liela radošā brīvība un tehniskais atbalsts perfektā līdzsvarā,» viņa stāsta.

Laima atceras, ka studijās nebija uzsvara uz gatavoto lietu funkcionalitāti. Augstāk par, piemēram, tējkannas praktisko izmantojumu pasniedzēji vērtējuši ideju, ar kādu tā veidota. «Viens no maniem mīļākajiem projektiem bija Publika un tava identitāte, kurā trīs mēnešu laikā studentu izstādei bija jāsagatavo darbs. Tāds uzdevums lika domāt ne tikai par to, ar kādiem materiāliem gribu strādāt, bet arī par to, kāds būs mana darba vēstījums. Ilgi sēdēju, galvu rokās saķērusi,» atceras Laima. Galu galā viņa izgatavojusi divarpus metrus garu ozolkoka galdu, uz kura ar kinētiskā mehānisma un magnēta palīdzību rotēja neliela kariete, kurā bija porcelāna tējkanna. Ja kāds vēlējās, varēja no tās ieliet sev tēju krūzītēs, kas atradās uz galda.

«Šajā projektā es risināju sarunu par attālumiem starp dažādām kultūrām un laikiem,» stāsta Laima. Studiju laikā viņa visvairāk darbojās tieši ar keramiku un koku. «Pagaidām diemžēl neatliek laika kokam, taču kādreiz noteikti atgriezīšos pie karošu grebšanas. Tagad tikai reizēm uztaisu kādu mēbeli sev,» saka Laima, salejot bērzu sulas pašas gatavotās porcelāna glāzēs un pamājot uz koka plauktiem pie sienas. Darbā ar koku un keramiku esot jāseko materiāla šķiedrām, jāprot ar tām sadarboties. «Reizēm man vajag piekāpties,» skaidro Laima.

Plāna vienkārši pelnīt naudu nekad neesot bijis. Ja būtu noticis pēc Laimas prāta, viņa pēc augstskolas diploma iegūšanas būtu braukusi uz Japānu strādāt kāda keramikas meistara darbnīcā. «Divus gadus švammētu viņam krūzītes,» ar nelielu ironiju saka Laima. Taču viņas mamma Vēsma Veģere, kas Rundāles novada Svitenes pagastā vada zemnieku saimniecību Urštēni, bija parūpējusies, lai Laimas keramikas darbnīcas izveidei būtu pieejama nauda no Eiropas fonda, kas atbalsta ar lauksaimniecību nesaistītu darbību attīstību laukos.

«Pārdomām, ko darīt pēc universitātes absolvēšanas, man nebija laika. Kad pēc diploma saņemšanas ceremonijas atbraucu mājās, man jau visas iekārtas bija atvestas un bija jāsāk strādāt,» Laima atceras darba sākumu 2013. gadā. Viņa ir gandarīta, jo šādā veidā tika pie virpas, divām keramikas krāsnīm un ventilējama glazēšanas kambara. Tas ir galvenais, kas vajadzīgs Laimas ikdienas darbam.

Pārvarot pirmās kļūdas

«Vienu pilnu gadu man bija tā laime dzīvot ģimenes azotē. Varēju no agra rīta līdz vēlam vakaram tikai taisīt traukus, lai saprastu, kas ir tas, ko vēlos radīt,» atceras Laima. Sākumā bijis daudz brāķu. «Tagad bieži smejos, ka keramika, tāpat kā narkodīleri, pirmo devu dod bez maksas. Jo pirmie darbi parasti sanāk. Kad mājās mēģināju atkārtot to, kas man universitātē bija sanācis, tas vairs neizdevās.»

Vispirms atklājās, ka lielos daudzumos iepirktā porcelāna masa ļoti grūti pakļaujas veidošanai. «Kad tā beidzās, tā bija viena no manām laimīgākajām dienām. Kā iesācēja biju domājusi, ka visas porcelāna masas ir vienādi labas. Bet tā noteikti nav,» stāsta Laima un uzskaita — šo gadu laikā ir izmēģinājusi Austrālijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Lielbritānijā gatavotās porcelāna masas, un par vislabāko atzinusi tikai angļu porcelānu.

Otru problēmu radīja sliktā elektrības piegāde. Urštēni, kur izveidota Laimas keramikas darbnīca, atrodas elektrības līnijas galā. «Korķus sit ārā visu laiku, un saprast, kurā laikā ieslēgt keramikas krāsnis, lai korķus neizsistu, bija liels izaicinājums,» saka Laima. Bijušas vairākas reizes, kad elektrības pārtraukuma dēļ visi krāsnī ieliktie, divu vai trīs mēnešu laikā gatavotie darbi aizgāja bojā. «Mamma iedeva citu skatījumu uz manām pirmajām neveiksmēm — 2014. gadā bija kailsals un viņas zemnieku saimniecībā 90% ziemāju izsala. Tur gāja bojā gada darbs un ieguldījumi, kuru summas rakstāmas ar daudz lielākiem skaitļiem nekā dažas bļodiņas. Katram savas problēmas mēdz šķist kā pasaules gals, bet, ja pacel acis un paveries apkārt, tad saproti, ka tas viss ir nieki,» Laima stāsta, kā tikusi pāri krīzēm.

Laima atzīst, ka pircējus saviem traukiem nav īpaši meklējusi. Vienīgā vieta, ko viņa pati uzrunājusi, ir galerija Riija. «Pārējās galerijas atrada mani,» saka Laima. Vislabākā sadarbība esot izveidojusies ar galeriju Etmo Vecrīgā, kuras pārstāvji Laimu uzrunājuši Brīvdabas muzejā mūsdienu amatniecības festivālā. Ļaudis no citām galerijām piedāvājuši tirgot Laimas traukus, kad pamanīja tos Kalnciema kvartāla tirdziņā. Taču lielu tiesu izgatavotā — pērn  jau ap 60% — Laima pārdod ārzemēs, pircējus atrodot tīmekļa veikalā Etsy un lietotnē Instagram. Ar to starpniecību trauki ir aizgādāti gan uz dažādiem mājokļiem, gan restorāniem, galerijām un veikaliem visās pasaules malās — no ASV līdz Honkongai, no Krievijas līdz Šveicei.

«Mana neparastā stila noslēpums slēpjas tajā, ka man neviens nekad nav teicis, kādam ir jāizskatās traukam,» saka Laima. Viņa vienmēr piedomājot, kā atrast līdzsvaru starp funkcionalitāti un estētiku. Porcelāns viselegantākais esot tad, kad ir plāns, gandrīz caurspīdīgs, taču tad tas ir arī trausls. Tāpēc Laima savus porcelāna traukus veidojot gana biezus, lai tie būtu daudzkārt izturīgāki par māla traukiem.

Lai arī citi lepojas!

«Man patīk mans darbs. Virpojot trauku, man tam jāatdod simtprocentīgi visa uzmanība un jābūt pilnīgi mierīgai. Citādi nekas nesanāks,» stāsta Laima, atzīstot, ka trauku gatavošana ir visbrīnišķīgākais viņas darbā. Kā keramikas meistarei viņai ir priekšrocība ātri vien redzēt sava darba rezultātu. Daudzās jomās to nevar ieraudzīt mēnešiem un gadiem ilgi, tāpēc Laima augstu novērtē prieku turēt rokās pašas gatavotu bļodu vai krūzi.

Blakus viņas nelielajai darbnīcai tiek celta jauna, plašāka. Taču tas nenozīmē, ka Laima sāks trauku rūpniecisku ražošanu. «Noteikti turpināšu traukus gatavot ar rokām,» viņa saka. Lai gan Latvijā ir daudz citu lielisku keramikas meistaru, Laimā nav ne mazākās spriedzes. «Ar lielu prieku iegādājos traukus no citiem amatniekiem. Viņi ir mani draugi, nevis konkurenti. Iegūt kāda cilvēka radītu lietu nozīmē būt konstantā dialogā ar šo cilvēku. Katru reizi lietojot cita meistara trauku, es iedomājos par viņu. Es zinu galdniekus, kas gatavoja manas mēbeles. Pazīstu meistarus, kas šuvuši daudzas manas drēbes. Es pazīstu māksliniekus, kas taisīja manas rotas. Es viņus visus pazīstu.  Meistaru radītām lietām ir pavisam cita vērtība un sajūta. Cilvēki daudz spriež, kā izbēgt no patērētāju kultūras valgiem un ātrajām modēm. Manuprāt, atbilde ir tiešajā pirkšanā. Pazīsti savus meistarus!» Laima iesaka vadīties pēc moto, kuram pati tic: «Pērc mazāk! Pērc labu! Lolo un   paturi!»

Tieši šo sajūtu dēļ Laima ir ieplānojusi jaunās darbnīcas telpas izmantot, lai rīkotu keramikas meistarklases cilvēkiem, kuri nav keramiķi, bet labprāt sev kaut ko izgatavotu. «Gribu mācīt citus cilvēkus. Ar kādu lepnumu cilvēks var pateikt, ka pats savus traukus izgatavojis! Paturēt šo lepnumu tikai sev būtu egoistiski,» saka Laima.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Man lielu prieku sagādā priecīgi klienti. Negribu, palielinot gatavoto trauku apjomus un apgrozījumu, zaudēt kontaktu ar klientiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Lielākā kļūda ir mēģināt izdarīt pārāk daudz. Solījumi jāpilda, bet jāelpo dziļi un jāstrādā mierīgi.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Darīt tikai to, kas pašam patīk. Tirgū savu pircēju atrod visdažādākās preces — gan prastas, gan ekskluzīvas. Jebkam, ko tu taisīsi, būs savs pircējs. Svarīgākais ir viņu atrast.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Iepriekšējais raksts

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu