Jāzina valsts drošības labad 2

Lietuvas vēsturnieks Arūns Bubnis. Foto no "Delfi.lt"
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Lietuva šogad pabeigusi publiskot VDK aģentu reģistrācijas žurnālā iekļauto cilvēku sarakstu. Tas kopš gada sākuma raisīja viļņošanos kaimiņvalsts publiskajā telpā. Pēdējais notikums ir 5000 cilvēku protesta akcija 15. martā pie Lietuvas parlamenta Viļņā, lai paustu neapmierinātību ar to, ka Seims neanulēja deputāta Mindauga Basta mandātu. Viņš bija slēpis savus kontaktus ar VDK darbinieku, kas ir valsts pamatlikuma pārkāpums.

Lietuva ir Latvijai priekšā ne tikai bijušo VDK darbinieku un aģentu vārdu publiskošanas ziņā, bet arī lustrācijas procesa dēļ, kas jau kādu laiku ir pabeigts. Latvijā tas vispār nav noticis, un VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijai šogad līdz 31. maijam valdībā jāiesniedz ziņojums, kas būtu darāms ar VDK dokumentu mantojumu — vai un kā vajadzētu sabiedrībai atklāt aģentu vārdus.

Par Lietuvas pieredzi Ir iztaujāja Lietuvas Genocīda un pretošanās centra direktora vietnieku vēsturnieku Arūnu Bubni, kurš Rīgā piedalījās VDK izpētes komisijas rīkotajā konferencē Tīkls: totalitāro dienestu ārštata darbinieki, uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti. Konferencē viņš runāja par lustrācijas procesu Lietuvā pēc 1990. gada.

Bubnim ir gana liela pieredze ar VDK atstāto dokumentāro mantojumu, jo no 1993. līdz 1997. gadam viņš vadīja Lietuvas Īpašo arhīvu, kas tika izveidots, pārņemot VDK dokumentu arhīvu. Genocīda un pretošanās centrā viņš strādā kopš 2009. gada. Kā vēsturnieks ir pētījis nacistu varas laiku Lietuvā, nacionālo pretošanās kustību un policijas bataljonu vēsturi, kā arī holokaustu.

 

Vai var teikt, ka lustrācija Lietuvā ir pabeigta?

Uzskatu, ka lustrācija turpinās. Par tās sākumu var uzskatīt 1990. gada 27. martu, kad Lietuvas Augstākā Padome aicināja tos Lietuvas iedzīvotājus, kuriem bijusi saikne ar Valsts drošības komiteju (VDK), pārtraukt šo sadarbību, un to vārdi, kuri atzīsies šajā sadarbībā, tiks saglabāti noslēpumā un netiks atklāti sabiedrībai 75 gadus. Tā turpinās nevis no juridiski tiesiskā aspekta, bet informatīvi.

Lustrācijas procesu Lietuvā var iedalīt divos posmos — pirmais bija no 1990. līdz 1998. gadam, kas bija diezgan haotisks process. Otrais — no 1998. gada līdz, manuprāt, 2012. gadam. Faktiski 2012. gadā lustrācija beidzās tajā ziņā, ka beidzās šo VDK slepeno kadru darbinieku reģistrācija Valsts drošības departamentā.

Taču pats lustrācijas process formāli notiek arī tagad. Ir Lietuvas Lustrācijas komisija ar priekšsēdētāju Aļģimantu Urmonu, taču faktiski kopš 2012. gada šī komisija nedarbojas, lai arī juridiski nav likvidēta. Un laikam jau vairs nav arī tādas vajadzības, jo 2010. gadā Lietuvas Seims pieņēma labojumu likumā par mūsu Genocīda un pretošanās izpētes centru, un deva uzdevumu centram pētīt VDK darbības dažādus aspektus — gan virzienus, gan metodes, un to visu publiskot internetā un citos avotos. (Lietuvas Genocīda un pretošanās centrs tika izveidots 1992. gadā — red.)

No 2012. gada šis darbs arī sākās, tika izveidota speciāla vietne internetā Kgbveikla.lt, kurā publicēti dažādi dokumenti. Tur var atrast gan pašas VDK dokumentus, gan uzzināt par šīs organizācijas darbības metodēm, struktūru, aģentu vervēšanu. Kopš 2011. gada līdz pat šai dienai tur pakāpeniski tiek publicēti arī daži aģentu saraksti. Tā ka lustrācija turpinās kā informācijas atklātība, zinātniskā izpēte, dokumentu publiskošana. Lai gan no juridiskā aspekta personām, [kas minētas sadarbībā ar VDK], ir tiesības tiesāties ar Lustrācijas komisiju, ja viņas nav mierā ar komisijas lēmumu. Un, kamēr notiek tiesa, šā iespējamā aģenta vārdu nedrīkst publicēt — kamēr tiesa nav pieņēmusi lēmumu, ka šis cilvēks ir vai nav sadarbojies ar VDK. Šādā aspektā viss vilksies vēl gadiem, kamēr tiks publiskoti dokumenti.

Cik daudzās tiesās Lietuvā ir uzvarējuši šie bijušie aģenti?

Laikā no 2005. līdz 2011. gadam lustrācijas komisija izskatīja 462 sadarbībā ar VDK neatzinušos aģentu lietas. Pēc tajā laikā spēkā esošā likuma šiem VDK aģentiem bija jāatzīst sadarbība ar VDK Lustrācijas komisijai. Par tām personām, par kurām bija ziņas arhīvos, bet kuri nebija atzinušies sadarbībā, komisija no 462 lietām atzina, ka sadarbojušies ar VDK ir tikai 68. Bet Lietuvas valsts oficiālajā izdevumā par sadarbības faktu tika publicēti vēl mazāk — tikai 42 personu vārdi, jo pārējie iesniedza apelāciju tiesā. Kamēr tiesa nebūs izlēmusi, viņu vārdus nevarēja publicēt presē. Tāpēc var teikt, ka efektivitāte šim procesam nav liela — no 462 personām tikai 68.

Tie visi bija VDK aģenti, par šiem cilvēkiem Lustrācijas komisija bija savākusi dokumentus, bet tiesai ar to bieži vien bija par maz. Problēma Lietuvā ir tā, ka bijušo VDK aģentu un darbinieku personas lietas un dokumenti tika izvestas uz Krieviju — it īpaši pēdējo aktīvo aģentu, kuri darbojās laikā no 1988. līdz 1990. gadam. Arī veco — pensionēto vai mirušo — aģentu lietas un aģentūras arhīvs pārsvarā tika izvests uz Krieviju vai iznīcināts uz vietas Viļņā. Tāpēc tagad ļoti pietrūkst dokumentu, lai pierādītu aģentu vainu. Tā pamatā tiek pierādīta, balstoties dažādu VDK apakšvienību operatīvajā sarakstē, štata darbinieku atskaitēs, kuri, piemēram, raksta — aģents tāds un tāds tika nosūtīts uz Rietumvāciju vai ASV, ko viņš tur darīja un cik vērtīgu informāciju viņš pēc tam sniedza, vai arī tā informācija nebija vērtīga. Pārsvarā šī informācija [tiesai] nāk no VDK operatīvās sarakstes, jo mums Lietuvā nav pašu aģentu lietu, nav viņu kartiņas, nav dokumenta, kurā cilvēks ar savu parakstu apliecinātu sadarbību ar VDK.

Vai Lietuvā nav tādas aģentu kartotēkas kāda ir Latvijā?

Nav. Mums nav aģentu kartotēkas, nav arī aģentu personas un darba lietu. Tāpēc ir ļoti grūti pierādīt slepeno aģentu sadarbības faktu. Ar VDK štata darbinieku reģistrāciju nav problēmu, jo Lietuvā saglabājusies visa VDK, Iekšlietu ministrijas štata darbinieku kartotēka, bet par slepenajiem aģentiem trūkst dokumentu. Un, kad Lustrācijas komisija sagatavo par kādu personu lietu un sadarbības faktā ar VDK aizdomās turamais iesniedz prasību tiesā, tai šie operatīvie dokumenti bieži vien nav pietiekami [vainas pierādīšanai]. Tāpēc bieži vien šie cilvēki tiesās uzvarēja. Tāpēc šīs lustrācijas efektivitāte, var teikt, bija maza.

Izstāstiet, lūdzu, kādi VDK dokumenti ir publicēti jūsu centra uzturētajā mājaslapā Kgbveikla.lt!

Tur ir publicēti dažādi dokumenti, jo mūsu galvenais uzdevums ir ne tikai koncentrēties uz aģentiem, bet arī izskaidrot, kas tad bija VDK — kāda bija organizācijas struktūra, kādas bija apakšvienības, kas tās vadīja un kādas katrai vienībai bija funkcijas. Piemēram, kas bija VDK 1. daļa, 2. daļa, 5. daļa, ko tās darīja.

Mājaslapā var atrast arī visus Lietuvas VDK rajonu nodaļu vadītājus. Tur ir publicēts 332 VDK rezerves virsnieku saraksts. Tie bija virsnieki, kuri ikdienā VDK nestrādāja, bet strādāja dažādos uzņēmumos, un, ja notiktu kāda ekstremāla situācija — sāktos karš vai lieli sabiedriski nemieri — tad viņus varēja izsaukt.

Taču galvenais, kas piesaistīja sabiedrības uzmanību, bija VDK aģentu personas lietu reģistrācijas žurnāla publiskošana. To VDK izveidoja 1987. gadā, un neviens, izņemot pašus VDK darbiniekus, nezina, kāpēc tāds žurnāls tika izveidots un pēc kāda principa tajā tika ierakstīti cilvēki kā VDK aģenti. Tajā bija 1670 uzvārdu, un žurnāls atradās Lietuvas Valsts drošības departamenta rokās. Tikai 2011. gadā žurnālu no Valsts drošības departamenta atdeva Lietuvas Īpašajam arhīvam un tas nonāca sabiedriskajai lietošanai. Lietuvas Īpašais arhīvs ir bijušais Lietuvas VDK arhīvs, kas glabā bijušās VDK dokumentus.

2010. gadā izdarītajos likuma grozījumos mūsu centram bija dota brīvība publiskot informāciju no VDK dokumentiem, tai skaitā par VDK aģentiem. Mūsu darbinieki, kuri nodarbojas ar informācijas publiskošanu šajā vietnē, sāka darbu ar šo žurnālu 2011. — 2012. gadā, un šis darbs beidzās 2018. gada 5. janvārī, publiskojot pēdējo porciju ar bijušo VDK aģentu vai iespējamo aģentu sarakstu.

Vai tas ir tas pats saraksts, kurā iekļauts pazīstamais padomju laika aktieris Donāts Baņonis, kura vārda atklāšana sacēla vētru sabiedrībā?

Jā, tas ir tas pats saraksts, viņa vārds atradās pēdējā publiskotajā porcijā jeb pašās žurnāla beigās. Jāteic, ka nevienam īsti neinteresēja, ka pirms tam mēs šajā saitē publiskojām jau pusotru tūkstoti uzvārdu. Neviens lielu troksni par to netaisīja. Bet, kad publicēja tādas slavenības kā Donāts Baņonis, [diriģents] Sauļus Sondeckis vai mūsu arhibīskaps Vincs Sladkevičs, sākās troksnis, mūsu centru vainoja, ka darām sliktu darbu. Taču mēs darbojamies pēc likuma — ko Seims mums atļāvis, to darām. Tā nav mūsu anarhija, tas ir secīgs darbs, kas ilgst kopš 2012. gada.

Taču troksnis bija liels, un patlaban tiek runāts, ka, iespējams, Baņoņa un Sondecka dēli varētu centru iesūdzēt tiesā. Paskatīsimies. Pagaidām tas nav noticis, bet mēs tam gatavojamies, jo mums ir jau arī citi dokumenti, ne tikai šis aģentu reģistrācijas žurnāls. Mums ir nedaudz vairāk dokumentu par šo cilvēku darbību. Tāpēc mēs kā institūcija esam gatavi aizstāvēt savu pozīciju.

Protams, šajā žurnālā visi ierakstītie nebūt nav bijuši īsti VDK aģenti. Piemēram, bīskaps Sladkevičs. Varbūt šie cilvēki tika vervēti, bet nekad nesadarbojās. Tas pats bīskaps — pati VDK viņu izsvītroja no aģentu saraksta, jo viņš “nestrādāja”, proti, nedeva VDK nekādu informāciju. VDK viņu sākumā reģistrēja, bet viņš nestrādāja VDK labā. Un pēc tam VDK viņu noņēma no uzskaites. Tādu cilvēku, kuri nestrādāja VDK labā, bet bija ierakstīti žurnālā, pēc mūsu datiem, ir 37 no 1670 cilvēkiem. Viņi faktiski nebija aģenti, secināja mūsu vēsturnieki.

Kā to var noteikt?

Pēc VDK pētāmo dokumentu kopuma. Mēs katru personu “apstrādājam” individuāli. Ne tikai pieņemam — ja jau esi žurnālā, tad esi aģents. Katrai personai, katram uzvārdam iepretim meklējam papildu dokumentus, ko šis cilvēks VDK ir darījis. Katrs tiek individuāli izskatīts. Ne tikai tie, kuri ir minēti šajā [VDK aģentu reģistrācijas] žurnālā — itin visus cilvēkus, kas atrodami VDK dokumentos, pētām atsevišķi. Meklējam papildu dokumentus par katru personu.

Cik daudz laika jums prasīja saprast to, ka šie 37 cilvēki faktiski nav sadarbojušies ar VDK?

Mēs darbu sākām no 2012. gada, tikai pētot aģentūru, tas ilga sešus gadus, līdz 2018. gadam. Mūsu cilvēki ar katru vārdu darbojās nevis pavirši, bet ļoti skrupulozi. Mūs nevar vainot, ka esam bijuši pavirši, bet jāņem vērā arī tas, ka no šā [aģentu] žurnāla 1670 uzvārdiem 22 paši lustrējās. Tāpēc šie vārdi nav publiski pieejami. Tā kā viņi paši ir atzinušies sadarbības faktā ar VDK, pēc Lietuvas likumiem, valsts ir uzņēmusies saistības saglabāt viņu atzīšanos slepenībā un vārdus neatklāt. Lasītāji viņu vārdus sarakstā neatradīs.

Faktiski lustrācijas periods, kad bijušie aģenti varēja pieteikties un valsts uzņēmās saistības neatklāt viņu sadarbības faktu ar VDK, ir pagājis. Ir bijis pietiekami daudz laika to nokārtot. Bet cilvēki varbūt agrāk domāja — ak, tas viss paies, noklusīs un es izsprukšu sveikā. Jā, daudziem tā tas arī beigsies, jo nav pietiekami daudz saglabājušos dokumentu, lai pierādītu viņu sadarbību. Bet ir cilvēki, kuru sadarbību ar VDK var pierādīt.

Latvijas VDK dokumentu izpētes komisijas priekšsēdis Kārlis Kangeris ir izteicies, ka vajadzētu publiskot visu aģentu kartotēku.

Tā izdarīja Čehijā.

Taču Latvijā nekad nav bijis lustrācijas aicinājuma. Komisijai līdz 31. maijam valdībā jāiesniedz ziņojums, kā rīkoties ar VDK dokumentiem. Ja publicēs visus tur esošos uzvārdus, daži uzskata, ka tas var radīt lielus sabiedriskus satricinājumus. Kāda bija Lietuvas sabiedrības reakcija uz šīm publikācijām?

Protams, sabiedrība sadalījās — tajos, kuriem tas ir interesanti, un tajos, kuriem tas nav interesanti, piemēram, lielākajai daļai jaunatnes. Jo ir runa par pavisam citu laiku. Pagājuši gandrīz 30 gadi, valsts ir neatkarīga, izaugusi jauna paaudze, kura nezina, kas bija padomju varas gados. Jauniešiem tas nav aktuāli. Šis jautājums vairāk skar vidējo paaudzi, kas padomju varas laikā mācījās skolā un studēja, sāka darbu.

Protams, pastāv divi viedokļi, it īpaši tiem, kuri ir aizskarti ar šo lustrāciju vai uzvārdu publiskošanu presē. Viņu ģimenes un paziņas ir pret to — kāpēc to vajag, tik daudz gadu ir pagājis, atkal sākas raganu medības. Un kaut kādā ziņā viņiem ir taisnība. Lietuvā un Latvijā, patlaban mūsu Baltijas reģionā ir daudz svarīgākas tēmas nekā lustrācija un šī VDK aģentu meklēšana.

No otras puses, ir politiķi un partijas, kuras domā, ka sabiedrībai ir jāzina patiesība par padomju varas laiku — kurš ko darīja padomju laikā, kurš bija patriots, kurš bija neitrāls, kurš sadarbojās ar VDK, bet kuru VDK vajāja. Es piekrītu tam, ka sabiedrībai ir jāzina patiesība, tai ir tiesības saņemt informāciju par jebkuru jautājumu, ja vien tas neskar cilvēka dziļi personisku dzīvi un sensitīvus personiskus jautājumus, piemēram, veselību, ģimenes stāvokli.

Donāta Baņoņa dēls pēc tēva vārda publiskošanas paziņoja, ka aizbrauks no Lietuvas. Vai tas ir noticis?

Nē, es arī nedomāju, ka viņš aizbrauks. Protams, var saprast pirmo reakciju — Baņonis ir ļoti pazīstams cilvēks, slavens aktieris gan bijušajā Padomju savienībā, gan Lietuvā, viņš ir zvaigzne. Tas ir šoks ģimenei. Tagad ir mājieni, ka dēls centru iesūdzēs tiesā. Paskatīsimies, vai tas notiks. Es nedomāju, ka no tā viņš gūs apmierinājumu.

Vai pirms šo sarakstu publicēšanas jūs centrā prognozējāt, kāda varētu būt sabiedrības reakcija?

Mēs domājām par to, bet tādu rezonansi negaidījām. Kad publicējām pirmo pustūkstoti uzvārdu, jau teicu, ka nekāda trokšņa nebija. Arī tajā sadaļā bija pazīstamu cilvēku vārdi, bet neviens tam nepievērsa uzmanību.

Jaunākais skandāls izraisījies ar laikraksta Respublika redaktora un īpašnieka Vita Tomkus publicēto aizdomās par sadarbību ar VDK turēto aģentu sarakstu, kurā atrodama virkne politiķu, sākot no prezidentes Daļas Grībauskaites. Tur iekļauti arī valdības locekļi un deputāti. Internetā šis saraksts nav publicēts, tikai drukātajā avīzē. Kā to vērtējat?

Domāju, ka tas bija Tomkus gājiens ar “zirdziņu”, lai piesaistītu uzmanību sev un savai avīzei, lai avīzi vairāk pārdotu. Manuprāt, tas ir komerciāls gājiens. Viņš arī zina, ka tas nav tik vienkārši — šādu sarakstu publicēt. Tāpēc viņš ierakstījis, ka tie ir “aizdomās par sadarbību ar VDK turētie iespējamie aģenti”.

No kurienes viņš varētu būt ņēmis šo sarakstu? Cik tas ir ticams?

Piemēram, viņš ir paņēmis arī mūsu publiskoto aģentu žurnāla sarakstu, pēc tam mehāniski tur iekopējis parlamenta deputātus, paskatījies vēl Lietuvas Vēstures institūta pētnieku sarakstu un to iekopējis. Viens no tiem varbūt esmu arī es. (Smejas)

Tur ir daudz lielu muļķību. Piemēram, mūsu parlamenta deputāte no konservatīvās partijas Agne Bilotaite, kura nemaz nevarēja kļūt par VDK aģenti, jo viņa 1990. gadā bija astoņus gadus veca. Arī Pauļus Saudargs 1990. gadā bija deviņus vai desmit gadus vecs. Kāpēc minu 1990. gadu — tāpēc, ka to uzskata par VDK darbības pēdējo gadu. Nav iespējams, ka šie cilvēki būtu bijuši VDK aģenti. Taču Tomkus viņus iekļāvis savā sarakstā. Maigi izsakoties, tas nav nopietni.

Kāpēc tad Tomkus to darīja? Vai tā bija kāda politiska izrēķināšanās?
Tomkus ir “huligāns”. Pārsvarā šajā sarakstā ir cilvēki no konservatīvās partijas. Tomkus no visām partijām visvairāk nemīl šo partiju. Taču sarakstā ir arī cilvēki no citām partijām, ir ministri, prezidente Grībauskaite. Izlasot šo sarakstu, vieglāk ir nosaukt, kuru tur nav. Šajā sarakstā patiesība ir sajaukta ar izdomājumiem. Atdalīt, kura ir patiesība un kuri ir meli — tas ir diezgan sarežģīti.

Domāju, ka daži cilvēki Tomku iesūdzēs tiesā. Viņš arī blefo, sakot, ka ne visu informāciju esot publicējis, kaut ko pietaupījis. Redzēsim. Viņš gan arī pats sevi ir iekļāvis šajā sarakstā — ir Vītauts Landsberģis un [viņa mazdēls, eiroparlamentārietis] Gabriels Landsberģis, bet abiem pa vidu Tomkus (smejas). Tādā goda vietā.

Varu pieļaut, ka šajā sarakstā esmu minēts arī es. Tajā iekļauta grupa vēsturnieku. Tur nav minēts mans pilns vārds, tikai A. Bubnis. Varu pieņemt, ka Tomkus ir domājis mani, bet ar to uz tiesu neiesi.

Domājot par to, no kurienes viņš šo sarakstu savācis, pieļauju, ka viņš varētu būt paņēmis daļu no Zingera komisijas veidotā saraksta. (1998. gadā Lietuvā ar prezidenta Valda Adamkus dekrētu tika izveidota komisija nacistiskā un padomju opukācijas režīmu noziegumu Lietuvā izvērtēšanai, viens no tās vadītājiem bija Seima loceklis Emanuelis Zingeris — red.). Es paskatījos, ka Tomkus sarakstā minētie vēsturnieki darbojās šajā komisijā vai nodarbojās ar šā perioda pētniecību. Tāpēc pieņemu, ka Tomkus sarakstā vēsturnieki nokļuva ar vienu copy paste darbību.

Tomēr ir arī cilvēki, cik zinu, kuri ir bijuši aģenti. Pagaidām par šo publikāciju Lietuvā valda klusums. Tomkus par to ir ļoti aizkaitināts, jo viņš cerēja uz lielu sabiedrisku diskusiju, taču nekā tamlīdzīga nav. Nav diskusijas TV, nav citos medijos. Viņš cerēja uz bumbas sprādziena efektu, bet ir klusums kā kapsētā.

Sadarbībā ar PSRS slepenajiem dienestiem Lietuvas Lustrācijas komisijai noteiktajā termiņā brīvprātīgi atzinušies 1589 cilvēki. Lietuvas valsts ir apsolījusi neatklāt viņu vārdus 75 gadus. Vai tas nav par ilgu?

Princips ir pareizs, taču tas ir pārāk ilgs klusēšanas periods. 30 — 35 gadu periods būtu pilnīgi pietiekams, jo šos dokumentus nevar izmantot arī vēsturnieki. Taču arī valsts nevar neko mainīt, jo tā savulaik ir uzņēmusies saistības pret šiem cilvēkiem. Ja tagad kaut ko mainīs, kāda tad būs valsts autoritāte? Solījums ir jāpilda. Protams, likumu var mainīt, var samazināt termiņu, bet tagad visu publiskot, manuprāt, būtu negodīgi no valsts puses. Es arī pieļauju, ka avīzes Respublika sarakstā varētu būt iekļauti daži cilvēki, kuri ir kādreiz atzinušies sadarbībā ar VDK [un kuru vārdu neatklāšanu apņēmusies sargāt valsts]. Tas ir iespējams.

Jūsu centra vadītāja Biruta Burauskaite ir teikusi, ka vajag publicēt visu, kas ir atrasts. Vai jūs ieteiktu mūsu VDK komisijai publicēt Latvijas VDK aģentu kartotēku, kas tagad nav publiski pieejama un glabājas Satversmes aizsardzības birojā?

Man ir grūti kaut ko ieteikt, jo nezinu, kādi ir Latvijas likumi. Piemēram, vai darbojas personas datu aizsardzības likums, kā to saskaņot ar šāda saraksta publiskošanu — vai tur nebūs kolīzijas. Tas ir juridisks jautājums.

Es kā vēsturnieks esmu par publiskošanu, jo katra zinātne vēlas izzināt savu jomu. Zināšanas, tiesības uz informāciju — uzskatu, ka tas ir svarīgi pašai vēsturei. Uzzināt svarīgas vēsturiskas lietas. Tomēr ir jāskatās, vai neradīsies kolīzijas ar citiem likumiem. Publicējot šo kartotēku, kas tur būs? Vārds, uzvārds, dzimšanas gads, segvārds, personīgās lietas numurs. Tā ir informācija, kas neaizskar cilvēka personīgās dzīves informāciju. Tie ir anketas dati un varbūt nerada nekādas kolīzijas ar likumiem, ja uz šo lietu skatās vairāk liberāli.

Vai varam teikt, ka arī 2018. gadā ir jūtami kādi VDK zirnekļa tīkli no pagātnes?

Jā, jo vecākā un vidējā paaudze vēl ir gana aktīva. Mums Lietuvā bija skandāls, kad atklājās, ka bijušais Lietuvas Valsts drošības departamenta — tas ir kā Latvijas Drošības policija — direktora vietnieks bija VDK rezervistu sarakstā. Kad toreizējais departamenta direktors aizgāja no darba, šis cilvēks kļuva par departamenta vadītāju, bet ilgi tur nenoturējās, jo atklājās šī pagātnes saikne.

Domāju, ka jebkuram cilvēkam, kas tagad ir vecāks par 55 gadiem, teorētiski kaut kādā veidā var būt bijusi kāda saikne ar VDK. Daļa no šiem cilvēkiem ir kļuvusi par ietekmīgiem politiķiem, valsts darbiniekiem, pazīstamiem sabiedrības cilvēkiem.

Tad kāda šādai publiskošanai, jūsuprāt, var būt ietekme uz sabiedrību?

Konkrēti ņemot Latviju — jums ir VDK aģentu kartotēka. Ja to publiskosiet, jūs zināsiet, kurš ir kurš. Zināsiet, ka kāds ierēdnis vai ministrs, vai politiķis ir bijušais VDK aģents.

Konferencē daudzi referenti teica, ka šī zināšana, lustrācija ir valsts drošības jautājums.

Jā, lai arī šo cilvēku, kuri sadarbojušies ar VDK, gadu no gada kļūst mazāk, taču gadus 10 — 20 šis jautājums vēl no valsts drošības viedokļa būs svarīgs. Pēc tam jau būs citi saraksti — Federālā drošības biroja vai CIP. Taču arī tie, kuri ir sadarbojušies ar VDK, var iekļūt šo dienestu sarakstos. Viņus ar šantāžas palīdzību var piespiest sadarboties, piemēram, ar Krievijas specdienestu. Ja cilvēks valstī ieņem augstu amatu, viņu var šantažēt. Viņš var kaut ko zaudēt. Domāju, ka labāka ir atklātība un skaidrība. Valsts drošības labad.

Komentāri (2)

Drosma 19.03.2018. 15.15

un priekš kam to te raksta , publicē?

vai tad mūsu varas elite to visu un vēl vairāk jau nezina?

Un kā zina ….bet … kā saka – nav ko trakot – nogaidīs, ka apmirs vēl dzīvi palikušie upuri un tad mālēs mūsu čekistus par eņģeļiem

pieminiet manus vārdus, baltā krāsa kādu laiku būs deficīts

bet visādi citādi – bez pārmaiņām

+2
-1
Atbildēt

0

altinyildiz 19.03.2018. 14.48

Lietuva sarīkoja impīčmentu krievu bandīta un čekista, Borisova, rokaspuisim, Paksam (mūsu Zatlera un Meļņika variants), loģiski Lietuva arī publicēja ziņotāju sarakstu un veica lustrāciju. Velkot garumā čekas maisu satura publicēšanu, mūsu nolādētie čekas kājslauķi un sodomīti dod iespēju Krievijas FSB savus ziņotājus turēt īsā saitītē.

0
-2
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu