Diena: 12. marts, 2018

Meja: Krievija, “ļoti iespējams”, ir atbildīga par Skripaļa saindēšanu (papild.)

Ir “ļoti iespējams”, ka Krievija ir atbildīga par bijušā Krievijas dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšanu Solsberi, Anglijas dienvidrietumos, pirmdien parlamentā paziņoja Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja. Pēc viņas teiktā, Skripaļs un viņa meita saindēti ar Krievijā izstrādātu militāras kategorijas nervus paralizējošu vielu. Meja devusi Krievijai laiku līdz otrdienas vakaram izskaidrot viņu saindēšanu, ziņo LETA.

Meja pavēstīja, ka Krievijas vēstnieks Londonā izsaukts sniegt paskaidrojumus, vai tā bijusi “Krievijas valsts tieša rīcība”, vai arī rezultāts “kontroles zaudēšanai” pār nervus paralītisko vielu krājumiem. Tie ir vienīgie iespējamie divi iemesli, kāpēc Lielbritānijā konstatēta šī viela, sacīja Meja.

Pēc Mejas teiktā, uzbrukumā izmantotā ķimikālija identificēta kā nervus paralizējošo vielu grupā “Novičok” ietilpstoša viela, kas izstrādāta PSRS Aukstā kara beigās. Viņa pavēstīja, ka ārlietu ministrs Boriss Džonsons informējis vēstnieku, ka Maskavai “nekavējoties jāsniedz pilnīga un ticama atbilde” Aizliegto ķīmisko ieroču organizācijai par “Novičok” programmu.

Meja sacīja, ka Lielbritānija izskatīs viņa atbildi, pirms lemt, kā rīkoties tālāk, “taču, ja nebūs ticamas atbildes, mēs uzskatīsim, ka šī rīcība ir pielīdzināma nelikumīgai spēka pielietošanai no Krievijas valsts puses pret Apvienoto Karalisti”.

Arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs pirmdien pauda bažas par Lielbritānijā notikušo uzbrukumu Skripaļam un sazinājies ar britu varasiestādēm šajā jautājumā. “Lielbritānija ir augsti vērtēts sabiedrotais, un šis incidents radījis lielas bažas NATO,” norādīja Stoltenbergs.

“Jebkādas nervus paralizējošas vielas izmantošana ir drausmīga un pilnīgi nepieņemama,” viņš piebilda.

NATO ģenerālsekretārs ar šo paziņojumu nāca klajā pāris stundas pēc tam, kad Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja paziņoja, ka par Skripaļa un viņa meitas saindēšanu “ļoti iespējams” ir atbildīga Krievija.

Tikmēr Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova Mejas paziņojumus nodēvējusi par “cirka šovu” un “pasakām”. “Tas ir cirka šovs Lielbritānijas parlamentā,” paziņoja Zaharova. “Secinājums ir acīmredzams: kārtējā informācijas politiskā kampaņa, kas balstīta uz provokāciju.”

Skripaļs, kurš Krievijā 2006.gadā tika notiesāts par spiegošanu britu labā un vēlāk apmainīts, un viņa meita Jūlija 4.martā bez samaņas tika atrasti uz parka soliņa Solsberi. Viņi joprojām atrodas kritiskā stāvoklī slimnīcā.

(papildināta ar Stoltenberga viedokli)

Par VID ģenerāldirektora amata vietas izpildītāju ieceļ Daci Pelēko

Par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora vietas izpildītāju ir iecelta līdzšinējā ģenerāldirektora vietniece nodokļu jomā, VID Nodokļu pārvaldes direktore Dace Pelēkā, pirmdien pēc tikšanās ar dienesta vadību žurnālistiem sacīja finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS).

Ministre teica, ka VID turpinās līdzšinējās dienesta ģenerāldirektores Ilzes Cīrules iesāktais un haoss iestādē nav gaidāms.

Nākamnedēļ plānots vienoties ar Valsts kanceleju par VID vadītāja konkursa kritērijiem un laiku. Reizniece-Ozola pagaidām neprognozēja, vai jaunais vadītājs tiks meklēts valsts pārvaldē, vai uzņēmēju vidē, tikai norādīja, ka iespējas ir dažādas, ziņo LETA.

“Vislabākais, ko Ilze Cīrule izdarīja ar VID, ir tas, ka uzņēmēji un sabiedrība novērtēja, ka VID mainās un kļūst nevis par draudu, bet par biedru un atbalstu. Cīrule spēja arī VID iekšienē deleģēt uzdevumus, spēja saskatīt būtisko un pateikt, kas jādara, spēja saglabāt mieru sarežģītās situācijās,” sacīja Reizniece-Ozola.

Ministre norādīja, ka būtiskākās lietas, kas VID jāturpina, ir Nodokļu un muitas policijas nostiprināšana, nodokļu reformas skaidrošana grāmatvežiem, vienotā konta ieviešana, audita veikšanas reforma, ieviešot labākas procedūras. Tāpat jāturpina arī padziļinātās sadarbības programmas pilnveidošana un ēnu ekonomikas apkarošana.

Savukārt Pelēkā sacīja, ka Cīrule ienāca VID ar ārkārtīgi lielu nosvērtību un mieru, kā arī iemācīja to darbiniekiem. “VID patlaban ir izvirzīti mērķi un plāni, ir skaidras prioritātes un darāmie darbi. Nav bažu, ka VID varētu novirzīties no sāktā kursa,” viņa teica.

Pelēkā piebilda, ka VID turpinās sadarbību ar uzņēmējiem konsultatīvo padomju formā. “Nevienā brīdī neapstāsimies pie iesāktajiem darbiem,” viņa piebilda.

Pelēkā VID ģenerāldirektora pienākumus pildīja arī 2016.gadā pēc VID ģenerāldirektores Ināras Pētersones atkāpšanās no amata.

Jau vēstīts, ka naktī uz sestdienu, 10.martu, negaidīti mira VID ģenerāldirektore Ilze Cīrule, kura vadīja VID kopš 2016.gada novembra. Atvadīšanās no Cīrules notiks ceturtdien, 15.martā, plkst.14 Rīgas Meža kapos.

Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes vecākā speciāliste Ieva Sietniece apliecināja, ka Cīrule atrasta mirusi savā dzīvesvietā bez redzamām vardarbīgas nāves pazīmēm. Atbilstoši procedūrai nozīmēta tiesu medicīnas ekspertīze nāves cēloņa noteikšanai.

Eksperte: Rimšēviča lieta Latvijas reputācijai būtiski nekaitēs, bet vajadzēs laiku

Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča turēšana aizdomās par kukuļņemšanu Latvijas reputācijai kopumā vai pozīcijām Eiropas Savienībā (ES) būtisku kaitējumu nenodarīs, bet būs nepieciešams laiks un papildu pūles, lai tiktu pāri šim gadījumam, intervijā aģentūrai LETA atzina sabiedrisko attiecību aģentūras “Golin” izpilddirektore Eiropā Hortensija Nastase.

“Šis gadījums nav skāris vienkārši kādu baņķieri un kādu banku, bet gan centrālās bankas vadītāju, kura uzdevums ir būt vārtu sargam. Tomēr uz šādiem gadījumiem var raudzīties gan kā uz sliktu, gan labu lietu. Galu galā, ja augsta līmeņa korupcijas lieta nonāk līdz taisnīgai tiesai, tas var kalpot kā pierādījums, ka valstī valda likuma vara,” sacīja Nastase.

Vienlaikus viņa atzina, ka šis gadījums ir piesaistījis plašu starptautisku uzmanību. Piemēram, Rumānijā, kurā dzīvo pati Nastase, divu dienu laikā pēc Rimšēviča aizturēšanas par to ir bijuši aptuveni 35 raksti vai sižeti gan drukātajos medijos, gan interneta vietnēs, gan televīzijās. “Tas ir interesanti, jo parasti vietējā mēroga notikumi Baltijā nesasniedz Austrumeiropas valstis, ja vien tas kaut kādā mērā nav saistīts ar tām,” norādīja aģentūras “Golin” izpilddirektore Eiropā.

Tāpat viņa atzīmēja, ka plašu sabiedrību Eiropā šādas lietas ilgstoši neinteresē. “Taču Eiropas Centrālās bankas, ES amatpersonām tas ir ļoti svarīgi, jo tas, kas notiek vienā ES dalībvalstī, vai nu biznesa, vai reputācijas jomā ietekmē arī visus pārējos. Galu galā ķēde ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms, un ES ir ķēde,” pauda sabiedrisko attiecību eksperte.

Arī Rumānijā ir bijuši vairāki nopietni korupcijas skandāli un Nastase minēja, ka ir redzamas arī tipiskas kļūdas, kuras komunikācijā ar sabiedrību tiek pieļautas.

“No to puses, kuri tiek turēti aizdomās, pirmkārt, tie ir mēģinājumi diskreditēt tiesībsargājošās iestādes. Parasti tas tiek darīts, mēģinot attīstīt dažādas sazvērestību teorijas, lai samazinātu apsūdzību svarīgumu. Otrkārt, viņi cenšas novirzīt mediju uzmanību no konkrētajiem korupcijas gadījumiem uz saviem politiskajiem pretiniekiem. Tā ir vienkārša taktika, lai novirzītu sabiedrības uzmanību no korupcijas gadījuma, lai radītu ienaidnieku tēlu. Tad vēl bieži tiek piesaukti ārējie, piemēram, Rietumu spēki, kuri cenšas ietekmēt vietējos notikumus. Savukārt tie, kuri cīnās pret korupciju, pieļauj kļūdu, bieži vien aizstāvot ne tik daudz izmeklēšanas institūcijas, cik konkrētas personas, nostādot tās līderpozīcijās. Līdz ar to mēs abās pusēs redzam tendenci novērst fokusu no lietas uz konkrētiem indivīdiem. Beigās tas noved līdz situācijai, kad ir vārds pret vārdu, un tas ir bīstams slazds,” sacīja Nastase.

Taujāta, kādai vajadzētu būt pareizai rīcībai, viņa norādīja, ka vēlētos redzēt korupcijā apsūdzēto amatpersonu atkāpšanos no amata izmeklēšanas laikā.

“Tas tik daudz nav saistīts ar komunikāciju, bet gan ar cilvēka vērtību sistēmu. Ja mēs runājam par labu reputāciju, tad to var būvēt tikai uz vērtībām. Taču, ja starp jūsu personību un vērtībām ir plaisa, tad tā galu galā kļūs redzama. Tādēļ, ja amatpersona ir pārliecināta, ka tās rīcība ir bijusi ētiska, tad tai uz izmeklēšanas laiku vajadzētu atkāpties no amata, skaidri parādot, ka tā tai uzticas, ļauj izmeklēšanai ritēt savu gaitu un nemēģinās tajā nekādā veidā iejaukties. Iemesls, kādēļ visbiežāk cilvēki šādi nerīkojas, ir saistīts ar to, ka tie nevar paziņot, ka visu ir darījuši pareizi. Tādēļ viņiem ir ļoti svarīgi turpināt radīt miglas plīvuru, lai novērstu uzmanību no svarīgiem jautājumiem,” atzina Nastase.

Jau vēstīts, ka Rimšēvičs tiek turēts aizdomās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklētā kriminālprocesā pēc Krimināllikuma 320.panta ceturtās daļas par kukuļa pieprasīšanu un pieņemšanu lielā apmērā. Kukuļa apmērs šajā lietā ir vismaz 100 000 eiro. Par iespējamo nozieguma atbalstīšanu aizturēts un vēlāk atbrīvots uzņēmējs Māris Martinsons. Uzņēmējam piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis.

KNAB paziņojis, ka šī krimināllieta nav saistīta ar kredītiestādēm, kas patlaban darbojas Latvijā, nedz ar ASV Finanšu ministrijas paziņojumiem par “ABLV Bank” darbību, nedz arī ar potenciālo tiesvedību starp Latvijas valsti un “Norvik” banku. Netieši noprotams, ka lieta varētu būt saistīta ar “Trasta komercbanku”, ko gan KNAB, gan Rimševiča puse nedz noliedz, nedz apstiprina.

Latvijas Bankas amatpersonai ir piemēroti ar brīvības atņemšanu nesaistīti drošības līdzekļi – drošības nauda, noteiktas nodarbošanās aizliegums, aizliegums tuvoties noteiktām personām un aizliegums izbraukt no valsts.

Vienlaikus Rimšēvičs paziņojis, ka ir nolēmis neatkāpties no amata. “[..] Šobrīd es esmu pieņēmis lēmumu, ka es neatkāpšos, jo es neesmu vainīgs. Manu apmelotāju un nomelnotāju mērķis ir, lai es atkāptos, lai es nevarētu sevi aizstāvēt,” iepriekš preses konferencē teica Rimšēvičs.

Baltijas valstu un Polijas parlamentu vadītāji vēršas pret “Nord Stream 2” (papild.)

Latvijas, Lietuvas un Polijas parlamentu priekšsēdētāji svētdien parakstīja kopīgu paziņojumu, kas brīdina citas Eiropas Savienības valstis par gāzesvada “Nord Stream 2” būvniecības īstajiem mērķiem, vēsta Dw.de. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) svētdien piedalījās Lietuvas parlamenta svinīgajā sēdē par godu Lietuvas Neatkarības atjaunošanas dienai.

“Lai arī ar šo projektu iepazīstina kā komerciālu projektu, tomēr bez šaubām tas ir politisks instruments, kas palielinās Eiropas Savienības atkarību no viena enerģijas avota – no Krievijas,” teikts dokumentā, kura fragmentus publicējis Lietuvas Seima portāls.

“Nord Stream 2” ir jāvērtē plašākā kontekstā ar Krievijas naidīgo rīcību kibertelpā un tās militārajām aktivitātēm, teikts parlamentāriešu paziņojumā. Viņi arī norāda, ka patiesais iemesls šim Krievijas “politiskajam lēmumam” ir gāzes tranzīta pārtraukšana cauri Ukrainas teritorijai.

Arī Igaunijas Rīgikogu spīkers Eiki Nestors pirmdien paziņoja, ka pievienosies Lietuvas, Latvijas un Polijas parlamentu vadītāju parakstītajai vēstulei, kurā viņi brīdina citu Eiropas valstu parlamentus, ka gāzesvads “Nord Stream 2” padziļinās Eiropas atkarību no Krievijas.

“Igaunija uzskata “Nord Stream 2″ par politisku projektu. Mēs vēlamies drīzu diskusiju Eiropas Savienības Padomē par Gāzes direktīvas grozījumiem, ” paziņojis Nestors, kurš iepriekš norādīja, ka pagaidām vēstuli neparakstīs, jo viņam ir nepieciešams laiks, lai iepazītos ar tās saturu.

“Esmu informējis kolēģus par lēmumu parakstīt šo kopīgo paziņojumu. Iemesls, kādēļ es to daru šodien, ir vienkāršs – Igaunijas valsts vārdā es parakstu vienīgi tādus paziņojumus, ar kuriem iepriekš esmu iepazinies. Šis paziņojums radies sadarbībā starp Lietuvu un Poliju. Šorīt arī es saņēmu paziņojuma tekstu, un esmu nolēmis pievienoties,” tagad sacīja Rīgikogu spīkers.

Arī septiņi Vācijas eiroparlamentārieši februārī uzstājās pret gāzesvada “Nord Stream 2” būvniecību. Viņi norādīja, ka šā gāzesvada otrās kārtas būvniecība Baltijas jūrā līdz Vācijai novedīs pie “ES šķelšanās un uzticības zaudēšanas”.

Krievijas gāzes monopolists “Gazprom” gāzesvada otrā atzara celtniecību plāno sākt 2018. gadā un grib to pabeigt 2019. gada beigās. Kopējā gāzesvada caurlaidība gadā plānota 55 miljardi kubikmetru gāzes un gāzesvada garums sasniegs 1220 kilometru. Tas savienos Krievijas Ustjlugas pilsētu ar Vācijas Greifsvaldi.

Vācija šo gāzesvadu uzskata tikai par ekonomisku projektu. Nesenajā Vācijas kancleres Angelas Merkeles tikšanās ar Polijas premjerministru viņa atkal paziņoja, ka “Nord Stream 2” būvniecība neapdraud Eiropas gāzesapgādes diversifikāciju.

Mana pieredze ar VDK jeb Kā es nonācu un ko darīju „čekas maisos”

Kad valdība beidzot pieņems lēmumu publicēt „čekas” maisus, tur esmu arī es ar segvārdu jeb „kļičku” Roberts. Es līdz šim par to nebiju ģimenē runājis, kaut kā negribējās to „uzkraut” tuvākajiem cilvēkiem.

Pirmā pieredze ar čeku

Pirmā pieredze ar čeku man bija studiju laikā, laikam kādā 2. vai 3. kursā (tātad ap 1968. gadu, jo studēt LVU Ķīmijas fakultātē es sāku 1966. gadā 17 gadu vecumā). Mēs (tai skaitā atceros Jāni L. un Uldi K., ar kuriem joprojām esam draugi) bijām Latvijas Universitātē nodibinājuši ūdenstūrisma sekciju un sākām uz 1. maiju (kad bija brīvdienas 1. un 2. maijā) organizēt masveida vairāku dienu braucienus ar laivām pa Ventu un Gauju. Pirmais Ventas brauciens bija no Kuršenai Lietuvā līdz Zlēkām pie Ventspils, tur mums pakaļ bija autobusi, un braucām uz Rīgu. Autobusos daudzi dziedāja visādas dziesmas, tai skaitā arī tādas, kas padomijā nebija vēlamas (ar vārdiem „mēs sitīsim tos utainos”, kurus mūsu „atbrīvotāji” attiecināja uz sevi – nez kāpēc? Laikam jau tādi jutās). Vienā autobusā bija arī tolaik aktīvs, centīgs čekas ziņotājs – pasniedzējs M. no Bioloģijas fakultātes. Bet mēs par šo viņa darbību nezinājām. Viņš uzrakstīja, kas un ko no neatļautā repertuāra viņa autobusā dziedājis, notika izmeklēšana un dažus biologus laikam pat izslēdza no universitātes. Jāsaka, ka nekāda neatļautu dziesmu saraksta jau nebija, pašiem bija jāsaprot.

Pēc šī laivu brauciena kādu dienu mani aicināja ierasties universitātes kadru daļā. Tur sēdēja „vīrs pelēkā uzvalciņā” (tā tolaik mēs saucām čekistus). Saruna sākās ar viņa jautājumu: „Nu, kā tad tur bija ar to laivu braucienu?” Es sapratu, ka čekai zināms, ka es arī tur biju, un tāpēc teicu: „Nu jā, es piedalījos, bet kas no tā?” Čekists priecīgs palēcās – izrādījās, ka viņi nezināja, ka es biju braucienā. Es biju izsaukts tikai kā ūdenstūristu sekcijas dalībnieks. Sapratu savu kļūdu, un tūlīt jau sekoja jautājums: „Kas vēl no fakultātes bija?” Tagad es sapratu, ka, ja es saukšu vārdus, visi šie cilvēki (bija kādi 20-30 no fakultātes) tiks saukti uz pratināšanu. Un tad varētu arī gadīties, ka kāds ierunātos par dziedāšanu mūsu autobusā (jo dziedāts tika uz nebēdu, dziedājām arī visas tās aizliegtās dziesmas, tikai mūsu autobusā, acīmredzot, nebija neviena ziņot gribētāja). Tāpēc sapratu, ka jāriskē un kaut kas jāizdomā.

Laikam galva tolaik strādāja zibenīgi. Es pateicu, ka no fakultātes man nevienu neizdevās sarunāt, jo visi bija apzinīgi komjaunieši un gribēja piedalīties Maija svētku demonstrācijā. Čekists tomēr neatlaidās un prašņāja, ar ko es biju kopā braucienā. Nācās žigli „piesēdināt” laivu ar vēl 4 cilvēkiem, kuri bija mani paziņas no Rīgas Tūristu kluba (ne no universitātes). Turklāt es viņiem „nezināju” ne uzvārdus, ne adreses, ne kā viņus var atrast. Dažiem vispār zināju tikai iesaukas. Visus laivas biedrus biju tā nejauši saticis uz ielas un piedāvājis braucienu pa Ventu. Faktiski visi nosauktie bija reāli mani paziņas, kurus es tīri labi varētu atrast. Izvēlējos viņus tāpēc, ka tad man bija vieglāk atcerēties savu stāstu. Čekistam vēl teicu, ka viens no viņiem tagad aizbraucis no Latvijas peļņā uz tālajiem ziemeļiem un tāpēc nav Latvijā, u.tml. blēņas.

Šo stāstu man „atprasīja” vēl kādas 2-3 reizes – tad es sapratu, ka tā bija čekas metode, lai atklātu melus. Tā kā es nesapinos (jo neko daudz arī nestāstīju, tikai īsi atkārtoju savu stāstiņu), tad čeka vēl izdarīja pēdējo pārbaudi. Fakultātē man pienāca viens no vecāka kursa studentiem (I., par kuru visi zināja, ka viņš ir ziņotājs, un par to „brīvprātīgi” piekritis kļūt, lai viņu neizslēgtu no universitātes – viņš bija bokseris un krogā bija iekaustījis vienu tipu, kas izrādījās čekists). I., kad iedzēra, vienmēr par šo faktu pažēlojās, un lūdza viņam klātesot nestāstīt politiskas anekdotes, lai nebūtu jāziņo. I. draudzīgi apjautājās, kas tad man esot par nepatikšanām – viņš to esot pa ausu galam dzirdējis. Es sapratu, ka te ir mana stāsta pārbaude (jo I. jau nu droši vien labi zināja, kas no fakultātes bija braukuši pa Ventu, bet nemaz nevēlējās par to ziņot čekai). Izstāstīju viņam precīzi to pašu, ko čekistiem. Viņš to noziņoja tālāk (vismaz es tā domāju), un čeka no manis atstājās.

Toreiz es sapratu, ka uzskats par čekas labo informētību ir viņu pašu izdomājums, lai cilvēkus turētu bailēs. Sapratu arī to, ka no fakultātes neviens neko čekai nebija ziņojis (bet bija runas, ka ziņotāji ir katrā kursā), un I. tikai noziņoja manu stāstu, par kuru viņš labi zināja, ka tas ir blēņas.

Tomēr tas laiks nepavisam nebija patīkams – ar katru jauno izsaukumu uz kadru daļu baidījos, ka izdzirdēšu, ka esmu pieķerts melos. Tad mani droši vien izmestu no universitātes vai arī ieteiktu „brīvprātīgi” kļūt par ziņotāju, kā I.

No tā notikuma viena mācība man bija arī par to, ka tagad ir viens zināms ziņotājs – biologu pasniedzējs M. Viņš aktīvi piedalījās ūdeņnieku braucienos, vienmēr ap sevi salasot jaunākos fakultātes studentus, kuri varbūt vēl nezināja par viņa apzinīgo „stukača” nodarbošanos. Parasti jau brauciena laikā jauniņie tika pabrīdināti, lai lieki neiekrīt. Ja M. vakarā atnāca pie mūsu ugunskura, ķīmiķu meitenes tūlīt sāka dziedāt visādas dziesmas ar ļoti rupjiem vārdiem (viena no meitenēm, ja pareizi atceros, Liāna, tādas zināja lielā skaitā). Šīs dziesmas M. neinteresēja, un viņš parasti ātri aiztinās uz kādu citu ugunskuru. Toties mēs kārtīgi izaurojāmies rupjās dziesmas un izsmējāmies gan par tām, gan par M. stulbo ģīmi un vilšanos, tās dzirdot.

2018. gada sākumā mēs ar Uldi K. šīs lietas pārrunājām vēlreiz, un izrādās, ka Latvijas Universitātes ūdenstūrisma sekcija bija radusies ap brīvās Latvijas 50. gadadienu – 1968. gadā, tātad kopā ar Latvijas simtgadi sekcijai ir piecdesmitgade. Pa jokam apspriedām, ka ar šo ūdenstūrisma kustību Latvijā esam iesākuši centienus atgūt neatkarību. Mūsu masveidīgie laivu braucieni taču bieži notika padomijas lielākajos svētkos – uz 1. maiju (Darbaļaužu solidaritātes diena) un 7. novembri (tolaik tā bija Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena, tagad – boļševiku 1917. gada apvērsuma gadadiena, kuru pat Krievijā atceras nelabprāt). Šajos svētkos bija 2 ārpuskārtas brīvdienas, kuras mēs izmantojām. Uldis pat atcerējās, ka kādā reizē 7. novembrī no rīta ticis rīkots Oktobra svētku mītiņš pie upes, un tur runātāji teikuši, ka ūdenstūrisms gan ir pazīstams jau sen (vismaz kopš 19. gadsimta), bet īsti tas varējis uzplaukt tikai padomju iekārtā. Tas bija tolaiku štamps – viss, kas ir labs, noteikti uzplauka pēc Oktobra revolūcijas. Runa esot uzņemta ar lielu jautrību (ko vajadzības gadījumā varēja izskaidrot ar lielo patriotisko pacēlumu valsts svētkos, jo mums reizēm mēdza pārmest, ka mēs ar saviem laivu braucieniem atraujam apzinīgos padomju studentus no piedalīšanās svētku gājienā. Te nu bija pretarguments – mums arī bija mītiņš pie upes, un tamlīdzīgas muļķības).

Es arī pats atceros, kā vienos Oktobra svētkos braucām pa Aivieksti, un upes krastā ieraudzījām māju ar karogu – tā bija kāda ciema izpildkomiteja vai kas cits. Mēs izkāpām malā, pārgājiena vadītāji nostājās uz lieveņa un izkliedza visādus stulbus saukļus (imitējot īsto demonstrāciju). Pārējie soļoja garām un auroja “Ūrrā!”. Diemžēl mājā bija dežurante, kas izdrāzās ārā un kliedza, ka izsauks miliciju, jo mēs esot no valdības ēkas norāvuši karogu (mēs to tikai bijām aizņēmušies demonstrācijas vajadzībām, bet to tai sievai nevarēja ieskaidrot, tāpēc atlikām karogu atpakaļ un mukām prom). Tomēr šajā gadījumā nekādu seku nebija, laikam viņa to miliciju tomēr neizsauca. Vai arī milicijai bija slinkums mūs meklēt pa upi, nekas jau īsti nebija noticis.

Piedāvājums būt ziņotājam

Nākošā tikšanās ar čeku man bija ap 1978. gadu, kad man piedāvāja kļūt par Zinātņu akadēmijas (ZA) komjaunatnes sekretāru (es strādāju ZA Koksnes ķīmijas institūtā). Mani pasauca uz kādu tikšanos ZA 1. daļā – tāds bija čekas oficiālo darbinieku „jumta” nosaukums iestādēs. Pirmās daļas bija gan ZA, gan visos ZA institūtos. Satiktais čekists sakarā ar to, ka mani drīz varētu ievēlēt par ZA komjaunatnes sekretāru, ieteica man „brīvprātīgi” parakstīties par to, ka būšu čekas ziņotājs – tas piederoties pie mana jaunā sabiedriskā darba. Viņam par nelaimi es zināju, ka uz šo sekretāra darbu nemaz citu reālu pretendentu nav (ZA partijas komitejai vajadzēja, lai sekretārs būtu latvietis ar zinātņu kandidāta grādu un vēl pietiekami jauns, bet ZA vēl bija tikai pāris mana vecuma krievu puišu, kas jau bija paspējuši aizstāvēt disertāciju). Es pats nebūt nebiju īpaši laimīgs par iespēju atgriezties komjaunatnē (man jau bija beidzies „komjaunatnes vecums”, kas bija 28 gadi, biju „noņēmies no uzskaites”).

Tad es atrunājos ar to, ka esmu ļoti atklāts cilvēks, pārņemts ar savu zinātnisko darbu, un slepenam darbam absolūti neesmu piemērots, kaut gan tas, ko viņš piedāvā, protams, katram padomju cilvēkam būtu liels gods. Neatceros visu to savu muldēšanu, bet galu galā čekists ar garu ģīmi atkāpās no manis.

Tālāk atceros vienu gadījumu, kuru šodien vērtēju kā čekas provokāciju. Mani pārbaudīja, vai es būtu gatavs par samaksu kādam sadabūt ziņas par mana institūta darbiniekiem. Provokators bija santehniķis (tagad es esmu dzirdējis, ka čekas ziņotāji bieži bijuši sētnieki un santehniķi, kuriem ir kontakti ar daudziem cilvēkiem viņu dzīvokļos), kuru es biju privāti nolīdzis mūsu tikko saņemtā dzīvokļa (tātad tas notika ap 1980. gadu) santehnikas un apkures sakārtošanai. Santehniķis man prasīja, vai es nevarētu institūta kadru daļā apskatīties dažu darbinieku lietas – man par to solīja labi samaksāt. Man ne prātā nenāca kādam svešam tipam kaut ko meklēt. Es atrunājos, ka man nav nekādas pieejas šiem dokumentiem, un arī pateicu, ka netaisos kaut kādas ziņas par kolēģiem dot nezināmam avotam. Institūtā bija daudz kolēģu, kas tolaik strādāja pie slepeniem pētījumiem, tai skaitā pie raķešu siltumizolācijas. Droši vien čekai interesēja, vai kādas ziņas no institūta nevar „noplūst” caur mani.

Pienāca 1983. gads, kad man institūtā piedāvāja zinātniskā sekretāra darbu. Tas man likās ļoti labs darbs, jo alga bija liela un darāmais pilnīgi man piemērots. Pēdējos gados biju sapratis, ka zinātniskais darbs nav īsti mana stihija. Es biju vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, man pašam sev bija jāizgudro un jāpamato darāmais, un tad pašam tas jādara (padoto darbinieku man nebija, un es nemaz negribēju, lai kāds būtu). Zinātnisko darbu ļoti traucēja arī nemitīgie komjaunatnes pienākumi.

Es direktoram devu savu piekrišanu pretendēt uz piedāvāto zinātniskā sekretāra amatu, un tad mani pasauca uz ZA 1. daļu. Tur man skaidri pateica, ka zinātniskajam sekretāram vajadzīga pielaide pie slepeniem dokumentiem, un 1. daļa to man dos tikai tad, ja es „brīvprātīgi” parakstos, ka būšu čekas ziņotājs. Šoreiz biju sprukās, jo zinātniskā sekretāra darbu es gribēju, un institūtā bija arī citi kandidāti, kas nāktu zinātniskā sekretāra vietā, ja es atteiktos. Mēģināju gan atkal visādi atrunāties, bet šoreiz tas neizdevās, un „brīvprātīgo” papīru nācās parakstīt. Es čekistu gan brīdināju, ka esmu traki pārņemts ar zinātni, apkārt neko ne redzu, ne dzirdu, esmu aizmāršīgs utt., tāpēc lai uz maniem ziņojumiem neko daudz necer. Pats pie sevis nolēmu, ka no manis viņiem kaut ko čekai derīgu saņemt neizdosies.

Jāsaka, ka pati „brīvprātīgās” parakstīšanās procedūra bija daudz vienkāršāka, nekā procedūra, iestājoties partijā. Te es biju kopā ar čekas kuratoru mazā telpiņā, uz papīra uzrakstīju, ka „brīvprātīgi” piesakos, un viss.

Partija savukārt prasīja iesniegumā aprakstīt „domas un jūtas”, kas mani atvedušas līdz domai par iestāšanos partijā. Tas bija reāli pretīgi – kādas tad jūtas man bija pret partiju? Pat precoties nevienam neprasa, kādas jūtas likušas viņam doties laulībā! Un tad to manu iesniegumu par uzņemšanu partijā (kaut kādas „domas un jūtas” es tur samurgoju, vēl tagad paliek nelabi, to atceroties) vēl lasīja priekšā partijas sapulcē, un tur to visi apsprieda!!!

Kā izvēlējās segvārdu

Par segvārda izvēli ir atsevišķs stāstiņš. Tolaik man ļoti patika anekdote, kurā pie ziloņu dzīvokļa durvīm kāds zvana. Ziloņu tētis iziet, bet pie durvīm neviena nav. Bet tūlīt zvana atkal. Tad ziloņu tētis apskata zvana pogu (varbūt sabojājusies), un uz pogas ierauga blusu. Blusa saka, ka esot zvanījusi, un prasa, vai ziloņu meitiņa ir mājās. Ziloņu tētis saka, ka pašlaik nav – ko lai meitiņai pasakot? Blusa atbild: „Ak, neko īpašu, pasakiet, ka viņas čalis Roberts bija pieskrējis”. Vēlāk, parakstot savus ziņojumus ar segvārdu Roberts, es vienmēr iekšēji smīnēju, atceroties, kam par godu ir šis segvārds.

Vēlākajos gados man ik pa laikam bija jāiet uz tikšanām ar manu čekas kuratoru – vienīgo cilvēku no čekas, kuru es oficiāli pazinu. Tikšanās notika vai nu ZA augstceltnē mazā telpā aiz skatuves, vai dažādos dzīvokļos, vienreiz arī kādā namu pārvaldē.

2017. gadā, lasot J.Rokpeļņa atzīšanos, ka viņš arī bijis spiests būt ziņotājs, bet viņam tikai prasīts par to, kāds ir noskaņojums rakstnieku vidē, es atcerējos, ka manās sarunās ar kuratoru arī arvien man prasīja par noskaņojumu institūtā. Tad es, protams, viņam stāstīju, ka visi ir milzu sajūsmā par partijas un valdības lēmumiem. Neko rakstisku par šo milzu sajūsmu man laikam neprasīja. Jāatceras, ka tas viss bija laikā, kad mirušo ģenerālsekretāru Brežņevu visiem par uzjautrinājumu ar blīkšķi iemeta kapa bedrē pie Kremļa sienas (blīkšķi gan varēja dzirdēt tikai tiešraidē no bērēm, vēlāk ierakstos blīkšķis pazuda), kad pie varas bija vecais drebulis Čerņenko (tas gan laikam izturēja tikai kādu gadu, un nomira), un pēc viņa pie varas nonāca čekists Andropovs, kurš mēģināja padomju ekonomiku saglābt ar teroru – darba laikā uz ielas nedrīkstēja rādīties, jo tad milicija ņēma ciet un veda noskaidrot, ko cilvēks darba laikā dara uz ielas vai veikalā – viņam taču ir jāstrādā! Ja skolotājs starpbrīdī aizskrēja uz pretī esošo veikalu nopirkt bulciņu, reizēm viņu vairākas stundas pēc tam turēja milicijā. Skaidra lieta, ka visi par to bija „lielā sajūsmā”. Andropovs par laimi arī drīz atmeta pedāļus, un tad pie varas nonāca Gorbačovs un sākās perestroika. Par to nu beidzot mēs tiešām bijām priecīgi, kaut gan sākumā īsti neticējām, ka tas ir nopietni.

Noklausīšanās no bibliotēkas

Laikā, kad perestroika jau bija pilnā sparā, ZA Fundamentālās bibliotēkas meitenes, kuras es visas labi pazinu, jo biju aktīvs lasītājs, man pačukstēja, ka nevajag institūta telpās, kuru logi ir uz bibliotēkas pusi, runāt neko tādu, kas svešām ausīm nav jāzina. Izrādās, ka bibliotēkas augšējā stāvā (tā ir augstceltne ar padsmit stāviem Teikas rajonā blakus ZA institūtiem) „puiši pelēkos uzvalciņos” esot sastiepuši visādas iekārtas, un tagad bibliotēkas darbiniekiem šim stāvam pieeja ir liegta. Meitenes domāja, ka tur bija noklausīšanās iekārtas, ar kurām var dzirdēt, ko runā telpās ar logiem uz bibliotēkas pusi (čekai tādas iekārtas reāli bija – to es zināju no akadēmiķa Andreja Saharova piezīmēm. Šo literatūru mēs dabūjām nelegāli, un man bija savs avots, kas to man piegādāja. Tur bija rakstīts, kā Saharovs uz ielas gājis garām mašīnai, un pa tās atvērto logu izdzirdējis sarunu savā virtuvē, no kuras viņš tikko bija iznācis). Nākošajā dienā es laboratorijā laidu apkārt zīmīti, kurā brīdināju par iespējamu noklausīšanos, jo mūsu vairāki logi bija redzami no bibliotēkas un vienā no laboratorijām mēs mēdzām sanākt kopā, dzert kafiju un aprunāt arī politiku. Turpmākās sarunas bija tikai par darbu un ģimenes lietām.

Jautājumi un piedāvājumi

Kurators ik pa laikam prasīja manas domas par kādu kolēģi. Tad nu es kolēģi slavēju kā lielu padomju patriotu, kuram pilnīgi var uzticēties (bieži to prasīja arī rakstiski, ziņojumus es parakstīju ar savu izvēlēto segvārdu Roberts). Reiz es kuratoram prasīju, kas notiktu, ja es ziņotu kaut ko sliktu. Tad uzzināju, ka katru „slikto” ziņojumu esot jāapstiprina vēl vienam ziņotājam, lai konkrētajam cilvēkam būtu kādas nepatikšanas. Sapratu, ka visas manas līdz šim rakstītās „labās” ziņas par kolēģiem varbūt ir apturējušas kādu centīgāka „stukača” negatīvā ziņojuma apstiprināšanu. Tas man bija pa prātam.

Reizēm kurators man gribēja dot konkrētus uzdevumus tuvāk iepazīties un iedraudzēties ar kādu kolēģi, lai uzzinātu viņa iespējamās „sliktās” domas. No tā es vienmēr atkratījos, jo man bija daudz darba, laika draudzēties ar kādu līdz šim pavirši zināmu cilvēku man nebija, un „izvilkt” no cilvēka viņa slepenās domas es neprotu.

Pārbaudīja arī, vai mani neieinteresētu nauda – reiz uz kādiem valsts svētkiem man iedeva 25 rubļus, it kā par labu darbu. Es notēloju šausmīgu satraukumu, jo manā ģimenē liekus 25 rubļus taču var pamanīt, kā es tos izskaidrošu utt., tāpēc lūdzu turpmāk neko tādu nedarīt, es taču kalpoju savai valstij aiz tīra patriotisma. Patiesībā es vienkārši jutu riebumu pret šādiem „Jūdasa grašiem”. Vairāk arī nemaksāja. Droši vien vēlāk man paredzēto naudu mans kurators izlietoja savām vajadzībām, nekur jau par saņemšanu jāparakstās nebija.

Tad man piedāvāja piedalīties ārzemju tūrisma braucienos (tajos tolaik bija grūti tikt), braucienu beigās uzrakstot par „novērojumiem” grupā. Es teicu, ka tās pāris reizes, kad biju ārzemēs, mani ir pārliecinājušas, ka padomju zemē ir daudz labāka dzīve, un es negribu atkal redzēt to milzīgo sociālo netaisnību, kādu esmu novērojis ārzemēs. Droši vien čekists nodomāja, ka esmu pavisam stulbs, bet to jau man vajadzēja – ko no stulba var prasīt?

Arī citādi es mēdzu tēlot tādu drusku „apdauzītu”, aizmāršīgu zinātnieku. Piemēram, man bija stingri noteikts, ka uz ielas es savu čekas kuratoru nedrīkstu pazīt. Es, tieši otrādi, viņu vienmēr pasveicināju, un tad uz sejas attēloju „šausmas, ko es atkal izdarīju” grimasi.

Neuzticamie esperantisti

Reiz bija gadījums, kad es lidostā gaidīju divus esperantistu draugus no Samarkandas Uzbekijā – tātad padomju cilvēkus, ne ārzemniekus. Lidostā satiku savu kuratoru, un šoreiz nolēmu viņu „nepazīt”, ka bija likts. Taču viņš pats pienāca un prasīja, ko es te daru. Teicu, ka gaidu atlidojam draugus – divus esperantistus no Samarkandas. Kurators pats kaut kur devās komandējumā. Pēc brīža es ieraudzīju kuratoru zvanām pa telefonu (tolaik mobilo vēl nebija, un lidostā bija gara rinda ar telefonu automātiem), un bija skaidri redzams, ka viņam nepatika, ka es redzu šo zvanīšanu. Nākamajā dienā mums dzīvoklī atnāca „elektriķis” un nomainīja elektrības skaitītāju.

Tad es atcerējos mūsu paziņu D., kurai elektrības skaitītājs arī tika mainīts īsi pirms tam, kad viņai ciemos atbrauca radi no Rietumiem. Nu man bija skaidrs, ka skaitītājā, acīmredzot, ir „blakts” (mikrofons), ar kuru noklausās sarunas dzīvoklī.

Esperantisti padomju varai nešķita īpaši uzticami. Ar manu skaitītāju gan viņiem nepaveicās, jo tas bija koridorā, un tur maz runā. Paziņai skaitītājs bija viesistabā – ideāli varēja ierakstīt visu, ko runā pie galda sēdošie viesi.

Vienā no tikšanās reizēm ar kuratoru viņš man jautāja manas domas par manu paziņu T., kurš arī bija aktīvs esperantists. Es T. saslavēju kā varenu padomju patriotu, neatceros, vai to prasīja arī rakstiski. Pēc dažām dienām satiku T., un viņš man teica, ka viņam „zēni pelēkos uzvalciņos” (tātad čekisti) esot apjautājušies par mani, un viņš mani raksturojis kā lielu padomju patriotu. Tad es viņam atzinos, ka esmu tikko tāpat raksturojis viņu. Vai nav jauki? Tagad vismaz mēs abi zinām, ka esam čekas maisos. T. diemžēl jau ir miris.

Imperiālistu propagandas apstulbināts naivulis

Vienu gadījumu, kad nevarēju uzrakstīt pozitīvu raksturojumu, tomēr atceros. Bija tāds kolēģis U. no citas laboratorijas, viņš strādāja pie slepenās tēmas (tātad viņam no čekas vajadzēja tā saukto pielaidi valsts noslēpumam – tas bija viens no veidiem, kā cilvēku piespiest parakstīt „labprātīgu” sadarbību, jo, ja neparaksti, pielaides un darba nebūs). U. no rītiem strādāja manā telpā pie iekārtas, nolasot iekārtas rādījumus. Mēdzām papļāpāt par šo to. Reiz U. sāka katru rītu man stāstīt, ka viņš no rītiem klausoties radio „Brīvā Eiropa”. Tas bija pretpadomju radio, kura pārraides, tāpat kā „Amerikas Balsi”, čeka slāpēja ar speciāliem raidītājiem, kurus sarunās saucām par „zāģi”. U. stāstīja, ka no rītiem zāģis neesot, varot labi visu dzirdēt un cik tur labi visu ko pastāsta. Es paliku uzmanīgs, jo parasti padomju laikā tādas lietas svešiem nemēdza stāstīt. Un tad vienā tikšanās reizē ar kuratoru viņš man sāk prasīt par U. Viņš it kā Institūtā daudziem stāstot, kā klausās „Brīvo Eiropu”. Sapratu, ka U. čekas uzdevumā to man ir stāstījis, lai viņi varētu pārbaudīt, cik objektīvi es mēdzu atskaitīties. Šoreiz nevarēju arī aizbildināties ar parasto aizmāršību, jo U. savus stāstus „bīdīja” gandrīz vai katru rītu, kad mani satika. Es jau gan viņam pašam biju teicis, ka par tādām lietām labāk paklusēt, un ka mani tas neinteresē. Tad arī nācās uzrakstīt par U. stāstīto. Par to, vai tā ir čekas provokācija, jeb tomēr tikai U. stulbums, nebiju 100% drošs. Tāpēc savā atskaitē rakstīju, ka viņš ir imperiālistu propagandas apstulbināts naivulis, un ka manā ietekmē viņš jau drīz vien sapratīs, ka tie ārzemju raidījumi ir tikai nevērtīga imperiālistu propaganda, kuru nav vērts klausīties. Pēc tam U. stāsti beidzās – tātad visdrīzāk tas bija čekas pasūtījums, lai pārbaudītu mani. Tagad U. jau miris, bet, kad publicēs maisu saturu, es tomēr apskatīšos, vai viņš tur bija.

