Mēs esam! • IR.lv

Mēs esam!

4
Kārlis Vērdiņš. Foto — Toms Harjo
Anda Burve-Rozīte

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš (38) par to, kā latviešu literatūrā veidojas jauna, labi izglītota paaudze

Kārlis Vērdiņš bija viens no četriem latviešu autoriem, kas oficiāli tika izvēlēti Latviju pārstāvēt Londonas grāmatu tirgū, kur šogad goda viesu statusā bija Baltijas valstis. Pagājušajā nedēļā Londonā sabrauca prāva saime — Latvijas delegācijā pavisam bija gandrīz 20 autoru, kā arī izdevēji. Notika priekšlasījumi, diskusijas. Turpmāko divu gadu laikā, pateicoties dalībai grāmatu tirgū, angliski tiks izdoti vairāk nekā 40 latviešu autoru darbi.

Kārlis bija vienīgais no Latvijas delegācijas, kurš uz Lielbritāniju lidoja no ASV, kur patlaban kā doktorants studē salīdzinošo literatūrzinātni. Aizvien mazliet apmulsis no laika zonu maiņas, viņš 12. aprīļa vakarā, stundu pirms plānotā priekšlasījuma britu publikai Sautbenkas mākslas centrā, bija gatavs sarunai par aktuālajiem procesiem literatūrā, izglītībā, politikā.

Viena no tavām jaunākajām publikācijām bija portālā Satori — dzejolis Kolekcija Pastarīte. Tajā līdztekus tautasdziesmas tekstam integrēji reklāmtekstus un interneta čatu. Savā ziņā, «ieceļot» šos mūsdienu valodas aspektus dzejā, esi tiem piešķīris poētisko dimensiju un mūžības mērogu. Kā raugies uz latviešu valodas dzīvi populārās kultūras, reklāmas, sociālo tīklu ieskāvumā?
Kāpēc es rakstu šādus dzejoļus? Kopš notikumiem Krimā jūtu, ka pasaule mainījusies. Dzīvojam hibrīdkara, fake news apstākļos. Informatīvā telpa tiek manipulēta, mēs tikai ne vienmēr to apzināmies. Šobrīd es nespētu rakstīt skaistus dzejoļus par dabu vai mīlas dzejoļus. Mani pārāk satrauc viss, kas apkārt notiek. Teiksim, dzejolis Kolekcija Pastarīte ir par to, kā nopirktais saturs pilnībā saplūdis ar neangažēto saturu (dzejolī to reprezentē tautasdziesmas teksts — red.). Lasītājam nākas lasot visu laiku pārslēgties: vai tā ir tautasdziesma, vai reklāma.

Vai tas ir eksperiments ar valodu? Tev patīk valodā peldēt neparastiem, asiem vēzieniem.
Ar to pēdējos gados nodarbojos. Pēdējo gadu ievērojamākais notikums latviešu dzejā ir Preiļu konceptuālisma skolas rašanās ar Eināru Pelšu kā galveno korifeju. Konceptuālisms jau pusgadsimtu pastāv vizuālajā mākslā un arī dzejā — gan Rietumos, gan krievu padomju laika pagrīdes dzejā. Konceptuālisms nestrādā ar valodu kā unikālu dzejnieka pašizpausmi, bet lielā mērā — ar gataviem valodas materiāliem, kas pieejami un ko cilvēki ikdienā lasa, izrunā, paši to neapzinādamies. Konceptuālisms strādā ar mūsu kā sabiedrisku būtņu valodas pieredzi. Einārs Pelšs, mūsu brīnišķīgais brīvais gars dzejā, eksperimentē radikāli. Viņa pēdējās divas grāmatas ir tikai eksperimenti. Kā pēkšņi izrādījies, visa latviešu dzeja līdz viņam bijusi diezgan kārtīga. Pareiza. Mēs esam tie introvertie, nopietnie, dziļie, pelēkajās šallēs aukstumā satinušies eksistenciālisti. Un pēkšņi Einārs šo pasauli uzspridzina ar saviem jautrajiem, pārgalvīgajiem un tajā pašā laikā jēgpilnajiem dzejoļiem. Eināra grāmata Condom nominēta literatūras balvai. Man liels prieks, ka Preiļu konceptuālisms iziet pasaulē. Tas rosina domāt: ko vēl varam izdarīt ar dzejas tekstu?

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu