Diena: 18. aprīlis, 2018

Prasts blieziens ne tikai apkārtējā ainavā

Mēs, apakšā parakstījušies Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta darbinieki, esam satraukti par tēlniecības objekta “Laika priekškars” realizāciju. Vēršam jūsu uzmanību uz to, ka līdzās 1902. gadā iesvētītajam Latvijas Nacionālajam teātrim, kurš celts pēc latviešu arhitekta A.Reinberga projekta, Rīgas dome apņēmusies izvietot teātra vēsturei veltītu ciparu rindu, kuras augstums 2,5 m.

Mēs neesam pret ieceri pavēstīt lielākam ļaužu pulkam mūsu valsts vēsturi, bet ideja tiek norakta jau pašā sākumā piedāvātā izpildījuma dēļ. Bez jebkādas mākslinieciskās vērtības, ne tik vien cilvēku, bet arī Nacionālā teātra ēkas nomācošie lielie cipari būs kā prasts blieziens ne tik vien apkārtējā ainavā, bet neapšaubāmi arī  vēstures piesātinātā vidē. Ne uz mirkli nedrīkstam aizmirst, ka šī ekletisma stilā celtā teātra ēka ir valsts nozīmes arhitektūras un mākslas piemineklis, kura rekonstrukcijā divu gadu laikā no 2002. – 2004. gadam tika ieguldīti 8 miljoni latu no mūsu nodokļu maksātāju līdzekļiem.

Tāpēc aicinām Latvijas valsti Kultūras ministrijas personā, Latvijas Kultūras fondu un Rīgas domi būt atbildīgiem nākotnes priekšā risinot šo jautājumu, jo, mūsuprāt, gadskaitļu ciparu rinda ir nesavienojama ar augstāk minētā pieminekļa statusu un neiederas kopainā.

Līdztekus jāatzīmē, ka šī tēlniecības objekta tehniskajā risinājumā slēpjas vidi degradējošs elements. Neizmērojama vērtība ir izsenis stādītiem ozoliem, kuri veido aleju starp pilsētas kanālu un Nacionālā teātra ēku. Projekta virtuālajā maketā redzams, ka 2,5 m augstumā no zemes paceļas tērauda konstrukcija ar dažādiem gadu skaitļiem 100 m garumā. Paliekoša konstrukcija ik pēc nenoteikta laika tiek papildināta ar jauniem gadu skaitļiem. Tērauda konstrukcija vijas kā aizkars gar un starp ozolu aleju pie Nacionālā teātra. Lai tērauda konstrukciju noturētu, tiks raktas 1,5 m dziļas bedres ik pēc 3,5 m, kurās iebetonēs konstrukcijas pamatus. Lai ar ekskavatoru izraktu 1,5 m bedri, tā jāpaplašina par 1,5 m uz katru pusi (ar rokām rokot tāpat), tas nozīmē,  ka tiks apcirptas saknes jau tā smagos pilsētas apstākļos augošajiem ozoliem, kas sekmēs šo koku bojāeju un tas novedīs pie ozolu alejas kā tādas izzušanas.

Mūsu ierosinājumi RD Īpašuma departamentam

  • Mūsu valsts 100. gadskārtā Latvijas Nacionālais teātris, kurā noticis pats proklamēšanas akts, beidzot ir pelnījis sakārtotu apkārtni, demontējot tenisa kortus ar tur atrodošos koka būdu.
  • Uzslietai ciparu rindai, ar tai pievienotu internetā atrodamo informāciju, mūsuprāt, nav nekāda mākslinieciskā seguma un estētiskā baudījuma ne mums, Latvijas iedzīvotājiem, ne mūsu valsts viesiem. Tāpēc būtiski uzrodas jautājums: par ko gan mēs maksāsim, vai par bezgaumību? Nebūtu lietderīgi aprobežoties tikai ar vienu projekta variantu, bet jāmeklē vēl citas idejas un jāņem vērā dažādos viedokļus, lai nonāktu pie vispieņemamākā risinājuma.
  • Bet ja nu tomēr šāds tēlniecības objekts pasūtītājam un izpildītājam liekas “izcils”, tad lai kokiem nenoraktu saknes un neiznīcinātu aleju, tam jāatrod cita atrašanās vieta. Tas varētu būt kāds laukums bez kokiem, līdz ar to arī putni nevarētu sadzīviski apskādēt gadskaitļus. Šeit līdzās jāatzīmē arī kāds pozitīvs piemērs, proti, uzraksts „RĪGA” pie pilsētas robežām ir īstajā vietā, jo tas neko neaizsedz (pretēji Nacionālā teātra ēkas gadījumā) un ir viegli uztverams pateicoties aiz tā esošajai perspektīvai.
  • Sabiedrības iesaistei jābūt kā obligātam priekšnoteikumam šādu nozīmīgu projektu īstenošanā.
  • Vai gadskaitļu ciparu rinda ir tas veiksmīgākais risinājums idejas iemiesojumam par Nacionālā teātra vēsturi? Iesakām pilnvērtīgu dāvanu pasniegt teātra simtgades dzimšanas dienā, proti, 18. novembrī.

Vēlot nonākt pie visveiksmīgākā atrisinājuma un gaidot atbildi,

 

Koksnes ķīmijas institūta direktors Uģis Cābulis

Vēstuli parakstījuši 65 Koksnes ķīmijas institūta darbinieki.

Vēstule ar parakstiem 10. aprīlī tika iesniegta gan Kultūras ministrijā, gan Rīgas domē.

 

 

 

Kļūdas labojums

Žurnāla 12. aprīļa numurā rakstā Ieskrienot mežā, cilvēki kļūst labāki nepareizi minēts, ka pērn Rīgas maratonā piedalījās vairāk nekā 18 tūkstoši dalībnieku — patiesībā skrējēju skaits pārsniedza 32 tūkstošus. Atvainojamies visiem iesaistītajiem un lasītājiem!

Anekdotes

«Skaistulīt, cik jums gadu?»
«Neteikšu!»
«Vismaz pirmos divus ciparus!»

Saimnieks dod krāsotājiem divas kārbas ar krāsu un uzdevumu nokrāsot sētu. Viena kārba to tām rezervei. Pienāk pusdienlaiks. Krāsotājiem slinkums turpināt, gribas iedzert alu. Viņi tuvumā ganībās ierauga zirgu un izdomā viltību — nokrāso zirga purnu un pārējo krāsu izlej.
Atnāk saimnieks un brīnās: «Kāpēc neesat pabeiguši sētu?»
«Krāsas pietrūka.»
«Bet es jums iedevu vienu kārbu rezervei?!»
«Zirgs izdzēra!» Saimnieks ierauga krāsu uz zirga purna un sāk gānīties: «Sasodīts, viņš vēl nav nosprādzis!? Pagājušajā nedēļā, kad te strādāja mūrnieki, viņš veselu kaudzi ķieģeļu apēda!»

Iegāju supermārketā un nopirku košļājamo gumiju Orbit. Pie kases prasa: «Maisiņu vajadzēs?»
«Dodiet trīs! Ja nu viens saplīst…»

 

Manā istabā ienāk tēvs un jautā: «Tev taču patīk šausmenes: līķi, asinis…»
«Jā, patīk.»
«Tad nāc uz virtuvi palīgā notīrīt zivis!»

Šodien visu pēcpusdienu klausījos, kā kaimiņiene centās pierunāt savu kaķi rāpties lejā no koka. Viņas pēdējā frāze bija: «Tad sēdi vien, nelieti! Novij ligzdu un liecies gulēt!»

Dzīves netaisnība! Pavasaris, vasara un rudens ir vienreiz gadā, bet ziema — divreiz… Pirmo reizi gada sākumā, otro reizi gada beigās.

Jo vecāki kļūstam, jo vairāk neskaidrības par to, kā dzīvot tālāk…

«Kur ir pārskats? Jūs solījāt pabeigt līdz pusdienlaikam!»
«Bet es negāju pusdienās.»

«Lūdzu, aprakstiet īsumā savu ārieni!»
«Esmu lieliska sagatave fotošopam.»

Ja jums uz kājas uzkrīt ķieģelis, bet jūs nezināt krievu valodu, jums, visticamāk, nav, ko teikt.

Lai, vārot zupu, nebūtu pārāk garlaicīgi, pamēģiniet atdarināt ļaunus smieklus katru reizi, kad pievienojat nākamo sastāvdaļu!

Šodien pajautāju vīram, kāpēc viņš vairs neatkārto, ka mīl mani. Vīrs atbildēja: jau pats fakts, ka pēc automašīnas sasišanas es joprojām esmu sveika un vesela un dzīvoju ar viņu vienā mājā, ir kaislīgas mīlestības apliecinājums.

Veikalā.
«Vai jums ir tādi trauki, kas neplīst un negrab?
«Kāpēc?»
«Man nepatīk tos mazgāt.»
«Nopērciet trauku mašīnu!»
«Kāpēc? Man jau ir veļas mašīna!»

Pie pārsteidzoša secinājuma nonāca fizikas un matemātikas profesors, nolemjot izpētīt visus rēķinus par pagājušo apkures sezonu. Ja siltums ticis piegādāts tiešām tik daudz, par kādu prasīta samaksa, tad termosprādzienu varētu saskatīt no Marsa ar neapbruņotu aci.

Gārfīlda mācība

Slavenais itāļu sacepums — cēls baudījums necilā vietā

Lazanja ir kulinārijas Svētais Grāls. Vismaz tā man šķita bērnībā 90. gados, kad skatījos animācijas seriālu, kur rosījās karikatūrista Džima Deivisa radītais kaķis — rīma Gārfīlds. Viņš šo ēdienu dievināja. Iespējams, tolaik šis pastas kārtojums man vienkārši asociējās ar filmas mierīgo mājas vidi, kur atšķirībā no Latvijā jaunatklātā kapitālisma nevaldīja jukas. Šķiet, 90. gadu izskaņā veikalos sāka parādīties lazanjas plāksnītes un tas nozīmēja tikai vienu — bija jāsākas epohāliem mēģinājumiem šo ēdienu pagatavot, ko ģimenē arī cītīgi darījām.

Pusaudžu gadu ceļojumos mērķtiecīgi «testēju» un salīdzināju dažādas lazanjas versijas. Dažkārt ar vilšanos secināju, ka pasniegtā maltīte patiesībā ir saldēts pusfabrikāts, kas nosaukts par pašgatavotu lazanju. Šajā ziņā Itālija, protams, bija visdrošākā vieta, jo tur neviena sevi cienoša ēdināšanas iestāde neatļāvās pasniegt lazanju, ko paši nebija gatavojuši.

Taču līdz sava mūža lieliskākajai lazanjai nonācu nejauši. Tas bija Romā tūkstošgades sākumā. Un tas, protams, nenotika nevienā no labās slavas apvītajiem restorāniem pilsētas centrā, kur mūs ar ģimeni kā viesus gādīgi veda vietējie draugi. Tas notika šaurā ēstūzītī pie Cestija piramīdas, nomaļus no tūristu iecienītajām takām un pilsētas prominentākajām drupām. Šķērsielā iemaldījāmies ar mammu, lūkojot remdēt manu izsalkumu, pirms viņa — būdama komandējumā — devās uz kādu pieņemšanu.

Saprotot, ka ēstuvju izvēle šajā apkaimē ir gauži pieticīga, laika skubinātas, ietraucāmies šaurā ēdnīciņā. Tur aiz letes nesatricināmi cēls stāvēja, domājams, vietas īpašnieks — kungs baltā uzsvārcī ap 80, ar atpakaļ sasukātiem un ar pomādi iestīvinātiem sirmiem matiem. Gaiši flīzētās telpas knapajā pieticībā bija iespiesti divi apaļi galdiņi, bet vitrīna gluži vai tukša.

Cik nu mūsu ierobežotās itāļu valodas zināšanas ļāva saprast, kungs, plātot rokas, stāstīja, ka šajā laikā parasti gandrīz viss ir apēsts, vajadzējis nākt agrāk, arī uzraksts uz durvīm vēsta, ka slēgšanas laiks strauji tuvojas. Taču, kā jau šajos brīžos nākas, izmantojot universālo žestu valodu, vienojāmies par palikšanu uz fiksu maltīti. Es tiku pie gabaliņa lazanjas (laimīgas sakritības dēļ tā ir gluži vai vienīgais atlikušais ēdiens), bet mamma — pie un bicchiere di vino rosso*.

Pārsteigums. Pietiek ar pirmo kumosu, lai saprastu, ka lazanjas gatavotājs savu recepti gadu gaitā ir noslīpējis līdz perfekcijai — aromātiska vasaras tomātu mērce, trāpīgi papildināta ar garšvielām, un gaļa, kas gluži vai kūst mutē. Staipīgais siers «cepurītē» garšu uzspicē ar patīkamu sāļumu, bet pastas plāksnes veido nelokāmus stāvus, kas jāgriež ar nazi. Pats pavārs tikām nopietni vēro, kāda ir mūsu reakcija, un brīdī, kad no balsu intonācijas un mīmikas noprot, ka ēdienu novērtējam, atplaukst sirsnīgā smaidā.

Pēc šīs ēdienreizes lazanju tās tradicionālajā veidā esmu pagaršojusi tikai pāris reizes. Katrā no tām pārliecinājos, ka Cestija piramīdas ēdnīciņai konkurentu nav. Lai arī jau astoņus gadus gaļu neēdu, šīs maltītes garšas un nejaušā atklājuma prieku vēl aizvien atceros ar sirsnību. Taču lazanjas «sāga», kas caurvija manu bērnību un pusaudža gadus, ir atstājusi divas vērtīgas atziņas.

Pirmā — ceļojumos meklēt tādas ēdamvietas, kur dodas tikai vietējie, un nebīties, ja tās atrodas apskretušākos pilsētas nostūros — katra reize šķietami necilā krodziņā allaž ir izvērtusies par sirsnīgu un gastronomiski lielisku pieredzi. Tad ēdiena baudai piepulcējas jaunatklājēja prieks, jo aiziet uz izslavētu restorānu, galu galā, nav nekāda māksla.

Otra — mājās cepta lazanja ir labsajūtas ēdiens, ko var pilnveidot katrā gatavošanas reizē un dalīt maltītēs ar ģimeni un draugiem (šis sastāvdaļām ietilpīgais ēdiens parasti nav izvēle maltītei vienatnē). Veģetārā versija, starp citu, ir lieliski salāgojama ar Latvijas lauku labumiem.

* Viena glāze sarkanvīna — no itāļu val.

Lazanja ar ķirbi un spinātiem

4 personām

600 g spinātu
½ krūze saldā krējuma
350 g rikotas
2 olu dzeltenumi
150 g rīvēta parmezāna
250 g lazanjas plākšņu
600 g šķēlēs sagriezta sviesta ķirbja
200 g mocarellas

Samaisa saldo krējumu ar rikotu, olu dzeltenumiem, krūzi parmezāna, pievieno sāli un piparus. Ieeļļotā cepamtraukā izklāj pastas loksnes, uz kurām liek trešdaļu rikotas maisījuma, pusi spinātu un ķirbja. Turpina likt pastas un pildījuma kārtas. Virskārtā liek atlikušo rikotu, tai virsū pastas loksnes. Uz tām liek mocarellu un atlikušo parmezānu. Cep cepeškrāsnī 180 grādos 50 minūtes, līdz ķirbis ir mīksts.

Sandija Segleniece, helikoptera pilote

Sandija ir unikāla. Pašlaik Latvijā nav nevienas citas sievietes militārajā jomā, kurai būtu helikoptera pilotēšanas tiesības. Virsnieces Seglenieces oficiālais amats ir Nacionālo bruņoto spēku gaisa spēku aviācijas eskadriļas 2. posma pilote. «Kāpēc ne pirmā posma? Ir vēl, kur uzkalpoties,» stāsta Sandija. Helikopteram ir dubultā vadība, un viņa ir otrā pilote, kas atbild par navigāciju. Vajadzības gadījumā var pārņemt lidaparāta vadību. Protams, Sandija stūrē helikopteru arī pati. Piemēram, nesen lidoja uz Ādažiem tā sauktajā maršruta lidojumā: apsekot lidlaukus un nosēšanās vietas. Palidot Sandijai izdodas vidēji reizi mēnesī. «Būtu biežāk, ja es dežurētu glābšanas un meklēšanas darbos. Pagaidām nav bijusi tāda iespēja,» atzīst Sandija. Visas vajadzīgās zināšanas viņai ir, taču jāattīsta prakse. NBS vīri vēlas Sandiju pasargāt no smagiem uzdevumiem, tāpēc neaicina glābt kaitbordistus, pacelt ūdeni virs degošu riepu laukuma vai nolaist uz kuģa ārstu. Ikdienā Sandija dara papīru darbus: organizē mācības, piesaka komandējumus militārajām mācībām.

Bērnībā Sandija darbojās jaunsardzē, jo viņas tētis dienēja profesionālajā armijā. «Es labi zināju, ka dzīvi saistīšu ar militāro jomu. Nekad nebiju lidojusi, bet gribēju kļūt par piloti,» viņa saka. Priekšnoteikums tam ir augstākā izglītība un virsnieka statuss, tāpēc Sandija iestājās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Pēc tam divus gadus mācījās lidošanas koledžā Ukrainā. «Mans pirmais lidojums pasažieru lidmašīnā bija uz pilotu mācībām. Paldies Dievam, lidot man patika,» Sandija atceras.

Pirmoreiz helikopteru viņa vadīja 2009. gada martā. «Pārņemot vadības sviru, negāja gludi, bet ar zigzagiem,» atceras Sandija. Lai vadītu helikopteru, jāstrādā visam ķermenim: labajā rokā ir galvenā svira, bet katra kāja uz sava pedāļa, kuri regulē astes rotoru jeb propelleru. «Ar dibenu jājūt viduspunkts attiecībā pret zemi. Īpaši svarīgi tas ir glābšanas darbos, kad stabili jākarājas gaisā.» Pabeigusi koledžu Ukrainā un nolidojusi 200 stundu, Sandija atgriezās NBS. Tad pieteicās meitiņa, un lidošanu uz laiku nācās pārtraukt.

«Latvija visskaistākā ir rudenī,» saka Sandija. Tieši no augšas viņu pārņemot lepnums par savu valsti. «Un mīlestība. Ja nemīli savu zemi, tad arī nevēlies sargāt.»

Latvijas gadsimts

Vērienīgā izstādē par godu valsts simtgadei 68 Latvijas muzeji apvienojas, lai meklētu atbildi uz jautājumu — kas ir Latvija? Izstādes saturisko vadību uzņēmies 31 gadu vecais vēsturnieks Toms Ķikuts

Pirmdiena. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja durvis apmeklētājiem ir slēgtas. Taču telpas nav tukšas un spocīgi klusas. Gluži pretēji — urbji dūc, un strādnieki rosās pa visu Brīvības bulvāra ēkas otro stāvu. Šeit tiek iekārtota grandioza Latvijas simtgadei veltīta izstāde, kas durvis apmeklētājiem vērs 4. maijā. Apkopojot dažādus priekšmetus no vairāk nekā sešdesmit Latvijas muzejiem, taps līdz šim vērienīgākais muzeju kopdarbs — izstāde Latvijas gadsimts.

Par izstādes saturu un izstādāmo priekšmetu izvēli ir atbildīgs Toms Ķikuts, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs. Jauns un enerģisks, tikai 2005. gadā iestājies vēsturniekos, bet desmit gadus vēlāk ieguvis doktora grādu. Saulaini dzeltenās biksēs un zilā bleizerā ar brūnām uzšuvēm elkoņos. Mūsu sarunu ik pa brīdim pārtrauc telefona zvans vai jautājums no darbiniekiem — kur likt atvestos krēslus, kādi eksponāti izstādāmi te vai tur —, viņš atšaudās uz jautājumiem zibenīgi. Izstādē darbi rit spraigi — darāmā vēl daudz. Gan telpas iekārtošanā, gan eksponātu izstādīšanā, tomēr, klīstot cauri melnajiem labirintiem, kuros izkārtotas izstādes sadaļas, Toms uzbur skaidru vīziju par to, ko apmeklētāji varēs aplūkot vērienīgajā izstādē, kas Nacionālajā vēstures muzejā būs apskatāma līdz 2021. gadam. Tajā gadā muzejam, kas kopš 2014. gada atrodas pagaidu mītnē Brīvības bulvārī 32, apsolīta atgriešanās īstajās mājās — atjaunotajā Rīgas pils vecajā daļā.

Šī nav sasniegumu parāde

«Cik blīva bija 20. gadsimta cilvēku pieredze — cik daudz viņi pieredzējuši!» izsaucas Toms Ķikuts. «Viens no akcentiem, ko gribam parādīt, — Latvijas vērtības nav kaut kas nemainīgs un statisks. Laikam ejot, mainās arī tas, kas ir svarīgi.» Izstādes mērķis ir rast atbildi uz jautājumu, kas ir Latvija, un «dažādos laikos atbildes bijušas atšķirīgas, bet summa no tā nemainās». «Tā ir mūsu kultūras identitāte, Latvija kā tēvzeme, pazīstamā ainava, Latvijas neatkarība, latviskums, tautiskums, tauta un etniskums — katrā no desmit izstādē izdalītajiem laika posmiem kāda no šīm vērtībām bijusi priekšplānā,» stāsta Toms. Mūsdienu cilvēks ir šīs dažādības summa.

Pēctecībai izstādes uzbūvē ir liela nozīme. Šī nav Latvijas simtgades sasniegumu parāde. «Cenšamies nevis aprakstīt laiku, bet atbildēt uz jautājumu — kā tas bija un ko tas ir nozīmējis pēc tam? Līdzās 30. gadu filmas Lāčplēsis plakātam vai divdesmito Es karā aiziedams būs arī 2009. gadā uzņemtās Bermontiādas plakāts, kas rāda, ka tradīcija Neatkarības karu uztvert kā mūsu varoņstāstu turpinās. Lietas, kas iet cauri laikam, ir tās, kas mūs interesēja, izstādi veidojot,» stāsta Toms.

Citā stendā redzamas četras tautastērpā ģērbtas lelles Baibas. 30. gadu versijai blakus 50. gados izgatavotā Baiba, rotāta ar sirpja un āmura simboliku. Trimdā radīts Baibas un Bārbijas krustojums ar spilgti zilām acu ēnām un mūsdienu Baiba — no suvenīru veikaliem.

Lai stāstu par aizvadīto gadsimtu padarītu personīgu, katru desmitgadi papildina cilvēku likteņu apraksti. Starp daudzām personām ir arī Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere Valija Vaščunas-Jansone, kas 20. gados apbalvota par varonību Neatkarības karā, vadot trieciengrupu.

Viņai līdzās 19 gadus vecā Kārļa Barona stāsts — dainu tēva mazdēls, kas krita Latvijas brīvības cīņās 1919. gadā un tika apbalvots ar šo pašu ordeni pēc nāves. Pie vienas no sienām arī dīdžeja Toma Grēviņa dzimtas priekštecis  — dzejnieks, tulkotājs un dramaturgs Valdis Grēviņš.

Lai iezīmētu 20. gadu jauncelsmi, līdzās skaistam gaiša koka urbim, kas izmantots kādas jaunsaimniecības būvēšanā, izstādīta tolaik populāro modernistu gleznu izstāde — Valdemāra Tones, Jēkaba Kazaka, Jāzepa Grosvalda darbi.

Toms pamet ar roku uz vietu, kur atradīsies skārienjutīgs ekrāns ar dažādiem 20. gadu Latvijas reprezentācijas pasākumiem Eiropā. «Pārsteigums, cik daudz šādu pasākumu ir bijis un cik daudzveidīgi tie bija! Daudz ko par šo laiku un mūsu ciešo būšanu Eiropā esam aizmirsuši padomju okupācijas dēļ. Bija intensīva līdzās būšana visam tam, kas notika Berlīnē, Varšavā, Prāgā un Parīzē. Arī satiksmes tīkli — tagad būvējam Rail Baltica, bet toreiz ar vilcienu varēja aizbraukt uz Berlīni un Parīzi.»

Svarīga tēma, kas vijas cauri izstādei, ir Latvijas valsts pēctecība. Toms rāda uz bildēm, kur redzama bērnudārza grupiņa 30. gados ar Latvijas karogiem un vēlāk trimdas protesta demonstrācija 70. gados. Attēli rāda, kā vērtības, kas savulaik bija ieliktas šajos bērnos, dzīvo tālāk trimdas latviešos.

Telpā, kas veltīta 50. gadiem, melno fonu nomaina zilizaļas sienas un restots logs — kolhozs. Aizlauztā Latvija. Tāds nosaukums dots izstādes daļai, kas rāda, kā padomju vara iznīcina viensētas un to vietā liek dzīvošanu ciematos. «Padomju vara mēģina salauzt latviskās vērtības, bet neizdodas, jo tās saglabājas arī tajos laikos. Lauki vienmēr bijuši viena no Latvijas identitātes daļām, arī tagad to tā uztveram — tās nav tikai saimniecības.»

Izstādes pēdējais loks ir mūsdienas. Stikla vitrīnās tiks izkārtota gan Marijas Naumovas kleita, kas dziedātājai bija mugurā, 2002. gadā uzvarot Eirovīzijas dziesmu konkursā, gan Latvijas olimpiešu sporta formas, gan liecības par pirmajiem tūrisma ceļojumiem.

Katram laikam veltītā platība izstādē nav liela, bet ar raksturīgiem stāstiem un priekšmetiem tiks mēģināts rast atbildi uz jautājumu, kas Latvija bija tajā konkrētajā brīdī, stāsta Toms. Arī viņa dzimtā šis gadsimts bijis tikpat raibs kā izstāde, kuru jaunais vēsturnieks iekārto. Lai gan trīsdesmitgadnieks Toms padomju laikus tikpat kā nav pieredzējis, viņa ģimenes vēsturē ir stāsti par jaunsaimniecībām, sarkanajiem strēlniekiem Krievijas pilsoņu kara laikā, par latviešiem Krievijā, kas palikuši tur pēc Pirmā pasaules kara un atgriezušies pēc Otrā, par cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši un strādājuši padomju laikā, un attāliem radiniekiem, kas devušies trimdā.

68 muzeji, 6000 priekšmetu

Darbs pie vērienīgās izstādes sākās pagājušā gada janvārī. Iniciatīva veidot grandiozu muzeju kopprojektu nākusi no Kultūras ministrijas, bet par tās saturu Toma Ķikuta vadībā domāja astoņu muzeju pārstāvju darba grupa. Viņi izlēma, kādus principus uzsvērt katrā gadsimta periodā, par katru sadaļu tika izveidoti tēmu saraksti un izsūtīti aicinājumi Latvijas muzejiem ieteikt priekšmetus, kas ir to rīcībā. Atsaucās 68, piedāvājot vairāk nekā 6000 eksponātu.

«No sākuma darbojāmies tikai tabulās, nezinot, kā priekšmets izskatās,» paskaidro Toms. Pēc pirmās atlases muzeji augšupielādēja mākoņserverī ar telefonu uzņemtas priekšmetu fotogrāfijas. Augšupielādēti un anotēti tika vairāki tūkstoši priekšmetu, bet gandrīz divi tūkstoši izvēlēti izstādei. Ne visi būs redzami stendos. Citi vīdēs ekrānos un projekcijās.

Tiks izstādītas arī muzeja pagaidu ēkas — Brīvības bulvāra 32 — atslēgas. Tās saglabājušās pie elektriķa Jāņa Ozola ģimenes pēctečiem un nonākušas Žaņa Lipkes memoriālā. Šajā namā savulaik tika slēpti ebreji, kas izglābušies no geto. «Interesanta ir šī tiešā sasaiste ar namu,» iestarpina Toms.

Nākamais izaicinājums — eksponātu transportēšana. Lielākā daļa muzeju paši tos veda uz Rīgu, kur tie tika nogādāti restauratoriem. «Iespēju robežās restauratori darīja kaut ko lietas labā, lai priekšmeti trīs gadus godam izturētu.»

Priekšrocība, ko dod šāds kopprojekts, ir iespēja vienuviet apkopot saglabātas mantas, kas piederējušas vienai personai, bet izkaisītas dažādos muzejos. Piemēram, Latvijas vecākā nacionālā partizāna Arvīda Blūzmaņa cepure un jaka nāk no Kuldīgas novada muzeja, bet viņa piezīmju grāmatiņa — no Okupācijas muzeja. Tukšs gan neviens Latvijas muzejs izstādes dēļ neesot palicis. «Uz bagātīgo muzeja krājumu fona šie gandrīz 2000 priekšmetu nav daudz.»

Stāsts nav viens

«Tā ir burvība, kas vijas ap vēsturi un pagātni, — no vienas puses, tiekšanās saprast, kā tad bija, no otras puses, neiespējamība to aptvert,» tāda ir Toma atbilde, kad jautāju, kāpēc izvēlējies kļūt par vēsturnieku. «Veids, kā stāstu stāstām, mainās visu laiku. Pēc 50 gadiem Latvijas vēsturi stāstīs citādi. Pagātne nav aptverama nevienā grāmatā, pat ne 50 sējumos. Ja mēs perfekti dokumentētu savu dzīvi šobrīd, katrs izvēlētos rakstīt to, ko uzskatītu par pieminēšanas vērtu. Vēsturi nevar izlasīt grāmatā — stāsts nav viens,» vēsturnieks vērš uzmanību uz padomju laiku traumu — apzināti izplatīto priekšstatu, ka ir viena vienīgā patiesība, kas ir vienā pareizajā grāmatā.

Izstādes veidotāji mēģinās atrast arī tās vērtības, kas ir aktuālas pašlaik un raksturos mūsu laiku pēc 10 vai 30 gadiem. «Ja katram posmam dodam nosaukumu — Latvija kā poētisks ideāls, Latvijas aizstāvēšana, Jauncelsmes ideāls, Latviskā Latvija, Aizliegtā valsts… Kas būtu šodien?» retoriski vaicā Toms. Un piebilst: «Šodien nevis cilvēki pirms mums ir vēstures veidotāji, bet mēs paši. Ir jautājums — ko es šodien daru Latvijai, lai tā kļūtu labāka, lai mēs radītu vērtību, kas būtu parādīšanas vērta pēc 50 gadiem?»

Uz jautājumu par mūsdienu Latvijas vērtībām apmeklētāji būs lūgti atbildēt izstādes noslēgumā. Kas ir šīs vērtības Toma skatījumā? «Domāju, ka tā ir atgriešanās pie pārliecības, ka apkārt būs tieši tik daudz, cik katrs būsim izdarījuši. Šī pārliecība kaut kur ir pazaudēta totalitārisma gados,» viņš atbild. «Tāpēc jautājums ir — ko es varu darīt Latvijai? Tā droši vien ir vislabākā nots, ar kuru iziet no izstādes.  Skaidrs, ka jebkurā laikā, arī pašlaik, varam atrast daudz slikta. Un par to ir jārunā, jo kritika ir laba lieta, ļoti svarīga demokrātiskas sabiedrības iezīme. Bet tajā pašā laikā jābūt pozitīvajam redzējumam, piedāvājumam, līdzdalības iespējai.»

Latvijas Republikas atjaunošanas dienā, 4. maijā, Toms būs muzejā. Šī būs pirmā diena, kad durvis tiks vērtas plašākai publikai. Parasti 4. maijā Toms satiekas uz «mazliet svinīgu maltīti» ar ģimeni vai draugiem. Balto galdautu gan līdz šim nav klājis, bet «balts galdauts vai sarkans, tas nav tik svarīgi kā ideja būt kopā, lai atzīmētu».

Īpaši izstādes priekšmeti. Toma Ķikuta izlase

“ABLV Bank” strīdā ar “FinCEN” pārstāv bijušais CIP direktora vietnieks Koens

Latvijas komercbanku “ABLV Bank” strīdā ar ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūciju (“FinCEN”) pārstāv bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) direktora vietnieks un “FinCEN” pārraugs, pašreizējais starptautiskā juridiskā biroja “WilmerHale” partneris, zvērināts advokāts Deivids Koens, aģentūru LETA informēja bankā.

Koens, kurš no 2015.gada līdz 2017.gadam bija ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) direktora vietnieks, dažādos amatos ASV valsts pārvaldē strādājis gandrīz 20 gadus.

Kā norādīts juridiskā biroja mājaslapā, Koens pirms darba CIP vadībā četrus gadus bijis ASV Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks terorisma un finanšu izlūkošanas jautājumos, viņa pienākumos bija arī pārraudzīt “FinCEN” un Ārvalstu ieguldījumu kontroles biroja darbu.

“Koenam bija liela nozīme izstrādājot un ieviešot sankcijas pret Irānu, Krieviju, Krieviju, Ziemeļkoreju, ISIS, “”Al Qaeda” un citām teroristu organizācijām, par ko viņš tika dēvēts kā “prezidenta [Baraka] Obamas iecienītais kaujas komandieris” un kā administrācijas “finanšu Betmens”,” teikts “WilmerHale” mājaslapā.

Koens darbu ASV valsts pārvaldē atstāja, pie varas nākot ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijai, un atgriezās darbā privātajā sektorā.

“ABLV Bank” iesniegusi “FinCEN” atbildes uz februārī publiskoto ziņojumu par plānotajām sankcijām pret banku. Kopā ar vēstuli iesniegti vairāk nekā 50 dažāda veida dokumenti, kurus pirms to izvietošanas publiski, saskaņā ar noteikto procedūru, analizē “FinCEN”. “ABLV Bank” šajā lietā pārstāv starptautiskais juridiskais birojs “WilmerHale”, bet procesu vada zvērināts advokāts Koens.

Ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu par likvidācijas procesa sākšanu, “ABLV Bank” akcionāri ārkārtas sapulcē 26.februārī nolēma sākt bankas pašlikvidāciju. “ABLV Bank” pauda viedokli, ka šādā veidā vislabāk spēs nodrošināt bankas aktīvu aizsardzību, lai norēķinātos ar visiem klientiem.

“ABLV Bank” problēmas radās pēc “FinCEN” februāra vidū paziņotā, ka tā plāno noteikt sankcijas “ABLV Bank” par naudas atmazgāšanas shēmām, kas palīdzējušas Ziemeļkorejas kodolieroču programmai, kā arī nelegālām darbībām Azerbaidžānā, Krievijā un Ukrainā. “FinCEN” publiskotajā ziņojumā arī teikts, ka “ABLV Bank” vadība līdz 2017.gadam izmantojusi kukuļdošanu, lai ietekmētu amatpersonas Latvijā, cenšoties novērst pret to vērstas tiesiskas darbības un mazinātu draudus savām augsta riska darbībām.

Par attiecīgo “FinCEN” ziņojumu 60 dienu laikā “ABLV Bank” varēja iesniegt rakstiskus iebildumus.

ASV finanšu ministra vietniece terorisma un finanšu izlūkošanas jautājumos Sigala Mandelkere iepriekš atzīmēja, ka “ABLV Bank” ir padarījusi naudas atmazgāšanu par bankas uzņēmējdarbības pamatu. “Turklāt “ABLV Bank” ir veikusi pārskaitījumus korumpētām, politiski ietekmīgām personām un novirzījusi miljardiem dolāru publiskā korupcijā un aktīvu izvešanā ar fasādes kompānijas kontiem,” viņa sacīja.

Pēc aktīvu apmēra “ABLV Bank” 2017.gada beigās bija ceturtā lielākā banka Latvijā. Bankas lielākajiem akcionāriem – Oļegam Fiļam, Ernestam Bernim un Nikai Bernei – uz tiešas un netiešas līdzdalības pamata pieder 87,03% no bankas akciju.

Mirdzošā

Ievas Akurateres iznācienam ar dziesmu Manai tautai vēsturiskajā Tautas frontes manifestācijā Mežaparkā šogad ir 30 gadu jubileja, viņai pašai šonedēļ — arī apaļa dzimšanas diena. Bet ne jau tāpēc Akurateres grupas Pērkons vecie hiti turas uz popularitātes viļņa. «Galvenais, ka mēs pat padsmitniekiem patīkam»

Apšuciemā, kur tagad dzīvo Ieva, nav labas mobilā telefona zonas. Kamēr ir dzirdamība, mūsu tikšanās galvaspilsētā jāsarunā pa punktiem. Ar suni, milzīgo, zeltaino Dāgu mašīnā Ieva brauks uz Rīgu, paliks mammas, teātra zinātnieces Līvijas Akurateres, kādreizējā miteklī. Mežaparka māju Ieva ir atvēlējusi dēla Matīsa ģimenei un pirms gada dzimušajai mazmeitiņai Elīzai. Ar dēla ģimeni ir noruna, ka mazuli vēl nevilks iekšā publicitātes lietās. Izlemjam runāties mūziķes vecātēva brāļa rakstnieka Jāņa Akuratera muzejā, kur Ievai ir televīzijas ieraksts. Vēlāk piektdienas pievakarē Ieva ar grupu Pērkons koncertēs Vecrīgas klubā 9. vilnis. Bet nākamajā dienā notiks ieraksts jaunam albumam — Aivara Hermaņa mūzika, Ievas Akurateres vārdi.

Aktīva un mobila, Ieva koncertam īpaši negatavojas. Tikai mazliet vairāk jāuzkrāsojas, lietišķi saka. «Acu priekšā ir mana māmiņa, kas līdz 85 gadiem gāja kā raķete pa teātra festivāliem, mācīja studentus, kuri viņu dievināja,» Ieva pasmaida. «Neatrodu nekādu iemeslu, kāpēc lai savos 60 gados izsamistu un uzskatītu to par kaut kādu drāmu,» pati nosauc 22. aprīļa apaļās jubilejas skaitli. «21. gadsimtā ir tik daudz veidu, kā uzlabot savu izskatu saudzīgi un moderni. 40, 50 vai 60 gadi — tas nav nekas īpašs. Goda vārds! Es pat citu cilvēku dēļ to gribu teikt. Lai viņi neiedomājas, ka tas ir šausmīgais vecums.»

Tovakar līdz diviem naktī viņa kopā ar Pērkonu pārpildītā klubā priecē visu vecumu publiku. Pati ir teikusi, ka liriska viņa ir uz skatuves, bet ikdienā var būt arī pelēkā pele, kas gādā par tuvinieku labsajūtu.

Pirms gada, Ievas kopta, cienījamā 92 gadu vecumā mūža miegā aizmiga mamma Līvija. Pirms pieciem gadiem Ieva ar Matīsu izlēma dot pajumti Sergejam Akurateram. Šķirto vīru, vientuļnieku un brīvdomātāju viņiem pietuvināja vēzis pēdējā stadijā. «Patiesībā nezinu otru tādu stāstu, kad sieviete pieņemtu atpakaļ no ģimenes aizgājušo vīru, kad viņš jau ir ļoti slims,» ieminos. Ieva netaisās izcelt savu nozīmību. «Noteikti tādi ir! Mēs vienkārši esam publiskas personas… Ir tādi debešķīgi cilvēki, kas pat svešus cilvēkus pieņem, kopj un izauklē. Tos stāstus nezina. Bet man sanāk tā, ka jūs jautājat un es dalos.

Vēl šorīt lūdzu: Dievs, dod spēku! Liekas tik egocentriski visu laiku tikai par sevi runāt.

Tad Dievs man teica, ka arī runāšana ir dalīšanās — kāpēc gan rakstnieks uzraksta romānu? Aleksandrs Solžeņicins runā, kas veltīta Nobela prēmijai, kuru viņš turklāt nevarēja oficiāli saņemt padomju laikos, rakstīja par to, ka literatūra caur mākslas refleksiem apvieno cilvēkus. Cilvēki atpazīst savas dzīves norises, jūtas piesaistīti sabiedrībai, pasaulei. Tas veicina personības izaugsmi, mierina, virza.»

Pelnrušķīte pēc balles

Par mediju, kas viskoncentrētākajā veidā izsaka tautas noskaņojumu, Ieva kļuva, nodziedot dziesmu Manai tautai 1988. gada 7. oktobra Tautas frontes manifestācijā Mežaparkā — arī vēsturiskajam notikumam šogad apaļa jubileja. Stāstu par šo dziesmu Ieva sāk ar garu priekšvēsturi, atkal delikāti izvirzot centrālajā vietā kādu citu, ne sevi. Vīru Sergeju Akurateru. No tēva puses — krievs ar austrumnieku asiņu piejaukumu, no mātes — latvietis, Sergejs Trofimovs, pretpadomju elements, Akurateru uzvārdu pieņēma, lai būtu lielākas iespējas izvairīties no karaklausības padomju armijā.

«Sergejs bija kontaktpersona mūsu vietējo disidentu kopienas atbalstītājiem, kuri brauca šurp no ārzemēm, Skandināvijas un Amerikas, arī pretvalstiskajiem elementiem no PSRS, kuri Latvijā meklēja kontaktus, visai pagrīdes disidentu kustībai.» 1986. gadā viņš saņēma uzaicinājumu braukt uz Černobiļas atomelektrostacijas avārijas vietu novākt radioaktīvos atkritumus — inovatīvs padomju varas veids, kā legāli izrēķināties ar disidentiem. Bet Ieva, lai Sergeju emocionāli atbalstītu, koncertā Anglikāņu baznīcā nolēma pirmoreiz publiski nodziedāt Manai tautai — dziesmu, ko tikko bija iemācījusies ar vīra draugu starpniecību.

«Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs,
Visai latviešu tautai,
Saved to mājās pie Daugavas krastiem,
Saved to mājās.

Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs,
Mūsu latviešu tautai
Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē,
Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!»

«Alfrēds Stinkuls, arī no disidentiem, gribēja braukt uz ārzemēm pie mīļotās sievietes, kura jau bija tikusi prom, tāpēc fiktīvi apprecējās ar Māru Strautmani, kas bija iebraukusi no Stokholmas, strādāja Radio Brīvā Eiropa. Hipiju kāzas, gājām pie Brīvības pieminekļa, tas vispār bija skandāls, jo toreiz nedrīkstēja tur iet. Nolikām puķes, čekists melnā ādas mētelī un ādas cepurē pelēku seju skatījās, bet neuzdrošinājās neko darīt, jo grupā bija ārzemnieki,» Ieva atceras. «Tad es draugu mājās, no rīta sešos, sēžot ar Pita Andersona ģitāru rokās, noklausījos šo dziesmu. Plate ievesta no Losandželosas, Ritmaņu ģimenes grupa Dzintars. Andra Ritmaņa vārdi, meitas Brigitas Ritmanes mūzika. Mani pārņēma laimīgs pārsteigums, dziesmu uzreiz pēc dzirdes iemācījos. Sāku dziedāt slepenās sapulcēs, pamazām arī plašāk.»

1986. gada koncertā Anglikāņu baznīcā dziedot Manai tautai, Akuraterei nebija, ko zaudēt. Grupa Pērkons, kam Ieva, 16 gadu vecumā kļuvusi par Liepājas teātra aktrisi, pievienojās 1981. gadā, bija nonākusi melnajā sarakstā. Pēc 1985. gada 6. jūlija uzstāšanās Ogres estrādē grupas fani emociju pacēlumā atceļā uz Rīgu izdemolēja divus pasažieru vilciena vagonus.

«Varbūt mūsdienu klausītājam šķiet, ka dziesmu Manai tautai jau visi kaut kur dziedāja,» Ieva atgriežas pie notikumiem anglikāņos. «Bet tur jau tā lieta — tādu dziesmu nedrīkstēja dziedāt, lai cik tā būtu liriska, jo tā satur vairākas tiem laikiem nevēlamas lietas. Dziedāju, un vairākas sekundes bija pilnīgs klusums, pēc tam cilvēki visi reizē aplaudēja.»

Arī nākamais vēsturiskais uznāciens ar Manai tautai nebija Tautas frontes manifestācijā 1988. gada rudenī, bet tā gada vasarā festivālā Liepājas Dzintars. «Ar Pērkonu joprojām bijām pusaizliegti, skaitījāmies anarhisti un pretvalstiski elementi. Nepatika pat tas, ka es atļāvos dziedāt citādā balss tehnikā, nekā vajadzēja dziedāt padomju estrādē,» Ieva iestarpina. Ar Amandu Aizpurieti un Daigu Mazvērsīti kopā uzrakstītajā grāmatā Manai tautai. Ieva Akurātere viņa nenoliedz, ka ietekmējusies no Liepājas teātrim pietuvinātās dziesminieces, bardu kustības radītājas Austras Pumpures smalkās, dramatiskās mūzikas uztveres un brīvdomātāja Haralda Sīmaņa enerģijas. Divus gadus dejojusi tautas deju ansamblī Gatve, Ieva Akuratere Pērkona performancēs atļāvās ievīt arī deju elementus, par zīmolu kļuva izgājiens ar trejdeksni kā Gatves dejā.

Ieva pati bija personība, kad vēlākais reklāmists Vladis Goldbergs, kurš bija dzirdējis viņas dziedāto Manai tautai, ierosināja Liepājas Dzintarā ar šo skaņdarbu uzstāties kā uzvarētāju apsveicējai. «Viņš teica, ka tad neviens nevarēs mani vairs noraut no skatuves. Televīzijas kameras ieslēgtas, publiku ielenkuši miliči, viņi juta jau, ka viss rūgst sabiedrībā,» atceras Akuratere. Pēc dziesmas — aplausu vētra, pēc tam — kapa klusums. Viņa, viena uz lielās skatuves ar ģitāriņu, dzied otrreiz. Sāk raudāt, noiet no skatuves.

«Tā nebija tāda sentimentāla apraudāšanās — ak, kā es te dziedu par dzimteni! Tas bija pilnīgi kaut kas cits! Ledus ir saplīsis gabalos, bet vēl pirms iešanas stāv, straume vēl nav izlauzusies. Tad pirmais žests — piecēlās sieviete tumši sarkanā kleitā kā Latvijas karoga sarkanā josla. Skatījās uz mani, viņas acīs bija izmisums un atmiņas, cerības un ilgas. Piecēlās un ar savu žestu vienkārši parādīja: jā, tagad mēs vairs nebaidīsimies, tas turpināsies! Mēs iegūsim brīvu Latviju! Tāpēc es apraudājos, tas vienkārši bija rezultāts mūsu kopējai ilgu gadu cīņai.»

Aktieris Ēriks Vilsons un dziedātāja Olga Rajecka, stāvot aizkulisēs, asarās mirkstošo Ievu izstūmuši uz skatuves trešoreiz. «Tad jau publika bija kājās un visi dziedāja līdzi. Un straume plūda… Arī Dieva spēks plūda caur mani šajā dziesmā,» runā Ieva. «Tas ir saprotams garīdzniekiem un militāristiem — cilvēks, kurš iet uz kauju, lūdz, lai Dievs viņam palīdzētu. Zinām, ko mēs gribam, un lūdzam Dieva svētību šajā gaitā.»

Ievai reliģiozitāti nodevusi vecmamma ar vācbaltu saknēm, Johanna Katerina Elizabete, kas viņu ar brāli faktiski uzaudzināja. Mamma daudz strādāja, tēvs, Brazīlijā dzimušais un Sibīriju pārdzīvojušais muzikālais aktieris Voldemārs Akuraters kopš Ievas trīs gadu vecuma pie ģimenes nav rādījies, bija precējies ar rakstnieci Dagniju Zigmonti. Pēc nāves izrādījies, ka kabatas portfelī tomēr glabājis abu bērnu bildītes. «Bet māmiņa kā klīstošais holandietis pārskrējienos starp teātra izrādēm un festivāliem izpauda mums ar brālīti Mārtiņu tādas patstāvīgas un pašpietiekamas atziņas. Mums nav jāskrien pakaļ katram cilvēkam un jāprasa, ko viņš par mums domā, mums ir pašiem savas idejas, draugu loks, kurā radoši izpaužamies. Māmiņa pati izstaroja to, ka māksla ir pāri visam, un arī mums bija pašsaprotami, ka materiālā pasaule nav galvenā,» Ieva uzsver.

Tādi ārpus ikdienības stāvoši notikumi kā uzstāšanās Liepājas Dzintarā Ievas vērtību skalā gan likušies kā Dieva brīnums, kam pat nav sakara ar viņas personu. Toreiz, pēc Liepājas Dzintara realitātē atsaucis Pērkona kolēģis Raimonds Bartaševics, kurš autobusā uz Rīgu ierunājies: «Tu — tā kā Pelnrušķīte pēc balles.» «Domāju — dīvaini, kāpēc viņš to saka?» pasmaida Ieva. «Vēlāk sapratu — jā! Jānis Rušenieks bija samontējis ierakstu un izplatījis visā pasaulē.»

Nevis politikā, bet pie jūras

«Pilna izmēra māksliniece. Unikāla balss, kuru atpazīst uzreiz. Un dvēsele, kuru var just cauri mūzikai,» ar komplimentiem neskopojas ASV uzaugušais Iļģu mūziķis Gatis Gaujenieks. Viņš, tolaik vēl grupas Akacis dalībnieks, ar Ievu sapazinās savā pirmajā viesošanās reizē Latvijā, vēlāk satika koncerttūrē Amerikā. «Izpalīdzēju, nopirku viņai ģitāriņu, sarunāju ierakstus.»

1989. gadā Čikāgā Ieva iepazinās arī ar savu Amerikā dzīvojošo māsu Rutu Ozolu, tēva meitu no pirmās laulības. «Pasākumā, kur toreiz bijām ar Imantu Ziedoni, Ruta pienāca klāt. Tas bija aizkustinošs un laimīgs brīdis! Māsiņa pēkšņi… Tajos laikos nevarēja sarakstīties, atrast Čikāgā cilvēku, kura adresi skaidri nezini. Ļoti dramatisks stāsts: karš izšķīra tēvu ar pirmo sievu, viņai bija uz rokām mazā Rutiņa. Tā viņi arī nekad vairs nesatikās. Tādu likteņu diemžēl ir tūkstošiem. Mēs atkal šeit sastopamies ar fenomenu, ka es to izstāstu, bet lasītāji taču varētu stāstīt savus stāstus, vai ne?»

Līvija Akuratere grāmatā Manai tautai gan min, ka arī viņu dzīvē viss nav bijis tik vienkārši. Meitai dažādos pasākumos sākot dziedāt Ritmaņu dziesmu, māte no bailēm nav zinājusi, kur likties. Pa kluso «katram gadījumam» salikusi mugursomā siltās drēbes, paslēpusi pieliekamajā kambarī. Soma tur nostāvējusi līdz 1991. gada janvāra barikādēm, kurās Ieva, operatīvi izgājusi Sarkanā Krusta mācības, piedalījusies kā medicīniskais personāls. Jo bija sacīts, ka citādi sievietes barikādēs nedrīkst atrasties.

Māte pietiekami labi pazina savu meitu. «Atceros, kādu vakaru, kad Ieviņai bija četri pieci gadiņi, es, kā parasti, kad atgriezos pēc viņu gulētiešanas laika, iegāju pie bērniem, lai tāpat vien paskatītos, kā viņi aizmiguši. Pēkšņi ieraudzīju, ka Ieviņa nemaz neguļ un viņai viss vaidziņš slapjš no asarām. «Bērniņ, par ko tu raudi?» es prasu. «Indijā bērni mirst badā,» viņa man atbild,»» Līvija Akuratere raksta atmiņās.

«Maigums un sirsnība, kādu Ieva juta pret cilvēkiem, pasargāja viņu bīstamās situācijās,» dzejniece Amanda Aizpuriete nāk klajā ar gluži iracionālu iemeslu, kāpēc Ieva izspruka nesodīta, par spīti denunciācijas ziņojumiem, kādi padomju drošībniekiem par viņu noteikti bija. Protams, arī aktrises talantam, kas Akuraterei ļāva pārrunās izlikties par naivu, jūsmīgu meiteni. Aizpuriete citē dzejnieka Aivara Neibarta Ievai savulaik teikto: «Tu jau necīnies pret tumsu, bet vienkārši spīdi.»

«Pēc tam bija represijas. Mani vairs neatskaņoja pa radio, nefilmēja sarunātos TV klipus un izmeta no Mūzikas akadēmijas, atļāva iet tikai kā brīvklausītājai,» Ieva mūsu sarunā tomēr runā par dziesmas Manai tautai blakusefektiem, kas jaunības maksimālismā likušies mazsvarīgi.

«Esmu pabeigusi Mūzikas akadēmiju, bet man neskaitās augstākā izglītība. Rektors teica — tā kā es kā brīvklausītāja gāju, nav pierakstītas atzīmes, viņi man nevar iedot grādu. Protams, tas man sāpēja — brīvvalsts laikos es nevaru legalizēt savu reāli pabeigto izglītību! Un galu galā man to atņēma, jo es liecināju par brīvu Latviju.

Tas ir muļķīgi, ka man kādā dokumentā ir jāraksta — vidējā izglītība. Asariņas kādreiz tek par to. Kolēģi teica, lai piesakos, ka esmu represēta. Gandrīz jau sāku rakstīt iesniegumu, bet tad apkaunējos. Cilvēki ir mocījušies, smakuši Sibīrijā, nozāļoti trakonamos, kreizenēs, kā toreiz teica. Ko es te kādam sūdzēšos par savu izglītību!»

Ieva arī vienu sasaukumu pavadīja politikā Rīgas domē. Vīlās vai aizgāja no turienes, lai koptu slimo mammu? «Nē, tad nebija mamma jākopj,» viņa atbild strupi. «Domē notika pārgrupēšanās. Es vadīju kultūras darba grupu, piesaistīju brīnišķīgus speciālistus — Guntaru Godiņu, kurš 13 gadus Igaunijā bijis kultūras atašejs, Ivaru Bērziņu, kurš studējis kultūras menedžmentu, Aivaru Hermani, kurš ir kultūras menedžmenta pasniedzējs trijās augstskolās, sarakstījis grāmatu par šo tēmu. Bet politisko intrigu un kašķēšanās puse, kas vienmēr nāk līdzi politiskajai darbībai, man galīgi nebija pa kaulam. Neesmu komandas paklausīga, esmu individuāliste, tomēr uzskatu, ka arī politikā var strādāt racionāli. Lai politika nebūtu priekš politikas, bet sabiedrībai. Tā kā to nebija iespējams realizēt, tad izrādījās, ka tas nav man piemēroti. Tad labāk dziedu un staigāju pa dabu.»

Jā, Ieva ar suni Dāgu tagad Apšuciemā garas stundas pavadot pārgājienos gar jūru. Pie tiem pieradusi jau bērnībā, viņai ar brāli pastaigu prieku ierādīja vecmāmiņa un mamma. Tuvinoties literārajiem talantiem, kas viņas dzimtā ir no abu vecāku pusēm, Ieva, kam jau agrāk trenēta roka dziesmu vārdu radīšanā, arvien vairāk dzejo.

«Albumā ar Aivaru Hermani ir pārstāvētas divas ģeniālas dzejnieces, Vizma Belševica un Kellija Čerija, pārējās ir dziesmas ar maniem vārdiem,» Ieva neslēpj. «Nesen sanāca jauka sadarbība ar Zigi Latuškevicu, brīnišķīgu Liepājas komponistu, uzrakstīju vārdus vairākām viņa melodijām. Sadrosminājos un sapratu, ka varu! Katrs dzejolis ir kā bērns, mazliet bikls, kautrs. Dažreiz tas var derēt, dažreiz — nederēt. Ar Aivaru Hermani tas labi nostādīts — ja Aivaru kaut kas neuzrunā, viņš bez liekas polemikas mūziku neraksta. Savukārt tam, kas viņam der, uzraksta melodiju vai palūdz mazliet pārveidot. Domājam rudenī MDailē uztaisīt albuma pirmatskaņojumu koncertu, otrajā daļā varētu būt kādas manas dziesmas.»

Tāpat Ievas Akurateres un Jura Kulakova jubilejas koncertiem — arī ilggadīgajam Pērkona kolēģim paliek 60! — datumi jau zināmi, tie sāksies 5. oktobrī Cēsīs. «Tas ir drīzāk dzīvesveids nekā produkts, kas jāražo no jauna, lai apmierinātu patērētāju interesi. Nevis jaunas zeķbikses, bet āda uz mūsu krūtīm, kas ir nemainīga,» Pērkona veco hitu un arī Ievas Akurateres popularitāti tēlaini raksturo vēl viens no grupas, Raimonds Bartaševics. «Galvenais, ka mēs pat padsmitniekiem patīkam,» Ieva nopriecājas. «Netiekam milzīgi reklamēti un producēti, bet, piemēram, Lāčplēša dienā pie Okupācijas muzeja 15 minūtes pirms koncerta atskrien 2000 jauniešu, lec veselu pusotru stundu un dzied visas dziesmas līdzi. Tas ir brīnišķīgi!»

Skaistumam un priekam

Kad Laima Grigone sāka gatavot traukus, viņai nebija sava biznesa plāna. Viņa vēlējās veidot skaistas un funkcionālas lietas, kas sagādātu prieku. Vēlāk atklājās, ka arī tāda koncepcija var būt veiksmīgas keramikas darbnīcas pamatā

Ar keramikas meistares Laimas Grigones rokām darinātie porcelāna trauki izskatās tik dabiski, it kā būtu paši kaut kur mežā, pļavā vai upē izauguši. Šķīvji kā dadžu lapas. Uz krūzīšu malām izauguši ķērpīši. Sulu glāzes aplipušas ar gaišām sūnām. Katram šķīvītim citāds raksts, un gluži kā akmeņus tos gribas noglāstīt. Pat auskari mazu zvanu formā atgādina smilgu ar skarām.

«Sākumā nezināju, vai man kas sanāks un vai šādi trauki kādam ir vajadzīgi,» Laima skaidro, kāpēc sāka strādāt bez biznesa plāna. Kamēr viņa nebija piedāvājusi pircējiem savus izstrādājumus, nebija nekādu iespēju pārliecināties — ļaušanās vaļaspriekam atmaksāsies vai ne. Četru gadu pieredze liecina, ka arī šāda keramikas darbnīca var būt bizness.

Iemācījās radošo brīvību

Kad Laima beidza Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, viņa bija nolēmusi studēt interjera dizainu. Toreiz vēlējās strādāt kopā ar māsu Lāsmu, kura ir arhitekte, viņas izveidotajā Radošajā apvienībā Spāres. Taču pirms studiju sākšanas Laima iestājās Oksfordas Bruksa Universitātes (Oxford Brookes) kursos, kas skolu absolventiem dod iespēju iepazīties ar dažādiem dizaina un mākslas veidiem un sagatavot savu portfolio jeb darbu mapi.

«Šajā laikā arī sapratu, ka interjera dizains nav man. Man patika visi praktiskie darbi ar rokām,» stāsta Laima.

Galu galā viņa izvēlējās Falmutas Universitātē studēt mūsdienu amatniecību, jo šī bakalaura studiju programma dod iespēju apgūt darbu ar dažādiem materiāliem: keramiku, stiklu, koku, metālu, plastmasu. Pirmajā studiju gadā jauniešiem vajadzēja apgūt tehnoloģijas un materiālu apstrādes veidus, taču otrajā un trešajā kursā liela uzmanība pievērsta radošā potenciāla attīstībai. «Tur bija liela radošā brīvība un tehniskais atbalsts perfektā līdzsvarā,» viņa stāsta.

Laima atceras, ka studijās nebija uzsvara uz gatavoto lietu funkcionalitāti. Augstāk par, piemēram, tējkannas praktisko izmantojumu pasniedzēji vērtējuši ideju, ar kādu tā veidota. «Viens no maniem mīļākajiem projektiem bija Publika un tava identitāte, kurā trīs mēnešu laikā studentu izstādei bija jāsagatavo darbs. Tāds uzdevums lika domāt ne tikai par to, ar kādiem materiāliem gribu strādāt, bet arī par to, kāds būs mana darba vēstījums. Ilgi sēdēju, galvu rokās saķērusi,» atceras Laima. Galu galā viņa izgatavojusi divarpus metrus garu ozolkoka galdu, uz kura ar kinētiskā mehānisma un magnēta palīdzību rotēja neliela kariete, kurā bija porcelāna tējkanna. Ja kāds vēlējās, varēja no tās ieliet sev tēju krūzītēs, kas atradās uz galda.

«Šajā projektā es risināju sarunu par attālumiem starp dažādām kultūrām un laikiem,» stāsta Laima. Studiju laikā viņa visvairāk darbojās tieši ar keramiku un koku. «Pagaidām diemžēl neatliek laika kokam, taču kādreiz noteikti atgriezīšos pie karošu grebšanas. Tagad tikai reizēm uztaisu kādu mēbeli sev,» saka Laima, salejot bērzu sulas pašas gatavotās porcelāna glāzēs un pamājot uz koka plauktiem pie sienas. Darbā ar koku un keramiku esot jāseko materiāla šķiedrām, jāprot ar tām sadarboties. «Reizēm man vajag piekāpties,» skaidro Laima.

Plāna vienkārši pelnīt naudu nekad neesot bijis. Ja būtu noticis pēc Laimas prāta, viņa pēc augstskolas diploma iegūšanas būtu braukusi uz Japānu strādāt kāda keramikas meistara darbnīcā. «Divus gadus švammētu viņam krūzītes,» ar nelielu ironiju saka Laima. Taču viņas mamma Vēsma Veģere, kas Rundāles novada Svitenes pagastā vada zemnieku saimniecību Urštēni, bija parūpējusies, lai Laimas keramikas darbnīcas izveidei būtu pieejama nauda no Eiropas fonda, kas atbalsta ar lauksaimniecību nesaistītu darbību attīstību laukos.

«Pārdomām, ko darīt pēc universitātes absolvēšanas, man nebija laika. Kad pēc diploma saņemšanas ceremonijas atbraucu mājās, man jau visas iekārtas bija atvestas un bija jāsāk strādāt,» Laima atceras darba sākumu 2013. gadā. Viņa ir gandarīta, jo šādā veidā tika pie virpas, divām keramikas krāsnīm un ventilējama glazēšanas kambara. Tas ir galvenais, kas vajadzīgs Laimas ikdienas darbam.

Pārvarot pirmās kļūdas

«Vienu pilnu gadu man bija tā laime dzīvot ģimenes azotē. Varēju no agra rīta līdz vēlam vakaram tikai taisīt traukus, lai saprastu, kas ir tas, ko vēlos radīt,» atceras Laima. Sākumā bijis daudz brāķu. «Tagad bieži smejos, ka keramika, tāpat kā narkodīleri, pirmo devu dod bez maksas. Jo pirmie darbi parasti sanāk. Kad mājās mēģināju atkārtot to, kas man universitātē bija sanācis, tas vairs neizdevās.»

Vispirms atklājās, ka lielos daudzumos iepirktā porcelāna masa ļoti grūti pakļaujas veidošanai. «Kad tā beidzās, tā bija viena no manām laimīgākajām dienām. Kā iesācēja biju domājusi, ka visas porcelāna masas ir vienādi labas. Bet tā noteikti nav,» stāsta Laima un uzskaita — šo gadu laikā ir izmēģinājusi Austrālijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Lielbritānijā gatavotās porcelāna masas, un par vislabāko atzinusi tikai angļu porcelānu.

Otru problēmu radīja sliktā elektrības piegāde. Urštēni, kur izveidota Laimas keramikas darbnīca, atrodas elektrības līnijas galā. «Korķus sit ārā visu laiku, un saprast, kurā laikā ieslēgt keramikas krāsnis, lai korķus neizsistu, bija liels izaicinājums,» saka Laima. Bijušas vairākas reizes, kad elektrības pārtraukuma dēļ visi krāsnī ieliktie, divu vai trīs mēnešu laikā gatavotie darbi aizgāja bojā. «Mamma iedeva citu skatījumu uz manām pirmajām neveiksmēm — 2014. gadā bija kailsals un viņas zemnieku saimniecībā 90% ziemāju izsala. Tur gāja bojā gada darbs un ieguldījumi, kuru summas rakstāmas ar daudz lielākiem skaitļiem nekā dažas bļodiņas. Katram savas problēmas mēdz šķist kā pasaules gals, bet, ja pacel acis un paveries apkārt, tad saproti, ka tas viss ir nieki,» Laima stāsta, kā tikusi pāri krīzēm.

Laima atzīst, ka pircējus saviem traukiem nav īpaši meklējusi. Vienīgā vieta, ko viņa pati uzrunājusi, ir galerija Riija. «Pārējās galerijas atrada mani,» saka Laima. Vislabākā sadarbība esot izveidojusies ar galeriju Etmo Vecrīgā, kuras pārstāvji Laimu uzrunājuši Brīvdabas muzejā mūsdienu amatniecības festivālā. Ļaudis no citām galerijām piedāvājuši tirgot Laimas traukus, kad pamanīja tos Kalnciema kvartāla tirdziņā. Taču lielu tiesu izgatavotā — pērn  jau ap 60% — Laima pārdod ārzemēs, pircējus atrodot tīmekļa veikalā Etsy un lietotnē Instagram. Ar to starpniecību trauki ir aizgādāti gan uz dažādiem mājokļiem, gan restorāniem, galerijām un veikaliem visās pasaules malās — no ASV līdz Honkongai, no Krievijas līdz Šveicei.

«Mana neparastā stila noslēpums slēpjas tajā, ka man neviens nekad nav teicis, kādam ir jāizskatās traukam,» saka Laima. Viņa vienmēr piedomājot, kā atrast līdzsvaru starp funkcionalitāti un estētiku. Porcelāns viselegantākais esot tad, kad ir plāns, gandrīz caurspīdīgs, taču tad tas ir arī trausls. Tāpēc Laima savus porcelāna traukus veidojot gana biezus, lai tie būtu daudzkārt izturīgāki par māla traukiem.

Lai arī citi lepojas!

«Man patīk mans darbs. Virpojot trauku, man tam jāatdod simtprocentīgi visa uzmanība un jābūt pilnīgi mierīgai. Citādi nekas nesanāks,» stāsta Laima, atzīstot, ka trauku gatavošana ir visbrīnišķīgākais viņas darbā. Kā keramikas meistarei viņai ir priekšrocība ātri vien redzēt sava darba rezultātu. Daudzās jomās to nevar ieraudzīt mēnešiem un gadiem ilgi, tāpēc Laima augstu novērtē prieku turēt rokās pašas gatavotu bļodu vai krūzi.

Blakus viņas nelielajai darbnīcai tiek celta jauna, plašāka. Taču tas nenozīmē, ka Laima sāks trauku rūpniecisku ražošanu. «Noteikti turpināšu traukus gatavot ar rokām,» viņa saka. Lai gan Latvijā ir daudz citu lielisku keramikas meistaru, Laimā nav ne mazākās spriedzes. «Ar lielu prieku iegādājos traukus no citiem amatniekiem. Viņi ir mani draugi, nevis konkurenti. Iegūt kāda cilvēka radītu lietu nozīmē būt konstantā dialogā ar šo cilvēku. Katru reizi lietojot cita meistara trauku, es iedomājos par viņu. Es zinu galdniekus, kas gatavoja manas mēbeles. Pazīstu meistarus, kas šuvuši daudzas manas drēbes. Es pazīstu māksliniekus, kas taisīja manas rotas. Es viņus visus pazīstu.  Meistaru radītām lietām ir pavisam cita vērtība un sajūta. Cilvēki daudz spriež, kā izbēgt no patērētāju kultūras valgiem un ātrajām modēm. Manuprāt, atbilde ir tiešajā pirkšanā. Pazīsti savus meistarus!» Laima iesaka vadīties pēc moto, kuram pati tic: «Pērc mazāk! Pērc labu! Lolo un   paturi!»

Tieši šo sajūtu dēļ Laima ir ieplānojusi jaunās darbnīcas telpas izmantot, lai rīkotu keramikas meistarklases cilvēkiem, kuri nav keramiķi, bet labprāt sev kaut ko izgatavotu. «Gribu mācīt citus cilvēkus. Ar kādu lepnumu cilvēks var pateikt, ka pats savus traukus izgatavojis! Paturēt šo lepnumu tikai sev būtu egoistiski,» saka Laima.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Man lielu prieku sagādā priecīgi klienti. Negribu, palielinot gatavoto trauku apjomus un apgrozījumu, zaudēt kontaktu ar klientiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Lielākā kļūda ir mēģināt izdarīt pārāk daudz. Solījumi jāpilda, bet jāelpo dziļi un jāstrādā mierīgi.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Darīt tikai to, kas pašam patīk. Tirgū savu pircēju atrod visdažādākās preces — gan prastas, gan ekskluzīvas. Jebkam, ko tu taisīsi, būs savs pircējs. Svarīgākais ir viņu atrast.»

Ir iesaka

19.-26. aprīlis. LIELKONCERTS. VIDZEMES GREDZENS CĒSĪS, RĒZEKNĒ, LIEPĀJĀ, JELGAVĀ. Simtgades pasākums, kur koncertu ciklā tiek izceltas Latvijas novadu īpatnības, bagātības un enerģija. Idejas autors Sigvards Kļava (attēlā) Vidzemes iestudējumu nosaucis par muzikālo izstādi. Saturisko tēlu veido Guna Kalnača, vizuālo — Dd studio Jāņa Mitrēvica vadībā. Piedalās Radio koris un solisti. Biļetes cena 5—18 €. Bilesuparadize.lv

19. aprīlis. KONCERTS. INGA KALNA UN 7 ROMANCES LIELAJĀ ĢILDĒ. Pazīstamā latviešu operdziedātāja un LNSO klaviertrio — Indulis Cintiņš, Dace Zālīte un Mārtiņš Zilberts — atskaņos Šostakoviča Septiņas romances ar Aleksandra Bloka dzeju, koncertā skanēs arī Ivanova Klaviertrio un Šūberta Otrais klaviertrio. Biļetes cena 7—23 €. Bilesuparadize.lv

20. aprīlis. PASĀKUMS. PROZAS LASĪJUMI NICEPLACE TELPĀ. Literatūras gada balvas lasījumos fragmentus no izvirzītajiem romāniem lasīs Inga Ābele (Duna), Kristīne Ulberga (Tur), Andra Manfelde (Virsnieku sievas), Rihards Bargais (Plikie rukši). Piedalīsies arī speciālbalvu ieguvējas — literatūrzinātnieces Gundega Grīnuma un Māra Grudule. Vadītāja Inga Žolude. Laligaba.lv

22., 23. aprīlis. IZRĀDE. SKAN BAHS, BAHS SKAN K. K. FON STRICKA VILLĀ. Teatrāls un muzikāls eksperiments — Baha kamermūzikas pavadībā (tenors Jānis Kurševs) aktieri Iveta Pole un Edgars Samītis izspēlēs etīdes. Režisora Vara Piņķa iecere — savienot baroka kamermūzikas meistara skaņu ar aktierspēli. Pie vēsturiskā ērģeļpozitīva Pēteris Vaickovskis. Biļetes cena 10 €. Bilesuparadize.lv