Diena: 19. marts, 2018

Ekonomikas izaugsme tiks bremzēta, ja valsts neatbalstīs perspektīvus investīciju projektus

Saskatu vairākus riskus un nepamatotus ierobežojumus, kas privātajam sektoram ilgtermiņa attīstības projektiem liedz apgūt Eiropas Savienības (ES) fondu naudu. Viens no riskiem ir straujais būvniecības izmaksu kāpums par vidēji 50%. Tāpat atsevišķās programmās ir nepamatotas prasības uzņēmumiem, kuri atrodas deviņās republikas nozīmes pilsētās.

Viens no iemesliem būvniecības sadārdzinājumam ir fakts, ka valsts un pašvaldību institūcijas aktīvi izmanto Eirofondu līdzekļus dažādiem būvniecības projektiem. Vienlaikus būvniecība strauji aug arī tādās valstīs kā Zviedrija un Norvēģija, kur tiek nodarbināti liela daļa no Latvijas būvniekiem. Tādējādi Latvijā patlaban ļoti akūts ir jautājums par darbaspēka deficītu būvniecības nozarē.

Šai situācijai ir sniega bumbas efekts. Lai arī valsts sektora aktivitātes ES fondu naudas izmantošanā ir likumsakarīgas, mani kā uzņēmēju bažīgu dara divi galvenie secinājumi šā brīža tendencēm.

Pirmkārt, vērtējot projektus, kurus realizē valsts un pašvaldību institūcijas, ir redzams, ka vairumā gadījumu tās ir sabiedriskas nozīmes ēkas, kuras ilgtermiņā, visticamāk, nedos atdevi valsts ekonomikai, tikai izdevumus objektu uzturēšanai un, ļoti iespējams, atstās negatīvu ietekmi uz inflācijas rādītājiem. Piemēram, ne vienmēr reģionos izbūvētajiem sporta kompleksiem ir ekonomisks pamatojums, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu konkrētajā apkārtnē.

Otrkārt, valsts institūcijām ir jābūt daudz motivētākām strādāt pie tā, lai ES nauda nonāktu tieši pie ražotājiem, kuri ilgtermiņā kāpinās valsts budžeta ieņēmumus ar nodarbināto skaitu, nomaksātajiem nodokļiem u.tml. Valsts ekonomisko izaugsmi iespējams panākt tikai, kāpinot investīciju apjomu, līdz ar to nauda jāiegulda perspektīvos un konkurētspējīgos projektos un nozarēs. Ja tas nenotiks, šobrīd ar vērienu izbūvētos valsts sektora objektus nākotnē būs grūti uzturēt un kopējā valsts attīstība drīzāk tiks bremzēta.

Skaidrojot, kāpēc privātajam sektoram šādos apstākļos kļūst apgrūtinoši piesaistīt ES līdzekļus, jāuzser jau pieminētais būvniecības izmaksu kāpums. Tas nozīmē, ka iepriekš budžetētie investīciju projekti būvniecības izdevumu sadaļu tagad sadārdzina uz pusi.

Tas ir būtisks kāpums un liek vērtēt, vai ir piemērots brīdis vispār to darīt. Te arī iezīmējas galvenā pretruna – valstij būtu jābūt motivētai, lai tas notiktu.

Lai pretendētu uz Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, Lauku atbalsta dienests (LAD) republikas nozīmes pilsētās esošajiem uzņēmumiem izvirzījis nosacījumus izmantot noteiktu procentu vietējās izejvielas, kā arī norāda uz nepieciešamību saīsināt ražošanas ķēdi, strādājot ar piegādātājiem 300 km apkārtnē.

Tas ir absurds un risks privātajā sektorā faktiski apturot ES līdzekļu ieplūšanu. LAD nerēķinās, ka Latvijas cūkaudzētāji Latviju ar izejvielu var nodrošināt tikai par 57%, no kuriem 19% vēl eksportē. Tas nozīmē, ka Latvijā uz vietas paliek tikai 38% no nepieciešamā tirgus apjoma. Tāpat tiek ignorēts fakts, ka gaļas ražotāji joprojām cīnās ar Āfrikas cūku mēra radītajām sekām, kas būtiski samazinājis cūku skaitu Latvijā un ierobežo iespējas strādāt noteikta rādiusa robežās. Atbalsta programmas attiecas arī tikai uz reģionālajiem ražotājiem, spīlēs ieliekot uzņēmumus, kuri atrodas Rīgā.

Vai ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir pamatots kritērijs, kā izvēlēties, kas var pretendēt uz ES fonda līdzekļiem un – kas nevar? Manuprāt, svarīgāk ir, lai nauda ir pilnībā apgūta, to ieguldot projektos ar augstu pievienoto vērtību, tādējādi nodrošinot maksimālu ekonomisko atdevi ilgtermiņā

LAD izvirzītās prasības par vietējās izcelsmes pamatizejvielām ir atrunātas Ministru kabineta noteikumos Nr.600 28.1. un 29. punktā, nosakot, ka jāizmanto 40% vietējās izcelsmes pamatizejvielas, savukārt trešajā gadā pēc projekta īstenošanas vietējo pamatizejvielu apjoms jāpalielina vismaz par 10% jeb kopumā jāsasniedz 50% apjoms.

Esmu pārliecināts, ka Latvijas valsts atbildīgajām institūcijām, kas administrē dažādās ES fondu programmas, ir jāizrāda daudz lielāka ieinteresētība, lai nauda patiešām tiktu apgūta un ieplūstu Latvijas ekonomikā caur privāto sektoru. Ja tas nenotiks, zem riska tiks palikti vairāki privāto investīciju projekti.

“Forevers” šogad plāno turpināt jaunās ražotnes projekta tālāku attīstību, kas produkcijas ražošanas jaudu kāpinātu par 50%. Līdz šim projektā investēts jau 1 milj. eiro. Līdz 2018. gada pavasarim ir plānots pabeigt ražotnes projektēšanu, kam sekos biznesa plāna izstrāde un turpmāko soļu plānošana. Uzņēmums ir gatavs ieguldīt savus līdzekļus un sekmīgi noslēdzis sarunas ar vairākām bankām par kredītlīdzekļu piesaisti, tomēr šobrīd kritiski vērtējam iespējas izmantot ES fondu naudu un esam skeptiski par Latvijas valsts atbildīgo institūciju ieinteresētību uzlabot investīciju klimatu. Diemžēl pēc notikumiem Latvijas finanšu sektorā situācija ir tikai pasliktinājusies, jo ir ietekmēta gan banku sektora, gan visas valsts reputācija, līdz ar to Latviju pozicionēt kā investīcijām drošu vidi ir visai apgrūtinoši.

 

Autors ir gaļas pārstrādes uzņēmuma “Forevers” valdes loceklis

BVKB: Vanšu un Zemitāna tilti ilgstoši nav pienācīgi uzturēti

Gan Vanšu, gan Zemitāna tiltam ir jāveic padziļināta tehniskā izpēte, lai novērtētu tiltu nestspēju, pirmdien sacīja Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) vadītāja Svetlana Mjakuškina. Vispirms ir jāveic izpēte un tikai pēc tam, kad pilnībā konstatēts visu bojājumu apmērs, var izstrādāt remontdarbu projektu un sākt tiltu remontu, vēsta LETA.

Mjakuškina norādīja, ka tiltu bojājumu iemesls ir tas, ka ilgstoši nav veikti nepieciešamie uzturēšanas darbi, nevis krasās temperatūras svārstības, kā to skaidroja Rīgas pilsētas būvvalde. Daugavas labā krasta Vanšu tilta kritiskā tehniskā stāvokļa galvenie cēloņi ir nolaidīga Tilta ekspluatācijas uzraudzība un, iespējams, iepriekš atklāto neatbilstību kritiska nenovērtēšana un to savlaicīga nenovēršana, skaidroja Mjakuškina.

“Ir veikta Zemitāna tilta kontrole, tilta nesošajās konstrukcijās konstatēti dažādi bojājumi, bojātas hermetizācijas šuves, kā rezultātā stiegrojums pakļauts korozijai. Tāpat uz konstrukcijām konstatēts izsālojums, kas veidojies vairāku gadu garumā. Arī uz Zemitāna tilta kāpnēm ir konstatēti mitruma radīti bojājumi,” skaidroja Mjakuškina.

Apsekojot Zemitāna tiltu BVKB secināja, ka pirmsavārijas stāvoklī atrodas vairākas tilta nesošās šķērssijas un visas četras kāpnes. Atsevišķās vietās vērojamas siju balstu deformācijas un to sabrukuma pazīmes. Apkārtējā vides, mitruma, mainīgas āra gaisa temperatūras, ziemas uzturēšanas darbu iespaidā betonā iespējamas dažādas ķīmiskas reakcijas. Tā kā konstrukcijas ilgstoši tika pakļautas mitruma iedarbēm, tad bojājumi var izpausties ne tikai konstrukcijas virsmā, bet arī dziļāk konstrukcijā.

Piektdien, 16.martā, pārbaudes akts nosūtīts Rīgas pilsētas būvvaldei un Rīgas domei. Aktā BVKB aicina norobežot bīstamās zonas, kāpnēm uzstādīt papildus aizsargājošās konstrukcijas, veikt detalizētu izpēti.

Mjakuškina arī atgādināja, ka Vanšu tilta nesošajās konstrukcijās konstatēti bojāti aizsargslāņi un korozija. “Mitruma ietekmē notiek izmaiņas nesošajās konstrukcijās, notiek betona elementu atdalīšanās. Konstatēti arī bojājumi pamatos, bet tilta tērauda nesošie elementi ir bojāti tilta abās pusēs, vietām trūkst bultskrūves. Arī kāpņu zonās konstatēti stiegrojuma bojājumi un korozija. Arī kāpnēm pie degvielas uzpildes stacijas konstatēti nesošo konstrukciju bojājumi,” sacīja Mjakuškina.

Rīgas pilsētas būvvaldei un pilsētas domei BVKB norādījis, ka būtu jāaizliedz to kāpņu ekspluatācija, kas ved uz degvielas uzpildes staciju, kā arī jānorobežo bīstamās zonas. Tāpat ir norādīts uz nepieciešamību veikt detalizētu izpēti par tilta nestspēju.

Abiem tiltiem ilgstoši netika veikti remontdarbi, tāpēc tagad ir jāapsver nopietni remontdarbi, skaidroja Mjakuškina. Viņa norādīja, ka jāatjauno hermetizācija, izveidot lietus novades sistēmas, kā arī jānomaina izrūsējošās konstrukcijas.

“Lai nepieļautu tālāku tiltu konstrukciju degradēšanos, ir nekavējoties jāveic konstrukciju un elementu aizsardzība no mitruma kaitīgās ietekmes, kā arī pēc iepriekš izstrādāta un noteiktā kārtībā saskaņota būvprojekta jāveic bojāto tilta elementu un konstrukciju pastiprināšana un atjaunošana. Un, tāpat kā Vanšu tiltu konstrukcijām, Zemitāna tilta konstrukcijām un kāpnēm ir jāveic detalizēta tehniskā izpētē, lai noteiktu tilta nestspēju un bojājumu apmēru. Kāpnēm, kas nodrošina gājēju kustību pāri tiltam un piekļuvi sabiedriskā transporta pieturai uz tilta, pēc iepriekš izstrādāta projekta, būtu veicama papildu aizsargājošu konstrukciju uzstādīšana, kas novērstu draudus garāmgājējiem,” sacīja Mjakuškina.

Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretāra vietnieks Edmunds Valantis skaidroja, ka nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos attiecībā uz tiltu pārbaudi. Valantis arī norādīja, ka šādu situāciju dēļ tiek apdraudēti ceļu un tiltu lietotāji, un tā liecina par neefektīvu pašvaldības būvvaldes būvniecības procesa kontroli par pašvaldības būvniecības objektiem.

“Līdz šim nav noteikta sistēmiska pieeja. EM piedāvās noteikt, ka tiltiem reizi piecos gados jāveic tehniskais apsekojums, lai noteiktu tā stiprību un nestspēju. Ja pārbaudē konstatēs neatbilstības, tad tiltu īpašniekam nekavējoties būs jāveic nepieciešamais remonts,” skaidroja Valantis.

Tāpat EM rosinās noteikt 60 darba dienu termiņu šādu objektu pieņemšanai ekspluatācijā, lai veicinātu ielu un tiltu nodošanu ekspluatācijā, kad būvdarbu veicējs būvdarbus ir pabeidzis. Vienlaikus plānots ieviest būves vietas nodošanas aktu un būvdarbu pabeigšanas aktu, kuros tiks noteikts, kurā brīdī kurš atbild par būvdarbu vietu – ielas uzturēšanu, satiksmes organizēšanu. Laiku no būvdarbu pabeigšanas līdz objekta pieņemšanai ekspluatācijā turpmāk plānots ieskaitīt garantijas termiņā.

Aģentūra LETA jau ziņoja, ka, lai novērstu negadījumus Vanšu tilta ekspluatācijā, lemts slēgt Vanšu tilta kāpnes Daugavas labajā pusē, vienlaikus daļēji ierobežojot arī gājēju plūsmu zem Vanšu tilta, 11.novembra krastmalā. No Vanšu tilta kāpnēm (lejteces pusē, labajā krastā) atdalījās un nokrita kāpņu margu sānu nosedzošais dzelzsbetona bloks.

Amerikas Tirdzniecības palātu Latvijā pārsteidz gausums pēc “Rīdzenes sarunu” izmeklēšanas

Amerikas Tirdzniecības palāta Latvijā (ATPL) nobažījusies, ka Latvijas sabiedrība un tās pārvaldes politiskā kultūra varētu nebūt pietiekami augusi un mainījusies kopš “Rīdzene sarunu” notikumiem 2009. – 2011. gadā un ka tajās paustā „valsts nozagšana” varētu joprojām būt iespējama. Tāpēc organizācija aicina medijus un sabiedrību sekot līdzi, lai tie likumdošanas ierosinājumi, kas Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas par oligarhu lietas izmeklēšanu gala ziņojumā tika minēti, tiktu virzīti tālāk un sasniegtu rezultātu.

Palātas izplatītajā paziņojumā teikts, ka ATPL ir pārsteigta “par valsts pārvaldes un drošības institūciju lēno un neproduktīvo reakciju uz publiskoto informāciju”. Organizācija vērš sabiedrības uzmanību uz to, ka neilgi pēc Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojuma turpinājās diskusija par ziņojumā iekļautajiem secinājumiem un nepieciešamajām tālākajām darbībām.

Lai arī patlaban Latvijā sabiedrības un mediju uzmanība pievērsta citu jautājumu risināšanai, ATPL aicina sabiedrību, medijus un pašus lēmumpieņēmējus neaizmirst un virzīt tālāk tos ierosinājumus, kas ir iekļauti ziņojumā.

Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija secināja, ka “Rīdzenes sarunās” var saskatīt “valsts sagrābšanas” pazīmes, jo atsevišķos jautājumos ir apspriestas darbības, kas var liecināt par valsts varas kā instrumenta izmantošanu personiskā ekonomiskā labuma gūšanai. Gala ziņojumā arī teikts, ka izmeklēšanas komisija atbalsta juristu ierosinājumu organizēt diskusiju par “valsts sagrābšanas” jēdziena iestrādāšanu normatīvajos aktos. Tāpat komisija uzskatīja, ka ir jāpieņem likums par lobēšanu, kas palīdzētu noteikt robežšķirtni starp atļautām, leģitīmām un neatļautām, prettiesiskām politikas ietekmēšanas metodēm.

Tomēr komisijai nebija pamata uzskatīt, ka kriminālprocesa izbeigšana pirmstiesas stadijā būtu saistīta ar procesa virzītāju politiska vai cita rakstura prettiesisku ietekmēšanu. Komisija aicināja Ģenerālprokuratūru izveidot tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju komisiju un veikt resorisko pārbaudi par kriminālprocesa uzsākšanas pamatojumu un pirmstiesas izmeklēšanas gaitu, izdarot secinājumus par attiecīgo amatpersonu rīcību un iespējamo atbildību.

Savukārt Saeimas deputāts Andrejs Judins (Par) pēc komisijas darba izbeigšanas iesniedza Saeimā likumgrozījumus, kas paredz publiskot oligarhu lietas materiālus un ar žurnālistiem paplašina to personu loku, kuras var piekļūt sabiedrībai nozīmīgu krimināllietu materiāliem. Taču šo likumgrozījumu pieņemšanai pretojas tiesībsargājošās iestādes.

ATPL atgādina, ka 2017. gada jūnijā nosūtīja vēstuli valsts augstākajām amatpersonām – Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai un Ministru prezidentam – vēršot uzmanību uz publicētās informācijas potenciālo ietekmi uz biznesa vidi Latvijā un aicinot uz aktīvu rīcību “Rīdzenes sarunu” lietas kontekstā.

Vēstulē valsts augstākajām amatpersonām 20.jūlijā ATPL pauž: „ATPL jau daudzus gadus strādā pie tā, lai veicinātu Latvijas ekonomisko izaugsmi, aizstāvot uzņēmējdarbības vides stabilitāti, tiesiskumu, paredzamību, tādējādi veicinot arī investīciju piesaisti.

Savā darbībā esam neskaitāmas reizes uzsvēruši nepieciešamību stiprināt tiesu varu un tiesībsargājošo iestāžu kapacitāti, lai spētu atklāt un apkarot ekonomiskos noziegumus. Politiķu, valsts pārvaldes darbinieku un atsevišķu ietekmīgu uzņēmēju negodprātīga un pretlikumīga darbība sakropļo tirgu un mazina Latvijas konkurētspēju investīciju piesaistē un noturēšanā. Šādu notikumu atklāšana un nepietiekama reakcija uz tiem rada priekšstatu, ka investīcijas šajā valstī nav drošas un to nākotne paredzama.

Esam nobažījušies, ka Latvijas valsts sabiedrība un tās pārvaldes politiskā kultūra varētu vēl nebūt pietiekami augusi un mainījusies kopš minētajiem “Rīdzene sarunu” notikumiem 2009. – 2011. gadā un, ka tajās paustā „valsts nozagšana” varētu joprojām būt iespējama. Mēs esam pārsteigti par valsts pārvaldes un drošības institūciju lēno un neproduktīvo reakciju uz publiskoto informāciju.”

ATPL sola sekot līdzi, lai tie likumdošanas ierosinājumi, kas parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojumā tika minēti, tiktu virzīti tālāk un sasniegtu rezultātu.

ATPL ir vadošā ārvalstu tirdzniecības palāta Latvijā un pārstāv ap 140 uzņēmumu.

Palīgā izglītības reformai!

Ažiotāža ap krievvalodīgo skolu pāreju uz mācībām tikai valsts valodā patlaban aizēno pašu svarīgāko – izglītības satura reformu, kas ietver arī skolas gaitu sākšanu bērniem jau no sešu gadu vecuma. Reformas īstenošanai paredzēti ap 14 miljoni eiro.

Izglītības satura reformu tiecas realizēt “Kompetenču projekts”. Projektā iecerētajā un jau paveiktajā ir gan pozitīvas iezīmes, gan diskutablas tendences, arī kļūdas un aplamības.

Apsveicami, ka projekta gaitā 1) ir iespēja skolotājiem mācīties sadarboties, 2) notiek darbs pie tematiskās sasaistes starp mācību priekšmetiem, 3) daudzviet atjaunojusies komunikācija starp viena mācību priekšmeta skolotājiem, kas bija pārtrūkusi rajonu metodisko apvienību darbības apsīkuma dēļ, 4) notiek sadarbība skolas līmenī, veidojot kopīgus plānus vairākos radniecīgos mācību priekšmetos, dažādos kopīgos projektos iesaistot visu skolu vai vairākas klašu grupas, 5) sasniedzamie rezultāti tiek formulēti kā darbības, ko veic skolēns, 6) akcents tiek likts uz skolēna pašpieredzi. Patiešām – tikai paša pieredzē apjēgtais, izmēģinātais un iemīlētais – paliks skolēna atmiņā, sekmēs darba karjeru un veidos personisko vērtību sistēmu.

Projekta rezultātā ir tapis “Mācību satura apraksts”, kas tiek uzskatīts par jauna Pamatizglītības un Vidējās (vispārējās) izglītības standarta projektu. Diemžēl publicētajā piedāvājumā mācību satura apraksta faktiski nav, bet ir skolēna sasniedzamo rezultātu apraksti beidzot 3., 6. un 9. klasi un pabeidzot vidusskolu, kā arī izklāstītas konceptuālas idejas. Tieši šajā veikumā ir daudz kā pretrunīga.

Piemēram, nav skaidrs, kā tapušas mācību satura “lielās idejas”, kurš tās noteicis, kāpēc tās dažās jomās ir tik daudzvārdīgas un neskaidras. Taču galvenās bažas ir par mācību priekšmetu likteni.

Pirmkārt, latviešu valodas statusa pazeminājums: tā ievietota vispārējā valodu jomā, faktiski pielīdzināta svešvalodām. Šķiet, ka tas ir otrs lielākais izaicinājums valsts valodai kopš mēģinājuma referendumā panākt divvalodību. Pamatojuma šādām izmaiņām īsti nav arī no pedagoģiskā viedokļa. Dzimtās valodas apguves metodika atšķiras no svešvalodu mācīšanas. Igaunijā, uz kuru daudziem patīk norādīt kā uz paraugu, nekas tāds nav noticis, lai gan arī minēta “kompetenču pieeja”! Igauņu valoda un literatūra – joprojām ir pirmā un svarīgākā mācību joma pamatizglītības saturā. Tikai pēc tam seko svešvalodas.

Otrs “klupšanas akmens” ir vēsture. Projekta piedāvājumā Latvijas un pasaules vēsture jāmāca kopā, bet vēsturē sasniedzamie rezultāti ir formulēti kopējā sociālo un pilsonisko zinību jomā (neizdalot vēsturi atsevišķi). Taču sociālajās zinībās (un visā sasniedzamo rezultātu daļā pamatizglītībā) nav minēti Latvijas valstiskumam, kultūrai, vēsturei un mūsdienu pastāvēšanai svarīgi jēdzieni: “atmoda”, Latvijas okupācija, brīvības cīņas, reformācija, latviešu tradicionālā kultūra, Latvijai raksturīgi svētki Ziemassvētki, Jāņi. Toties minēta Valentīndiena, Helovīns, Masļeņica.

Sasniedzamajos rezultātos nekas nav teikts par Eiropas Savienību, par NATO, par Latvijas stratēģiskajiem partneriem, toties minēta “Krievijas impērija”. Nekas nav par tādu sensitīvu tematu kā holokausts.

Jāsecina, ka standarta autori ignorējuši ne tikai svarīgus tematus Latvijas un pasaules vēsturē, bet arī mūsdienu politiski svarīgas reālijas, diskusiju tēmas un aktualitātes! Neapgūstot pietiekami informāciju par Latvijas (un Eiropas) vēsturi – jaunietis var kļūt par ideoloģisku manipulāciju un ārvalstu propagandas upuri. Protams, skolotāji mācīs par Latvijas vēsturi un vērtībām pat, ja to neprasīs standarti. Arī PSRS okupācijas laikā nebija jāmāca par latviešu brīvības cīņām un tradīcijām, bet daudzi riskēja un to mācīja. Mācīsim arī tagad. Taču – vai vērts apstiprināt standartus, kuros tā visa nav?

Treškārt, izbrīna tas, ka sasniedzamie rezultāti daudzviet formulēti ļoti vispārīgi, piemēram, 114 reizes lietots vārdu saīsinājums “u.c.”. Tas nozīmē, ka sasniedzamo rezultātu robežas ir nenoslēgtas, izplūdušas, neskaidras. Turklāt runa nav tikai par šo vienu formu “u. c.”, bet par pārāk vispārīgiem formulējumiem visā sasniedzamo rezultātu daļā, kas nekonkretizē to, kas ir jāapgūst, un kā tas jānovērtē! Rodas šaubas, vai uz šāda tipa standarta pamata var veidot eksāmenus, pārbaudes darbus. Vai dažādās skolās tiks piedāvāta un iegūta tā pati izglītība? Vai nebūs apdraudētas skolēnu tiesības uz vienotu pamatizglītību, uz vienlīdzīgām starta pozīcijām turpmākajā dzīvē?

Standarta vietā tapušas plaši interpretējamas vadlīnijas (guidelines, richtlinien). Pieredze rāda, ka šāda vispārīga, brīvi interpretējama standarta gadījumā – galveno nozīmi iegūst “paraugprogrammas”, kas visos mācību priekšmetos kļūst par “vienīgās patiesības” avotiem. Turklāt mācību saturs, ko skolās māca, kļūst nevis apjomā mazāks, bet tieši otrādi – plašāks, jo – standarta neskaidrības dēļ – skolotāji nezina, kas tieši būs eksāmenos. Tādēļ drošības labad, māca skolēniem vairāk nekā paredz standarts. Lai risinātu minētās problēmas, ieteicams konkretizēt prasības jau standartā un veidot nevis vienu, bet vismaz divus mācību programmu paraugus. Tos veidojot, jāņem vērā atšķirīgā mācību vide skolās un skolēnu skaits klasē. Kompetences sasniegšana klasē ar 10 skolēniem atšķirsies no tā, kas būs klasē ar 30 skolēniem. Projektam ir iespēja diferencēt mācību programmu paraugus tieši šādiem atšķirīgiem apstākļiem.

Ceturtkārt, lai gan projektā tiek uzsvērts, ka galvenais ir pieejas maiņa mācībām – un tas ir apsveicami, tomēr tiek piedāvātas pārbīdes, kas vairāk liek domāt par pārmaiņām pašu pārmaiņu dēļ.  Literatūra, kas agrāk bija kopā ar latviešu valodu – pievienota mākslām, informātika – tehnoloģijām, lai gan zinātņu klasifikācijās tā ir pie matemātikas, vēsture gandrīz pilnībā ”pazudusi” sociālajās zinībās, veselība – no sociālajām zinībām – savukārt pārcelta pie sporta, mājturība iepludināta tehnoloģijās. Paredzēti jauni mācību priekšmeti “kultūras izpratne” (pamatskolā) un drāma, lai gan tiem nav sagatavoti skolotāji. Kāds šādām izmaiņām ir pamatojums? Vai par to bijusi diskusija un zinātniski pētījumi? Par “kultūras izpratni” gan jāsaka, ka tā ir viena no izstrādātākajām tēmām, tomēr tajā paredzēto diez vai var īstenot, ja neievieš jaunu mācību priekšmetu ar kaut vai minimālu stundu skaitu. Savukārt “kulturoloģijas” pārveidošana par “kultūras studijām” vidusskolās varētu būt solis uz priekšu mācību satura pielāgošanā skolēnu reālajām uztveres iespējām, vajadzībām un interesēm.

Piektkārt, nav pietiekami izvērsta vērtību dimensija pamatizglītībā. Lai gan tikumi un vērtības minētas dokumenta sākumdaļā, tomēr sasniedzamo rezultātu sadaļā tas neparādās kā atsevišķa caurviju tēma (atšķirībā no 4 citām caurviju tēmām). Sasniedzamajos rezultātos nav minētas sākumā deklarētās vērtības solidaritāte, līdzcietība, mērenība. Nekur nav minēti jēdzieni: kapitālisms, komunisms, nacisms, liberālisms, revolūcija, ideālisms, materiālisms, antīkā kultūra, Bībele, romantisms, apgaismība, filozofija, pasaules uzskats, sirdsapziņa, apziņa, zemapziņa, prāts, miers, nevardarbība, disciplīna, diplomātija, nav minētas vērtības brīvība, uzticība, piedošana, patiesība, nav arī maldi un meli, kuru atpazīšana ir būtiska skolēnu kognitīvajā un tikumiskajā izaugsmē. Akcents likts uz globalizāciju, ikdienišķo, triviālo, ignorējot latviskās identitātes aspektu, arī nākotnes izaicinājumus, kas saistās ar pasaules uzskatu, reliģiju, civilizāciju mijietekmēm. Trūkst līderības attīstīšanas, gatavības uzņēmējdarbībai, konkurencei (Igaunijas izglītības saturā definētā entrepreneurship competence).

Lai gan projekta vadītāji līdz šim uzsvēruši, ka ar jēdzienu “kompetence” jāsaprot  zināšanu, attieksmju, prasmju integrētu kopumu, tomēr proporcija starp tām sasniedzamo rezultātu sadaļā nav līdzsvarā (attieksmes minētas 21 reizes, prasmes – 75, zināšanas – 36 reizes)! Savukārt pats vārds “kompetence” (arī latviskais “lietpratība”) ne reizes tā arī neparādās sasniedzamo rezultātu aprakstos!

Nav skaidrs, kāpēc svarīgākas par laulībām ir partnerattiecības (teikumā “Diskutē par partnerattiecību un laulības mērķiem, salīdzina to ar citiem attiecību modeļiem”, laulības minētas tikai otrajā vietā.) Lai gan tieši laulībām aizsardzību un atbalstu sola LR Satversmes 110. pants. Skaidrs, ka skolēnam jāzina par dažādiem attiecību modeļiem. Tajos ietilpst ne tikai partnerattiecības, bet poligāmija, poliandrija, poligīnija, četrsievība islāmā u.tml. Taču nav nekāda likumiska pamata vienu attiecību modeli izdalīt īpaši. Vai tiešām strīdi un politiskās manipulācijas par partnerattiecību ieviešanu būtu jāuzbāž bērniem jau pamatskolā?! Tāpēc šis teikums maināms drīzāk tā: “Apzinās un raksturo cilvēka personību kā vienotu veselumu, kurā dzimumattiecības ir saistītas ar mīlestību un ilglaicīgām attiecībām ar pretējā dzimuma partneri – laulībā. Apspriež un analizē Satversmē minēto atbalstu laulībai un ģimenei, salīdzinot ar iespējamiem riskiem citās attiecību formās.”

Sestkārt, ja stundu skaits mācību priekšmetos tiks noteikts 3 gadiem (nevis katram mācību gadam), tad, pārejot no skolas uz skolu, skolēns var kādu mācību priekšmetu vai jomu vispār neapgūt!  Pirmajā gadā viņš, piemēram, mācās skolā, kur visu gadu intensīvi māca sportu un tehnoloģijas, bet matemātiku nolemts mācīties trijgades otrajā un trešajā gadā. Nākamgad šis skolēns nokļūst citā skolā, kur matemātika mācīta pirmajā gadā, bet tagad visu gadu klase cītīgi apgūst tehnoloģijas. Šis skolēns tātad mācās atkal to pašu, ko iepriekšējā skolā. Trešajā gadā viņš pāriet uz vēl citu skolu, bet tur matemātika un valodas ir jau bijušas un atkal jāmācās tās pašas tehnoloģijas. Variācija var būt arī cita. Pārejot no skolas uz skolu, piemēram, sanāk trīs gadus mācīties tikai valodas, vai tikai matemātiku u.tml.

Risinājums: standartā jānosaka mācību stundu skaits mācību priekšmetiem katrā mācību gadā! Jau tā būs pietiekama brīvība, salīdzinot ar agrāko sistēmu, kad mācību plānos pamatskolās stundas tika noteiktas nedēļas ietvaros.

Ir arī citi iebildumi un kļūdas, kas iespējams izskaidrojamas ar nepietiekamu dažu izvēlēto ekspertu kompetenci. Jau projekta darbības sākumā tika norādīts uz neskaidrībām ekspertu izvēlē. Biedrība “Latvijas Pedagogu dome” tāpēc ieteica iesaistīt oficiāli skolotāju profesionālās biedrības jau izglītības satura izstrādes sākumposmā. Diemžēl šis priekšlikums tika noraidīts. Te nu ir rezultāti.

Absurdi ir arī apgalvojumi, ka skolās turpmāk nebūs vajadzīgi sociālie pedagogi un audzinātāji, zinot par disciplīnas problēmām, ar ko nākas sastapties skolotājiem.

Turklāt jānodala piedāvātās teorētiskās ievirzes, kas izklausās visai pārliecinoši, lai gan pārsvarā ir patapinātas no dažiem ārzemju avotiem, no to īstenojuma konkrētos formulējumos sasniedzamo rezultātu aprakstā.

Šķiet, ka tagad ir pāragri jaunos standartu projektus virzīt apstiprināšanai Ministru kabinetā. Tie būtiski jāpārstrādā tieši no Latvijas valsts nacionālo interešu un vēsturiskās atmiņas pozīcijām, par kritēriju ņemot atbilstību LR Satversmei, un – ņemot vērā Latvijas atrašanos ES, NATO, ANO.

Loģiski būtu, ja jaunus izglītības standartus apstiprinātu tikai pēc projekta aprobācijas noslēguma un atbildošām korekcijām, labojot aprobācijā konstatētās nepilnības! Protams, projektā iesaistītās skolas var turpināt izmēģināt jaunās pieejas un materiālus.

Tieši rūpīga konkrētu mācību materiālu izstrāde varētu būt ieguvums no projekta. Standartu formulējumi, lai cik skaisti un precīzi arī tie izdotos, paši par sevi vēl nemaina mācību procesā notiekošo. Ir nepieciešamas jaunas mācību grāmatas, digitāli materiāli, interesanti paņēmieni un metodes. Daudziem Latvijas skolotājiem ir inovāciju pieredze, ko projekts varētu izmantot. Taču šī pieredze būtu nevis jāiespiež izdomātu prasību “Prokrusta gultā”, bet godprātīgi jāvāc un jāfiksē!

Skolotājiem ir aktīvi jāiesaistās projekta materiālu veidošanā un aprobācijā, bet projekta vadībai jāpiesaista viņi kā papildus eksperti! Līdz šim projektā par daudz resursu izšķiests semināros, demonstrējot vienas un tās pašas prezentācijas, nevis rūpējoties par palīdzību skolām – ar mācību materiāliem un metodiku!

Ja jaunais izglītības saturs jau tagad tiks forsēti virzīts apstiprināšanai Ministru kabinetā – neaprobēts, neizlabots, tad par eksperimenta “trusīšiem” izrādīsies nevis tikai tās 100 skolas, kuras brīvprātīgi pieteikušās piedalīties projektā, bet visi Latvijas skolēni un tās skolas, kas to nav izvēlējušās!

Problēmas var radīt neapdomāti sastādīts līgums, kurā iespējams noteikts, ka projekta rezultātā tapušo standartu neieviešanas gadījumā Latvijas valstij jāatmaksā piešķirtā struktūrfondu nauda!

Ko darīt šādā kļūmīgā situācijā?

Tādā gadījumā Ministru kabinetā ir jāapstiprina jaunie standarti kā viens no variantiem (lietošanai tām skolām, kuras tos izvēlas), bet pagaidām spēkā jāatstāj arī līdzšinējie standarti. Precedents tādai pieejai jau ir, kad iepriekšējais standarts Pamatizglītībā pieļāva divus atšķirīgus stundu sadalījuma (mācību plāna) variantus!

Projektā paredzēts izglītot tikai 6000 skolotāju, nevis visus, apgādāt 100 skolas ar jaunajiem materiāliem, nevis visas! Tātad, ja tiks apstiprināti tikai jaunie standarti, tad daļa skolu būs sliktākā situācijā nekā 100 eksperimenta skolas, jo lielākā daļa Latvijas skolu projektā nepiedalās un palīdzību nesaņem, bet jaunās prasības uz tām jau attieksies. Tā būtu nepieļaujama skolu, skolotāju un skolēnu diskriminācija – par ko tiešām jāsūdzas tiesību sargiem!

Rīgā ir skolas, kuras ar vecāku padomes lēmumu atteikušās piedalīties eksperimentā. Godātie vecāki – ziniet, ka šis lēmums nepasargās jūsu bērnus no eksperimenta! Tikai – atšķirībā no eksperimenta skolām – jūsu bērns un viņa skola būs sliktākā situācijā!

Vienīgā cerība, ka neapdomīgi lēmumi varbūt netiks pieņemti, ir nākamo Saeimas vēlēšanu tuvums. Bet pagaidām, lai reforma izdotos, sabiedrībai ir jānāk tai palīgā. Ir nepieciešama ne vien pedagogu, bet arī zinātnieku un inteliģences līderu līdzdalība.

Gribētos, lai Latvijā notiktu nopietna, pamatīga izglītības reforma, lai ienāktu interesantas pieejas, metodes un mācību saturs, kurā būtu līdzsvarotas gan jaunākās tendences un globalizācijas radītās realitātes, gan vietējās tradīcijas un Latvijas kultūras vērtības, lai pieaugtu gan absolventu konkurētspēja darba tirgū, gan viņu vēlme būt uzticīgiem savas valsts patriotiem un aktīviem tās veidotājiem!

 

Autors ir Dr., Latvijas Universitātes docents

 

 

 

CVK: Krievijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis Putins

Krievijā svētdien notikušajās prezidenta vēlēšanās uzvarējis pašreizējais valsts galva Vladimirs Putins, nodrošinot sev vēl vienu sešu gadu amata termiņu, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas publiskotie provizoriskie rezultāti pēc 99% vēlēšanu komisiju protokolu apstrādes.

Pēc šiem rezultātiem Putins ieguvis 76,65% balsu. Savukārt, pēc fonda “Sabiedriskā doma” aptaujas datiem, Putins saņēmis 77% balsu, bet, pēc VCIOM aptaujas datiem, 73,9% balsu, ziņo LETA/Interfax.

Vakarā Putins ieradās netālu no Maskavas Kremļa esošajā Manēžas laukumā, kur notika Krimas aneksijas ceturtajai gadadienai veltīts mītiņš-koncerts “Krima. Sevastopole. Krievija”. Sakot uzrunu no skatuves, Putins pateicās par viņam izrādīto atbalstu. “Liels paldies jums par rezultātu,” viņš sacīja. “Jūs esat mūsu kopīgā komanda, un es esmu jūsu komandas loceklis. Visi, kas šodien balsoja, ir mūsu kopīgā nacionālā komanda. Es tajā saskatu ne mazāk kā atzinību tam, kas izdarīts pēdējos gados ļoti sarežģītos apstākļos, redzu tajā mūsu cilvēku uzticību un cerību, ka mēs strādāsim tikpat saspringti, tikpat atbildīgi un vēl rezultatīvāk,” teica Putins. “Mūs gaida panākumi,” uzsvēra Krievijas prezidents.

Bez Putina vēlēšanās bija vēl septiņi kandidāti. Pēc CVK datiem, otrajā vietā izvirzījies Pāvels Grudiņins no Komunistiskās partijas ar 11,82% balsu. Tālāk seko Vladimirs Žirinovskis no ultranacionālistiskās Liberāldemokrātiskās partijas ar 5,68% balsu, Ksenija Sobčaka no opozīcijas partijas “Pilsoniskā iniciatīva” ar 1,66% balsu, Grigorijs Javļinskis no liberālās partijas “Jabloko” ar 1,04% balsu, Boriss Titovs no Izaugsmes partijas ar 0,75% balsu, Maksims Suraikins no partijas “Krievijas komunisti” ar 0,68% balsu, kā arī Sergejs Baburins no nacionālistiskās partijas “Krievijas tautas savienība” ar 0,65% balsu.

Vispazīstamākais opozicionārs Aleksejs Navaļnijs kā kandidāts vēlēšanām netika reģistrēts, jo viņam ir krimināla sodāmība lietā, kuru viņš pats dēvē par safabricētu. Navaļnijs bija aicinājis prezidenta vēlēšanas boikotēt.

Vēlētāju aktivitāte sasniegusi apmēram 67%, pēc vairāk nekā 95% vēlēšanu komisiju protokolu apstrādes paziņojusi CVK.

Iepriekšējās prezidenta vēlēšanās 2012.gadā piedalījās 65,3% balsstiesīgo Krievijas pilsoņu.

Pēc CVK sniegtās informācijas, ziņojumu skaits par pārkāpumiem vēlēšanu gaitā neesot liels.

Tomēr Krievijas opozīcijas aktīvisti un nevalstiskās organizācijas ziņo par daudziem pārkāpumiem svētdien notiekošajās prezidenta vēlēšanās. Galvenie minētie pārkāpumi ir fiktīvu biļetenu mešana urnās, kā arī urnu novietošana ārpus videokameru redzamības loka.

Jāzina valsts drošības labad

Lietuva šogad pabeigusi publiskot VDK aģentu reģistrācijas žurnālā iekļauto cilvēku sarakstu. Tas kopš gada sākuma raisīja viļņošanos kaimiņvalsts publiskajā telpā. Pēdējais notikums ir 5000 cilvēku protesta akcija 15. martā pie Lietuvas parlamenta Viļņā, lai paustu neapmierinātību ar to, ka Seims neanulēja deputāta Mindauga Basta mandātu. Viņš bija slēpis savus kontaktus ar VDK darbinieku, kas ir valsts pamatlikuma pārkāpums.

Lietuva ir Latvijai priekšā ne tikai bijušo VDK darbinieku un aģentu vārdu publiskošanas ziņā, bet arī lustrācijas procesa dēļ, kas jau kādu laiku ir pabeigts. Latvijā tas vispār nav noticis, un VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijai šogad līdz 31. maijam valdībā jāiesniedz ziņojums, kas būtu darāms ar VDK dokumentu mantojumu — vai un kā vajadzētu sabiedrībai atklāt aģentu vārdus.

Par Lietuvas pieredzi Ir iztaujāja Lietuvas Genocīda un pretošanās centra direktora vietnieku vēsturnieku Arūnu Bubni, kurš Rīgā piedalījās VDK izpētes komisijas rīkotajā konferencē Tīkls: totalitāro dienestu ārštata darbinieki, uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti. Konferencē viņš runāja par lustrācijas procesu Lietuvā pēc 1990. gada.

Bubnim ir gana liela pieredze ar VDK atstāto dokumentāro mantojumu, jo no 1993. līdz 1997. gadam viņš vadīja Lietuvas Īpašo arhīvu, kas tika izveidots, pārņemot VDK dokumentu arhīvu. Genocīda un pretošanās centrā viņš strādā kopš 2009. gada. Kā vēsturnieks ir pētījis nacistu varas laiku Lietuvā, nacionālo pretošanās kustību un policijas bataljonu vēsturi, kā arī holokaustu.

 

Vai var teikt, ka lustrācija Lietuvā ir pabeigta?

Uzskatu, ka lustrācija turpinās. Par tās sākumu var uzskatīt 1990. gada 27. martu, kad Lietuvas Augstākā Padome aicināja tos Lietuvas iedzīvotājus, kuriem bijusi saikne ar Valsts drošības komiteju (VDK), pārtraukt šo sadarbību, un to vārdi, kuri atzīsies šajā sadarbībā, tiks saglabāti noslēpumā un netiks atklāti sabiedrībai 75 gadus. Tā turpinās nevis no juridiski tiesiskā aspekta, bet informatīvi.

Lustrācijas procesu Lietuvā var iedalīt divos posmos — pirmais bija no 1990. līdz 1998. gadam, kas bija diezgan haotisks process. Otrais — no 1998. gada līdz, manuprāt, 2012. gadam. Faktiski 2012. gadā lustrācija beidzās tajā ziņā, ka beidzās šo VDK slepeno kadru darbinieku reģistrācija Valsts drošības departamentā.

Taču pats lustrācijas process formāli notiek arī tagad. Ir Lietuvas Lustrācijas komisija ar priekšsēdētāju Aļģimantu Urmonu, taču faktiski kopš 2012. gada šī komisija nedarbojas, lai arī juridiski nav likvidēta. Un laikam jau vairs nav arī tādas vajadzības, jo 2010. gadā Lietuvas Seims pieņēma labojumu likumā par mūsu Genocīda un pretošanās izpētes centru, un deva uzdevumu centram pētīt VDK darbības dažādus aspektus — gan virzienus, gan metodes, un to visu publiskot internetā un citos avotos. (Lietuvas Genocīda un pretošanās centrs tika izveidots 1992. gadā — red.)

No 2012. gada šis darbs arī sākās, tika izveidota speciāla vietne internetā Kgbveikla.lt, kurā publicēti dažādi dokumenti. Tur var atrast gan pašas VDK dokumentus, gan uzzināt par šīs organizācijas darbības metodēm, struktūru, aģentu vervēšanu. Kopš 2011. gada līdz pat šai dienai tur pakāpeniski tiek publicēti arī daži aģentu saraksti. Tā ka lustrācija turpinās kā informācijas atklātība, zinātniskā izpēte, dokumentu publiskošana. Lai gan no juridiskā aspekta personām, [kas minētas sadarbībā ar VDK], ir tiesības tiesāties ar Lustrācijas komisiju, ja viņas nav mierā ar komisijas lēmumu. Un, kamēr notiek tiesa, šā iespējamā aģenta vārdu nedrīkst publicēt — kamēr tiesa nav pieņēmusi lēmumu, ka šis cilvēks ir vai nav sadarbojies ar VDK. Šādā aspektā viss vilksies vēl gadiem, kamēr tiks publiskoti dokumenti.

Cik daudzās tiesās Lietuvā ir uzvarējuši šie bijušie aģenti?

Laikā no 2005. līdz 2011. gadam lustrācijas komisija izskatīja 462 sadarbībā ar VDK neatzinušos aģentu lietas. Pēc tajā laikā spēkā esošā likuma šiem VDK aģentiem bija jāatzīst sadarbība ar VDK Lustrācijas komisijai. Par tām personām, par kurām bija ziņas arhīvos, bet kuri nebija atzinušies sadarbībā, komisija no 462 lietām atzina, ka sadarbojušies ar VDK ir tikai 68. Bet Lietuvas valsts oficiālajā izdevumā par sadarbības faktu tika publicēti vēl mazāk — tikai 42 personu vārdi, jo pārējie iesniedza apelāciju tiesā. Kamēr tiesa nebūs izlēmusi, viņu vārdus nevarēja publicēt presē. Tāpēc var teikt, ka efektivitāte šim procesam nav liela — no 462 personām tikai 68.

Tie visi bija VDK aģenti, par šiem cilvēkiem Lustrācijas komisija bija savākusi dokumentus, bet tiesai ar to bieži vien bija par maz. Problēma Lietuvā ir tā, ka bijušo VDK aģentu un darbinieku personas lietas un dokumenti tika izvestas uz Krieviju — it īpaši pēdējo aktīvo aģentu, kuri darbojās laikā no 1988. līdz 1990. gadam. Arī veco — pensionēto vai mirušo — aģentu lietas un aģentūras arhīvs pārsvarā tika izvests uz Krieviju vai iznīcināts uz vietas Viļņā. Tāpēc tagad ļoti pietrūkst dokumentu, lai pierādītu aģentu vainu. Tā pamatā tiek pierādīta, balstoties dažādu VDK apakšvienību operatīvajā sarakstē, štata darbinieku atskaitēs, kuri, piemēram, raksta — aģents tāds un tāds tika nosūtīts uz Rietumvāciju vai ASV, ko viņš tur darīja un cik vērtīgu informāciju viņš pēc tam sniedza, vai arī tā informācija nebija vērtīga. Pārsvarā šī informācija [tiesai] nāk no VDK operatīvās sarakstes, jo mums Lietuvā nav pašu aģentu lietu, nav viņu kartiņas, nav dokumenta, kurā cilvēks ar savu parakstu apliecinātu sadarbību ar VDK.

Vai Lietuvā nav tādas aģentu kartotēkas kāda ir Latvijā?

Nav. Mums nav aģentu kartotēkas, nav arī aģentu personas un darba lietu. Tāpēc ir ļoti grūti pierādīt slepeno aģentu sadarbības faktu. Ar VDK štata darbinieku reģistrāciju nav problēmu, jo Lietuvā saglabājusies visa VDK, Iekšlietu ministrijas štata darbinieku kartotēka, bet par slepenajiem aģentiem trūkst dokumentu. Un, kad Lustrācijas komisija sagatavo par kādu personu lietu un sadarbības faktā ar VDK aizdomās turamais iesniedz prasību tiesā, tai šie operatīvie dokumenti bieži vien nav pietiekami [vainas pierādīšanai]. Tāpēc bieži vien šie cilvēki tiesās uzvarēja. Tāpēc šīs lustrācijas efektivitāte, var teikt, bija maza.

Izstāstiet, lūdzu, kādi VDK dokumenti ir publicēti jūsu centra uzturētajā mājaslapā Kgbveikla.lt!

Tur ir publicēti dažādi dokumenti, jo mūsu galvenais uzdevums ir ne tikai koncentrēties uz aģentiem, bet arī izskaidrot, kas tad bija VDK — kāda bija organizācijas struktūra, kādas bija apakšvienības, kas tās vadīja un kādas katrai vienībai bija funkcijas. Piemēram, kas bija VDK 1. daļa, 2. daļa, 5. daļa, ko tās darīja.

Mājaslapā var atrast arī visus Lietuvas VDK rajonu nodaļu vadītājus. Tur ir publicēts 332 VDK rezerves virsnieku saraksts. Tie bija virsnieki, kuri ikdienā VDK nestrādāja, bet strādāja dažādos uzņēmumos, un, ja notiktu kāda ekstremāla situācija — sāktos karš vai lieli sabiedriski nemieri — tad viņus varēja izsaukt.

Taču galvenais, kas piesaistīja sabiedrības uzmanību, bija VDK aģentu personas lietu reģistrācijas žurnāla publiskošana. To VDK izveidoja 1987. gadā, un neviens, izņemot pašus VDK darbiniekus, nezina, kāpēc tāds žurnāls tika izveidots un pēc kāda principa tajā tika ierakstīti cilvēki kā VDK aģenti. Tajā bija 1670 uzvārdu, un žurnāls atradās Lietuvas Valsts drošības departamenta rokās. Tikai 2011. gadā žurnālu no Valsts drošības departamenta atdeva Lietuvas Īpašajam arhīvam un tas nonāca sabiedriskajai lietošanai. Lietuvas Īpašais arhīvs ir bijušais Lietuvas VDK arhīvs, kas glabā bijušās VDK dokumentus.

2010. gadā izdarītajos likuma grozījumos mūsu centram bija dota brīvība publiskot informāciju no VDK dokumentiem, tai skaitā par VDK aģentiem. Mūsu darbinieki, kuri nodarbojas ar informācijas publiskošanu šajā vietnē, sāka darbu ar šo žurnālu 2011. — 2012. gadā, un šis darbs beidzās 2018. gada 5. janvārī, publiskojot pēdējo porciju ar bijušo VDK aģentu vai iespējamo aģentu sarakstu.

Vai tas ir tas pats saraksts, kurā iekļauts pazīstamais padomju laika aktieris Donāts Baņonis, kura vārda atklāšana sacēla vētru sabiedrībā?

Jā, tas ir tas pats saraksts, viņa vārds atradās pēdējā publiskotajā porcijā jeb pašās žurnāla beigās. Jāteic, ka nevienam īsti neinteresēja, ka pirms tam mēs šajā saitē publiskojām jau pusotru tūkstoti uzvārdu. Neviens lielu troksni par to netaisīja. Bet, kad publicēja tādas slavenības kā Donāts Baņonis, [diriģents] Sauļus Sondeckis vai mūsu arhibīskaps Vincs Sladkevičs, sākās troksnis, mūsu centru vainoja, ka darām sliktu darbu. Taču mēs darbojamies pēc likuma — ko Seims mums atļāvis, to darām. Tā nav mūsu anarhija, tas ir secīgs darbs, kas ilgst kopš 2012. gada.

Taču troksnis bija liels, un patlaban tiek runāts, ka, iespējams, Baņoņa un Sondecka dēli varētu centru iesūdzēt tiesā. Paskatīsimies. Pagaidām tas nav noticis, bet mēs tam gatavojamies, jo mums ir jau arī citi dokumenti, ne tikai šis aģentu reģistrācijas žurnāls. Mums ir nedaudz vairāk dokumentu par šo cilvēku darbību. Tāpēc mēs kā institūcija esam gatavi aizstāvēt savu pozīciju.

Protams, šajā žurnālā visi ierakstītie nebūt nav bijuši īsti VDK aģenti. Piemēram, bīskaps Sladkevičs. Varbūt šie cilvēki tika vervēti, bet nekad nesadarbojās. Tas pats bīskaps — pati VDK viņu izsvītroja no aģentu saraksta, jo viņš “nestrādāja”, proti, nedeva VDK nekādu informāciju. VDK viņu sākumā reģistrēja, bet viņš nestrādāja VDK labā. Un pēc tam VDK viņu noņēma no uzskaites. Tādu cilvēku, kuri nestrādāja VDK labā, bet bija ierakstīti žurnālā, pēc mūsu datiem, ir 37 no 1670 cilvēkiem. Viņi faktiski nebija aģenti, secināja mūsu vēsturnieki.

Kā to var noteikt?

Pēc VDK pētāmo dokumentu kopuma. Mēs katru personu “apstrādājam” individuāli. Ne tikai pieņemam — ja jau esi žurnālā, tad esi aģents. Katrai personai, katram uzvārdam iepretim meklējam papildu dokumentus, ko šis cilvēks VDK ir darījis. Katrs tiek individuāli izskatīts. Ne tikai tie, kuri ir minēti šajā [VDK aģentu reģistrācijas] žurnālā — itin visus cilvēkus, kas atrodami VDK dokumentos, pētām atsevišķi. Meklējam papildu dokumentus par katru personu.

Cik daudz laika jums prasīja saprast to, ka šie 37 cilvēki faktiski nav sadarbojušies ar VDK?

Mēs darbu sākām no 2012. gada, tikai pētot aģentūru, tas ilga sešus gadus, līdz 2018. gadam. Mūsu cilvēki ar katru vārdu darbojās nevis pavirši, bet ļoti skrupulozi. Mūs nevar vainot, ka esam bijuši pavirši, bet jāņem vērā arī tas, ka no šā [aģentu] žurnāla 1670 uzvārdiem 22 paši lustrējās. Tāpēc šie vārdi nav publiski pieejami. Tā kā viņi paši ir atzinušies sadarbības faktā ar VDK, pēc Lietuvas likumiem, valsts ir uzņēmusies saistības saglabāt viņu atzīšanos slepenībā un vārdus neatklāt. Lasītāji viņu vārdus sarakstā neatradīs.

Faktiski lustrācijas periods, kad bijušie aģenti varēja pieteikties un valsts uzņēmās saistības neatklāt viņu sadarbības faktu ar VDK, ir pagājis. Ir bijis pietiekami daudz laika to nokārtot. Bet cilvēki varbūt agrāk domāja — ak, tas viss paies, noklusīs un es izsprukšu sveikā. Jā, daudziem tā tas arī beigsies, jo nav pietiekami daudz saglabājušos dokumentu, lai pierādītu viņu sadarbību. Bet ir cilvēki, kuru sadarbību ar VDK var pierādīt.

Latvijas VDK dokumentu izpētes komisijas priekšsēdis Kārlis Kangeris ir izteicies, ka vajadzētu publiskot visu aģentu kartotēku.

Tā izdarīja Čehijā.

Taču Latvijā nekad nav bijis lustrācijas aicinājuma. Komisijai līdz 31. maijam valdībā jāiesniedz ziņojums, kā rīkoties ar VDK dokumentiem. Ja publicēs visus tur esošos uzvārdus, daži uzskata, ka tas var radīt lielus sabiedriskus satricinājumus. Kāda bija Lietuvas sabiedrības reakcija uz šīm publikācijām?

Protams, sabiedrība sadalījās — tajos, kuriem tas ir interesanti, un tajos, kuriem tas nav interesanti, piemēram, lielākajai daļai jaunatnes. Jo ir runa par pavisam citu laiku. Pagājuši gandrīz 30 gadi, valsts ir neatkarīga, izaugusi jauna paaudze, kura nezina, kas bija padomju varas gados. Jauniešiem tas nav aktuāli. Šis jautājums vairāk skar vidējo paaudzi, kas padomju varas laikā mācījās skolā un studēja, sāka darbu.

Protams, pastāv divi viedokļi, it īpaši tiem, kuri ir aizskarti ar šo lustrāciju vai uzvārdu publiskošanu presē. Viņu ģimenes un paziņas ir pret to — kāpēc to vajag, tik daudz gadu ir pagājis, atkal sākas raganu medības. Un kaut kādā ziņā viņiem ir taisnība. Lietuvā un Latvijā, patlaban mūsu Baltijas reģionā ir daudz svarīgākas tēmas nekā lustrācija un šī VDK aģentu meklēšana.

No otras puses, ir politiķi un partijas, kuras domā, ka sabiedrībai ir jāzina patiesība par padomju varas laiku — kurš ko darīja padomju laikā, kurš bija patriots, kurš bija neitrāls, kurš sadarbojās ar VDK, bet kuru VDK vajāja. Es piekrītu tam, ka sabiedrībai ir jāzina patiesība, tai ir tiesības saņemt informāciju par jebkuru jautājumu, ja vien tas neskar cilvēka dziļi personisku dzīvi un sensitīvus personiskus jautājumus, piemēram, veselību, ģimenes stāvokli.

Donāta Baņoņa dēls pēc tēva vārda publiskošanas paziņoja, ka aizbrauks no Lietuvas. Vai tas ir noticis?

Nē, es arī nedomāju, ka viņš aizbrauks. Protams, var saprast pirmo reakciju — Baņonis ir ļoti pazīstams cilvēks, slavens aktieris gan bijušajā Padomju savienībā, gan Lietuvā, viņš ir zvaigzne. Tas ir šoks ģimenei. Tagad ir mājieni, ka dēls centru iesūdzēs tiesā. Paskatīsimies, vai tas notiks. Es nedomāju, ka no tā viņš gūs apmierinājumu.

Vai pirms šo sarakstu publicēšanas jūs centrā prognozējāt, kāda varētu būt sabiedrības reakcija?

Mēs domājām par to, bet tādu rezonansi negaidījām. Kad publicējām pirmo pustūkstoti uzvārdu, jau teicu, ka nekāda trokšņa nebija. Arī tajā sadaļā bija pazīstamu cilvēku vārdi, bet neviens tam nepievērsa uzmanību.

Jaunākais skandāls izraisījies ar laikraksta Respublika redaktora un īpašnieka Vita Tomkus publicēto aizdomās par sadarbību ar VDK turēto aģentu sarakstu, kurā atrodama virkne politiķu, sākot no prezidentes Daļas Grībauskaites. Tur iekļauti arī valdības locekļi un deputāti. Internetā šis saraksts nav publicēts, tikai drukātajā avīzē. Kā to vērtējat?

Domāju, ka tas bija Tomkus gājiens ar “zirdziņu”, lai piesaistītu uzmanību sev un savai avīzei, lai avīzi vairāk pārdotu. Manuprāt, tas ir komerciāls gājiens. Viņš arī zina, ka tas nav tik vienkārši — šādu sarakstu publicēt. Tāpēc viņš ierakstījis, ka tie ir “aizdomās par sadarbību ar VDK turētie iespējamie aģenti”.

No kurienes viņš varētu būt ņēmis šo sarakstu? Cik tas ir ticams?

Piemēram, viņš ir paņēmis arī mūsu publiskoto aģentu žurnāla sarakstu, pēc tam mehāniski tur iekopējis parlamenta deputātus, paskatījies vēl Lietuvas Vēstures institūta pētnieku sarakstu un to iekopējis. Viens no tiem varbūt esmu arī es. (Smejas)

Tur ir daudz lielu muļķību. Piemēram, mūsu parlamenta deputāte no konservatīvās partijas Agne Bilotaite, kura nemaz nevarēja kļūt par VDK aģenti, jo viņa 1990. gadā bija astoņus gadus veca. Arī Pauļus Saudargs 1990. gadā bija deviņus vai desmit gadus vecs. Kāpēc minu 1990. gadu — tāpēc, ka to uzskata par VDK darbības pēdējo gadu. Nav iespējams, ka šie cilvēki būtu bijuši VDK aģenti. Taču Tomkus viņus iekļāvis savā sarakstā. Maigi izsakoties, tas nav nopietni.

Kāpēc tad Tomkus to darīja? Vai tā bija kāda politiska izrēķināšanās?
Tomkus ir “huligāns”. Pārsvarā šajā sarakstā ir cilvēki no konservatīvās partijas. Tomkus no visām partijām visvairāk nemīl šo partiju. Taču sarakstā ir arī cilvēki no citām partijām, ir ministri, prezidente Grībauskaite. Izlasot šo sarakstu, vieglāk ir nosaukt, kuru tur nav. Šajā sarakstā patiesība ir sajaukta ar izdomājumiem. Atdalīt, kura ir patiesība un kuri ir meli — tas ir diezgan sarežģīti.

Domāju, ka daži cilvēki Tomku iesūdzēs tiesā. Viņš arī blefo, sakot, ka ne visu informāciju esot publicējis, kaut ko pietaupījis. Redzēsim. Viņš gan arī pats sevi ir iekļāvis šajā sarakstā — ir Vītauts Landsberģis un [viņa mazdēls, eiroparlamentārietis] Gabriels Landsberģis, bet abiem pa vidu Tomkus (smejas). Tādā goda vietā.

Varu pieļaut, ka šajā sarakstā esmu minēts arī es. Tajā iekļauta grupa vēsturnieku. Tur nav minēts mans pilns vārds, tikai A. Bubnis. Varu pieņemt, ka Tomkus ir domājis mani, bet ar to uz tiesu neiesi.

Domājot par to, no kurienes viņš šo sarakstu savācis, pieļauju, ka viņš varētu būt paņēmis daļu no Zingera komisijas veidotā saraksta. (1998. gadā Lietuvā ar prezidenta Valda Adamkus dekrētu tika izveidota komisija nacistiskā un padomju opukācijas režīmu noziegumu Lietuvā izvērtēšanai, viens no tās vadītājiem bija Seima loceklis Emanuelis Zingeris — red.). Es paskatījos, ka Tomkus sarakstā minētie vēsturnieki darbojās šajā komisijā vai nodarbojās ar šā perioda pētniecību. Tāpēc pieņemu, ka Tomkus sarakstā vēsturnieki nokļuva ar vienu copy paste darbību.

Tomēr ir arī cilvēki, cik zinu, kuri ir bijuši aģenti. Pagaidām par šo publikāciju Lietuvā valda klusums. Tomkus par to ir ļoti aizkaitināts, jo viņš cerēja uz lielu sabiedrisku diskusiju, taču nekā tamlīdzīga nav. Nav diskusijas TV, nav citos medijos. Viņš cerēja uz bumbas sprādziena efektu, bet ir klusums kā kapsētā.

Sadarbībā ar PSRS slepenajiem dienestiem Lietuvas Lustrācijas komisijai noteiktajā termiņā brīvprātīgi atzinušies 1589 cilvēki. Lietuvas valsts ir apsolījusi neatklāt viņu vārdus 75 gadus. Vai tas nav par ilgu?

Princips ir pareizs, taču tas ir pārāk ilgs klusēšanas periods. 30 — 35 gadu periods būtu pilnīgi pietiekams, jo šos dokumentus nevar izmantot arī vēsturnieki. Taču arī valsts nevar neko mainīt, jo tā savulaik ir uzņēmusies saistības pret šiem cilvēkiem. Ja tagad kaut ko mainīs, kāda tad būs valsts autoritāte? Solījums ir jāpilda. Protams, likumu var mainīt, var samazināt termiņu, bet tagad visu publiskot, manuprāt, būtu negodīgi no valsts puses. Es arī pieļauju, ka avīzes Respublika sarakstā varētu būt iekļauti daži cilvēki, kuri ir kādreiz atzinušies sadarbībā ar VDK [un kuru vārdu neatklāšanu apņēmusies sargāt valsts]. Tas ir iespējams.

Jūsu centra vadītāja Biruta Burauskaite ir teikusi, ka vajag publicēt visu, kas ir atrasts. Vai jūs ieteiktu mūsu VDK komisijai publicēt Latvijas VDK aģentu kartotēku, kas tagad nav publiski pieejama un glabājas Satversmes aizsardzības birojā?

Man ir grūti kaut ko ieteikt, jo nezinu, kādi ir Latvijas likumi. Piemēram, vai darbojas personas datu aizsardzības likums, kā to saskaņot ar šāda saraksta publiskošanu — vai tur nebūs kolīzijas. Tas ir juridisks jautājums.

Es kā vēsturnieks esmu par publiskošanu, jo katra zinātne vēlas izzināt savu jomu. Zināšanas, tiesības uz informāciju — uzskatu, ka tas ir svarīgi pašai vēsturei. Uzzināt svarīgas vēsturiskas lietas. Tomēr ir jāskatās, vai neradīsies kolīzijas ar citiem likumiem. Publicējot šo kartotēku, kas tur būs? Vārds, uzvārds, dzimšanas gads, segvārds, personīgās lietas numurs. Tā ir informācija, kas neaizskar cilvēka personīgās dzīves informāciju. Tie ir anketas dati un varbūt nerada nekādas kolīzijas ar likumiem, ja uz šo lietu skatās vairāk liberāli.

Vai varam teikt, ka arī 2018. gadā ir jūtami kādi VDK zirnekļa tīkli no pagātnes?

Jā, jo vecākā un vidējā paaudze vēl ir gana aktīva. Mums Lietuvā bija skandāls, kad atklājās, ka bijušais Lietuvas Valsts drošības departamenta — tas ir kā Latvijas Drošības policija — direktora vietnieks bija VDK rezervistu sarakstā. Kad toreizējais departamenta direktors aizgāja no darba, šis cilvēks kļuva par departamenta vadītāju, bet ilgi tur nenoturējās, jo atklājās šī pagātnes saikne.

Domāju, ka jebkuram cilvēkam, kas tagad ir vecāks par 55 gadiem, teorētiski kaut kādā veidā var būt bijusi kāda saikne ar VDK. Daļa no šiem cilvēkiem ir kļuvusi par ietekmīgiem politiķiem, valsts darbiniekiem, pazīstamiem sabiedrības cilvēkiem.

Tad kāda šādai publiskošanai, jūsuprāt, var būt ietekme uz sabiedrību?

Konkrēti ņemot Latviju — jums ir VDK aģentu kartotēka. Ja to publiskosiet, jūs zināsiet, kurš ir kurš. Zināsiet, ka kāds ierēdnis vai ministrs, vai politiķis ir bijušais VDK aģents.

Konferencē daudzi referenti teica, ka šī zināšana, lustrācija ir valsts drošības jautājums.

Jā, lai arī šo cilvēku, kuri sadarbojušies ar VDK, gadu no gada kļūst mazāk, taču gadus 10 — 20 šis jautājums vēl no valsts drošības viedokļa būs svarīgs. Pēc tam jau būs citi saraksti — Federālā drošības biroja vai CIP. Taču arī tie, kuri ir sadarbojušies ar VDK, var iekļūt šo dienestu sarakstos. Viņus ar šantāžas palīdzību var piespiest sadarboties, piemēram, ar Krievijas specdienestu. Ja cilvēks valstī ieņem augstu amatu, viņu var šantažēt. Viņš var kaut ko zaudēt. Domāju, ka labāka ir atklātība un skaidrība. Valsts drošības labad.

Latvijā jāievieš ģimenes nodokļu deklarācija (papild.)

No 1. marta visi iedzīvotāji, kas vēlas saņemt pārmaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli, var iesniegt nepieciešamos dokumentus Valsts ieņēmumu dienestā (VID), izmantojot EDS sistēmu. Dati liecina, ka iedzīvotāji ļoti aktīvi izmanto šo iespēju, piemēram, par 2016. gadu ir atmaksāta pārmaksa 121, 44 miljonu eiro apmērā. Tie ir ļoti iespaidīgi rādītāji, kuri liecina par iedzīvotāju aktivitāti.

Jāņem vērā, ka 2018. gada laikā iedzīvotāji var pieprasīt pārmaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli ne tikai par 2017. gadu, bet arī par 2016. un 2015. gadu, un līdz šā gada 16. jūnijam arī par 2014. gadu. Tā ir t.s. brīvprātīgā gada ienākumu deklarācija iedzīvotājiem, kuri neveic nekāda veida saimniecisko darbību un vēlas saņemt atpakaļ pārmaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli par attaisnotajiem izdevumiem – medicīnas un izglītības pakalpojumiem.

EDS sistēma ļoti atvieglo visu procesu, piemēram, gadījumos, kad iedzīvotājs iesniedz informāciju par izglītības izdevumiem, nekādi dokumenti nav jāpievieno – sistēma aprēķina visus datus automātiski. Papildus dati jāievada tikai medicīnas izdevumu gadījumos. Šogad deklarācijas iesniegšanas un attaisnoto izdevumu atmaksas nosacījumi ir tādi paši kā pērn, taču nākamajā gadā ir gaidāmas izmaiņas, turklāt pozitīvas.

Pozitīvas izmaiņas

2019. gadā mēs varēsim iesniegt deklarāciju, lai saņemtu atpakaļ pārmaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli par attaisnotajiem izdevumiem 2018. gadā.

IIN atmaksa veidojas, ja ir iemaksāts budžetā IIN un nodokļa maksātājs uzrāda apmaksātus attaisnotos izdevumus par sevi un apgādājamām personām. Ar 2018. gadu maksimālā attaisnoto izdevumu summa par sevi ir 600 eiro un katru apgādājamo arī būs 600 eiro. Līdz ar to, piemēram, zobārsta pakalpojumi un izglītības pakalpojumi ietilps šajos 600 eiro. Praktiski tas nozīmē, ka atgūstamā summa par izglītības izdevumiem ir palielināta līdz 600 eiro, bet iepriekš bija 215 eiro.

Vēl jāpiebilst, ka nākotnē būs arī kāds ierobežojums – summai jābūt līdz 50% no apliekamā ienākuma un neizmantoto summu, ko iedzīvotājs nav pieprasījis atmaksai, varēs atlikt tikai līdz trīs gadiem. Šogad vēl ir spēkā termiņš līdz pieciem gadiem.

Ieviest ģimenes deklarāciju

Latvijā būtu nepieciešams veidot ģimenes deklarāciju, proti, kad vienam ģimenes loceklim ir tiesības aizpildīt vienu kopēju deklarāciju par visiem ģimenes locekļiem. Tas atvieglotu darbu gan VID, gan pašiem iedzīvotājiem – jau tagad virkne ģimeņu saskaras ar situāciju, kad viens tās loceklis palīdz aizpildīt deklarāciju visiem pārējiem. Ar ģimenes locekļiem šeit domāju laulātās puses un bērnus, par kuriem vēl ir spēkā minētā nodokļu atmaksa, attiecīgi, kamēr bērni ir apgādājamās personas.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji pārmaksātos nodokļus var atgūt ne tikai par izglītības un medicīnas pakalpojumiem, bet arī diferencēto neapliekamo minimumu, darba vietās nepiemērotiem atvieglojumiem, pensiju fondiem, dzīvības apdrošināšanu un ziedojumiem vai dāvinājumiem politiskajām partijām.

Piebildīšu, ka ir vairāki nosacījumi, pie kuriem iedzīvotājiem ienākumu deklarācijas iesniegšana ir obligāta, piemēram, ja iedzīvotāji ir veikuši saimniecisko darbību (piemēram, ir individuālā uzņēmuma īpašnieki, izīrē vai iznomā savu īpašumu, ir zemnieku saimniecības īpašnieki, ir guvuši ienākumus no profesionālās darbības u.c.), ir guvuši ienākumus ārvalstīs, tajā skaitā jūrnieki, kuri bijuši nodarbināti uz starptautiskos pārvadājumos izmantojama kuģa, ir guvuši ar nodokli neapliekamos ienākumus, kas kopumā 2017. gadā pārsniedza 4000 eiro (piemēram, gūti ienākumi no personiskās mantas pārdošanas), ir guvuši ienākumus, kuri apliekami ar 10% nodokļa likmi (piemēram, ienākumu no dividendēm, ienākumu no augoša meža vai kokmateriālu pārdošanas, no kuriem nodoklis nav ieturēts ienākuma izmaksas vietā) vai ir guvuši citus ar nodokli apliekamus ienākumus, no kuriem izmaksas vietā nav ieturēts nodoklis, t.sk. no fiziskām personām saņemti dāvinājumi, kas ir apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

 

Autore ir Biznesa augstskolas Turība lektore

(labota sadaļa “Pozitīvas izmaiņas”)

Ministrs noskatās, kā deputātiem aizbāž muti

Trīs. Pēc šomēnes pieņemtajiem grozījumiem Rīgas domes nolikumā tik daudz jautājumu deputāts drīkst uzdot vienam ziņotājam domes sēdes laikā. Kamēr opozīcija sacēlusi trauksmi par «antidemokrātiskajiem grozījumiem» un atbildīgais ministrs Kaspars Gerhards (NA) paziņojis, ka šāds liegums neatbilst likumiem, izrādās — līdzīgi ierobežojumi klusībā jau darbojas citu lielo pilsētu domēs. Kā rīkosies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM)?

Galvaspilsētai identiska situācija ir Saskaņas pārvaldītajā Rēzeknē, kur jau kopš 2014. gada par vienu domes sēdē izskatāmo jautājumu katram deputātam ir tiesības vaicāt ne vairāk kā trīs reizes. 2014. gada oktobrī VARAM ir nosūtījusi atzinumu Rēzeknes domei, ka šī norma nav likumīga, bet atbildi tā arī nesaņēma. «Tā kā netika saņemtas sūdzības, mēs palikām pie tā, ka savu viedokli esam izteikuši, bet Rēzekne paliek pie sava.» Ja būtu sūdzības, norma nekavējoties tiktu atcelta, skaidro VARAM parlamentārais sekretārs Jānis Eglītis.

Savukārt Daugavpilī un Liepājā domes sēdes vadītājam ir tiesības pārtraukt jautājumu uzdošanu, ja izvaicāšana par vienu lēmuma projektu pārsniedz desmit minūtes, bet Jelgavā debates pēc ziņojuma paredzētas tikai tad, ja deputāti par šādu iespēju nobalso. Arī tas neatbilst likuma burtam un garam, uzsver Eglītis. Tomēr esot pieredzētas arī situācijas, kad deputāti jautājums izmanto, lai kavētu sēdi, un vaicā par lietām, kas neattiecas uz tēmu. «Tik ilgi, kamēr neviens nejūtas aizskarts un tas netraucē domes darbam, mēģināt ar savu rīkojumu apstādināt pēc iespējas vairāk saistošos noteikumus nevienam nav pašmērķis. Pašmērķis ir, lai domes turpina pilnvērtīgi strādāt,» ministra kavēšanos ar šo normu atcelšanu skaidro Eglītis.

Taču skandāls Rīgas domē mudinājis uz aktīvāku rīcību. Visu pašvaldību domes saņēmušas vēstuli, ar kuru ministrija uzliek tām par pienākumu izvērtēt savus nolikumus. Ja tajos ir punkti, kas deputātiem traucē veikt viņu pienākumus, tie jāatceļ. «Ja viņi paši to nespēs izdarīt, tad ar ministra rīkojumu tiks atcelts jebkurš normatīvais akts, kas neatbilst Latvijas likumiem, Satversmei un likuma garam,» sola Eglītis.