Ne jau ar viduslaiku domāšanu 2

Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Arboristi atzinuši, ka ozoli alejā pie Nacionālā teātra ir ļoti vērtīgi, tāpēc pamatots ir sabiedrības satraukums par koku likteni pēc simtgades instalācijas izveides

Ja ir vēlme, tad nerūsējošā tērauda instalāciju ozolu alejā kanālmalā pie Nacionālā teātra var uzlikt arī simtgadīgajiem ozoliem nekaitīgā veidā, taču Latvijā ierastajā standartprocedūrā — rakt un betonēt — to nedrīkst, Ir saka arborists Edgars Neilands. Viņš vada uzņēmumu Labie koki, kam Rīgas dome lūdza izvērtēt iespējamo apdraudējumu vēsturiskajai Georga Kūfalta veidotajai ozolu alejai. Starp kokiem iecerēts izvietot tērauda instalāciju Laika priekškars — šis dizaina biroja H2E projekts uzvarēja pašvadības konkursā par Latvijas simtgadei veltītu pilsētvides objektu, kura izveidei dome gatava tērēt 135 000 eiro.

Instalāciju ar vēsturiskiem gadskaitļiem bija paredzēts uzstādīt līdz 4. maijam, bet sabiedrības un vides draugu protestu dēļ tas šajā termiņā nenotiks, atzīst domē. Taču pašvaldībai pagaidām neesot pamata teikt «nē» projektam, «ejam uz priekšu», otrdien Ir teica Rīgas domes Īpašuma komitejas priekšsēdis Oļegs Burovs (GKR).

Šonedēļ pēc Labo koku atzinuma saņemšanas projekta autoriem un arboristiem jāspriež, kādas izmaiņas projektā nepieciešamas, lai tas nekaitētu kokiem. Tikšanās notiek trešdien, tāpēc tās rezultāti līdz šī žurnāla nodošanai tipogrāfijā nav zināmi.

«Koku kopšana un aizsardzība Latvijā ir viduslaiku līmenī,» saka Neilands, norādot, ka 99,99% gadījumu pie jebkādas celtniecības kokiem brutāli tiek cirstas un bojātas dzīvībai svarīgās saknes. Kokā dzīvība izgaist pamazām, cilvēki uzreiz to nepamana — pēc gada nokalst zars, tad otrs, koks mirst lēnām. «Ja cilvēki neceltu troksni, pašvaldība par to neinteresētos,» Neilands ir priecīgs, ka sabiedrība pieprasa izvērtēt koku apdraudējumu simtgades alejā.

Alejas stāvoklis

Sākonējais H2E piedāvājums paredz simtgades instalāciju izvietot alejā starp Nacionālo teātri un pilsētas kanālu. Ir rīcībā nonākušie projekta zīmējumi rāda, ka ik pēc 3,5 metriem zemē metra dziļumā iecerēts iebetonēt stabus apmēram 40 cm platumā. Tērauda instalācija krietni pārsniegs cilvēka augumu — gadskaitļu virtene gar kokiem stiepsies 2,5 metru augstumā. Objekts visvairāk iespaidos pirmos desmit ozolus, skaitot no Valdemāra ielas.

Arborists Neilands atzīst, ka Labie koki veikuši nopietnu alejas izpēti — iegūtas ziņas par katru koku. Vissliktākajā stāvoklī ir pieci ozoli tieši plānotās instalācijas zonā — no sestā līdz vienpadsmitajam kokam. Neilands pieļauj, ka tie bojāti Nacionālā teātra jaunās piebūves celtniecības laikā un pēc gadiem dažus varbūt nāksies nozāģēt. Viņš uzsver, ka aleja pie Nacionālā teātra ir ļoti vērtīga — ozoli ir seni un Latvijai nozīmīgi. Apbrīnojami, ka tie spējuši tik ilgi sakņot agresīvajā pilsētvidē.

Arī biedrība Dabas retumu krātuve ceļ trauksmi par koku stāvokli un «māksliniecisko žogu», kā sarunā instalāciju nosauc biedrības valdes loceklis, Rīgas Tehniskās universitātes docents Māris Zeltiņš. Biedrība vēstulē domes Īpašuma departamentam uzsver, ka katram ozolam jau tagad vidēji atvēlēti tikai 14 kvadrātmetri zemes. Ja šaurajā zemes joslā vēl izvietos instalāciju, katram ozolam atliks tikai 8—10 kvadrātmetri augsnes. Tas samazinās jau tā nabadzīgo gaisa un ūdens pieplūdi.

Arborists Neilands atzīst, ka jebkuri rakšanas darbi koku sakņu zonā pasliktina to stāvokli. Tomēr esot iespējams uzlikt H2E projektēto instalāciju šajā vietā arī kokiem nekaitīgā veidā — bez rakšanas un betonēšanas. Pasaulē ir izgudroti veidi, kā to izdarīt. Kā piemēru viņš min Londonas Mayfair viesnīcas kokus, kas iebūvēti strūklakā. Šīs unikālās strūklakas izveidē koku sakņu sistēma tika nebojājot attīrīta.

Arboristu ieteikumus sola ievērot biroja H2E vadošais dizainers un idejas autors Holgers Elers. Viņš uzsver, ka nekad neesot domājis brutāli rakt zemi pie koku saknēm un betonēt pamatus, bet gan instalāciju nostiprināt ar saudzīgu urbumu palīdzību. Mākslinieki ir gatavi kopā ar arboristiem izpētīt un atzīmēt vietas, kur drīkst urbt. Uz Ir jautājumu par dizainera apgalvoto, ka «saudzīgs urbums» rakšanas vietā ir labāks, Neilands atbild, ka tas ir draudzīgāk kokam, bet arī tā var savainot saknes.

Ir nevarēja iepazīties ar pilnu atzinuma tekstu, ko Labie koki snieguši domei, jo neviena no iesaistītajām pusēm neatsaucās uz aicinājumu to parādīt. Arboristi un projekta autori aizbildinājās, ka tas veikts pēc domes pasūtījuma, tāpēc atļauja jāprasa pašvaldībai. Taču dome atzinumu nerāda. Īpašuma departamenta komunikācijas nodaļas vadītāja Baiba Gailīte tikai atbildēja, ka atzinums ir nosūtīts projekta autoriem H2E, «jo projekts būs jāīsteno arboristu jeb kokkopju stingrā kontrolē».

Sabiedrības iesaiste

Biedrība Dabas retumu krātuve ozolu alejas aizstāvībai ir savākusi iedzīvotāju parakstus — otrdien protesta vēstule ar 203 parakstiem iesniegta Īpašuma departamenta Būvniecības pārvaldē.

Pret simtgades alejas projektu iebilst arī domes opozīcija. Tās pārstāvji Ir atzina, ka domes piedāvātie simtgades projekti — gada sākumā jau uzstādītais 247 tūkstošus eiro vērtais digitālo ekrānu piemineklis Goda vārti pie valdības ēkas un tagad apspriestais Laika priekškars — ir izshēmoti un neglīti. «Šie abi projekti rīdziniekiem izmaksā apmēram 500 000 eiro, un par šo naudu varētu nodrošināt kaut vai 350 000 brīvpusdienu pilsētas skolās un bērnudārzos,» norāda Jaunās konservatīvās partijas līderis Jānis Bordāns. «Prasts gājiens naudas izshēmošanai, lai valsts svinību aizsegā piebāztu kabatas un, iespējams, savāktu finanses kampaņai uz Saeimas vēlēšanām,» viņš secina.

Savukārt Vienotības deputāte Inese Andersone tviterī pauž savu sašutumu: «Lai izgaismotu Brīvības pieminekli, būtu nepieciešami 200 000 eiro. Tam uz simtgadi naudas nav, bet ir ekrāniem un alejām. Ačgārni!» Arī Māris Mičerevskis no Latvijas attīstībai teic, ka viņu simtgades alejas projekts uztraucis jau no paša sākuma, tiklīdz deputāts to ieraudzījis pieminekļu komisijā: «Man liekas, ka Nacionālā teātra ēka ir skaistāka par metāla gadskaitļiem, kuri lielākajai daļai neko neizsaka.»

Dizainers Elers uz Ir jautājumu, vai sabiedrības pretreakcijas dēļ nedomā atteikties no ieceres īstenošanas, atzīst — sajūta nav patīkama. Taču viņš gatavs turpināt un maksimāli delikāti alejā īstenot savu ieceri. «Man neliekas disaster (katastrofa — angļu val.), ka šajā vietā kaut kas parādīsies,» viņš saka. Turklāt Elers sola ņemt vērā argumentētus ieteikumus, kā projektu uzlabot. Skumjā un nogurušā balsī viņš atkārto, ka dizaineru iecere ir parādīt Latvijas vēsturi šajā vietā, kur 1918. gadā proklamēta Latvijas Republika. Pirmais gadskaitlis Laika priekškarā būšot 1896. gads, kad «te notika pirmā Latviešu etnogrāfiskā izstāde». Te ir kultūras vieta, saka Elers un vaicā — kur tad visi ieceres kritizētāji bijuši agrāk?

Docents Zeltiņš piesauc skaitļus, kas liek padomāt par lēmumu sekām ilgtermiņā. Proti, katrs ozols, kurš aug normālā vidē, ik gadu pieaug apkārtmērā par vidēji diviem centimetriem. Ozoli pie Nacionālā teātra ir vairāk nekā 100 gadu veci, taču alejas pusē tuvāk pie teātra ēkas to apkārtmērs ir aptuveni 130—140 cm, tātad šiem ozoliem jau ilgi bijusi grūta dzīve. Kāpēc to vēl vairāk pasliktināt?

Sākotnējais H2E piedāvājums paredz simtgades instalāciju izvietot alejā starp Nacionālo teātri un pilsētas kanālu. Tērauda instalācija (sarkanā viļņotā līnija shēmā) krietni pārsniegs cilvēka augumu — gadskaitļu virtene gar kokiem stiepsies 2,5 metru augstumā

Komentāri (2)

Juris Zandersons 20.04.2018. 10.32

Tā vietā tos gadskaitļus nevar ielikt kanālā, piemēram?

+1
0
Atbildēt

1

    Urga > Juris Zandersons 22.04.2018. 11.50

    Ja kanālā, tad sadārdzinājums neizbēgams…

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu