Diena: 4. aprīlis, 2018

Anekdotes

Pēc ģimenes strīda sieva uz vīru palūkojās ar tik vēsu skatienu, ka viņš apaukstējās.

Nesen iznākusi jauna grāmata Gards un veselīgs ēdiens.
Tajā ir divas daļas: pirmā — gards ēdiens, otrā — veselīgs ēdiens.

«Mammu, vai drīkst rāt cilvēku par to, ko viņš nav darījis?»
«Nē, protams, nedrīkst!»
«Vārdu sakot, mājasdarbus es neesmu pabeigusi.»

 

Resnu cilvēku nav. Ir tikai tādi, kuriem pietrūkst auguma garuma, salīdzinot ar kilogramiem.

Ieteikums: ja skolā nemācīsies fiziku, visa dzīve būs pilna ar brīnumiem un pārsteigumiem!

«Es ar savu meiteni turpinu satikties tikai žēluma dēļ.»
«Neglīta?»
«Nē, man vienkārši žēl naudas, ko esmu līdz šim jau notriecis viņas dēļ.»

Uzraksts bārā: «Tiem, kas nāk iedzert, lai aizmirstos, rēķins jāsamaksā iepriekš.»

Kā izmainīt ārieni? Sāc nodarboties ar boksu!

Jauna māmiņa ar bērnu iet pa ielu un kaut ko stāsta mazajam. Garāmejot ieklausījos: «Šis koks ir bērzs. Šis ir dzeltens kiosks. Šis ir žogs. Žoga siets ir no metāla, cinkots, ar plastikāta pārklājumu un 40 milimetru platām acīm. Šis ir kaķītis, kas saka «mjau»…»

Darba meklēšanas sludinājums: «Jauna sieviete bez izglītības meklē darbu savā specialitātē.»

Lietus — tā ir dabas parādība, kad sāk augt sēnes un pazūd taksometri.

Vecs kungs sūdzas ārstam: «Dakter, es ļoti slikti dzirdu ar kreiso ausi.»
«Neko darīt, tas ir vecums…»
«Vai tad mana kreisā auss ir vecāka par labo?!»

«Atvainojiet, vai jūs esat tas, kuru sauc par zirnekļcilvēku?»
«Pietiek vienreiz! Kas tur īpašs?! Vienu reizi nepamanīju mušu kompotā…»

Padoms: ja mājas tīrīšanu veic retāk, tad rezultāts ir labāk redzams!

Esi pārliecināts par savu ģenialitāti? Tad pieprasi atsevišķu palātu!

Pasniedzējs universitātē: «Es, protams, esmu redzējis, ka jūs guļat lekciju laikā, bet ierasties pidžamās…»

Blaugznas — tie ir verdoša prāta pelni.

Sieva vīram: «Cik daudz zupas tev ieliet?»
«Tikpat daudz, cik ielēji savā šķīvī.»
«Ir nu gan rīma!»

Lai notievētu, dažiem cilvēkiem pietiek ar to, ka aiziet uz sporta zāli. Turklāt sportot nemaz nav nepieciešams. Jo divas stundas nesanāk ēst.

«Mammu, kāpēc tu nepieklauvēji pirms ienākšanas manā istabā?»
«Pa atslēgas caurumu varēja redzēt, ka šobrīd var ienākt bez klauvēšanas.»

«Mani vecāki droši vien mani nemīl…»
«Kāpēc tu tā domā?»
«Vakar palaida mani pastaigāties līdz vēlam vakaram, bet paši pārcēlās uz citurieni…»

Eklērs — tas ir konditorejas brīnums! Vienalga, no kuras puses kodīsi, krēms automātiski atradīsies otrā galā. Māk gan gatavot!

Viss labais ir vienkāršs

Katram sava taisnība par humosu un cepts ķirbis, kuram atzinību izteikušas manas veģetārās draudzenes

Mazajā Beirūtas pārtikas veikaliņā pārdevējs parasti bija īgns. Jo mana vēlme nopirkt svaigu humosu viņam nozīmēja mazliet vairāk piepūles par kases aparāta taustiņu klabināšanu. Jāatver vitrīna. Jāpaceļas uz pirkstgaliem, lai aizstieptos līdz lielajam plastmasas spainim, kas izskatījās atvests no kādas lauku saimnieces. Ar koka karoti jāieķeksē humoss mazākā trauciņā un vēl arī jānosver.

Līdz kādu reizi viņš vairs neizturēja. Puspajokam, pusnopietni viņš pārmetošā tonī noelsās: «Tu taču zini, ka to var pavisam vienkārši pagatavot mājās?»

Es atcirtu ar pretjautājumu: «Jā, zinu! Bet kāpēc tad jūs tirgojat ko tādu, ko var pavisam vienkārši pagatavot mājās?»

Pārdevējs vairs neko neteica, un mēs šķīrāmies katrs ar savu pārliecību.

Humosa pagatavošana tik tiešām ir vienkārša: 500 ml paša izmērcēti vai nopirkti skārdenē auna zirņi* ar visu sulu, viena citrona sula, pāris prāvas ķiploka daiviņas, 3—4 ēdamkarotes olīveļļas, 5 ēdamkarotes tahini (grauzdētu sezama sēklu pasta), sāls un malti pipari pēc garšas. Tas viss labi jāsablendē, tā tiekot pie populārākās uzkodas Tuvo Austrumu zemēs. Šķiet, ķēpīgākais visā šajā procesā ir izmazgāt blenderi.

Interesanta versija ir pievienot vārītu sarkano bieti — tā piešķir humosam mazliet saldenu garšu un, protams, iekrāso tumši rozā krāsā. Savukārt humoss ar šampinjoniem, ko var nopirkt Latvijā, jebkura austrumnieka acīs drīzāk izskatās pēc viņu tradicionāla garduma zaimošanas ar nepiederīgi «eksotiskām» piedevām.

Ja vispār ir kāds ēdiens, par kura šķīstību un izcelsmi stāv un krīt austrumnieki, tad tas ir tieši humoss. Pirms pāris gadiem pat izcēlās kašķis, kas presē tika nodēvēts par «humosa kariem». Popularizējot savu valsti tūristiem, Izraēla kādā no reklāmām aicināja nobaudīt viņu «nacionālo ēdienu humosu». Pret to nekavējoties sāka protestēt viņu arābu kaimiņi. «Tas ir kultūras genocīds! Tas nav izraēliešu ēdiens! Tas ir arābu (libāniešu, palestīniešu, sīriešu un jordāniešu) ēdiens. Vispirms izraēlieši nozog mūsu zemi, bet tagad sāk zagt arī mūsu ēdienu un kultūru. Kauns!» blogā gānījās respektablās sabiedrisko aptauju firmas Zogby īpašnieks Džons Zogbijs, kas pats ir dzimis un uzaudzis Amerikā libāniešu imigrantu ģimenē.

Patiesībā stīvēšanās bija sākusies jau dažus gadus iepriekš, kad 2009. gadā Beirūtā tika sasniegts jauns Ginesa rekords — pavāru komanda milzīgā šķīvī pagatavoja humosu, kas svēra divas tonnas. Gadu vēlāk tas tika pārspēts kādā no Izraēlas ciemiem ar četras tonnas smagu humosu. To filmēt esot ieradušās daudz vairāk televīzijas kameru nekā Obamas vizītes laikā.

Taču izrādās, ka humosa saknes varbūt nav meklējamas ne Beirūtā, ne Jeruzalemē. Jo hummuh bi tahīna jeb «auna zirņi ar tahini» recepte pirmoreiz minēta kādos 13. gadsimta rakstos Kairā.

Dodoties prom no Libānas, man pašam līdzi gribējās paņemt vēl kāda vienkārša ēdiena recepti. Tādu, ko pavisam viegli pagatavot mājās, lai gan vislabāk tas, protams, garšo nepretenciozajos Beirūtas restorānos.

Krāsnī cepts sviesta ķirbis izrādījās īsts hits ciemos atbraukušajām veģetārajām draudzenēm. Lielīja bez gala un pieprasīja atkārtot to pašu arī nākamās dienas vakariņās.

* Arābu hummus zirņi latviski tiek saukti gan par auna zirņiem, gan par turku zirņiem, gan par krokotajiem zirņiem.

Krāsnī cepts sviesta ķirbis

3—4 personām

1 sviesta ķirbis (ap 1 kg)
2 sarkanie sīpoli
4 karotes olīveļļas
3 karotes tahini pastas
2 karotes citronu sulas
2 karotes ūdens
Ķiploka daiviņa
Buntīte pētersīļu
Saujiņa pannā apgrauzdētu ciedru riekstu

Ķirbi sagriež aptuveni 1,5 cm lielos kubiņos. Pievieno sagrieztus sīpolus un samaisa ar olīveļļu, šķipsniņu sāls un malto piparu. Liek cepeškrāsnī un 250 grādos cep aptuveni 30—40 minūtes, līdz ķirbis mīksts.

Tikmēr gatavo mērci: kārtīgi samaisa tahini, citrona sulu, ūdeni, sasmalcinātu ķiploku, mazliet sāls un piparu. Mērcei jābūt kā šķidram medum. Ja par biezu, pielej vairāk ūdens.

Uz pannas pāris minūtes apgrauzdē ciedru riekstus.

Kad ķirbis un sīpoli izcepušies, pasniedz uz šķīvja, apslacinot ar mērci, pārkaisot ar riekstiem un sakapātiem pētersīļiem.

Papildu garšas niansēm var mazliet uzkaisīt arī za’atar garšvielu maisījumu (kopā sajaukta kaltēta malta raudene, timiāns, majorāns un grauzdētas sezama sēkliņas).

Inta Šķiņķis, rīko simtgades pasākumu ar New York Knicks

Man 7. aprīlī jābūt uz strīpas plkst. 14, enerģiski runā Inta Šķiņķis Ņujorkā. Jāpalīdz ALJA biedriem iekārtot vietu latviešu tusiņam krogā Stitch Bar & Lounge. Tas atrodas Manhetenas 8. avēnijā, netālu no Kristapa Porziņģa baskebola kluba New York Knicks arēnas Madison Square Garden. Jāizliek liels plakāts, ko visi varēs parakstīt, — sveicieni Kristapam, kurš atkopjas no ievainojuma! Plkst. 16.30 Inta arēnā ievedīs Ņujorkas latviešu kori. Viņi pirms ņujorkiešu basketbola spēles ar Milwaukee Bucks, kas sāksies plkst. 19.30, tautastērpos dziedās ASV himnu. Plkst. 17.30 Inta sagaidīs tautiešus, kuri vinnējuši iespēju vērot komandu iesildīšanos. Plkst. 18 ierādīs vietas Ņujorkas latviešu skautiem un gaidām, viņi veidos high five tunnel — goda sardzi laukumā uznākošajiem sportistiem. «Un tad es uzvilkšu kreklu ar Porziņģa parakstu un cepuri latviešu krāsās, dabūšu alu un pīrāgus, varēšu atpūsties,» laimīgi nopūšas.

Ņujorkiete turpina vecāku Jāņa un Maijas Šķiņķu darbu ar skautiem un gaidām, bet ikdienā ir informācijas tehnoloģiju projektu vadītāja investīciju firmā Warburg Pincus. Un fano par New York Knicks, kopš kluba rindās ir Kristaps Porziņģis. Klātienē redzējusi 20 viņa spēles.

Padzirdējusi, ka Kanādā tiek rīkots lietuviešu vakars par godu Toronto Raptors spēlētājam Jonam Valančūnam. «Domāju, vai nebūtu interesanti, ka Ņujorkā būtu tāds latviešu vakars? Gāju uz Madison Square Garden, aprunājos ar Kolu Šlesindžeru, kurš mums, 10—20 latviešu grupiņām, jau vairākas reizes ir pārdevis biļetes.» Pagājušā gada novembrī viņu un Latvijas Republikas goda konsulu Dari Dēliņu arēnas administrācija uzaicināja uz sarunu par Porziņģim un Latvijas simtgadei veltītu Latvian Heritage Night — latviešu vakaru. «Teicām, ka vajadzētu latviskus kreklus, Aldara alu, pīrāgus, latviešu mūziku. Janvārī vienojāmies par datumu. Nepilnu divu dienu laikā latviešiem tika pārdots 100 biļešu, divu nedēļu laikā — 400. Šlesindžers bija priecīgi pārsteigts. Marta beigās bija pārdotas 668 biļetes, ceram, ka tiksim līdz 700.»

6. februāri, kad Porziņģis sarāva ceļgala krusteniskās saites, Inta atceras spilgti. Televizorā pamanot, kā latvietis krīt un tiek aizvests no laukuma, fanes sirds asiņoja. «Fani uzreiz teica, ka tagad ir vēl vairāk iemeslu izrādīt Kristapam atbalstu. Nevienam citam ārzemju spēlētājam New York Knicks nav bijis tāda tautiešu vakara. Mēs esam ar viņu!»

Superstārs un viņa komanda

Lai mēs beidzot ieraudzītu cilvēkus ar īpašām vajadzībām, Anete un Miķelis Bendiki nolēmuši atklāti stāstīt par savu ģimeni. Tajā ar brāli Indriķi aug Hermanis, kura diagnoze — bērnu cerebrālā trieka — mainījusi apkārtējo dzīvi

Miera nav ne mirkli. Divarpus gadus vecais Indriķis un Hermanis, kuram maijā būs četri gadi, nemitīgi prasa uzmanību. Te Indriķis velk mammu klavieres spēlēt, te tētim jāatsit viņa spertās bumbas. Drīz Hermanis jāpatur rokās, lai viņš redzētu apkārt notiekošo, bet vēlāk jāpieskata viņa rāpošana. Pietiek ar nieka stundiņu, lai aptvertu, kā divu jaunu cilvēku dzīvi izmaina divi mazi bērni, no kuriem vienam ir cerebrālā trieka. Cilvēkiem no malas bieži nav izpratnes, kā palīdzēt, kā runāt par un ar Hermani. «Tas mūs pamudināja publiski par to stāstīt. Redzējām, ka draugiem grūti ar mums komunicēt — nezina, kā izturēties, vai drīkst jokot mūsu klātbūtnē,» Anete paskaidro, kāpēc viņa, kas reiz bija nolēmusi nekad nevienu savu bērnu foto nelikt sociālajos tīklos, tagad raksta blogu. Viņi grib padarīt redzamus bērnus ar īpašām vajadzībām, kādu Latvijā ir gandrīz 9000. Lauzt stereotipus, ka viņu ģimenēs valda nabadzība, posts un bēdas. Nē! Hermanim un Indriķim ir brīnišķīgi, jauni, skaisti, labi izglītoti, gudri, finansiāli patstāvīgi vecāki. Taču ikvienam ir skaidrs — ja ģimenē ir tāds bērns kā Hermanis, vajadzīgas lieliskas prasmes laika, naudas un citu resursu plānošanā. Diemžēl pagaidām valsts un pašvaldību palīdzības sistēmā var izveidoties caurumi, kuru dēļ jāvāc papīri. Birokrātiskās nejēdzības ir vēl viens iemesls, kāpēc Bendiku ģimene gatava par sevi stāstīt.

Kaut kas nav kārtībā

«Pirmais solis ir atzīt, ka dzīvojam stereotipos par invalīdiem,» saka Anete, kura savulaik blogā Esunmees rakstīja, ka esam nākuši no padomju laikiem, kuros nebija seksa, tualetes papīra un invalīdu. Runājot par stereotipiem, Bendikiem nav nekāda nosodījuma. «Kamēr mums nebija Hermaņa, paši bijām aizspriedumu pilni. Domājām, ka Latvijā nav tādu īpašo bērnu,» saka Miķelis, turot rokās Hermani. Stāvēt vai sēdēt zēns patstāvīgi nevar, tāpēc tikai tēta vai mammas rokās viņš redz apkārt notiekošo. Aiz brillītēm ir nopietnas acis, bet, kad puika smaida, vaigos izveidojas bedrītes. «Kādreiz gadu dzīvoju Norvēģijā un brīnījos — lai kur ietu, redzu cilvēkus ratiņkrēslos, cilvēkus ar Dauna sindromu un dažādām invaliditātes izpausmēm. Domāju — ar tiem norvēģiem kaut kas nav kārtībā,» stāsta Miķelis. «Bet, kad piedzima Hermanis, sapratu, ka patiesībā ar mums kaut kas nav kārtībā.» Latvijā katrs desmitais cilvēks ir ar invaliditāti. No 180 tūkstošiem pusei tā ir uz mūžu. Bet viņi ir kā neredzamie cilvēki. Lielākā daļa bērnu, kuriem ir invaliditāte, — 7855 — iet parastos bērnudārzos un skolās, liecina Izglītības ministrijas dati. Bet strādā tikai 38% invalīdu. Un tas ir daudz, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. «Mēs ar Aneti gribam, lai abi mūsu bērni dzīvotu pilnvērtīgi. Tas nozīmē, ka nevaram pieļaut, lai viņi paliktu neredzami. Mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kur cilvēki zina un pieņem dažādus cilvēkus, un zina viņu vajadzības,» saka Miķelis.

Neziņas pilnā pasaulē 

Par to, ka Hermanim būs sarežģījumi, Anete un Miķelis nojauta pirms dēla pirmās dzimšanas dienas. Anete negribīgi atminas, ka Hermani septiņarpus mēnešu vecumā aizveda pie neirologa, kurš pateica — bērns attīstās stipri par lēnu. Sekoja izmeklējumi. Vairākus mēnešus vecākiem bija nojausma, ka diagnoze nebūs laba, bet tas nemazināja šoku, uzzinot, ka puisēnam ir cerebrālā trieka. «Iedod diagnozi un izvada pa kabineta durvīm, aiz kurām sākas jauna, neziņas pilna dzīve,» Miķelis atceras abu bezpalīdzību. «Kaut ko uzzinājām Bērnu slimnīcā, kaut ko no neirologa, kaut ko Stradiņa slimnīcā. Nevienā brīdī neesam jutuši, ka palīdzības sniegšana būtu koordinēta. Nav neviena bukleta 15 lietas, kas jāzina īpašo bērnu vecākiem

«Man palīdzēja internets,» saka Anete. Ap to laiku, kad Hermanim noteica diagnozi, piedzima Indriķis. «Atceros, ka naktīs, barojot viņu, sēdēju telefonā. Pievienojos kādam miljonam īpašo vajadzību cilvēku kopienām Amerikā un Lielbritānijā. Sapratu, ka neesam vieni. Redzēju, ka ģimenes, kurās aug īpašie bērni, var būt laimīgas.»

Ar citu vecāku palīdzību Anete un Miķelis ieguva informāciju un atbalstu. Tāpēc Bendiki iesaka pievienoties kādai līdzīgu vecāku kopienai. «Ja kāds pavēsta — «es nezinu, ko lai tagad dara» —, visi steidzamies palīgā, jo esam bijuši šādā situācijā. Citi vecāki mani izvilka no divu mēnešu piņņāšanas, un tagad ar prieku palīdzu,» saka Anete.

Labklājības ministrijas mājaslapā gan ir sarindotas norādes par invaliditātes noteikšanu, pabalstiem, atvieglojumiem, rehabilitāciju. Bet sausā, birokrātiskā valodā bez skaidras virzības — kas kurā brīdī un kurā iestādē jādara. «Šajos gados daudzkārt esam piedzīvojuši, ka valsts un pašvaldības institūcijas saka: mēs sniedzam atbalstu,» saka Anete. Ar Karaliskās improvizācijas teātrī gūtu rūdījumu viņa attēlo, kā sociālajā dienestā teikts: «Ejiet pa to gaiteni līdz galam, pagriezieties pa labi, trešajās durvīs kreisajā pusē ejiet iekšā un pajautājiet, kādu palīdzību varat saņemt!» Tieši tik sarežģīta orientēšanās esot gan institūciju gaiteņos, gan tīmeklī. «Bet cilvēks, kurš uzzinājis, ka viņa bērnam ir diagnoze uz mūžu, visbiežāk ir šokā. Viņš nespēj sameklēt tās durvis. Atbalstam jābūt tiešam!» izsaucas Anete. Labklājības ministrijā gan sola, ka tās mājaslapa tiks mainīta un gādās, lai digitāli vienkopus būtu pieejama īpašo bērnu vecākiem vajadzīgā informācija saprotamā valodā.

Kad birokrātija ir stulba

Kopš ir zināma Hermaņa diagnoze, ģimenes ikdienas darbu plānošana ir pakārtota viņa terapijas nodarbībām. Pašlaik iknedēļas ritmā ir Portidžas (mācību metode bērniem ar agrīni konstatētiem traucējumiem un sarežģītām diagnozēm), baseina, fizioterapijas un logopēda nodarbības.

Par visu Bendiki maksā paši, lai gan bērniem invalīdiem rehabilitācijas izmaksas sedz valsts. Taču, lai tiktu pie valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, jāizstāv vairākas nedēļas garā rindā pie rehabilitācijas medicīnas ārsta. Kad viņš nozīmē terapijas veidu, atkal nedēļām ilgi jāgaida, kamēr valsts apmaksātās nodarbības kļūst pieejamas. Vienā reizē valsts sedz 15 terapijas nodarbības. Kad tās beigušās, vecākiem atkal jāpierakstās rindā pie rehabitologa. «Šāda sistēma izslēdz nepārtrauktu, secīgu terapiju. Tā kā Hermanim ir svarīgi saglabāt ritmu un terapeitiem viņš ir labi jāiepazīst, lai varētu motivēt strādāt, nolēmām paši segt izmaksas,» Anete stāsta. «Hermanis ir mūsu superstārs, mēs esam viņa menedžeri. Mums pie sienas ir liels plānotājs, lai ik dienu pārskatītu visu, kas darāms.» Miķelis, kurš ir biznesa efektivitātes eksperts lielā starptautiskā uzņēmumā, piebilst, ka tāda ir normāla projektu vadība. Arī Anete ir atsākusi strādāt un uzņemas aizvien lielāku slodzi pasākumu vadīšanā.

Savukārt abu dēli kopš pagājušās vasaras ir privātā bērnudārza Poga audzēkņi. Kad pienāca laiks jaunākajam iet bērnudārzā, Anete un Miķelis nolēma — arī vecākais ies. Pogā ir augstas raudzes profesionāļi un Hermani bērnudārza gaitās pavada asistente Gunta, kas specializējusies bērnu invalīdu aprūpē, tāpēc tas ir iespējams. «Mūsu mērķis bija panākt Hermaņa izaugsmi sociālajā jomā. Lai viņš pierod pie skaļas, dinamiskas vides!» stāsta Anete, bet Miķelis atceras, ka kādreiz vecāko dēlu citu bērnu spiegšana vai garāmbraucoša tramvaja troksnis varēja novest līdz histēriskām raudām. Tagad tā vairs nav. Pateicoties bērnudārza pieredzei, Hermanis kopā ar jaunāko brālīti var piedalīties bērnu ballītēs vai iziet pastaigā pa pilsētu.

Bet, kopš vecāki strādā, brāļi iet bērnudārzā, un vienam no viņiem ir piecas dažādas terapijas nodarbības nedēļā, ģimenes darbu kalendārs ir piepildīts no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tieši tāpēc Bendiki, tāpat kā desmitiem citu ģimeņu, sacēlušies pret birokrātisko bezjēdzību. Anete gatavo sūdzību un vāc vecāku pieredzes stāstus par to, kā bērniem tiek noteikta invaliditāte Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā. Hermanim pirmreizējo invaliditāti noteica pirms trim gadiem. Tagad, kad Bendiki savāca kaudzi ar ārstu izziņām, kas vēlreiz apliecina, ka dēlam ir bērnu cerebrālā trieka, komisija piešķīra invaliditāti tikai uz pieciem gadiem. «Ja ir skaidri zināms, ka bērnam ir šāda diagnoze, un dokumenti apliecina tās smaguma pakāpi — tas ir vienkārši stulbi!» sašutusi ir Anete. «Visi ārsti zina, ka diagnoze nav izārstējama un Hermaņa progress ir lēns, bet šī komisija kaut kādā savā kristāla lodē redz, ka pēc pieciem gadiem kaut kas mainīsies. Bērnam vairs nebūs cerebrālās triekas? Nē, tā viņi nesaka. Viņi saka —– tas ir veids, kā viņi uzrauga rehabilitācijas procesu.»

Uzraudzībā esot cits par citu absurdāki gadījumi. Piemēram, Bendikiem zināma ģimene, kurā aug neredzīgs zēns. Lai gan ārstiem skaidrs, ka bērns nekad nekļūs redzīgs, komisija piešķīrusi invaliditāti uz trim gadiem. «Mēs neprasām lielas reorganizācijas, mēs prasām, lai bērniem, kuru diagnozes iet roku rokā ar invaliditāti mūža garumā, piešķir invaliditāti līdz 18 gadu vecumam,» saka Anete.

Pēc ministrijā stāstītā, valdības noteikumi ļauj piešķirt invaliditāti līdz 18 gadiem visiem bērniem, kuriem ir anatomiski defekti. Tātad — ja redzes nav, pietiktu komisijā dokumentus iesniegt vienreiz. Taču bērnu cerebrālā trieka ir to diagnožu sarakstā, kurām var būt dažādas smaguma pakāpes, tāpēc invaliditāte piešķirama uz pieciem gadiem. Tagad, kad vecāki ir iebilduši pret šo kārtību, ministrijā tiek apsvērta iespēja sagatavot grozījumus, lai smagu un neatgriezenisku ierobežojumu gadījumā bērnam piešķirtu invaliditāti līdz pilngadībai.

Bendiki stāsta, ka komisija nav vienīgā, kas lieki prasa papīrus. Rīgas domē apmaiņā pret līdzfinansējumu Hermaņa līdzdalībai Portidžas korekcijas sistēmā ārstu izziņas par Hermanim noteikto diagnozi prasa reizi gadā. Ministrijā iebilst, ka ir taču invaliditātes informācijas sistēma, kurai pieslēgušās gandrīz visas valsts un pašvaldību iestādes, kas sniedz pakalpojumus arī invalīdiem. «Ierēdņi ik reizi, izdzirdot kādus iebildumus, aizstāvas — viss taču ir!» kā zinādama ministrijas reakciju, saka Anete. Viņa un Miķelis piekrīt, ka ir apmaksāti pakalpojumi, nodarbības, pabalsti un dažādi atvieglojumi. Taču ir arī nejēdzības, un vecāki uz tām norāda tikai cerībā, ka kopējiem spēkiem tās izdosies izskaust.

Hermanis izmaina pasauli

Anete un Miķelis strādā kā divi zobrati: viens pabeidz teikumu, otrs turpina domu, viens pievēršas Hermanim, tad otrs pārņem stafeti. Taču blogā Anete ir atklāti runājusi par situāciju, kādā nonāk daudzi īpašo bērnu vecāki: «Mēs saņemam daudz mīļus un atbalstošus vārdus par to, cik forša ģimene, kādi supervecāki esam. Bet realitātē ir arī izdegšana, bļaustīšanās vienam uz otru un arī bērniem, izmisums, pazaudēšanās un atkal celšanās kājās. Realitātē mēs ar Miķeli esam dārzā, kur gaisā ir pasviesti 15 baloni un spēles noteikums ir tos noturēt lidojumā, lai tie nepieskaras zemei. Mēs apņēmīgi skrienam, bet pēc kāda laika mēle jau pārgurumā karājas pāri plecam. Mēs sāpīgi saskrienamies viens ar otru, viļamies un dusmojamies uz sevi, viens uz otru, kad kāds no tiem nokrīt zemē vai saplīst. Bet viss turpinās. Nav laika apsēsties dārza stūrī un apvainoties uz dzīvi.»

Anete saka — liela daļa ģimeņu, kurās aug bērni ar invaliditāti, piedzīvo šķiršanos. «Kāpēc tā notiek, man ir dažādas versijas. Viena — neizejam kopā cauri sēru posmam. Dzīvojam katrs savos pārdzīvojumos, turklāt pēkšņi mums ir jāspēj žonglēt ne tikai ar visiem līdzšinējiem pienākumiem, bet vēl ar neskaitāmiem citiem. Kamēr viens vēl nespēj pieņemt bērnam noteikto diagnozi, otrs jau mudina — darām, meklējam, skrienam, ceram!» Anete stāsta par personīgo pieredzi. Ja nav psihoterapeita palīdzības, iet ļoti grūti. Tāpēc vecākiem esot svarīgi zināt, ka pēc pirmreizējās invaliditātes piešķiršanas viņiem pienākas bezmaksas psihoterapeita konsultācijas. Atkal — ja vecāki neprasa šo palīdzību, mēdz gadīties, ka neviens to pat nepiedāvā.

Iepriekšējo gadu pieredze iemācījusi Anetei un Miķelim apzināti izcīnīt laiku, kurā pabūt divatā. Kad abi centās Hermanim un Indriķim nodrošināt visu to labāko, ātri izdega. Slimoja. Tāpēc tagad uzsver, ka uzkrāt spēkus ir viņu pienākums. «Mēs, vecāki, esam daļa no rehabilitācijas procesa. Ja neesam kaut mazliet atpūtušies, vairs nevaram sniegt viņam to labāko,» Anete stāsta, ērtāk rokās iekārtojot Hermani, kamēr Miķelis palīdz Indriķim sameklēt no telefona ekrāna pazudušo cūciņu Pepu. «Turklāt Hermanim ir svarīgi, lai viņam būtu abi vecāki un viņi būtu kopā. Ja mums izdodas pavadīt laiku divatā, tas ir ieguvums visai ģimenei.»

Anete un Miķelis savirknē garu «paldies» virteni vecākiem un draugiem, kas Bendikiem palīdz parūpēties par zēniem, dažādi palīdzējuši arī draugu draugi un dzīvē nekad nesatikti cilvēki. «Hermanis motivē labam. Esmu lepns, ka Hermanis nepilnu četru gadu vecumā ir jau tik daudz laba izdarījis,» saka tētis. Anete piebilst, ka viņi māk novērtēt to, kas viņiem ir: atbalstoša ģimene, daudzi draugi, kuri palīdz, finansiāla stabilitāte. «Ja trūkst kaut tikai viena no šiem faktoriem, cilvēks, kuram ir īpašas vajadzības, kļūst depresīvs, maznodrošināts un izolējas no apkārtējās pasaules,» saka Anete. «Bet arī mēs šajā dzīves posmā, kur izjūtam laimi par visu, kas mums ir, nenonācām vienā brīdī. Esam izgājuši visus elles lokus. Gan katrs individuāli nonākot tādos prāta apcirkņos, par kuriem nezinājām, gan kā pāris esam milzīgu vētru izturējuši. Pārbaudījumi bijuši mūsu attiecībām ar draugiem, mainījušies mani un Miķeļa sapņi par karjeru.»

Taču tā visa rezultātā ģimene spēj just laimi par tādu dzīvi, kāda viņiem ir. Kādreiz Anete sapņoja — kad Hermanim būs četri gadi, viņi brauks ar riteņiem gar jūru. Sapnis nekur nav pazudis. Tikai tagad tajā Anetes vai Miķeļa ritenim pievienota bērnu velopiekabe, kurā iesēdināt abus zēnus. Un viņi četratā var braukt gar jūru.

Tad atbrauca latvietis

Mūziķis Jānis Strapcāns, pirms gada pārcēlies uz Igauniju, jaunajā televīzijas raidījumā Latvietis. Paralēlās pasaules apciemos likteņa biedrus no Japānas līdz Meksikai. «Dzīvojot citur, ir lielāka iespēja dziļāk iegremdēties savā privātajā telpā,» viņš ir pārliecinājies

Pa Valdemāra ielu Jānis Strapcāns nevar ilgi staigāt nepamanīts, jau drīz pretī smaidīdams nāk labu laiku neredzēts draugs. Jānis dabū stāstīt, ka no Tallinas izrāvies filmēšanās dēļ — raidījuma Latvietis. Paralēlās pasaules 1. sēriju 4. aprīlī rādīja LTV1. Tā bija par Somijas latvieti Arturu Dutku, kurš atjaunojis Rovaniemi alus darīšanas tradīciju, un paralēli — par Latvijā apmetušos somu mūziķi Marko Ojalu.

«Katrā sērijā latvietis no citas valsts un tās valsts pilsonis Latvijā,» Jānis precizē. «Dokumentējam vienu dienu viņu dzīvē. Kā, piemēram, japāniete Miki Nakazava-Miklaševica, mikrobioloģijas docente Rīgas Stradiņa universitātē, mostas, iet uz darbu, pusdieno, vakariņo, satiekas ar draugiem, pavada brīvo laiku. Tāpat — kā to dara latvietis Japānā.

Pat raidījuma stilistika ir paralēlie ekrāni — astoņi no rīta vienā valstī un astoņi no rīta otrā.»

Patiesībā dzīve nerit tik hronoloģiski paralēli, Jānis pats vēl cīnās ar laika zonu pārvarēšanas sekām. Dienu iepriekš atgriezies no Japānas, nedaudz saguris, bet iespaidu pilns. «Bijām pie Daiņa Viskera, kurš ir apprecējies ar japānieti. Fizioterapeits, Japānā strādā būvniecības firmā. Brīvajā laikā spēlē beisbola komandā, tas Japānā ir populārākais sporta veids.

Protams, ikdiena atšķiras, cilvēki arī. Japāņi virsū nebāzīsies, bet, ja kaut ko pavaicā, ļoti sirsnīgi, atvērti stāsta, palīdz, padalās. Braukājām ar riteņiem Kioto gar pilsētas upi. Man patika, ka jauni mūziķi iet pie upes trenēties — upe čalo, viens spēlē trombonu, otrs — mežragu, kāds cits — saksofonu. Pieejam pie viena, otra, papļāpājam, pamuzicējam kopā. Siltums bija pārsteidzošs,» Jānis stāsta.

Tev pašam arī kāds instruments bija līdzi?
Paņēmu ukuleli. Maza, viegla, vienmēr pie rokas, un es to arī visur uzspēlēju. Izrādījās, ka Japānas raidījuma varonis Dainis arī spēlē ukuleli un ģitāru! Jā, tas iepriekš nebija saskaņots. Mājas balkoniņā forši pasēdējām, pat kopā radījām dziesmu. Pārsteidzoši, ka tā var notikt!

Citiem raidījumiem apzināti meklējāt cilvēkus, ar kuriem vari saspēlēties?
Nē, neviens, ko filmējām, nav izvēlēts tikai mūzikas dēļ. Protams, par Kristiānu Krievānu Igaunijā bija skaidrs — viņš tur mācās mūziku. Filmēsim arī vijolnieci Kristīni Balanas Londonā. Taču patiešām katrs, ko līdz šim esam iepazinuši, izrādījās kaut kā ar mūziku saistīts. Somijā visi Artura bērni spēlē instrumentus. Meitiņa mums video vijoli iespēlēja, viņš pats brīvajā laikā spēlē ģitāru. Igaunietei, kura dzīvo Latvijā pie Alūksnes, ir apprecējusies ar latvieti un nodarbojas ar ekoloģisko saimniecību, arī ģimenē visi spēlē tautas instrumentus. Mūzikas kultūra, bez šaubām, mums ir augstā līmenī. Tas ir kaut kāds «caurnesošais» gars, kāpēc mēs te vēl runājam savā valodā.

Ko latvieši ārzemēs parasti spēlē, kad sanāk kopā?
Tikko Japānā ap pusnakti braucām mašīnā, cauru dienu strādājuši, noguruši. Bet panesās! Pamatā tautasdziesmas, izlēca tikai daži estrādes gabaliņi.

Un tad vēl koris Gaisma Japānā! Tāds stāsts! Japāņu vīriņš atbraucis šurp 70. gados, saticis diriģenti Ausmu Derkēvicu, iemīlējies Latvijā. Aizbraucis atpakaļ un sapratis, ka jātaisa koris. Tagad viņi — jau cik gadus! — dzied tikai latviešu dziesmas. Visi — japāņi, 50 cilvēku. «Mīla ir kā uguns…» Viņi ir bijuši Latvijā, brauks arī uz Dziesmusvētkiem. Ir no galvas iemācījušies 24 latviešu dziesmas, viņiem ir fantastisks diriģents.

