Diena: 14. marts, 2018

Lielbritānija izraida Krievijas diplomātus un sasauc ANO Drošības padomes ārkārtas sēdi

Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja trešdien parlamentā paziņoja, ka Krievijas valsts ir vainīga par 4.martā Anglijas dienvidrietumu pilsētā Solsberi notikušo uzbrukumu bijušam Krievijas dubultaģentam Sergejam Skripaļam. Sakarā ar notikušo no Lielbritānijas tiks izraidīti 23 Krievijas diplomāti un Londona aptur augsta līmeņa diplomātiskos kontaktus ar Krieviju.

Šī būs lielākā diplomātu izraidīšana no valsts pēdējo 30 gadu laikā. Lielbritānija viņiem ir jāatstāj nedēļas laikā.

“Krievijas valsts bija vainīga par slepkavības mēģinājumu,” paziņoja Meja.

Tāpat Meja paziņoja, ka Lielbritānija izstrādās likumdošanu, lai aizsargātu sevi no naidīgu valstu darbības. Pēc viņas teiktā, valdība spriedīs par jaunu likumdošanu, kas vērsta cīņai ar spiegošanu.

Premjerministre uzrunā parlamentā arī teica, ka valdība sankciju likumprojektā pret Krieviju iekļaus labojumus, kas skars tā sauktajā Magņitska sarakstā esošos cilvēkus. Valdība arī stingrāk pārbaudīs Apvienotajā Karalistē iebraucošos Krievijas pilsoņus. Meja uzsvēra, ka Lielbritānijā nav vietas korumpētiem elites pārstāvjiem.

Lielbritānijas Ārlietu ministrija trešdien paziņoja, ka tiek sasaukta ANO Drošības padomes ārkārtas sēde par bijušā Krievijas izlūkošanas virsnieka Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšanu Solsberi 4.martā, vēsta BBC.

Lielbritānija informēs padomes locekļus par nervus paralizējošo vielu, ar kuru tika saindēts Skripaļs un viņa meita Jūlija, paziņoja Lielbritānijas pārstāvniecība ANO. Sēde sāksies plkst.21 pēc Latvijas laika.

Kremlis noraidīja savu saistību ar šo indēšanas gadījumu un paziņoja, ka jebkurš premjerministres solis novedīs pie “atbildes soļiem”.

Kā vēsta BBC, Krievija noteiktā laikā, ko bija izvirzījusi Meja, nav atbildējusi Lielbritānijai, sniedzot skaidrojumu, kā Krievijā ražota nervu paralīzes viela varēja tikt izmantota, lai saindētu Skripaļu un viņa meitu. Krievija tikai paziņoja, ka tai neesot “motīva” abu nogalināšanai.

Meja bija devusi Krievijai laiku līdz otrdienas vakaram izskaidrot viņu saindēšanu. Premjere paziņoja, ka Lielbritānija izskatīs Maskavas atbildi, pirms lemt, kā rīkoties tālāk, “taču, ja nebūs ticamas atbildes, mēs uzskatīsim, ka šī rīcība ir pielīdzināma nelikumīgai spēka pielietošanai no Krievijas valsts puses pret Apvienoto Karalisti”.

Jau ziņots, ka Lielbritānijas Ārlietu ministrija indēšanu Solsberi 4.martā uzskata par “Krievijas valsts agresijas pastāvīgu shēmu”.

Pēc indēšanas Skripaļs un viņa meita kritiskā stāvoklī joprojām atrodas slimnīcā. Tur smagā stāvoklī atrodas arī britu policists Niks Beilijs, taču tiek uzskatīts, ka viņa veselība uzlabojas.

Anekdotes

Dārgie līdzpilsoņi, lūdzu, vairs nepublicējiet sociālajos tīklos fotogrāfijas pie svētku galdiem! Citādi valdība domā, ka mūsu valstī viss ir kārtībā.

Vakarā pie TV.
«Tā ir taisnība?»
«Nē, tās ir ziņas.»

Oficiāls paziņojums: «Pentagons nolēmis izveidot garākus kodus kodolraķešu palaišanai. Turpmāk tajos būs vairāk nekā 140 simbolu, lai prezidents Tramps nevarētu tos izsūtīt tviterī.»

 

Brokolis: «Hei, es izskatos kā koks!»
Sēne: «Es izskatos kā lietussargs!»
Valrieksts: «Bet es izskatos kā smadzenes!»
Banāns: «Vai mēs, lūdzu, varētu mainīt tēmu?!»

«Tu esi lielāks plikpauris nekā es!»
«Ko tu muldi!? Tev uz galvas nav neviena mata, un man arī nav.»
«Jā, bet tev galva lielāka.»

Izglītības ministrija atrisināja smadzeņu aizplūšanas problēmu. «Nav smadzeņu, nav arī problēmas,» nolēma ministrijā un ķērās pie reformām.

«Kāpēc tev plauksta apsaitēta?»
«Ai, vakar nolēmu pabarot dzeni no rokas.»

Padoms vīriešiem: «Sievietes strīdas tikai ar tiem, ar kuriem vēlāk vēlas salabt. Pārējie viņām neinteresē.»

«Pēterīt, vakar vakarā ledusskapī bija divas kūkas, bet šorīt vairs tikai viena. Kāpēc?»
«Mammu, ledusskapī ir izdegusi lampiņa. Otru kūku es tumsā nepamanīju.»

«Mana sieva nolēma ievērot diētu — pēc sešiem vakarā neko neēst.»
«Un kā? Spēj tikt galā?»
«Jā, līdz kādiem astoņiem deviņiem.»

Man ļoti patīk ceļot. Vakar apmeklēju virtuvi — mūsu dzīvokļa galvaspilsētu!

Sieva: «Es nemaz neesmu kļuvusi apaļāka! Skaties — pirms astoņiem gadiem nopirktais man joprojām der tieši tāpat kā tolaik!»
Vīrs: «Dārgā, tā ir šalle!»

Dzīvoja reiz kāda ģimene. Vīrs un sieva bija vienojušies, ka nedēļas nepāra dienās pie visa būs vainīgs viņš, pāra dienās — viņa, bet svētdienās — kaķis. Saticīgi dzīvoja, nekad nestrīdējās.

«Aptiekā tirgo tabletes pret kleptomāniju. Manuprāt, tās ir ļoti efektīvas.»
«Cik maksā?»
«Nezinu, es tās zogu.»

«Kāpēc jūs arestējāt visus mūsu partijas deputātus, trīs ministrus un piecus mērus? Kukuļņemšanā taču tiek apsūdzēts tikai viens!?»
«Mums ir aizdomas, ka visa jūsu partija ir brāķis.»

Mans jaunais Ķīnā ražotais tālrunis darbojas kā pulkstenis, bet kā telefons gan nedarbojas.

Etiopiešu trīsvienība

Ķeroties pie etiopiešu sautējumu gatavošanas, jāpieņem trīs drosmīgi lēmumi: sasmalcināt prāvu skaitu sīpolu, riskēt ar nepazīstamas garšvielas asumu un nekautrēties no eļļas daudzuma

Viņas smējās, vēderus turēdamas. Ja kādā citā rakstā izlasītu šo teicienu, es saviebtos par leksikas banalitāti. Taču tieši tā reaģēja abas sievietes, kuras biju uzrunājis uz kādas ielas Beirūtā — kur atrast veikaliņu ar etiopiešu maizi un garšvielām?

«Tu? Ēd etiopiešu!?» viena pat notrausa smieklu asaras. «Laikam neesi vietējais!?»

Abu trīsdemitgadnieču reakciju es labi sapratu. Gan etiopiešu viesstrādnieces, gan arī filipīnietes, šrilankietes un nepālietes Libānā tiek izkalpinātas kā mājsaimnieces gandrīz katrā ģimenē. Viņu sadzīves stāsti reizēm izklausās pēc pazemotu vergu teikām. Un, protams, saimnieki rauc degunus par savu kalpu nacionālajiem ēdieniem.

Veikaliņu, kur ierīkotas arī tālruņu kabīnes viesstrādnieku zvaniem uz dzimteni, abas sievietes man parādīja, un jau tās pašas dienas vakarā pirmo reizi pats pagatavoju etiopiešu sautējumus. To par 20 dolāriem bija iemācījusi kāda cita viesstrādniece.

Pirms tam etiopiešu ēdienu biju baudījis, ciemojoties Parīzē un Vašingtonā. Uzskatu to par vienu no interesantākajām virtuvēm pasaulē, kas palīdz pāršķelt ikdienas uztura rutīnu. Kamēr trīs gadus dzīvoju Beirūtā, draugi visu laiku uzstāja — gribi vai ne, tev tagad būs jāgatavo «etiopieši»!

Tas nozīmēja, ka katru reizi ciemiņu gaidīšana sākās ar asarām. Visu sautējumu pamats ir prāvs daudzums sīki sagrieztu sīpolu. Izmantot elektrisko smalcinātāju nedrīkst, piekodināja skolotāja. Ātrie metāla asmeņi veicina savdabīgu ķīmisku procesu, kas piešķir ēdienam «nepareizu» piegaršu. Parasti sagriežu 15—20 sīpolu, kurus sadalu kā pamatu saviem trim iecienītākajiem sautējumiem: ar kāpostiem, ar sarkanajām lēcām un ar liellopu gaļu.

Otrs izaicinājums ir nopirkt specifisko garšvielu maisījumu berbere. Šajā tumši oranžajā pulverī ir samalti vairāki augi, no kuriem dažus atšifrēt man nav palīdzējis pat Google. Tālab aizmirstiet par pašrocīgu maisījumu! Vienkāršāk to ir sameklēt specializētos veikaliņos pasaules lielpilsētās vai arī pasūtīt internetā. Līdzīgu garšvielu maisījumu piedāvā arī Rīgas bodīte Avokado, tikai pašam būs jāsasmalcina pulverī. Un jāņem vērā, ka iegādāties mazu burciņu ir bezjēdzīgi, jo berbere tiek lietota ļoti dāsni. Etiopiešu veikaliņos mazākais fasējums parasti ir puskilograms.

Diemžēl ir arī trešais izaicinājums — pagatavot īstu etiopiešu maizi. Tā izskatās pēc lielas staipīgas un porainas plānās pankūkas ar skābenu piegaršu. Mīklai tiek izmantoti tikai Etiopijā un tās kaimiņos audzēta graudauga Eragrostis tef milti. Pats esmu dažas reizes mēģinājis cept, bet atmetis tam ar roku: vai nu saiet grīstē rūgšanas process, vai arī pankūkai trūkst elastīguma, un tā plīst, kad mēģinu noņemt no pannas. Runā, ka līdzīgu maizi varot pagatavot no rīsu miltiem (neesmu mēģinājis). Vai cept marokāņu stila plāno pankūku, kurā tiek iejaukti milti un manna — bez cukura, bet ar sāli un sodu, lai iegūtu sāļi skābeno garšu.

Problēma ir tā, ka bez maizes īsta etiopiešu stila maltīte nesanāks. Ēdiens tiek pasniegts, saliekot dažādus sautējumus uz lielās pankūkas un tad ar rokām plēšot gabaliņu pa gabaliņam, pakampjot vienu vai otru maisījumu. Ja jums sanāks nogaršot šos Āfrikas austrumpuses gastronomijas brīnumus kādā etiopiešu restorānā, nebrīnieties, ja pienāks saimnieks, savām rokām noplēsīs pirmo kumosu un ieliks tieši jūsu mutē — tā ir īpašas viesmīlības pazīme.

Starp citu, es vēl neesmu bijis Etiopijā. Ziņkārības pēc saskaitīju: esmu viesojies 42 zemēs, taču ne Etiopijā. Cerams, tas ir tikai laika jautājums. Tur pabijušie paziņas cildina Adisabebu par patīkamu augstkalnu klimatu, nepiespiestu gaisotni un kā vienu no retajām galvaspilsētām Āfrikā, kur var droši staigāt pa ielām pat tumšajās stundās. Labprāt arī klātienē izpētītu Lalibelas mazpilsētu ziemeļos, kas lepojas ar vairākām 800 gadus senām baznīcām. No apkārtējās ainavas tās paslēptas, burtiski izcērtot klintīs no augšas. Turklāt dievnamu reliģiskajos simbolos blakus sadzīvo gan pareizticīgo krusti, gan sanskrita ugunszīmes, gan arī Dāvida zvaigznes.

Sarkano lēcu sautējums, sautējums ar liellopu gaļu un dārzeņu sautējums

8—10 cilvēkiem

Sīki sasmalcina 15 sīpolus un uz lēnas uguns sautē savā sulā aptuveni 40 minūtes, līdz tie sāk izšķīst. Sadala trijās daļās, katra no tām veidos nākamo trīs ēdienu pamatu.

⅓ sīpolu pievieno nelielu sasmalcinātu kāpostgalvu, dažus sasmalcinātus burkānus un pāris daiviņas sarīvētu ķiploku. Pielej pusglāzi dārzeņu eļļas, pievieno sāli pēc garšas. Sautē, līdz visi dārzeņi mīksti.

⅓ sīpolu pielej glāzi eļļas, pieber pusglāzi berbere garšvielas un divas glāzes sarkano lēcu. Pēc 10—15 minūtēm pielej glāzi ūdens, iemaisa sāli pēc garšas, četrus sīki sakapātus tomātus, pāris daiviņas sarīvētu ķiploku un divas lielas karotes tomātu pastas. Uzliek vāku un sautē aptuveni stundu, regulāri maisot. Ja nepieciešams, var pieliet papildu ūdeni.

Maltas liellopu gaļas (0,5 kg) sautējumam atkārto visu to pašu, ko iepriekšējam virumam, izņemot lēcu, tomātu un tomātu pastas pievienošanu.

Nācijas tētis

Šķiet, tikai naivi cilvēki šaubās, ka Vladimirs Putins 18. martā tiks pārvēlēts Krievijas prezidenta amatā uz nākamo sešu gadu pilnvaru termiņu. Aptaujās viņam tiek pausts aptuveni 65% respondentu atbalsts. Tādā veidā bijušais Valsts drošības komitejas ārējās izlūkošanas virsnieks ieņems vēl stabilāku vietu visilgāk Maskavā valdījušo mūsdienu politiķu sarakstā.

Anita Smeltere, ved pastaigā pa Svina garšas vietām

Ja jums patīk Māra Bērziņa romāns Svina garša, noteikti jāsatiek Anita Smeltere no Rakstniecības un mūzikas muzeja. 24. martā un 28. aprīlī viņa vedīs pastaigā pa Torņakalnu. Tieši pa vietām, kuras drīz pēc romāna iznākšanas 2015. gadā raidījumā Personība. 100 g kultūras izstaigāja pats rakstnieks. Toreiz viņš norādīja, kur romāna galvenais varonis Matīss ar draugiem Rūdi un Kažu šķērsoja dzelzceļa sliedes. Tad viņus pamanīja sarkanarmietis, kurš apsargāja Atgāzenes staciju, sākās apšaude, un viena nomaldījusies lode trāpīja Matīsam vaigā. Kopš tā laika viņam mutē bija svina garša. «Realitātē tā tas notika. Tās ir manas atmiņas. Neko nevar darīt,» toreiz teica Māris Bērziņš un pasmaidīja. Anita Smeltere, gluži tāpat kā rakstnieks, liek noticēt — viss Torņakalnā noticis tieši tā, kā aprakstīts romānā. 

Pirms Anita sagatavoja pastaigu interesentiem, viņa Torņakalnu izstaigāja kopā ar rakstnieku. Tur joprojām ir zemes ceļi, kurus no abām pusēm ieskauj dēļu sētas, bet aiz tām — mājas. Vienā no šiem namiem bērnībā un arī romāna rakstīšanas laikā dzīvoja Māris Bērziņš. «Mūsu mājai arī bija slēģi. No rīta vajadzēja iet un slēgt slēģus vaļā. Vakarā — slēgt ciet,» viņš atcerējās, ieraugot koka namu ar slēģiem.

Pēc rakstnieka stāstītā, Matīsa tēlā ir daudz kas no Māra Bērziņa tēva un viņa paša. Taču arī citi tēli veidoti no tuvinieku stāstiem par Torņakalna iedzīvotājiem. Krustmāte reiz izstāstījusi, kā viņa ar draudzeni bērnībā skrējusi uz Vienības gatvi skatīties kaujas. Tā tapa romāna epizode, kurā Matīss ceļā uz Vienības gatvi satiek divas meitenes, kuras bēg no redzētajām šausmām. Rakstot romānu, rakstnieks turējis sev priekšā vecas, melnbaltas fotogrāfijas. Kādā redzams viņa tēvs ar paziņu. Lūkojoties bildē, Māris Bērziņš iztēlojās, kā varētu izskatīties Matīss un Rūdis.

Rakstniecības un mūzikas muzejā Anita sāka strādāt 2014. gadā, kad tā telpas Pils laukumā 2 tika slēgtas rekonstrukcijai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Anitas darba ikdienā būtiska sastāvdaļa ir ceļojošās izstādes un nodarbības. Pastaiga pa Svina garšas vietām nav pirmais šāds pasākums. Vismaz reizes 20 viņa kopā ar interesentiem Grīziņkalnā ir izstaigājusi vietas, ko bērnības atmiņās aprakstījusi Vizma Belševica. «Muzejs vairs nav tikai vieta, kur tu ej skatīties uz eksponātiem. To, ko esam uzzinājuši un izpētījuši, esam gatavi iznest arī ārpus muzeja sienām. Tas man pat mūsu darbā šķiet svarīgākais — iet pie cilvēkiem, nevis gaidīt, kad viņi nāks pie mums,» saka Anita, kura ar ceļojošajām muzeja izstādēm un nodarbībām ir izbraukājusi visu Latviju no Krāslavas līdz Ventspilij.

Ar Mendeļejeva tabulu pret mošķiem

Ja cīņā ar datorspēles Minecraft ērmiem jāliek lietā ne tikai loģiskā domāšana, bet arī matemātika un dabaszinātnes, skolēni gatavi mācīties bez lielas skubināšanas. Tāpēc spēļu izgudrotāji un pedagogi domā, kā bērnu aizraušanos ar datorspēlēm izmantot viņu intelektuālo spēju uzlabošanai

Kad mamma 11 gadus vecajam Ronaldam aizrāda, ka viņš pārlieku aizrāvies ar populāro būvniecības datorspēli Minecraft un lai tik slēdz planšeti ārā, viņš parasti atrūc: «Tūlīt!» Bet, ja mamma neredz, vēl kādu pusstundu paspēlē.

Taču kopš februāra, kad Ronalds sāka apmeklēt Minecraft skolu, viņam ir vēl viena atruna: «Mamma, bet es taču mācos!»

Vairums vecāku pret šādu apgalvojumu izturas skeptiski, taču Minecraft skolā, kas no janvāra līdz aprīlim darbojas Microsoft Latvia paspārnē, tam patiešām tic. 35 bērni vecumā no deviņiem līdz 12 gadiem un 20 skolotāju izmēģina paplašināto Minecraft izglītojošo versiju, kurā spēle saistīta ar matemātiku, dabaszinātnēm, vēsturi un pat valodu apguvi. Skolotāji domā, ka pēc jaunā izglītības satura iedzīvināšanas, kad izzudīs striktie mācību stundu un priekšmetu ierobežojumi, pavērsies plašas iespējas datorspēles izmantot mācību metožu dažādošanai. Vai tas uzlabos skolēnu sekmes, pārliecības nav. Toties skolotāji ir droši, ka datorspēles palīdz viņiem atrast kopēju valodu ar bērniem un iesaistīt viņus mācību procesā.

«Pasaule ir ielādēta»

«Man šķiet, man bija kādi pieci gadi, kad pirmo reizi spēlēju Minecraft,» stāsta vienpadsmit gadus vecais Ronalds, kuru satieku nodarbībās. Tātad viņš pie spēles ticis drīz pēc tam, kad 2011. gadā Zviedrijas uzņēmums Mojang AB to izlaida. Šajā spēlē trīsdimensiju vidē no dažādu veidu blokiem var izveidot un arī sagraut veselas pasaules. 2014. gadā no zviedriem spēli nopirka Microsoft, un pēdējos gados tā vairākkārt uzlabota un paplašināta ar izglītojošo versiju.

Ronalds Minecraft skolā izmēģināja likt lietā matemātiku, un viņa secinājums: «Matemātika tur nav grūta — jāprot skaitīt un reizināt, lai veidotu pasauli.» Taču viņš ir pilnīgi noteikti pārliecināts, ka spēle viņam ir palīdzējusi attīstīt loģisko domāšanu.

Dienā, kad kopā ar fotogrāfu piedalāmies Minecraft skolā, tajā skolotāji un skolēni mēģina apjēgt dabaszinātņu pielietojumu spēlē. Klātienē Microsoft Latvija biroja telpās nodarbībā piedalās tikai viens skolotājs un astoņi Rīgas bērni: pieci puikas un trīs meitenes. Taču tiešsaistē skolai pieslēdzas skolotāji un skolēni no Jelgavas, Siguldas, Ventspils un Liepājas. Viņi visi ir pieslēgušies Minecraft izglītojošajai versijai un tiešsaistē ziņo: «Pasaule mums ir ielādēta. Ko tālāk?»

Mācības skolā vada Siguldas pilsētas vidusskolas vēstures, sociālo zinātņu un fizikas skolotājs Edgars Bajaruns. Viņš ir arī viens no jaunā izglītības satura izstrādātāju Skola 2030 komandas, atbildīgs par tehnoloģiju jomu. «Ko jūs zināt par ķīmiskajiem elementiem?» viņš prasa skolēniem. «Neko!» bērni atbild, jo neviens vēl nav ticis līdz 8. klasei, kad sāk mācīt ķīmiju. Tikai viens no puišiem var palepoties ar to, ka zina — ūdeņradis un skābeklis veido ūdeni.

Edgars mudina visus pieslēgties spēles radošajam režīmam, kur ir pieejams materiālu sadalītājs. Bērni, iejutušies tēlos, atrod dažādus izejmateriālus: koku, ogles, akmeni, zemi. Katru no tiem var ielikt materiālu sadalītājā, lai saskaldītu ķīmiskajos elementos. Piemēram, kad bērni mēģina sadalītājā iemest raktuvēs atrasto akmeņogli, atklājas, ka tā sastāv no oglekļa, ūdeņraža, sēra, skābekļa un slāpekļa.

Otra iespēja ir veidot no spēles kubiem visu Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulu. Trešā — sintezēt jaunas lietas, piemēram, ūdeni. Kamēr Edgars to stāsta, vienīgais skolotājs auditorijā Staņislavs Filatovs no Jelgavas 2. pamatskolas priecīgi iesaucas, ka tikko uztaisījis rādiju.

«Jūs gribat sarežģītu vai vienkāršu spēli?» jautā Edgars. Protams, bērni grib sarežģītu. Jo augstāka grūtības pakāpe, jo vairāk mošķu uzbrūk! Bet cīņā ar spēles ērmiem jāliek lietā ne tikai loģiskā domāšana, bet nu arī matemātika un dabaszinātnes.

Vizualizēšana strādā

«Pagaidām ne līdz galam izprotu, kā Minecraft varētu izmantot fizikas stundās,» atklāti pasaka fizikas skolotājs Staņislavs. Bet par to, ka ar Minecraft palīdzību šo to no dabaszinātnēm bērni apgūst, turklāt ar apbrīnojamu azartu, viņš pārliecinājies projektu nedēļā. Atlicis dažiem Staņislava datorā ieraudzīt Minecraft, kad viņi sāka skolotāju tincināt — vai viņš spēlē, ko tieši tur dara? «Tad paši piedāvājās projektu nedēļā padarboties Minecraft. Atnāca kādi desmit 6.—8. klašu skolēni un teicās spēlē izpētīt dabaszinātņu likumsakarības. Tiešām, viņi uztaisīja tādus kā amerikāņu kalniņus, lai skatītos, kā strādā inerce, ja pa tiem ripo vagoniņi. Bija jāaprēķina spēks, ar kādu jāiestumj vagoni, lai tie, noslīdējuši no viena kalna, uzstumtos otrā,» stāsta Staņislavs.

Tiesa, pašā Minecraft programmā nav iespēju aprēķināt ne spēku, ne inerci. «Taču bērni domāja, kādiem jābūt diviem kalniem, lai rati, nostumti no viena, uzstumtos otrā. Viņi saprata, ka otram kalnam jābūt zemākam.»

Staņislavs pamanījis, ka viens no spēles resursiem ir elektrība, taču pagaidām nav izdomājis, kā, izmantojot spēli, skolēniem palīdzēt saprast elektrību, strāvas padevi, elektrību kā enerģijas avotu. «Skolēni, darbojoties Minecraft, paši saprata, ka enerģija nekur nepazūd. Tā vienkārši pāriet no vienas lietas uz otru,» saka Staņislavs. «Viņi bija spiesti domāt, no kāda materiāla taisīt sliedes, lai būtu pēc iespējas mazāks berzes spēks. Ar kādu slīpumu tās jānoliek, lai berzes spēks būtu pēc iespējas mazāks. Spēle dod iespēju izmēģināt lietas, par kurām runājam stundās. Un viņiem rodas jautājumi, kurus var uzdot dabaszinātņu stundās.»

Vislielākās problēmas esot izdomāt, kā integrēt jebkuru datorspēli, ne tikai Minecraft, mācību procesā, ja stundai ir 40 minūšu ierobežojums. Spēlē arī nav strikti nodalāma fizika no ķīmijas un no matemātikas. Staņislavs pieļauj, ka jaunais izglītības saturs, kas paredz nojaukt striktās robežas starp stundu laikiem un mācību priekšmetiem un ir vērsts uz skolotāju sadarbību, dos iespēju viņam kopā ar kolēģiem mācību plānā iekļaut tādas spēles kā Minecraft. «Vizuālas demonstrācijas stundās strādā labi. Pietiek skolēniem vienreiz redzēt, un viņi to atceras labāk nekā skolotāja desmit reizes stāstīto. Fizikā tas ir svarīgi,» viņš saka.

Savukārt latviešu un krievu valodas skolotāja Ksenija Siliņa no Liepājas Raiņa 6. vidusskolas, kas Minecraft skolai pieslēdzas attālināti, jau ieradusi stundās izmantot izglītojošas lietotnes: Classkick, Nearpod, Socratic. «Tehnoloģijas palīdz dažādot mācību metodes. Tas, kas skolā derēja mums, neder tagadējiem skolēniem. Mēs kalām, neuzdodot jautājumus, bet tagad bērni nemitīgi jautā, kāpēc viņiem tas jāzina, un dažādi piemēri un interaktīvas spēles viņiem dod izpratni par zināšanu pielietojumu.»

Ksenija savās stundās lieto gan datorus, gan planšetes un interaktīvo tāfeli. Minecraft skolai pievienojusies tāpēc, ka, audzinot divus pusaugu bērnus, redzējusi, cik ļoti viņus aizrauj šī spēle. Iepazinusies ar to, un viņai uzreiz radusies ideja, ka krievu valodas stundā varētu izmantot Minecraft krievu valodas versiju un lūgt bērniem spēlē iekārtot māju. Tā viņi apgūtu leksiku, kas saistīta ar mājokļa iekārtojumu.

Nākotnē tehnoloģijas visiem

Minecraft skola izveidota, lai skolotāji kopā ar bērniem izmantotu to dažādos mācību priekšmetos: ne tikai dabaszinātnēs un matemātikā, bet arī vēsturē, literatūrā, svešvalodās, stāsta Edgars Bajaruns. Aprīlī, kad beigsies trīs mēnešus ilgušās mācības, katram no 20 skolotājiem būs uzdevums izveidot vienu mācību stundu, kurā viņš sava mācību priekšmeta mācīšanai izmantos Minecraft.

«Skaidrs, ka nevar no rīta atvērt datoru un visu dienu skolā spēlēt Minecraft. Tas būtu absurdi,» Edgars to saka, lai nerastos pārpratumi par tehnoloģiju lietojumu skolās. Datorspēles un lietotnes, viņaprāt, izmantojamas, lai ilustrētu apgūstamo. Viņš vēstures stundās vizualizējis viduslaiku pilsētu veidošanas pamatprincipus.

Minecraft ir izveidojams savienojums ar populārākajām bērnu programmēšanas vidēm, piemēram, Scratch, tāpēc tajā, veidojot mazus animācijas stāstus, var arī apgūt programmēšanas pamatus. «Programmēšanas sistemātiska apguve attīsta domāšanu,» saka Edgars. Viņa vadībā izstrādātais tehnoloģiju jomu saturs, ko skolās sāks īstenot no 2019./2020. mācību gada, paredz, ka no 1. līdz pat 12. klasei būtu jāapgūst datorika. Pirmajās četrās klasēs tam jānotiek integrēti citos mācību priekšmetos. Vai tas nozīmē, ka nākotnē visiem būs jāmāk programmēt? «Protams, ne,» viņš atbild. «Bet daudzas profesijas, kas pašlaik nav, nākotnē būs saistītas ar tehnoloģijām.»

Microsoft Latvia vadītāja Renāte Strazdiņa ir pārliecināta, ka informācijas tehnoloģiju prasmes nākotnē būs nepieciešamas gandrīz visās profesijās. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņas vadītais uzņēmums katru gadu īsteno trīs četrus izglītības projektus bērniem un jauniešiem digitālo prasmju attīstīšanai. «Programmēšana māca algoritmisko un loģisko domāšanu. Ir labi to mācīt jau no 1. klases. Ja skolas laikā iemācās loģiski domāt un radoši izpausties, veidojas personības, kuras spēj gan risināt problēmas, gan radīt ko jaunu. Katram nebūs jāprot programmēt, bet katram būs jāsaprot programmēšanas process. Tas vajadzīgs, lai nebūtu mītu, ka, piemēram, tehnoloģijas dara ko labu vai sliktu. Tehnoloģijas dara tikai to, ko kāds tām liek.»

Diemžēl pēdējo gadu dažādos pētījumos nav atrasti tieši pierādījumi par to, ka tehnoloģiju lietojums uzlabotu skolēnu sekmes. Pie šāda secinājuma nonāca 2015. gadā starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā PISA 2015, kurā piedalījās 540 tūkstoši skolēnu no 72 valstīm, viņu vidū arī 5750 latvieši. Datus par datoru pieejamību un lietošanas biežumu skolās un mājās korelējot ar skolēnu sekmēm, pētnieki konstatēja — pieaugoša interneta lietošana skolās pat negatīvi ietekmē mācību rezultātus. Investējot tehnoloģijās skolās, uz tām likts «par daudz nepamatotu cerību», 2015. gadā BBC teica OECD izglītības programmu vadītājs Andreass Šleihers (Andreas Schleicher). Psihologu pētījumos konstatēts, ka jaunieši, lekcijas un mācību tēzes pierakstot datortekstā, atceras tās sliktāk nekā tad, ja pierakstīts ar pildspalvu. Vairākos pētījumos norādīts, ka tehnoloģijas pasliktina komunikācijas un sadarbības spējas.

Taču Bajaruns, Minecraft skolas vadītājs, pieļauj iespēju, ka pētījumu metodes netiek līdzi tam ātrumam un jaudai, ar kādu pēdējo gadu laikā tehnoloģijas maina mācīšanos. Viņš un Strazdiņa norāda, ka programmvadāmās ierīces devušas iespēju ne tikai lejupielādēt PDF dokumentus un tos šķirstīt planšetē kā grāmatā, bet arī dažādot mācību metodes: vizualizēt matemātiku un dabaszinātnes, pārvērst uzdevumus spēlē, trīsdimensionāli pētīt augu struktūru, dzīvnieku uzbūvi un cilvēka anatomiju. «Tehnoloģijas atšķirībā no mācību grāmatām nemāca nonākt pie vienas pareizās atbildes,» saka Strazdiņa. «Tāpēc izsaku minējumu, ka tradicionālajā vērtēšanas sistēmā vēl nav kritēriju, pēc kuriem novērtēt skolēna domāšanas produktivitāti.»

«Zinu, ka ārzemēs skolās bieži Minecraft izmanto mācību procesā, un galvenais, kas skolotājus motivē to darīt, — ar spēles palīdzību skolēni darbojas. Labi zinu, ka liela daļa skolēnu spēlē Minecraft,» saka Bajaruns. «Ja varam izglītības saturu iepakot tajās lietās, ar ko skolēni aizraujas, iespējams, viņi iemācīsies vairāk nekā tradicionālās mācību stundās. Tas nebūt nenozīmē, ka viss ir jāpārvērš spēlē. Bet nereti spēle kalpo izpratnes veicināšanai.»

Melnā princese ar viltoto zaķi

Karīna Pētersone (36) veido apģērbu kolekciju ar zīmējumiem, kuru autors ir bērnunamā uzaugušais Aleksandrs (6). Viņa vēlas parādīt, cik puika ir vērtīgs, un palīdzēt atrast viņam ģimeni

Pagājušā gada oktobrī Karīnu aicināja uzstāties konferencē. Tēma kā bērnu ietekmē dzīve bērnunamā. Stāstījumu viņa gribēja ilustrēt ar zīmējumiem, tāpēc aizgāja ciemos uz kādu bērnunamu Rīgā. Tur atsevišķā mapē krājās kāda puikas darbi, to bija daudz. Karīnu aicināja uzstāties, jo viņa blogā bija publicējusi savu stāstu par to, kā ir būt sistēmas bērnam. Piecus gadus viņa dzīvoja bērnunamā, trīs internātskolā. Blogs bija satriecoši atklāts. Lasot radās sajūta, ka viss beigsies bēdīgi, taču ne Karīna atrada darbu, iestājās augstskolā.

Tagad viņai ir sava ģimene un šūšanas darbnīca Kabata, jo pēc otrā bērna piedzimšanas viņa izlēma atstāt vadošu amatu Latvijas balzama mārketingā. «Pienāca brīdis, kad man pazuda ambīcijas. Vai tad dzīves jēga ir palielināt tirgus daļu šņabim? Aizgāju uz šūšanas kursiem,» mūsu satikšanās reizē stāsta Karīna.

Izšūpināt segā

Uz konferenci Karīna aiznesa sešgadīgā Aleksandra zīmējumus. «Kad man tos parādīja, es jautāju, vai puika iet dārziņā. Tik talantīgs!» atceras Karīna. Saņēma atbildi: «Nē, viņš jau slimiņš.» Aleksandrs ir bērns ar īpašām vajadzībām, taču augstu intelektu. Emocionāls, kas nav raksturīgi bērniem, kas visu bērnību pavadījuši «sistēmā». Karīna stāsta, ka puika ir dzīvespriecīgs, harismātisks, gudrs, mīļš. Viņai nav skaidrs, kāpēc puika nevarētu mācīties bērnudārzā kopā ar asistentu. «Līdz šim viņš dzīvojis tādu dzīvi, kas sistēmai ir ērtāka,» nosaka Karīna. Bērnunama vadība līdz šim par to nav domājusi, jo tad jau vajadzēšot meklēt cilvēku, kurš viņu uz dārziņu vadā, tāpēc izvēlēts vieglākais ceļš mājmācība.

Bērnunamā uz pusslodzi par auklīti strādāja Karīnas draudzene Ilze. «Sākām abas štukot, kā Aleksandru palaist dārziņā. Nav jau bērnunams tas ļaunais. Sistēma kopumā nespēj parūpēties par īpašajiem bērniem. Rast individuālu pieeju.»

Pagājušajā gadā Karīna arī iesaistījās Labklājības ministrijas Bērnu lietu sadarbības padomē, kuras mērķis ir bērnu interešu aizstāvība. Kādā no tikšanās reizēm saprata, ka neko daudz neatrisinās gaidāmais deinstitucionalizācijas plāns. Tas, ka mazākos bērnunamos astoņiem bērniem būs divi audzinātāji, ir krietni par maz. «Manai draudzenei ir bērns ar īpašām vajadzībām, un es redzu, ka abiem vecākiem ir, ko noņemties, vadājot pa terapijām. Ka nepieciešams kontakts viens pret vienu. Cik priecīgs un omulīgs ir viņu puika! Sistēmā šāds bērns būtu pelēks,» saka Karīna. Viņa ir pārliecināta: ja Aleksandrs nonāktu ģimenē, viņš noteikti spētu desmitreiz vairāk nekā tagad.

Karīna nedrīkst detalizēti stāstīt par Aleksandra veselības stāvokli. Un arī nevēlas, jo mērķis ir parādīt puikas talantu, «nokasot lieko aizspriedumu kārtu, atklājot cilvēka vērtību». Cik noprotams, puikam ir nelieli kustību traucējumi, kurus var labot. Karīna pieredzējusi, cik ļoti bērnunamos sabiezina krāsas, piesaucot diagnozes reizēm bērnam esot tikai uzvedības traucējumi, kas radušies no emocionālās piesaistes trūkuma.

Vaicāta, kā puika nokļuva bērnunamā, Karīna atbild, ka Aleksandrs mīt tajā kopš dzimšanas, un neko vairāk viņa nezina. «Ja arī zinātu, nestāstītu. Ja viņš kādreiz šo rakstu lasīs, būs sāpīgi. Negribu, ka Aleksandrs izjūt naidu pret saviem bioloģiskajiem vecākiem. Zinu, cik grūti tas ir. Ienīst ir liela nasta.»

Visu rudeni Aleksandrs neizgāja no Karīnas prāta. Viņa domāja, kā attīstīt puikas talantu. Draudzene Ilze ieminējās, ka varētu uzaicināt viņai zināmu mākslinieci Agnesi Kurzemnieci, lai atbrauc un kopā ar puiku pazīmē. Kurzemniece ir ilustrējusi vairākas bērnu grāmatas. Viņa mēnesi domāja un tad atbildēja: «Labi, bet vienu reizi.» Kad sazvanāmies, Agnese neslēpj — bijis bail no bērnunama. Un vispār šķita, ka strādājošam ģimenes cilvēkam, kāda ir viņa, neatradīsies laiks. «Taču pāri visam bail, ka apraudāšos un gribēsies kādu bērnu nest prom. Bail, ka kāds paķers pie rokas un teiks: «Mamma.»» Bail arī no atbildības, ko rada pieķeršanās. Agnese pārrunājusi savas bažas ar Karīnu, kurai ir pieredze ar dzīvošanu audžuģimenē. Kaut vai reizi nedēļā sniegt bērnam cilvēcīgo kontaktu ir labāk nekā, ja tā nav nemaz — tāda bijusi Karīnas nostāja.

Palēnām Karīna un Ilze jau organizēja Aleksandra vārda dienas svinības. Un Agnese nolēma pievienoties bariņā būtu vieglāk iepazīt puiku. Todien arī Karīna pirmoreiz satika Aleksandru. Vārda diena izvērtās priecīga. Viesos ieradās arī Sandra Cālīte no biedrības Zvannieku mājas, kurā uzņem bērnus. Ieradās arī pāris cilvēku no Labklājības ministrijas to noorganizēja Karīna. Viņa pasūtīja lauku torti ar zirga attēlu, jo Aleksandram patīk zirgi. Un 18. novembrī, Aleksandra vārda dienā, paņēmusi pie rokas savu piecgadīgo meitu Annu, devās ciemos. Bērnunama vadība bija uzaicinājusi muzicēt Rīgas Doma kora skolas zēnu kori. «Aleksandrs izskatījās apjucis no uzmanības. Mēs viņu izšūpinājām segā, tā ir tāda jauka Zvannieku tradīcija,» atceras Karīna.

Pašam sava Agnese

Puika nošarmēja mākslinieci Agnesi Kurzemnieci. «Ar harismu, tik asprātīgs un foršs. Kad sākām abi zīmēt, pārņēma tāda ārpuszemes sajūta, ka esam dvēseles radinieki,» atceras Agnese un stāsta, ka zēns pārsteidza ar savām prasmēm, ar stingro un konkrēto viedokli, kā un kas ir jāzīmē. Ja Agnese kādu līniju nepabeidz līdz galam, viņš uzreiz norāda. «Aleksandrs zīmē neiedomājami precīzi, kas bērniem šajā vecumā nav raksturīgi. Ja viņš zīmē seju, tad ar izteiksmi, un uzacīm jābūt vai nu sarauktām, vai paceltām. Nevar tā vienkārši uzacis.» Agnesi pārsteidza arī tas, ka puika var zīmēt stundām ilgi. Viņu darbošanos pārtrauc tikai tas, ja zīmēšanas bloknotā izbeidzas lapas vai flomāsteri izzīmējas tukši, vai Agnesei jāskrien uz darbu.

Pēc pirmās tikšanās māksliniece pieteicās par brīvprātīgo (tas viņai dod tiesības uzturēties bērnunamā) un reizi nedēļā no otra Rīgas gala dodas ciemos. Tēlu pasaule Aleksandram veidojas lielākoties no multenēm, tāpēc Agnese nolēma sākt lasīt viņam priekšā pasakas. Tās, kuras savulaik ilustrējusi. Puika pats vēl nelasa. «Dzīvē nebiju iedomājusies, ka viesošos bērnunamā. Šķita, ka tas nav man, jo esmu superegoistiska. Aleksandrs man ir daudz devis: esmu pārvērtējusi skatījumu uz daudzām lietām,» viņa atzīst. Blondais un gaišais puika savu skolotāju sauc vārdā, un četru mēnešu laikā abi kļuvuši par lieliem draudziņiem. «Gudrs un ļoti dzīvelīgs. Jebkurš būtu laimīgs par tādu bērnu,» saka Agnese.

Līdz Ziemassvētkiem tapa daudz zīmējumu. Tad Karīna izdomāja, ka tie varētu rotāt apģērbus. Iegūtos līdzekļus novirzītu puikas izglītībai. Agnesei ideja patika viņa sagatavoja Aleksandra zīmēto zirgu sietspiedes tehnikā, lai Karīna varētu to uzdrukāt uz pašas šūtā krekla. To viņa plānoja aiznest uz Dod pieci! radio studiju, kur Ziemassvētku ziedošanas maratonā viņa pirmoreiz publiski pastāstīja par savu ideju apģērbu kolekciju ar puikas zīmējumiem un Aleksandra pasakām.

Projektam nu ir sava lapa Facebook, kurā Karīna reizi nedēļā publicē kādu Aleksandra zīmējumu un pasaku. Pasakas idejas autors ir Aleksandrs, kurš pastāsta Agnesei, kas ir zīmējuma varonis un ko viņš dara. To abi nosūta īsziņā Karīnai, kura pasaku paplašina, izdomājot, kas tad īsti ar varoni notiek. Pasakas «bāze» ir neliela. Piemēram, uzzīmēta Melnā princese, kura dzīvo pa kreisi, un viņai garšo viltotais zaķis. Viņa skraida pa veikaliem, meklēdama tomātus. No tā Karīna izvij stāstu, kur tomātiem rodas sava loma: «Melnā princese, kurai visu pienes, nolemj iet uz veikaliem pati un meklēt garšīgākos tomātus. Taču neatrod. Tad viņas bēdu uzklausa suns un iesaka: «Zini? Nekas vēl nav pazaudēts. Nāc man līdzi!» Viņi aizgāja uz veikalu, kur pārdeva sēklas un stādus. Suns ar pārdevēju rūpīgi un pacietīgi izskaidroja Princesei, kā var izaudzēt tomātus. Princese uzmanīgi klausījās un izbrīnīta jautāja: «Es tiešām pati varēšu izaudzēt tomātus? Vai tie būs garšīgi?» Suns atbildēja: «Tici man. Tie būs visgaršīgākie.»

Jaunākā ir pasaka par žirafēm, tā tapa no diviem Aleksandra teikumiem: pavasarī žirafes dodas uz skriešanās sacensībām Jūrmalā, un «sacenēs» vinnē puisis. Balvā saņem sprīža lieluma dāvanu pūkainus un baltus pūpoliņus. Karīna deva žirafēm vārdus un radīja sižetu. «Man ir ļoti svarīgi, lai Aleksandrs redz, ka pats var veidot pasakas. Parādīt virzienu, kā to darīt,» saka Karīna. Ne vienmēr zēns ir apmierināts ar pasakas saturu, taču autorei to nesaka. Tikai Agnesei, kuru regulāri satiek. Karīna nav reģistrējusies kā brīvprātīgā, tāpēc nedodas uz bērnunamu un saziņa notiek virtuāli. «Aleksandrs zina, ka zīmējumi rotās apģērbus, taču viņu vairāk interesē, vai cilvēkiem feisbukā tie patīk. Viņš mums pārprasa: «Vai cilvēkiem patika mani zīmējumi?»»

Aleksandra pasakām feisbukā ir ap 500 sekotāju. Karīnas veidotā apģērbu kolekcija būs gatava aprīļa beigās, pirmoreiz to demonstrēs Vidzeme Fashion Show. Pēc tam varēs nopirkt veikalos un internetā. Pašlaik top pārdošanas platforma, un Karīna pateicas, ka tās veidošanā palīdz Draugiem Group. Ir vēl daudz citu privātu labvēļu, jo darbs pie Aleksandra pasakām ir apjomīgs un nebūt ne lēts. «Sākotnējais mērķis bija nopelnīto naudu novirzīt izglītībai. Man šķiet, ka tas būs jāmaina, un jāsastiprina Aleksandra veselība,» Karīna stāsta, ka izlasījusi par kādu meiteni ar līdzīgu diagnozi. Mamma viņu regulāri vadā uz dažādām terapijām, un meitene labi pārvietojas.

Vajag īsto ģimeni

Kāds komentētājs pie Aleksandra pasakām feisbukā raksta: «Katrs sistēmā dzīvojošs bērns pelnījis šādu FB lapu, kurā atklāt savu mazo pasaulīti. Ar saviem talantiem un mīlestību.» Tad sanāktu daudz tādu lapu, jo gada sākumā valsts sociālās aprūpes iestādēs bija 219 bērnu ar īpašām vajadzībām.

Ko darīt, lai īpašie bērni tiktu pie ģimenēm un izglītības? «Tas ir jautājums — mums līdz tam vēl daudz ejams,» nosaka Karīna. Šobrīd nav iespējams strādāt, lai veicinātu katra bērna individuālos sasniegumus, un tādējādi netiek pamanīts milzīgs potenciāls. Cik liels — to Karīna rāda ar Aleksandra pasakām. «Gribu parādīt, ka viņš ir vērtība, nevis problēma,» saka Karīna. Ministrijas sanākšanās viņa redz, ka īpašie bērni ir karsts kartupelis. «Ko lai dara, ko lai dara! Nevis ko tieši darām, lai ir labāk. Es gribētu, lai pret šādiem bērniem izturas ar cieņu. Novērtē.» Karīna saprot tos tīņus, kuri piekrīt adopcijai uz ārzemēm, jo Latvijā jūtas negribēti. Nenovērtēti. «Izklausīšos ciniska, bet lielu summu Ziemassvētkos mēs mākam saziedot, un tā ir tāda sevis žēlošana — esmu kaut ko darījis lietas labā. Taču pa īstam pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir, un cienīt — grūti.»

Viņas lielais mērķis ir atrast puikam ģimeni. «Negribas Aleksandru atdot pirmajiem, kas viņu grib. Ir svarīgi, lai būtu īstā ģimene,» saka Karīna un piemin, ka no audžuģimenēm bērnunamos atgriežas ap 20% bērnu. Milzīgs skaitlis, un aiz tā slēpjas konkrēti bērni, viņu dzīves. Karīna pieļauj, ka daļai ģimeņu nav bijusi pareiza motivācija. Piemēram, tādā veidā piepildīt vēlmi būt labam un cēlam. Otrkārt, ņemt rotaļu biedru savam bērnam. «Svarīgākais — jāierauga bērna vērtība. Sākums var būt ļoti destruktīvs. Miljons neiedomājamu testu no bērna puses, jo viņam vajag pārbaudīt, vai šī būs īstā vieta, vai no viņa neatteiksies. Taču cauri visam ir pacietīgi jāsaskata bērna vērtība.»

Aleksandra pasakas ir veids, kā Karīna parāda citiem, ka arī puika ar īpašām vajadzībām ir spējīgs. Aizrāvusies ar šo projektu. Patīk ņemties ar audumiem, zīmēt pasakas, lasīt komentārus. «Kāpēc es to daru? Jo nespēju samierināties, ka viņam ir nobruģēts viens dzelžains ceļš. Nesaprotu, kāpēc. Laikam arī mēģinu labot savas bērnības sajūtas.» Tikai 27 gadu vecumā pēc divu gadu psihoterapijas kursa viņa saprata, ka dzīve ir skaista un viss ir iespējams. Līdz tam jutās kārtu zemāka par citiem. Otra viņas lielā uzdrīkstēšanās bija publicēt blogā savu pieredzi. «Jutos, it kā plika staigātu apkārt. Pat manu bērnu tēvs un terapeite to visu sīkumos nezināja.»

Lai arī audzis tikai bērnunamā, Aleksandrs grib tikt ārā no tā. Grib iet dārziņā. Tas Karīnu izbrīna, jo parasti šāda vēlme esot tiem, kam ir pieredze ārpus krātiņa. «Aleksandrs ir kolosāls! Nereāli foršs džeks. Gribu, lai viņam ir izvēle, nevis tikai viens ceļš — bērnunams un pansionāts.»

Kā uzcelt kalnus

Lai nodibinātu uzņēmumu, cēsnieks Jānis Jansons 2008. gadā pārdeva mīļo mocīti. Toties tagad var lepoties ar Dienvidkorejas olimpiskajām spēlēm ierīkotu snovborda trasi

Uz lūgumu atsūtīt pēdējo gadu finanšu datus, uzņēmuma We Build Parks kontaktpersona zibenīgi atbild ar apgrozījuma pārskatu… līdz 2020. gadam. Augšupejoša līkne! Pagājušogad apgrozījums dubultojies, šogad to plānots palielināt vēl par 30%. Tālākā prognoze gatavota kredīta iegūšanai, neslēpj uzņēmuma vadītājs Jānis Jansons. Proporcionāli apgrozījumam jāaug arī peļņai.

Jāņa balsī nav šaubu. Papildus klātienē stāstītajam gados jaunais snovborda, velo un veikparku būvniecības boss brīvdienās sagatavojis arī rakstisku We Build Parks attīstības «laika līniju». Pie vairākiem paragrāfiem atrodu konstatējumu «sapņi piepildās». Tā vairs nešķiet tikai emocionāla atkāpe, kad lasītājs tiek līdz pēdējam teikumam: «2018. Piedalāmies olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā. 40 dienas esam pašā epicentrā. Esam atbildīgi par Slopestyle un Big Air trašu izbūvi. Neaizmirstama dzīves pieredze!»

No bēniņiem līdz Phjončhanai

«Bijām Cēsu tīņi īstajā vietā un laikā. Sāka attīstīties Žagarkalns, mēs bijām snovbordisti — ar paštaisītiem, smieklīgiem dēļiem, makšķernieku zābakiem…

Izrādījām interesi palīdzēt būvēt kaut ko priekš mums pašiem,» Jānis Jansons atceras, kā gadsimtu mijā ar draugu Jāni Daļecki apguvuši sniega pauguru radīšanas prasmes. Skolnieciņi sākumā strādājuši, lai tikai saņemtu kārotās ieejas biļetes snovošanai. Taču sevi pierādījuši tik labi, ka jau nākamajā sezonā kalna saimnieks Juris Žagars par līdzīgiem uzdevumiem sācis maksāt algu. «Mums pat vēl nebija 18 gadu,» iesmejas Jansons. «Žagarkalns strauji kļuva populārākais Baltijā, un tā mēs izdzīvojām sniega kūrorta dzīvi visos līmeņos — strādājām par instruktoriem pie pacēlājiem, snovborda skolu taisījām, Latvijas čempionātus organizējām…»

Pēc vidusskolas abi Jāņi studējuši tūrisma organizāciju un vadību, Jansons — Vidzemes Augstskolā, Daļeckis — Turībā. Taču profesionālā izvēle jau bija notikusi. «Kalnus taisīt var iemācīties, tikai to darot daudzu gadu garumā,» atzīmē Jansons. «Patiesībā tie nav kalni, bet gan milzīgas sniega pumpas, 5—7 metrus augstas, ko izveidojam noteiktos pamatreljefos ar īpašiem traktoriem, integrējot dzelzs konstrukcijas. Tās izskatās kā skulptūras, pa kurām snovbordists veic braucienus. Mākslīgais sniegs ir daudz izturīgāks, nekā cilvēkiem liekas. Ļoti blīvs, sasalst strauji.»

Nopietnāk atsperties amatā puišiem palīdzējusi ekonomiskā krīze. 2008./2009. gada ziema laikapstākļu ziņā bija pietiekami laba, taču cilvēkiem nebija naudas sportošanai. Žagarkalna administrācija samazināja sniega parka budžetu un algas. «Loģiski, viņiem vajadzēja izķepuroties, bet mēs bijām jauni, enerģijas pilni. Apkopojām savu pieredzi, izsūtījām portfolio visiem Baltijas snovošanas kalnu īpašniekiem. Tā tieši krīzes laikā mums radās jau septiņi klienti — arī Lietuvā un Igaunijā,» atceras Jansons. Lai nodibinātu uzņēmumu un izveidotu tā konceptu, viņš 2008. gada nogalē par 500 latiem pārdevis savu mocīti Honda Rebel. Divus mēnešus ar draudzeni Lindu mājas bēniņos internetā studējis industrijas pieredzi pasaulē, sācis strādāt kā individuālais komersants. 2012. gadā nodibinājis Baltic Snowpark Agency Projects, kas vēlāk kļuva par We Build Parks.

Jau 2010. gadā censonis bija izsūtījis sadarbības piedāvājumus vairākiem lieliem Eiropas sniega parku veidotājiem. Vācu firma Schneestern atbildējusi apstiprinoši. «Esam labi draugi, lieliski partneri. Prieks strādāt kopā, zinot, ka šie projekti ir labākais, kas pasaulē notiek. Esam cēluši privātas sniega pilis olimpiskajiem čempioniem, tikuši pie visjaunākās tehnikas, ko nodrošina pasākumu atbalstītāji. Schneestern vairāk atbild par plānošanu un klientu piesaisti, jo atrodas tieši Alpu centrā, mēs atbildam par izbūvi.»

1998. gadā piedzīvojis debiju olimpiskajās spēlēs, šajā laikā snovbords ir attīstījies par respektablu olimpisko sporta veidu ar septiņām disciplīnām. 2015. gadā Schneestern kopā ar Baltic Snowpark Agency Projects pieteica dalību 2018. gada ziemas olimpisko spēļu iepirkumā snovborda trašu būvniecībā un uzvarēja.

Tas bija tikai sākums. Konkursa noteikumi paredzēja 2016. gadā piedalīties testa pasākumā Dienvidkorejā, uzbūvēt trasi pasaules kausa sacensībām vienai no olimpiskajām disciplīnām. «Trijās nedēļās ekstrēmos laikapstākļos izveidojām līdz šim unikālāko Slopestyle trasi snovborda vēsturē. Atlēti, kā arī Dienvidkorejas un Starptautiskā Olimpiskā komiteja bija sajūsmā. Tika parakstīts līgums olimpiskajām spēlēm. Sapņi atkal piepildās!» iesaucas Jānis Jansons.

Phjončhanas olimpiskajās spēlēs Latvijas komanda piedalījās ne tikai Slopestyle, bet arī lielās Big Air trases būvēšanā. Citas olimpiskā sniega parka daļas bija ASV un Jaunzēlandes kolēģu atbildība. Būvniecībai un trašu tehniskajai uzraudzībai olimpisko sacensību laikā latviešu komanda Phjončhanā veltīja 47 dienas.

«Tas, ko var redzēt televīzijā vai bildēs, ir ļoti sterils, perfekts. Man visinteresantāk bija redzēt būvniecību, milzīgo vērienu, «aizkadrus»,» atceras Jānis. «Tiešām nopietni — Slopestyle trasē vien sešas platformas ar gandrīz 30 kamerām, gaisā riņķo ziņu aģentūru helikopteri!» Emocionāli bijis tuvumā vērot pasaules labākos sportistus, savus elkus, klātienē redzēt atklāšanas ceremoniju.

«Tīņu gados, kad olimpiādi skatījāmies televīzijā, nelikās, ka mēs tur varētu kādreiz nonākt,» kalnu būvētājs atzīstas. «Bet tagad [Dienvidkorejā] pat prezidents Vējonis uzaicināja mūs tikties, izstāstīt savu stāstu. Diemžēl latviešu sportisti traumu dēļ nebija izturējuši kvalifikāciju, olimpiskajā parkā Latvijas karogs neplīvoja. Toties mēs tur ar lielu prieku pārstāvējām Latviju.» Jā, olimpiskā trase bijusi gan ģeogrāfiski tālākais punkts, kur viņi līdz šim ir strādājuši, gan arī nozīmīgākais objekts.

Bizness — glabāt sniegu

Kā gluži pašsaprotamu Jānis Jansons atklāj faktu, ka olimpiskie snovborda kalniņi tapuši no mākslīgā sniega. «Uz dabīgo sniegu vairs nepaļaujas nevienā ziemas olimpiskajā sporta veidā, pat distanču slēpošanā vismaz 1,5 m sniega tiek saražots drošības pēc. Korejā dabiskais sniegs bija apmēram 5 cm. Bet Soču olimpiskajām spēlēm pat glabāja sniegu pa vasaru. Tā ir arī jauna niša, kurā jau specializējamies, — mākslīgā sniega glabāšana. Notiek jau pirmie eksperimenti, lai sniegs nebūtu tik daudz jāražo un trases ziemas sākumā var sākt darbu, kad vien vēlas. Ja kalni Latvijā tiek atvērti tikai janvāra vidū kā šogad, zaudējumi ir mērāmi simtos tūkstošu eiro, tāpēc tiek meklēti jauni risinājumi.»

Secinot, ka ziema arī Latvijā ir par īsu, lai balstītu uzņēmējdarbību tikai viena gadalaika sportā, jau pirms pieciem gadiem Jānis ar kompanjoniem sācis skatīties citos virzienos. Ar draugiem pasen bija nopircis vecu motorlaivu, to restaurēja, lai vasarās varētu nodarboties ar veikošanu — braukt trosē aiz laivas nevis ar ūdensslēpēm, bet ar speciālu dēli. Veikparku, kur sportists slīd ar gaisā nospriegotai  trosei piestiprinātu kabeli, toreiz Latvijā vēl nebija. «Garāžā metinājām un locījām plastmasu, taisījām veikborda aprīkojumu, peldošus tramplīnus. Bez nevienas skrūves, lai būtu super droši un eksportspējīgi,» Jānis atceras. Uzņēmuma atzaram Whiteline ir darbnīca Rīgā, kur strādā galdnieki un metinātāji. No partneriem, igauņu kompānijas, tiek iepirktas sistēmas ar veikborda torņiem. «Arī šis sporta veids auga, esam aprīkojuši 15 veikparkus — ne tikai Latvijā, arī Lietuvā, Polijā un Lielbritānijā. Uzskatām, ka vēl tikai izzinām sevi, lai būtu gatavi iet uz Eiropu ar kvalitatīvu produktu portfolio.»

Bet ar to vēl stāsts nav galā. 2016. gadā Jānis Jansons internetā nejauši uzdūrās interesantiem veloinfrastruktūras objektiem. Padomāja: Baltijā varētu būt kādi 100 000 velobraucēju, bet īpaši aprīkotu veloparku nav.

«Savu veloparku būvniecības kompāniju nosaucām Baltic Bike Parks. Tomēr, respektējot velotrašu pionieru intelektuālo ieguldījumu, sākām sadarbību ar Šveices kompāniju Velosolutions. Šis lēmums mums arī ir radījis vislielāko izaug-smi,» Jānis datorā demonstrē video ar veloparku Centra sporta kvartālā pie Krišjāņa Barona ielas. «Asfaltēta, ar rokām pilnībā būvēta velotrase, tā sauktā pumptrack, ko var izmantot skeitbordisti, skrituļslidotāji, riteņbraucēji — jebkas, kas ripo. Pirms četriem gadiem pasaulē bija tikai kādas 5—7 šādas trases, tagad ir vismaz 80—100.»

Viņa komandas īpašais pienesums ir pašu izdomāta attīstošā spēle ar kustīgiem koka tiltiņiem, kas velobraucējiem trenē pilsētvidē nepieciešamās veloprasmes — kāpnītes, mala, uzbrauciens, nobrauciens, apgrieziens virāžā. Bērni, kas to paveic, balvā saņemot titulu Velozinis.

Zem We Build Parks «cepures» visi Jāņa Jansona uzņēmējdarbības virzieni apvienoti pērn. Šogad tiem pievienojies jaunākais — Activity Parks jeb aktivitāšu parki. Tas izrietējis no klientu vajadzībām ik pa laikam papildināt infrastruktūru. «Paši visas šīs lietas neražojam, bet mums ir daudz sadarbības partneru — varam piedāvāt kāpelēšanas ierīces, rodeļus un citas lietas.»

Mājīgajā birojā Rīgā, Matīsa ielā, kura sienu tagad rotā pieci olimpiskie apļi, strādā jauni cilvēki. Jānis stāsta, ka visi 19 darbinieki paši ir kādas uzņēmuma aktivitātes cienītāji. «Piemēram, rasētājs ir skeitbordists, mārketinga meitene brauc downhill sacensībās ar riteni, vairāki ir snovbordisti. Mūsu pirmais jautājums darba inervijās — vai jūs lietojat kādu no šiem produktiem? Projektējot, diskutējot un būvējot šādas prasmes ir priekšrocība. Un tas garantē foršu kompāniju katru dienu.»

Sarunas nobeigumā Jānis saka īpašu paldies ģimenei. Dzīvesbiedrei Lindai, ar kuru kādreiz bēniņos kala plānus par šo biznesu, un abu meitām. «Kompānijas darbi prasa laiku pavadīt garos komandējumos, bez ģimenes atbalsta tas nestrādātu.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Mēs iedvesmojam cilvēkus darīt to, kas viņus iedvesmo.
Būvējot unikālus parkus, iedrošinām viņus darbībai un, vērojot to, saņemam iedvesmu atpakaļ. Tā ir bezgalības cilpa.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Paļāvība uz neietekmējamām lietām, piemēram, laikapstākļiem. Solidaritātes dēļ ar vecajiem klientiem esam atteikuši kādu projektu Alpos, jo tepat mūsu reģionā nāk ziema. Bet ziema kavējas, gaidot rodas arvien lielāki zaudējumi. Tagad esam iemācījušies sapludināt aktivitātes: vasarā tiek plānoti ziemas darbi, ziemā — vasaras.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ir divi varianti — vai nu fokusējies ļoti šaurā nišā un kļūsti par pasaulē labāko, vai, ja tas nav iespējams, ej plašumā. Tas ir mūsu stāsts.

Ir iesaka

15. marts. IZRĀDE. DŪJA NACIONĀLĀ TEĀTRA AKTIERU ZĀLĒ. Komēdija par teātra aizkulisēm — jauns režisors nāk ar milzu ambīcijām, vecais premjers niķojas, prīma gaida bērnu, Kultūras ministrija negrib piešķirt naudu, bet fani gatavi atdot pusi dzīves, lai nokļūtu šajā paradīzē. Režisors Toms Treinis. Lomās Ģirts Jakovļevs, Uldis Anže, Raimonds Celms un citi. Biļetes cena 18 €. Bilesuparadize.lv

17. marts. KONCERTS. SINFONIETTA RĪGA. DŽONATANS HĀRVIJS UN LATVIEŠI LIELAJĀ ĢILDĒ. Koncertā divu jauno latviešu komponistu mūzika — Matīsa Čudara Malkas šķūnītis sniega krāsā un Krista Auznieka Uguns un Roze, kā arī izcilā britu komponista Džonatana Hārvija skaņdarbs Bhakti. Piedalās ģitārists Matīss Čudars, kamerorķestris Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē. Biļetes cena 10—20 €. Bilesuparadize.lv

18. marts. KONCERTS. LEONARDAM BERNSTEINAM 100 LIELAJĀ ĢILDĒ. Pavasara festivāla Windstream atklāšanas koncerts, kurā piedalās orķestris Rīga, solisti Annija Putniņa un Mihails Čuļpajevs, diriģents Kaspars Ādamsons. Programmā Divertisments orķestrim, fragmenti no mūzikla Vestsaidas stāsts un citi Bernsteina skaņdarbi. Biļetes cena 10—25 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 4. aprīlim. KONCERTS. AGNESE RAKOVSKA. VIENALDZĪBAS DAŽĀDĀS VIETĀS. Grupas Triānas parks soliste ar soloprogrammu uzstāsies mūzikas namā Daile, Liepājas Olimpiskajā centrā, Jelgavā un Talsos. Koncertā piedalīsies stīgu kvartets ReDo un pianists Matīss Repsis. Skanēs Raimonda Paula kompozīcijas no albuma Vienaldzības, kas aranžētas īpaši stīgu kvartetam. Biļetes cena 10—15 €. Bilesuserviss.lv

Kinojaunumi

ooo Tikumīga sieviete / A Decent Woman. Argentīnā mītošā austriešu režisora Lūkasa Valentas Rinnera sociālā drāma ir interesants veidojums. Ieturēta estētiskā minimālismā un draudīgi tumšās toņkārtās, filma ir savdabīgs sociālo šķiru vērojums nedaudz teatrālā, absurdi humoristiskā veidā. Filma spēj pārsteigt, raisīt ziņkārību un arī šokēt, taču tās vēstījumā trūkst idejiskās saistvielas un konsekvences. Kino Bize un KSuns no 8. marta.

ooo Atriebība / Revenge. Franču režisores Korālijas Faržeā filmas stāsts ir brutāls — tas vēsta par jaunas meitenes cīņu par izdzīvošanu un atriebi pēc tam, kad trīs draugu kompānija viņu ir centusies nogalināt. Apzināts koncepts vai liesa izdoma, spriediet paši: Faržeā stāstījumā pārtiek tikai no klajas ironizācijas par žanra klišejām un sieviešu seksualizāciju popkultūrā. Te asinis burtiski pludo un ikkatrs vardarbības akts tiek aplūkots urķīgos tuvplānos. Pieņemu, ka ar īpaši nostādītu humora izjūtu to varētu nolasīt kā veidotāju iecerētu asprātību — man tas īsti neveicās. Kino no 16. marta.

Kapeņu izlaupītāja Lara Krofta / Tomb Raider. Varam uzskatīt, ka ar šo lomu zviedru aktrise Alīsija Vikandere ir «oficiāli» uzņemta Holivudā. 2001. gadā Laras Kroftas sāgā titullomu spēlēja Andželīna Džolija, kurai šis darbs aizsāka zvaigžņotu karjeru. Vikandere līdz šim ir spējusi vienlīdz spoži nospēlēt visdažādākās lomas — sākot ar 18. gadsimta Dānijas karalieni, beidzot ar robotu. Šajā darbā viņas varone ir dumpīga mantiniece, kura dodas uz nomaļu salu šķetināt sava tēva pazušanu. Esmu gatava saderēt, ka tieši viņa ir šī grāvēja dvēsele, virzītājspēks un iemesls, kāpēc skatīties Laras Kroftas stāsta reanimāciju. Neesmu redzējusi. Kino no 15. marta.