Dieviņa spēlītes 3

Guna Zariņa iemieso reālas personības tēlu tik pilnīgi, cik vien tas iespējams: pārņemot žestus, pozas, balsi, intonācijas, tomēr nepadara viņa dzīvi par savējo. Foto — Jānis Deinats
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Gunas Zariņas un Alvja Hermaņa izrāde Dieviņš pillā Jaunajā Rīgas teātrī jāredz katram, kuru aizrauj valoda, dzeja un radīšanas garša

Ko atliek darīt pasaku dieviņam, kurš, mākoņos sēdēdams, pasauli radīt jau paguvis? Dieviņam garš laiks, atliek vērot un varbūt apskaust tos, kam pats devis spējas radīt aizvien no jauna. Ieraudzījis augšup ceļamies vienu brīvu dvēseli, kamēr miesas paliek guļam uguns izpostītajā Āžu ielas istabā, dieviņš nenoturas un sāk ar to spēlēties. Viņa spēlītes ar Ņurbuļa dvēseli, miesas pametušu, ir mans stāsts no izrādes Dieviņš pillā. Dieviņš modelē dzejas ceļu ārup — arī tā to varētu nosaukt, aizņemoties paša dzejnieka lietotu vārdu. Jo skaidrs, ka, neraugoties uz ikonisko bārdu un matiem, leģendārām pozām un izdarībām, Guna Zariņa nespēlē reālu personību vārdā Aivars Neibarts ar noteiktu un galīgu mūžu. Tāpat kā nespēlē viņa mūža notikumus. Tas, kas notiek simt izrādes minūtēs, ir kaut kas cits, savā ziņā patiesāks par īstenību.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Jums jābūt drukātā vai elektroniskā žurnāla abonentam. Abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesat abonents, aicinām abonēt. Abonējot elektronisko žurnālu, neatkarīgi no abonementa termiņa, saņemsiet piekļuvi rakstam nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu