Diena: 20. marts, 2018

Filmēt netveramo

Pirmo reizi mūžā veidojot filmu par bērniem, operators un režisors Ivars Seleckis (83), tāpat kā daudzās iepriekšējās lentēs, rāda to, kas nav vārdiem izstāstāms

Latvijas kino ikona. Viens no Latvijas kinovēstures veidotājiem, kurš joprojām aktīvi strādā. Šķiet, ka cilvēkam, kuru raksturo šādiem vārdiem, būtu grūti savā darbā atrast ko pirmreizēju — tik daudz jau ir izdarīts un piedzīvots. Taču, veidojot dokumentālo filmu Turpinājums, operators un režisors Ivars Seleckis daudz ko izdarīja pirmo reizi. Viņš ir veidojis desmitiem filmu, bet nevienā no tām nebija pievērsis īpašu uzmanību bērniem. Filmā Turpinājums izsekots piecu pirmklasnieku skolas gaitām, sākot no 1. septembra svinīgām uzrunām, ko 2015. gadā pavadīja skaļi lietus plīkšķi, līdz pat pēdējai saulainajai dienai pirms vasaras brīvdienām.

Šī filma ir arī pirmā, kurā Seleckis ir tikai režisors — līdz šim visās paša režisētajās filmās viņš bija stāvējis arī aiz kameras, taču šoreiz operatora darbs uzticēts Valdim Celmiņam. Latvijā Turpinājums pirmizrādi piedzīvos 22. martā, starptautiski — aprīlī Šveicē, Nionas dokumentālā kino festivāla Visions du Reel konkursā Grand Angle.

Uz interviju Seleckis ierodas, kā vienmēr, uzvalkā, melnā beretē un ar labi koptu, sirmu bārdu. Daudz stāsta par filmas Turpinājums varoņiem, atsaucot atmiņā kinokritiķu rakstīto, ka Seleckis mīl cilvēkus, par kuriem stāsta savās filmās. Tieši šīs empātijas dēļ viņa veidotā Šķērsiela 80. gadu beigās tika apbalvota ar pasaulē nozīmīgākajām dokumentālā kino balvām. Redzēs, kā skatītāji uztvers filmu par pieciem pirmklasniekiem.

Kāpēc, būdams jau astoņdesmitgadnieks, nolēmāt veidot filmu par bērniem?
Latvijā līdz neatkarības atgūšanai neviena paaudze nebija izaugusi, svešas varas neietekmēta. Varbūt šai paaudzei tas izdosies? Ir ideja pēc dažiem gadiem atkal veidot filmu par šiem bērniem un viņu dzīvi.

Es 1. klasē sāku iet pirms 75 gadiem. Mācījos [Jaunsesavā], mazā lauku skoliņā. Mūsu klasē bijām 12 skolēni, mācījāmies mazā, patumšā telpā. Skolā bija četras šādas klases. 1. klasē mums mācīja burtus un ciparus, rēķināt līdz 10 un 20.

Bet tagad pirmklasnieki jau prot lasīt un rēķina galvā skaitļus līdz pat 100. Taču kādi ir šie bērni? Man šķiet, neviens to nezina. Mēs, filmas veidotāji, arī nezinājām, tāpēc gribējām noskaidrot, kas ar viņiem notiek. Secinājām, ka arī mūsdienās dažu bērnu dzīves sākums ir diezgan skarbs.

Vienai no filmas varoņiem Anastasijai ik rītu jāiznāk no savas mājas pulksten sešos un aukstumā, melnā tumsā, jāiet cauri mežam līdz ceļam, lai tālāk ar autobusu brauktu uz skolu. Tas neatbilst mūsu priekšstatiem par 21. gadsimtu, vai ne? Katram no bērniem ir jāpārvar kādas grūtības, bet viņos iekšā ir jūtams spēks.

Kā atšķiras jūsu bērnības laika domas un fantāzijas no tā, kas notiek tagadējo bērnu galvā?
Manā bērnībā nebija ne radio, ne televīzijas. Bija tikai grāmatu plaukts. Lasīju grāmatas, kurās reizumis nebija pat nevienas bildes, un visu vajadzēja pašam izdomāt. Manā galvā tēli dzīvoja, kustējās un runājās. Tagadējie bērni visus šos tēlus saņem jau gatavā veidā, viņi tos ir redzējuši ekrānos. Atliek tikai atrast varoni, ar ko identificēties. Anastasija gan dzīvo mežā, tāpēc viņai ir harmoniskas attiecības ar dabu un dzīvniekiem. Un viņa ir bērns, kas spēj atbildēt uz visiem jautājumiem. Ja nezina atbildi, tad izdomā.

Cits filmas varonis Kārlis, kurš dzīvo laukos, kā īsts zemnieks brauc ar traktoru un vāc sienu ķīpās. Rīdziniece Zane, pēc tēva vārdiem, jau kopš dzimšanas pati zina, ko grib, un vecāki viņas izvēli nevar ietekmēt. Gļebu vecāki programmē, ka viņam jābūt stipram, izturīgam un gudram. Viņš iet peldēšanas un brīvās cīņas nodarbībās, šaha skolā un mācās spēlēt ģitāru. Viņa fantāzija ir ļoti praktiska, viņam nav tādas iztēles kā Anastasijai. Starp citu, visas projekta Latvijas filmas Latvijas simtgadei vērstas uz pagātni. Vienīgā filma, kas ir par mūsdienām, ir Turpinājums.

Daudzi jūsu vienaudži apcer pagātni. Kāpēc jūs — tagadni un nākotni?
Dokumentālistam jāskatās uz to, kas notiek tagad. Mūsu profesijā jāskatās, kas ir, un jāņem tas tūlīt ciet. Mēs esam tam trenēti, mēs esam tam gatavi.

Filmas beigās sakāt — labprāt uzzinātu, kas notiek ar Turpinājuma varoņiem. Kāpēc jums svarīgi, lai filma Turpinājums, tāpat kā Šķērsiela, sekotu varoņu dzīvei?
Kad auga mani bērni, es par viņiem absolūti neinteresējos. Bet kā vectētiņš kļuvu pret mazbērniem uzmanīgs. Sapratu, ka bērnam katrs dzīves pagrieziens ir būtisks, bet pieaugušie var viegli kļūdīties un ievest viņu strupceļos. Ļoti svarīgi izveidot tādu ceļu, kas bērnam neliek apstāties. Tāpēc mani interesē, kas notiks ar šiem bērniem tālāk. Mani tas cilvēcīgi interesē. Mēs, dokumentālisti, neesam asinskāri.

Filmā vienā no epizodēm lietus laikā ome pavada vienu no filmas varonēm Aneti  uz autobusu. Nekas nenotiek — līst, un abas stāv ceļa malā. Lasīju, ka 1960. gadā dokumentālās īsfilmas Mana Rīga jūsu filmētās lietus ainiņas Latvijas kinovēsturei kļuvušas nozīmīgas kā pirmais solis virzienā no propagandas uz cilvēcību. Kā lietus aizveda kino no ideoloģijas?
Tā visa aizsācējs ir [scenārists un aktieris] Viktors Lorencs. Kad viņš Maskavā pabeidza Kinematogrāfijas institūtu, atnāca strādāt uz Rīgas Kinostudiju. Viņš dalījās ar idejām, ko bija atvedis no Maskavas, notika domu apmaiņa, un tas mani pamudināja skatīties uz kino plašāk. Tolaik strādāju par asistentu pie operatora Vladimira Gaiļa, kuram patika «sagaidīt stāvokli dabā». Tas nozīmēja, piemēram, sagaidīt brīdi, kad saule izgaismo visu, kas ainavā ir labs. Viņš mācēja to īsto brīdi sagaidīt, un arī es iemācījos.

Otra mūsu ideja bija ieskatīties cilvēkā. Cilvēkā nevis kā piecgades plāna pildītājā, bet kā personībā. Lirika dokumentālajā kino tika pieļauta. Problēmas ar varas pārstāvjiem sākās tad, kad sākām analizēt. Bet, kamēr analīzes nebija, liriskas atkāpes atļāva.

Vienu no pirmajām filmām Ceļamaize (1963), ko veidojāt kopā ar Aivaru Freimani, gribēja aizliegt. Tāpēc, ka tā bija analītiska?
Mēs ar Freimani satuvinājāmies [60. gados], veidojot filmu Krasts. Aizbraucām kopā strādāt uz Jūrmalciemu. Jūras krasts bija slēgts, gar pludmali bija dzeloņstieples, pie jūras nevarēja tikt. Bet laika mums bija daudz, mēs filmējām ciematu, un pa to laiku Aivars pieķērās jūrai. Jūrmalciems atšķīrās no visas pārējās pasaules ar cilvēku runas veidu, izteiksmi, lēmumiem un askētismu. Ciematā nekā nebija — neviena koka, neviena taisna ceļa, tikai haotiska māju apbūve. Bet tas mūs pievilka kā magnēts.

Tur mēs iemācījāmies filmēt to, ka nekas nenotiek. Tad, kad nofilmē to, kā nav, atklājas, ka tur tomēr kaut kas ir, un tas ir ļoti svarīgs. Lūk, to mēs toreiz Jūrmal-ciemā atradām. Vēl mēs redzējām, ka tajās dienās, kad zvejniekiem deva atļauju zvejot jūrā, viņiem jūrā nebija nekādu likumu un birokrātijas. Stūrē laivu, kā grib, met tīklu tur, kur jāmet. Zvejnieks jūrā ir kungs un saimnieks. Zvejnieki bija iepazinuši brīvību, un, kad viņi atgriezās krastā, viņu gars nāca viņiem līdzi. Tas jūras gars bija jūtams ciematā. Šis ciematiņš ne par ko negribēja iestāties kolhozā Boļševiks. Ciematnieki visus pasūtīja pie vella.

Jūra ir ietekmīga, tā nekad nav garlaicīga, ar to neko nevar sarunāt, nekādās dzeloņstieplēs nevar ielikt. Mūžīgs, nevaldāms spēks!

Mēs ar Aivaru uztaisījām labu, krāšņu filmu. Tā kā visiem filma patika, mums palūdza uztaisīt filmu par kolhozciematu. Aizsūtīja uz sliktu kolhozu, kam viena komjauniešu klase braši brauc palīdzēt. Kas var būt vēl interesantāks! Uztaisījām filmu! Bija drūms laiks, dubļi, peļķes, kukurūza maziņa. Filmu komisija pieņēma, ar parakstu apstiprināja. Bet izcēlās tāds skandāls! [Kompartijas vadītājs Arvīds] Pelše mūs nogānīja, avīzēs visi steidzās rakstīt, cik slikta filma. Tad mēs uzrakstījām sūdzību PSKP CK (Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai red.), un kādu dienu komisija atbrauca noskatīties filmu. Secināja, ka nekā tāda, kā dēļ mums liegt strādāt, filmā nebija — mēs ar Freimani palikām studijā.

Filmu gan vajadzēja iznīcināt, bet laboratorijas meitenes atdeva to mums, un tāpēc filma ir saglabājusies. Ja tagad filmu skatās, nevar saprast, par ko bija skandāls. Mēs nezinājām, kā vajag taisīt pareizu kino, domāju, tāpēc arī kļuvām populāri. Neviens neliedza par cilvēciskām lietām runāt. Lūdzu!

Valmieras meitenēs 1970. gadā jau kā režisors pētījāt, kā sociālistiskā industrializācija ietekmē cilvēku personīgās dzīves.
Kad represiju laiks bija beidzies, strīdēties varēja, un argumentus ņēma vērā. Kad man vajadzēja paskaidrot, kāpēc, piemēram, nofilmēju nekrāsotu sētu, teicu: «Es neesmu atbildīgs par to, kāda ir sēta. Kāda tā ir, tāda ir!» Pēc filmas pirmizrādes bija izveidota vesela komisija, kas pētīja, vai tiešām fabrikas strādnieces ceļā uz darbu ir spiestas izlīst zem vagoniem. Tā bija! Mēs bijām ieguvuši muskuļus tik lielus, ka varējām nekaunīgi atbildēt: «Cienījamie biedri, par asociācijām jūsu galvās nevaram atbildēt.» Un tas darbojās!

Kādas nodevas jums bija jāmaksā sistēmai par tiesībām brīvi, radoši strādāt?
Par radošās brīvības trūkumu Rīgas Kinostudijā nevaru sūdzēties. Bija skandāli, bet tie nebija nāvējoši. Kad atrada ideoloģiskās kļūdas, parasti atlaida kādu priekšnieku. Aivaram Freimanim bija filma Tēvs [par latviešu strēlniekiem], ko aizliedza, arī Rolanda Kalniņa Piejūras klimats tika iznīcināta. Bet dokumentālistiem nebija tādu kļūdu, kuru dēļ kāda filma bija jāaizliedz. Reizumis teica: «Filmu nemainiet, bet mainiet tekstu!» Filmas mēdza iepakot pareizā tekstā, sevišķi krievu valodā. Cenzūra bija, bet mums tā netraucēja.

Kuru no savām filmām līdz pat Šķērsielai, kas saņēma visas iespējamās balvas, jūs uzskatāt par labāko?
Apcirkņi (1973). Tā ir filma par zemi. Toreiz iznīcināja viensētas un laukus. Par dzīvi laukos man ir izveidojusies triloģija. Apcirkņiem sekoja Nāc lejā, bālais mēness! (1994), kas arī ir laba filma. Par vīru, kurš gadiem ilgi nodzīvoja mājas bēniņos. Sievu izveda [uz Sibīriju], viņš palika. Lai lauki būtu apstrādāti, naktīs gāja tos apkopt. Un tā 28 gadus slepus strādāja uz saviem laukiem, lai tikai saglabātu auglīgu zemi. Bet paša bērns viņam pateica: «Man to zemi nevajag!»

Trešā filma Zem ozola kuplajiem zariem (2007) ir par laiku, kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā. Visas trīs filmas rāda, kas pēdējās desmitgadēs noticis ar laukiem, zemi un cilvēkiem. Man lauku dzīve joprojām ir interesanta. Padomājiet, zemnieks dzīvo no cerībām. Viņš cer, ka iesēs laikus, cer, ka izaugs, tad cer, ka izdosies visu novākt. Tāpēc, man šķiet, zemnieku kultūrās ir tik pamatīga mitoloģija. Zaudējot zemniekus, mēs zaudējam mūsu tautas būtiskāko daļu.

Esat saņēmis dokumentālā kino nozīmīgākās balvas, jums ir Lielais Kristaps par mūža ieguldījums un Triju Zvaigžņu ordenis. Ko pats uzskatāt par vislielāko atzinību savam darbam?
Vislielākā balva ir tas, ka man ir bijusi iespēja strādāt. Manā dzīvē vajadzēja būt sarežģītām sakritībām, lai es nokļūtu līdz dokumentālajam kino, jo jaunībā kino mani neinteresēja. Kino pasaulē nonācu pilnīgi negaidīti. Kad studēju Lauksaimniecības akadēmijā, man bija fotoaparāts, un es fotografēju. Pēc tam augstskolā vajadzēja kādu, kas filmē, un sāku filmēt. Tā izveidojās interese par operatora darbu.

Filmēju ar domu, lai citiem arī ir iespēja redzēt to, ko esmu redzējis. Man bija vēlēšanās izteikties. Bet, kad man kā operatoram bija jāstrādā ar režisoriem, ar kuriem, godīgi runājot, nebija interesanti izteikties, kļuvu par režisoru. Kļuvu par režisoru, lai varētu realizēt savas idejas.

Piecas Ivara Selecka filmas, ko viņš iesaka noskatīties


Krasts
(1963)
Režisora Aivara Freimaņa filma, kuras operators bija Ivars Seleckis. Viena no pirmajām tā sauktā poētiskā Rīgas stila filmām. Var noskatīties www.filmas.lv/movie/1357/


Gada reportāža
(1965)
Vēl viena režisora Aivara Freimaņa filma, kuras operators bija Seleckis. Formāli tā bija veltīta Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā divdesmitgadei. Kopā ar scenāristiem — dzejnieku Imantu Ziedoni un dokumentālistu Hercu Franku — tika radīta jēdzieniski ietilpīga tēlu sistēma, kas ļāva «aptvert neaptveramo».


Apcirkņi
(1973)
Ivara Selecka režisēta filma, kurā viņš stāsta par zemniekiem, kuri kopj lopus un stāda kartupeļus laikā, kad mēģina iznīcināt viensētas un laukus.


Nāc lejā, bālais mēness!
(1994)
Vairākos starptautiskos dokumentālo filmu festivālos atzinību guvusi Ivara Selecka filma, kas stāsta par laikiem, kad cilvēki Latvijā atguva zemi, bet nezināja, kā to kopt.


Kinonovele
Ķīpsala (2014)
Viens no pēdējā laika Ivara Selecka darbiem, kas iekļauts septiņu Eiropas režisoru almanahā Pāri ceļiem un upei.

CV

Dzimis 1934. gada 22. septembrī
1957. gadā absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultāti
1958. gadā sāka strādāt Rīgas Kinostudijā par operatora asistentu
1966. gadā ar izcilību pabeidzis Maskavas kinoinstitūta Operatoru fakultāti
33 dokumentālo filmu režisors, operators 47 filmās, divu filmu scenārija autors
Bijis operators inscenētājs trijās aktierfilmās: Ulda Brauna Motociklu vasara (1975, kopā ar Kalvi Zalcmani), Imanta Krenberga filmās Zobena ēnā (1976, kopā ar Andri Selecki), Īsa pamācība mīlēšanā (1982)
Filma Šķērsiela 1989. gadā tika atzīta par labāko Eiropas filmu, saņēma Eiropas Kino akadēmijas balvu. Filma iekļauta arī Latvijas Kultūras kanonā
Saņēmis vairākus Lielos Kristapus, kā arī visas trīs pasaulē nozīmīgākās dokumentālistu balvas: Eiropas Fēliksu, Roberta Flaertija un Jorisa Īvensa balvu
Ivars Seleckis un viņa sieva Maija Selecka, kura ir montāžas režisore, 2014. gadā Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps saņēma balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā
2005. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni

Facebook nav draugs

Cambridge Analytica centās sociālos tīklus pārvērst politiskās kontroles rīkos

Kāpēc Facebook ir sestā vērtīgākā publiskā akciju sabiedrība pasaulē ar tirgus vērtību, kas tuvojas 500 miljardiem dolāru?

Ja gribi uzzināt atbildi, paskaties spogulī. Tu esi izejviela, kuru Facebook pārvērš grandiozā peļņā. Tavas izvēles, impulsīvās reakcijas, mazie prieciņi un pēkšņais aizkaitinājums, vārdu sakot, tava personība tiek pārstrādāta un pārdota tālāk reklāmdevējiem, kuri no Facebook uzzinās, ko tev pārdot.

Vai internetā saņem kādu pakalpojumu par brīvu? Tad pārdošanā izlikts esi tu pats.

Facebook, iespējams, zina vairāk par tevi nekā pat ģimenes locekļi. Kembridžas Universitātes pētnieks Mihals Kosinskis (Michal Kosinski) jau 2012. gadā izpētīja, ka pietiek ar 68 Like, lai ar vismaz 85% precizitāti noteiktu cilvēka ādas krāsu, seksuālo orientāciju un politisko noslieci. Inteliģenci, reliģisko piederību, alkohola, cigarešu un narkotiku lietošanas paradumus — visu var izsecināt no «sejasgrāmatā» atstātajiem ierakstiem.

Apskaties atkal spogulī. Kosinskis apgalvo, ka pietiek ar 300 Like, lai Facebook tevi saprastu labāk, nekā tu pats sevi saproti.

Kamēr visiem likās, ka šī informācija tiek izmantota tikai komerciālos nolūkos, cilvēki sevišķi par to nesatraucās. Tas pat varēja šķist ērti, ka Facebook rāda tieši tās reklāmas, kuras mūs varētu interesēt.

Izrādās, ka tīkla izliktās lamatas patiesībā ir krietni bīstamākas.

Jau 2012. gadā pats Facebook veica eksperimentus, kuri atklāja, kā gan atpazīt, gan iespaidot cilvēku emocionālo noskaņojumu. Citi zinātnieki parādīja, kā FB var ietekmēt cilvēku līdzdalību vēlēšanās.

Kopš 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanām nerimst satraukums par FB un citu sociālo tīklu izmantošanu, lai izplatītu viltus ziņas un ietekmētu balsotājus, bet Facebook vadība šo jautājumu centās ignorēt. Tā ir «diezgan traka ideja», ka viltus ziņas ietekmēja rezultātu, pēc vēlēšanām paziņoja uzņēmuma dibinātājs Marks Cukerbergs.

Tikai pēc gada, kad jau bija atklājusies plaša informācija par Krievijas radīto viltus kontu un nopirkto politisko reklāmu apjomiem, FB beidzot atzina, ka vēlēšanu laikā tīkls tika izmantots propagandas nolūkos.

Tagad nācis klajā nākamais skandāls. Jau drīz pēc 2016. gada vēlēšanām sāka parādīties ziņas par Londonā bāzēto uzņēmumu Cambridge Analytica, kas pieder Trampa atbalstītājam miljardierim Robertam Merseram. Uzņēmums bija izveidojis milzīgu sociālo tīklu lietotāju datubāzi, lai identificētu viņu psiholoģiskās īpašības un ar mērķētu ziņu un reklāmu palīdzību ietekmētu viņu politiskās izvēles.

Pagājušās nedēļas nogalē atklājās, ka Facebook atļāvis Cambridge Analytica ar starpnieka palīdzību savākt detalizētu personisku informāciju par 50 miljoniem lietotāju. Salīdzinājumam — vēlēšanās piedalījās ap 139 miljoniem vēlētāju.

Kembridžas Universitātes pētnieks Aleksandrs Kogans 2014. gadā samaksāja apmēram 270 000 cilvēkiem nelielas summas, lai tie ielādē lietotni, kura piefiksētu viņu darbību Facebook. Taču Kogana lietotne faktiski darīja daudz vairāk — tā piekļuva visu šo «brīvprātīgo» draugu profiliem un saglabāja to pašu informāciju arī par viņiem. Kogans, kurš ir saņēmis pasūtījumus arī no Krievijas valdības pētīt FB lietotājus, lietotnes savākto milzīgo datu apjomu nodeva Cambridge Analytica. FB to visu principā zināja, taču sevišķi neiespringa, lai novērstu. Tagad Cambridge Analytica apgalvo, ka informācija vēlāk tikusi izdzēsta, taču žurnālistu rīcībā nonākuši dokumenti liek viņu apgalvojumus apšaubīt.

Atklājumi izsaukuši politisku vētru abos Atlantijas okeāna krastos, un finanšu tirgi jau prognozē, ka valstis sāks vērsties pret Facebook un tā biznesa modeli. Pirmdien uzņēmuma akciju cena krita par gandrīz 7%, tas samazināja FB tirgus vērtību par 37 miljardiem dolāru. Otrdien straujais kritums turpinājās. Savukārt Lielbritānijas Kanāls 4 pārraidīja slepeni ierakstītas sarunas, kurās Cambridge Analytica vadītājs apraksta veidus, kā viņi kā «politiski konsultanti» var palīdzēt uzvarēt pretiniekus vēlēšanās — uzsūtīt viņiem viltus kukuļdevējus vai ukraiņu prostitūtas, to visu slepus nofilmēt un palaist internetā.

Tas jau ir krietni tradicionālāks melnais PR, un domas atšķiras, cik patiesībā efektīvas ir bijušas Cambridge Analytica inovatīvās balsotāju ietekmēšanas metodes. Iespējams, to nekad neuzzināsim, tomēr sociālo tīklu kā sabiedrības kontrolēšanas instrumenta potenciāls  ir liels. Diemžēl Facebook šīs manipulācijas satrauc tikai kā sabiedrisko attiecību problēma.

Tā tas nedrīkst turpināties. Demokrātijas un privātuma vārdā ir jāievieš gan lielāka kontrole pār Facebook tiesībām rīkoties ar lietotāju privāto informāciju, gan jāierobežo iespēja izmantot sociālos tīklus viltus ziņu un politiskas propagandas izplatīšanai.

Tikmēr katram no mums būtu jāizpēta, kā ieslēgt jau šobrīd FB piedāvātās iespējas liegt citiem piekļuvi mūsu informācijai.

Kamēr tava personiskā informācija būs pieejama, kāds to noteikti izmantos, un Facebook nav tavs draugs.

Komentārs 140 zīmēs

Pussolis. Panākta vienošanās par pārejas periodu pēc Brexit, kurā Londona vairs nepiedalītos lemšanā, bet saglabātu pieeju ES tirgum.

Degsme un vienaldzība. Krievijas vēstniecība var priecāties — Latvijā 95% par Putinu! Taču līdzdalība vēlēšanās bija mazāka nekā Krievijā.

Ceļus būvēt jāprot. Binderam pērn bija jāsamaksā 4,7 miljoni eiro Igaunijai par radītajiem zaudējumiem Pērnavas apvedceļa būvniecībā.

Dārgais Ušakovs

Rīgas mēra tēla kopšanai tērēti miljoni eiro rīdzinieku naudas

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs mērķtiecīgi kļūst par izdomātu tēlu. No žurnālistiem un citām reālām lietām apņēmīgā solī bēg, toties plaši tērzē internetā ar fiktīviem personāžiem par fiktīvām tēmām. Par to maksā nodokļu maksātāji — vismaz astoņus miljonus eiro pēdējos trīs gados, aplēsis žurnālistikas centrs Re:Baltica.

Ušakova tēla veidošanā redzama vēlme uztaisīties par mūsu mazo Putinu. Tikai nevis bīstami negantu kā lielais priekšnieks, bet gan atturīgi lietišķu un palaikam mīlīgi pūkainu kā viņa paša kaķis Kuzja vai drīzāk Muris. (Putins, kā zinām, ir draugos ar tīģeriem.) Tas nav vienkārši. Jo nākas funkcionēt vidē, kuru pats vēl nekontrolē pilnībā, tātad diezgan naidīgā, gluži vai «NATO aplenkumā», kā teiktu lielais Vladimirs. Tas nav arī lēti. Taču mazais Nils cenšas.

Ušakovs, saprotams, neindē oponentus ar eksotiskām vielām un nedraud mums ar atombumbām. Toties divus fundamentālus Putina mafijas režīma pīlārus centīgi kopē/ielīmē Latvijas vidē — naudas apgūšanas vertikāli integrēto mašinēriju un sabiedriskās domas veidošanas tehnoloģiju. Arī domes vairākuma nesenais lēmums ierobežot opozīcijai iespējas uzdot jautājumus ir pareizs solis Putina sistēmas virzienā.

Tādā ziņā Rīga noteikti ir specifisks Moskovskij dvorik (Maskavas sēta — krievu val.) lielajā Latvijas tradicionālo, kopš agrīniem pēcpadomju laikiem pilnveidoto koruptīvo shēmu un to publiskai nodrošināšanai izmantoto paņēmienu kartē.

Re:Baltica pagājušonedēļ publicētajā pētījumā par Ušakova sabiedrisko attiecību pīlāru aprēķinātā summa, kas tērēta Ušakova tēlam — 8 miljoni eiro —, ir milzīga, ja ņemam vērā, ka runa ir par pašvaldības vienkārši it kā informāciju iedzīvotājiem. Pat Rīgas domei līdz šim lielākoties draudzīgais KNAB ir laikam mazliet satrūcies un izvērtēšot Re:Baltica pētījumu.

Taču, pirmkārt, astoņi miljoni droši vien nav visa summa, kas tērēta Ušakova un Saskaņas propagandēšanai — pētījumā aprēķināti tikai izdevumi, par kuriem izdevies iegūt informāciju. Toties, otrkārt, pētījumā parādītajiem tipoloģiski līdzīgi mehānismi strādā arī Ušakova vadītās domes lielajās shēmās simtiem miljonu apgūšanai, vai tas būtu nanoūdens, e-talons vai kapu tramvajs.

Re:Baltica norāda uz trim lieliem blokiem Ušakova «pīār» mašīnā. Pirmais ir reklāmas līgumi ar komercmedijiem tā dēvēto Rīgas ziņu izplatīšanai. Otrais ir it kā sabiedrisko organizāciju aktīvistu tīkls, kura «sabiedriskajām» aktivitātēm gan atlec krietnas subsīdijas un algas, ko maksā šo aktivitāšu vadītājiem un koordinētājiem. Trešais ir plašs sociālo mediju tīkls sabiedriskās domas veidošanai.

Vismaz puse no šiem astoņiem miljoniem aizgājuši pašvaldības portālam Riga.lv, kura galvenais ražojums ir videomateriāli sociālajiem tīkliem. Mājaslapas uzturēšanai pirms vēlēšanām tērēti 1,12 miljoni, vēl vismaz 3,3 miljoni trīs gados — raidlaikam vai reklāmām citos medijos. Portāla redakcijā esot 16 žurnālistu, vēl 18 strādājot ārštatā, taču zīmīgi, ka arī Re:Baltica, tāpat kā pirms tam TV3 raidījumam Nekā personīga, neizdevās ieraudzīt šā pat darbdienās slēgtā «rēgu kantora» darbiniekus.

Vēl 1,5 miljoni tērēti caur Rīgas domes sabiedrisko attiecību nodaļu (summā nav iekļautas nodaļas darbinieku algas), miljons — SIA Mediaservice, kas izlemjot, kuros medijos kādu informāciju izvietot, bet 700 tūkstoši publikācijām medijos izgājuši caur Centrāltirgu un citiem pašvaldības uzņēmumiem. Minētajos un citos uzņēmumos un dažādās pašvaldības apakšstruktūrās biezi «tīklojas» Saskaņas aktīvisti un domes darbinieki ar saviem radiniekiem, draugiem un politiskiem līdzgaitniekiem. Krievijai tipisks korporatīvais modelis.

Kā zinām, Krievijā vairs nav korupcijas vispārpieņemtā izpratnē. Jo tas, ko citur dēvē par korupciju, tur ir neatņemama valsts varas mašīnas normālas darbības daļa un virsmērķis.

Arī publiskajā saziņā Ušakovs ir kā no Maskavas. Salīdziniet viņa glancētos klipiņus internetā ar, piemēram, Aivara Lemberga naftalīna apdvestajām «preses konferencēm» Ventspils pašvaldības portālā — garu buldurēšanu lielākoties klusējošu «žurnālistu» auditorijai. Nilam ir Krievijas televīziju izrāžu postmoderna spozme, ja arī diskusijas patiesībā ir pašam ar sevi jeb interneta troļļiem, kurus Re:Baltica arī izskaitļojusi.

Pavisam cita pētījuma priekšmets būtu šā glancētā tēla kopšanai iztērēto miljonu efektivitāte. Pašvaldību vēlēšanās pērn par Saskaņu Rīgā balsoja mazāk vēlētāju nekā iepriekšējās. Vēl svarīgāk — tāpat kā citos šīs domes projektos, arī sabiedrisko attiecību pasākumos galvenais mērķis ir nevis deklarētais, bet gan naudas apgūšana. Tas galu galā ir vienīgais, ko Ušakova vadītā dome dara patiešām efektīvi. Tāpēc ar visu pārējo ir kā ar brūkošajiem tiltiem, kurus nevar uztaisīt jaunus un drošus ar Facebook un YouTube.

Turklāt tagad mainās Saskaņas «jumta» Maskavā konjunktūra. Šķiet, ir laiks sākt pētīt, kas notiks ar Ušakova tēlu un tā kopšanai atvēlamajām summām līdz ar Ždanokas atsaukšanu no Strasbūras. Tatjana tēlos niknu Kuzju pret Nila labestīgo Muri?

Starp citu, tos Nila savulaik slavenos kaķus pēdējā laikā viņa virtuālajā pasaulē mana reti.

Komentārs 140 zīmēs

Vienmēr gatavie. Topošajai jauno partiju apvienībai par sejām piesakās bankrotējušās Krājbankas Bondars un naudas basketbolists Jaunups.

Mērķu būs vairāk. Krievijas izlūkdienesti var pievērsties Latvijas loģistikas un būvfirmām, brīdina Drošības policija.

Droša aizmugure. Konflikta eskalācijas gadījumā Latvija gatava uzņemt Britu padomi vai BBC krievu redakciju, piedāvā ārlietu ministrs Rinkēvičs.

Novičok

Rietumeiropā pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara beigām izmantots ķīmiskais ierocis — šī vēsts izklausās draudīga un tāda arī ir. Bijušā krievu spiega Sergeja Skripaļa saindēšana Lielbritānijas mazpilsētā izceļas ar vērienu, ko grūti izskaidrot ar konkrētā pārbēdzēja padsmit gadus seno nodevību, pārdodot britiem Krievijas specdienesta noslēpumus. Tāpēc ticamāka šķiet versija, ka šis varētu būt Kremļa brīdinājums jebkuram reālam vai potenciālam «uzmetējam»: mūsu rokas ir garas, un jūsu nāve būs mokoša.

Saindēts ar retu toksīnu, kas 80. gados izstrādāts PSRS militārā kompleksa laboratorijās, tagadējais britu pilsonis un bijušais Krievijas izlūkdienesta GRU pulkvedis lēni mirst un kalpo kā uzskates līdzeklis režīma metodēm.

Vienlaikus tas ir tests arī Eiropas un NATO partneru apņēmībai un vienotībai — vai Rietumiem ir spēcīga atbilde Putina hibrīdkara taktikai? Novičok jeb Jauniņais — tā sauc indi, kura lietota pret Skripaļu, taču slepkavības ieroča nosaukums arī ir vienīgais jaunums šajā shēmā, kas patiesībā darbojas jau gadiem.

Protams, pirmā atmiņā nāk bijušā specdienesta virsnieka Ļitviņenko demonstratīvā noindēšana Londonā, bet šī ir tikai skaļākā epizode veselā seriālā. Kaut vai tikai viena Putina oponenta, oligarha — un, protams, nelaiķa — Berezovska biznesa partneru mīklainās nāves veido iespaidīgu līķu kaudzi. Viens nokrīt no iepirkšanās centra jumta Londonā, cits iet bojā helikoptera avārijā, trešo notrieca metro, ceturtais izkrīt pa debesskrāpja logu. Vai tās ir nejaušības? Šīs nāves vēl atstāj vietu jautājumiem, bet ķīmiskā ieroča lietošana — vairs ne.

Krievu nelaiķu klubs

Bijušā krievu spiega Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšana Anglijā ir vēl vairāk saasinājusi jau tā sliktās attiecības starp Maskavu un Rietumiem. Notikušais tiešām ir kaut kas ekstremāls — Rietumeiropā izmantots ķīmisks ierocis pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara beigām

Vila Mirzajanova māja slejas meža ielokā līdzās Prinstonas pilsētiņai, aptuveni 80 km no Ņujorkas. No vārtiem līdz nama durvīm ved garš piebraucamais ceļš. Zvana pogas nav, taču, pamanījis viesi, Mirzajanovs pats dod signālu vārtiem atvērties.

83 gadus vecajam vīram ir augsta piere, sirmi mati un brilles, kas piestāvētu profesoram. Viņš aicina reportieri viesistabā, apsēžas ādas klubkrēslā un paziņo, ka nu ir gatavs runāt par indi, kuras izstrādāšanā padomju valdības uzdevumā piedalījās 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Bīstamās vielas iesauka ir Novičok (Jauniņais). Tas ir viens no bīstamākajiem toksīniem, ko radījis cilvēks.

«Esmu vadījis cīņu pret to pēdējos 26 gadus,» Mirzajanovs saka par indi, kuras rēgs vilcies līdzi pusi mūža. Viņš atklāti atzīst, ka nav toksīna izgudrotājs, bet tikai iesaistījies izstrādē. Viņa uzdevums bija indes izmēģināšana ar suņiem un citiem dzīvniekiem, kuri visi mira agonijā. Marta sākumā Lielbritānijā piedzīvotais uzbrukums esot pirmā reize, kad viņš uzzinājis par Novičoka izmantošanu pret cilvēkiem.

Saspīlējums pieaug

Uzbrukums ar nervu indi ir izraisījis nopietnu diplomātisko krīzi starp Krieviju, Lielbritāniju un citām rietumvalstīm, vēl vairāk nospriegojot attiecības, kuras jau tāpat ir saspīlētas. Ja Krievija nespēs piedāvāt labāku skaidrojumu notikušajam, uzbrukums tiks klasificēts kā «Krievijas valsts nelikumīga spēka lietošana pret Apvienoto Karalisti», brīdinājusi britu premjere Terēza Meja. Viņa norādīja, ka inde ir izstrādāta Krievijā, tāpēc «pastāv augsta varbūtība, ka tieši Krievija ir atbildīga par šo neprātīgo un nožēlojamo aktu», ja vien, protams, Krievija nav zaudējusi kontroli pār toksīnu.

Maskava atbildējusi, ka tai nav nekāda sakara ar uzbrukumu, un norādījusi ar pirkstu uz citiem iespējamajiem vaininiekiem pašos Rietumos. NATO un Eiropas Savienība pašlaik diskutē par atbilstošiem pretsoļiem.

No malas tas viss izskatās kā spiegu filmā. Iesaistīti gan slepeni aģenti, gan oligarhi. Netrūkst nodevības un atriebības. Jāpiebilst, ka arī Mirzajanovs ir bijušais krievu izlūkdienesta aģents, kurš tagad dzīvo trimdā ASV.

Viņš gan izskatās priecīgs, ka pasaule tagad ierodas viņu uzklausīt. Un gatavs pastāstīt, kādi pētījumi tika veikti padomju laboratorijās Mihaila Gorbačova valdīšanas laikā PSRS beigu posmā.

Mirzajanovs kā ķīmiķis Valsts organiskās ķīmijas un tehnoloģiju izpētes institūtā GosNIIOHT sāka strādāt 60. gadu vidū. Vēlāk viņu un citus pētniekus norīkoja sadarbībai ar kādu militāru laboratoriju, kas atbildīga par ķīmisko ieroču izstrādi. Tā bija īpaši slepena programma ar segvārdu Foliants. 80. gadu vidū Mirzajanovu iecēla par institūta pretizlūkošanas daļas vadītāju.

Novičoks ir «īpaši bīstams», stāsta sirmgalvis. «Patiesībā savās rokās jūs turat nāvi. Viens mirklis, un jūsu vairs nav.»

Jebkura persona, kas saņēmusi tādu pašu dozu kā Anglijā saindētais Skripaļs un viņa meita, vairs nekad nebūs pilnīgi veseli. Mirzajanovs pats redzēja, kā viens no viņa kolēģiem nejauši saindējās ar ķīmisko vielu un nomira lēnā nāvē, par spīti tam, ka uzreiz saņēma pretindi. Pētnieks stāsta, ka Novičoks ir desmit reižu jaudīgāks par jebkuru citu nervu indi un izraisa mokošu nāvi. Tas organismā var nokļūt caur elpvadiem, muti vai ādu. Tas bloķē nervu šūnu un muskuļu savstarpējos signālus, izraisot krampjus, elpošanas paralīzi un sirds apstāšanos.

Mirzajanovs ir pārliecināts, ka uzbrukumā Sergejam Skripaļam vainojama Krievija. Taču — vai vispār ir iespējams būt par kaut ko pārliecinātam pašreizējā situācijā?

Traģēdija idilliskā pilsētiņā

Uzbrukums Skripaļam ir mistisks. Tiešām nav labāka vārda, kā to raksturot. Neatbildētu jautājumu ir pārāk daudz. Kā inde nonāca viņa organismā? Kāpēc Skripaļs? Kāpēc tagad?

Bijušais padomju izlūkdienesta aģents un pārbēdzējs Skripaļs (66) ir pieņēmis britu pilsonību un kopš 2011. gada dzīvo necilā sarkanu ķieģeļu ēkā Solsberijas pilsētā Anglijas dienvidos. 3. martā viņu apciemot ieradās meita Jūlija no Maskavas.

Nākamajā dienā, svētdienā, tēvs un meita kopā aizbrauca uz pilsētas vēsturisko centru, kas pazīstams ar viduslaiku katedrāli. Pulksten 13.40 novietoja Skripaļa sarkano BMW stāvlaukumā pie lielveikala un devās uz tuvējo krogu.

Pēc tam 14.20 abi iegāja picērijā Zizzi, kur Skripaļs esot uzvedies dīvaini. Aculiecinieki stāsta, ka druknais vīrietis skaļi sūdzējies par ilgo gaidīšanu un turpinājis lamāties arī tad, kad meita jau klusējot ēdusi savu maltīti. Pēc stundas abi devušies prom — visticamāk, gājuši uz stāvlaukumu. Taču līdz tam viņi nenokļuva. 16.15 garāmgājēji pamanīja viņus sašļukušus bezsamaņā uz tuvējā parka soliņa. Kopš tā brīža viņi aizvien nav nākuši pie samaņas. Abi atrodas slimnīcā, kur ārstējas arī policists Niks Beilijs — viņš bija pirmais, kas ieradās notikuma vietā un nonāca saskarē ar indi.

Ir pagājušas jau divas nedēļas, bet parka soliņš joprojām ietīts dzelteni baltā pārsegā. Mazo parku nepārtraukti apsargā divi policisti.

«Todien kopā ar draugiem sēdēju tikai dažu pēdu attālumā no kroga,» atceras Alekss Vitijs (33), kuram pieder kafejnīca. «Mēs domājām, ka tur vienkārši aizsnaudies kāds bezpajumtnieks. Kad aizgāju mājās, televīzijas ziņās uzzināju, ka tas bijis krievu spiegs. Neticami! Nogalināts aģents! Te, Solsberijā…»

Pilsētiņa ar 40 000 iedzīvotāju izskatās kā no bilžu grāmatām. Tā atrodas divu stundu brauciena attālumā no Londonas. Zemas ķieģeļu mājas, šauras ieliņas un rūpīgi apcirpti dzīvžogi. Netālu atrodas Stounhendža un, kas interesanti, arī britu valdības slepenais ķīmisko ieroču centrs Porton Down. Katedrālē apskatāma Magna Carta kopija — šis dokuments lika pamatu demokrātiskai Lielbritānijai. Un tagad šis…

Solsberija tagad ir nozieguma vieta. Slepenais dienests ir pārņēmis izmeklēšanu no vietējās policijas. Skripaļa māja ir norobežota, tāpat parks un kapsēta, kur apglabāta Skripaļa sieva. Pēc pirmā ieteikuma vietējiem iedzīvotājiem vienkārši rūpīgi nomazgāt sadzīves piederumus, tagad varas iestādes ir kļuvušas daudz bažīgākas. Jo neviens nezina, kāds varētu būt patiesais apkārtnes piesārņojuma līmenis. Picērijas galdiņš, pie kura Skripaļs pusdienoja ar meitu, ir iznīcināts paaugstinātas drošības apstākļos.

Vairāki simti pretterorisma dienesta policistu un ķīmisko ieroču ekspertu no britu armijas tagad cenšas noskaidrot, kādā veidā inde nonāca abu krievu organismā. Galvenā teorija — tas, iespējams, noticis automašīnā. Vai nu ar indi bijis pārklāts durvju rokturis, vai tā ieplūdusi pa ventilācijas sistēmu. Meklējot ķīmiskās vielas paliekas, īpaši uzmanīgi tagad tiek pārbaudīts evakuators, kas tika izsaukts automašīnas aizvilkšanai.

Kāpēc Skripaļs?

Lielākā mīkla, ko cenšas atrisināt izmeklētāji, — kāpēc Skripaļs? Kāpēc tāds uzkrītošs un riskants uzbrukums pret šo personu?

Pretspiegošanas aprindās no Kaļiņingradas nākušais Skripaļs uzskatāms par nomaļu personību. Viņš bija Krievijas militārās izlūkošanas dienesta GRU pulkvedis, kas neilgi pēc PSRS sabrukuma tika norīkots darbam Spānijā. Tieši tur viņu 1995. gadā esot savervējis britu izlūkdienests M16. Un piešķīris segvārdu Forthwith (Nekavējoties).

Briti apgalvo, ka Skripaļs bijis ļoti noderīgs dubultaģents, kurš M16 nodevis pilnīgi visu GRU telefongrāmatu ar simtiem krievu specdienestā nodarbināto cilvēku vārdiem. Par katru izpildītu uzdevumu Skripaļam esot maksāti 5000—6000 dolāru.

Krievi nodevību atšifrēja 2004. gadā. Militārā tiesa 2006. gadā Skripaļam piesprieda salīdzinoši maigu sodu — 13 gadus īpaša režīma kolonijā par valsts nodevību. Taču jau pēc četriem gadiem viņš izkļuva brīvībā, jo tika veikta ieslodzīto apmaiņa starp divām valstīm, un Skripaļam atļāva emigrēt uz Lielbritāniju.

Anglijā viņš dzīvoja salīdzinoši normālu dzīvi bez kādas slēpšanās. Un neizskatās, ka viņš būtu īpaši uztraucies par savu drošību. Piemēram, reģistrējoties vietējā vilcienu modeļu entuziastu klubā, Skripaļs lietoja savu īsto vārdu. Kluba biedri atceras, ka jaunpienācējs izcēlies ar spēju izdzert daudz alkohola.

Tomēr jauno dzīvi Lielbritānijā laiku pa laikam satricināja privātas traģēdijas. 2012. gadā ar vēzi nomira sieva Ludmila, pērn Sanktpēterburgā no aknu mazspējas mira dēls. Pirms tam 2016. gada martā autoavārijā bojā gāja Skripaļa brālis Valērijs. Tagad britu izmeklētāji pēta, vai šīs traģēdijas tomēr nav savstarpēji saistītas.

Bet kāpēc uzbrukumā Skripaļam lietota tieši šī inde? Un kāda bijusi viņa apklusināšanas jēga? Diez vai viņa rīcībā joprojām bijuši kādi svarīgi krievu noslēpumi. Skripaļs pretizlūkošanas dienestu pameta jau 1999. gadā. Un pilnīgi noteikti viņu pamatīgi izvētīja krievu specdienesti, pirms piekrita iekļaut ieslodzīto apmaiņas darījumā.

Vai varbūt tā bija personiska atriebība? Galu galā, Skripaļs iznīcināja daudzu citu cilvēku karjeras.

Tikpat labi tas varētu būt arī Kremļa izlēciens pirms prezidenta vēlēšanām. Militāras nervu indes izmantošana var izrādīties diezgan ietekmīgs brīdinājums potenciālajiem pārbēdzējiem un ārzemēs dzīvojošajiem krieviem — neviens nekur nevar justies drošs!

Šī teorija atgādina par Putina rīcību 2010. gadā, kad ASV tika arestēti krievu labā spiegojuši aģenti. Tieši šīs personas vēlāk tika iemainītas pret Skripaļu un vēl dažiem citiem ieslodzītajiem. Kad Krievijas prezidentam ikgadējā jautājumu un atbilžu TV šovā jautāja, kā būtu jārīkojas ar nodevējiem, Putins atbildēja, ka atšķirībā no padomju laikiem valstī vairs nedarbojas īpaša nodevēju likvidēšanas nodaļa. Taču, viņš turpināja, lai visi nodevēji «aizrijas ar saņemtajiem 30 sudraba grašiem» un «nožēlo savus grēkus tūkstoš reižu».

Tas bija klasisks Putins — divas pretrunas vienā atbildē. Formāli viņš noliedza jebkādu vardarbību, vienlaikus izsakot klajus draudus pārbēdzējiem.

Pagājušās nedēļas vidū Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un ASV valdības izplatīja kopēju paziņojumu, norādot, ka «Lielbritānija ir informējusi sabiedrotos par ļoti ticamu Krievijas atbildību uzbrukumā». Tas nozīmē, ka briti ir nodevuši saviem partneriem ievākto slepeno informāciju.

Jaunas sankcijas Maskavai?

Pagājušajā pirmdienā sasauktā preses konferencē premjerministre Terēza Meja centās demonstrēt, cik nopietni briti uztver šo incidentu. Viņa izvirzīja Maskavai ultimātu, pie reizes atstājot vaļā sētas durvis, lai Kremlim būtu iespēja paskaidrot, kādā veidā ķīmiskais ierocis sasniedzis Solsberiju, ja reiz krievu valdība tajā neesot iesaistīta?

Kremlis nevis atbildēja uz apsūdzībām vai piedāvāja palīdzību, bet izvēlējās sen ierastu taktiku — doties pretuzbrukumā. Amatpersonas Maskavā sāka atklāti izsmiet britus. Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova paņirgājās par «cirka izrādi, kas sākusies britu parlamentā», un piesauca anekdotes par Šerloku Holmsu. Citas krievu amatpersonas izsaka pieņēmumus, ka notikušais ir pašu britu inscenēta sazvērestība, lai diskreditētu Maskavu.

Tikmēr britu sabiedrotie sākumā izturējās piesardzīgi. Franču prezidenta runasvīrs pieprasīja vairāk informācijas no Londonas, bet ASV prezidents Donalds Tramps kavējās ar atbalsta paušanu Lielbritānijai.

Iespējams, ka tagad ES līderi domās par jaunām sankcijām pret Krieviju, tādā veidā demonstrējot, ka bloks aizvien ir solidārs drošības jautājumos, par spīti sarežģītajām Brexit sarunām. Vai izdosies paplašināt to Putinam pietuvināto personu loku, pret kuriem noteikti ierobežojumi, vēl nav zināms, jo atsevišķas ES dalībvalstis to var neatbalstīt — tās jau labu laiku ņurd par pašreizējo sankciju atcelšanu.

Un ko saka NATO? Sākotnēji Briselē virmoja bažas, ka Londona var pieprasīt iedarbināt līguma 5. pantu — uzbrukums vienai dalībvalstij uzskatāms par uzbrukumu visai aliansei. Taču rīcībai tik un tā būtu nepieciešama visu alianses dalībvalstu vienbalsība. Iespējams, tieši šī aspekta dēļ Londona ideju par 5. pantu atmeta pati.

Tā vietā NATO padome pagājušajā trešdienā izplatīja kopēju paziņojumu, ka «uzbrukums ir nepārprotams starptautisko normu un līgumu pārkāpums». Visas dalībvalstis arī piedāvāja Lielbritānijai «savu atbalstu izmeklēšanā». Vienlaikus daudzus nokaitināja ASV uzvedība — amerikāņu pārstāvji sākumā protestēja pret nervu indes nosaukuma Novičok pieminēšanu kopējā paziņojumā. NATO padomes sēdē pat tika izsludināts pārtraukums. Galu galā amerikāņi piekāpās, taču joprojām nav skaidrs, kāds īsti bija viņu sākotnējo iebildumu iemesls.

Kad beidzās Mejas izvirzītā ultimāta termiņš un viņa izziņoja pagaidu sankcijas, tās bija maigākas, nekā daudzi gaidīja. Londona izraidīs 23 krievu diplomātus un neviens britu valdības, ne arī karaļnama pārstāvis neapmeklēs pasaules kausu futbolā, kas šovasar notiks Krievijā. Maz ticams, ka šādi ierobežojumi īpaši apbēdinās Maskavu. Taču, no otras puses, Londonas rīcībā ir ietekmīgas sviras, ar kurām tā spētu smagi sadot Krievijas elitei.

Londongrada

Londonai ir īpaša nozīme daudzu krievu acīs. Tā ir daudzu krievu izraušanās vieta, savā ziņā — droša osta. Un tā nav tikai finanšu galvaspilsēta, kurā kā vienā milzīgā bankā pasaules superbagātnieki var droši noglabāt savu naudu.

Katrs krievu oligarhs labi apzinās, ka savus aktīvus Krievijā var zaudēt jebkurā brīdī. Tieši šī iemesla dēļ viņi mīl Londonu. Tā piedāvā tiesisku drošību, uz kādu nevar cerēt paši savā dzimtenē. Tiklīdz nauda ir ieplūdusi Londonā, tā ir relatīvā drošībā. Lielpilsēta ir vieta, kur atvilkt elpu, pirms mesties jaunā cīņā par naudu. Tiek lēsts, ka Lielbritānijā dzīvo ap 300 000 cilvēku ar saknēm Krievijā. Viņu vidū ir ne tikai superbagātnieki, bet arī krievu opozicionāri.

Ak, nē! Atkal?!

Krievu žurnālists Leonīds Ragozins savā tvītā pagājušajā trešdienā ierakstīja: «Londona ir postpadomju mafijas valsts de facto galvaspilsēta.»

Britu valdība pēdējos 20 gados — vai tie būtu konservatīvie, vai leiboristi — ir darījusi visu iespējamo, lai atvieglotu krievu naudas ieplūšanu, ieskaitot zemākus nodokļus un maigākus noteikumus finanšu darījumiem. Tika ieviestas tā dēvētās investoru vīzas tiem, kas iegulda vismaz vienu miljonu mārciņu britu ekonomikā. Tas savukārt atvēra durvis nekustamo īpašumu iepirkšanai.

Kopumā britu galvaspilsētā tādā veidā ir ieplūduši miljardi un ne tikai banku kontos. Daudzi luksusa dzīvokļi jaunajos un dārgajos debesskrāpjos gada lielāko daļu stāv tukši, jo krievu bagātnieki tos iepirkuši tikai kā brīvdienu mājokļus vai patversmi sliktākiem laikiem. Čelsijas mikrorajonā oligarhi ķērušies pie vecu ēku pārveidošanas. Lai izbrīvētu vietu savām mākslas un dārgu vīnu kolekcijām, dažviet paplašināšanos notikusi pat sešus stāvus dziļi pazemē.

2015. gadā Deutsche Bank ziņojumā tika norādīts, ka Londona ir kļuvusi par populāru naudas atmazgāšanas vietu. Aizsardzības un drošības pētniecības institūta Royal United Services Institute direktora vietnieks saka: «Noslēpt savu naudu Londonā ir vieglāk nekā jebkur citur Eiropā.»

Viss sākās ar Romānu Abramoviču, Putina draugu un vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. 2003. gadā viņš par 210 miljoniem eiro nopirka angļu futbola klubu Chelsea F. C. Viņam sekoja citi turīgi krievi, pārpērkot arī laikrakstus Independent un Evening Standard, grāmatnīcu ķēdi Waterstones un ierakstu kompāniju Parlophone. Un dārgus mājokļus Hampstedā, Meifēra un Belgreivas skvērā, ko tagad jokojot dēvē par Sarkano laukumu.

«Es nemanu nekādu valdības vēlmi ierobežot krievu naudas ieplūšanu Lielbritānijā,» saka pretkorupcijas aktīvists Romans Borisovičs. Ja Mejas valdība vēlētos tikt galā ar šo jautājumu, tā varētu ierobežot vīzu izsniegšanu, atņemt licences krievu banku filiālēm un pielikt punktu anonīmiem darījumiem Londonā. «Tā spētu sāpīgi traumēt Putinam pietuvināto cilvēku loku,» spriež Borisovičs. Taču viņš pieļauj, ka nekas tāds nenotiks.

Kādā stilīgā Londonas centra kafejnīcā tiekamies ar Marinu Ļitviņenko. Eleganta, 55 gadus veca sieviete ar vērīgu skatienu. Pēdējo dienu laikā viņu atkal sākusi vajāt pašas pagātne.

Viņa viesojusies Berlīnē, kad piezvanījis draugs un pastāstījis par Skripaļa lietu. Interneta portālos redzot attēlus ar radioaktīvā piesārņojuma ekspertiem aizsargtērpos, pie sevis nodomāja: «Ak, nē! Tas viss atkal atkārtojas?!»

Jau 2006. gada novembrī Krievija uzskatāmi demonstrēja, pie kādiem līdzekļiem tā gatava ķerties, lai apklusinātu Putina kritiķus un nodevējus. Tomēnes mokošā nāvē Londonas slimnīcā mira Marinas vīrs, bijušais Krievijas specdienesta virsnieks Aleksandrs Ļitviņenko. Tikai retais vairs šaubās, ka slepkavība tika pasūtīta Kremlī.

Triju nedēļu laikā starp saindēšanu un vīrieša nāvi izmeklētāji spēja rekonstruēt viņa gaitas un indīgās vielas ceļus. Tika noskaidrots, ka Ļitviņenko Londonas vies-nīcas Millennium bārā tikās ar diviem uzņēmējiem, kas agrāk strādājuši VDK, — An-dreju Lugovoju un Dmitriju Kovtunu. Vēl būdams pie apziņas, Ļitviņenko stāstīja, ka izdzēris pāris malkus no Lugovoja piedāvātās zaļās tējas. Drīz pēc tam viņam palika slikti.

Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka Ļitviņenko saindēts ar augsti radioaktīvu vielu polonijs-210. Un to ieveduši abi bijušie VDK kolēģi. Gandrīz visās vietās, kur Londonā bija piestājuši abi vīrieši, tika atklāts paaugstināts radiācijas līmenis. Līdz šai dienai neviens no viņiem nav stājies tiesas priekšā. Abi atgriezās Maskavā, kur Lugovojs tagad ir parlamenta deputāts.

Mīklainās nāves

Diezgan ilgu laiku britu reakcija uz Ļitviņenko indēšanu bija šokējoši pieklusināta. Tikai 2016. gada janvārī lietu pārraugošais izmeklēšanas tiesnesis oficiāli paziņoja, ka slepkavību bija pasūtījis Krievijas izlūkdienests un, «visticamāk», to akceptējis prezidents Putins. Taču pēc šī paziņojuma nekāda britu valdības rīcība nav sekojusi.

Ļitviņenko atraitne uzskata, ka tā bija britu kļūda. «Londona deva Krievijai otro iespēju uzvesties civilizēti. Taču Putins un viņa cilvēki maigumu uzskata par vājuma pazīmi. Viņi saprot tikai dūri.»

Pēdējo gadu laikā Londonā mīklainos apstākļos dzīvību zaudējuši vairāki ar Krieviju saistīti cilvēki. Pēc Skripaļa nāves dažās no šīm lietām tiks atjaunota izmeklēšana, paziņojusi iekšlietu ministre.

Vairākās lietās saites ved pie Borisa Berezovska, kuram bija labi sakari gan Krievijas valdībā, gan noziedzīgajā pasaulē. Savulaik viņš pats bijis Putina draugs, bet pēc tam pārvērtās par asu kritiķi. Arī Ļitviņenko politiskais patvērums Londonā bija saistīts ar Berezovski — pēc tam, kad izlūkdienesta virsnieks bija publiski apsūdzējis savu priekšniecību Berezovska slepkavības pasūtīšanā, viņš tika arestēts, bet vēlāk ar ģimeni aizbēga uz Lielbritāniju.

Runā, ka, ik reizi izbraucot no savas villas Londonā, Berezovskim bijušas četras identiskas automašīnas, katra no tām devusies citā virzienā. Trīs bijušas bez pasažiera. Par spīti šai piesardzībai, Berezovski atrada mirušu viņa paša vannasistabā 2013. gada martā. Izmeklētāji nav pārliecinoši paziņojuši, vai tā tiešām bijusi pašnāvība pakaroties, vai arī miljardieris ticis nožņaugts.

Kopš tā laika dzīvību zaudējuši vēl vairāki bijušie Berezovska biznesa partneri. Viens nokrita no iepirkšanās centra jumta Londonas rietumos, cits gāja bojā helikoptera avārijā, trešo notrieca metro, bet ceturtais izkrita pa debesskrāpja logu. Vai tie visi bija negadījumi? Policija šo lietu izmeklēšanu slēdza ātri — iespējams, pārāk ātri.

Pagājušajā pirmdienā «krievu nelaiķu klubam» pievienojās jauns biedrs. Savās mājās Londonā tika atrasts miris bijušais lidsabiedrības Aeroflot viceprezidents Nikolajs Gluškovs. Arī viņš bija kādreizējais Berezovska biznesa partneris. Izmeklēšana šajā lietā turpinās.

Kremļa roka

Skripaļa slepkavības atšķetināšanā galvenā atslēga būs indes izcelsmes noskaidrošana. Sākotnēji briti pat saviem sabiedrotajiem precīzi neteica, kāds toksīna paveids izmantots, taču tagad kļuvis skaidrs, ka tā ir Novičoka variācija A-232. Spriežot pēc izteikumiem, briti ir pārliecināti savos secinājumos. Un nojaušams, ka indes pēdas ved uz Krieviju.

Saskaņā ar oficiālo nostāju Krievijai vairs nemaz nav ķīmisko ieroču. 2017. gada 27. septembrī televīzijā tika translēts Putina rīkojums aizvest un nomaļā vietā Udmurtijā iznīcināt pēdējo ķīmisko vielu kapsulu. Līdz ar to tika paziņots, ka esot pielikts punkts ķīmisko ieroču arsenālam, kuru uzskatīja par lielāko pasaulē. Tajā pašā laikā Rietumu izlūkdienestiem bijušas ziņas, ka Krievija nekad līdz galam nav pilnībā iznīcinājusi Novičok krājumus.

Izlūkdienesti un Ņūdžersijā dzīvojošais Mirzajanovs atgādina par kādu mīklainu slepkavību 1995. gadā Maskavā. Upuris bija prominents biznesmenis un Krievijas tirdzniecības asociācijas vadītājs Ivans Kivelidi.

Izmeklētāju aizdomas par nepazīstamas indes lietošanu pieauga, kad drīz pēc Kivelidi nomira arī viņa sekretāre un tiesu medicīnas patologs, kas veica biznesmeņa aknu analīzi. Tika secināts, ka inde bijusi uztriepta uz upura telefona klausules, bet vielu sagādājis kāds darbinieks no ķīmiskās laboratorijas Šihani pilsētā Saratovas apgabalā, kas bija Maskavā bāzētā institūta filiāle. Par slepkavības pasūtīšanu tika notiesāts Kivelidi biznesa partneris, taču prāva notika aiz slēgtām durvīm, aizbildinoties ar militāriem noslēpumiem.

Ja oficiālā versija par Kivelidi nāvi ir patiesa, tas nozīmētu, ka haotiskajos gados pēc PSRS sabrukuma ķīmiskais ierocis ir nonācis privātpersonu rokās. Taču Mirza-janovs par šādu skaidrojumu ir skeptisks. «Ķīmiskie ieroči tika apsargāti paaugstinātas drošības apstākļos arī 90. gados. Slepus iznest šīs vielas no laboratorijas nav viegli.» Viņaprāt, Kivelidi nogalināšanā tika izmantots nevis Novičoks, bet gan cita labāk zināma nervu inde VX.

Skripaļa lietā Mirzajanovs nespēj iedomāties nevienu citu iesaistīto kā tikai Kremli. «Krievi domāja, ka neviens nespēs identificēt Novičoku,» viņš spriež. «Lai to izdarītu, ekspertiem ir nepieciešams indes paraugs, un cilvēki Maskavā domāja, ka viņu inde nebūs identificējama.» Mirzajanovs uzskata, ka padomju laikos radītās indes paraugu briti varētu būt saņēmuši no amerikāņiem, kas paši to ieguvuši, izmantojot dubultaģentus.

Vai teorētiski iespējams, ka inde varētu būt nākusi no citām valstīm? «Šo toksīnu ražoja tikai Krievijā,» saka Mirzajanovs. «Vajag daudz naudas un daudz laika, lai attīstītu formulas līdz tādai pakāpei, kad to jau var sākt izmantot kā bioloģisku ieroci. Nedomāju, ka kāda cita valdība bija gatava ieguldīt tik daudz resursu šādas tehnoloģijas pilnveidošanā.»

Bijušais ķīmiķis pieļauj, ka Skripaļa indētāji dažādās toksīna sastāvdaļas ieveduši Lielbritānijā atsevišķi, iespējams, izmantojot diplomātisko pastu. Taču tas ir tikai pieņēmums. Starp citu, tieši šis jautājums ir viens no būtiskākajiem britu sāktajā izmeklēšanā — kā Novičoks nonāca Lielbritānijā?

Atsevišķās sastāvdaļas, pēc Mirzajanova teiktā, iespējams sajaukt, izmantojot speciālu pistoli. Taču tas jādara labi sagatavotam ekspertam, lai uzbrucējs neapdraudētu sevi.

Par indes eksistenci Mirzajanovs un viņa kolēģis Ļevs Fjodorovs avīzei Moskovskije Novosti pirmo reizi pastāstīja 90. gadu sākumā. Reti kurš viņiem ticēja. Taču Mirzajanovu atlaida no darba un apsūdzēja valsts nodevībā. Izmeklēšana ilga pusotru gadu. Divas reizes bijis ieslodzījumā, bet starplaikā tirgojis konfektes Maskavas ielās, lai nopelnītu iztiku ģimenei. Kad pēc prominentu atbalstītāju spiediena apsūdzība tika atsaukta, Mirzajanovs saņēma atļauju emigrēt uz ASV.

Kamēr runājam, pār Mirzajanova māju jau nolaidusies vakara krēsla. Vai viņš pats nebaidās, ka varētu kļūt par uzbrukuma mērķi? «Nē, nebaidos. Ja es sāktu visu laiku raizēties par savu dzīvi, tad tā vairs nebūtu dzīve. Viena vienīga paranoja.»

Kā darbojas nervu indes

Gandrīz kā «čekas maisi»

Ieviest depozīta sistēmu plastmasas pudelēm, skārdenēm un stiklam — šis uzdevums Saeimai jau divas reizes ir bijis pārāk grūts, tāpēc 15 gadus marinēto jautājumu pat salīdzina ar jutīgo čekas maisu tēmu. Tagad pēc Manabalss.lv iniciatīvas depozīts atkal ir Saeimas darba kārtībā. Vai sistēma ir vajadzīga, un kādi no tās būtu ieguvumi?

Rolands Auza ir jūrmalnieks. Uzņēmējs. Pirms pāris gadiem, staigājot pa mežu, viņu nokaitināja tukšās plastmasas pudeles. Lai gan bija pagājis tikai mēnesis kopš Lielās talkas, kurā arī viņš savāca daudz atkritumu, tie atkal bija visapkārt.

Rolands nolēma portālā Manabalss.lv pieteikt iniciatīvu «Par iespēju saņemt atlīdzību par PET pudeļu un citu dzērienu iepakojuma nodošanu». «Nē, neesmu nekāds sabiedriski aktīvais, neeju piketos. Man vienkārši nav saprotams, kāpēc Latvijā nav depozīta sistēmas. Nesen ciemojos pie māsīcas Vācijā un izmēģināju automātus. Tik ērti!» atceras Rolands. 2016. gada 26. maijā viņš pieteica savu ideju. Tā savāca vajadzīgos 10 000 parakstu un pirms gada martā nonāca Saeimā. Rolands saprata, ka pašam nebūs laika pārstāvēt ideju, tāpēc deleģēja to biedrībai Zaļā brīvība.

Jānis Brizga ir Zaļās brīvības vadītājs un līdz šim jau trīs reizes bijis Saeimā skaidrot depozīta sistēmas plusus. Pirmkārt, tas veicinās šķirošanu, par ko uzzinās arī cilvēki, kurus tas iepriekš nav interesējis. «Depozīta sistēma motivēs tos, kuriem vide īsti nerūp,» Brizga skaidro. 10 centu, ko pircējs atgūtu par nodoto pudeli, ir reāla nauda. Otrkārt, tiks otrreiz pārstrādāts dzērienu iepakojums. Treškārt, vidē nenonāks vairs tik daudz plastmasas, kura sadalās ļoti lēni, aptuveni simt gadus. Bēdīgākais ir fakts, kas lasāms Eiropas Komisijas piedāvātajā plastmasas pārstrādes stratēģijā: ik gadu vidē nonāk aptuveni pieci miljoni tonnu mikroplastmasas daļiņu. Marta sākumā Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka analizēs plastmasas piesārņojumu dzeramajā ūdenī. Tā bija reakcija uz starptautiskā pētnieciskās žurnālistikas projektā atklāto deviņās lielākajās valstīs — izrādās, 90% no populārākajiem pudeļu ūdeņiem atklātas plastmasas mikrodaļiņas, un to koncentrācija bijusi divreiz lielāka nekā krāna ūdenī.

Depozīta sistēmas ieviešanu atbalsta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kura virza likuma grozījumus, lai šovasar Saeima varētu balsot «par» vai «pret». Tā būs jau trešā reize, kad depozīta sistēma «iešķirosies» 100 galvām lemšanai. Izskatās, ka lobiji, pretinieki un atbalstītāji būs tie paši vecie, kas visus šos 15 gadus.

Valdība piekāpjas spiedienam

Ir 2003. gads. Baltijas vides ministru tikšanās Palangā. Nākamajā gadā visām trim valstīm jāiestājas ES un tātad būs jāatbilst arī atkritumu šķirošanas vadlīnijām. Visi trīs ministri to labi apzinās. «Atceros, ka Raimonds Vējonis, kurš tagad prezidents, kā ministrs toreiz teica — Latvija ir ceļā uz depozīta ieviešanu,» atceras Peters Ēks, vides ministra padomnieks Igaunijā. Tobrīd pat viņa kolēģi neesot tikuši tik tālu, jo Latvijā jau 2002. gadā stājās spēkā Iepakojuma likums, kas paredzēja ieviest depozīta sistēmu atkārtoti lietojamam dzērienu iepakojumam, konkrētās kārtības noteikšanu atstājot Ministru kabineta ziņā. No 2004. gada 1. janvāra MK noteikumi stājās spēkā — tie paredzēja sistēmu veidot brīvprātīgi, taču neviens no dzērienu ražotājiem to nedarīja. Beigu galā igauņi izrādījās ātrāki. Jau 2005. gada maijā viņu lielveikalos parādījās pudeļu pieņemšanas automāti. Patlaban Igaunijā depozītsistēma aptver 15% no visa iepakojuma, un tas viss nonāk otrreizējai pārstrādei.

Tikmēr Latvijā turpinājās diskusijas. 2008. gadā Latvijas valsts mežu rīkotā aptaujā «par» depozīta sistēmu tika savākti
17 000 cilvēku parakstu. Šī raksta autore labi atceras sarunu ar Vējoni, kurš, Cūkmena uzmundrinošajiem saucieniem fonā skanot, aizrautīgi solīja — viss būs. Drīz.

Tomēr savas ministrēšanas deviņos gados Vējonim tā arī neizdevās sistēmu ieviest. Kad tikāmies ar bijušo vides ministru intervijā dažas dienas pēc viņa ievēlēšanas prezidenta amatā 2015. gadā, viņš stāstīja — cīnījies līdz pēdējam, taču nebija rēķinājies ar tik lielu pretestību no ražotājiem, tirgotājiem un atkritumu apsaimniekotājiem, kuri «spēj manus kolēģus valdībā tā ietekmēt». Ražotāji iebilda, jo celtos dzērienu cena — depozīta 10 centus, kurus var pēc tam atgūt, iemetot pudeli aparātā, vajadzētu samaksāt, preci pērkot. Plus vēl piecus centus par depozīta apsaimniekošanas sistēmas organizēšanu — līdz ar to minerālūdens, kas maksā 80 centus, maksātu 95.

Intervijā toreiz Vējonis pieminēja lobiju ietekmi. Ne tikai dzērienu ražotājus, bet arī atkritumu biznesu. Pēdējo reizi, kad depozītsistēmu 2013. gadā virzīja vides ministrs Edmunds Sprūdžs, Saeimā to noraka tieši atkritumu apsaimniekotāju ietekmes dēļ. Tas tāpēc, ka depozīta sistēma izmainīs dzērienu pudeļu un līdz ar to naudas plūsmu atkritumu sistēmā. Pašlaik process ir šāds: katrs dzērienu ražotājs maksā bargu naudu Zaļajam punktam vai Zaļajai jostai, lai tie savāc izlietotās PET pudeles pa visām Latvijas malām savos bunduļos, piemēram, pie skolām, kur cilvēki tās iemet. Pēcāk nogādā uz otrreizējo pārstrādi. Ja tiktu ieviests depozīts, cilvēki mestu pudeles automātos, kur par to var dabūt naudu.

Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas vadītājs Jānis Vilgerts, kurš pastarpināti ir arī Zaļās jostas līdzīpašnieks, norāda — esot daudz ieguldīts pašrei-zējās šķirošanas rūpnīcās. Ja PET plūsma tajās samazināsies, nāksies celt atkritumu apsaimniekošanas tarifu. «Ja valdība un Sa-eima lems, ka depozīts jāievieš, tad darīsim to,» saka Vilgerts un lēš, ka atkritumu apsaimniekošana sadārdzināsies par 20%.

Stikla un PET pudeles zaudētu arī tie atkritumu apsaimniekotāji, kuri vāc dalītos atkritumus. Plastmasai paredzētajos šķirošanas konteineros nonāktu pārsvarā netīrie jogurta trauciņi. Un tos šobrīd Latvijā nepārstrādā — tātad arī neiepērk. Bet uz to kā iespēju aicina paraudzīties Igaunijas vides ministrijas pārstāvis Peters Ēks: «Pudeles nav vienīgā plastmasa! Iemāciet cilvēkiem mazgāt jogurta trauciņus, un būs jums plastmasa. Tā ir visapkārt, un bez savas jēgas! Protams, visiem patīk samērā tīra dzērienu pudele, ko uzreiz var pārstrādāt. Ieguldiet taču vides izglītībā!»

Kādi ir argumenti tagad?

Visiem pretargumentiem, kas pret depozītsistēmu izskanējuši jau agrāk, tagad ražotāji piesauc vēl vienu: pirms vairākiem gadiem depozītmašīnu iegādei bija iespēja piesaistīt ES struktūrfondu naudu, bet šobrīd tā jau ir sadalīta citiem ar vidi saistītiem mērķiem. Līdz ar to visa sistēmas apkalpošana un izveide būtu uz dzērienu ražotāju pleciem un izmaksātu ap 30 miljoniem eiro. Igaunijā tās ieviešana pirms 13 gadiem izmaksāja 15,3 miljonus eiro, no tiem valsts investēja pusmiljonu. Savukārt Lietuvā pirms dažiem gadiem ieviešana izmaksāja 30 miljonus eiro — valsts līdzekļi netika ieguldīti.

Inese Lielpinka, Cido Grupa pārstāve, kā arī Latvijas Bezalkoholisko dzērienu uzņēmēju asociācijas pārstāve, ir kategoriski pret sistēmu — lai to izveidotu, ražotājiem būšot jāņem kredīti. «Ja Saeima liks, ieviesīsim sistēmu, taču uzskatu, ka nav īstais brīdis. Tas bija jādara, kad varējām piesaistīt Eiropas līdzfinansējumu. Tagad tas izmaksās ļoti daudz,» saka Lielpinka. Asociācijā aprēķināts: līdz šim visi ražotāji taras iegādē tērēja divus miljonus eiro, jaunajā sistēmā tie būtu 11 miljoni.

Pret depozītsistēmu ir arī Ināra Šure, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja, kura pirms pāris gadiem vēl bija par. Galvenais arguments: dārgā depozīta sistēma apsaimniekotu tikai pāris procentus no kopējā atkritumu apjoma. Šure piesauc federācijas pasūtīto SKDS aptauju, kurā tikai 35% iedzīvotāju esot gatavi piemaksāt par sistēmas ieviešanu četrus centus vai vairāk. Turklāt šā brīža atkritumu sistēmā, kas paredz dalīto savākšanu, jau esot daudz investēts. «Kāpēc mums vēl un vēlreiz par lielu naudu vajag šķirot pudeles?» vaicā Šure un atgādina, ka gaida no VARAM ziņojumu, kas skaidro depozīta ietekmi uz ražotājiem un inflāciju. «Kamēr neesam to redzējuši, esam kategoriski pret.»

Šiem argumentiem iebilst Rudīte Vese-re, vadošā VARAM pētniece vides ietekmes jomā: «Dalītā šķirošana un depozītsistēma neizslēdz viena otru, bet papildina.» Vesere kā piemēru min Lietuvu, kur depozīts labi darbojas trešo gadu un tika ieviests paralēli dalītai šķirošanai. Un arī bez ES līdzfinansējuma. Jā, depozīts aptveršot tikai 5% no visa kopējā atkritumu apjoma, taču tie būs 10—15% no visa iepakojuma. Gluži tāpat kā kaimiņvalstīs. Latviju ar Igauniju gan neesot īsti korekti salīdzināt, jo tur depozītu ieviesa pirms pamatīgas šķirošanas sistēmas. «Un pareizi darīja. Cilvēki sāka apgūt šķirošanu, pretī saņemot naudu vai atlaidi veikalā pie pirkuma čeka par nodotajām pudelēm. Laba motivācija sākt mācīties šķirot, un tas iegājās,» skaidro Vesere.

Pēc VARAM datiem, Latvijā kopumā no visiem atkritumiem otrreizējā pārstrādē nokļūst tikai 35%. Tas ir ļoti maz. Poligonos apglabāti ap  65% no visiem atkritumiem. «Es ceru, ka depozītsistēma tiks ieviesta. Šoreiz mums ir vairāk argumentu «par» nekā iepriekš,» saka Vesere, kura piedzīvo jau trešo reizi, kad likums dodas uz Saeimu.

Ar līdzīgiem argumentiem kā Latvijā nesen saskārās valdība Lietuvā. Arī kaimiņi sistēmu marinēja un nogulēja Eiropas naudu, tāpēc viss tika ieviests par dzērienu ražotāju līdzekļiem. Ne visi uzreiz bija gatavi ieguldīt naudu un iesaistīties sistēmā, tāpēc Lietuvā tika paredzēts 60 000 eiro sods dzērienu ražotājiem vai tirgotājiem, ja tie realizē noteiktas grupas dzērienus depozīta iepakojumā, bet nepiedalās depozīta sistēmā. Un tas nostrādāja.

Igaunijā ar depozītu gadā tiek savākts ap 13 000 tonnu kvalitatīva materiāla otrreizējai pārstrādei. Lietuvā ap 20 500 tonnu. Tie ir 90% no tirgū laistā depozīta iepakojuma. Lietuviešiem depozīts ļoti patīk, un viņi šķiro nadzīgi. Kopumā valstī ir 1300 automātiskās un 1000 manuālās pieņemšanas vietu. «Atsaucība bija necerēta. Tas ir labi, jo apkārt nemētājas pudeles. Un cilvēki ir atbildīgāki. Saprot, ka pudeles tiek pārstrādātas. Jā, sagatavošanās depozītsistēmai bija grūta, taču tas ir tā vērts,» saka Lietuvas vides ministrijas viceprezidents Daļus Krinicks.

Kā sistēma darbotos?

Būs jāšķiro jēgpilni, nekur mums nesprukt. Jau 2020. gadā dalīti būs jāsavāc un jāpārstrādā vismaz 50% mājsaimniecības atkritumos esošā papīra, metāla, plastmasas un stikla atkritumu. Eiropas Savienībā izvirzīti mērķi, ka līdz 2025. gadam vajadzētu pārstrādāt 75% stikla un metāla, 55% plastmasas. Poligonos drīkstēs apglabāt ne vairāk kā pusi no konkrētajā gadā radītā sadzīves atkritumu apjoma. Bet šobrīd Eiropas Parlamentā jau tiek virzīts jauns lēmums, kas paredzētu, ka līdz 2035. gadam atkritumu poligonos apglabāt varēs ne vairāk kā 10% no sadzīves atkritumu daudzuma.

Ar pašreizējo sistēmu izpildīt otrreizējās pārstrādes mērķus būtu grūti. Tāpēc VARAM valsts sekretāra padomniece vides jautājumos Alda Ozola uzskata — tas ir gana labs arguments, lai šoreiz depozītu ieviestu. Ne tikai otrreizējā pārstrāde būs jākāpina, bet arī jānošķiro bioloģiski noārdāmi atkritumi visi pūstošie, kas bojā kopējo atkritumu masu un traucē iegūt vērtīgo plastmasu vai papīru, jo tie ir netīri. «Šobrīd daļu plastmasas velk ārā no plūsmas un mazgā, pārstrādā. Mums daudz jādara, lai šķirotu pareizi,» saka Ozola.

Latvijā plānots īstenot Lietuvas praksi, jo Igaunijā automātu tīkls ir tikai lielveikalos, bet Lietuvā arī ciematos, kur pudeles nodod pieņemšanas punktos cilvēkam, kurš izsniedz skaidru naudu. Lielveikalos sistēma ir tāda: pudeles un skārdenes iemet automātā, un tiek izdrukāta kvīts ar summu pudeļu vērtībā. Kvīti uzrādot pie kases, var iegūt atlaidi pirkumam.

Depozītsistēmā iegūto atkritumu apstrādei vajadzēs būvēt šķirošanas un loģistikas centru. Pēc struktūras tas nav sarežģīts: taru atved, sašķiro, sapilda maisos, lai tālāk nodotu pārstrādātājiem. Plānots, ka centrā strādātu aptuveni 15 cilvēku. Ozola atgādina, ka sistēma neradīs tikai izdevumus, ilgtermiņā varēs atpelnīt investīcijas, jo visas saplacinātās skārdenes, PET un stikla pudeles pārdos otrreizējiem pārstrādātājiem.

Kā mīnusu Ozola min to, ka pieaugs inflācija. Augstākas dzērienu cenas, dārgāka atkritumu apsaimniekošana. «Taču uzskatu, ka ir vērts piemaksāt, lai ir tīra vide un otrreiz pārstrādājamais materiāls.»

Par depozītsistēmu ir arī Pasaules Dabas fonda valdes priekšsēdētājs Uģis Rotbergs. Viņš norāda, ka Latvija ir pēdējās vietās Eiropā atkritumu šķirošanā, bet pirmajās to apglabāšanā. Būtu jādara viss, lai atkritumi kļūst par resursiem, kas atgriežas ekonomikā. «Mums ir pilns ar atkritumu kapsētām poligoniem, taču nozare skaitās «sakārtota». Depozīts tiek gadiem cilāts kā tādi čekas maisi. Kāda tad vēl ir iespēja atkritumiem atgriezties apritē, ja negribam depozītu?» vaicā Rotbergs. Viņš saka — nākotnē būs jāiemācās šķirot un iegūt labumu gan no skropstu tušas, gan banānu mizas.

Saeimas attieksme šoreiz izskatās cerīgāka, valdības partijas sola atbalstu. Ingmārs Līdaka (ZZS), kurš vadīja Saeimas Vides un klimata politikas apakškomisiju, atbalsta depozītu, jo «Latvijas apņemšanās pārstrādei ir tālu no vēlamajiem rādītājiem». Tagad gan viņš nolicis deputāta mandātu, jo kļuvis par Rīgas Zooloģiskā dārza vadītāju, bet arī ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis apliecina: vides ministrs Kaspars Gerhards bija frakcijā, atbalstām viņa ideju. «Jā» saka arī Nacionālā apvienība, un konceptuāli piekrīt Vienotība, lai gan frakcijas vadītājs Hosams Abu Meri papildina: «Ir vajadzīga ekonomiskā analīze par mikroinflāciju, jo ir jau daudz investēts esošajā sistēmā.»

Atbalstošs ir par šo jautājumu atbildīgās Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs Romāns Naudiņš (NA), kurš pats, savulaik dzīvojot Vācijā, aktīvi šķirojis atkritumus. «Depozīta sistēmai jau sen bija jābūt ieviestai. Kad šovasar Saeima balsos, jāskatās uz pirkstiem un jādod ar lineālu. Neticu, ka gudri cilvēki nobalsos pret.» Viņš uzsver sistēmas plusus: tās būtu ne tikai rūpes par apkārtējo vidi, bet arī disciplīna. Bērni iemācītos šķirot, un pieaugušie arī. «Un, ja esi kārtīgs mājās, esi kārtīgs arī darbā. Depozīts tā ir audzināšana.»

Prezidents Raimonds Vējonis joprojām ir pārliecināts, ka depozīta sistēmu vajag, jo «tas ir ilgtspējīgas vides jautājums.» Esot gan jāizvērtē, vai tas šobrīd nebūs pārāk liels slogs uzņēmējiem, taču «mums ir vajadzīga sociāli atbildīga sabiedrība, tajā skaitā uzņēmēji». «Eiropa mums prasīs no atkritumiem iegūt aizvien vairāk, un Latvija tam īsti nav gatava.» Un, ja nebūs, tad Eiropas Komisija var ierosināt piespriest valstij soda vai kavējuma naudu — tie būtu vairāki simti eiro par katru dienu, kurā Latvija nebūs ieviesusi uzņemtās  saistības.

Aprakti mēsli nesmird, bet neko arī nedod. Tāpēc laiks saprast, ka mērķis ir viens — beigt apglabāt atkritumus milzīgos apmēros un iegūt no tiem maksimālu labumu.

Ilgais ceļš

2002 Stājas spēkā Iepakojuma likums, kurš paredz depozīta sistēmas piemērošanu atkārtoti lietojamam dzērienu iepakojumam Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

2004 Noteikumi stājas spēkā.

2008 Ministrs Raimonds Vējonis nosprauž mērķi līdz 2010. gadam ieviest depozīta sistēmu. Latvijas valsts mežu rīkotajā akcijā savākti 17 000 parakstu par depozīta ieviešanu.

2010 Ministru kabinets noraida depozīta sistēmu — tā būšot pārāk dārga.

2013 Valdība atbalsta Atkritumu apsaimniekošanas plānu līdz 2020. gadam, kas paredz depozīta piemērošanu iepakojumam. Dzērienu ražotāji un VARAM paraksta sadarbības memorandu par depozīta ieviešanu.

2015 Saeima neatbalsta valdības sagatavoto likumprojektu, jo depozīts neesot ekonomiski efektīvs.

2016 Manabalss.lv parakstu vākšanā par depozīta sistēmu parakstās vairāk nekā 11 tūkstoši iedzīvotāju.

2017 Iniciatīva iesniegta Saeimā. Parlaments uzdod VARAM sniegt ziņojumu, ko ministrija sagatavo decembrī — tas ir pozitīvs.

2018 VARAM izstrādā likumprojektu paketi depozīta ieviešanai, pašlaik notiek tās saskaņošana ministrijās. Saeima plāno pieņemt lēmumu līdz jūlijam. Pozitīva lēmuma gadījumā sistēma stātos spēkā no 2020. gada 1. janvāra.

Mācīties, nevis mācīt

Aprīlī valdībā jāiesniedz jaunie pamatizglītības standarti, kas paredz daudzas pārmaiņas mācību saturā. Kādas tās būs?

Vēl pāris gadu, un datoriku mācīs jau no 1. klases, literatūrā vairs nebūs ieteicamās lasāmvielas, vidusskolā ieviesīs jaunu priekšmetu — kultūras studijas, bet noslēguma klasēs būs iespēja izvēlēties, ko apgūt padziļināti. Šīs izmaiņas izkristalizējušās sabiedriskās apspriešanas laikā, kurā no skolotājiem, vecākiem un ekspertiem saņemts gandrīz 900 priekšlikumu jaunā izglītības satura uzlabošanai. Līdz aprīlim vēl jāatrisina divi izšķiroši jautājumi: kādam turpmāk jābūt stundu sadalījumam un vērtēšanas sistēmai, saka reformu grupas Skola 2030 vadītāja Zane Oliņa.

Valoda un tehnoloģijas

Mācību saturā, kura iedzīvināšana plānota no 2019. gada septembra, lielākās pārmaiņas piedzīvos valodu apguve. Otrā svešvaloda būs jāapgūst jau no 4., nevis no 6. klases. Latviešu valodas mācīšanā lielāks uzsvars būs uz valodas lietojumu, likumsakarību pētīšanu, arī salīdzinājumu ar citām valodām. Savukārt literatūrā galvenais vairs nebūs tās vēsture, ko papildina ieteicamās literatūras saraksts, bet gan radošā pašizpausme.

«Mēs absolūti uzticamies literatūras skolotājiem,» Skola2030 eksperte Rita Dementjeva skaidro, kāpēc katra skolotāja ziņā atstāta izvēle, kādas grāmatas uzdot lasīt. Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijā pret šīm pārmaiņām iebildumu nav. Skolotāju atbalsts saņemts arī kultūras studiju ieviešanai, kurā vidusskolēni pētīs un analizēs kultūras mantojumu, konkrētu kultūru pazīmes un mijiedarbību.

Taču Informātikas skolotāju asociācija gan ir neizpratnē, kāpēc datoriku paredzēts mācīt atrauti no matemātikas. Da-torika ir daļa no jaunas mācību jomas — tehnoloģijas —, kurā no 1. līdz pat 12. klasei paredzēts mācīt, kā top dažādas lietas. Informātikas skolotāju asociācija uzskata, ka datorikai jābūt saistītai ar matemātiku, bet Skola2030 eksperti — ka mācību saturs jāveido nevis no akadēmisko disciplīnu, bet no skolēnam sasniedzamā rezultāta perspektīvas. «Svarīgi paplašināt izpratni par tehnoloģiju lietojumu. Ar šādu pieeju paveras iespējas noteiktas prasmes apgūt ar rokām, tad pāriet pie instrumentiem un visbeidzot — pie programmvadāmām ierīcēm,» skaidro Skola2030 eksperts Edgars Bajaruns.

Daļā skolu ir arī satraukums, kā īstenot prasību sporta stundās mācīt ne tikai klasiskos, bet arī bērnu iemīļotos sporta veidus: skrituļošanu, braukšanu ar dēli, velosipēdu, orientēšanos. Taču tas nenozīmē, ka skolām jāsteidz iepirkt skrituļslidas un kompasus. «Mēs dodam iespēju katrai skolai izvēlēties savai vietai un bērniem vispiemērotākās aktivitātes. Tām jābūt tik daudzveidīgām, lai bērnam rastos sapratne, kas vajadzīgs viņa veselībai, un lai līdz vidusskolai viņš pats iemācītos izplānot savas fiziskās aktivitātes,» saka Inese Bautre no Skola2030.

Vairāki skolotāji uzskata, ka nepieciešams saglabāt kristīgo mācību. Tomēr Skola2030 eksperti iestājas par uzsvaru uz vispārcilvēciskajām, tajā skaitā kristīgajām vērtībām. «Saglabājas iespēja kristīgo mācību piedāvāt kā izvēles priekšmetu,» Zane Oliņa to piedāvā kā risinājumu skolām, kur daļa vecāku pieprasa mācīt par kristietību.

Svarīgākais — mācīt domāt

Pārējās mācību jomās lielu pretenziju nav bijis. Skolotāji nav iebilduši pret piedāvājumu apvienot Latvijas un pasaules vēsturi, bet ekonomiku mācīt integrēti sociālajās zinībās un citos mācību priekšmetos. Visus sociālās un pilsoniskās mācību jomas priekšmetus, arī vēsturi, nolemts atslogot no faktiem un uzsvaru likt uz cēloņsakarību analīzi.   

Dabaszinātņu efektīvākai mācīšanai ir vienots jomas standarts, lai gan skolotāji, gan skolēni saprastu, ka visi dabaszinātņu priekšmeti palīdz saprast vienas un tās pašas dabas likumsakarības. «Piemēram, pašlaik mācām par radioaktivitāti gan ķīmijā, gan fizikā. Saskaņojot, kurā no priekšmetiem skolotājs pirmais mācīs par radioaktivitāti un kurš tālāk to papildinās, ietaupīsim laiku,» skaidro Skola2030 eksperts Mihails Basmanovs.

Skolām pašām būs jāizšķiras, kā to iemācīt skolēniem — mācot vienu integrētu dabaszinību priekšmetu vai, kā šobrīd, atsevišķi bioloģiju, ģeogrāfiju, ķīmiju un fiziku.

Matemātiku jaunais standarts prasa mācīt tā, lai ar uzdevumu palīdzību attīstītos bērna stratēģiskā domāšana. «Domāšanas prasmes kļūst par vienu no matemātikas mērķiem,» skaidro standartu līdzautors Jānis Vilciņš. «Pašlaik dominē princips «es parādīšu, tu atkārto», kas noved pie mehāniskas izpildes. Mēs vēlamies, lai bērns izprastu uzdevumu un pildītu to apzināti.»

Kā vērtēt?

Kad sabiedriskā apspriešana ir beigusies, Skola2030 līdz aprīlim gatavo apstiprināšanai valdībā pirmsskolas izglītības vadlīnijas un pamatizglītības standartu, līdz augustam — standartu vispārējai vidējai izglītībai. «Tāpat kā pašlaik, standarti ir vienīgie saistošie satura dokumenti skolām, kuros noteikts, kas visiem skolēniem jāiemācās. Taču tie nepasaka, kādā veidā mācībām jānotiek,» saka Zane Oliņa. «Nākamā gada laikā jāturpina izstrādāt un izmēģināt pilotskolās programmas visos mācību priekšmetos. Katrā no tiem būs viens paraugs, kādā secībā, ar kādu tematu palīdzību un kādā veidā standartā noteikto no 2019. gada 1. septembra mācīt. Taču šādas programmas skolotāji varēs veidot arī paši.»

Lai sagatavotu standartu dokumentus, vēl jāizšķiras par diviem strukturāliem jautājumiem — cik daudz stundu vajag katrā mācību jomā un kā vērtēt skolēnu sekmes. Skola2030 ekspertiem ir pārliecība, ka jāsamazina vērtēšana ballu sistēmā, it īpaši sportā un pašizpausmes jomās, taču sabiedriskajā apspriešanā esot bijis liels spiediens uz vērtēšanu un eksāmeniem. «Ir saprotama vecāku, sabiedrības vēlme skaidri un konkrēti izmērīt, cik daudz bērni ir iemācījušies. Bet tas nav labākais veids, kā uzlabot mācīšanos, jo pārvērš to par atzīmju pelnīšanu,» saka Zane Oliņa un norāda — jau līdz aprīlim jātiek skaidrībā par vērtēšanas kritērijiem.

Galvenās pārmaiņas mācību saturā

Tukšas ligzdas

Latvijā strauji sarūk lauku putnu sugas. Kas raisa šīs izmaiņas, skaidro dabas pētnieks Ainārs Auniņš

Sestdienas vakarā uz vienu stundu satumsīs daudz logu visā pasaulē. Ikgadējā akcija, kas rosina aizdomāties par klimata pārmaiņām un cilvēka ietekmi uz pasaules ekoloģiju, vieno miljoniem cilvēku. Gaismas izslēgs arī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadītājs Ainārs Auniņš. «Bet akcija ir viena lieta. Daudz svarīgāka ir resursu taupīšana un kaitējuma nenodarīšana videi ikdienā,» piekodina pētnieks. Satikušies Latvijas Universitātes jaunuzceltajā Dabas mājā, paejamies kvartālu uz priekšu līdz nelielai kafejnīcai Nacionālās bibliotēkas pakājē. Te būs klusāka vieta azartiskai sarunai, kuras laikā pētnieks knapi pieskaras karstmaizītei, kas dziest blakus kafijas krūzei.

Ir satraucoši signāli, ko par Latvijas dabas daudzveidību saņemam dažādos pētījumos. Pērnā gada putnu uzskaites dati ceļ trauksmi par lauksaimniecībās dzīvojošo savvaļas putnu skaita sarukumu, bet starptautiskais Environmental Performance pasaules zaļo valstu indekss Latviju ierindojis 37. vietā, lai gan vēl pirms desmit gadiem šajā pašā pētījumā bijām pirmajā desmitniekā.

Padomju Savienības laikā bija lielas piesārņojuma problēmas, bet daudzas ekosistēmas saglabājās labāk nekā Rietumeiropā — lielā mērā tieši PSRS atpalicības dēļ. Tāpēc 90. gados Latvijas sākuma punkts dabas daudzveidības ziņā bija labāks nekā vairumam Rietumeiropas valstu, skaidro dabas pētnieks un piebilst, ka šī apziņa savā ziņā nākusi par sliktu. «Rietumeiropas valstis daudz investējušas savas dabas atjaunošanā, lai stabilizētu lauku putnu sugas, mēs savukārt esam dzīvojuši ar domu — mums jau te viss ir zaļš, varam atļauties pilnīgi visu.»

Visvairāk pētnieks un Latvijas Dabas fonda eksperts norūpējies tieši par lauku putnu daudzveidības sarukumu — pēdējos piecos gados samazinājumu piedzīvo 19 sugas. Jo īpaši dzeltenās cielavas. Kopš 90. gadu vidus to skaits samazinājies par 95%. Strauji mazumā iet arī plukšķis, lauku cīrulis, meža irbe. Lai iegūtu datus, ik pavasari pētnieki izstaigā aptuveni 50 maršrutu visā Latvijā, bruņojušies ar binokļiem un asu dzirdi — jāatpazīst aptuveni 200 ligzdojošo putnu treļļi. Iegūtie dati tiek matemātiski apstrādāti un vispārināti.

«Monitorings palīdz uzdot jautājumus, bet pats par sevi nedod atbildes,» sūrojas pētnieks, vaicāts, kāpēc tik strauji izzūd daudzas lauku un meža putnu sugas. Hipotēzes gan viņam ir. Straujākās populācijas izmaiņas ir sugām, kas mēro tālu ceļu uz ziemošanas vietām. «Jāpatur prātā, ka Āfrikas valstīs dabas aizsardzība faktiski neeksistē. Ir nacionālie parki, kas ir nošķirtas teritorijas, bet citur notiek dieva zīmes — atļauts lietot tādu ķīmiju, kas pie mums aizliegta jau vairākus gadus, piemēram DDT,» putnu ziemošanas vietu zudumu skaidro Auniņš. Turklāt Sahāras smiltis ar katru gadu aprij arvien plašākas teritorijas — putniem tuksneša šķērsošanai vajag arvien vairāk enerģijas. No sarūkošajām sugām vairāk nekā puse ir tālie migranti. «Bet pilnīgi visu noteikti nevaram novelt uz Āfriku, jo, piemēram, dzelteno cielavu skaita kritums pie mums ir straujāks nekā citur Eiropā.»

Pirms gadiem simt pļavas un ganības aizņēma aptuveni trešdaļu Latvijas teritorijas, šobrīd proporcija ir krietni mazāka — noticis milzīgs putnu dzīvesvietu zudums. Pētnieks skaidro, ka liela daļa kādreizējo zālāju tika zaudēta laikā no pagājušā gadsimta 50. līdz 70. gadiem masveidīgās meliorācijas laikā. Otrs lielais trieciens dabai — zemes reforma 90. gados, kad daudzi zālāji tika pārvērsti aramzemēs un vienlaikus daudzi aramzemes gabali atstāti aizaugšanai, laikmeta ainu uzbur Auniņš. Ierastā vide lauku putniem tika izmainīta. Piemēram, dzeltenā cielava barojas, tekalējot pa zemi, meklējot kukaiņus. «Pa garu vecas zāles laukumu cielavas izmēra putns nepaskraidīs. Viņai visvairāk patīk ganības, kur lopi izmīda taciņas, izgrauž zāles laukumus,» stāsta pētnieks. Tagad lielajās piensaimniecībās govis vairs netiek laistas ganībās, savu mūžu lopiņi pavada fermā.

«Zemnieki cenšas iegūt lauku atbalsta maksājumus, cik vien iespējams. Kāpēc viņiem lieki turēt ceļmalu no ceļa līdz aramzemei kā zālāju, ja var lauku piebīdīt gandrīz pie ceļa vai pie grāvja? Dažādām sugām, kas labprāt izmanto aramzemi kā barošanās vietu, ligzdošanai vajag dabiskāku veģetāciju — zālāju joslas, krūmiņus, plašākas grāvmalas. Šīs joslas samazinās, izmainās ainavas, krūmu pudurīšu daudzums,» stāsta Auniņš.

Kāpēc tik straujo ietekmi no cilvēka dzīvesveida un saimniekošanas izmaiņām manām tieši tagad, Auniņam grūti atbildēt. «Katrai sugai ir sava ekoloģiskā niša — specifisks apstākļu kopums, kas nepieciešams, lai suga tur ilgtermiņā eksistētu. Kādam komponentam trūkstot, tā vēl kādu laiku var eksistēt, bet nespēj sevi atražot. Izmaiņas vidē nekad uz populāciju neatsaucas momentā, parasti ir laika nobīde.»

Klimata pārmaiņas ir vēl viens pamata akmens dabas izmaiņu stāstā. Klimatam mainoties, mainās arī putnu populācija. Vēl 90. gados lielais baltais gārnis bija liels retums, tagad dienvidu suga Latvijā ir arvien biežāk sastopama, izkonkurējot pat mājinieku zivju gārni. Arī vidējais dzenis, kurš vēl 80. gados bija novērots tikai kādas pāris reizes, tagad esot sastopams gandrīz visās sev piemērotās vietās. Savukārt uz ziemeļiem no Latvijas pārvākusies agrāk sūnu purvos tik bieži sastopamā baltirbe.

«Tas aiziet krietni tālāk,» dabas pētnieks viegli aizsvilstas, vaicāts, vai putnu daudzveidība ir vienīgais, ko Latvijas daba zaudē no sugu populāciju izmaiņām. «Putni ir pietiekami lieli oportūnisti, lai barotos ar to, kas vieglāk pieejams. Notiekot kaitēkļu uzliesmojumam, sugas, kas pārsvarā barojas ar citiem kukaiņiem, mēdz pārslēgties uz tiem, kas vieglāk pieejami.  Kad populācijas samazinās, tās ir nozīmīgas problēmas, jo ekosistēmas pakalpojumi netiek nodrošināti — lauksaimniekiem var rasties problēmas ar kaitēkļiem, kas raisa arvien lielāku pesticīdu un dažādu ķīmiju lietošanu.»

Kā dzīvot zaļāk ik dienu, ne tikai vienu stundu gadā, kad pasaule vienojas Zemes stundas akcijai? «Visi, kam pieder zeme vai privātmāja, vidi sev apkārt var iekārtot zaļāku. Lauksaimnieks var padomāt par dabas daudzveidību savā īpašumā — aramzemē atstāt krūmiņu vai izlikt putnu būrīšus un barotavas. Ir daudz lietu, kas it kā dod niecīgu labumu, bet masveidā tas var ietekmēt daudz.»

Ēdienkarte

Karstmaize
Pekanriekstu maizīte
Caffe Latte

Virša vai virsma?

Kamēr Latviešu izglītības biedrība diskutē par valodas terminiem, vācieši ap Rīgu ceļ augstsprieguma žogu

Valkā 18. martā tika izplatīts aicinājums namīpašniekiem pievērst uzmanību iekšpagalmu un ielu tīrībai, kā arī noņemt no žogiem «afišas un proklamācijas vēl no bijušiem laikiem» jeb lielinieku varas perioda. Tika izveidota sevišķa kontroles komisija, kurai bija tiesības uzlikt naudassodus. Pēc dažām dienām Valkas namīpašniekiem uzdeva pievērst uzmanību vēl kādai problēmai — pārbaudīt savu māju un šķūņu jumtus un novākt tur uzmestos dažādos kara piederumus, piemēram, patronas un salauztus ieročus. Atkāpšanās laikā tos šādā veidā esot noslēpuši krievu armijas karavīri un iedzīvotāji, kuri baidījušies tos pie sevis paturēt.

19. marts. Lai kontrolētu Rīgu, vācu okupācijas iestādes pakāpeniski ap pilsētu uzbūvēja augstsprieguma elektrisko žogu. 19. martā pabeidza kārtējo posmu pilsētas dienvidu-rietumu iecirknī. Iebraukt un izbraukt no pilsētas drīkstēja tikai pa noteiktiem ceļiem un uzrādot atbilstošus vācu okupācijas varas izsniegtus dokumentus. Par žoga bojāšanu draudēja cietumsods līdz pieciem gadiem un naudassods līdz 3000 markām.

20. marts. Savu artavu padevības izrādīšanā vācu okupācijas varai un tās plāniem Baltijā 20. martā pievienoja arī provāciskā Rīgas dome. Savā sēdē tā pieņēma rezolūciju «Baltijas stāvokļa lietā». Tajā, pirmkārt, bija uzsvērta vēlme saglabāt saites starp Rīgu, Vidzemi, Kurzemi un Igauniju. Otrkārt, izteikts lūgums vācu ķeizaram Kurzemi, Vidzemi, Igauniju un Rīgas pilsētu, «uzturot vietējo tautību nacionālo īpatnību, uz mūžīgiem laikiem» savienot kopīgā konstitucionāli monarhistiskā valstī zem Vācijas ķeizara valdības un apsardzības. Lai to īstenotu, esot jānoslēdz attiecīgi militāri, naudas, sakaru, muitas, mēru, svaru un citu veidu līgumi ar Vāciju.

Atsevišķā rezolūcijā Rīgas dome apstiprināja «savu simpātiju» Latgales jeb «senākā ordeņa apgabala, tagadējās Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķos» dzīvojošo latviešu centieniem atkalapvienoties ar saviem tautas brāļiem Vidzemē un Kurzemē un pievienoties pie «jaundibināmās patstāvīgās Baltijas valsts». Tas viss tika pamatots ar apgalvojumu, ka «bez visas Baltijas apvienošanas nav iespējama nekāda latviešu zemju apvienošana». Rīgai šajā projektā, protams, būtu jākļūst par jaunās valsts centru jeb metropoli.

Latviešu izglītības biedrībā Rīgā darbojās komisija, kas apstiprināja terminus mācību grāmatu sastādīšanai latviešu vidusskolām. Kārtējā tās sēde notika 21. martā. Par atsevišķiem terminiem izraisījās diskusijas, piemēram, par vārdiem «tilpums», «laukums», «caurlaidība», «retinājums», «sabiezinājums», «pastāvīgs» u. c., kas sastopami līdz pat mūsdienām. Tika piedāvāti arī tādi termini kā «nesatilpība» un «virša» jeb «virsums», kā vietā mūsdienās lietojam «virsma».

Marta otrajā pusē Valkā iznākošajā laikrakstā Līdums arvien biežāk sāka rakstīt par notiekošo Igaunijā. 19. martā rakstā Kas notika Igaunijā, skaidrojot pēdējo mēnešu notikumus, bija lasāms: «Igauņu tautas lielāka aktivitāte savu nacionālo lietu nokārtošanā parādījās (..) vēl tādā ziņā, ka igauņu politiskās partijas, izņemot lieliniekus, atklāti proklamēja Igaunijas neatkarību.»

Nākamajā dienā laikraksts publicēja arī pašu 24. februārī izplatīto dokumentu Manifests Igaunijas tautām, ar kuru bija pasludināta valsts neatkarība. Netrūka gan arī ziņu, ka vācu okupācijas iestādes pavēlēja likvidēt igauņu bruņotās vienības — Krievijas armijas sastāvā karojušus igauņu bataljonus, kas nebija atkāpušies uz Padomju Krieviju, kā arī igauņu pārvaldes iestādes — un apcietināja Igaunijas Pagaidu valdības locekļus.

21. martā bijušajiem Krievijas armijas karavīriem, kuri bija saņēmuši atļauju uzturēties Rīgas guberņā, tika aizliegts nēsāt militāros formastērpus. Sods par aizlieguma pārkāpšanu — ievietošana gūstekņu nometnē.

“Liepājas metalurga” velmētavas kustamo mantu iegādājies Austrijas uzņēmums

Maksātnespējīgās AS “KVV Liepājas metalurgs” velmētavas kustamās mantas izsolē uzvarējis Austrijas uzņēmums “Smart Stahl GmbH”, aģentūrai LETA sacīja uzņēmuma administrators Guntars Koris.

Austrijas uzņēmums uzvarējis izsolē ar piedāvāto cenu 1,57 miljoni eiro bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jeb 1,9 miljoni eiro ar PVN. Par pirkumu “Smart Stahl GmbH” ir jānorēķinās trešdien, 21.martā.

Koris sacīja, ka otrdien izsolē piedalījās trīs pretendenti – bez Austrijas uzņēmuma vēl arī Latvijas uzņēmumi SIA “Tolmets” un SIA “FeLM”. Velmētavas mantas izsoles sākumcena bija noteikta 1,33 miljonu eiro apmērā.

Jau ziņots, ka 26.februārī sākās elektroniskā izsole maksātnespējīgā “KVV Liepājas metalurgs” elektrotēraudkausēšanas ceham un tur esošajai kustamai mantai – cehā uzstādītajām tehnoloģiskajām iekārtām un mašīnām kā lietu kopībai, kā arī četriem uzņēmumam piederošajiem nekustamajiem īpašumiem. Liepājā, Brīvības ielā 94, esošā elektrotēraudkausēšanas ceha un iekārtu kā lietu kopības pirmās izsoles sākumcena ir noteikta 5,35 miljonu eiro apmērā.

Tāpat 26.februārī sākās izsoles Liepājā esošajiem nekustamajiem īpašumiem ar adresi Brīvības ielā 92A, Brīvības ielā 94A, Brīvības ielā 100, Brīvības ielā 100B. Šo četru nekustamo īpašumu kopējā sākumcena ir 313 000 eiro. Izsoles notiks elektronisko izsoļu vietnē “izsoles.ta.gov.lv”. Tās tiks slēgtas 28.martā plkst.13.

“KVV Liepājas metalurgs” par maksātnespējīgu tika pasludināts 2016.gada septembrī.