Zināt, kurš ir kurš • IR.lv

Zināt, kurš ir kurš

Arūns Bubnis. Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Māra Miķelsone

Lietuva šogad pabeigusi publiskot VDK aģentu reģistrācijas žurnālā iekļauto cilvēku sarakstu. Kāda bija sabiedrības reakcija, stāsta Lietuvas Genocīda un pretošanās centra direktora vietnieks Arūns Bubnis

Teorētiski jebkuram cilvēkam, kurš patlaban ir vairāk nekā 55 gadus vecs, padomju varas laikā varēja būt bijusi kaut kāda veida saskarsme ar Valsts drošības komiteju (VDK). Tagad daļa šo cilvēku ir kļuvuši ietekmīgi, sabiedrībā pazīstami, saka Lietuvas Genocīda un pretošanās centra direktora vietnieks Arūns Bubnis. Viņš pagājušajā nedēļā bija ieradies Latvijā, lai VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas rīkotā konferencē pastāstītu par lietuviešu īstenoto lustrācijas procesu, kas ilga kopš 1990. gada.

Konferences starpbrīdī Bubnis piekrīt «izvēdināt galvu» un kopā ar Ir dodas uz trokšņaino Andalūzijas suni. Viņš taupās pusdienām, kuras sarūpējuši konferences organizatori, tāpēc sarunas smago tēmu atšķaidām ar uzkodām.

Lustrācijas process, kurā izvērtēti dati par personu slepenu sadarbību ar bijušās Pa-domju Savienības specdienestiem, pēc Bub-ņa domām, faktiski noslēdzās 2012. gadā. Tad beidzās VDK slepeno darbinieku reģistrācija Lietuvas Valsts drošības departamentā, kur viņu atzīšanās sadarbībā ar čeku un citi dokumenti glabājās līdz brīdim, kad tika nodoti Lietuvas Genocīda un pretošanās centram. Lustrācijā bijušajiem čekas darbiniekiem un ziņotājiem tika dota iespēja pieteikties drošības iestādēs, pretī saņemot valsts garantijas, ka viņu vārdi 75 gadus netiks publiskoti. Lustrācijas komisija joprojām «uz papīra» pastāv, taču pēdējos piecus gadus nav reāli darbojusies. Savukārt Lietuvas Genocīda un pretošanās centra uzdevumi ir plašāki — sabiedrībai skaidrot un pētīt dažādus VDK darbības aspektus, publiskot informāciju un dokumentus internetā. Vēsturnieks Bubnis centrā darbojas kopš 2009. gada, bet pirms tam pētījis nacistu varas laiku Lietuvā, nacionālo pretošanās kustību un policijas bataljonu vēsturi, vadījis Lietuvas īpašo arhīvu, kas tapa uz VDK arhīva bāzes. Atšķirībā no Latvijas VDK dokumenti Lietuvā netika sadalīti pa dažādām institūcijām, bet palika vienkopus. Tagad šajā pašā arhīvā glabājas arī Lietuvas kompartijas un padomju laika Iekšlietu ministrijas dokumenti. Bubnim pieredze ar VDK dokumentiem ir kopš 1993. gada, kad viņš sāka darbu Īpašajā arhīvā.

Latvijas VDK izpētes komisijai līdz 31. maijam valdībā jāiesniedz ziņojums, kā rīkoties ar VDK dokumentu mantojumu. Atšķirībā no kaimiņvalsts lustrācijas process pie mums nav noticis. Tagad sabiedrības uzmanību piesaista VDK aģentu kartotēka, kuru tikai šogad sāka pētīt komisija. Publicēt visu vai nepublicēt? Genocīda un pretošanās centra uzturētajā interneta vietnē Kgbveikla.lt publicēti dažādi VDK dokumenti, publikāciju skaitā atrodami arī cilvēku saraksti. Vai lietuvieši atklājuši visus VDK aģentus? Lietuvas Lustrācijas komisijai noteiktajā termiņā brīvprātīgi atzinušos 1589 cilvēku vārdus nevarēs uzzināt 75 gadus, jo tik ilgu laiku valsts solījusi saglabāt noslēpumā viņu sadarbības faktu ar VDK. Genocīda un pretošanās centra interneta vietnē ikviens var atrast 332 VDK rezerves virsnieku sarakstu, un šā gada 5. janvārī tur pabeidza publicēt VDK aģentu personas lietu reģistrācijas žurnālu ar 1670 uzvārdiem. Jāņem vērā arī, ka 22 šajā žurnālā minētie paši lustrējās, un viņu uzvārdi tātad netiek atklāti. Tieši pēdējo dokumentu publikācija piesaistīja vislielāko uzmanību, jo sarakstā bija vairāku sabiedrībā pazīstamu cilvēku vārdi — padomju gados populārais aktieris Donāts Baņonis, diriģents Sauļus Sondeckis, arhibīskaps Vincs Sladkevičs. Bubnis pasmaida, ka šie uzvārdi atklājās pašās saraksta beigās, lai gan pirms tam publiskotajā pusotrā tūkstotī arī ir pazīstami ļaudis, «taču tie nevienam īsti neinteresēja». Tagad centram daži pārmet sliktu darbu, bet Bubnis uzsver, ka darbojas likuma ietvaros un šo sarakstu publiskošana ir kopš 2012. gada ilguša secīga darba rezultāts. Sondecka un Baņoņa dēli solījuši centru iesūdzēt tiesā. «Paskatīsimies,» saka Bubnis, «pagaidām tas nav noticis, bet mēs tam gatavojamies. Mums ir nedaudz vairāk dokumentu par šo cilvēku darbību, ne tikai šis aģentu reģistrācijas žurnāls.» Kāpēc VDK 1987. gadā izveidoja šo žurnālu un pēc kāda principa tajā tika ierakstīti cilvēki kā VDK aģenti, tagad neviens, izņemot pašus VDK darbiniekus, nezina, atzīst Bubnis. Viņš arī atgādina, ka Lietuvā nav tādas aģentu kartotēkas kā Latvijā. Lielu daļu dokumentu VDK izveda uz Krieviju vai iznīcināja uz vietas. Interesanti, ka ne visi šajā žurnālā ierakstītie bijuši īsti VDK aģenti. Tāds ir jau minētais bīskaps Sladkevičs, jo pati VDK viņu izsvītroja no saraksta tāpēc, ka it kā savervētais aģents nav darbojies, proti, nav sniedzis nekādu informāciju. Tādu cilvēku, kurus VDK «noņēma no uzskaites», pēc centra datiem, sarakstā esot 37.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu