Pašvaldību pārraudzība – kur virzāmies? 2

Tiesneša āmurs. Foto: Gatis Dieziņš, LETA
Raimonds Čudars
Print Friendly, PDF & Email

Vispirms vēlos uzsvērt, ka vienmēr esmu bijis piekritējs tam, ka Latvijas pašvaldības kopā ar pārējām valsts institūcijām veido kopēju pārvaldes sistēmu ar galveno mērķi – demokrātiskā un efektīvā veidā panākt uzdevumu izpildi. Atšķirībā no daudziem maniem kolēģiem Latvijas Pašvaldību savienībā vienmēr arī esmu atzinis, ka pašvaldību darbību ir nepieciešams regulēt ne tikai speciālajā likumā “Par pašvaldībām”, bet arī kopējā Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Vienmēr esmu teicis, ka pašvaldības pašpārvaldes princips nevar būt universāls un absolūts – valsts pārvaldes iestādēm ir jābūt tiesībām veikt efektīvu pašvaldību pārraudzību, novēršot iespējamos likumpārkāpumus to darbībā.

Tomēr pēdējā laika notikumi ap VARAM darbībām Rīgas domes nolikuma grozījumu sakarā, iepriekš ar Salaspils un citu pašvaldību komiteju locekļu ievēlēšanas lēmumiem, ar Rēzeknes lēmumu par maksas noteikšanu izglītības iestādē u.c, piespiež ministram Gerhardam uzdod virkni jautājumu par likumības nodrošināšanu. Kā rakstīju jau iepriekš – ja ministrs piemēro kādu lēmuma apturēšanas procedūru vienā pašvaldībā, tad pie līdzvērtīgu apstākļu esības citās pašvaldībās, viņš nevar atļauties to nedarīt arī attiecībā uz šīm pašvaldībām. Tāpat ministrs nevar atļauties reaģēt tikai uz sūdzībām par kādas pašvaldības lēmumu, bet “nepārraudzīt” tās pašvaldības, kurās konstatējamas analoģiskas iespējamā likumpārkāpuma pazīmes, bet neviens nesūdzas.

Ministrs Gerhards savā darbībā ir sajaucis valsts pārvaldes principus ar civilajās tiesībās pastāvošo principu, ka katrs pats aizstāv savas tiesības, sniedzot attiecīgu sūdzību tiesā. Uz ministru tiešā veidā attiecas Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktais, ka valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Un šis princips šobrīd attiecībā uz pašvaldību pārraudzību netiek pilnā mērā ievērots.

Vispirms, Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas likumos nav noteikta procedūra, kuras rezultātā kāda no valsts pārvaldes institūcijām varētu atcelt pašvaldības lēmumu (izņemot administratīvos aktus, kuru revīzija pakļauta administratīvai tiesai). Neviens Latvijas Republikā nevar atcelt demokrātiski vēlētās pašvaldības politisku lēmumu. Zīmīgi, ka vēl no deviņdesmitajiem gadiem spēkā esošais likums “Par pašvaldībām” vispār nesatur izvērstu pašvaldību darbības pārraudzības normu uzskaitījumu – šāda nodaļa neeksistē. Tā vietā likumdevējs ir paudis savu gribu, ieviešot 12. nodaļu – Domes un tās priekšsēdētāja atlaišana. Proti, ir pilnīgi nepārprotami konstatējams, ka Latvijas pašvaldību “saukšanas pie kārtības” likuma ietvarā notiek, pirmkārt, norādot konkrēto likumpārkāpumu un, otrkārt, tā nenovēršanas gadījumā uzsākot pašvaldības atlaišanas procedūru Saeimā. Parlaments ir tas, kas quasi uzņemas soģa funkciju un, konstatējot nepakļaušanos, pieņem likumu par vainīgās domes atlaišanu.

Ja jau ministrs Gerhards uzskatīja, ka, piemēram, Salaspils dome vai jebkura cita dome ir rīkojusies nelikumīgi, ievēlot komiteju amatpersonas, tad pilnībā atzīstu viņa tiesības uz pārliecību, ka nav ievērots likums, un tiesības iesniegt Saeimai pamatotu rakstu par Salaspils domes “likumpārkāpumiem”, prasot tās atlaišanu.

Jautājums ir – kāpēc ministrs nepiemēroja iepriekš minēto, “skaidri un gaiši” likumā atrunāto procedūru? Kāpēc ministrs ir mēģinājis attiecībā uz domju lēmumiem par amatpersonu ievēlēšanu piemērot likuma “Par pašvaldībām” 49. pantu, kas pilnīgi nepārprotami norāda uz ministra tiesībām apturēt tikai domju pieņemtos saistošos noteikumus un citus normatīvus aktus.

Domāju, ka varu to paskaidrot. Redziet, likuma “Par pašvaldībām” 49. pantā paredzētajam ministra rīkojumam par normatīvā akta apturēšanu ir tūlītēja iedarbība, jo šāda rīkojuma pieņemšanas jēga ir uz laiku apturēt tā spēkā stāšanos. Un, manuprāt, tieši tādēļ ministrs ir izvēlējis piemērot 49. pantu arī uz viņam netīkamajiem cita veida domes lēmumiem.

Jo, iedomājieties, maz ir tādu pašvaldību, kuras ir gatavas nepakļauties pretlikumīgiem rīkojumiem situācijā, kad uz nezināmu laiku kāds domes pilnvērtīgas darbības nodrošināšanai nepieciešams lēmums tiek “bloķēts”, un jautājums par to, vai tas ir darīts tiesiski vai nē, tiks noskaidrots tikai neparedzami ilgā Satversmes tiesas procesā.

Nevar izslēgt iespēju, ka likumdevējs kaut kad nākotnē apveltīs ministru ar tiesībām atcelt jebkurus pašvaldību lēmumus, tomēr šādā teorētiskā situācijā būtu jānodrošina taisnīgs iespējamo strīdu izskatīšanas mehānisms. Starp citu, Vācijā strīdi starp pašvaldībām un to darbību uzraugošām iestādēm noris administratīvajās tiesās, kurās tad arī administratīvā procesa ietvarā lemj jautājumu par strīdīgā lēmuma spēkā esību līdz lietas izskatīšanas noslēgumam.

Ne jau velti likumdevējs 49. pantā noteiktās tiesības ir devis ministram vienīgi par saistošajiem noteikumiem un normatīvajiem aktiem, kuru juridiskā daba paredz to izstrādi vienveidīgam situāciju juridiskajam noregulējumam un nevis atsevišķām, individuālām situācijām (administratīvais akts vai lēmumi par amatpersonu ievēlēšanu). Turklāt, ja tiktu atzīta ministra tiesība apturēt (būtībā uz laiku atcelt jebkuru domes lēmumu), tad būtu arī jāatzīst, ka pašvaldībai kā atvasinātai publiskai personai nepastāv samērīgi aizsardzības līdzekļi šādu ar lielu tūlītēju iespaidu nolēmumu apstrīdēšanai. Likumā paredzētā Satversmes tiesas procedūra tiešā veidā attiecināma uz gadījumiem, kad strīds starp pašvaldību un ministru notiek par tieši saistošo noteikumu (“vietējā likuma”) normām, kuras apturēšanas gadījumā nestājas spēkā un gaida uz galīgo juridisko noregulējumu Satversmes tiesas sprieduma veidā.

Tādējādi secināms, ka likumdevējs, neparedzot ministram tiesības apturēt pašvaldību domju lēmumu darbību, nav arī paredzējis atbilstošu tiesas procedūru šādu strīdu risināšanā, kaut vai nosakot domes tiesības ministra rīkojumu apstrīdēt kādā no tiesu instancēm, piemēram, administratīvā tiesā.

Ministrs ir ignorējis visas iepriekš tiesību judikatūrā un teorijā nostiprinātās atziņas par to, kas mūsu tiesību sistēmā ir uzskatāms par normatīvu aktu. Tā vietā rīkojumā par domes lēmuma darbības apturēšanu ministrs sev pašam piešķirto pilnvarojuma paplašinājumu pamatojis ar vienas rindkopas izklāstu. Ministrs raksta, ka “likums pilnvaro ministru izvērtēt ne tikai saistošos noteikumus, bet arī citus pašvaldības lēmumus, kuri nav administratīvi akti [..]”.

Ar šādu atziņu ministrs mēģina ieviest pilnīgi citādāku pašvaldības pārraudzības modeli, nekā to, kas bijis visu atjaunotās valsts laiku. Proti, ministrs savu rīcību nav pamatojis uz likumā konkrēti viņam noteikto pilnvarojuma apjomu, bet mēģinājis (manuprāt, nesekmīgi) tiesību interpretācijas ceļā piešķirt sev pilnvaras, kuras tiešā veidā viņam nedod likums.

Šāda pieeja ir bīstama Latvijas valsts demokrātiskajai iekārtai. Ja mēs atzīsim šādu tiesību normas piemērošanu par pareizu, tad neviens Latvijā nevarēs prognozēt, kad un kādos apstākļos, ar kādu politisku vai savtīgu motivāciju sāksies tieša iejaukšanas pašvaldību kompetencē, atceļot to lēmumus dažādos jautājumos. Mēs nekad nevarēsim zināt, vai šādas iejaukšanās pamatā būs patiesa vēlme nodrošināt tiesiskumu vai arī vēlme aizstāvēt ministra pārstāvētās partijas intereses.

Autors ir Salaspils novada domes priekšsēdētājs

Komentāri (2)

andrejs 29.03.2018. 09.19

Gerhards reaģē uz sūdzībām,
Bet Ašeradens par to, kas notiek viņa nozarē uzzina no TV3 raidījumiem. Labi ka tā! 😂

+1
0
Atbildēt

0

ak 01.04.2018. 11.10

Pašvaldības nav patvaldības. Kas var būt vienkāršāks par šo? Pasaulē nav mazums lielpilsētu, kur dzīvo ap 20 mln. iedzīvotāju un iztiek ar vienu pašvaldību, tad kā ir Latvijā ar saviem nepilnajiem diviem miljoniem? Izrādās – pašvaldību ir 119 plus jumta organizācija !! Tās pašas nezin, kas viņu pusizmirušajās teritorijās notiek, izņemot RD, kura noliek pie vietas MK tā, ka nemetas. Vai nav par traku, cienījamās dāmas un godātie kungi?

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu