Mana pieredze ar VDK jeb Kā es nonācu un ko darīju „čekas maisos” 74

Foto: EPA/LETA
Māris Jākobsons
Print Friendly, PDF & Email

Kad valdība beidzot pieņems lēmumu publicēt „čekas” maisus, tur esmu arī es ar segvārdu jeb „kļičku” Roberts. Es līdz šim par to nebiju ģimenē runājis, kaut kā negribējās to „uzkraut” tuvākajiem cilvēkiem.

Pirmā pieredze ar čeku

Pirmā pieredze ar čeku man bija studiju laikā, laikam kādā 2. vai 3. kursā (tātad ap 1968. gadu, jo studēt LVU Ķīmijas fakultātē es sāku 1966. gadā 17 gadu vecumā). Mēs (tai skaitā atceros Jāni L. un Uldi K., ar kuriem joprojām esam draugi) bijām Latvijas Universitātē nodibinājuši ūdenstūrisma sekciju un sākām uz 1. maiju (kad bija brīvdienas 1. un 2. maijā) organizēt masveida vairāku dienu braucienus ar laivām pa Ventu un Gauju. Pirmais Ventas brauciens bija no Kuršenai Lietuvā līdz Zlēkām pie Ventspils, tur mums pakaļ bija autobusi, un braucām uz Rīgu. Autobusos daudzi dziedāja visādas dziesmas, tai skaitā arī tādas, kas padomijā nebija vēlamas (ar vārdiem „mēs sitīsim tos utainos”, kurus mūsu „atbrīvotāji” attiecināja uz sevi – nez kāpēc? Laikam jau tādi jutās). Vienā autobusā bija arī tolaik aktīvs, centīgs čekas ziņotājs – pasniedzējs M. no Bioloģijas fakultātes. Bet mēs par šo viņa darbību nezinājām. Viņš uzrakstīja, kas un ko no neatļautā repertuāra viņa autobusā dziedājis, notika izmeklēšana un dažus biologus laikam pat izslēdza no universitātes. Jāsaka, ka nekāda neatļautu dziesmu saraksta jau nebija, pašiem bija jāsaprot.

Pēc šī laivu brauciena kādu dienu mani aicināja ierasties universitātes kadru daļā. Tur sēdēja „vīrs pelēkā uzvalciņā” (tā tolaik mēs saucām čekistus). Saruna sākās ar viņa jautājumu: „Nu, kā tad tur bija ar to laivu braucienu?” Es sapratu, ka čekai zināms, ka es arī tur biju, un tāpēc teicu: „Nu jā, es piedalījos, bet kas no tā?” Čekists priecīgs palēcās – izrādījās, ka viņi nezināja, ka es biju braucienā. Es biju izsaukts tikai kā ūdenstūristu sekcijas dalībnieks. Sapratu savu kļūdu, un tūlīt jau sekoja jautājums: „Kas vēl no fakultātes bija?” Tagad es sapratu, ka, ja es saukšu vārdus, visi šie cilvēki (bija kādi 20-30 no fakultātes) tiks saukti uz pratināšanu. Un tad varētu arī gadīties, ka kāds ierunātos par dziedāšanu mūsu autobusā (jo dziedāts tika uz nebēdu, dziedājām arī visas tās aizliegtās dziesmas, tikai mūsu autobusā, acīmredzot, nebija neviena ziņot gribētāja). Tāpēc sapratu, ka jāriskē un kaut kas jāizdomā.

Laikam galva tolaik strādāja zibenīgi. Es pateicu, ka no fakultātes man nevienu neizdevās sarunāt, jo visi bija apzinīgi komjaunieši un gribēja piedalīties Maija svētku demonstrācijā. Čekists tomēr neatlaidās un prašņāja, ar ko es biju kopā braucienā. Nācās žigli „piesēdināt” laivu ar vēl 4 cilvēkiem, kuri bija mani paziņas no Rīgas Tūristu kluba (ne no universitātes). Turklāt es viņiem „nezināju” ne uzvārdus, ne adreses, ne kā viņus var atrast. Dažiem vispār zināju tikai iesaukas. Visus laivas biedrus biju tā nejauši saticis uz ielas un piedāvājis braucienu pa Ventu. Faktiski visi nosauktie bija reāli mani paziņas, kurus es tīri labi varētu atrast. Izvēlējos viņus tāpēc, ka tad man bija vieglāk atcerēties savu stāstu. Čekistam vēl teicu, ka viens no viņiem tagad aizbraucis no Latvijas peļņā uz tālajiem ziemeļiem un tāpēc nav Latvijā, u.tml. blēņas.

Šo stāstu man „atprasīja” vēl kādas 2-3 reizes – tad es sapratu, ka tā bija čekas metode, lai atklātu melus. Tā kā es nesapinos (jo neko daudz arī nestāstīju, tikai īsi atkārtoju savu stāstiņu), tad čeka vēl izdarīja pēdējo pārbaudi. Fakultātē man pienāca viens no vecāka kursa studentiem (I., par kuru visi zināja, ka viņš ir ziņotājs, un par to „brīvprātīgi” piekritis kļūt, lai viņu neizslēgtu no universitātes – viņš bija bokseris un krogā bija iekaustījis vienu tipu, kas izrādījās čekists). I., kad iedzēra, vienmēr par šo faktu pažēlojās, un lūdza viņam klātesot nestāstīt politiskas anekdotes, lai nebūtu jāziņo. I. draudzīgi apjautājās, kas tad man esot par nepatikšanām – viņš to esot pa ausu galam dzirdējis. Es sapratu, ka te ir mana stāsta pārbaude (jo I. jau nu droši vien labi zināja, kas no fakultātes bija braukuši pa Ventu, bet nemaz nevēlējās par to ziņot čekai). Izstāstīju viņam precīzi to pašu, ko čekistiem. Viņš to noziņoja tālāk (vismaz es tā domāju), un čeka no manis atstājās.

Toreiz es sapratu, ka uzskats par čekas labo informētību ir viņu pašu izdomājums, lai cilvēkus turētu bailēs. Sapratu arī to, ka no fakultātes neviens neko čekai nebija ziņojis (bet bija runas, ka ziņotāji ir katrā kursā), un I. tikai noziņoja manu stāstu, par kuru viņš labi zināja, ka tas ir blēņas.

Tomēr tas laiks nepavisam nebija patīkams – ar katru jauno izsaukumu uz kadru daļu baidījos, ka izdzirdēšu, ka esmu pieķerts melos. Tad mani droši vien izmestu no universitātes vai arī ieteiktu „brīvprātīgi” kļūt par ziņotāju, kā I.

No tā notikuma viena mācība man bija arī par to, ka tagad ir viens zināms ziņotājs – biologu pasniedzējs M. Viņš aktīvi piedalījās ūdeņnieku braucienos, vienmēr ap sevi salasot jaunākos fakultātes studentus, kuri varbūt vēl nezināja par viņa apzinīgo „stukača” nodarbošanos. Parasti jau brauciena laikā jauniņie tika pabrīdināti, lai lieki neiekrīt. Ja M. vakarā atnāca pie mūsu ugunskura, ķīmiķu meitenes tūlīt sāka dziedāt visādas dziesmas ar ļoti rupjiem vārdiem (viena no meitenēm, ja pareizi atceros, Liāna, tādas zināja lielā skaitā). Šīs dziesmas M. neinteresēja, un viņš parasti ātri aiztinās uz kādu citu ugunskuru. Toties mēs kārtīgi izaurojāmies rupjās dziesmas un izsmējāmies gan par tām, gan par M. stulbo ģīmi un vilšanos, tās dzirdot.

2018. gada sākumā mēs ar Uldi K. šīs lietas pārrunājām vēlreiz, un izrādās, ka Latvijas Universitātes ūdenstūrisma sekcija bija radusies ap brīvās Latvijas 50. gadadienu – 1968. gadā, tātad kopā ar Latvijas simtgadi sekcijai ir piecdesmitgade. Pa jokam apspriedām, ka ar šo ūdenstūrisma kustību Latvijā esam iesākuši centienus atgūt neatkarību. Mūsu masveidīgie laivu braucieni taču bieži notika padomijas lielākajos svētkos – uz 1. maiju (Darbaļaužu solidaritātes diena) un 7. novembri (tolaik tā bija Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena, tagad – boļševiku 1917. gada apvērsuma gadadiena, kuru pat Krievijā atceras nelabprāt). Šajos svētkos bija 2 ārpuskārtas brīvdienas, kuras mēs izmantojām. Uldis pat atcerējās, ka kādā reizē 7. novembrī no rīta ticis rīkots Oktobra svētku mītiņš pie upes, un tur runātāji teikuši, ka ūdenstūrisms gan ir pazīstams jau sen (vismaz kopš 19. gadsimta), bet īsti tas varējis uzplaukt tikai padomju iekārtā. Tas bija tolaiku štamps – viss, kas ir labs, noteikti uzplauka pēc Oktobra revolūcijas. Runa esot uzņemta ar lielu jautrību (ko vajadzības gadījumā varēja izskaidrot ar lielo patriotisko pacēlumu valsts svētkos, jo mums reizēm mēdza pārmest, ka mēs ar saviem laivu braucieniem atraujam apzinīgos padomju studentus no piedalīšanās svētku gājienā. Te nu bija pretarguments – mums arī bija mītiņš pie upes, un tamlīdzīgas muļķības).

Es arī pats atceros, kā vienos Oktobra svētkos braucām pa Aivieksti, un upes krastā ieraudzījām māju ar karogu – tā bija kāda ciema izpildkomiteja vai kas cits. Mēs izkāpām malā, pārgājiena vadītāji nostājās uz lieveņa un izkliedza visādus stulbus saukļus (imitējot īsto demonstrāciju). Pārējie soļoja garām un auroja “Ūrrā!”. Diemžēl mājā bija dežurante, kas izdrāzās ārā un kliedza, ka izsauks miliciju, jo mēs esot no valdības ēkas norāvuši karogu (mēs to tikai bijām aizņēmušies demonstrācijas vajadzībām, bet to tai sievai nevarēja ieskaidrot, tāpēc atlikām karogu atpakaļ un mukām prom). Tomēr šajā gadījumā nekādu seku nebija, laikam viņa to miliciju tomēr neizsauca. Vai arī milicijai bija slinkums mūs meklēt pa upi, nekas jau īsti nebija noticis.

Piedāvājums būt ziņotājam

Nākošā tikšanās ar čeku man bija ap 1978. gadu, kad man piedāvāja kļūt par Zinātņu akadēmijas (ZA) komjaunatnes sekretāru (es strādāju ZA Koksnes ķīmijas institūtā). Mani pasauca uz kādu tikšanos ZA 1. daļā – tāds bija čekas oficiālo darbinieku „jumta” nosaukums iestādēs. Pirmās daļas bija gan ZA, gan visos ZA institūtos. Satiktais čekists sakarā ar to, ka mani drīz varētu ievēlēt par ZA komjaunatnes sekretāru, ieteica man „brīvprātīgi” parakstīties par to, ka būšu čekas ziņotājs – tas piederoties pie mana jaunā sabiedriskā darba. Viņam par nelaimi es zināju, ka uz šo sekretāra darbu nemaz citu reālu pretendentu nav (ZA partijas komitejai vajadzēja, lai sekretārs būtu latvietis ar zinātņu kandidāta grādu un vēl pietiekami jauns, bet ZA vēl bija tikai pāris mana vecuma krievu puišu, kas jau bija paspējuši aizstāvēt disertāciju). Es pats nebūt nebiju īpaši laimīgs par iespēju atgriezties komjaunatnē (man jau bija beidzies „komjaunatnes vecums”, kas bija 28 gadi, biju „noņēmies no uzskaites”).

Tad es atrunājos ar to, ka esmu ļoti atklāts cilvēks, pārņemts ar savu zinātnisko darbu, un slepenam darbam absolūti neesmu piemērots, kaut gan tas, ko viņš piedāvā, protams, katram padomju cilvēkam būtu liels gods. Neatceros visu to savu muldēšanu, bet galu galā čekists ar garu ģīmi atkāpās no manis.

Tālāk atceros vienu gadījumu, kuru šodien vērtēju kā čekas provokāciju. Mani pārbaudīja, vai es būtu gatavs par samaksu kādam sadabūt ziņas par mana institūta darbiniekiem. Provokators bija santehniķis (tagad es esmu dzirdējis, ka čekas ziņotāji bieži bijuši sētnieki un santehniķi, kuriem ir kontakti ar daudziem cilvēkiem viņu dzīvokļos), kuru es biju privāti nolīdzis mūsu tikko saņemtā dzīvokļa (tātad tas notika ap 1980. gadu) santehnikas un apkures sakārtošanai. Santehniķis man prasīja, vai es nevarētu institūta kadru daļā apskatīties dažu darbinieku lietas – man par to solīja labi samaksāt. Man ne prātā nenāca kādam svešam tipam kaut ko meklēt. Es atrunājos, ka man nav nekādas pieejas šiem dokumentiem, un arī pateicu, ka netaisos kaut kādas ziņas par kolēģiem dot nezināmam avotam. Institūtā bija daudz kolēģu, kas tolaik strādāja pie slepeniem pētījumiem, tai skaitā pie raķešu siltumizolācijas. Droši vien čekai interesēja, vai kādas ziņas no institūta nevar „noplūst” caur mani.

Pienāca 1983. gads, kad man institūtā piedāvāja zinātniskā sekretāra darbu. Tas man likās ļoti labs darbs, jo alga bija liela un darāmais pilnīgi man piemērots. Pēdējos gados biju sapratis, ka zinātniskais darbs nav īsti mana stihija. Es biju vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, man pašam sev bija jāizgudro un jāpamato darāmais, un tad pašam tas jādara (padoto darbinieku man nebija, un es nemaz negribēju, lai kāds būtu). Zinātnisko darbu ļoti traucēja arī nemitīgie komjaunatnes pienākumi.

Es direktoram devu savu piekrišanu pretendēt uz piedāvāto zinātniskā sekretāra amatu, un tad mani pasauca uz ZA 1. daļu. Tur man skaidri pateica, ka zinātniskajam sekretāram vajadzīga pielaide pie slepeniem dokumentiem, un 1. daļa to man dos tikai tad, ja es „brīvprātīgi” parakstos, ka būšu čekas ziņotājs. Šoreiz biju sprukās, jo zinātniskā sekretāra darbu es gribēju, un institūtā bija arī citi kandidāti, kas nāktu zinātniskā sekretāra vietā, ja es atteiktos. Mēģināju gan atkal visādi atrunāties, bet šoreiz tas neizdevās, un „brīvprātīgo” papīru nācās parakstīt. Es čekistu gan brīdināju, ka esmu traki pārņemts ar zinātni, apkārt neko ne redzu, ne dzirdu, esmu aizmāršīgs utt., tāpēc lai uz maniem ziņojumiem neko daudz necer. Pats pie sevis nolēmu, ka no manis viņiem kaut ko čekai derīgu saņemt neizdosies.

Jāsaka, ka pati „brīvprātīgās” parakstīšanās procedūra bija daudz vienkāršāka, nekā procedūra, iestājoties partijā. Te es biju kopā ar čekas kuratoru mazā telpiņā, uz papīra uzrakstīju, ka „brīvprātīgi” piesakos, un viss.

Partija savukārt prasīja iesniegumā aprakstīt „domas un jūtas”, kas mani atvedušas līdz domai par iestāšanos partijā. Tas bija reāli pretīgi – kādas tad jūtas man bija pret partiju? Pat precoties nevienam neprasa, kādas jūtas likušas viņam doties laulībā! Un tad to manu iesniegumu par uzņemšanu partijā (kaut kādas „domas un jūtas” es tur samurgoju, vēl tagad paliek nelabi, to atceroties) vēl lasīja priekšā partijas sapulcē, un tur to visi apsprieda!!!

Kā izvēlējās segvārdu

Par segvārda izvēli ir atsevišķs stāstiņš. Tolaik man ļoti patika anekdote, kurā pie ziloņu dzīvokļa durvīm kāds zvana. Ziloņu tētis iziet, bet pie durvīm neviena nav. Bet tūlīt zvana atkal. Tad ziloņu tētis apskata zvana pogu (varbūt sabojājusies), un uz pogas ierauga blusu. Blusa saka, ka esot zvanījusi, un prasa, vai ziloņu meitiņa ir mājās. Ziloņu tētis saka, ka pašlaik nav – ko lai meitiņai pasakot? Blusa atbild: „Ak, neko īpašu, pasakiet, ka viņas čalis Roberts bija pieskrējis”. Vēlāk, parakstot savus ziņojumus ar segvārdu Roberts, es vienmēr iekšēji smīnēju, atceroties, kam par godu ir šis segvārds.

Vēlākajos gados man ik pa laikam bija jāiet uz tikšanām ar manu čekas kuratoru – vienīgo cilvēku no čekas, kuru es oficiāli pazinu. Tikšanās notika vai nu ZA augstceltnē mazā telpā aiz skatuves, vai dažādos dzīvokļos, vienreiz arī kādā namu pārvaldē.

2017. gadā, lasot J.Rokpeļņa atzīšanos, ka viņš arī bijis spiests būt ziņotājs, bet viņam tikai prasīts par to, kāds ir noskaņojums rakstnieku vidē, es atcerējos, ka manās sarunās ar kuratoru arī arvien man prasīja par noskaņojumu institūtā. Tad es, protams, viņam stāstīju, ka visi ir milzu sajūsmā par partijas un valdības lēmumiem. Neko rakstisku par šo milzu sajūsmu man laikam neprasīja. Jāatceras, ka tas viss bija laikā, kad mirušo ģenerālsekretāru Brežņevu visiem par uzjautrinājumu ar blīkšķi iemeta kapa bedrē pie Kremļa sienas (blīkšķi gan varēja dzirdēt tikai tiešraidē no bērēm, vēlāk ierakstos blīkšķis pazuda), kad pie varas bija vecais drebulis Čerņenko (tas gan laikam izturēja tikai kādu gadu, un nomira), un pēc viņa pie varas nonāca čekists Andropovs, kurš mēģināja padomju ekonomiku saglābt ar teroru – darba laikā uz ielas nedrīkstēja rādīties, jo tad milicija ņēma ciet un veda noskaidrot, ko cilvēks darba laikā dara uz ielas vai veikalā – viņam taču ir jāstrādā! Ja skolotājs starpbrīdī aizskrēja uz pretī esošo veikalu nopirkt bulciņu, reizēm viņu vairākas stundas pēc tam turēja milicijā. Skaidra lieta, ka visi par to bija „lielā sajūsmā”. Andropovs par laimi arī drīz atmeta pedāļus, un tad pie varas nonāca Gorbačovs un sākās perestroika. Par to nu beidzot mēs tiešām bijām priecīgi, kaut gan sākumā īsti neticējām, ka tas ir nopietni.

Noklausīšanās no bibliotēkas

Laikā, kad perestroika jau bija pilnā sparā, ZA Fundamentālās bibliotēkas meitenes, kuras es visas labi pazinu, jo biju aktīvs lasītājs, man pačukstēja, ka nevajag institūta telpās, kuru logi ir uz bibliotēkas pusi, runāt neko tādu, kas svešām ausīm nav jāzina. Izrādās, ka bibliotēkas augšējā stāvā (tā ir augstceltne ar padsmit stāviem Teikas rajonā blakus ZA institūtiem) „puiši pelēkos uzvalciņos” esot sastiepuši visādas iekārtas, un tagad bibliotēkas darbiniekiem šim stāvam pieeja ir liegta. Meitenes domāja, ka tur bija noklausīšanās iekārtas, ar kurām var dzirdēt, ko runā telpās ar logiem uz bibliotēkas pusi (čekai tādas iekārtas reāli bija – to es zināju no akadēmiķa Andreja Saharova piezīmēm. Šo literatūru mēs dabūjām nelegāli, un man bija savs avots, kas to man piegādāja. Tur bija rakstīts, kā Saharovs uz ielas gājis garām mašīnai, un pa tās atvērto logu izdzirdējis sarunu savā virtuvē, no kuras viņš tikko bija iznācis). Nākošajā dienā es laboratorijā laidu apkārt zīmīti, kurā brīdināju par iespējamu noklausīšanos, jo mūsu vairāki logi bija redzami no bibliotēkas un vienā no laboratorijām mēs mēdzām sanākt kopā, dzert kafiju un aprunāt arī politiku. Turpmākās sarunas bija tikai par darbu un ģimenes lietām.

Jautājumi un piedāvājumi

Kurators ik pa laikam prasīja manas domas par kādu kolēģi. Tad nu es kolēģi slavēju kā lielu padomju patriotu, kuram pilnīgi var uzticēties (bieži to prasīja arī rakstiski, ziņojumus es parakstīju ar savu izvēlēto segvārdu Roberts). Reiz es kuratoram prasīju, kas notiktu, ja es ziņotu kaut ko sliktu. Tad uzzināju, ka katru „slikto” ziņojumu esot jāapstiprina vēl vienam ziņotājam, lai konkrētajam cilvēkam būtu kādas nepatikšanas. Sapratu, ka visas manas līdz šim rakstītās „labās” ziņas par kolēģiem varbūt ir apturējušas kādu centīgāka „stukača” negatīvā ziņojuma apstiprināšanu. Tas man bija pa prātam.

Reizēm kurators man gribēja dot konkrētus uzdevumus tuvāk iepazīties un iedraudzēties ar kādu kolēģi, lai uzzinātu viņa iespējamās „sliktās” domas. No tā es vienmēr atkratījos, jo man bija daudz darba, laika draudzēties ar kādu līdz šim pavirši zināmu cilvēku man nebija, un „izvilkt” no cilvēka viņa slepenās domas es neprotu.

Pārbaudīja arī, vai mani neieinteresētu nauda – reiz uz kādiem valsts svētkiem man iedeva 25 rubļus, it kā par labu darbu. Es notēloju šausmīgu satraukumu, jo manā ģimenē liekus 25 rubļus taču var pamanīt, kā es tos izskaidrošu utt., tāpēc lūdzu turpmāk neko tādu nedarīt, es taču kalpoju savai valstij aiz tīra patriotisma. Patiesībā es vienkārši jutu riebumu pret šādiem „Jūdasa grašiem”. Vairāk arī nemaksāja. Droši vien vēlāk man paredzēto naudu mans kurators izlietoja savām vajadzībām, nekur jau par saņemšanu jāparakstās nebija.

Tad man piedāvāja piedalīties ārzemju tūrisma braucienos (tajos tolaik bija grūti tikt), braucienu beigās uzrakstot par „novērojumiem” grupā. Es teicu, ka tās pāris reizes, kad biju ārzemēs, mani ir pārliecinājušas, ka padomju zemē ir daudz labāka dzīve, un es negribu atkal redzēt to milzīgo sociālo netaisnību, kādu esmu novērojis ārzemēs. Droši vien čekists nodomāja, ka esmu pavisam stulbs, bet to jau man vajadzēja – ko no stulba var prasīt?

Arī citādi es mēdzu tēlot tādu drusku „apdauzītu”, aizmāršīgu zinātnieku. Piemēram, man bija stingri noteikts, ka uz ielas es savu čekas kuratoru nedrīkstu pazīt. Es, tieši otrādi, viņu vienmēr pasveicināju, un tad uz sejas attēloju „šausmas, ko es atkal izdarīju” grimasi.

Neuzticamie esperantisti

Reiz bija gadījums, kad es lidostā gaidīju divus esperantistu draugus no Samarkandas Uzbekijā – tātad padomju cilvēkus, ne ārzemniekus. Lidostā satiku savu kuratoru, un šoreiz nolēmu viņu „nepazīt”, ka bija likts. Taču viņš pats pienāca un prasīja, ko es te daru. Teicu, ka gaidu atlidojam draugus – divus esperantistus no Samarkandas. Kurators pats kaut kur devās komandējumā. Pēc brīža es ieraudzīju kuratoru zvanām pa telefonu (tolaik mobilo vēl nebija, un lidostā bija gara rinda ar telefonu automātiem), un bija skaidri redzams, ka viņam nepatika, ka es redzu šo zvanīšanu. Nākamajā dienā mums dzīvoklī atnāca „elektriķis” un nomainīja elektrības skaitītāju.

Tad es atcerējos mūsu paziņu D., kurai elektrības skaitītājs arī tika mainīts īsi pirms tam, kad viņai ciemos atbrauca radi no Rietumiem. Nu man bija skaidrs, ka skaitītājā, acīmredzot, ir „blakts” (mikrofons), ar kuru noklausās sarunas dzīvoklī.

Esperantisti padomju varai nešķita īpaši uzticami. Ar manu skaitītāju gan viņiem nepaveicās, jo tas bija koridorā, un tur maz runā. Paziņai skaitītājs bija viesistabā – ideāli varēja ierakstīt visu, ko runā pie galda sēdošie viesi.

Vienā no tikšanās reizēm ar kuratoru viņš man jautāja manas domas par manu paziņu T., kurš arī bija aktīvs esperantists. Es T. saslavēju kā varenu padomju patriotu, neatceros, vai to prasīja arī rakstiski. Pēc dažām dienām satiku T., un viņš man teica, ka viņam „zēni pelēkos uzvalciņos” (tātad čekisti) esot apjautājušies par mani, un viņš mani raksturojis kā lielu padomju patriotu. Tad es viņam atzinos, ka esmu tikko tāpat raksturojis viņu. Vai nav jauki? Tagad vismaz mēs abi zinām, ka esam čekas maisos. T. diemžēl jau ir miris.

Imperiālistu propagandas apstulbināts naivulis

Vienu gadījumu, kad nevarēju uzrakstīt pozitīvu raksturojumu, tomēr atceros. Bija tāds kolēģis U. no citas laboratorijas, viņš strādāja pie slepenās tēmas (tātad viņam no čekas vajadzēja tā saukto pielaidi valsts noslēpumam – tas bija viens no veidiem, kā cilvēku piespiest parakstīt „labprātīgu” sadarbību, jo, ja neparaksti, pielaides un darba nebūs). U. no rītiem strādāja manā telpā pie iekārtas, nolasot iekārtas rādījumus. Mēdzām papļāpāt par šo to. Reiz U. sāka katru rītu man stāstīt, ka viņš no rītiem klausoties radio „Brīvā Eiropa”. Tas bija pretpadomju radio, kura pārraides, tāpat kā „Amerikas Balsi”, čeka slāpēja ar speciāliem raidītājiem, kurus sarunās saucām par „zāģi”. U. stāstīja, ka no rītiem zāģis neesot, varot labi visu dzirdēt un cik tur labi visu ko pastāsta. Es paliku uzmanīgs, jo parasti padomju laikā tādas lietas svešiem nemēdza stāstīt. Un tad vienā tikšanās reizē ar kuratoru viņš man sāk prasīt par U. Viņš it kā Institūtā daudziem stāstot, kā klausās „Brīvo Eiropu”. Sapratu, ka U. čekas uzdevumā to man ir stāstījis, lai viņi varētu pārbaudīt, cik objektīvi es mēdzu atskaitīties. Šoreiz nevarēju arī aizbildināties ar parasto aizmāršību, jo U. savus stāstus „bīdīja” gandrīz vai katru rītu, kad mani satika. Es jau gan viņam pašam biju teicis, ka par tādām lietām labāk paklusēt, un ka mani tas neinteresē. Tad arī nācās uzrakstīt par U. stāstīto. Par to, vai tā ir čekas provokācija, jeb tomēr tikai U. stulbums, nebiju 100% drošs. Tāpēc savā atskaitē rakstīju, ka viņš ir imperiālistu propagandas apstulbināts naivulis, un ka manā ietekmē viņš jau drīz vien sapratīs, ka tie ārzemju raidījumi ir tikai nevērtīga imperiālistu propaganda, kuru nav vērts klausīties. Pēc tam U. stāsti beidzās – tātad visdrīzāk tas bija čekas pasūtījums, lai pārbaudītu mani. Tagad U. jau miris, bet, kad publicēs maisu saturu, es tomēr apskatīšos, vai viņš tur bija.

Kad pienāca atmodas laiks, čekisti galvenokārt prašņāja par institūta darbinieku noskaņojumu, konkrēti par kādu cilvēku gan laikam vairs neinteresējās. Tad es tikai stāstīju, cik ļoti visi atbalsta partijas kursu uz atklātību un pārbūvi utt. Bet pamazām tikšanās beidzās, un kopš tā laika man neko vairs nav ne atgādinājuši, ne prasījuši.

„Čekas maisu” publiskošana man varētu būt nepatīkama, jo tur jau laikam tikai pateiktu, ka esmu bijis aģents, neko par manu darbību nesakot. Vai mani ziņojumi arī ir saglabājušies, nav ne jausmas. Galu galā es netaisos nevienam taisnoties, kaut gan saprotu, ka daudzi var skatīties uz mani „šķībi” dēļ šādas ziņas. Bez tam arī mana darbība par Zinātņu akadēmijas komjaunatnes sekretāru (sabiju tur veselus 8 gadus, bet tas jau ir cits stāsts), kas visiem tā laika cilvēkiem nebija noslēpums, arī daļai lika man neuzticēties (vismaz tiem, kas mani pietiekami nepazina). To es apzinājos, tāpēc arī Tautas frontes laikā nekādos aktīvistos necentos iekļūt, tikai piedalījos visur kā vienkāršs „ierindnieks”. Arī uz barikādēm gāju no pirmās nakts, kad Tautas fronte uz tām aicināja, bet nekur neko vadīt nepieteicos.

Tagad reizēm mēdz runāt, ka čeka tos savus aģentus joprojām varētu piespiest strādāt čekas labā. Interesanti, kā tad mani varētu piespiest? Nekā mani kompromitējoša jau viņiem nav, manus „ziņojumus” varētu mierīgi publicēt.

 

Autors ir Māris Jākobsons jeb čekas ziņotājblusa “Roberts”

Komentāri (74)

Drosma 12.03.2018. 14.13

starp citu -butu jau laiks izvērtēt un novertēt Atmodu – atklāit par to runāt

vai Atdmodas lideru sadarbība ar čeku bija labi vai slikti vai pa vidam vai kā

+10
-1
Atbildēt

2

    J.šveiks > Dusma 12.03.2018. 18.57

    krieviem bija gorbaičova glasnosķ , mums čeka pasvieda atmodu un tautas fronti , Ukrainā maidanu kremlis organizēja ar snaiperiem cilvēku apšaušanai

    +5
    -1
    Atbildēt

    0

    tonijs > Dusma 12.03.2018. 14.19

    Ne sliktāka par to, ka Atmodas līdere Elita Veidemane jau 10 gadus ražīgi strādā Lemberga avīzē.

    +8
    -3
    Atbildēt

    4

    Vahamurka > tonijs 12.03.2018. 14.26

    Labi gan,ka viņa pat Lemberga avīzē var rakstīt to,ko domā,liberastu avīzēs ar to būtu grūtības,Viņķele pat tviterī Veidemani nosaukusi par nelaimīgu cilvēku;nepatīk sorosistiem Veidemanes asā mēle.

    +4
    -5
    Atbildēt

    0

    andrejs > tonijs 12.03.2018. 14.43

    Atmodas līdere Elita Veidemane jau 10 gadus ražīgi strādā Lemberga avīzē.
    ————-
    Ēlerte 15 gadus ražīgi strādāja Šķēles avīzē.

    +3
    -3
    Atbildēt

    0

    Jānis Rožkalns > tonijs 12.03.2018. 17.58

    Interesanti gan, ko sliktu var pārmest Elitai, kā profesionālai žurnālistei, ja vienlaikus par partiju vadītājiem un pilsētu mēriem tiek ievēlēti kompartijas sekretāri?!! Izskatās, te pusei komentētāju, domāšanas spējas sen atrofējušās.

    +7
    -6
    Atbildēt

    2

    Drosma > Jānis Rožkalns 12.03.2018. 18.09

    nu ko tu Jāni R – elle un indija – kas šitie par tekstiem !!!! – Elitai Veidemanei kā slavenai žurnālistei ir miljons reižu lielāka ietekme kā visiem dzīvajiem un jau mirušajiem kompartiju vadītājie kopā ņemot …

    tu neaiztiec Toniju ar savām muļķībām

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

    tonijs > Jānis Rožkalns 12.03.2018. 18.46

    Tāpēc jau arī kompartiju sekretāri- kā Lembergs- arī tiek ievēlēti, ka profesionāli žurnālisti- kā Veidemane- daudzina viņa labos darbus (bet noklusē sliktos).

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > tonijs 12.03.2018. 19.12

    Pēc čekas savāktās Zatlera spitālīgo varzas uznāciena, Lembergs no galvenā ļaundara pjedestāla tika aizraidīts uz neliešu top kādu 20. vietu, bet pēc tam, kad tiem pievienojās Vienotības padlas, vēl tālāk. Plānprātiņiem un latviešu tautas un valsts nīdējiem, kuri nobalsoja par Toļika smuko frizūru, rokām vajadzēja nokalst. Par to, ko mums ir nodarījis LC, Ķīnā tiktu izpildīti vairāki simti publisku nāvessodu.
    Agrāk man likās prātam neaptverami, kā var pozitīvi attiekties pret “zog un dalās”, kamēr pie siles nebija tikusi Vienotības kleptokrātija un sodomija, kas zog vēl negausīgāk bet ne ar vienu nedalās.

    +4
    -3
    Atbildēt

    0

    Drosma > tonijs 12.03.2018. 15.53

    lūk, par to būtu jāparunā publiski – sabiedriskajos medijos, bet tajos plosās tikai mīlas viesuļi un pavāri ak jā – vēl šļāgeraptaujas ….

    +6
    -2
    Atbildēt

    1

    tonijs > Dusma 12.03.2018. 16.31

    Tāda diskusija varētu notikt pēc čekas maisu atvēršanas, ja tajos būs Atmodas laika līderi. Šobrīd tādai diskusijai trūkst faktu un uzvārdu.

    +4
    -1
    Atbildēt

    2

    altinyildiz > tonijs 12.03.2018. 16.46

    “Atmodas līderu”: Godmaņa, Ģiņēviča, Petersa, maisos nav jo 1991. gada augustā čekas mērglis Borovkovs tos izrevidēja. Tas nebūt nenozīmē, ka vainīgie ir paglābušies, tos visus, tai skaitā otrā iesaukuma, pēc 1991. gada savervētos, čekas pakalpiņus, sagaida bargs tribunāla spriedums. Viņi visi vēlēsies kaut labāk nemaz nebūtu piedzimuši.

    +4
    -5
    Atbildēt

    0

    Drosma > tonijs 12.03.2018. 16.42

    Kādus faktus Tev vēl vajag – VDK Johansons TV1 pateica – sadarbojās – visi – ja nesadarbojās – kāpēc klusē?

    ievēroji – kad Rokpelnis savā gramata Muzejs aprakstīja to faktu, ka mainoties varai LNMM fondi tika izlaupīti – par to arī visi klusē – klusē – ej nu ķer vēju …

    jā tā ir

    +4
    -2
    Atbildēt

    1

    tonijs > Dusma 12.03.2018. 17.15

    Tu nesen teici, ka nevienam netici, bet tagad tici VDK šefam, lai gan paši VDK darbinieki ir stāstījuši, ka VDK visvarenība bija mīts, ko viņi centās uzturēt. Piedod, muzeju vēl neesmu izlasījis.

    +4
    -1
    Atbildēt

    0

Jānis Rožkalns 12.03.2018. 17.36

Tas “čekas ziņotāju” problēmas virpulis labi raksturo šo debīlo laiku, kad latvieši vairs pilnīgi neko neapjēdz, visu putro un paši sabradā iepriekšējo paaudžu izcīnīto un sakrāto.
Padomājiet – sabiedrība, kā milzu draudu pieprasa “atvērt maisus”, bet vienlaikus – LKP sekretāram(kas taču noteica VDK darbību!!) iedeva Triju Zvaigžņu ordeņa augstāko pakāpi!!!! Un jau gadu desmitiem simtiem tūkstoši vēlēšanās paši balso par kompartijas sekretāru vadītām partijām!! Lūk, kur ir īstie LATVIEŠU VALSTS nodevēji.

Ideja skaidra: visu to “čekas negodu” uzgrūst nabaga ziņotājiem, un tā to noglabāt vēstures arhīvos. Nožēlojami…

+13
-4
Atbildēt

3

    altinyildiz > Jānis Rožkalns 12.03.2018. 17.51

    Nepļūti nu stukačok, nekad LKP sekretāri nenoteica VDK darbību, čeka bija tieši pakļauta PSKP centrālai komitejai.
    Tas ka plānprātiņi balso par reiriem, riekstiņiem, vaivariem un urbanovičiem nenozīmē, ka tautai tāpēc nebūtu jāzin savi “varoņi”.

    +5
    -4
    Atbildēt

    0

    Drosma > Jānis Rožkalns 12.03.2018. 18.05

    vīriešu loģika , kā saka gāž gar zemi …. tad čekas maisus neatvērsim un tad ar jaunu skubu un vēl plašāku vērienu dāvināsim Triju Zvaigznu ordeņus – vai kā ? Kā Jāni R tavs kauciens pēc taisnības man būtu jāsaprot ?

    +5
    -3
    Atbildēt

    0

    andrejs > Jānis Rožkalns 12.03.2018. 18.26

    LKP sekretāram(kas taču noteica VDK darbību!!) iedeva Triju Zvaigžņu ordeņa augstāko pakāpi!!!!
    ——————–
    jūs domājat Toļiku? Piekrītu. Viņam bija jāpasēž ķurķī kopā ar Rubiku, nevis jātelo Saeimas priekšsēdētājs.

    +6
    -3
    Atbildēt

    1

    tonijs > andrejs 12.03.2018. 18.43

    Gorbunovs bija ļoti labs AP priekššēdētājs Latvijai ļoti sarežģītā laikā. Mierīgi un diplomātiski risināja visas problēmas- gan nacionālās, gan politiskās, gan ar Maskavu, nomierināja sakarsušās galvas, atbalstīja Tautas fronti.

    +3
    -3
    Atbildēt

    1

    Jānis Rožkalns > tonijs 12.03.2018. 19.40

    Labi A.Gorbunovs risināja… un ignorēja Ženēvas konvenciju par deokupāciju, atstāja pusmiljonu krievu migrantus; tad LC laikā vadīja atlikušā izlaupīšanu, mūsu pamatvērtību izpostīšanu, un sagatavoja purvu tam haosam, kurā latvieši nu brien arvien dziļāk un dziļāk… Tagad jau, komunistu + liberāļu vadībā. Vienīgais “panākums”, ka tautu jau tad tik veiksmīgi muļķoja, ka tā joprojām neapjēdz kas te notiek. Taču, skaidrs – strauji tuvojas tā traģiskā diena, kad acis atvērsies…
    kad visi plīvusi kritīs…

    +7
    -4
    Atbildēt

    1

    tonijs > Jānis Rožkalns 12.03.2018. 20.15

    Ja Gorbunovs un Vagris būtu tolaik ieņēmuši asāku pozīciju attiecībās ar Maskavu, Latvijā būtu lijušas asinis, daudz asiņu. Galvenais mērķis- neatkarības atjaunošana tika sasniegts, un šajos neatkarības gados ir daudz panākts, cilvēku labklājība ievērojami pieaugusi. Strauji tuvojas tā brīnišķā diena, kad to pamanīs pat visneredzīgākie.

    +5
    -2
    Atbildēt

    1

    Jānis Rožkalns > tonijs 12.03.2018. 20.25

    Tonij, tu esi alkoholiķis, vai V propagandists? Ap 500.000 ļaudis svešumā, ap 500 pagasti likvidēti, skolas arī… un tu muldi par labklājību. Komunistu laikā arī viņi tieši tāpat slavēja apkārtējo postu, slimas smadzenes.

    +5
    -6
    Atbildēt

    2

    tonijs > Jānis Rožkalns 12.03.2018. 22.46

    Es esmu reālists. Robežas ir vaļā un katrs, kurš grib, var braukt prom. Atvērtas robežas- tas ir viens no mūsu sasniegumiem, par ko padlaikos varējām tikai sapņot. Pagasti nav likvidēti, bet apvienoti. Skolas, kurās skolotāju ir vairāk nekā skolēnu, nevar atļauties pat visbagātākās valstis, kur nu vēl Latvija. Algas palielinās, dzīves ilgums arī, dzīvojam vienā no vistīrākajām valstīm pasaulē, esam iestājušies NATO un ES. Varam lamāt valdību, cik uziet, par to nevienam nekas nedraud. Ja tu šos sasniegumus neredzi, tad tā ir tava problēma. Ja esi Latvijā, tad labāk brauc prom- par vienu čīkstētāju un vaidētāju būs mazāk 😉

    +5
    -4
    Atbildēt

    1

    kolpants > tonijs 13.03.2018. 17.21

    Robežas ir vaļā un katrs, kurš grib, var braukt prom
    Ну да, вот она, вялотекущая деоккупация и происходит. Ведь например, политики НО даже не скрывают особой радости, что русские выезжают активнее, чем латыши.
    Даугавпилс скоро так деоккупируется, что вернется к пропорции Первой республики, где латышей было до 30%, а не как сейчас -около 10%. Правда, и людей будет в общем меньше, но ведь не это главное.
    Поэтому и школьная реформа со временем даст свои результаты. Просто русские не пойдут особо с протестами, а пропротестуют ногами, просто уехав. Я тоже никуда не особо пойду протестовать. К сожалению, как теперь понимаю, отдал детей в латышскую школу. Как и многие другие. А кто-то принял ту первую реформу 40-60, стиснув зубы – ну как же, латыши же оценят, поймут.
    Но теперь стало очевидно, что латыши приняли это не как признак лояльности, а признак слабости! И теперь хотят просто дожать. Даже не особо стараясь с обоснованием реформы. Даже супер лояльный Вяч.Домбровский недавно статье на Делфи признал, что ведь все прекрасно понимают истинную причину нынешней школьной реформы, не надо русских держать за идиотов. Хотя до этого формально приводились причины “русским нельзя давать слабинку, не примут это как лояльность, а наоборот начнут додавливать”. Оказалось, что таким образом поступили сами латыши.
    Ну да ничего, я вижу такое будущее-через несколько лет станет еще на одну семью оккупантов меньше. Мы будем где-то в небольшом городке Швеции, где будем говорить на шведском и где нас не будут называть оккупантами и признать шведскость.
    А так как “свято место пусто не бывает” и господам из НО захочется получать пенсию, то тут уже будут их арабские и мусульманские друзья. Молодежь же из НО тоже как-то высказалась, что лучше мусульмане, чем “эти русские”. Ну посмотрим, как у латышей получиться интегрировать и привить латышскость . У немцев и англичан вот что-то пока не очень получается, хотя и школы на немецком/английском.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Drosma > Jānis Rožkalns 13.03.2018. 10.37

    tauta svešumā, bet redz kā NA – tikko de facto raidījumā Raivis Dzintars ” smuki norunāja – tie, kas mums dāsni ziedo – tos mēs aizstāvēsim – kuri nē – piedodiet – neaizstāvēsim – tāda skarba , bet nu vismaz tieša un skaidra pozīcija – kā saka beidzot ….

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

J.šveiks 12.03.2018. 09.42

ļoti aktīvi spieduši darboties tos “nabaga” ziņotājus , mums darbavietā ar tāds bija , nejauši atšifrējām , norunājām ka labi vien ir ka ir tāds “sanitārs” kurš visiem zināms, kad viņš mūs cienāja , tad zinājām par ko runāt.

+8
-1
Atbildēt

1

    Juris Kalns > J.šveiks 12.03.2018. 15.43

    MELOTS

    +2
    -7
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu