Galerts. Mēle. Kaulu smadzenes. Kas var būt labāks par to?
Manā bērnībā un vidusskolas gados Amerika bija kulinārs tuksnesis. Maize kā švamme, salāti — tikai plastmasai līdzīgais iceberg, gaļa — steiks, vista un Pateicības dienā sauss tītars. Moderni skaitījās pusfabrikāti un rūpnieciski ražoti konservi. Restorānos ēdienkartes faktiski neatšķīrās, un par eksotiku uzskatīja ķīniešu-polinēziešu virtuvi, kurā ievērojamu vietu ieņēma ananasi un šķebīgi saldenas, stērķeļainas mērces.
Uz šī fona pat ikdienas latviešu virtuve izcēlās ar daudzveidību un dabiskumu. Amerikāņu draugus dažkārt varēja patīkami pārsteigt ar piparkūkām vai pīrāgiem, tomēr bija arī lietas, par kurām ārpus mājas prātīgāk bija klusēt, ja negribējās, lai uz tevi sāk skatīties kā uz īpatnēju, varbūt pat nedaudz bīstamu savādnieku.
Manai mātes mātei ļoti patika gatavot galertu, taču gaļas gabaliņi trīsošā želejā lika kaimiņbērniem saviebties un novilkt garu «fuīīīīīīīī».
Kad Ziemassvētkos ciemos atbrauca tēva vecāki, viņi vienmēr atveda līdzi liellopa mēli. Kolumbusā Ohaio, kur viņi dzīvoja, bija diezgan daudz vācu izcelsmes ieceļotāju, kuri šādus ēdienus novērtēja, un līdz ar to arī liels skārnis, kur mēli varēja iegādāties. Man vislabāk patika pats galiņš, kura šķiedrainā konsistence savienojās ar mēles savdabīgo garšu. Nevienam draugam es par to nestāstīju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.