Tu pats arī pašlaik dzīvo ārpus Latvijas.
Diezgan daudz esmu dzīvojis ārpus — gads Indonēzijā, ilgs laiks gan Birmā, gan Indijā, vairāki mēneši Amerikā, tagad jau vairāk nekā gadu Igaunijā, Tallinā. Aizbraukšana no ierastās vides man palīdz paskatīties uz visu no malas.

Man tas ir vajadzīgs. Esot pārāk daudz iekšā, ir grūti iegūt objektīvu skatu — gan sevī, gan uz sabiedrību. Prombūtne palīdz neiesūnot, nepieņemt visu kā pašsaprotamu, arī kaut kādā ziņā izaicināt sevi.

Braukt dzīvot vēl tālāk uz ziemeļiem — tas jau vien ir izaicinājums.
Lai cik smieklīgi liktos, atšķirība ir jūtama.

Gaisa temperatūrā vai cilvēku temperamentā?
Gan, gan. Jocīgi — vienmēr, kad atbraucu uz Rīgu, te šķiet mazliet saulaināks un siltāks. Tallinā ir ļoti jūtams jūras tuvums, vienmēr ir drēgns un vējains.  Taču cilvēku ziņā, vismaz manā vidē, es nejūtu lielu atšķirību. Manuprāt, igauņiem ir īpašs humors. Var tā «smagi» iejokot. Piemēram, viņiem ir humora šovs, kur čalīši bija uztaisījuši joku, ka kaut kur pie Tallinas ostas ir lifts, kas nobrauc lejā, jūrā iekšā, un vari sajusties kā tie cilvēki, kuri bija uz kuģa Estonia.

Pagājušajā vasarā kā skatītājs piedalījos Igaunijas bērnu dziesmusvētkos. Viņiem tas ir kā festivāls. Nevis kā mums — atnāc uz koncertu, un tev ir konkrēta sēdvieta, koncerts — no septiņiem līdz deviņiem. Viņiem pasākums notiek visu dienu, cilvēki mudžinās. Izklāj savus tepiķīšus, gluži kā pikniks, nāk un iet. Forša pieredze, bija gan nedaudz jākoncentrējas, lai sajustu, kas tur vispār notiek.

Es patlaban mācos igauņu valodu, toreiz vēl nesapratu, par ko viņi dzied, taču sajūta bija līdzīga kā mūsu Dziesmusvētkos — viņi dzied Atmodas laika dziesmas, jaunās mūsdienu komponistu dziesmas. Cilvēki staigā ar karodziņiem, skaisti izskatās — melns, zils un balts.

Vai Igaunijā tu veido profesionālo karjeru?
Mana ikdiena paiet ar mūziku. Rakstu mūziku dažādiem raidījumiem, filmām un teātra izrādēm, varu būt jebkur, neesmu piesiets. Īstenībā darbi joprojām ir saistīti ar Latviju, braucu šurp diezgan regulāri. Šeit ir mana ģimene un draugi, nejūtos, ka esmu kaut kur tālu projām.

Taču attālums ļauj nesajaukties ar visu, kas ierauj tevi, ikdienā dzīvojot šeit. Es, sabiedrisks un atvērts cilvēks, ejot cauri pilsētai, visu laiku satieku draugus. Tas ir superīgi, un reizēm tā ļoti pietrūkst. Tallinā tā nav. Bet informācija, kurā dzīvojam, mūs arī ļoti «paņem», sadala. Uzmanība aiziet uz visam pusēm.

Dzīvojot citur, ir lielāka iespēja iegremdēties savā privātajā telpā. Koncentrēties uz to, kas ir svarīgs, neizkaisīties ikdienā.

Jebkura vieta, ilgāk padzīvojot, taču atkal kļūs maza!
Varbūt tā arī ir, tad atkal ir jāizmet kāds līkums.

Vai latviešu Igaunijā ir daudz?
Ir bijušas satikšanās ar dažiem cilvēkiem. 18. novembris, kultūras ministres vizīte Latvijas Republikas vēstniecībā… Nāk cilvēki sirmām galvām, kas Igaunijā ir dzīvojuši ilgi, saka: atceries, 1957. gadā bija tā…! Ir jaunāki, kas ieprecējušies, mācās vai strādā.

Igaunijā ir laba mūzikas un teātra akadēmija, tur pašlaik studē vairāki latvieši. Raidījumā būs Kristiāns Krievāns, kurš mācās vokālo «štelli». Tieši tajā laikā, kad filmējām, bija simtgades koncerts Tallinas lielākajā baznīcā, un viņam ar kori bija jādzied solo. Ļoti skaists Igaunijas jaunā komponista Ūsberga skaņdarbs!

Kas no Latvijas Igaunijā pietrūkst? Pat tik tuvu dzīvojot, pēc kā tu ilgojies?
Man Rīgā vienmēr patīk braukt pāri Vanšu tiltam, redzēt panorāmu. Tagad vēl lielais karogs uz AB dambja vējā plīvo. Mmm, tik forša sajūta!

Tu esi labs piemērs, ka aizbraukšanu ne vienmēr diktē ekonomiskais faktors.
Es parasti uz visām lietām skatos kā uz individuāliem gadījumiem. Katram aizbraukušajam ir savs stāsts. Atbildes bieži vien ir neloģiskas, pat gandrīz neizskaidrojamas.

Akiko Mizoguči, dāma, kurai ir latviešu veikaliņš Japānā, braucienā uz Uzbekistānu nejauši bija iegriezusies Rīgā. Jutusies lieliski, uzreiz sapratusi, ka šī ir viņas vieta.

Soms Marko saka: Latvijas daba viņu fascinē, priedes ir vienkārši tādas, ka viņam elpa aizraujas, kad viņš zem tām stāv. Saprot — nekur citur nebrauks. Grūti definējamas lietas.

Raidījumā noteikti negribam rādīt, ka braukšana prom ir bēgšana. Tāpat kā — visi, kas atbrauc šurp, nav teroristi. Kustība mūsdienās ir acīmredzama un iespējama.

Mums, palicējiem, ir tieksme dramatizēt aizbraukšanu?
Es teiktu, jā. Aizbraukšana, manuprāt, ir fantastiskākā iespēja piedzīvot sevi un pasauli. Darīt, ko un kā vēlies. Tie, kas krāso to citās krāsās, lai krāso!

Bez šaubām, patlaban dažādas kultūras pasaulē sajaucas. Vai mūsu tauta pastāvēs vēl pēc daudziem gadiem, tas ir labs jautājums.  Protams, arī man sāp valodas zaudēšana, kas notiek interneta un visu laik-metīgo kustību dēļ.

Igauņi ļoti iestājas par savu valodu. Es, cilvēks no malas, varu kursos mācīties valodu bez maksas. Viņi piedāvā un arī motivē, mēģina integrēt visus cilvēkus, kas tur ierodas.

Nē, tie nav kara bēgļi. Vienkārši cilvēki, kas tur nokļuvuši dzīves apstākļu dēļ, strādā vai mācās. No Spānijas, Švei-ces, Ukrainas, Āfrikas valstīm, Itālijas, Krievijas…

Aprīļa vidū Londonas grāmatu gadatirgū dziedāsi Imanta Ziedoņa dzeju angļu valodā.
Fondam Viegli, kur darbojos, ir astoņu gadu jubileja. Viens no fonda un Ziedoņa muzeja uzdevumiem ir popularizēt, tulkot Ziedoņa darbus ārpus Latvijas. Tas arī tiek darīts, tiek izdotas grāmatas. Bija iespēja braukt uz Londonas tirgu: simtgades dēļ Latvijai tur ir īpaša vieta. Dziedāsim dziesmas ar Ziedoņa vārdiem angļu valodā. Ir izdarīts liels darbs, strādājuši daudzi tulkotāji. Forši, veiksmīgi tulkojumi!  Protams, tas nav tas pats Ziedonis, bet pamatlietas ir palikušas.

Un tālāk atkal — jaunā raidījuma maršrutos?
Šajā raidījumā būs astoņas valstis: Igaunija, Somija, Norvēģija, Meksika, Japāna, Anglija, ASV, iespējams, Apvienotie Arābu Emirāti.

Es nāku pats ar savu pieredzi, esmu arī tas, kurš ar varoņiem veido kontaktu filmēšanas laikā. Bet visa komanda ir superīga, man vienkārši ir prieks un bauda tur atrasties.

Pavāra Mārtiņa Sirmā raidījuma komanda — režisore Ilze Lasmane-Brože, operatori Dāvis Doršs un Jānis Indriks. Vai viņi aiz pieraduma nefilmē ēdiena tuvplānus tavā šķīvī?
Nē, nē! Amerikā mums režisore būs Žanete Skarule, viņa tagad tur dzīvo. Un arī operators būs vietējais čalis.

Kopā varbūt atradīsit oriģinālas atbildes par latviešu dzīvi paralēlajās pasaulēs?
Man patika, kā Kristiāns Tallinā atbildēja, kad prasījām, ko latvietim nozīmē būt citā valstī un citā kultūrā. Vienkārši jābūt labam cilvēkam!

Savukārt Dainis Japānā sacīja: latvietis ir strādīgs, cītīgs un darbīgs. Viņš daudz lietoja vārdu «pielāgoties» — latvietis spēj visur izdzīvot.

Man personīgi šķiet, ka visi, kas ir izbraukuši, ir stipri cilvēki, sava ceļa gājēji, kas uzdrošinās un riskē.

Arturs Somijā teica, ka tieši tur viņš var būt viņš pats. Tur sabiedrībā ir mazāk otra noriešanas un arī katram sevis neatzīšanas. Artūrs Somijā dzīvo jau 13 gadus un tiešām cenšas iekļauties sabiedrībā. Alus darīšana ir sociāla lieta, somu vide viņu pieņem un novērtē. Latvietis taisa somu alu! Rovaniemi mērs saka — mums šeit pirms 50 gadiem bija alus rūpnīca, neviens to neatjaunoja. Atbrauca latvietis un atjaunoja!

Digitālie brīnumdari

Uzņēmums Wunder ir izstrādājis gan mūzikas kanāla MTV web sistēmas, gan Latvijas Dzelzceļa intranetu, kas ierindots starp desmit labākajiem pasaulē. Šī starptautiskā koncerna pamatā ir divu Valmieras studentu apsviedība

No Ernesta Gabrāna un Miķeļa Zaļā apņēmības uz Drupal sistēmas bāzes pašiem izveidot jaunas, uz biznesu orientētas informācijas tehnoloģiju sistēmas desmit gados ir izaugusi starptautiska uzņēmumu grupa Wunder. Tā darbojas piecās Eiropas valstīs — ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Lielbritānijā, Somijā un Vācijā —, apvienojot vairāk nekā 130 ekspertu un pērn gadā sasniedzot deviņu miljonu eiro apgrozījumu. Bet Ernests Gabrāns un Miķelis Zaļais strādā SIA Wunder Latvia. Ernests gādā par uzņēmuma attīstību un komandas darbu, Miķelis — par Drupal iespēju pilnveidi un izmantošanu. Ilgus gadus abi, rūpējoties par pašu dibinātā uzņēmuma izaugsmi, strādāja Wunder Latvia valdē, līdz saprata, ka grib fokusēties darbam, kas patiešām patīk. Uzņēmuma īpašnieku struktūra bija pārāk sadrumstalota, kas radīja sarežģītu biznesa interešu pārstāvēšanu. Tāpēc pašlaik uzņēmuma dibinātāji vairs nav Wunder Latvia līdzīpašnieki. «Nav nekādas nožēlas. Ja vajadzētu izvēlēties vēlreiz, visu darītu tieši tāpat,» saka Ernests. Šis ir mazliet neparasts veiksmes stāsts, kura pamatā ir uzdrīkstēšanās darīt tieši to darbu, kas patīk un padodas vislabāk.

Latviešu nopelns

Wunder ir uzņēmumu grupa, kas specializējas uz biznesu orientētu informācijas tehnoloģiju sistēmu izstrādē — veido intranetus, portālus, e-veikalus, mājaslapas. «Sākumā taisījām visas mājaslapas pēc kārtas,» desmit gadus senu pagātni Ernests atceras ar smaidu. Viņš un Miķelis Zaļais vēl bija Vidzemes Augstskolas pēdējā kursa studenti, kad nodibināja savu uzņēmumu Prog. Ātri saprata, ka Latvijas tirgus ir bezcerīgi mazs. Jau 2009. gadā Miķelis un Ernests atsaucās uz kāda soma Twitter saucienu pēc Drupal speciālistiem un palīdzēja somiem dažu sistēmu izstrādē. 2010. gadā četri somu speciālisti nolēma izveidot jaunu uzņēmumu Mearra un abi latviešu Drupal eksperti nolēma pievienoties, izveidojot kopuzņēmumu Mearra Latvia. «Katrs par sevi varam izstrādāt labas lietas, bet kopā — izcilas,» Ernests skaidro, kāpēc pieņēma somu piedāvājumu izveidot jaunu uzņēmumu. «Daļu sadalījums tajā bija 49 pret 51. Mēs atdevām 49%, pretī saņemot zīmolu, mārketingu, zināšanas par projekta vadību un Agile projekta vadības pieeju. Bet būtiskākais ieguvums bija jauns tirgus. Kā kopuzņēmums varējām realizēt projektus arī Somijā.»

Kopš 2010. gada uzņēmums vairākkārt mainījies, līdz kļuva par Wunder. Un — jo lielāks kļuvis koncerns, jo sarežģītāka tā vadība. «Tas ir rezultējies tajā, ka šobrīd esmu algots Wunder Latvia vadītājs. Vairs neesmu uzņēmuma līdzīpašnieks. Esmu sapratis, ka gribu būvēt uzņēmumu un vadīt komandu, bet vienlaikus nealkstu finansiālos izaicinājumus,» Ernests godīgi atzīst. Piedzīvojis laikus, kad vajadzēja aizdot naudu paša uzņēmumam, lai būtu nauda algu izmaksām. Vairs to nevēlas. «Man labāk patīk gādāt par biznesa attīstību tepat Latvijā, nodrošināt labus darba apstākļus,» smaidot saka Ernests.

Tagad visi uzņēmuma īpašnieki esot Somijā, kopš pagājušā gada uzņēmuma pamatdaļu turētājs ir investors Korona Invest. Wunder holdingā ir pieci uzņēmumi. «Bet tas ir mūsu nopelns, ka ir tāds Wunder,» saka Ernests.

Dalīšanās maģija

Kopš pašas pirmās dienas, kad Ernests un Miķelis sāka strādāt kopā, līdz pat šodienai visi Wunder produkti tiek veidoti, izmantojot atvērtā koda satura vadības sistēmu Drupal. «Mēs bijām pārliecināti, ka šajā tehnoloģijā ir potenciāls,» saka Ernests. Viņš uzsver, ka nav jēgas diskusijām, vai Drupal ir labāks par, piemēram, WordPress, kas ir atvērtā koda programmatūra. Tehnoloģiju ir daudz. Visu izšķir prasmes likt lietā izvēlēto darbarīku.

Gan pirms desmit gadiem, gan tagad Ernestam šķiet aizraujoša ideja, ka Drupal var pilnveidot ikviens no tā lietotājiem. Ernests un Miķelis piedalījušies Eiropas Drupal kopienu konferencēs un sapratuši — maģija slēpjas tajā, ka cilvēki sanāk kopā un dalās ar zināšanām. Tieši tāpēc abi jau kopš 2010. gada rīko Drupal konferences Baltijas valstīs, un Wunder ir starp tiem uzņēmumiem, kuri iesaistās šīs tehnoloģijas pilnveidē. Kāds labums? Ernests izstāsta vienu piemēru — jebkura e-komercijas produkta izstrādē nepieciešama integrācija ar kādu no banku sistēmām. «Ja mēs to izstrādājam, tad ieliekam Drupal un ļaujam izmantot visiem, kam tā nepieciešama. Atvērtais kods nozīmē, ka tu vari paņemt to, ko uzkodējis jau kāds cits. Ietaupās laiks, un kopā mēs varam radīt aizvien lielākas lietas.»

Apliecinājums varēšanai ir starptautiska atzinība. ASV kompānija Nielsen Norman Group pērn ikgadējā intraneta risinājumu konkursā desmit labāko vidū ierindoja Wunder izstrādāto Latvijas Dzelzceļa darbinieku iekštīklu. «Mēs esam radījuši rīku, ar ko atvieglot dzīvi 9000 uzņēmuma darbiniekiem, no kuriem trešdaļa intranetu izmanto diendienā,» saka Ernests. Starptautiski zināmākais Wunder produkts ir mūzikas kanāla MTV Lielbritānijas web sistēma. Tās frontline developer ir Didzis Avotiņš, kurš ikdienā strādā Wunder Latvia Valmieras birojā. «Daļu darba veica pro-grammētāji Helsinkos, bet ar klientiem sastrādājās Lielbritānijas kolēģi. Tas ir ierastais veids, kā mēs strādājam, — divas trīs komandas dažādās atrašanās vietās kopā izstrādā projektu,» paskaidro Ernests.

Viens no svaigākajiem Wunder Latvia produktiem ir portāls Dienas Bizness HUB, kas lieliski ilustrē Agile/Scrum projektu vadības pieeju. Sākumā izstrādātāji ar uzņēmumu vienojās, ka interneta vietne nepieciešama tikai biznesa rokasgrāmatām. Taču izstrādes gaitā kļuva skaidrs, ka vienā portālā var apvienot rokasgrāmatas, informāciju par rīkotajām konferencēm un semināriem, kā arī ziņas. Portāla izstrāde turpinās, jo skaidrs, ka tas vēl ir pilnveidojams. Taču Latvijā Agile pieeja joprojām tiek uztverta ar aizdomām, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc 86% no Wunder Latvia izstrādēm ir eksporta produkti.

«Ja neuzticas, nestrādājam»

«Kad klients pie mums atnāk, vispirms mēģinām saprast, kas ir vajadzīgs. Mēs netaisām sistēmas tikai sistēmas dēļ. Un, ja nepieciešams tikai izpildītājs, visticamāk, mūsu pakalpojumi būs daudz par dārgu,» Ernests skaidro, ka viņa vadītajā uzņēmumā sistēmu izstrādes pamatā pēc būtības ir biznesa analīze.

Kad Wunder Latvia un klientam ir skaidrs, kādam vajadzētu būt jaunās informācijas tehnoloģijas pienesumam, bieži izrādās, ka nepieciešama daudzfunkcionāla un diezgan sarežģīta sistēma. Kā māja ar 15 stāviem. Bet vienlaikus parasti vajadzīgs arī minimālais risinājuma komplekts pēc iespējas drīzākai izmantošanai. «Nevari izplānot 15 stāvu māju, bet ielikt pamatus piecstāvu mājai. Jābūt zināšanām un pieredzei, lai pamatus ieliktu tādus, ka pirmajā un otrajā stāvā jau var dzīvot, kamēr pārējie stāvi tiek būvēti,» Ernests ar salīdzinājumu izskaidro Agile pieeju. «Pēc Agile pieejas risinājumu izstrāde, pilnveide un pārstrāde ir never ending story*. Tas nozīmē, ka izstrādātājiem un klientu pārstāvjiem jāstrādā kā vienai komandai, kurā cits citam uzticas. Ja neuzticas, mēs nestrādājam.»

Nelaime tā, ka Latvijā uzņēmumi lēni atbrīvojas no aizdomām, ar kādām tiek uzlūkots katrs jauns sadarbības partneris. «Tā ir problēma,» saka Ernests. «Daudzi domā — jo detalizētāka specifikācija, jo labāk. Gala rezultātā mēs varam piegādāt to, kas atbilst specifikācijai līguma noslēgšanas brīdī, bet tas vairs neatbildīs jaunajām prasībām. Ja juristi grib visu iestrādāt līgumos, Agile pieeja nav īstenojama. Būtiski ir arī saprast, ka, rēķinoties ar izmaiņām, vienmēr kaut kas no iecerētā paliek aiz svītras — nerealizēts. Ja klienti to saprot, viss ir kārtībā.»

Savukārt valsts un pašvaldību institūciju pasūtījumos Latvijā jāizstrādā risinājumi, kas atbilst pirms daudziem gadiem izstrādātiem valdības noteikumiem. «Nevajag brīnīties, ka ir štruntīgs risinājums,» saka Ernests. No Latvijas tirgus ārā stumjot zemākās cenas princips. Ja potenciālos sadarbības partnerus atlasa pēc šāda principa, uzņēmums, kurš samaksā visus nodokļus, nekad nevarēšot izmaksās konkurēt, piemēram, ar mikrouzņēmumu. «Strādāt eksportā nebija mūsu mērķis. Bet Latvijas tirgus, nelatviski runājot, ir diezgan sačakarēts. Maksājot pienācīgas algas un visus nodokļus, noturēt konkurētspēju ir izaicinājums,» atklāti saka Ernests.

Sapņu darbavieta

Desmit gadu laikā no Wunder Latvia aizgājuši tikai divi darbinieki: viens, lai izmēģinātu spēkus citā jomā, otrs — lai atgrieztos dzimtajā Kanādā. Abiem tika sarīkotas sirsnīgas atvadu ballītes.

Stratēģiskās vadības instrumenta Ilgtspējas indekss novērtējumā Wunder Latvia pierādījis sevi kā uzņēmums, kurš ir īpaši radošs darbinieku motivēšanā. Uzņēmumā ir elastīgs darba laiks, kas nozīmē — ja darba dienas vidū jāaizved bērns uz nodarbību, lūdzu, dari to! Var strādāt no mājām, ietaupot ceļā pavadīto laiku, un lielākā daļa darbinieku to izmanto. «Bet, strādājot no mājām, ir risks, ka kolēģi savā starpā nesatiekas. Valmierā visi strādā mūsu birojā, bet Rīgā diezgan daudzi strādā attālināti. Tāpēc esam vienojušies, ka otrdienās visi esam birojā,» saka Ernests. Kā uzņēmuma vadītājs viņš gādā, lai būtu motivācija atnākt vismaz reizi nedēļā uz biroju. Te katram ir savs čību pāris, galdi, pie kuriem sēdēt, un galdi, pie kuriem strādājot stāvēt. Birojā ir atpūtas krēsli radošām pauzēm un tenisa galds, lai izkustētos un atslogotu smadzenes. Ir pat rotaļu stūrītis bērniem. «Ja uzticas kolēģiem, tad viņi to novērtē. Nestrādāt, kad tas ir jādara, kļūst par kaut ko pretdabisku,» Ernests ir apmierināts ar paša izstrādāto motivēšanas sistēmu. Viņš mudina uzņēmumus dalīties ar zināšanām. «Tā ir atvērtā koda domāšana,» Ernests paskaidro. «Ja mēs padarīsim labākus konkurentus, būsim spiesti paši tiekties pēc izaugsmes un kļūt aizvien labāki.»

* Nebeidzamais stāsts — angļu val.

 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ir forši pelnīt iztiku, darot darbu, kas patīk un nepārtraukti pilnveido. Taču īstā iedvesma un motivācija ir apziņa, ka vēl 37 cilvēki lepojas būt daļa no komandas, nāk uz darbu ar prieku un labprāt iesaistās uzņēmuma attīstībā.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Tu nevari būt eksperts visās jomās. Apziņa, ka ar spēcīgu komandu var izdarīt vairāk un kvalitatīvāk, atnāk tikai ar laiku.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Darbinieku atlasē un komandas veidošanā ir vērts ieguldīt daudz resursu un laika, tas atmaksājas.

No 5. aprīļa. PASĀKUMI. RĪGAS FOTOGRĀFIJAS BIENNĀLE DAŽĀDĀS VIETĀS. Izstādes, performances, simpoziji, diskusijas un meistarklases. Tēma — pašizpratnes. Kas esam un izvēlamies būt laikā, kad sociālā, politiskā un kultūras dinamika piedāvā arvien jaunas pārtapšanas iespējas. Atklāšanas pasākumi — 5. aprīlī Ingas Erdmanes izstāde Nezināšanas prieks Fotogrāfijas muzejā un 6. aprīlī izstāde Šodien es esmu nāriņa. Rīt es būšu vienradzis galerijā MuseumLV. Rpbiennial.com

7. aprīlis. KONCERTS. VASKS. TRIO PALLADIO KONCERTZĀLĒ CĒSIS. Kamermūzikas programma festivālā Pētera Vaska mūzikas aprīlis. Muzicēs Trio, kurā spēlē trīs Lielās mūzikas balvas laureāti — vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš. Skanēs Vaska Castillo interior, Zaļā ainava, Līdzenuma ainavas, Episodi e canto perpetuo. Biļetes cena 12—18 €. Bilesuparadize.lv

7. aprīlis. IZRĀDE. MĪLESTĪBAS TESTAMENTS VALMIERAS TEĀTRA APAĻAJĀ ZĀLĒ. Čehu klasiķa Pāvela Kohouta detektīvs vēsta par kādu vasaras dienu Haidenreihu ģimenē, kad visi satiekas, lai sazvērētos pret ģimenes galvu, kurš atsakās darīt to, ko visi no viņa gaida. Jo viņš ir iemīlējies. Režisors Varis Brasla. Lomās Rihards Rudāks, Inese Ramute, Alise Danovska un citi. Biļetes cena 15 €. Vdt.lv

10.—12. aprīlis. PASĀKUMI. CIRKA DIENAS DAŽĀDĀS RĪGAS VIETĀS. Divas izrādes, meistar­klases, sarunas par cirku un konference — tā Rīgā tiks atzīmēta pasaules cirka 250 gadu jubileja. 10. aprīlī Zuzeum koncertizrāde Robežas — Arvo Perta mūzika savienojumā ar gaisa akrobātiku un dzeju, bet 12. aprīlī Zirgu pastā izrāde bērniem Citroni un medus, ko veidojuši Igaunijas un Somijas mākslinieki. Vairāk informācijas Cirks.lv

Kinojaunumi

oooo Dovlatovs / Dovlatov. Viena no šāgada Berlīnes kinofestivāla spilgtākajām filmām, ko veidojis viens no mūsdienu Krievijas nozīmīgākajiem kinoautoriem Aleksejs Germans jaunākais. Lai arī filmai ir tendence 20. gadsimta 70. gadus estetizēt, tā ir dramaturģiski meistarīgs stāsts par rakstnieku Sergeju Dovlatovu. Serbu aktiera Milana Mariča atveidojums rakstnieka personībai piešķir ironiju un skaidri apjaušamu, nospiedošu bezcerības sajūtu, ko rada padomju varas bezkaislīgā cenzūras mašinērija. Pirmizrāde un tikšanās ar filmas režisoru kinoteātrī Splendid Palace 11. aprīlī plkst. 18.30.

oooo Klusā pasaule / A Quiet Place. Aktiera Džona Krasinska režisētā šausmu filma ir svaigs pienesums žanra kino. Rotaļājoties ar skaņu kā galveno, briesmas vēstošo elementu, Krasinskim ir izdevies aizraujošs un iedarbīgs stāsts par dzīvi klusumā. Filmas varoņi lavierē pa vidi, kur mīt noslēpumainas radības — tās «medī» pēc skaņas. Groda stāstniecība skatīšanos padara par spriegu līdzpārdzīvojumu filmas galvenajiem varoņiem — pārim, ko spēlē pats Krasinskis un talantīgā britu aktrise Emīlija Blanta. Kino no 6. aprīļa.

Fokstrots / Foxtrot. Pagājušā gada Venēcijas kinofestivāla žūrijas balvas ieguvēja un Izraēlas saspīlētās sociopolitiskās situācijas šķērsgriezums, kur aplūkotas komplicētās attiecības starp ebreju un arābu tautām. Lai arī filma ir izsaukusi Izraēlas Kultūras ministrijas kritiku, ārvalstu kritiķu vidū atsauksmes ir eksaltētas, slavējot režisoru Samuēlu Maozu par izsmalcinātu vizuālo stilu, tumšu un trāpīgu stāstniecību par kādas ģimenes zaudējumu — armijā kritušo dēlu. Neesmu redzējusi. Kinoteātrī Splendid Palace no 6. aprīļa.

Zelta gads. Raidījumu vadītāja un autoeksperta Ilmāra Līkuma veidotā dokumentālā sporta filma par latviešu auto un moto braucējiem, viņu dalību starptautiskās sacensībās. Filma gada griezumā «seko Paulam Jonasam pasaules motokrosa čempionātā, pasaules rallijkrosa čempionāta dalībniekiem Jānim Baumanim un Reinim Nitišam, Konstantīnam Calko, kurš startēja autosacīkstēs 24 Hours of Le Mans, un Kristapam Blušam, kurš sacentās ASV notiekošajā čempionātā Formula Drift». Neesmu redzējusi. Kino no 6. aprīļa.

Jaunākās grāmatas

DZEJA. INGA GAILE. LIELDIENAS. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. Autore ved lasītāju 21. gadsimta pasaules īstenībā, kuru brīžiem, līdzīgi spējiem zibspuldzes zibšņiem, izgaismo biblisko Lieldienu notikumu atplaiksnījumi. Skaudras un griezīgas intonācijas, bezjēdzīgu ciešanu un cilvēcības aptumsuma tēma šajos dzejoļos mijas ar maigumu un vēlmi pēc ticības, cerības, mīlestības. Apgāda cena 5 €.

DABA. KĀRLIS GRIGULIS. PUTNU GRĀMATA. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Rakstnieka un ornitologa 1964. gadā izdotās grāmatas mūsdienīgajā variantā ir 220 Latvijas putnu aprakstu, viņu ēšanas, perēšanas un ziemošanas paradumi, kā arī ziņas, kur tie sastopami. Arī padomi, kā gatavojami putnu būrīši, un ieteikumi, kas varētu būt svarīgs, putnus vērojot. Apgāda cena 11,98 €.

ROMĀNS. DŽONS LJĒRS HORSTS. ZIEMĀ SLĒGTS. IZDEVNIECĪBA JUMAVA. Detektīvs 2012. gadā ieguvis Norvēģijas Grāmatizdevēju godalgu. Larvikas policijas Kriminālo izmeklējumu departamenta galvenais inspektors Viljams Vistings sācis šķetināt mīklu par vasarnīcu rajonā izdarītu slepkavību. Domu pavedieni aizved viņu tālu prom no nozieguma vietas — uz Lietuvu. Apgāda cena 10,36 €.

Prom no bezdarbības elles

Romāns Nāve brauc ar audi — stāsts par draudzību, kas maina dzīvi

Tulkotājam un izdevējam Pēterim Jankavam (1964) latviešu lasītāji var būt pateicīgi par daudzu skandināvu autoru darbu iepazīšanu — viņa tulkojumā no zviedru, dāņu un norvēģu valodas, kā arī viņa vadītajā apgādā Atēna ir bijusi iespēja iepazīt tādus autorus kā Pēters Hēgs, Karena Bliksena, Hanss Kristians Andersens, Selma Lāgerlēva, Eriks Fosness Hansens, Svens Oge Madsens un citus. Tagad viņa latviskojumā iznācis dāņu rakstnieka Kristiana Banga Fosa (1977) romāns Nāve brauc ar audi, par kuru 2013. gadā autors saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu.

Šī grāmata, lai gan nosaukumā piesaukta nāve, nav nedz šausmu, nedz kriminālromāns. Romānu nosacīti veido trīs sadaļas (tās gan nav nekā iezīmētas vai nošķirtas), ko varētu nodēvēt par krišanu, došanos ceļā un izaugsmi. Romāna vēstītājs ir kādas reklāmas aģentūras darbinieks Asgers, kurš šķietami laimīgi dzīvo kopā ar Sāru un Sāras meitu Amāliju — viņš pats apgalvo, ka dzīve rit «kā pa diedziņu».

Reklāmas aģentūras darbu Asgers apraksta maksimāli ciniski, un sākumā varbūt šķiet, ka līdzīgus laikmetīgās vilšanās stāstus jau gadījies sastapt Frederika Beigbedera vai Mišela Velbeka daiļradē (brīdinu, ka tālāk izpaudīšu kādu drusku romāna satura). Cinisms Asgeram likumsakarīgi atspēlējas, un 2008. gadā viņš piepeši paliek bez darba. «Sākumā es to neuztvēru nopietni,» vēsta romāna galvenais varonis. «Sūtīju pieteikumus, un man pat izdevās tikt uz dažām pārrunām, bet es biju tuvāk ceturtajam gadu desmitam nekā trešajam, un reklāmistu vidū tad jau skaities vecis.»

Tā kā pats aptuveni ap to pašu laiku uz kādu brīdi kļuvu bezdarbnieks, turklāt biju tādā pašā vecumā, Asgera pārdzīvojumi, piepeši nonākot aci pret aci ar šādām dzīves patiesībām, man šķita ārkārtīgi pārliecinoši un ticami: dzīves ierastā kārtība acumirklī tiek aizslaucīta, un tās vietā tevi apņem bezdarbības un bezpalīdzības elle.

Kā jau reizēm mēdz gadīties, izpestīšana Asgeram atnāk visnegaidītākajā veidā, proti, baiļu un bezcerības piesūcinātajā dzelzsbetona urbānā geto mītoša jauna invalīda Valdemāra paskatā. Valdemāram ir tik daudz slimību un iedzimtu medicīnisku stāvokļu, ka tie visi grāmatā netiek pat uzskaitīti («viņš bija staigājoša retu un nepatīkamu kaišu mācību grāmata») — viņš vienkārši ir tik vārgs, ka ikviena neliela fiziska slodze prasa tūlītēju atpūtu, zāļu dzeršanu vai vismaz atgriešanos ratiņkrēslā.

Asgers sāk strādāt par pašvaldības nolīgtu Valdemāra aprūpētāju, un drīz vien abu starpā nostiprinās savdabīga saprašanās. Visspilgtāk to ataino abu valodas lietojums, un, jāatzīst, ka šis, iespējams, ir pats aizkustinošākais kopīgi meklētas un atrastas valodas apraksts, kādu gadījies lasīt. Mēs visi zinām, ka draugu vai ģimenes locekļu starpā parādās frāzes vai izteicieni, kas ātri vien zaudē sākotnējo jēgu un kļūst par folkloristiski pašpietiekamiem savstarpējas uzticības un sapratnes pierādījumiem. Dzirdēti «no malas», tie var izklausīties pēc bērnišķīgas aušības vai pat pilnīga nonsensa, taču pašiem runātājiem to nozīme ir labi zināma un saprotama. «Esmu vecs vīrs un pļāpāju tikai par sevi,» kādā epizodē saka viens no romānā sastopamajiem tēliem. «Bet ir jāklausās cilvēkos, kuri pļāpā tikai par sevi, jo viņi patiesībā runā par visiem. (..) Un pļāpādami mēs nerunājam ne par ko citu, kā par nāvi, kaut gan vārdi varbūt rada iespaidu, ka runāts tiek par kaut ko citu».

Valdemārs kopā ar Asgeru visā tālākajā romāna gaitā to vien dara, kā «aizpļāpā» nāvi, bet nedaudz vēlāk mēģina to attālināt arī fiziskā nozīmē — Valdemārs pierunā Asgeru doties ekspedīcijā uz Maroku un uzmeklēt brīnumdziednieku Torbi el Meki. Tā sākas grāmatas daļa, ko domās nodēvēju par road movie (saprotams, varoņi brauc ar folksvāgenu, nāve seko ar audi).

Līdz dziedniekam abi ceļotāji arī nonāk, taču iznākums nepavisam nav tāds, kādu varētu gaidīt (neuztraucieties, to es neizpaudīšu), un negaidīta ir arī romāna atstātā pēcsajūta, jo, lai gan abi tā varoņi laiku pa laikam var būt kaitinoši, viņu savstarpējā saspēle pavēsta kaut ko mums visiem ārkārtīgi būtisku — mēs, cilvēki, cits citam patiesi esam ārkārtīgi svarīgi.

Kristians Bangs Foss. Nāve brauc ar audi. No dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs. Izdevniecība Mansards. Apgāda cena 9,90 €.