Diena: 11. aprīlis, 2018

FOTO: JRT rekonstrukcija varētu izmaksāt ap 31 miljonu; Gaile garantē ideālu redzamību

Pēc Jaunā Rīgas teātra (JRT) ēkas Lāčplēša ielā 25 rekonstrukcijas tajā no katras skatītāju vietas būs ideāla redzamība, dzirdamība un visās zālēs būs svaigs gaiss, trešdien solīja JRT pārbūves projekta autore arhitekte Zaiga Gaile. “To es varu jau tagad personīgi garantēt,” uzsvēra Gaile.

Pēc VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) aplēsēm, JRT rekonstrukcijas kopējās izmaksas varētu būt apmēram 31 miljons eiro, trešdien sacīja VNĪ valdes priekšsēdētājs Ronalds Neimanis. Pašlaik no aprēķinātā kopējā rekonstrukcijas budžeta 21 miljonu eiro veido būvniecības izmaksas, bet 10 miljonus eiro – būvuzraudzība, tehnoloģijas un aprīkojums, ārvalstu ekspertu darbs.

Neimanis uzsvēra, ka 2014.gadā apstiprinātais JRT kopējais rekonstrukcijas budžets – 19 miljoni eiro – netika balstīts nedz konkrētā būvprojektā, nedz arī tika ņemta vērā pilsētvides specifika un mūsdienu teātra prasības. Šis budžets nav atbilstošs projekta sarežģītībai un nozīmīgumam.

Gaile uzsvēra, ka tas nav projekta sadārdzinājums, bet gan pirmo reizi reāli aprēķinātās būvniecības izmaksas. “Pirms četriem gadiem nosauktais skaitlis netika balstīts projektā un nepieciešamajā būvniecības apjomā,” uzsvēra Gaile.

Jaunajā projektā izmantoto telpu apjoms divkāršosies – no 5146 kvadrātmetriem uz 11 147 kvadrātmetriem, jo esošajā teātra pagalmā, saglabājot pagalmu, tiks uzbūvēts jauns piecstāvu apjoms ar divām skatītāju zālēm un trīs mēģinājumu zālēm.

Kopējais skatītāju vietu skaits sasniegs 840 iepretim līdzšinējām 400. Proti, paredzētas trīs skatītāju zāles – lielās Smiļģa zāles partera daļā būs 325 skatītāju vietas, bet balkonā – 175, lielajā “Black-box” zālē – 240 vietas, mazajā “Black-box” zālē būs 100 sēdvietu. Paredzēta vieta arī teātra kafejnīcai un bērnu istabai.

Gaile uzsvēra, ka līdz šim nevienā Latvijas teātrī nav “Black-box” zāles. “Šāda zāle ir katra režisora sapnis, to var transformēt pēc vajadzības, tā ir ideāli akustiski izolēta,” skaidroja Gaile.

Arhitekte norādīja, ka galvenā ieeja teātrī paredzēta nevis no Lāčplēša ielas, bet no pagalma. Uz pagalmu jau patlaban vedošais tunelis tiks ievērojami paplašināts. Ieeja no Lāčplēša ielas tiks saglabāta un būs izmantojama, lai iekļūtu teātra restorānā, kas atradīsies tagadējā pirmā stāva vestibila un garderobes vietā. Restorāns strādās līdz plkst.17 un šajā laikā no tā nebūs pieejamas pārējās teātra telpas, izņemot biļešu kases. Savukārt pēc tam restorāns būs pieejams kā kafejnīca pirms izrādēm un starpbrīžos.

Papildus jaunajā apjomā ir paredzētas trīs mēģinājumu zāles – lielā mēģinājumu zāle 282 kvadrātmetru platībā, divas mazās mēģinājumu zāles 163 kvadrātmetru un 126 kvadrātmetru platībā. Otrais stāvs, kas ieguvis nosaukumu Radošais stāvs, tiks pilnībā atvēlēts aktieriem un citiem teātra darbiniekiem ar plašu virtuvi kopīgai tējas tasei, lugu lasījumiem vai jaunu ideju radīšanai. Savukārt pagraba stāvā būs moderna dekorāciju darbnīca.

Gaile skaidroja, ka vecā “art deco” stila Smiļģa jeb lielā zāle vizuāli izskatīsies tāpat kā līdz šim, taču tajā tiks mainīts slīpums, lai no katras vietas parterā un balkonā būtu ideāla redzamība un dzirdamība.

“Līdz šim balkonu nevarēja izmantot, jo no tā nevarēja redzēt uz skatuves notiekošo – Smiļģa laikā aktieri spēlēja skatuves dziļumā un balkons ir tam pielāgots. Mūsdienās aktieri spēlē skatuves priekšplānā, viņi grib būt tuvāk skatītājiem, tāpēc balkons ir jāmaina. Arī skatuve tiks pārveidota pēc pasaules standartiem, tiesa, skatuves ripas nebūs, jo Alvis Hermanis no tās atteicās,” stāstīja Gaile.

Visā teātrī kopumā būs mūsdienīgs un starptautiskiem standartiem atbilstošs tehnoloģiskais aprīkojums, kā arī moderna ventilācijas sistēma.

“Šā projekta budžetu ietekmē ierobežotā vide – būvniecības apstākļi, pilsētas tīkli, apakšstacija, integrācija pilsētvidē, restaurācija, ievērojot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas prasības. Taču mēs iegūsim Eiropas līmeņa teātri, divkāršotu izmantojamo platību, lielo zāli ar vairāk nekā 500 sēdvietām pašreizējo 300 vietā. Unikāls risinājums ir divējādā akustika un skaņas izolācija, kas nav nevienam citam objektam Latvijā,” pastāstīja Gaile.

VNĪ rīkotā konkursa otrajā kārtā par JRT ēku kompleksa rekonstrukcijas būvdarbu veikšanu Rīgā, Lāčplēša ielā 25, piedāvājumus iesniedza divi pretendenti. Savus piedāvājumus līdz 29.martam VNĪ aicināja iesniegt piecus kandidātus, kuri par atbilstošiem tika atzīti būvdarbu konkursa pirmajā kārtā – SIA “Velve”, SIA “Arčers”, PS “Rere būve 1”, personu apvienība “BBA un RT” un SIA “Abora”. Konkursa otrajā kārtā tika saņemti divu pretendentu piedāvājumi – PS “Rere būve 1” un personu apvienība “BBA un RT”. Iepirkuma komisija veic piedāvājumu izvērtēšanu atbilstoši izvirzītajām prasībām.

Saskaņā ar pilnsabiedrības “Zaigas Gailes birojs un partneri” izstrādāto būvprojektu, būvdarbi varētu tikt sākti šovasar – jūnija beigās, ja viss ritēs raiti un nebūs pārsūdzību. Darbi jāpabeidz līdz 2021.gada sākumam.

Tramps par Sīriju: “Gatavojies, Krievija, raķetes nāks!”

ASV prezidents Donalds Tramps trešdien tviterī brīdināja Krieviju gatavoties raķešu triecieniem Sīrijā par valdības spēku veikto uzbrukumu ar ķīmiskajiem ieročiem. “Krievija sola notriekt jebkādas un visas raķetes, kas izšautas uz Sīriju. Gatavojies Krievija, jo tās nāks, jaukas, jaunas un gudras! Jums nevajadzētu būt partneriem ar gāzi nogalinošu dzīvnieku, kurš nogalina savu tautu un priecājas par to!” tvīto Tramps.

Savukārt Kremlis trešdien mudināja Sīrijā izrādīt savaldību, brīdinot, ka valstīm vajadzētu izvairīties no tādu soļu speršanas, kas vēl vairāk var destabilizēt kara plosīto valsti, ziņo LETA.

“Tāpat kā iepriekš mēs ceram, ka visas puses izvairīsies no soļiem, kurus realitātē nekas nav izprovocējis un kuri var destabilizēt jau tā trauslo situāciju šajā reģionā,” sacīja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. “Situācija ir saspringta,” atzina Peskovs, norādot, ka Krievija aicina veikt neangažētu un objektīvu izmeklēšanu, pirms izdarīt spriedumus” par, iespējams, notikušo ķīmisko ieroču lietošanu.

Krievija iepriekš norādījusi, ka tās militārie speciālisti nav konstatējuši nekādas liecības par sestdien Dumā, Sīrijā, it kā notikušo uzbrukumu ar ķīmiskajiem ieročiem. Krievija pieļauj, ka nemiernieki inscenējuši uzbrukumu vai izplata baumas, lai uzgrūstu vainu Damaskai.

Tikmēr trešdien Pasaules Veselības organizācija (PVO), atsaucoties uz saviem avotiem, ziņo, ka pēc Dumas bombardēšanas sestdien hospitalizēti 500 cilvēki ar ķīmiskās saindēšanās simptomiem. Viņiem ir apgrūtināta elpošana, centrālās nervu sistēmas traucējumi un stiprs gļotādas iekaisums.

PVO paziņojumā arī sniegti neapstrīdami pierādījumi par 70 cilvēku nāvi, viņi bombardēšanas laikā slēpās ēku pagrabos. Arī 43 mirušajiem konstatētas ķīmiskās saindēšanās pazīmes.

Kā zināms, Sīrijas aktīvistu un palīdzības organizācijas “Baltās ķiveres” un UOSSM sestdien paziņoja, ka Sīrijas valdības spēki uzbrukumā nemiernieku kontrolētajai teritorijai Austrumgutā, netālu no Damaskas, izmantojuši ķīmiskos ieročus, un uzbrukumā Dumas pilsētā dzīvību zaudējuši vairāki desmiti cilvēku.

