Kā uzcelt kalnus

Jānis Jansons, We Build Parks īpašnieks un valdes priekšsēdētājs. Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

Lai nodibinātu uzņēmumu, cēsnieks Jānis Jansons 2008. gadā pārdeva mīļo mocīti. Toties tagad var lepoties ar Dienvidkorejas olimpiskajām spēlēm ierīkotu snovborda trasi

Uz lūgumu atsūtīt pēdējo gadu finanšu datus, uzņēmuma We Build Parks kontaktpersona zibenīgi atbild ar apgrozījuma pārskatu… līdz 2020. gadam. Augšupejoša līkne! Pagājušogad apgrozījums dubultojies, šogad to plānots palielināt vēl par 30%. Tālākā prognoze gatavota kredīta iegūšanai, neslēpj uzņēmuma vadītājs Jānis Jansons. Proporcionāli apgrozījumam jāaug arī peļņai.

Jāņa balsī nav šaubu. Papildus klātienē stāstītajam gados jaunais snovborda, velo un veikparku būvniecības boss brīvdienās sagatavojis arī rakstisku We Build Parks attīstības «laika līniju». Pie vairākiem paragrāfiem atrodu konstatējumu «sapņi piepildās». Tā vairs nešķiet tikai emocionāla atkāpe, kad lasītājs tiek līdz pēdējam teikumam: «2018. Piedalāmies olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā. 40 dienas esam pašā epicentrā. Esam atbildīgi par Slopestyle un Big Air trašu izbūvi. Neaizmirstama dzīves pieredze!»

No bēniņiem līdz Phjončhanai

«Bijām Cēsu tīņi īstajā vietā un laikā. Sāka attīstīties Žagarkalns, mēs bijām snovbordisti — ar paštaisītiem, smieklīgiem dēļiem, makšķernieku zābakiem…

Izrādījām interesi palīdzēt būvēt kaut ko priekš mums pašiem,» Jānis Jansons atceras, kā gadsimtu mijā ar draugu Jāni Daļecki apguvuši sniega pauguru radīšanas prasmes. Skolnieciņi sākumā strādājuši, lai tikai saņemtu kārotās ieejas biļetes snovošanai. Taču sevi pierādījuši tik labi, ka jau nākamajā sezonā kalna saimnieks Juris Žagars par līdzīgiem uzdevumiem sācis maksāt algu. «Mums pat vēl nebija 18 gadu,» iesmejas Jansons. «Žagarkalns strauji kļuva populārākais Baltijā, un tā mēs izdzīvojām sniega kūrorta dzīvi visos līmeņos — strādājām par instruktoriem pie pacēlājiem, snovborda skolu taisījām, Latvijas čempionātus organizējām…»

Pēc vidusskolas abi Jāņi studējuši tūrisma organizāciju un vadību, Jansons — Vidzemes Augstskolā, Daļeckis — Turībā. Taču profesionālā izvēle jau bija notikusi. «Kalnus taisīt var iemācīties, tikai to darot daudzu gadu garumā,» atzīmē Jansons. «Patiesībā tie nav kalni, bet gan milzīgas sniega pumpas, 5—7 metrus augstas, ko izveidojam noteiktos pamatreljefos ar īpašiem traktoriem, integrējot dzelzs konstrukcijas. Tās izskatās kā skulptūras, pa kurām snovbordists veic braucienus. Mākslīgais sniegs ir daudz izturīgāks, nekā cilvēkiem liekas. Ļoti blīvs, sasalst strauji.»

Nopietnāk atsperties amatā puišiem palīdzējusi ekonomiskā krīze. 2008./2009. gada ziema laikapstākļu ziņā bija pietiekami laba, taču cilvēkiem nebija naudas sportošanai. Žagarkalna administrācija samazināja sniega parka budžetu un algas. «Loģiski, viņiem vajadzēja izķepuroties, bet mēs bijām jauni, enerģijas pilni. Apkopojām savu pieredzi, izsūtījām portfolio visiem Baltijas snovošanas kalnu īpašniekiem. Tā tieši krīzes laikā mums radās jau septiņi klienti — arī Lietuvā un Igaunijā,» atceras Jansons. Lai nodibinātu uzņēmumu un izveidotu tā konceptu, viņš 2008. gada nogalē par 500 latiem pārdevis savu mocīti Honda Rebel. Divus mēnešus ar draudzeni Lindu mājas bēniņos internetā studējis industrijas pieredzi pasaulē, sācis strādāt kā individuālais komersants. 2012. gadā nodibinājis Baltic Snowpark Agency Projects, kas vēlāk kļuva par We Build Parks.

Jau 2010. gadā censonis bija izsūtījis sadarbības piedāvājumus vairākiem lieliem Eiropas sniega parku veidotājiem. Vācu firma Schneestern atbildējusi apstiprinoši. «Esam labi draugi, lieliski partneri. Prieks strādāt kopā, zinot, ka šie projekti ir labākais, kas pasaulē notiek. Esam cēluši privātas sniega pilis olimpiskajiem čempioniem, tikuši pie visjaunākās tehnikas, ko nodrošina pasākumu atbalstītāji. Schneestern vairāk atbild par plānošanu un klientu piesaisti, jo atrodas tieši Alpu centrā, mēs atbildam par izbūvi.»

1998. gadā piedzīvojis debiju olimpiskajās spēlēs, šajā laikā snovbords ir attīstījies par respektablu olimpisko sporta veidu ar septiņām disciplīnām. 2015. gadā Schneestern kopā ar Baltic Snowpark Agency Projects pieteica dalību 2018. gada ziemas olimpisko spēļu iepirkumā snovborda trašu būvniecībā un uzvarēja.

Tas bija tikai sākums. Konkursa noteikumi paredzēja 2016. gadā piedalīties testa pasākumā Dienvidkorejā, uzbūvēt trasi pasaules kausa sacensībām vienai no olimpiskajām disciplīnām. «Trijās nedēļās ekstrēmos laikapstākļos izveidojām līdz šim unikālāko Slopestyle trasi snovborda vēsturē. Atlēti, kā arī Dienvidkorejas un Starptautiskā Olimpiskā komiteja bija sajūsmā. Tika parakstīts līgums olimpiskajām spēlēm. Sapņi atkal piepildās!» iesaucas Jānis Jansons.

Phjončhanas olimpiskajās spēlēs Latvijas komanda piedalījās ne tikai Slopestyle, bet arī lielās Big Air trases būvēšanā. Citas olimpiskā sniega parka daļas bija ASV un Jaunzēlandes kolēģu atbildība. Būvniecībai un trašu tehniskajai uzraudzībai olimpisko sacensību laikā latviešu komanda Phjončhanā veltīja 47 dienas.

«Tas, ko var redzēt televīzijā vai bildēs, ir ļoti sterils, perfekts. Man visinteresantāk bija redzēt būvniecību, milzīgo vērienu, «aizkadrus»,» atceras Jānis. «Tiešām nopietni — Slopestyle trasē vien sešas platformas ar gandrīz 30 kamerām, gaisā riņķo ziņu aģentūru helikopteri!» Emocionāli bijis tuvumā vērot pasaules labākos sportistus, savus elkus, klātienē redzēt atklāšanas ceremoniju.

«Tīņu gados, kad olimpiādi skatījāmies televīzijā, nelikās, ka mēs tur varētu kādreiz nonākt,» kalnu būvētājs atzīstas. «Bet tagad [Dienvidkorejā] pat prezidents Vējonis uzaicināja mūs tikties, izstāstīt savu stāstu. Diemžēl latviešu sportisti traumu dēļ nebija izturējuši kvalifikāciju, olimpiskajā parkā Latvijas karogs neplīvoja. Toties mēs tur ar lielu prieku pārstāvējām Latviju.» Jā, olimpiskā trase bijusi gan ģeogrāfiski tālākais punkts, kur viņi līdz šim ir strādājuši, gan arī nozīmīgākais objekts.

Bizness — glabāt sniegu

Kā gluži pašsaprotamu Jānis Jansons atklāj faktu, ka olimpiskie snovborda kalniņi tapuši no mākslīgā sniega. «Uz dabīgo sniegu vairs nepaļaujas nevienā ziemas olimpiskajā sporta veidā, pat distanču slēpošanā vismaz 1,5 m sniega tiek saražots drošības pēc. Korejā dabiskais sniegs bija apmēram 5 cm. Bet Soču olimpiskajām spēlēm pat glabāja sniegu pa vasaru. Tā ir arī jauna niša, kurā jau specializējamies, — mākslīgā sniega glabāšana. Notiek jau pirmie eksperimenti, lai sniegs nebūtu tik daudz jāražo un trases ziemas sākumā var sākt darbu, kad vien vēlas. Ja kalni Latvijā tiek atvērti tikai janvāra vidū kā šogad, zaudējumi ir mērāmi simtos tūkstošu eiro, tāpēc tiek meklēti jauni risinājumi.»

Secinot, ka ziema arī Latvijā ir par īsu, lai balstītu uzņēmējdarbību tikai viena gadalaika sportā, jau pirms pieciem gadiem Jānis ar kompanjoniem sācis skatīties citos virzienos. Ar draugiem pasen bija nopircis vecu motorlaivu, to restaurēja, lai vasarās varētu nodarboties ar veikošanu — braukt trosē aiz laivas nevis ar ūdensslēpēm, bet ar speciālu dēli. Veikparku, kur sportists slīd ar gaisā nospriegotai  trosei piestiprinātu kabeli, toreiz Latvijā vēl nebija. «Garāžā metinājām un locījām plastmasu, taisījām veikborda aprīkojumu, peldošus tramplīnus. Bez nevienas skrūves, lai būtu super droši un eksportspējīgi,» Jānis atceras. Uzņēmuma atzaram Whiteline ir darbnīca Rīgā, kur strādā galdnieki un metinātāji. No partneriem, igauņu kompānijas, tiek iepirktas sistēmas ar veikborda torņiem. «Arī šis sporta veids auga, esam aprīkojuši 15 veikparkus — ne tikai Latvijā, arī Lietuvā, Polijā un Lielbritānijā. Uzskatām, ka vēl tikai izzinām sevi, lai būtu gatavi iet uz Eiropu ar kvalitatīvu produktu portfolio.»

Bet ar to vēl stāsts nav galā. 2016. gadā Jānis Jansons internetā nejauši uzdūrās interesantiem veloinfrastruktūras objektiem. Padomāja: Baltijā varētu būt kādi 100 000 velobraucēju, bet īpaši aprīkotu veloparku nav.

«Savu veloparku būvniecības kompāniju nosaucām Baltic Bike Parks. Tomēr, respektējot velotrašu pionieru intelektuālo ieguldījumu, sākām sadarbību ar Šveices kompāniju Velosolutions. Šis lēmums mums arī ir radījis vislielāko izaug-smi,» Jānis datorā demonstrē video ar veloparku Centra sporta kvartālā pie Krišjāņa Barona ielas. «Asfaltēta, ar rokām pilnībā būvēta velotrase, tā sauktā pumptrack, ko var izmantot skeitbordisti, skrituļslidotāji, riteņbraucēji — jebkas, kas ripo. Pirms četriem gadiem pasaulē bija tikai kādas 5—7 šādas trases, tagad ir vismaz 80—100.»

Viņa komandas īpašais pienesums ir pašu izdomāta attīstošā spēle ar kustīgiem koka tiltiņiem, kas velobraucējiem trenē pilsētvidē nepieciešamās veloprasmes — kāpnītes, mala, uzbrauciens, nobrauciens, apgrieziens virāžā. Bērni, kas to paveic, balvā saņemot titulu Velozinis.

Zem We Build Parks «cepures» visi Jāņa Jansona uzņēmējdarbības virzieni apvienoti pērn. Šogad tiem pievienojies jaunākais — Activity Parks jeb aktivitāšu parki. Tas izrietējis no klientu vajadzībām ik pa laikam papildināt infrastruktūru. «Paši visas šīs lietas neražojam, bet mums ir daudz sadarbības partneru — varam piedāvāt kāpelēšanas ierīces, rodeļus un citas lietas.»

Mājīgajā birojā Rīgā, Matīsa ielā, kura sienu tagad rotā pieci olimpiskie apļi, strādā jauni cilvēki. Jānis stāsta, ka visi 19 darbinieki paši ir kādas uzņēmuma aktivitātes cienītāji. «Piemēram, rasētājs ir skeitbordists, mārketinga meitene brauc downhill sacensībās ar riteni, vairāki ir snovbordisti. Mūsu pirmais jautājums darba inervijās — vai jūs lietojat kādu no šiem produktiem? Projektējot, diskutējot un būvējot šādas prasmes ir priekšrocība. Un tas garantē foršu kompāniju katru dienu.»

Sarunas nobeigumā Jānis saka īpašu paldies ģimenei. Dzīvesbiedrei Lindai, ar kuru kādreiz bēniņos kala plānus par šo biznesu, un abu meitām. «Kompānijas darbi prasa laiku pavadīt garos komandējumos, bez ģimenes atbalsta tas nestrādātu.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Mēs iedvesmojam cilvēkus darīt to, kas viņus iedvesmo.
Būvējot unikālus parkus, iedrošinām viņus darbībai un, vērojot to, saņemam iedvesmu atpakaļ. Tā ir bezgalības cilpa.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Paļāvība uz neietekmējamām lietām, piemēram, laikapstākļiem. Solidaritātes dēļ ar vecajiem klientiem esam atteikuši kādu projektu Alpos, jo tepat mūsu reģionā nāk ziema. Bet ziema kavējas, gaidot rodas arvien lielāki zaudējumi. Tagad esam iemācījušies sapludināt aktivitātes: vasarā tiek plānoti ziemas darbi, ziemā — vasaras.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ir divi varianti — vai nu fokusējies ļoti šaurā nišā un kļūsti par pasaulē labāko, vai, ja tas nav iespējams, ej plašumā. Tas ir mūsu stāsts.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu