Diena: 21. marts, 2018

Avoti: Lavrovs atstās Krievijas ārlietu ministra amatu

Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nebūs jaunajā valdībā, kas tiks izveidota maijā pēc Vladimira Putina inaugurācijas kārtējam prezidentūras posmam, vēsta telekanāls RTVi, atsaucoties uz vairākiem avotiem ārlietu resorā.

68 gadus vecais Lavrovs jau pirms vairākiem gadiem paudis vēlmi amatu pamest, aizbildinoties ar nogurumu. Tomēr Putins pārliecinājis viņu turpināt darbu līdz savas pašreizējās prezidentūras termiņa beigām, ziņo LETA.

Pirmdien RTVi pārraidīja interviju ar Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāri Mariju Zaharovu, un viņai tika uzdots jautājums par Lavrova iespējamo atkāpšanos. Zaharova no atbildes izvairījās.

Skaidrības par Lavrova amata iespējamo mantinieku pagaidām nav, norāda RTVi. Pretendentu vidū tiek minēti Lavrova vietnieki, visbiežāk Aleksandrs Gruško, kas no 2012. līdz 2018. gada bija Krievijas pastāvīgais pārstāvis NATO.

Tomēr iespējams, ka jaunais ministrs netiks izraudzīts no pašreizējo ministrijas amatpersonu vidus, bet amatu ieņems kāds Putina administrācijas pārstāvis.

Lavrovs pēc demisijas varētu ieņemt kādu formālu posteni, piemēram, Krievijas Drošības padomē.

Lavrovs ministra amatā tika iecelts 2004. gadā. Pirms tam viņš desmit gadus bija Krievijas pastāvīgais pārstāvis ANO.

Anekdotes

Draudzīgs ieteikums: nekad neej pārtikas lielveikalā izbadējies, bet sociālajos tīklos — iereibis!

«Putina kungs, man ir divas ziņas. Viena laba, otra slikta.»
«Sāciet ar labo!»
«Jūs esat uzvarējis vēlēšanās!»
«Lieliski! Un sliktā?»
«Par jums neviens nav balsojis…»

«Svētais tēvs, vai drīkst pīpēt lūgšanas laikā?»
«Nekādā gadījumā! Pīpēt ir liels grēks!»
«Labi, pārveidošu jautājumu — vai drīkst lūgties pīpēšanas laikā?»
«Jā, dēls, lūgties nekad nav grēka lieta!»

 

Ja pēkšņi jūsu ceļu šķērso melns kaķis, esiet uzmanīgs — acīmredzot kaut kas ir to ļoti pārbiedējis.

Es pilnīgi noteikti neesmu ziņkārīga! Taču, ja kaimiņš visu laiku aizlīmē savu durvju atslēgas caurumu, tad arī jūs piekritīsit, ka tas ir ļoti aizdomīgi, vai ne!

Pieeju pie sava auto stāvvietā. Pienāk kāds vīrietis: «Aizvedīsit līdz centram?»
«Es svešus cilvēku nevedu.»
Viņš pastiepj roku un saka: «Edmunds. Prieks iepazīties!»

Pirmo nedēļu jaunajā darbavietā es biju ļoti pieklājīga un laipna, arī mani kolēģi bija pieklājīgi un laipni. Bet tad man nejauši izspruka «maita!» un visi pārējie atviegloti nopūtās un sāka runāt kā normāli cilvēki.

Mani nākotnes plāni: iegādāties divus līdzīgus kaķus un vienu nosaukt par Manē, otru par Monē. Un tad apvainoties uz viesiem, kas nespēj viņus atšķirt!

Klases audzinātāja vecākiem: «Apsveicu! Jūsu dēlam nemaz nav sirdsapziņas!»
«Ko jūs ar to vēlaties pateikt? Ka viņš izaugs par bandītu?»
«Nē, jūs mani nepareizi sapratāt! Viņam nemaz nav sirdsapziņas! Vai nu būs deputāts, vai varbūt pat tiesnesis!»

Īsi par laika apstākļiem. Rīdziniece Ināra izgāja uz balkona noņemt izžauto veļu, un tad viņu pamanīja lidojam pāri Bauskai.

«Dakter, mani izseko pilnīgi visi vīrieši! Vai tā būtu vajāšanas mānija vai lieluma mānija?»

Iestāties augstskolā nenoliedzami bija mans individuāls lēmums paklausīt vecākiem.

«Kāpēc vēlaties šķirties?»
«Man vairs nav atlikusi neviena ideja, par ko sākt strīdu ar vīru.»

«Kas dzer daudz degvīna, tas ir cūka!»
«Bet ja dzer konjaku?»
«Bagāta cūka.»

Ja jums nav spēka un vēlmes strādāt, tas nozīmē, ka jūs vēl esat jauns.

Pacientu skatījumā slikts ir tas ārsts, kas ārstē citādi, nekā rakstīts internetā.

«Es vienmēr uzskatu, ka glāze ir līdz pusei pilna!»
«Gribētu zināt, ko tu domātu taigā, ja tev līdzi būtu līdz pusei izžuvuši sērkociņi, līdz pusei ass nazis, līdz pusei pielādēta bise un apkārt riņķotu pa pusei izbadējušies lāči!»

Inženieri Indijā ir sajūsmā — viņiem izdevies uzbūvēt raķeti, kas spēj sasniegt nirvānu.

Pat bērni var uztaisīt

Franči majonēzi parasti nepērk veikalos, bet pirms maltītes ātri samaisa mājās. Tā ir saules dzeltenumā, jo tiek gatavota no lauku olas un labas saulespuķu eļļas

Patiesību par Provansas majonēzi uzzināju… Latgalē, ceļojot ar franču žurnālistu grupu. Smejoties viņi aplūkoja krāsainos polietilēna paciņu krāvumus veikalu plauktos. Skaidroja, ka Francijas Provansas reģionā nekādas īpašas majonēzes neesot. Vai, precīzāk, nav itin nekādas vajadzības šo produktu tā nosaukt un pārdot supermārketos. Jo Provansā, tāpat kā citur Francijā, majonēze tradicionāli tiek gatavota mājās. Un process ir pavisam vienkāršs.

Taču Krievijas pierobežā rūpnieciskā majonēze mums mina uz papēžiem. Jaukā Ludzas restorāniņā tā tika piedāvāta pat pie pelēkajiem zirņiem ar speķi. Vēl ātrāk nekā «priekā!» viesi latviešu valodā apguva ļoti vajadzīgo frāzi «majonēzi — nē!». Izvairīšanos no universālās ēdienu piedevas sākām uztvert kā spēli, kas deva iemeslu jautrībai.

Kamēr Aleksandrs no ceptas zivs kārtējo reizi ar nazi kasīja nost eļļainās baltās rūtiņas (restorāna viesmīle tomēr kaut ko nebija sapratusi), Klemence, lielākā gardēde kompānijā, solījās, ka no Francijas atsūtīs savas majonēzes recepti. Tā gan esot pārāk vienkārša, viņa taisījās papildus apjautāties par majonēzi sava drauga mammai, kundze zinot vēl dažus knifiņus. «Lūdzu, atsūti man pavisam vienkāršu recepti. Tieši tādu ar prieku izmēģinātu,» atbildēju.

Lai gan neesmu milzīga majonēzes cienītāja, starplaikā uzrunāju par šo tēmu draudzeni Rūtu, kura ar franču vīru mīt Briselē. Franču ģimenes mājā — nekādas Hellmann’s majonēzes, Rūta deklarēja. Viņi ikdienā izmantojot «pavisam vieglu» recepti no kāzu dāvanā saņemtas 100 gadu vecas pavārgrāmatas, kurā, piemēram, aprakstīts arī, kā pareizi pagatavot stārķi.

Ka majonēze vārda tiešā nozīmē ir bērnu spēlīte, pārliecināja Lietuvas francūziete Marielle. Viņa savu recepti pirms daudziem gadiem ieguvusi no bērnu grāmatas Martine fait la cuisine (Martina gatavo ēst), ko tagad lasa viņas atvases. Tur starp kulināriem pastāstiņiem atrodamas mazuļiem saprotamas instrukcijas pirmo pavārmākslas iemaņu apgūšanai.

Marielles recepte ievērojami neatšķīrās no Klemences receptes, kas tikmēr jau bija ieripojusi manā e-pasta kastītē. «Man vispār patīk mērces,» Klemence rakstīja, «bet majonēze ir ļoti īpaša. Man tā asociējas ar mūsu ģimenē iecienīto vecmāmiņas tunča kūku. Un ar īpašiem ģimeniskiem brīžiem, pusdienu taisīšanu kopā ar tēvu. Tieši viņš man iemācīja trikus perfektas majonēzes sajaukšanai. Bet vecmāmiņai (nezinu gan, ko tu darīsi ar šo informāciju!) ir leģenda, ka majonēzi nevajadzētu gatavot meitenēm mēnešreižu laikā. Tad tā neizdodas, kā vajag. Teiksim tā, majonēze ir maģiska lieta, kas reizēm «strādā» un reizēm — ne.»

Klemences majonēze

Sastāvdaļas: 1 svaiga lauku ola, tējkarote Dižonas sinepju (vai kādu citu maigu sinepju), saulespuķu eļļa

No olas jāatdala dzeltenums (baltums netiks izmantots). Bļodiņā, kas piemērota maisīšanai, olas dzeltenumam pievieno sinepes un ar kuļamo «slotiņu» sakuļ kopā. Lai tas izdotos labi, ne tikai jāievēro vienmērīgs ritms, bet arī jāatceras, ka olas dzeltenumam un sinepēm jābūt vienādā temperatūrā. Nevar ņemt vienu no galda, bet otru — no ledusskapja.

Kad masa ir kļuvusi viendabīga, pamazām pievieno saulespuķu eļļu (garša būs patīkamāka, nekā lietojot olīveļļu, un arī krāsa — skaistāka). Turpina ritmiski kult, līdz mērcei ir majonēzes konsistence. Vēl šķipsniņa sāls un piparu. Majonēze gatava!

Jo dzeltenāka būs lauku ola, jo dzeltenāka izdosies arī šī mērce. Ņemiet vērā, ka tā gatavota no svaigas olas, tāpēc nav ilgi uzglabājama.

Marielles komentārs

Majonēzes pamatrecepti var uzlabot, iekuļot tajā nedaudz jogurta bez piedevām. Pašās beigās var pievienot pilienu sarkanvīna etiķa.

Jogurta majonēzē labi iederēsies smalki sakapāti zaļumi — pētersīļi vai koriandrs. Tā lieliski garšos ar krāsnī ceptiem vai grilētiem dārzeņiem, ar ceptu zivi, vasarā — ar grilētu gaļu. Francijas dienvidos līdzīgi majonēzei gatavo Aioli mērci. Saspiestam ķiplokam piekuļ sinepes, olas dzeltenumu un (vai) olīveļļu. Aioli ēd ar vārītiem dārzeņiem un jūras veltēm.

Rūtas komentārs

Man majonēze vislabāk izdodas, ja sastāvdaļas ir istabas temperatūrā. Kuļu ar elektrisko kuļamo, bet franču ideāls ir kult ar dakšiņu. Un majonēzei esot jābūt tādai, lai dakšiņu tajā varētu iespraust un tā negāztos. Zini, kā ir, kad kuļ putukrējumu? Saka: uzmanies, ka nesaiet sviestā! Kuļot majonēzi, tā saiešana (emulsificēšanās) tiek gaidīta.

Majonēzi līdz šim esmu taisījusi ar olīveļļu, un tā patiešām ir jāpilina klāt gandrīz pa pilienam. Būs jāpamēģina saulespuķu eļļa, varbūt atklāsies jauni apvāršņi!

Vija Balode-Taube, atdeva muzejam Rozentāla gleznas

Es un mana brāļa Jāņa ģimene Losandželosā — tikšanās sākumā Rīgas dzīvoklī Vija uzskaita radiniekus, kuri pagājušogad Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (LNMM) pārsteidza ar neparastu dāvinājumu, divām Jaņa Rozentāla gleznām — Gulbju jaunavas (ap 1910.) un Sievietes portrets (otrs nosaukums — Smaids, 1914.). Pirmais darbs uzreiz atlasīts izstādei Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs, kas no 10. aprīļa būs aplūkojama Orsē muzejā Parīzē.

Arī Sievietes portretu Vija Balode-Taube pazīst visu mūžu. Ģimene gleznas saņēma mantojumā no vectēva brāļa Jāņa Taubes, kurš nomira divus gadus pirms Vijas dzimšanas. Veconkulim, liela vēriena uzņēmējam un mākslas mīļotājam, Krievijā piederējusi dzensiksnu rūpnīca. Viņš bijis pirmais Latvijas Republikas goda konsuls Petrogradā, pēc atgriešanās Latvijā ievēlēts Satversmes sapulcē. Kad Latvija 1920. gada 11. augustā noslēdza miera līgumu ar Padomju Krieviju, Taube no Petrogradas ar kuģi uz Rīgu pārveda iedzīvi un rūpnīcas iekārtas. Ap to pašu laiku Latvijā no Somijas atgriezās arī Jaņa Rozentāla atraitne Elija Forsele. Gulbju jaunavas atceļojušas līdz ar viņu.

Vijas tēvs, arī Jānis Taube, bijis onkulim īpaši mīļš, ciemojies Petrogradā pie viņa. Vēlāk pārņēmis ne tikai rūpnīcu un zirglietu veikalu Vecrīgā, bet arī gleznu kolekciju.

«Kad es dzimu, ģimene mēģināja atmest vācisko uzvārdu «Taube» un kļūt tikai par Baložiem. Bet sanāca, ka palikām ar diviem uzvārdiem,» skaidro Vija.

Otrā pasaules kara beigās Baložiem-Taubēm bēgot no Latvijas, starp nedaudzajām līdzi ņemamajām lietām bija arī Rozentāla darbi. Vija ar vecākiem un brāli bēgļu drāmu nav izjutusi tik asi kā citi. Sākumā bijusi patīkama ciemošanās Freivaldovā, Sudetijā, kur mammas māsai ar čehoslovāku vīru piederēja sanatorija. Kad arī šai vietai tuvojies padomju karaspēks, viņi ar gleznām pa kalnu ceļiem kājām gājuši uz Prāgu. No turienes vilcienā — uz Drēzdeni, tālāk — Berlīni un Lībeku, kur sagaidījuši kara beigas. «Vilcieni pilni, jāstāv kājās, gleznu kasti visi uz maiņām nesām.»

Bēgļu nometnē Pinebergā Hamburgas pievārtē Vijas tēvu iecēla par komandantu, drīz ģimenei radās iespēja strādāt kāda miljonāra mājās Kanādā. «Ar kuģi Samaria braucām uz Kvebeku. Gleznas atkal kastēs līdzi,» viņa atceras. «Muitas toreiz vēl nebija, bēgļu straumes…»

Toronto pabeigusi māsu skolu un medicīnas menedžmenta studijas, Vija lielāko daļu mūža bijusi vecākā medmāsa Ņujorkā, slimnīcā tieši līdzās Dvīņu torņiem. Brālis izmācījies par ķīmijas inženieri. Rozentāla gleznas atradās abās kontinenta pusēs — Smaids pie Vijas, Gulbju jaunavas — Jāņa ģimenē Losandželosā.

«Smaids atgriezās Latvijā ar manām mēbelēm 1995. gadā. Gulbjus Jānis atveda 1996. gadā, kad te ierīkoja sev dzīvokli,» pastāsta Vija.

Pirms diviem gadiem Vijas brālis devās mūžībā. Viņa sieva Dace lūgusi, lai mantas no Rīgas dzīvokļa nosūta uz Ameriku. Gulbju jaunavas, vienīgais LNMM zināmais Rozentāla darbs no vairāku variāciju cikla, okeānu otrreiz nešķērsoja. «Kad brālis bija dzīvs, es jau biju domājusi — gleznas jāatdod Latvijas muzejam, lai visi latvieši redz. Bet nekad neuzdrošinājos likt to viņam priekšā,» ieminas Vija. «Pagājušogad aprīlī Dace atsūtīja e-pastu: «Mēs domājam, ka gleznas vajadzētu Latvijai atdāvināt.»

Vija Rozentāla darbus uz muzeju aizveda 15. augustā. Tajā rītā vēl nofotografējās ar Smaidu, kas atradās virs gultas viņas Rīgas guļamistabā. «Aija Brasliņa, Rozentāla speciāliste, kad gleznas izpakojām, apraudājās,» atceras. Sabiedrībai vēsts par dāvinājumu izziņota tikai februārī. Muzejā pie gleznām būšot uzraksts «Taubes ģimenes dāvana Latvijai simtgadē».

Zinātnes nākotne

20 sekundes, 20 slaidi. Tāds bija ierobežojums konkursa Research Slam finālistiem — septiņiem dažādu augstskolu doktorantiem, lai atraktīvi un saprotami pastāstītu par saviem pētījumiem, kas paši par sevi jau liek elpai aizrauties. Iepazīstinām ar trim jaunajiem zinātniekiem

Ēvalds Urtāns grib radīt robotu mājkalpotāju

Grūti noticēt, ka Ēvalds nav izklaidētājs ar skatuves pieredzi. Ar fiziķim Vjačeslavam Kaščejevam līdzvērtīgu harismu viņš savaldzinātu pat neprašu. Ne tikai ar aizrautīgo runas veidu, bet arī neparastajām idejām. Zinātnieks cer, ka paša izstrādātais mākslīgā intelekta algoritms kādreiz nākotnē palīdzēs radīt robotu mājkalpotāju, kas pratīs iztīrīt māju, izmazgāt tējas krūzītes, ielikt mazgāties netīrās drēbes un apdarīt citus darbus. Būtībā Ēvalds grib radīt Roziju — mājkalpotāju robotu no savulaik populārā futūristiskā animācijas seriāla Džetsoni.

«Mums ir matemātiskais modelis, kas uzņem datus par to, ko viņš redz. Iedomājies, ka tas ir robots. Viņš redz to, ko mēs redzam. Viņam ir dotas darbības. Ja viņam ir roka, viņš var kaut ko pacelt, ja viņam ir skaļrunis, viņš var runāt. Starp datiem, kas ienāk un iziet ārā, ir matemātiskais modelis. Tu izdomā mērķi, ko gribi, lai robots dara, bet nesaprogrammē viņu pa solīšiem — pārvietojies 10 cm uz priekšu, tad pa labi… tā darīja agrākos laikos,» stāsta Ēvalds. Mācoties no savām kļūdām, robots atrod vispareizāko un efektīvāko veidu, kā izpildīt savu uzdevumu. Lai saprastu, vai darbs paveikts labi, lietotājs tam sniedz savu novērtējumu. Vai robots pats izdomātu pienākumus, kas jāizdara? Vai iedomātos noņemt pūkas no džempera? «Tas atkarīgs no tā, cik abstrakti aģents domā. Ja mērķa funkcija ir turēt māju tīru, tad viņš izdomātu veidus, kā ieraudzīt, kur ir netīrs. Atpūkotu arī tavu džemperi,» skaidro zinātnieks.

Lai izveidotu šādu komplicētu robotu, būtu nepieciešami gadi desmit. Taču Ēvalds ir pārliecināts, ka tuvākajā laikā varētu uztaisīt tādu robotu, kam ir ierobežotākas funkcijas. Viens novāktu traukus, otrs saliktu drēbes veļasmašīnā.

Robotu trenēšanu Ēvalds veic pie datora. Kad tie iemācījušies izpildīt savus pienākumus virtuālā telpā, ar nelielām papildu mācībām tie ir gatavi arī īstajai dzīvei. Vienā no treniņiem Ēvalds pārbaudīja aģentu spēju iziet no plaša labirinta. «Vari mūžību maldīties un neatrast izeju, ir jāizdomā plāns. Vai tu vienmēr zini, kā iziet labirintu?» Ēvalds pārtrauc stāstu un strauji pievēršas man. Pakratu galvu. «Tu turies pie vienas puses. Tas būtu fantastiski, ja aģents pats iemācītos šādu stratēģiju. Manējie to neiemācījās, viņi iemācījās neatgriezties vietās, kurās jau bijuši un, ja tālumā ieraudzīja durvis, gāja uz tām,» zinātnieks par virtuālajām radībām runā gluži kā par baltām laboratorijas pelītēm. Lai apgūtu, kā vislabāk izspēlēt spēli, aģentam vajadzīgi kādi simt miljonu mēģinājumu, kuru laikā tas mācās. Ar jaudīgo Rīgas Tehniskās universitātes superdatoru tas prasa tikai diennakti laika.

Idejas Ēvalda prātā nebeidz rosīties. «Vai tev mājās ir kaķis?» viņš cerīgi vaicā un mazliet sagumst, kad atbildu noraidoši. «Citreiz nav laika ar kaķi spēlēties, bet viņam tas patīk. Man bija ideja uztaisīt mazu pelīti, kas varētu izklaidēt kaķi, bēgt no viņa.» Par šo ideju varētu pasmaidīt — kurš gan nav apcerējis dažādas fantastiskas idejas, bet aizdomas izklīst, kad Ēvalds parāda, ko izdarījis līdz šim. Viņa izgudrojumi apkopoti mājaslapā Yellowrobot.xyz Tur redzams, piemēram, neliels minjons, kas ieliekams puķu podā un seko līdzi augiem — atgādina, kad tas jāaplaista, vai pasaka «paldies!», kad esi to izdarījis.

Robota balsi ierunājusi Ēvalda sieva, bet viņš to modificējis. Minjonam ir kamera, tāpēc sarunu viņš sāk tikai tad, ja zina, ka kāds ir blakus. Turklāt, ja kāds šādu robotu vēlas uztaisīt savam puķu podam, Ēvalds portālā ievietojis pamācību, kā to izdarīt. Zinātnieks arī uztaisījis virtuālās realitātes galda tenisu. Raketes ir īstas, bet bumbiņa virtuāla — to var redzēt tikai tad, kad uzliktas brilles. «Tu taču esi izgudrotājs,» sajūsmā iesaucos. «Jā, bez investora,» Ēvalds pasmīn.

Sadarbojoties ar Latvijas Universitātes zinātniekiem, Ēvalds izstrādājis arī mašīnmācīšanas algoritmu, ko pielietot HIV inficēto pacientu rezultātu analīzē. Viņa uzdevums bija no slimnieku DNS datiem izlobīt sakarības, lai apjaustu, kādi marķieri hromosomās ietekmē slimības attīstību. «Ja varētu iegūt datus no visiem cilvēkiem, varētu ne tikai HIV, bet visas slimības labāk saprast, būtu ļoti interesanti.»

Aizrautīgais zinātnieks sāka strādāt par programmētāju jau vidusskolā, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11. klasē. 2006. gadā, pēc skolas beigšanas, viņš devās mācīties datorspēļu mākslīgo intelektu uz Lielbritāniju, pēc tam atgriezās mājās un nodibināja savu uzņēmumu, kas nodarbojās ar spēļu izgatavošanu. Vēlāk Ēvalds izveidoja joku spēļu portālu Pasmejies.lv, bet nu jau strādā kompānijā ChromSword, kur veido matemātiskos modeļus ķīmijā.

Ēvalda pusotru gadu vecais dēliņš Jozefs, kaķis un putekļusūcējs esot viņu iedvesmojuši domai par Roziju. «Viņi sacenšas par to, kurš mājās iznīcinās vairāk lietu,» puisis pajoko. Nākamais Ēvalda projekts ir uztaisīt dēlam robotu, ar ko spēlēties. «Smieklīgs stāsts — Jozefs pārprogrammēja manu Roomba [robots putekļusūcējs] mājās. Viņam patīk to spaidīt. Naktī guļam, pēkšņi tas pabrauc zem gultas un skaļi bļauj vācu valodā: «Achtung, Achtung!» Nezināju, kā viņš valodu nomainīja, tikai pēc tam izlasīju, ka ir viens triks.»

Māra Pudāne.
Foto — Edmunds Brencis, Picture Agency
Zīmējums — Ernests Kļaviņš

Māra Pudāne māca datoram emocijas

Patiesībā visi cilvēka mehānismi ir izskaidrojami. Tas atņem zināmu daļu romantikas, bet daudz ko padara skaidru, — stāsta jaunā zinātniece Rīgas Tehniskās universitātes doktorante Māra Pudāne. Viņas ikdienas darbs ir emociju mācīšana datoram. Precīzāk — pētīt emocijās sakņotās iedarbības. Viņa rada virtuālus cilvēciņus, kuriem ieprogrammē intelektu, emocionalitāti un raksturu un pēc tam seko līdzi, kā tie reaģē savā starpā, kā uztver otra rīcību un emocijas. «Kāpēc cilvēks ir empātisks? Kad redzam, ka cilvēks raud, sākas pašsaglabāšanās — ķermenis ir tendēts atkārtot otra rīcību. To sauc par aplipšanu. Kā ar vīrusu,» viņa ar smaidu racionalizē sarežģīto jūtu pasauli.

Tas, kāpēc programmētāja izlēmusi pievērsties tik neparastai tēmai, sakņojas viņas pašas personībā. Pirms desmit gadiem pabeigusi Riebiņu vidusskolu, viņa prātoja, ko studēt tālāk — žurnālistiku vai programmēšanu. «Man patika matemātika, bet ļoti patika arī rakstīt, runāt ar cilvēkiem. Tā bija lielā dilemma,» viņa atceras. Devusi priekšroku informācijas tehnoloģijām, Māra paturēja sev arī mazliet mākslas, iesaistījās studentu teātra trupā. «Man vienmēr paticis spēlēt dzīvnieciņu lomas. Jo esi tālāk no cilvēka, jo vairāk vari izpausties. Kā teica mūsu teātra režisors Romans Grabovskis, teātris ir vieta, kur var notikt pilnīgi viss.»

Izrādījās, ka pilnīgi viss var notikt arī virtuālajā realitātē ar Māras radītajiem cilvēciņiem. Kad saprogrammēts to raksturs, emocijas un intelekts, savstarpējās attiecības tie veido paši ar mākslīgā intelekta palīdzību. Māra tikai dod impulsus un vēro reakciju. Nav gluži tā, ka datora monitorā redzams televīzijas projektiem līdzīgs šovs. Virtuālo cilvēciņu attiecību simulācijas notiek ar cipariem. «Dabīgās valodas izvade un apstrāde ir joma, kur ir vēl daudz darāmā,» skaidro Māra. Taču, lai vērošana būtu interesantāka, viņa katram virtuālajam cilvēkam piešķīrusi seju, kurā redzamas viņa emocijas, un nosaukusi tos kolēģu vārdos, «lai jautrāk».

Lai saprastu, kā veidot virtuālo cilvēku emocijas un raksturu, datorzinātniece gadu studēja psiholoģijas un socioloģijas grāmatas. «Kad es to visu sāku, man bija naiva doma, ka neiespringšu uz psiholoģiju. Koncentrēšos uz matemātiku un mākslīgo intelektu. Kad sāku to darīt, sapratu, ka bez psiholoģijas nevar,» zinātniece smaida. «Emocijas var aprakstīt vairākās funkcijās. Izraisītājs emocijām būs līdzīgs, bet intensitāte tam, kā iekšēji to izjūtam un izpaužam, atšķirsies,» Māra skaidro. Lai programmētu virtuālās personības, Māra izmanto piecu faktoru modeli, ko veido ekstraversija, nervozitāte, apzinīgums, atvērtība pret jaunu pieredzi un spēja sadarboties ar citiem. Savukārt emocijas tiek aprakstītas trīsdimensiju telpā — vai emocija ir patīkama vai nepatīkama, vai tā ir augsta vai zema uzbudinājuma un vai tā raisa augstu vai zemu pārliecību. Dusmas ir nepatīkamas, augsta uzbudinājuma un augstas pārliecības emocijas, bet bailes — nepatīkamas, augsta uzbudinājuma, bet zemas pārliecības, salīdzina zinātniece. «Šajā trīsdimensiju telpā mums visiem ir standarta stāvoklis. Tas izskaidro, kāpēc lielā uztraukumā viens bēg, otrs iet kauties — tas izriet no tā, kur viņš ir sākumā.  Ja dominance ir augsta, viņš ies kauties, ja dominance zema — bēg. Atkarībā no šīs telpas tiek klasificētas darbības, ko aģents izvēlas,» par veidu, kā virtuālie cilvēki pieņem lēmumu rīkoties, stāsta Māra.

Pētījumā, ko zinātniece izstrādā savam disertācijas darbam, virtuālie cilvēki spēlē Cirku. Paplašinātu spēles versiju, kurā katram ir papildu kauliņu skaits — viņi tos var izmantot vai iedot citam. «Tas, vai iedos kauliņu, atkarīgs no attiecībām. Ja mamma ar meitu spēlē, droši vien iedos,» viņa skaidro. Cilvēciņi apguvuši arī spēju manipulēt. Ja tā netiek atklāta, attiecības uzlabojas. Kā iespējams ieprogrammēt attiecības starp māti un meitu? «Atkal skaitlīšos. Vienkārši 1. Ja skala ir no -1 līdz 1, attiecības starp māti un meitu ir 1. Tuvākā sadarbība, kas var būt.»

Vai virtuālie cilvēki arī iemīlas? «Ja viņiem uzlabojas attiecības, tad viņi viens otram ļoti daudz palīdz. Ja to interpretē kā mīlestību, tad, jā, viņi iemīlas.»

Nav tā, ka Māras četru gadu darba augļi ir tikai izklaide, skatoties virtuālo spēli. Izmantojot psihologu izstrādātos sabiedrības modeļus, iespējams ģenerēt virtuālu pūli, kas līdzīgs reālajai sabiedrībai. Psiholoģiskajos pētījumos, kas tiek veikti ar īstiem cilvēkiem, zinātnieki nedrīkst pētīt galējās robežas. Māras simulācijas ļauj ielūkoties, kas notiek šajās melnajās zonās. Jo īpašu lielu uzmanību viņa velta dusmām, kas var būt graujošas. «Ja spējam paredzēt aptuveno pūļa emocionālo stāvokli, varam paredzēt, cik policistu vajadzētu pasākumā, kurā brīdī tas kļūst tik bīstami, ka ir jāaptur,» viņa skaidro iespējamos pielietojumus.

Tāpat arī Māra cer kādreiz izveidot spēli, kurā cilvēki trenētos pazīt un tikt galā ar emocijām. Patiesībā, tas bija pirmais impulss, kas viņu pamudināja doties šajā pētniecības virzienā. «Man nepatīk, ka cilvēki līdz ar IT attīstību un viedtālruņu ienākšanu ikdienā zaudē spēju runāt ar citiem. Bērni vairs neizprot scenārijus, kādos viņi ir novietoti, neattīsta emocionālās kompetences.»

Vai šobrīd, kad nācis klajā skandāls par to, kā Cambridge Analytica izmantojis Fa­cebook datus par 50 miljoniem cilvēku, lai manipulētu ar sabiedrību, nerada zinātniecē bažas par to, ka viņas veidotā sistēma varētu tikt izmantota negodprātīgi? Jautājums liek Mārai uz brīdi ievilkt elpu. «Man nekad nav bijusi doma, ka kāds šo ideju var izmantot sliktiem mērķiem. Gribas ticēt, ka to izmantos vajadzīgiem mērķiem. Jebkura zinātne sākumā nāk ar kaut ko labu. Kad parādās problēma, tad zinātne to risina.»

Ingus Pērkons.
Foto — Edmunds Brencis, Picture Agency
Zīmējums — Ernests Kļaviņš

Ingus Pērkons pēta, kur paliek zāles

No 33 savienojumiem, kurus kā bieži izplatītus un videi bīstamus izcēlusi Zāļu valsts aģentūra un Eiropas institūcijas, Rīgas notekūdeņos pētnieki neatrada tikai četrus. Pētījumā, kurā Latvijas Universitāte un zinātniskais institūts Bior sadarbojās ar Oslo Universitāti, doktoranta Pērkona darbs bija piesārņojuma testēšana. Viņa nākamais solis būs disertācijas pētījums, kura laikā viņš liks mērierīces Daugavā, lai noteiktu, kādi kaitīgi savienojumi atrodami tur.

Kad cilvēks iedzer zāles, naivi domāt, ka tās paliek tikai mūsu organismā un pēc pārstrādes neturpina ceļu tālāk vidē. Jo īpaši Ingus vērš uzmanību pretsāpju un pretiekaisuma līdzeklim diklofenakam, kas Rīgas notekūdeņos atrasts pamatīgā daudzumā. «Cilvēkam pret to ir laba tolerance, var lietot lielos apmēros, dažādus gēlus ziest uz sāpošām vietām, bet šo savienojumu lieto arī veterinārmedicīnā,» viņš norāda. Diklofenaka bīstamība videi atklāta Indijā, kur tradicionāli neēd liellopa gaļu, bet govis audzē, lai iegūtu piena produktus. Ja lopiņš nobeidzas, to pieņemts atstāt uz lauka, kur ar to barojas maitēdāji putni, piemēram, grifi.

Lai gan zīdītājiem diklofenaks ir salīdzinoši nekaitīgs, plēsīgajiem putniem tas ātri uzkrājas iekšējos orgānos, un, pat ja uzņemta salīdzinoši neliela deva, jau pēc diennakts putnam var iestāties nieru mazspēja — tas iet bojā. Izrādījās, ka putni indīgo vielu dabū no govs kautķermeņiem, jo pirms nāves tās ar šo līdzekli mēģināts ārstēt. Šādā veidā kopš 90. gadiem grifu populācija Indijā izmirusi par 99%, Ingus vērš uzmanību uz nopietno problēmu un tad turpina, ka citās valstīs konstatēta līdzīga diklofenaka ietekme arī uz ūdens organismiem. Taču cilvēki, kas mēdz rīkot protestus par dzīvnieku tiesībām izdzīvot, it īpaši tādu, kam ir pūkaini kažoki un lielas acis, reti aizstāv mikroorganismus vai zivis, Ingus ironizē.

«Deva nosaka indi,» Ingus citē renesanses laika ārstu Paracelzu, norādot, ka notekūdeņos daudz sastopamas arī paliekas no pretsāpju medikamenta Ibumetin, taču šie savienojumi ātri sadalās, tāpēc nerada videi būtisku kaitējumu. Savukārt savienojumi, kas atrodami pretapaugļošanās tabletēs, ir krietni mazākā apjomā, bet daudz kaitīgāki videi. «Jebkas ir indīgs, un jebkas nav indīgs. Varam pārdozēt arī sāli, ja apēdam padsmit gramu — organisms nav spējīgs tikt ar to galā un var aiziet bojā. Bet ikdienā nedomājam, ka sāls ir inde,» viņš stāsta.

Cilvēkam trakākā esot antibiotiku nonākšana vidē, Latvijas notekūdeņos to ir daudz. Rezultātā tās izraisa antibakteriālo rezistenci — infekciju slimības kļūst arvien grūtāk izārstēt. «Kad dažādi antibakteriālie medikamenti nonāk dabā, tie savu funkciju turpina pildīt. Daba sastāv no mikroorganismiem. Nav nevienas vietas, kur to nebūtu. Ja tur nonāk šis savienojums, kaut mazās proporcijās, tas var veicināt šajās kultūrās antibakteriālo rezistenci, un tālāk tās var migrēt atpakaļ pie cilvēka,» Ingus aicina pievērst uzmanību, ka, turpinot kā līdz šim, pēc gadiem desmit situācija būs traģiska. «Organiskie ķīmiķi un farmaceiti zina, ka jaunas antibiotikas sen nav izgudrotas. Jo mums būs lielāka savienojumu emisija apkārtējā vidē, jo vairāk cementējam problēmu, kas nākotnē uz mums skatās ar atņirgtiem zobiem.»

Kad pētnieki bija noskaidrojuši, kādi bīstami savienojumi atrodas notekūdeņos, nākamais solis bija pārbaudīt, kuras vielas turpina ceļu dabā arī pēc attīrīšanas iekārtām Daugavgrīvā. Diklofenaku un antibiotikas, piemēram, attīrīšanas iekārtas pilnībā uzveikt nespēj, tāpēc pētnieki sākuši meklēt, kādas kultūras varētu efektīvāk veikt attīrīšanas uzdevumu un kādu porainu platformu izvietošana esošajās sistēmās spētu piesaistīt kaitīgos savienojumus, neļaujot tiem aizplūst tālāk.

Salīdzinot ar Ķīnu, Indiju vai Spāniju, Latvijā kaitīgo savienojumu daudzums notekūdeņos nav liels, mierina Ingus. «Taču tas vien, ka esam maza valsts un emisijas ir nelielas, nenozīmē, ka tā nav problēma. It īpaši jāskatās uz ārstniecības sektoru. Nevar pa taisno izrakstīt pirmo antibiotiku ciklu, kas rokasgrāmatās ierakstīts, jo tas ietekmē ne tikai apkārtējo vidi, bet arī mūs pašus.»

Sapņotājs

20. gadsimta latviešu kultūras figūra Konstantīns Raudive (1909—1974) ar mirušo balsu ierakstu eksperimentiem jau 50 gadus suģestē mākslas procesu Latvijā un pasaulē

Esiet sveicināti, mūsu draugi no viņas saules! — pacēlis glāzi vīna, Konstantīns Raudive pacilāti vērsās pie balss ierakstu aparāta. Lente lēni tinās, telpā iestājās neveikls klusums. Mazajā pagrabiņā Bādkrocingenē Vācijā, kur parapsiholoģijas pārņemtais latviešu literāts bija iekārtojis savu, kā pats uzskatīja, zinātnisko laboratoriju, jautās spiedīgs gaiss. Bija 1974. gads, Raudive mirušo balsu ierakstiem tolaik tika veltījis jau desmit gadus. Viņa laboratorijas plauktos krājās ierakstīto lenšu ripuļu kalni.

Līdz aiziešanai mūžībā tā paša gada rudenī parapsiholoģijas entuziasts paspēja uzkrāt 100 tūkstošus balss ierakstu no viņsaules — radinieku, draugu, arī pasaulslavenu rakstnieku un politiķu. Eksperiments parasti noritēja, pie ieslēgta magnetofona uzrunājot tos aizgājējus, kuru atbildes Raudive tajā brīdī labprāt gribētu dzirdēt, un tad klusumā raugoties, kā lente tinas uz priekšu. Pēcāk pētnieka uzdevums bija caur trokšņiem un dūkoņu saklausīt cilvēku balsis. Lūk, daži Raudives eksperimentu pieraksti — balss atšifrējumi. «Plūdons te», «Nivīns nopatīk, tava Mutter», bet no Hitlera — «Kosta, Heil Hitler!»

Raudive, kurš Latvijā un pēc emigrācijas arī citviet Eiropā bija pazīstams kā esejists un spāņu kultūras zinātājs, 1964. gadā veica krasu pagriezienu savās interesēs. Literatūras vietā viņš aizrāvās ar parapsiholoģiju. Mūsdienās vairums zinātnieku to atzinuši par pseidozinātni, bet 20. gadsimta vidū parapsiholoģija pētīja nāvei tuvos stāvokļus, pēcnāves dzīvi un tamlīdzīgus fenomenus. Tā baudīja lielu popularitāti masās.

Filozofs Ainārs Kamoliņš, kurš tikko Dirty Deal Teatro kopā ar režisori Daigu Kažociņu iestudējis izrādi — balsu klausīšanās seansu Raudives radio —, stāsta, ka interesei par parapsiholoģiskiem fenomeniem nozīmīgs bija laikmeta konteksts (tulkojumā no sengrieķu valodas para — viņā pusē). Proti, kara satricinātās Eiropas sabiedrība meklēja izskaidrojumu bezjēdzīgajām nāvēm, samierināšanos un cerību, ka «pēc nāves viss nav beidzies». Parapsiholoģija, cita starpā veicot mirušo balsu ierakstus, šādu cerību cilvēkiem deva.

Raudive, kurš ar minētajiem eksperimentiem aizrāvās laikā, kad jau bija sācies Vjetnamas karš, iespaidojās no Zviedrijā dzīvojošā igauņu izcelsmes fiziķa Fridriha Jirgensona — viņa 1964. gadā iznākusī grāmata Balsis no izplatījuma guva lielus panākumus. Jirgensons mirušo pasaules balsis it kā atklājis, pateicoties pastaigai, kuras laikā ierakstīja putnus. Pēcāk, klausoties ierakstus, līdzās putnu balsīm sadzirdējis arī cilvēku balsis. Turklāt tās bijušas viņa paša mirušo draugu un radinieku balsis.

Reizēm pat sešpadsmit stundas diennaktī Raudive, dzīvesbiedrei Zentai Mauriņai par lielām bēdām, mēdza pavadīt savā aizkapa balsu laboratorijā. Abi dzīvoja privātmājā Bādkrocingenē. Pa stāvām, šaurām kāpnēm varēja tikt uz pagrabstāvu ar maziem logiem, kur  pētnieks bija iekārtojies ar Mauriņas dāvinātu, tiem laikiem ļoti smalku Telefunken aparatūru. Būdams pārliecināts, ka stāv uz jaunu zinātnisku atklājumu sliekšņa, latviešu literāts nodevās eksperimentiem ar neiedomājamu aizrautību. Viņam bija daudz atbalstītāju — izpārdotās zālēs Vācijā, Austrijā un Šveicē Konstantīns Raudive lasīja lekcijas par saviem atklājumiem. Izdeva arī divas grāmatas. Tomēr arī skeptiķu netrūka. Cits citam kā klusajos telefonos viņi nodeva brīdinājumu nepīties ar Raudivi, kurš savos eksperimentos neatlaidīgi iesaistot gandrīz katru, ko satiek, ieskaitot mājas ārstu un pastnieku.

Raudive nudien cerēja gūt mūžīgu slavu kā zinātnieks. Uzskatīja, ka, attīstoties tehnoloģijām, viņpasaulei būs iespējams piekļūt aizvien tuvāk.

Kas bija šis ekscentriskais vīrs, kura eksperimenti neguva tālāku virzību zinātnē, toties mākslā gan? Autobiogrāfiski krāšņas atbildes sniedz Pētera Zeiles grāmata Konstantīns Raudive, savukārt iedziļināšanos pētnieka pasaules tvērumā — Kamoliņa un Kažociņas jaunā izrāde. Raudive voices fenomens vairākkārt izmantots mūzikā, slavenākais piemērs ir britu rokgrupas The Smiths kompozīcija Rubber Ring.

Ar grandiozu pašpārliecību

Pavisam vārgs zēns, kurš nerunā un kautrībā bēg no cilvēkiem līdz pat sešu gadu vecumam, liekot vecākiem norūpēties par attīstības problēmam, Raudive uzaug sīkzemnieka ģimenē Asūnes pagastā Latgalē. Dzimis 1909. gadā, kad Eiropas kultūra piedzīvo lielus pārsteigumus. Parīzē Sergejs Djagiļevs nodibina Ballets Russes, kas izraisa furoru, salauž tradīcijas skatuves mākslā ar tādu izcilību kā komponista Igora Stravinska, mākslinieku Pablo Pikaso, Anrī Matisa, Leo Baksta un modes dizaineres Koko Šaneles palīdzību, pilnīgi no jauna definējot scenogrāfiju, kostīmu mākslu, deju, mūziku. Šajā gadā Milānā, drīz pēc tam arī Parīzē tiek publicēts itāļu dzejnieka Filipo Marineti Futūrisma manifests, kas nikni vēršas pret līdzšinējiem mākslas procesiem, slavina cilvēka prāta un paredzamo tehnoloģisko sasniegumu neierobežotās iespējas.

Raudive visu mūžu tieksies pārkāpt «šaurās provinciālās robežas», redzēt sevi kā Eiropas mēroga cilvēku. Reizēm līdz smieklīgumam leposies ar prominentajiem studiju laikā Eiropā gūtajiem kontaktiem, cerot, ka reiz kļūs par Nīčes Zaratustram līdzvērtīga meistardarba radītāju latviešu literatūrā.

Pēc Krāslavas ģimnāzijas absolvēšanas 20. gadu nogalē Raudive saskaņā ar mātes lielo vēlēšanos iestājas Rīgas Katoļu garīgajā seminārā. Tomēr vairāk par reliģiskajām zināšanām viņu interesē literatūra, filozofija. Tāpēc mācībām seminārā tiek pielikts punkts. Raudivem ir labas zināšanas kultūras vēsturē, viņš pārvalda septiņas valodas un spēj piepelnīties ar tulkojumiem. Tādejādi 1930. gadā viņam rodas iespēja filozofiju un literatūru studēt Parīzes Universitātē.

Nemierpilnais gars, ambiciozais raksturs vēl pēc diviem gadiem latviešu studentu aizved līdz studijām Madrides Universitātē — viņš klausās Hosē Ortegas i Gaseta lekciju kursu filozofijas vēsturē, aizraujas ar cita spāņu dižgara — rakstnieka Migela de Unamuno darbiem. 1933. gadā Raudive Salamankā pat apciemo slaveno spāni. Drīz pēc tam ķeras pie spāņu literatūras tulkošanas latviski: 1935. gadā iznāk Unamuno Migla, jau pēc gada — Unamuno filozofiskais traktāts Dzīves traģiskās jūtas cilvēkos un tautās. 30. gadu nogalē Raudive iztulko arī Servantesa Donu Kihotu un sava pasniedzēja Ortegas i Gaseta darbu Mīlestība un gudrība. Vēlāk Raudive mācās arī Edinburgas Universitātē Skotijā, pēc studijām dzīvo Itālijā.

1936. gadā viņš Florencē salaulājas ar Zentu Mauriņu, Latvijā labi pazīstamu esejisti. Abus šķir vecuma starpība — divpadsmit gadi. Precoties Zentai ir 38, bet Konstantīnam 26 gadi.

Raudive pats roku esejas žanrā iemēģina jau kā Eiropas skolās vairākus gadus pavadījis erudīts trīsdesmitgadnieks. Tādi krājumi kā Dons Kihots un mūsdienu cilvēks, Dzīves kultūrai, Pārpersonīgais un personīgais vedina domāt par Raudives favorītiem Eiropas literatūrā un filozofijā 19.—20. gadsimta mijā. Viņu uzrunā (un esejās šī ietekme skaidri redzama) tā sauktā dzīves filozofija: Vilhelma Dilteja, Georga Zimmela darbi. Iespaidojas arī no Frīdriha Nīčes, Osvalda Špenglera idejām.

Raudivem ir daudz cienītāju Latvijā. Viņa parādīšanās radošo aprindu, intelektuāļu saietos tiek uztverta ar sajūsmu. Lielā mērā to nosaka zināšanas spāņu kultūrā, arī personība — Raudive prot sevi pasniegt kā īpašu. Nereti kategorisku pārliecībā par savām izcilajām zināšanām, salīdzinot ar citiem.

Vai Raudivi iespējams dēvēt par filozofu? Mūsdienu latviešu filozofs Ainārs Kamoliņš, kurš iedziļinājies rakstnieka biogrāfijā un darbos, saka: «Filozofijas vēsture piedāvā dažādus tēlus: filozofu — viedo, filozofu — akadēmiķi, filozofu, kas apkalpo politiku, un tā tālāk. No šāda skatpunkta raugoties, Raudive ir filozofs. Filozofs, kurš sevi izsaka esejas formātā.» Raudive raksta arī prozu, apjomīgākais ir viņa autobiogrāfiskais romāns Silvestra Pērkona memuāri.

Aināru Kamoliņu kā pētnieku, kura filozofisko interešu lokā ir jaunlaiki un zinātnes veidošanās jaunlaikos, Raudive uzrunājis tieši saistībā ar parapsiholoģiju — kā sava laika liecinieks. «Parasti mēs ātri uzliekam demarkācijas līniju: šī ir zinātne, bet šī — pseidozinātne, jo neizpilda noteikta veida protokolu. Piemēram, eksperimenta atkārtojamību. Taču Raudive parāda, ka viņa eksperimentos, līdzīgi kā zinātnē, ir mērierīces un notiek pats eksperiments, kurā piedalās publiskie liecinieki.» Pēc Kamoliņa domām, varam uz to skatīties kā pseidozinātni, vai arī kā interesantu gadījumu.

Grāmatā Neredzamais kļūst redzams, ko Raudive sarakstījis par elektronisko balsu fenomenu, viņš lieto jēdzienu «trenētā auss». Proti, eksperimentētājam jātrenē sava auss, lai dzirdētu viņpasaules balsis. Nesagatavots klausītājs to nevar. Kā stāsta Kamoliņš, jēdzienu «trenētā auss» Raudive acīmredzot aizguvis no 19. gadsimta krievu zoologa Nikolaja Vāgnera novērošanas metodes. «Vāgnera grāmatās parādās trenētās acs jēdziens. Tas nozīmē — ja grib zinātniski novērot dzīvniekus, jātrenē acs, lai ieraudzītu nianses.» Interesanti, ka vēlīnajā dzīves posmā Vāgners šo metodi pielietoja, ejot uz parapsihologu seansiem, skatoties, kā parādās gari.

«Problēma ar Raudives gadījumu nav pateikt, ka nekādu aizkapa balsu vai garu nav.  Problēma ir saprast, kāpēc vispār kādam radies jautājums, vai šādas balsis pastāv un vai tās iespējams saklausīt,» saka Kamoliņš. Viņa skatījumā mūsdienu pasaulē ir daudz profesionālo grupu, kas sargā patiesību: zinātnieki, politiķi, žurnālisti. «Viens no filozofu uzdevumiem būtu nevis tik daudz sargāt patiesību, kā uzlūkot, cik dažādi iespējams domāt, kā arī mēģināt saprast, kāpēc tā iespējams domāt.»

Raudives gadījumu, pēc Kamoliņa domām, var skatīt plašāk — paralēlēs ar mūsdienās populāro posthumānismu, transhumānismu. Tas centrā liek zinātnisko metodi, bet vienlaikus operē ar metafiziskiem pieņēmumiem. «Piemēram, ka apziņu iespējams augšupielādēt cietajā diskā. Ar ko šis pieņēmums atšķiras no tā, ka Raudives garu balsis bija augšupielādētas magnētiskajos viļņos?» vaicā filozofs.

Doktore un viņas Albatross

Ar harismātisko 37 gadus veco Zentu Mauriņu jaunais spāņu kultūras eksperts Raudive iepazīstas 1935. gadā. Viņa tulkojumā tikko iznācis Unamuno darbs Migla, un Mauriņa par to uzrakstījusi recenziju. Raudive tajā laikā ir precējies, bet drīz vien sarauj saites ar sievu, lai būtu kopā ar rakstnieci. Raudivi suģestē Mauriņas filigrānā iekšējā pasaule, vienlaikus satriec viņas fiziskā atkarība no citu labvēlības — rakstniece pārvietojas ratiņkrēslā kopš bērnībā pārslimotā poliomielīta.

«Ļaudīs viņš Zentu vienmēr sauca par Doktori, mājās — mazgāja veļu, vārīja putras, jo viņai mūždien sāpēja kuņģis, un, kad pirms kara varēja pieņemt virēju, pārbaudīja pat kastroļus,» pētījumā par Zentu Mauriņu Pielūgtā un peltā raksta literatūrzinātniece Ingrīda Sokolova. «Viņš saveda kārtībā visas finanses. Nesa un cēla tūkstošiem reižu. Viņš bija viņas kājas. Pareizāk — viņa rokas pārvērtās viņas kājās.»

Dažus gadus pēc abu salaulāšanās Florencē sākās Otrais pasaules karš. Raudive neieredzēja boļševismu: «Manās acīs [tas] ir un paliek brīvās gribas, spontānās darbības un personības kaps, milzīga Eiropas katastrofa, nihilisma un cilvēka nīcināšanas visrupjākā un brutālākā sistēma.»

Sarežģīts ir jautājums, vai viņš simpatizēja nacismam. Lai arī nav pētījumu par latviešu filozofu attiecībām ar vācu okupācijas režīmu, var vētīt viņu izteikumus. Piemēram, 1942. gadā Raudive raksta: «Nacionālsociālistiskais pasaules uzskats atbilst visdziļākai cilvēka dabai un cilvēkā izraisa viņā dusošus spēkus, kas ved pie augstākas tikumiskas un rakstura attīstības  pakāpes. Tā nacionālsociālisms, cīnoties par augstākām nacionālām vērtībām, cīnās arī par atsevišķa cilvēka rakstura vērtībām. Jo katrs tautas loceklis vērtīgāks, jo nacionālais gods neievainojamāks.» Kā uzskata Ainārs Kamoliņš, Raudivem varētu uzdot jautājumu, vai tās bija nodevas laikam, vai arī pārliecība — jo 1941. gadā rakstnieks nokļuva gestapo nagos par krievu valodas mācīšanu spāņu komunistei Doloresai Ibaruri.

Bēgļu gaitās Raudivem un Mauriņai klājās grūti. Rakstnieks par sievu rūpējās kā mācēdams: bezcerīgajos apstākļos ubagoja produktus, meistaroja no dēļiem laipu, lai Doktore var izbraukt dārzā pie pagaidu mājas. Mauriņa par vīru, kuru bija iesaukusi par Albatrosu, izteicās tā: «Šķiršanās no Albatrosa mani nogalinātu. Viņš ir vienīgais, kas mani skata manā īstā būtībā.» Pēc kara abus no trūkuma glāba tulkojumi un lekcijas. 1950. gadā Raudive dzīvesbiedrei uzdāvina auto Mayflower. Pēc 15 gadiem, jau dzīvojot Vācijā, Zenta Mauriņa būs tā, kura ar parapsiholoģijas eksperimentiem pārņemtajam vīram dāvās tā laika dārgākās un labākās ierakstu ierīces.

Emigrācijā Zviedrijā pāris pēc kara pavadīja 20 gadus. Šeit Raudive tika pie meitas Karinas. Mazuli viņam dzemdēja zviedriete, kura sākumā reizi pa reizei nāca latviešu literātu pārim palīgos sadzīvē. «Tā tas vienmēr sākas,» Mauriņa sacījusi ar sarūgtinājumu, «nāk man palīdzēt, bet zaudē galvu un iemīlas Konstantinā. Visas!»

Pēdējos desmit mūža gadus Raudive pameta novārtā rakstniecību un alkaini pievērsās elektronisko balsu fenomenam. Mauriņa ļoti vēlējās līdzi dalīties ar šo vīra aizraušanos. Taču kritisko prātu urdīja šaubas. Pārņemtība ar mirušo balsu ierakstiem bija noplicinājusi abu radošās ieceres un ceļojumu plānus. Mauriņa skuma, bet Raudive allaž sievu lūdza pagaidīt vēl gadiņu — tad eksperimenti būšot pabeigti un abi ceļos, viņš atkal pievērsīsies rakstniecībai.

Tam nebija lemts notikt. Raudive aizgāja no dzīves 1974. gada 2. septembrī tikai 65 gadu vecumā, bet sieva viņu pārdzīvoja četrus gadus. Kopā abi bija pavadījuši gandrīz 40 gadus. Reiz par dzīvi Raudive bija izteicies tā: «Kopīgas grūtības, pārbaudījumi un ciešanas divus cilvēkus vieno daudz spēcīgākām un nesaraujamākām saitēm nekā pārpilnība, drošība un apmierinātība.»

Bez kāpinātas intonācijas

Alīse Nīgale vada izdevniecību Liels un mazs, kura šogad iekļauta Eiropas labāko bērnu grāmatu izdevēju piecniekā. Viņa padarījusi latviešu autoru grāmatas eksportspējīgas — tās lasa pat Korejā

Alīse atver mazu koka kastīti. Tajā ir «zelta» ābols. Grāmatu mākslas balva Zelta ābele, ko dienu pirms intervijas ieguvusi Liels un mazs izdotā bilžu grāmata Zirgā. Autores rakstniece Inese Zandere un māksliniece Anna Vaivare. Ābolu bez īpaši lielas sajūsmas apskata Alīses kolēģi izdevniecības birojā Tērbatas ielā. Šis nav pirmais zelta ābols, jo Liels un mazs darbojas jau 14 gadus. Pēdējos trijos gados gūti panākumi arī ārpus Latvijas eksporta jomā.

Šogad Liels un mazs nominēts Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus prestižajai balvai kā gada labākais bērnu grāmatu izdevējs. To piešķir par izcilību, radošu un augstvērtīgu pieeju nozarē. Labāko piecniekā ir izdevēji no Beļģijas, Vācijas, Krievijas un Polijas. Uzvarētāju paziņos nākamnedēļ. Balva tiks pasniegta sesto reizi, un neviens grāmatizdevējs no Latvijas līdz šim tai nebija nominēts. «Prieks, ka pamana un novērtē,» komentē Alīse.

Intuīcijas bizness

Bija vajadzīgi septiņi gadi, lai Liels un mazs tiktu pamanīti. Pirmajā izstādē Boloņā 2011. gadā Alīse bija sarunājusi tikšanās, rādīja izdevējiem visu, ko Liels un mazs sarūpējis. «Saņēmu atbildes: ļoti jauka grāmata, bet mums tā nederēs. Tas man bija pamatīgs aplauziens, mūsu foršās grāmatas nevienam nevajag.»

Savu kļūdu Alīse saprot piedāvāja visiem visu. Ar katru nākamo gadu bija gudrāka: mēģināja saprast, kas kam varētu patikt, un piedāvāja dažas. «Nav jēgas izdevējam katru gadu uzbāzties ar vienu un to pašu grāmatu. Labāk divus gadus iepauzēt un piedāvāt tikšanos, kad ir izdots kaut kas piemērots. Tie ir knifi, kurus iemācies ar pieredzi.»

Pastāv maza varbūtība, ka pie stenda izstādē kāds pienāks un gribēs nopirkt tiesības grāmatu izdot savā valstī. Kontakti jādibina, jācenšas norunāt tikšanās un jāinteresējas par citu izdevēju grāmatām. «Ceļi ir ļoti dažādi. Reizēm kāds mūs iesaka, un tā tas aiziet pa ķēdīti,» stāsta Alīse. Pēc katra grāmatu tirgus viņa, pārbraukusi mājās, lasīja savas piezīmes, rakstīja e-pastus visiem interesentiem un sūtīja grāmatu failus, atgādinot par sevi. Pēc septiņu gadu darba Alīsei šogad Boloņā būs piecpadsmit tikšanās vienā dienā ik pa pusstundai tiksies ar kādu izdevēju un piedāvās tulkošanas un izdošanas tiesības. «Pirms tam jāveic sagatavošanās darbs, kurā mēģinu saprast, kas no mūsu klāsta katru izdevēju varētu uzrunāt. Tas viss balstās uz intuīciju. Nekāda cita know-how tur nav. Reizēm tā strādā, reizēm ne.»

Reizēm ķīmija izveidojas tikai pēc četru gadu darba. Kā piemēru Alīse min kādu partneri Šveicē, kurai patikušas gan latviešu grāmatas, gan paši izdevēji, taču nekas tā īsti nav derējis. Šogad ar viņu Boloņā tiks parakstīts līgums par tiesībām tulkot vāciski Laura Gundara un mākslinieces Anetes Meleces grāmatu Sveiks, vali!

Pirmā grāmata, kuras tiesības pārdeva, bija Mairas Dobeles Nepareizas dzīves skola, ko izdeva Lietuvā. Tas notika 2015. gadā. Darbs pie izdošanas ir šāds: ja kāds ārzemju izdevējs izsaka vēlmi izdot grāmatu savā valstī, Alīse vienojas par līguma nosacījumiem un pastāsta arī par iespējām pretendēt uz Latvijas finansiālo atbalstu saņemt grantu tulkošanas un izdošanas izmaksu segšanai. Dažkārt nepieciešams iztulkot grāmatu angliski, lai pēc tam to varētu tulkot, piemēram, korejiešu, arābu vai ķīniešu valodā. Starpvalodu tulkojumus nodrošina Liels un mazs, un tad valsts atbalsts labi noder. «Eksporta zirgā uzkāpt mums ļāvušas bilžu grāmatas: ilustrācijas, līdzīgi kā mūzika, nav jātulko, vieglāk uztveramas,» stāsta Alīse. Visā pasaulē bērnu grāmatās esot tendence aizvien vairāk dominēt attēlam.

Dzeja Korejā

Lai labi turētos eksporta zirgā, Liels un mazs šobrīd jāj uz trim lieliem Eiropas tirgiem gadā, pateicoties LIAA vai Kultūras ministrijas atbalstam. Otro gadu izdevniecībai ir arī aģents, kurš strādā ar Āzijas tirgu. Redzot, ka Eiropā latviešu grāmatas patīk un tiek tulkotas, Alīse nolēma pamēģināt virzīties arī uz Austrumiem. Samērā ātri Korejā rādās interese par Mārtiņa Zuša bilžu grāmatu Nenotikušais atklājums. «Korejiešiem patīk bērnu grāmatas, viņi paši izdod ļoti kvalitatīvas un ar brīnišķīgām ilustrācijām,» stāsta Alīse. Liels bija pārsteigums, ka izdevēji vēlējās iegādāties tiesības arī uz Jura Kronberga Mākoņu grāmatu, jo atrast izdevēju dzejai ir liels izaicinājums. Otrs pēdējā laika lielākais prieks Alīsei ir tas, ka Ineses Zanderes Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti tiks tulkota spāniski un angliski.

Lielam un mazam šis pavasaris ir pilns atzinību. Grāmatu tirgū Londonā, kur šogad visas trīs Baltijas valstis būs goda viesu statusā, saņemta nominācija Starptautiskajai izcilības balvai starp  labākajiem Baltijas reģiona bērnu grāmatu izdevējiem. Uzvarētājus paziņos Londonas grāmatu tirgū aprīlī. «Tomēr salīdzinājumā ar Boloņu, kas ir mūsu ieguldītā darba nopelns, šī nominācija lielā mērā piešķirta tāpēc, ka Latvija ir goda viesis,» atzīst Alīse. Latviešu pārziņā šogad Londonā ir arī Starptautiskās Bērnu grāmatu dienas  vēstījums un plakāts: to radījuši autori, ar kuriem strādā Liels un mazs,mākslinieks Reinis Pētersons un rakstniece Inese Zandere. Plakāts sasniedzis vairāk nekā 70 pasaules valstis.

Bez biznesa plāna

Liels un mazs tapa, kad Alīse bija 23 gadus veca. Studējusi baltu filoloģiju un strādājusi televīzijā realitātes šovu veidošanā, viņa gribēja darīt kaut ko citu. Tolaik Preses nams izdeva Alīses mammas Ineses Zanderes dzejoļu krājumu Iekšiņa un āriņa, kas bija ļoti pieprasīts. Vajadzēja papildmetienu, taču Preses nams izbeidza darbību. Alīses vīrs ieminējās, lai viņa kopā ar mammu grāmatu pamēģina izdot pašas. Tā 2004. gadā tapa Liels un mazs.

Uzņēmums vienādās daļās pieder Alīsei, Inesei Zanderei un māksliniecei Ūnai Laukmanei Alīses māsīcai. Tātad ģimenes uzņēmums. «Mums nebija starta kapitāla, un kredītu arī neņēmām. Sameklējām sponsoru, kas atbalstīja pirmo grāmatu izdošanu. Biznesa plāna mums nav bijis nekad,» atzīst Alīse. Sponsoru atrada pavisam vienkārši aizrakstot Hansabankai, tagadējai Swedbank. Atbilde bija pozitīva, tā tika izdota Iekšiņa un āriņa. Pēc diviem gadiem Alīse lūdza palīdzību vēlreiz, iesniedzot ļoti pārdomātu un izvērstu izdošanas plānu, ko banka atkal atbalstīja. «Ar mīlestību pret bērniem, ar cieņu pret vecākiem» tāds bija šīs sadarbības sauklis. Izdevniecības misija šo 14 gadu laikā nav mainījusies: strādāt ar cieņpilnu attieksmi pret bērnu un pieaugušo. «Runāt godīgi, nevis kāpinātā intonācijā,» Alīse iepleš acis un pirkstus, attēlodama kādu multeņu varoni no rīta TV programmas.

«Bankas atbalsts mūs iznesa cauri krīzei,» saka Alīse, atceroties 2007. gadu, kad tika pie 100 000 latu un 2008. gadā vēl pie 25 000. «Nekāds baigais bizness bērnu grāmatu izdošana jau nav,» smaida izdevēja. Vienas bērnu grāmatas metiens ir 10002000 eksemplāru. Pirms 14 gadiem rekords bija Iekšiņa un āriņa ar 4000 un divām atkārtotām izdošanām. «Latvijā mūsu zīmols ir Zandere. Jo Lupatiņi jau ir Zandere,» saka Alīse. Reiņa Pētersona zīmētie Lupatiņi, kas Latvijā īpaši iemīļoti no Edmunda Jansona animācijas filmām, patīk arī ārpus Latvijas, jo izdoti Libānā un Igaunijā. Filmas izrādītas vairāk nekā 40 festivālos visā pasaulē un pērn arī kinoteātros Francijā un Igaunijas televīzijā.

Jaunākais darbs ir interaktīvu bilžu grāmatu sērija Kā Lupatiņi mācījās, kam saņemts finansējums no Interreg Latvijas-Igaunijas pārrobežu fonda. Šis projekts top, sadarbojoties ar igauņu uzņēmumu Dilesy, Latvijas Universitāti un Tartu Universitāti. Alīse izritina drukas loksni ar Lupatiņiem un virza pa tiem lielu, pildspalvai līdzīgu ierīci. Līdzko Alīse ar to pieskaras kādam tēlam, tas sāk runāt: gan igauniski, gan latviski. Alīsei nav ļauts stāstīt, kas tieši ir iestrādāts papīrā, lai tas spētu saprast «pildspalvas» signālu, jo tas ir komercnoslēpums. Pārdošanā šīs grāmatas gan būs vēl tikai pēc gada vai diviem.

Zelta ābols kastītē uz Alīses galda spīd pavasara saulē. Kā atgādinājums, kur ir eksporta zirga stallis un lielākā daļa no ieņēmumu pīrāga izdošana ārpus Latvijas veido tikai dažus procentus. Lokālais novērtējums Alīsei ir svarīgs ne tikai emocionāli, bet arī praktiski: piedāvājot grāmatas ārzemju izdevējiem, balvas kalpo kā apliecinājums grāmatu kvalitātei. «Jā, mums vajag eksportu, bet visvairāk vajag labas grāmatas Latvijā: gan pašu radītās, gan tulkot labu oriģinālliteratūru,» Alīse saka. Netrūkst labu mākslinieku, ilustratoru un rakstnieku.

Ne velti šo gadu laikā daudzas grāmatas pārtapušas arī 12 izrādēs Latvijas teātros. Vaicāta, kāda ir Liels un mazs nākotnes vīzija, Alīse atbild: «Ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp moderno un klasisko, starp eksportspējīgo un nacionāli būtisko. Un svarīgi, ka ir sava augstvērtīga bērnu literatūra.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Misijas apziņa, ka latviešu bērni pelnījuši daudzveidīgas un augstvērtīgas grāmatas. Protams, arī pašas bērni, kuri novērtē un lasa.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Starptautiskajos grāmatu tirgos tikšanos laikā ārzemju izdevējam piedāvāt gandrīz visas Liels un mazs grāmatas, nevis dažas konkrētas.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Riskēt. Nevis ar naudu, bet ar ideju. Man nebija zināšanu par izdevējdarbību un biznesa plāna, bet bija ideja un intuīcija.»

Ir iesaka

23. marts. IZRĀDE. BŪT KEJAI GONDAI DAILES TEĀTRA LIELAJĀ ZĀLĒ. Romantiska drāma par ideālo sapņu pasauli un ideāliem cilvēkiem, un kas notiek tad, kad sastopies aci pret aci ar savu ideālu. Režisors Dž. Dž. Džilindžers. Galvenajā lomā Rēzija Kalniņa. Biļetes cena 5—22 €. Bilesuparadize.lv

23. marts. KONCERTS. MOCARTS. VASKS, VIVALDI 4 GADALAIKI LIELAJĀ ĢILDĒ. Mocarta Serenata notturna KV 239, Vaska Vox amoris un Antonio Vivaldi Gadalaikus atskaņos Elbas Filharmonijas simfoniskā orķestra koncertmeistars Rolands Greiters un Nacionālais simfoniskais orķestris. Biļetes cena 20—50 €. Bilesuparadize.lv

24. marts. KONCERTS. NAKARJAKOVS. ŠIMKUS KONCERTZĀLĒ LIELAIS DZINTARS. Kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri muzicēs trompetists Sergejs Nakarjakovs un pianists Vestards Šimkus. Diriģents Gintars Rinkevičs. Programmā Džordža Gēršvina Rapsodija blūza stilā un Otrā rapsodija, Jozefs Haidna Pirmais koncerts čellam un orķestrim Domažorā (pārlikumā trompetei). Biļetes cena 10—20 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 22. aprīlim. IZSTĀDE. RAFAĒLS. SVĒTĀ KATRĪNA NO ALEKSANDRIJAS MUZEJĀ RĪGAS BIRŽA. Pirmo reizi Latvijā būs skatāma izcilā itāļu renesanses mākslinieka Rafaēla Sancio da Urbīno agrīnā glezna Svētā Katrīna no Aleksandrijas, kas glabājas Markes Nacionālās galerijas kolekcijā. Eksponēšana ir dāvana Latvijas simtgadē no Markes reģiona. Lnmm.lv

Kinojaunumi

oooo Floridas projekts. Disnejlendas pievārte Floridā nav nekāda pasaku zeme, te īstenība dārd ar skaudruma pieskaņu: pie bezmaksas pārtikas dalītāju busiņa stāv pūlis, bet zādzība ir ierasts iztikas pelnīšanas veids. Šāda aina paveras no pieaugušu cilvēku skatpunkta. Taču sešgadnieces — filmas galvenās varones Mūnijas — acīm šīs detaļas paliek nepamanītas, un koši rozā krāsotā moteļa platība viņai ir delverīgu rotaļu placdarms. Filmas režisors Šons Beikers šīs dramatiski atšķirīgās pasaules savij aizkustinošā stāstā par bērnību. Vitāla, asprātīga, filma Floridas projekts ir viens no pērnā gada Kannu kinofestivāla dārgumiem. Tēvišķi sirsnīgu lomu filmā nospēlē arī aktieris Vilems Defo, kuram šis darbs atnesa Oskara nomināciju otrā plāna aktiera kategorijā. Kino no 23. marta.

Eksperimentālā kino festivāls Process. Ja līdzīgi britu režijas klasiķim Pīteram Grīnevejam domājat, ka kino ir nonācis teksta verdzībā, tad jādodas uz 2. eksperimentālā kino festivālu Process. Te attēls — tiesa, analogais — ir karalis, un visa festivāla uzmanība koncentrēta uz «fizisko filmas mediju tā neparedzamajās formās». Programmā gan eksperimentālo filmu seansi, gan diskusijas un performances. No 22. līdz 25. martam. Vairāk informācijas Process-fest.lv

«Rakstu sev»

Aivara Kļavja romāns Melnais akmens aizrauj ne tikai pusaudžus, bet arī pieaugušos

Rakstniekam nevar būt grūtāka uzdevuma kā uzrakstīt grāmatu pusaudžiem. Lielie, kuri ieraduši lasīt, paši atrod savas grāmatas. Mazajiem tās lasa priekšā vecāki. Bet literatūrā jābūt kam patiesi lieliskam un aizraujošam, lai to no brīvas gribas, neviena nepiespiesti, lasītu pie Instagram garuma tekstiem pieradušie tīņi. Tāpēc apbrīnas vērta ir pieredzējušā rakstnieka Aivara Kļavja triloģijas Ceļš uz nezināmo zemi pirmā grāmata Melnais akmens. Romānu par pirmbaltiem tāltālos aizlaikos lasa pusaudži! Turklāt ne tikai viņi, arī viņu vecāki un jaunākie brāļi un māsas.   

Kā jums ienāca prātā, ka pusaudžiem varētu interesēt senvēstures laika notikumi?
Par šo senvēstures laiku sāku domāt, kad [2012. gadā] pabeidzu vēsturisko romānu ciklu Viņpus vārtiem. Rakstot par bīskapu Albertu un Kaupo, Kurzemē un Vidzemē dzīvojošajām baltu tautām, radās loģisks jautājums — no kurienes baltu tautas te uzradās? Kas pirmie atnāca uz Latvijas teritoriju? Bet es uzreiz sapratu, ka par šo laiku nevar rakstīt grāmatu pieaugušajiem, jo materiāli par senvēsturi ir pretrunīgi, vēsturniekiem ir daudz neskaidrību un dažādi viedokļi.

Rakstniekam nav jāmēģina izpētīt senvēsturi, lai to dara vēsturnieki! Rakstniekam jārada stāsts, kas aizrauj. Un ar stāstu par aizlaikiem var aizraut pusaudžus, kuriem svarīgāk nekā pieaugušajiem ir atbildēt uz jautājumiem — kas es esmu, no kurienes mani senči?

Pusaudžiem ir tik daudz fantāzijas literatūras, kur mudž no burvjiem un vampīriem, ka dažādības labad vajadzīgs piedzīvojumu stāsts par mums pašiem, mūsu senčiem. Mani drusku pārsteidz, ka triloģijas pirmo grāmatu lasa arī pieaugušie. Es rakstu 13, 14 un 15 gadus veciem jauniešiem, rakstot ar tāda vecuma cilvēkiem iztēlē sarunājos. Varbūt pieaugušie lasa tāpēc, ka vēstījumā esmu bijis godīgs? Vēl vairāk mani pārsteidza mans mazdēls, kurš ir pirmās klases skolēns un jau paspējis šo grāmatu izlasīt.

Kādas intereses dzīts sākāt interesēties par tādām sentautām, kuru nosaukumus mūsdienās reti kurš zina: sarmati, aisti, neuri?
Jautājums par to, kā veidojusies mūsu tauta, ir katras nācijas jautājums. Es kā viens no šīs nācijas gribēju par to uzrakstīt. Vēsture mani ir aizrāvusi jau no pusaudža gadiem. Romānu ciklu Viņpus vārtiem sāku rakstīt tāpēc, ka, nonākot daudzās vietās, allaž esmu mēģinājis iztēloties, kā tur bijis pirms simts vai tūkstoš gadiem. Interesanta spēle. Patiesībā rakstnieks visu mūžu raksta vienu grāmatu, un tā ir par viņu pašu un to, kādu viņš redz šo pasauli.

Romānā, tāpat kā pirmtautām, savijas reālā un mitoloģiskā pasaule. Kāpēc tā?
Viss, kas notiek, ar laiku kļūst par mītu. Katra mīta pamatā ir kādi reāli notikumi.

Kuri vēsturiski fakti jums šķiet būtiski, ko romāna labad esat gatavs pētīt, un kādas atkāpes no patiesības uzskatāt par pieļaujamām?
Esmu sapratis, ka ar vēsturisko situāciju spēlēties nevar — tas, kas ir izpētīts, jāattēlo pēc iespējas tuvāk patiesībai. Daudzi fakti nav izdomāti, piemēram, karadraudžu veidošanās ir vēsturisks fenomens, kas palīdzēja sentautām apvienoties. Esmu lasījis virkni pētījumu par baltu pirmtautām, sākot no Arveda Švābes, Arnolda Spekkes aprakstiem un beidzot ar Arņa Radiņa Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Esmu pētījis arheoloģisko atradumu fotogrāfijas un zīmējumus, lai saprastu, kādas bija apmetnes, kā iekurts ugunskurs, kāds varētu būt bijis apģērbs. Taču ir notikumi, kurus nevaram detalizēti izdibināt. Kādu meiteni puisis vārdā Vardots mīlēja — tas paliek manas iztēles ziņā.

Grāmatas ilustrācijas veidojis 8. klases skolēns Emīls Mozga. Vai jūs uzticētu skolēniem veidot filmu pēc triloģijas motīviem?
Kāpēc ne? Vai zināt, kā es atradu mākslinieku? Ceļu uz nezināmo zemi rakstu jau kopš 2014. gada. Ar pirmo grāmatu man gāja diezgan grūti. Laikam sākumā mēģināju rakstīt vēsturisku romānu, mēģinot balstīties uz konkrētiem faktiem. Man bija nojausma, ka varu nošaut garām. Man ir labas attiecības ar Ādažu Brīvo Valdorfa skolu, sazvanījos ar latviešu valodas skolotāju un lūdzu, lai pati izlasa manuskriptu un iedod bērniem palasīt. Manuskriptu lasīja 7. klase. Satikos ar pirmajiem lasītājiem, viņi man deva padomus, ieteica vienu nodaļu pierakstīt klāt, ko es arī izdarīju. Tikai tad, kad viņi man pateica, ka grāmata ir vērtīga, interesanta un aizraujoša, es to nesu uz izdevniecību. Emīls ir no šīs klases, un mēs labi sapratāmies. Sākumā viņam, tāpat kā man, negāja viegli, bet nu jau gan man, gan viņam iet no rokas.

Kopš esmu uztvēris, kā vajag šo stāstu izstāstīt, strādāju ar tādu baudu, ar kādu nevienu citu grāmatu neesmu rakstījis. Ja nu vienīgi savu pašu pirmo stāstu krājumu Kafejnīcā zagtas karotītes. Es iekšēji dzīvoju tajā pasaulē, kas ir romānā. Ja varētu, neizietu  no mājas, lai tikai varētu sēdēt un rakstīt. Patiesībā rakstu sev.

Romāns. Aivars Kļavis. Melnais akmens. Triloģijas Ceļš uz nezināmo zemi 1. grāmata. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 12,99 €.