Sīrijas režīms un Krievija noraida apsūdzības, ka Damaska operācijā pret nemierniekiem Dumā būtu izmantojusi ķīmiskos ieročus.

Sīrijas valdība otrdien uz Dumu izmeklēt apsūdzības par ķīmisko ieroču uzbrukumu uzaicinājusi starptautisko Ķīmisko ieroču aizlieguma organizāciju (OPCW). OPCW solījusi nosūtīt uz Sīriju ekspertu komandu vistuvākajā laikā.

ASV prezidents Donalds Tramps pirmdien paziņoja, ka vienas vai divu dienu laikā tiks pieņemti “svarīgi lēmumi” par reakciju uz situāciju Sīrijā.

Pilsoņkarš Sīrijā notiek kopš 2011.gada un sadrumstalojies daudzās frontēs starp kurdu spēkiem, mērenajiem un radikālajiem sunnītu nemierniekiem, valdības karaspēku un tai lojāliem paramilitāriem formējumiem. Saskaņā ar dažu opozīcijas aktīvistu aplēsēm kopējais upuru skaits jau pārsniedzis 400 000.

Ministrija Ķekavas novada domei prasa atcelt pretlikumīgos lēmumus

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) konstatējusi būtiskus likuma pārkāpumus, veidojot komiteju sastāvus Ķekavas novada domē, aģentūru LETA informē VARAM. Ministrija pašvaldībai nosūtījusi vēstuli, kurā lūgts nekavējoties atcelt domes lēmumu, ar kuru tiek veiktas izmaiņas komitejās, neievērojot likumā noteiktās prasības.

Izvērtējums veikts pēc pašvaldības deputātu iesnieguma, kurā norādīta informācija par pašvaldības ārkārtas sēdes lēmumu, ar kuru tiek grozīts pastāvīgo komiteju sastāvs bez attiecīgo deputātu iesnieguma. Mainīt komitejas sastāvu, izslēdzot noteiktu deputātu no komitejas, dome ir tiesīga tad, ja tiek saņemts atbilstošs iesniegums no attiecīgā deputāta.

Ķekavā komiteju sastāvs ir mainīts patvaļīgi, deputāti ir izslēgti, neskatoties uz to, ka iesniegumi par izslēgšanu no komitejas nav saņemti un deputāti par to iepriekš pat nav bijuši informēti. Konkrēti runa ir par pašvaldības deputātu Neilu Kalniņu (JKP), kurš marta sākumā ticis atcelts no priekšsēdētāja otrā vietnieka amata un izslēgts no komiteju sastāva. Kā sociālajā vietnē “Facebook” informē “Jaunās konservatīvās partijas” Ķekavas nodaļas pārstāvji, Kalniņš no amata atbrīvots sēdē, kurā pats nemaz neesot piedalījies, jo tajā brīdī bijis atvaļinājumā.

Pašvaldības priekšsēdētāja Viktorija Baire teica, ka viņa ministrijas vēstuli patlaban vēl saņēmusi nav un arī iepazinusies ar tās saturu nav. “Ja ministrijas pieprasījums atcelt izmaiņas būs pamatots ar normatīvajiem aktiem, mēs izvērtēsim turpmāko rīcību. Šobrīd man nav iemesla domāt, ka sēdē lēmums tika pieņemts pretlikumīgi,” norādīja Baire.

Pēc VARAM parlamentārā sekretāra Jāņa Eglīta teiktā, pašvaldības vadītājam būtu jāatceras, ka feodālais periods jau sen ir beidzies, un likuma prasības ir attiecināmas uz visiem vienādi – bez izņēmumiem. “Ja Ķekavas novada deputāti nespēs nodrošināt normatīvo aktu ievērošanu, tad dome par rupjiem demokrātijas principu pārkāpumiem bez šaubu ēnas var tikt atlaista,” pauž Eglīts.

VARAM uzsver, ka atkāpes no normatīvajos aktos noteiktā regulējuma nav pieļaujamas, līdz ar to Ķekavas novada domei nepieciešams nekavējoties novērst konstatētos pārkāpumus un informēt par to VARAM.

Anekdotes

Šogad gājputni plāno atlidot puskažokos.

«Kāpēc jūs pasūtījāt divas pusporcijas zupas, bet pēc tam tās salējāt kopā vienā šķīvī?»
«Kā jūs nesaprotat?! Man tagad sanāk pilna zupas porcija ar divām krējuma porcijām!»

Vai jūs man varat ieteikt, kurā randiņā man vairs nav jācenšas ievilkt vēderu?

 

«Mēs nopirkām mencas konservus, bet izrādījās, ka iekšā ir siļķe,» labi zinot, par ko runā, pēc kopējas maltītes paziņoja Jānis, kas ir zoobiologs.
«Turklāt par mencu samaksājām vairāk nekā par siļķi,» papildināja Andris, kas strādā par grāmatvedi.
«Mums vēl ir ļoti paveicies,» paskaidroja Vilnis, kas strādā zivju konservu fabrikā.

Jūsu kaķis nemaz nezina, ka jūs ejat uz darbu. Viņš vienkārši domā, ka jūs astoņas stundas stāvat ārdurvju otrā pusē.

Kāpēc vēl neviens nav izgudrojis atskaņotāju ar pogu «Turpināt skatīšanos no tās vietas, pie kuras es vakar aizmigu»?

Draugi padara mūsu dzīvi labāku, bet ienaidnieki — interesantāku.

Mājsaimniecei, grāmatvedim un advokātam pajautā: «Cik ir 2+2?»
Mājsaimniece: «Četri.»
Grāmatvedis: «Es domāju, ka vai nu 3, vai 4, bet tūlīt vēlreiz pārbaudīšu savus aprēķinus!»
Advokāts pieceļas, pieiet pie loga, aizver aizkarus un tad pusčukstus jautā: «Kādu rezultātu jūs vēlaties iegūt?»

Trīs vīri bārā pļāpā par dzīves kurioziem. Viens sāk stāstīt: «Mana sieva izlasīja romānu Divu pilsētu stāsts, un mums piedzima dvīņi.»
Otrs: «Tas gan ir interesanti! Mana sieva izlasīja Trīs musketierus, un mums piedzima trīnīši.»
Trešais vīrietis pagrābj jaku un metas uz durvju pusi. Draugi nopakaļ sauc: «Kas notika!?»
«Es redzēju, ka mana sieva no plaukta paņem Alibaba un 40 laupītāji...»

Pasniedzējs studentam: «Apsveicu! Jūs esat nokārtojis spāņu valodas ieskaiti, taču šis patiesībā bija franču valodas kurss.»
«Atvainojiet, pasniedzēj! Vakar vakarā nepareizo mācību grāmatu paņēmu no plaukta.»

Pašā sākuma Dievs radīja zemi un debesis un tad kādu laiku atpūtās. Pēc tam viņš radīja vīrieti, un viņi abi kādu laiku atpūtās. Tad Dievs radīja sievieti, un kopš tā laika ne Dievs, ne vīrietis vairs nav tikuši pie atpūtas.

Kāds gājējs Barona ielas ietves malā redz divus ļoti rosīgus strādniekus, taču īsti nesaprot, ar ko viņi nodarbojas. Viens izrok bedri, bet otrs to tūlīt pat aizber.
«Ko jūs te īsti darāt?»
Viens no strādniekiem atbild: «Trešais kolēģis, kas atbildīgs par kociņu iestādīšanu, šodien ir saslimis.»

Jauns tētis pirmo reizi piekrīt viens pats pieskatīt mazuli, kamēr sieva aizies uz veikalu. Tiklīdz mamma izgājusi pa durvīm, bērns sāk raudāt un nerimstas, kamēr sieva ir atgriezusies
Viņa jautā: «Kas te notika?» Un uzreiz pamana problēmu, pie reizes pārmetoši jautājot vīram: «Vai tad tu neredzēji, ka jānomaina autiņbiksītes?»
Vīrs: «Bet uz iepakojuma rakstīts «No 2 līdz 5 kilogramiem»!»

Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kas iet gulēt tad, kad vēl negribas, un ceļas, kad vēl nav izgulējies.

Vecāki noliek gulēt Andrīti un paši dodas skatīties televizoru. Pēc mirkļa dzird mazo raudam un steidzas skatīties.
Puika: «Nevarēju aizmigt, spēlējos un nejauši noriju monētu. Tagad es nomiršu…»
Tētis vēlas nomierināt zēnu, slepus paņem citu monētu, ar veiklu kustību izpilda triku, it kā izņemot monētu no Andrīša auss. Puika ir sajūsmā. Bet pēkšņi viņš paķer centu un ātri to norij: «Tēti, parādi vēlreiz! Parādi vēlreiz!»

Tēvs atrakciju parka šautuvē trāpa visos mērķos un par to iegūst balvu — plīša lācīti. Skatoties un saviem trim bērniem, viņš nevar izvēlēties, kuram to atdot: «Kurš ir vispaklausīgākais? Kurš nekad nerunā pretī mammai? Un dara visu, ko viņa liek?»
Bērni vienbalsīgi: «Labi, tēti, rotaļlieta tiešām pienākas tev!»

Ārsts, inženieris un politiķis strīdas par to, kura no viņu profesijām ir visvecākā.
«Bez ārstiem cilvēce nemaz nebūtu izdzīvojusi,» saka ārsts, «tāpēc uzskata, ka mans arods ir visvecākais.»
«Nē,» iebilst inženieris. «Pirms dzīvības sākuma bija haoss, un, lai ar to tiktu galā, bija nepieciešams inženiera prāts. Tātad mana profesija ir visvecākā!»
To dzirdējis, politiķis triumfāli paziņo: «Un kas, tavuprāt, šo haosu radīja?»

Vīrs zvana no darba sievai un stāsta: «Man nupat piedāvāja kopā ar kolēģiem uz vairākām dienām doties makšķerēt. Tas varētu būt izdevīgi, lai es tiktu pie paaugstinājuma amatā. Vai vari sapakot manu somu? Makšķeri, pludiņus un āķus. Ieliec arī manu jauno zilo zīda pidžamu!»
Sievai tas viss izklausās mazliet aizdomīgi, taču viņa sapako mantas un palaiž vīru atpūtā.
Kad vīrs atgriežas mājās, sieva jautā: «Kā gāja ar makšķerēšanu?»
Vīrs: «Lieliski! Es noķēru gan karūsas, gan arī vairākas līdakas! Tikai kāpēc tu nebiji ielikusi somā manu pidžamu?»
Sieva: «Biju gan! Es to ieliku pludiņu un āķu kastītē.»

Izaugt līdz subproduktiem

Galerts. Mēle. Kaulu smadzenes. Kas var būt labāks par to?

Manā bērnībā un vidusskolas gados Amerika bija kulinārs tuksnesis. Maize kā švamme, salāti — tikai plastmasai līdzīgais iceberg, gaļa — steiks, vista un Pateicības dienā sauss tītars. Moderni skaitījās pusfabrikāti un rūpnieciski ražoti konservi. Restorānos ēdienkartes faktiski neatšķīrās, un par eksotiku uzskatīja ķīniešu-polinēziešu virtuvi, kurā ievērojamu vietu ieņēma ananasi un šķebīgi saldenas, stērķeļainas mērces.

Uz šī fona pat ikdienas latviešu virtuve izcēlās ar daudzveidību un dabiskumu. Amerikāņu draugus dažkārt varēja patīkami pārsteigt ar piparkūkām vai pīrāgiem, tomēr bija arī lietas, par kurām ārpus mājas prātīgāk bija klusēt, ja negribējās, lai uz tevi sāk skatīties kā uz īpatnēju, varbūt pat nedaudz bīstamu savādnieku.

Manai mātes mātei ļoti patika gatavot galertu, taču gaļas gabaliņi trīsošā želejā lika kaimiņbērniem saviebties un novilkt garu «fuīīīīīīīī».

Kad Ziemassvētkos ciemos atbrauca tēva vecāki, viņi vienmēr atveda līdzi liellopa mēli. Kolumbusā Ohaio, kur viņi dzīvoja, bija diezgan daudz vācu izcelsmes ieceļotāju, kuri šādus ēdienus novērtēja, un līdz ar to arī liels skārnis, kur mēli varēja iegādāties. Man vislabāk patika pats galiņš, kura šķiedrainā konsistence savienojās ar mēles savdabīgo garšu. Nevienam draugam es par to nestāstīju.

Reiz kādam latviešu pasākumam bija jātaisa putraimdesa. Tikai ar lielām grūtībām tēvs atrada vietu tālu no mūsu mājām, kur nopirkt asinis. Kad viņš pārbrauca un parādīja maisu pilnu ar tumšo šķidrumu, uz brīdi jutos kā kādas puskriminālas sazvērestības dalībnieks.

Amerikas kulinārajai kultūrai lūzumpunkts pienāca 80. gadu vidū, un esmu pārliecināts, ka to izraisīja suši. Ja cilvēks reiz ir norijis jēlu zivi, tad ir gatavs uz visu, un pēc pirmo suši restorānu parādīšanās strauji sāka attīstīties gan amerikāņu interese par ēdienu, gan arī piedāvājuma daudzveidība.

Tomēr ar dažiem gadiem nepietiek, lai izaugtu līdz subproduktiem.

80. gadu beigās dzīvoju Ņujorkas pilsētas Astorijas rajonā, pilsētas «mazajās Atēnās». Katrā mazākajā veikaliņā varēja nopirkt salātus ar Kalamatas olīvām un fetas sieru, savukārt miesnieku logos karājās nodīrāti truši, kuriem pie pakaļkājām bija atstāta spalva, lai pircējam būtu pārliecība, ka nevedīs mājās vakarējo kaķi miskastnieku.

Ar universitātes draugiem mēs palaikam devāmies ekspedīcijās uz kādu no Ņujorkas daudzajām «etniskajām» ēstuvēm. Kādu vakaru visi aizgājām uz restorānu netālu no mana dzīvokļa, tas bija tik autentisks, ka nebija pat ēdienkartes angliski un viesmīļa vietējās valodas zināšanas aprobežojās ar hello un thank you.

Par laimi, pie visām izvēlēm ēdienkartē bija skaitlis. Uz mazām papīra lapiņām sarakstījām numurus no viens līdz 50, sametām cepurē un vilkām vakariņu loteriju. Par dažiem mūsu laimestiem viesmīlis nedaudz pagrozīja galvu, bet nekas — mēs bijām jauni un bezbailīgi.

Ēdiens nebija slikts, bet no visa atnestā konkrēti atceros tikai vienu — lielu galertu. Tas gan bija ievērojami piezemētāks par manis ierasto. Vecāmāte galertā lika tikai tīru gaļu, bet grieķu restorānā blāvajā receklī karājās skrimšļi un kauli. Es biju vienīgais, kas sadūšojās to nogaršot.

Savus padsmit gadus vēlāk es jau dzīvoju Latvijā, bet viens no mūsu tāvakara kompānijas, Sems Siftons (Sam Sifton), savu karjeru bija saistījis ar ēdienu un kļuvis par The New York Times galveno restorānu kritiķi. Mēs ar sievu taisījāmies braukt uz Londonu, un es viņam aizrakstīju e-pastu — kādus restorānus ieteiktu? Tie bija treknie gadi, avīžu slejās zibēja tādi nosaukumi kā Nobu vai pavāru vārdi kā Gordons Remzijs. Jā, tas viss ir O. K., Sems man atbildēja, bet vieta, uz kurieni noteikti jāaiziet, ir restorāns St. John. Tā pavārs Ferguss Hendersons ir ģēnijs un pierāda, ka jāēd viss — no snuķa līdz astei.

Semam bija taisnība. St. John ir subproduktu paradīze.

Starp tā populārākajiem ēdieniem ir ceptas kaulu smadzenes ar pētersīļu salātiem, viens no retajiem piedāvājumiem, kurš vienmēr atrodams citādi allaž atbilstoši sezonai un tirgus piedāvājumam mainīgajā ēdienkartē. Biezi sātīgās kaulu smadzenes, svaigie pētersīļu salāti, kraukšķīgā maize — savienojums ir ideāls un neaizmirstams.

Mēli var norīt. 

Ceptas kaulu smadzenes ar pētersīļu salātiem

12  7—8 cm gari teļa kāju stobrkauli
Branga buntīte pētersīļa lapiņu
2 šalotes sīpoli, sagriezti plānās šķēlēs
Riekšaviņa kaperu
1 citrona sula
Extra virgin olīveļļa
Jūras sāls un pipari
Labi daudz grauzdētas maizes

Ielieciet stobrkaulus karstumizturīgā pannā un ievietojiet karstā krāsnī. Cepiet aptuveni 20 minūtes atkarībā no kaulu biezuma — kaula smadzenēm jāatlaižas, bet tās nedrīkst izkust. Nedaudz sakapājiet pētersīļus, samaisiet ar šalotes sīpoliem, pirms pasniegšanas pievienojiet citrona sulu, kaperus, olīveļļu, sāli un piparus.

Pie galda katrs ar garu karoti izkasa kaulu smadzenes uz grauzdētās maizes un pievieno sāli un pētersīļu salātus pēc garšas.

(No Fergusa Hendersona grāmatas Nose to Tail Eating.)

Īšani Kočhara, Okupācijas muzeja ekskursiju vadītāja

Pērn augustā Īšani Kočhara (Eeshani Kochhar) ieradās Rīgā, lai Erasmus+ programmā gadu studētu Latvijas Universitātē. Pa-pildus mācībām viņa gribēja atrast pusslodzes darbu, kas dotu iespēju ne tikai nopelnīt, bet arī iegūt pieredzi. Taču latviešu valodu indiešu meitene nezināja, un darbu atrast nebija viegli. Kādu dienu fakultātē pamanīja nelielu sludinājuma lapiņu, kas vēstīja, ka Okupācijas muzejā tiek meklēti gidi. «Pirmoreiz dzīvē maksāju nodokļus un daru to Latvijā!»

Ieguvusi bakalaura grādu politikas zinātnē, Īšani nolēma, ka maģistrantūrā vēlas studēt kaut ko ar iepriekšējo izglītību saistītu, tomēr specifiskāku. Eiropas studiju programmu Manipalas Universitātē, kur viņa mācās, atbalsta Eiropas Savienība, kas ļauj indiešu studentiem piedalīties arī Erasmus mobilitātes programmā. Kad bija jāizvēlas, uz kuru partneraugstskolu doties, viņas izvēle bija par labu Rīgai, jo studiju kursi un režīms šeit šķita vispiemērotākie indietes interesēm. Tā Īšani pirmoreiz nokļuva Eiropā.

Iejusties nebija grūti. Ikdiena Ķengaragā, internacionālā studiju vide un darbs muzejā viņai radījuši daudzšķautņainu priekšstatu par dzīvi Latvijā. «Jokoju, ka jūtos kā latviete.» Muzejā viņa sāka strādāt novembra beigās. Protams, ekskursiju vadīšanai nepieciešamo zināšanu apjoms ir liels, un to apgūt īsā laikā nebija vienkārši. «Tā nav mana vēsture.» Tomēr ir arī priekšrocības — dažādos vēstures faktus viņa neuztver personīgi un spēj tos pasniegt analītiskāk un objektīvāk. Okupācija nav process, ko īstenojušas tikai padomju vai nacistu valdības. Zināmas paralēles var vilkt pat ar nīderlandiešu un britu kolonizatoriem — lai gan procesi ir atšķirīgi, šajā aspektā Latvijas un Indijas vēstures noteikti ir salīdzināmas. Tomēr kopumā līdzību nav daudz. «Ideja par to, ko nozīmē būt latvietim, ir ļoti homogēna.» Savukārt Indiju drīzāk iespējams salīdzināt ar Eiropu kopumā — dažādi reģioni, dažādas kultūras.

«Man zināmā mērā ir identitātes krīze,» meitene smaida, atbildot uz jautājumu, no kura Indijas reģiona viņa ir. Tēva darba dēļ ģimene bieži mainīja dzīvesvietu. Dažādie reģioni tik ļoti atšķiras, ka grūti nepārprotami atbildēt uz jautājumu, no kurienes esi.

Pēdējos septiņus gadus Īšani dzīvojusi prom no vecākiem, tāpēc pēc atgriešanās Indijā viņa vēlas pavadīt laiku ar ģimeni. Tomēr nākotnē neizslēdz iespēju, ka varētu atgriezties Eiropā un strādāt kādā no Eiropas Savienības institūcijām. «Ja būšu Šengenas zonā, es noteikti apciemošu Latviju. Citādi tas diemžēl ir ļoti tālu un dārgi.» Savukārt viņas Latvijas draugi smejoties stāsta, ka uz Indiju baidās braukt, jo tur ir tik daudz cilvēku. «Un tā ir taisnība. Ņūdeli ielās ik dienu ir tik daudz cilvēku kā Daugavas krastmalā 18. novembrī!»

«Ieskrienot mežā, cilvēki kļūst labāki»

Dažu gadu laikā Rimants Liepiņš izveidojis vienu no skaistākajiem tautas sporta pasākumiem Latvijā, kura dēļ visi šejienes taku skrējēji tiek saukti par stirnu bukiem

Lielai daļai Latvijas skrējēju jaunais gads, gluži kā pagānu laikos, sākas pavasarī. Tikai ne ar saulgriežiem, bet ar taku skrējienu seriāla Stirnu buks pirmo posmu. Tā gaidas nav salīdzināmas ne ar Ziemassvētku, ne pirmsjāņu laiku. Viegls satraukums mijas ar uztraukumu, vai fiziskā forma ir piemērota Latvijas augstākajiem pauguriem. Izskrienot piemājas parku vai mežu ceļus, noteikti gadās sastapt vēl kādu skrējēju, kuram samājoties jāpajautā: «Buks?» Parasti skan atbilde: «Jā!»

Pērn tika saskaitīti 7253 Stirnu buka ciltij piederīgo, kuri sezonas laikā skrēja vismaz vienā no septiņiem posmiem. Šāgada pirmajam posmam Tērvetē pieteikušies jau četrarpus tūkstoši, kas ir par tūkstoti vairāk nekā pērn visvairāk apmeklētajā posmā un desmitkārt pārsniedz dalībnieku skaitu pirmajās buku sacensībās 2014. gadā. «Buks» ir kļuvis par sugas vārdu, kas apzīmē latviešu taku skrējēju.

Arī vārds «lēkt» ieguvis vēl vienu nozīmi — skriešana pa augstākajām Latvijas vietām mežos un pļavās, lecot pāri kritalām, grāvjiem un avotiem. «Vai tu pagājušajā gadā lēci Korneti?» prasa viens buks otram, un abi saprot, ka tālāk var virpināt sarunu par grimšanu dubļos, krampjiem kājās, izmisīgo rāpšanos pilskalnā un vēlmi pēc finiša sakņupt un aizmigt lietū un sūnās. Bet, lai kā buki šķendējas, mēģinot pievārēt augstienes, ieraugot trases malā Rimantu Liepiņu, visi māj, uzsit viņam uz plecu un saka «paldies». Viņš pirms četriem gadiem kļuva par Stirnu buka ciltstēvu, ap viņu izveidojusies azartisku cilvēku komanda, kas rīko skriešanas seriālu pa Latvijas ainaviski skaistākajām vietām.

«Fāterīšu» priekšzīme

Četru gadu pieredze Rimantam ļauj saglabāt rāmumu pirms starta. Posmam Tērvetē pieteicies rekordliels dalībnieku skaits, bet Rimants zina, ka nākamajos posmos tas saruks. Līdz baltkvēlei nokaitētā vēlme joņot atslābs, kad būs izskriets Rīgas maratons, kas, savākdams vairāk nekā 18 tūkstošus dalībnieku, ir populārākais Latvijas skrējēju pasākums. Rimants arī zina, ka ap 40% izvēlēsies skriet Zaķa distanci, kas ir no 10 līdz 13 kilometriem. Pārējie dalībnieki vienmērīgi sadalās pa citām distancēm, kuru nosaukumus Rimants kopā ar draugiem izdomāja, pirtiņā sēdēdams, — Susurs (kilometru gara distance vismazākajiem), Vāvere (4—6 km iesācējiem un skolēniem), Stirnu buks (18—23 km pieredzējušiem skrējējiem) un Lūsis spēcīgākajiem, viņiem distances garums var sasniegt 35 km.   

Stāsts par Stirnu buka izcelšanos jeb pirmajām sacensībām 2014. gadā Šlokenbekā kļuvis par teiku. Tā vēsta, ka Rimants un viņa draugi bija pasākuši no Engures braukt uz Tukuma novada Āžu kalnu, lai tur skrietu izturības trenēšanai. Lietotnē Endomondo citi draugi viņus tik ilgi ķircināja, ko šie vieni paši pa Āžu kalnu, līdz Rimants nolēma virtuālos draugus uzaicināt izskriet takas, kuras pieminētas teikās par vilkačiem. Ieradās 482 skrējēji, un pēc finiša daudzi Rimantam teica: rīko vēl!

Rimants apstiprina, ka viss teiktais ir patiesība. Taču precizē, ka Stirnu buka kustības aizsākumi meklējami 2012. gadā, kad viņš ar draugu Gintu Freinātu nodibināja biedrību Engures sportam. «Neilgi pirms tam biju pārvācies dzīvot no Rīgas uz Ķesterciemu,» Rimants atceras laiku, kad bija pieteicis savas mūzikas izdevniecības Platforma Rekords maksātnespēju un urdīja sevi ar domu, ko jaunu pasākt. Nejauši vietējā avīzē izlasījis ziņu, ka ir iespēja pieteikties Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējumam infrastruktūras uzlabošanai.

«Gintam trīs bērni, man trīs. Nolēmām, ka viņiem un citiem ciemā vajag stadionu. Nodibinājām biedrību ar mērķi piesaistīt līdzfinansējumu,» stāsta Rimants un ar smaidu piemin, ka vēlāk Lauku atbalsta dienestā viņiem vaļsirdīgi teikts, ka uzlūkoti kā tipiski izšķērdētāji. Tomēr Rimants un Gints ne tikai izveidoja stadionu, bet nolēma bērniem rādīt priekšzīmi — ja «fāterīši» nesportos, arī viņu bērni to nedarīs. «Sākām skriet, līdz izveidojāmies aptuveni desmit draugu kopa,» Rimants stāsta un paskaidro ideju. «Mums bija savtīgi mērķi — ja nesportosim mēs, to nedarīs arī mūsējie un kaimiņu puikas. Skaidrs, ka stadions būs tukšs. Bija kopā jāsporto, lai iekustinātu bērnus.» Plāns nostrādāja. Stadionu līdz pat šai dienai izmanto Engures jaunā paaudze, turklāt pieskata, lai tajā nebūtu dzerstiņu un drazu. Zēnu un meiteņu aizraušanās ar volejbolu kļuvusi tik nopietna, ka tās finansēšanu no biedrības pārņēmusi Engures novada dome. Engures sportotāji, arī viens no Rimanta trim dēliem, ir līderi Latvijas volejbola čempionātā jauniešiem.

Kamēr jaunie sita bumbu, vecāki turpināja skriet, līdz piejūras asfaltētie ceļi un plakanās virsmas apnika. Sāka braukt uz tuvākajām augstienēm Jēkaba gravā, Milzkalnē, Āžu kalnu. Pēc pirmajām sacensībām 2014. gadā Rimants ar draugiem aizbrauca uz taku skrējienu Endurance Life Lielbritānijā. «Tur nāca apjausma, ka vajag kaut ko līdzīgu Latvijā. Šis skrējienu seriāls arī notiek reizi mēnesī un katru reizi citā skaistā vietā,» saka Rimants un atgādina — kad Latvijā tautas sporta sacensību kalendārā dominēja asfaltu skrējieni, daudzi bija koncentrējušies uz rezultātu. Bet, lai katras nākamās sacensības noskrietu labāk nekā iepriekšējās, vajadzīgi intervāla un tempa treniņi, garie un īsie posmi. «Anglijā atnāca apjausma, ka var arī citādi. Mežonīgajās kalnu takās nekādu tempu nevar noturēt, jo brīžiem skrien, klupdams un krizdams, brīžiem ej, tad rāpo, tad atkal skrien. Bet pēc finiša ir foršs burziņš draugu kompānijā. Sapratām, ka tikai daļa skrējēju skrien rezultāta dēļ, pārējiem svarīgāka ir cīņa ar sevi un laba atpūta,» Rimants stāsta, kā kopā ar draugiem nolēma rīkot pasākumu sev ar «līdzīgiem ērmiem».

Četru gadu laikā viņa komanda ir izaugusi līdz gandrīz simt cilvēkiem, no kuriem daļa ir apakšuzņēmēji, daļa — algoti darbinieki, bet visprāvākā skaitā ir brīvprātīgie. Tādi, kuri ierodas no posma uz posmu. «Pat nedomā neierādīt viņa posteni!» pasmaida Rimants.

Trases sevis pārvarēšanai

Rimants atzīst, ka finišā gandrīz vienmēr kāds ir «gatavs nožņaugt to idiotu, kurš to visu izdomāja». Sociālajos tīklos lasīts «ejiet ratā!» un «nekad vairs neskriešu Stirnu buku». «Nezinu, kādu endorfīnu vai kortizolu dēļ daudzi izgulējušies piesakās nākamajam posmam,» saka Rimants. «Tagad jau zinām — ja trases būs par vieglu, neviens nepriecāsies. Emocijas sagādā sevis pārvarēšana. Kā saka kāds mans draugs, viegli paveicams darbs ir tikai uzdevums. Cik ilgi var pildīt uzdevumus? Jābūt lielajam mērķim.»

Pirmajā gadā rīkotāju komanda pati meklēja trases, vēlāk skrējēji ieteica jaunas vietas. «Visi buki ir pustraki, bet ir īpaši trakie. Viens skrējējs, kurš nu jau kļuvis mums kā kolēģis, ņem atvaļinājumu, lai palīdzētu ierīkot trases. Sāka ar Līgatni, bērnības vietām. Izrādīja takas, nāca līdzi ar cirvīti un mačeti, pļāva, zāģēja, palīdzēja ar vietējiem saskaņot trases,» Rimants stāsta ar apbrīnu un pateicību. Tērvetē takas izrādījis skrējējs, kas ir dabas parka darbinieks. Gandrīz katrā no posmiem kāds skrējējs palīdz darbā ar pašvaldību. «Ne visi zina, kas ir Stirnu buks. Pagājušajā gadā mums prasīja, kas mēs par mednieku biedrību, uz kuras pasākumu sabrauc divi tūkstoši. Tāpēc svarīgi, ka pasākumu piesaka nevis nezināmi čaļi no Engures, bet kāds saka: eu, es taču tavu mammu pazīstu, vai varam sarunāt te vienu pasākumu?»

Stāstīt par trašu veidošanu Rimants var ilgi. 2016. gadā viens no posmiem bija Mākoņkalnā Latgalē, kas ekspedīcijā šķita brīnišķīga vieta — visapkārt meži, blakus Rāznas ezers. Taču cilvēku tik maz, ka taku nav. Grūti pa necaurejamiem mežiem trases veidot. «Labi, ka Latgalē iedzīvotāji ir atsaucīgi, ļāva skriet caur sētām, ganībām, pagalmiem. Šarms,» atceras Rimants. Līgatnē Gauja tieši pirms sacensībām noskaloja labi sagatavotu taku. Laimīgas sagadīšanās dēļ kādā Līgatnes pagalmā tika pamanītas pontona tilta daļas. Īpašnieks bija ar mieru izīrēt, un tika izveidota trase pāri ūdeņiem. Ar lielām bažām gaidījis pagājušā gada pēdējo posmu Liepājas Karostā. «Nekad nebijām lēkuši tik tuvu pilsētvidei,» Rimants paskaidro. Taču kilometriem garais skrējiens gar jūras krastu izvērtās pasakaini skaists, turklāt lūšiem bija iespēja skriet pa molu.

Pašam Rimantam sacensību dienās nav iespēju izskriet takas. Kāds ir viņa mērķis? «Pieveikt Vilkaču maratonu kontrollaikā,» Rimants piesauc pazīstamā skrējēja Sigņa Vāveres vadībā rīkotās sacensības Āžu kalnā vasaras viducī. Tajās septiņu stundu laikā finišē labi ja puse dalībnieku. Burvīgs un brutāls esot Vilkaču maratons.   

Misija — mainīt attieksmi

Daži no Stirnu buka, skrienot pa Latvijas pauguriem, gatavojas ultramaratoniem lielajos kalnos. Stirnu buks ir starptautiskās taku skrējēju asociācijas kalendārā, bet neko vairāk Rimants negrib. Pasaulē taku skrējieni lielākoties ir kalnos un vismaz 50 kilometru garumā, tātad pa spēkam dažiem simtiem rūdītu cilvēku, kuri mērķtiecīgi gatavojas šādam pārbaudījumam. «Bet mēs taisām burziņu tiem, kam patīk skriet mežā,» saka Rimants, kura Stirnu bukā pērn katrā posmā bija vidēji divarpus tūkstoši. Pērn, saņemot balvu par gada notikumu tautas sportā, Rimants darīja zināmu savu ambiciozo mērķi panākt, ka to bērnu un jauniešu īpatsvars, kas uzskata, ka skriet ir pretīgi, Latvijā kļūst nebūtiski mazs.

Stirnu bukā ir atsevišķs Latvijas čempionāts taku skrējienos skolu jauniešiem. Dalībnieku kļūst aizvien vairāk, un Rimants to panāk, katra posma vietā uzrunājot skolēnus. Tā pērn Lazdonas pamatskolas skolēni sāka piedalīties mačos. «Redzēju, cik bērni bija laimīgi, dabūjuši medaļu. Viņi gribot skriet vēl! Man bija sajūta, ko nevar ne par kādu naudu nopirkt. Tas varbūt skan patētiski, bet tas pamudina turpināt darboties,» saka Rimants.

Uz nākamajiem posmiem dalībnieki no Lazdonas pamatskolas brauca paši, neviena nemudināti. Tāpat no Engures vidusskolas sporta skolotāja, kura reiz Rimantu nosaukusi par jocīgu, jo «pie mums Engurē neviens neskrien», tagad pati uz Stirnu buku ved piekto daļu skolas audzēkņu. Viņu vidū ir arī Rimanta puikas. «Ja ved uz treniņu savu dēlu, paņem kaimiņmājas čali! Kopā viņiem ir lielākas iespējas izaugt fiziski aktīviem,» Rimants iesaka. «Sākumā parūpējies par saviem un kaimiņbērniem, tad ciema, un tad… Kāpēc lai mums nebūtu sportiski visi Latvijas bērni?»

Kā Rimants mainījis bērnu attieksmi pret skriešanu, tā Stirnu buka dēļ mainās dalībnieku attieksme pret vidi. Pirmajos gados bija ierasts, ka skrējēji izsūc spēcinošo želeju no iepakojuma, bet to turpat sūnās nomet — gan jau kāds pacels. Tagad maz tādu. «Ieskrienot mežā, cilvēki kļūst labāki,» saka Rimants. 15. aprīlī Latvijas Goda apļu skrējienā, kas notiks Kurzemes jūrmalciemos, Rimants ar draugiem nolēmuši sarīkot plogingu jeb miskastingu — skrējienu, kura laikā līdzpaņemtā kulē tiek savākti ceļā atrastie gruži. «To katrs no mums var izdarīt, tas neko nemaksā,» viņš saka.

Darīt to, kas patīk

Tieši ar domu, ka maču rīkošana draugiem nebūs nekas vairāk kā jauks hobijs, Rimants kādreiz sāka organizēt Stirnu buku. Bet tas kļuvis par darbu, kuram veltītais laiks atbilst skaitļiem «24/7». «Varbūt mums tik labi gājis tāpēc, ka visu esam darījuši nepareizi?» min Rimants. «Mums nekad nav bijis biznesa plāna, visu esam darījuši pēc sajūtām.»

Dodot nojausmu, ka elektroniskā laika kontroles iekārta, medaļas, skatuve, skaņu iekārtas, kvadracikli, pontona tilts izmaksā dārgi, Rimants atklāti pasaka — ar Stirnu buku nav pelnīta nauda. «Domājām — jo vairāk dalībnieku, jo vairāk ienākumu. Bet — jo vairāk dalībnieku, jo vairāk izmaksu,» viņš mēģina paskaidrot. «Mēs negaužamies, mēs kārpāmies. Šo gadu varētu beigt pa nullēm, bet kopš nākamā gada samazināsim izmaksas.»

Taču Rimantā nav jūtama ne mazākā spriedze vēlmē Stirnu buku pārvērst biznesā. «Man ir paveicies darīt to, kas patīk,» viņš saka. «Kad mūzikas bizness beidzās, divus trīs gadus laukos nodzīvoju, nezinot, ko īsti darīt dzīvē. Tad dzīve piespēlēja — pamēģini šo! Pēdējais laiks darīt to, kas patīk.»

Savervēt īstam karam

Režisors Kārlis Lesiņš un scenārists Matīss Gricmanis divus gadus iepazina Latvijas musulmaņus, veidojot dokumentālo filmu Apgāztā mēness zīmē. Abi uzmeklēja arī radikālus islāmistus, lai saprastu, kā cilvēki par tādiem kļūst

Īsta piedzīvojumu filma. Divi čaļi nolemj apjaust, kādi ir musulmaņi Latvijā. Kā iesācēji izmeklētāji viņi izveido viltus profilu internetā, izkopē bildes, dodas uz mošeju, ciemojas mājās pie musulmaņiem. Ir labi redzams, ka puiši aizrāvušies. Palēnām abi atklāj, ka kopienā ir vismaz pieci cilvēki, kas radikalizējušies un raugās Sīrijas virzienā. Filmas autoriem neticamā kārtā izdodas vairākiem no viņiem piekļūt un iztaujāt garās intervijās. Saprast, kāpēc cilvēki kaut ko tādu dara.

Darbs, ko Kārlis un Matīss paveikuši, noteikti ir blīvākais kino pētījums, kas par musulmaņiem Latvijā tapis. Filmas 86 minūtēs var izceļoties no Rīgas līdz pat Irākai. Ticības brāļi parādās ne labākajā gaismā, tāpēc ar filmas saturu īsti apmierināts nav Latvijas Islāma kultūras centra vadītājs Hamza Jānis Luciņš. Sazvanīts viņš noņurd, ka filma nekliedē stereotipus par musulmaņiem un lielā mērā esot par to, kāpēc islāmisti no Latvijas karo karstajos punktos. Režisors viņam filmu parādīja jau pirms pirmizrādes, kas notika otrdien, 10. aprīlī, kinoteātrī Splendid Palace.

Kad satiekos ar Kārli un Matīsu, viņi stāsta, ka sākotnēji gribējuši pasekot kopienas gaitām. Apjaust situāciju Latvijā. «Kāpēc mani interesē islāms? Laikam būs jāatbild banāli: tā ir trauma no 11. septembra,» Kārlis piemin 2001. gada rudeni, kad islāmistu teroristi ar nolaupītām lidmašīnām ietriecās Dvīņu torņos Ņujorkā.

Kārlis ir ieguvis bakalaura grādu komunikācijas zinātnē Rīgas Stradiņa universitātē un maģistra grādus Latvijas Kultūras akadēmijā audiovizuālajā mākslā (filmu producēšanā un režijā), kā arī filmu studijās Lielbritānijā. 2013. gadā Kārlis devās uz Jordāniju un speciāli LTV intervēja dezertējušu Sīrijas armijas kapteini, pēc gada pabija Irākā, kur notika aktīvas kaujas pret teroristisko organizāciju Daesh. Arī savu diplomdarbu režijā viņš veidoja par islāma tēmu — Konvertīti (2016) ieguva Lielā Kristapa balvu kā labākā studentu filma.

Kārlis un Matīss iepazinās pirms trim gadiem Kaņepes Kultūras centrā, kādā pasākumā abus kopā saveda producente Lelde Prūse, jo zināja, ka Kārlis savai dokumentālajai filmai meklē scenāristu. Matīss sākotnēji bija skeptisks: kāds Latvijā var būt islāms, tas taču ir absolūts teātris! «Taču sapratu, kas mani piesaistīja: pats esmu bijis nacionāli radikāls,» Matīss atceras vidusskolas gadus, kad sevis meklējumos iestājās nacionālistu klubā un vēlāk arī kļuva par Nacionālās apvienības deputāta Imanta Parādnieka palīgu Saeimā.

Par to viņš stāsta savā izrādē Būt nacionālistam — pērn šis Dirty Deal Teatro iestudējums tika izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai trijās kategorijās. Gricmanis ir arī divu patlaban topošu latviešu spēlfilmu scenārija autors — gan pēc Jāņa Joņeva romāna veidotajai Jelgava 94, gan Dāvja Sīmaņa filmai Tēvs nakts par Žani Lipki. Pašlaik Matīss strādā pie scenārija simtgades seriālam Sarkanais mežs, ko rādīs Latvijas televīzijā. Paralēli filmai Apgāztā mēness zīmē Matīss ar Kārli kopā veidoja arī dokumentālo darbu Vectēva tēvs, kas saņēmis Lielo Kristapu kā labākā debijas filma.

Tie džeki melo

Vispirms Kārlis un Matīss veica izpēti: vairākkārt viesojās Latvijas Islāma kultūras centrā. Attieksme bija rezervēta, it īpaši pret operatoriem. Safilmēto iesniedza filmu konkursam Latvijas kods, taču neguva atbalstu. Pāris mēnešus vēlāk puiši pieteica savu projektu Nacionālā kino centra izsludinātajam dokumentālo filmu konkursam un saņēma finansējumu. «Taču tieši tobrīd pazuda filmas saturs,» atceras Kārlis. Latviju pameta viens no filmas galvenajiem varoņiem — Oļegs Petrovs, kurš bija piekritis, lai filmas veidotāji viņam seko ar kameru, un bija gatavs rādīt, kā mošeja no Brīvības ielas pārvācas uz jaunām telpām Avotu ielā. Petrovs pašlaik ir Drošības policijas redzeslokā, jo vairākkārt mēģinājis doties uz Sīriju.

Matīss un Kārlis turpināja meklēt filmai jaunus varoņus. Ciemojās kopienā, runāja, taču neizdevās atrast neko vērtīgu. «Mums sāka zust pamats zem kājām. Sapratām — tas nekas nav. Tas ir «feiks»,» atceras Matīss. «Netikām cilvēkiem klāt,» precizē Kārlis. Tieši tolaik, 2015. gadā, Parīzē notika uzbrukums satīriskā žurnāla Charlie Hebdo redakcijai, bojā gāja 12 cilvēki. Latvijas musulmaņi nespēja saprast, kā uz to reaģēt, noslēdzās.

Viss tika slēpts. Cilvēki bija neatsaucīgi. Matīss ierosināja vienkārši doties iekšā mošejā ar ieslēgtu kameru. Taču soli pa solim Latvijas musulmaņi sāka runāt atklātāk. Centās pamatot, kāpēc nevajadzētu izcelt radikāļus. Taču savu viedokli par cilvēkiem, kas vervē nākamos džihādistus, kopiena nevēlējās noformulēt.

Kārlis sarunā vairākkārt piemin, ka darba gaitā ļoti palīdzējis Matīsa kritiskais skats. «Es savā naivumā skraidīju līdzi visiem un ticēju. Matīss mani nolika pie vietas: «Šie džeki mums melo. Šie nemelo.» No kurienes Matīsam tādas spējas? «To taču vienkārši jūt. Jā, visiem mūsu varoņiem ir sarežģītas dzīves, un visiem ir stāsti, kam viņi paši tic. Tādi pareizie stāsti: par vērtībām, ģimenes spēku. Bet vai ar to pietiek, lai noticētu, ka esi labs cilvēks? Pilnīgi skaidrs, ka dzīvē esi izdarījis arī to, par ko neesi lepns.»

Ne jau tikai Matīsa kritiskā skata dēļ, bet arī tāpēc, ka Kārlis ļoti centās draudzēties un bija ieinteresēts, filmas veidotājiem beigās izdevās aci pret aci satikties ar īstajiem cilvēkiem. Ar puisi, kurš bija devies uz Sīriju karot, un diviem, kuri cerēja tur nonākt. Vienu no viņiem — Kirilu Katajevu — izsēdināja no lidmašīnas. Kirils pats to intervija nestāsta, taču Kārlis šo faktu bija jau iepriekš noskaidrojis un atradis veidu, kā Kirilu sastapt. «Sapratu, ka par Sīriju viņš nerunās. Kas man atlika — vienkārši bija viņam jātiek klāt.» Kārlis zvanīja un teica, ka ir no televīzijas un vēlas runāt par halal gaļu, jo Kirils strādā kautuvē pie Cēsīm. «Sākumā arī pusstundu norunājām par gaļu.»

Sajust adrenalīnu

Par savu lielāko veiksmi Kārlis un Matīss uzskata to, ka atrada foto, kas būtiski pagrieza filmēšanas virzību. Bildi savā profilā bija ievietojis iepriekš minētais Oļegs Petrovs. Tajā viņš redzams kopā ar Oskaru Dambīti — cilvēku, kurš savulaik dzīvoja Īrijā  un atbalstīja teroristu grupējuma Daesh (Islāma valsts) idejas. Arī Drošības policija filmā apstiprina, ka Dambītis vairākkārt mēģinājis doties karot, un piebilst, ka bilde, ko puišiem izdevies dabūt, internetā bijusi ļoti īsu brīdi. Pašlaik Oskars, visticamāk, ir Sīrijā. «Beidzot mums bija reāls pierādījums un fakts, kas un kā latviešus vervē doties karot Islāma valsts labā. Petrovs bija aģents, kas Islāma valsts armijai vervēja puišus, kuri sēž datorspēlēs,» skaidro Kārlis. Bildi viņam izdevās atrast, ar pašu izveidotu viltus profilu rosoties feisbukā.

Kas jums filmā nav sanācis? Autori kādu brīdi domā. Tad vienojas, ka neveiksme bija saruna ar Mārtiņu Grīnbergu, jo neko daudz no viņa uzzināt neizdevās. Mārtiņš noteikti bija svarīgs filmas varonis, jo ir pirmais Baltijā notiesātais cilvēks, kam bijusi saistība ar Daesh. Grīnbergs tagad izcieš 10 gadu cietumsodu. «Spēlējot datorspēles, nogarlaikojies jaunietis. Gribēja īstu karu,» vērtē Kārlis un uzskata, ka tāda ir vervētāju vēlme: noķert džekus, kuri alkst piedzīvojumu. «Filmā Kirils saka, ka mūsdienu jaunatne ir nogarlaikojusies, jo nav piedzīvojusi neko smagu — karu, konfliktus. Tā ir. Garlaicības māktos savervē uz īstu karu, kura pietrūkst dzīvē. Taču es nedaudz saprotu Mārtiņu. Pats taču kā žurnālists braucu uz karstajiem punktiem. Sajūti adrenalīnu, dzenies pēc piedzīvojumiem.»

Iespaids pēc filmas ir tāds, ka visa vervēšana notiek internetā un tā attiecas uz ļoti šauru cilvēku loku. «Jā, virtuālā vide ir saziņas forma,» apstiprina Kārlis un norāda, ka jau 2016. gada martā Drošības policija publiskoja ziņas, ka vairāki Latvijas valstspiederīgie ir devušies uz Sīriju, lai pievienotos teroristiskajam džihādistu grupējumam Daesh. Viens no viņiem — jau minētais Oļegs Petrovs, kurš daudz izsakās arī Kārļa un Matīsa filmā.

Tāds laikmets

Filmā ir epizode, kurā musulmanis Didzis Melgalvis pa Rīgu izvadā dzeramā ūdens bunduļus un kādā brīdī aizkustinoši saka: «Dieva klātbūtne ir jūtama, un man ir droši.» Šo naivo redzējumu Kārlis atvēsina: «Didzis ir jauks, taču viņu pārbaudīja Drošības policija pēc tam, kad viņš Turcijā bija nofotografējies ar karogu, kam ir arābiski uzraksti, un ievietojis savā Facebook profilā».

Matīss nopūšas. «Es tā centos saskatīt arī labo.» Tas būtu? Matīss sāk rindot plusus: islāms ir psiholoģiska kārtība. Piecreiz dienā jālūdzas. Atteikšanās no alkohola. «Apsveicami!» Matīsu aizkustinājuši dažu Latvijas musulmaņu stāsti, kā islāmticība maina cilvēkus, kā jācenšas radīt tādas kopienas sajūta, lai starp ticības brāļiem ir tikpat cieša saite kā ģimenes locekļiem. «Taču ir brīži, kuros tas nostrādā pretējā virzienā, jo viens par otru tā iestājas, ka norobežojas no pārējās sabiedrības,» saka Matīss.

Kārlis papildina: «Islāms iedod spēcīgu rāmi. Ja esi labs cilvēks, bet ar vāju raksturu, islāms var iedot to mugurkaulu, kura pašam pietrūkst. Taču reizēm tas ir kā no vienas galējības otrā. Jo galējība ļauj tev izcelties.»

Vai pēc šīs filmas abiem ir kļuvis skaidrs, kāpēc cilvēki kļūst radikāli? Kārlis atgādina vienu no pirmajām sarunām ar Oļegu Petrovu, kurš teicis: «Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kur tiek sarautas saites starp ģimenēm un tehnoloģijas padara par naudas vergiem. Viss ir komercializējies un nogarlaikojis cilvēkus. Izlaidības kultūra: sekss un pornogrāfija. Kā cilvēki esam deģenerējušies, un jāatgriežas pie kaut kā stabila.»

Matīss smaida: «Es līdzīgas frāzes biju dzirdējis no nacionālajiem fundamentālistiem. Liela daļa taisnības tur ir. Dzīvojam laikā, kad esam atsvešinājušies cits no cita un mazliet pietrūkst izpratnes, kas ir vērtīgs.» Matīss stāsta, ka musulmaņu atbilde ir totālā norobežošanās no visa ārpus reliģijas: esam labāki, jo esam atklājuši islāmu. Cits citu sargāsim, celsim labāku pasauli. «Vēlme būt savā reliģijā labākiem, padara viņus par radikāliem. Tajā brīdī priekšstats par reliģiju robežojas ar sektantismu,» saka Matīss.

Nav šaubu, ka filmas pienesums ir detalizēts ieskats par to, kā un kāpēc Latvijas musulmaņi raujas uz Sīriju. Un tajā nav skaidri noprotams kopienas viedoklis par to. Islāma kultūras centra vadītājs Hamza sarunā ar Ir atzīst, ka tāda nav joprojām: «Mēs viņus uzskatām par saviem ticības brāļiem, jo reliģija māca būt taisnīgiem arī pret noziedzniekiem.» Hamza cer, ka filma tomēr būs atspēriena punkts diskusijai par ticību Dievam. Tam vienīgajam un visvarenajam.

Bizness gaišākai dzīvei

Īstenojot visfantastiskākās un tehniski sarežģītākās vīzijas, stikla konstrukciju uzņēmums UPPE nonācis pie secinājuma, ka viņu biznesā ir trīs vērtības: komanda, atklātība un precizitāte. Bet vissvarīgāk esot piedomāt, lai no katra darba pasaule kļūtu mazliet labāka

Šis uzņēmums varētu uzbūvēt neredzamas mājas. Tikai to iekārtojums un cilvēki padarītu stikla konstrukcijas apjaušamas. Par to, ka šāda ēka ir iespējama, liecina viņu veidotā autoostas lifta šahta Somijas pilsētā Lahti, kurai visas nesošās konstrukcijas, kolonnas un sijas ir no stikla. Pat salaiduma vietas nav redzamas.

Vairākas ēkas, kuru celtniecībā piedalījusies UPPE, Norvēģijā, Somijā un Latvijā atzītas par pēdējo gadu labākajiem būvniecības sasniegumiem. Kā rakstīts žurnālā Latvijas Architektūra, arhitekti labprāt sadarbojas ar UPPE profesionāļiem dažādu nestandarta, toties mākslinieciski augstvērtīgu stikloto konstrukciju izstrādē. Bet savu darbību UPPE sāka tieši finanšu krīzes laikā.

Uzticības dēļ ieslēdza gaismu

Trīs draugi, kuri 2009. gadā izveidoja uzņēmumu, bija iepazinušies, strādājot stikloto konstrukciju uzņēmumā Aile. «Mēs ar Ivaru nākam no Sabiles, mūsu mammas ir draudzenes. Pirms kādiem 15 gadiem atkal satikāmies uzņēmumā AileUPPE vadītājs Aldis Cimermanis saka par seno pazīšanos ar Ivaru Žagariņu.

«Savukārt ar Sandi bijām iepazinušies Latvijas Kristīgajā studentu brālībā. Kad Sandis atnāca uz darba interviju Ailē, pieņēmu viņu darbā.» Tolaik Aldis strādāja Ailē par inženieri un laika gaitā kļuva par Sanda Mileiko mentoru. UPPE vadības komanda kļuva pilnīga pēc Ivara drauga Riča Bēranta pievienošanās.

Darbojoties ar stikla konstrukcijām, ļoti svarīgi ir iegūt sev skolotāju, jo Latvijas augstskolās to nemāca. Aldis studējis būvniecību LLU, Sandis — RTU, un, lai gan stikla konstrukcijas būvniecībā tiek izmantotas jau vismaz simt gadu, studiju programmās uzmanība koncentrēta uz betona, tērauda un koka konstrukcijām. «Stiklu ilgu laiku uztvēra kā materiālu logam, kura galvenā funkcija ir ielaist gaismu ēkā,» paskaidro Sandis. Tāpēc viņš, tagad būdams UPPE projektēšanas vadītājs, Aldi goddevīgi sauc par savu skolotāju. Savukārt Aldis ar cieņu piesauc bijušo Aile vadītāju Valdi Moru. Kad tūkstošgades sākumā LMT galvenās ēkas būvniecībā Aile ieguva tiesības nodrošināt moderno būvi ar visām stikla un alumīnija konstrukcijām, Valdis Mors kopā ar Aldi braukuši uz Vāciju konsultēties. Lai tālāk dalītos ar zināšanām, Aldis bija izveidojis lekciju kursu Mūsdienu stiklotās konstrukcijas, bet, sākot strādāt savā uzņēmumā, lektora darbu vairs nespēja turpināt.

No Ailes Aldis, Sandis un Ivars aizgājuši, jo vēlējušies izmantot stikla konstrukcijas būvniecībā citādi nekā iepriekšējos gadu desmitos. Biznesa plāna jauna uzņēmuma dibināšanai gan nebija. «Taču tad viens kungs, ar ko bijām iesākuši sarunas par viņa privātmājas būvniecību, piezvanīja un lūdza iesaistīties celtniecībā. Vēl nebijām nodibinājuši uzņēmumu, tāpēc teicām, ka tas nav iespējams. Tomēr pēc kāda laika viņš atkal zvanīja, un mēs nolēmām, ka tas ir signāls — jāieslēdz telpā gaisma un jāsāk strādāt,» Aldis atceras laiku, kad viņiem biznesa sākšanai nebija nekā. «Uzprojektēt varējām, samontēt — arī, zinājām, kas ražo stiklu. Uzņēmuma reģistrāciju sākām vienlaikus ar savu pirmo projektu. Strādājām visi un darījām visu.»

Kad Aldis parāda lielformāta fotogrāfiju ar pirmo privātmāju, kuras celtniecībā piedalījās UPPE, nevilšus aizraujas elpa. Tā ir liela, gaiša četrstāvu betona un stikla ēka, kur stikla konstrukcijas ir vismaz tūkstoš kvadrātmetru apjomā. «Jau pirmais projekts apliecina, ka mūsu biznesa pamatā ir uzticības pilnas attiecības,» saka Aldis, atzīmēdams, ka jaunajam uzņēmumam uzticējās un tas nepievīla. «Pēc tam UPPE nekad nav īpaši meklējusi klientus, neesam piedalījušies izstādēs un neesam ieguldījuši naudu mārketingā. Visus pārējos projektus mums arī uzticējuši vai nu klienti, vai arhitekti. Tā mēs no viena projekta nonākam pie nākamā.»

Nav nekā neiespējama

Bieži vien sarunas par projekta īstenošanu sākas ar to, ka UPPE pārstāvjiem ir jāpierāda, ka apstrādes tehnoloģijas stiklu slodzes nestspējas ziņā padarījušas līdzvērtīgu dzelzsbetonam. Kad Lahti pilsētas vadība meklēja, kas varētu pilsētas centrā izveidot stikla kasti kā ieeju pazemes autoostā, viņi šaubījās gan par arhitektu ieceri veidot stikla ēku bez stiprinājumiem, gan par UPPE spēju izveidot šādu konstrukciju stipru un drošu. Projektētāju aprēķini vien nepārliecināja. «Tad mēs taisījām mazu eksperimentu un būvniecībai paredzēto stiklu mēģinājām sadauzīt ar ķieģeļiem un koka nūjām,» smaidot Sandis atceras, kā pārliecinājis, ka stikls var izturēt uzbrukumus.

Viņš uzsver — par viņiem atceras tad, ja ir sarežģītas konstrukcijas, nestandarta risinājumi un kāds cits arhitektiem jau ir pateicis: «Nē, tas nav iespējams!» Aldis piekrīt, ka tādas stikla konstrukcijas, kuras var izkārtot kā lego klucīšus, viņa vadītajam uzņēmumam neuzkurina interesi. Bet, ja jumtā ir apaļš kupols vai tā slīpajā virsmā paredzēti stikla ielaidumi, ja ir līkumotas sienas vai neredzamas salaiduma vietas, uz to UPPE «uzķeroties».

«Arhitekti bieži vien rada ideju, ko būvnieki it kā nevar īstenot dzīvē. Piemēram, norvēģu arhitekts Vidars Knutsens gribēja uztaisīt māju, kuras stiklotās fasādes stiprinājumi ir noslēpti sienās,» Aldis atceras, kā sākās sadarbība ar norvēģu arhitektu pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad viņi vēl strādāja Ailē. «Nekas nav redzams, neviena salaiduma vieta. Mums nebija risinājumu. Bet, kad arhitekts uzstāja, ieslēdzās latviešu spīts, un apņēmāmies vai nu viņu pārliecināt, ka tas nav iespējams, vai arī īstenot.» Rezultātā tapa stikla ēka, kas kalpo norvēģu skolotājiem kā zināšanu pilnveides centrs. Kopā ar Element Arkitekter, ko vada Knutsens, UPPE ir radījusi vēl divas gan vizuāli skaistas, gan funkcionāli mūsdienīgas ēkas Oslo: Zaļo māju, kas ir piecstāvu koka un stikla daudzdzīvokļu ēka parkā, un biroju ēku. Pirmā 2013. gadā saņēma Norvēģijas gada balvu arhitektūrā, bet biroju ēka pērn atzīta par ēku ar vislabāko stikla fasādi un vislabāko izgaismojumu Norvēģijā.

«Patiesībā tā ir veca, 70. gados būvēta dzelzsbetona ēka, kurā atradās majonēzes rūpnīca,» paskaidro Aldis. Esot bijusi drūma. Tagad — gaiša un viegla, jo fasādē pat logu hermētiķi ir paslēpti aiz gaiša materiāla. Stiklojumam izmantots tikai dzidrinātais stikls, kas ir gaisīgi zilgans, bez stiklam raksturīgās zaļganās nokrāsas. Katra fasādes stikla daļa ir aprīkota ar LED gaismekļiem, kas ēku izgaismo naktī. Apgaismojuma sistēma ir programmējama, tā var būt kustīga un imitēt dažādus attēlus.

Līdz šim efektīvākie UPPE projekti īstenoti aiz robežām, jo Skandināvijas valstīs ir laba maksātspēja. Taču arī Latvijā ir ēkas, kuru celtniecībā iesaistījās UPPE un kas izpelnījušās atzinību. Piemēram, ar Latvijas būvniecības 2017. gada balvu novērtētajā VEF Kultūras pils rekonstrukcijā tieši UPPE gādāja par stikla kupoliem. Veidoja starpsienas un fasādes stiklojumu Latvijas valsts mežu klientu centram Dundagā, kas atzīts pat 2017. gada labāko būvi Latvijā. Gādāja par stiklojumu arī Liepājas Lielajam dzintaram, restorānam un alus darītavai Zoltners, nesen rekonstruētā viesnīcā Vecrīgā nodrošināja ugunsdrošas stikla grīdas un liektas stikla margas. Ir izveidojusies sadarbība ar arhitektēm Zaigu Gaili un Sintiju Vaivadi, projektēšanas biroju Arhis un Made arhitekti.

«Kad arhitekti izstrādā projektus, mēs iesakām atsevišķu projektu tikai stiklotajām konstrukcijām,» saka Sandis, kurš kopā ar astoņiem uzņēmuma projektētājiem izstrādā detalizētus tehniskos rasējumus un aprakstus arī tādiem būvniecības projektiem, kuros UPPE nepiedalās. «Mēs uzskatām, ka tas sakārto Latvijas būvniecības vidi. Bieži vien arhitekti paredz ēkā stiklu, bet būvniekam ir savi uzskati par stikla spējām noturēt siltumu, pasargāt no saules, tā izturību un drošību. Tie, kas arhitekta ieceri realizē, var dažādi interpretēt tehniskos parametrus, var arī izmantot lētus materiālus. Tāpēc piedāvājam arhitektiem izstrādāt detalizētu projektu, lai īstenošana netraucētu ne arhitektu, ne būvnieku reputācijai.»

Bizness, kurā palīdz citiem

Kad jautāju, kā UPPE tiek pie augsti kvalificētiem stikla konstrukciju projektētājiem, ja tādus augstskolā nesagatavo, Aldis un Sandis norāda uz ražotni. Jaunajiem inženieriem, kas tikko beiguši augstskolu, UPPE vispirms piedāvājot apliecināt savas spējas, zāģējot, frēzējot un urbjot. Kad ražotnē ir iegūta izpratne par tehnoloģijām un dažādiem to smalkumiem, var ķerties pie projektēšanas. Vai tiešām millennials paaudze gatava sākt karjeru kā zeļļi?

«Aha!» pasmaida Aldis. «No desmit viens, varbūt divi. Visi mūsu projektētāji ir strādājuši ražotnē, jo mēs gribam, lai viņi līdz sīkumiem pārzina procesu.» Prasīgi pret savu komandu, vadītāji vienlaikus to uzskata par vienu no svarīgākajām uzņēmuma vērtībām. To, ka komanda ir lieliska, pierāda tās pagājušā gada saliedēšanās pasākums. Ar biedrības Tuvu atbalstu UPPE darbinieki divās dienās kādai ģimenei, kura 2016. gada ziemā ugunsgrēkā zaudēja māju, uzcēla mazu, bet modernu un ērti iekārtotu pagaidu māju. «Ja taisa biznesu, tad ir vērts to darīt, palīdzot kādam,» pārliecināts Aldis. Viņš atklāj, ka labdarības organizāciju Tuvu vada sieva Lāsma. Cimermaņu ģimenē ir pārliecība, ka jebkurš darbs jādara ar domu, ka pasaule no tā kļūst mazliet labāka.

Bija laiks, ka tikai nedaudz vairāk nekā puse no visiem UPPE īstenotajiem projektiem bija Latvijā. Šogad — 80%. Lai gan finansiāli tas nav izdevīgi, uzņēmums aizvien vairāk cenšas strādāt Latvijā. «Vai tad mums nevajag savas jaunās, gaišās skolas, koncertzāles un arī privātmājas?» saka Aldis. Tiesa, reizēm, paskatoties grāmatvedības datus, rokas nolaižoties. «Samaksājot visus nodokļus, Latvijas tirgū tiešām grūti konkurēt ar zemu cenu,» viņš atzīst. «Bet, ja visi uzņēmumi maksātu nodokļus, cenu līmenis Latvijā būtu augstāks, un mēs būtu valsts, kas spējīga attīstīties. Varam šķendēties, kā valdība izmanto naudu, bet tas nav arguments nemaksāt nodokļus. Kādam ir jāstrādā un jāmaksā nodokļi. Domāju, ka mūsu bērniem dzīve būs vieglāka nekā mums. Jo viņi to balstīs tādās vērtībās, kas padara pasauli labāku.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Mēs gribam padarīt pasauli apkārtējiem mazliet labāku. Mēs esam secinājuši, ka biznesā tas dod gan augļus, gan gandarījumu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Mēs tik labi sākām mūsu biznesu, ka domājām ātri kļūt slaveni un bagāti. 2011. gadā apgrozījums bija divreiz lielāks nekā 2010. gadā, bet projektu daudzums un lielums mūs gandrīz noveda līdz bankrotam. Tad sapratām, ka esam pazaudējuši perspektīvu.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja biznesa ideja ir gūt mazliet vairāk nekā tikai personīgo labumu, ir vērts strādāt. Projekts, kurā gādā tikai par savu labumu, ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs.»

«Visi mūsu projektētāji ir strādājuši ražotnē, jo mēs gribam, lai viņi līdz sīkumiem pārzina procesu.»
Foto — Alise Šulca, Picture Agency