Kad pienāca atmodas laiks, čekisti galvenokārt prašņāja par institūta darbinieku noskaņojumu, konkrēti par kādu cilvēku gan laikam vairs neinteresējās. Tad es tikai stāstīju, cik ļoti visi atbalsta partijas kursu uz atklātību un pārbūvi utt. Bet pamazām tikšanās beidzās, un kopš tā laika man neko vairs nav ne atgādinājuši, ne prasījuši.

„Čekas maisu” publiskošana man varētu būt nepatīkama, jo tur jau laikam tikai pateiktu, ka esmu bijis aģents, neko par manu darbību nesakot. Vai mani ziņojumi arī ir saglabājušies, nav ne jausmas. Galu galā es netaisos nevienam taisnoties, kaut gan saprotu, ka daudzi var skatīties uz mani „šķībi” dēļ šādas ziņas. Bez tam arī mana darbība par Zinātņu akadēmijas komjaunatnes sekretāru (sabiju tur veselus 8 gadus, bet tas jau ir cits stāsts), kas visiem tā laika cilvēkiem nebija noslēpums, arī daļai lika man neuzticēties (vismaz tiem, kas mani pietiekami nepazina). To es apzinājos, tāpēc arī Tautas frontes laikā nekādos aktīvistos necentos iekļūt, tikai piedalījos visur kā vienkāršs „ierindnieks”. Arī uz barikādēm gāju no pirmās nakts, kad Tautas fronte uz tām aicināja, bet nekur neko vadīt nepieteicos.

Tagad reizēm mēdz runāt, ka čeka tos savus aģentus joprojām varētu piespiest strādāt čekas labā. Interesanti, kā tad mani varētu piespiest? Nekā mani kompromitējoša jau viņiem nav, manus „ziņojumus” varētu mierīgi publicēt.

 

Autors ir Māris Jākobsons jeb čekas ziņotājblusa “Roberts”

Putniņš: Nav ko apvainoties, ASV ir tiesības aizsargāt savu valūtu

Kopš 13. februāra, kad Amerikas finanšu uzrauga FinCEN paziņoja, ka Latvijas trešā lielākā banka ABLV ir sistemātiska naudas atmazgātāja, par vienu no vietējās politikas karstākajiem ir kļuvis jautājums — kur skatījās pašmāju banku sektora regulatori? Tos tikai pastiprināja tās pašas nedēļas beigās notikusī Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana un no vairākiem avotiem izskanējušie apvainojumi, ka viņš izspiedis kukuļus, izmantojot savu ietekmi banku regulatoros.

Jautājumu sakrājies daudz. Savā pirmā plašākajā intervija kādam Latvijas medijam kopš visu šo skandālu sākuma uz Ir jautājumiem atbild par banku uzraudzību atbildīgās Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Pēters Putniņš.

 

ABLV sabrukums ir izraisījis lielas diskusijas Latvijā par banku uzraudzību. Cik lielā mērā FKTK ir atbildīga par notikušo?

Grūti pateikt. Ir vēl jāpaiet laikam, lai mēs saprastu, kas ir noticis, kāpēc tas ir noticis, kāpēc tieši tagad. Mēs vērtējam, kas mums ir bijis zināms un kas mums ir jaunums FinCEN dokumentā. Zināma ir lielākā daļa, lielu jaunumu nav.

Kas tieši jums nebija zināms?

Ir lietas, kas jāpārbauda, it īpaši, kas attiecas uz 2017. gada nogali. [Esot] notikuši sankciju pārkāpumi līdz pagājušā gada beigām. Tas ir ļoti nopietns pārmetums, pirmkārt jau bankai. Ja tā ir patiesība, tad arī mums būtu bankai ļoti daudz jautājumu. Tas viss ir jāpārbauda. Mēs šo informāciju pārbaudīsim divas reizes, trīs reizes. Ir jābūt ļoti uzmanīgiem tajā visā, bet ja reiz tas ir minēts [FinCEN ziņojumā], tad tas ir mūsu pienākums par to pārliecināties. Tas varbūt ir tas lielākais un būtiskākais — vai ABLV ir pārkāpusi sankcijas vēl līdz pagājušā gada nogalei.

Cik lielā mērā FKTK kapacitāte ļauj veikt pārbaudes un reāli uzraudzīt bankas, lai novērstu šādus gadījumus?

Kapacitāte pašreiz ir pietiekama. Vēl jo vairāk, mums ir likumā noteiktas tiesības izmantot arī ārējos resursus. Piemēram, Vācijā klātienes pārbaudes ierobežojas ar ārējiem pakalpojumu sniedzējiem. Mēs varam arī izmantot savām vajadzībām visas amerikāņu firmas, kas veica [Latvijas banku] neatkarīgo testēšanu, ar savu programmu [gāja] iekšā bankā un [veica] pārbaudes, ne tikai tā, kā tas notika iepriekš. Tā kā es domāju, ka no resursu viedokļa mēs esam tagad nodrošināti diezgan labi.

FinCEN ziņojumā atzīts, ka pēdējā laikā ir bijuši uzlabojumi, taču vienlaikus «nepieciešamība uzlabot institucionālo kapacitāti paliek kā ilgtermiņa izaicinājums sakarā ar naudas atmazgāšanas izmeklēšanas un tiesāšanas sarežģītību».

Jautājums, tieši par kuru institūciju ir runa, jo ar naudas atmazgāšanas kontroli Latvijā nodarbojas ne tikai FKTK. Turklāt komisijai ir tikai administratīvā svira, mēs neveicam kriminālizmeklēšanu, mēs nenodarbojamies ar kaut kādām apsūdzībām vai tā tālāk. Naudas atmazgāšana bieži vien iet komplektā ar citu veidu noziedzīgiem nodarījumiem, ar dokumentu viltošanu, vai kaut kādu krāpniecību, vai tur nodokļi nav bijuši nomaksāti, vai kāda cita nelegāla darbība. Tāda abstrakta, tīra naudas atmazgāšana, kurā viss tas pārējais konteksts nepastāv — tas ir ļoti reti. Jautājums, par kuru iestādi ir bijusi runa. Jebkura valsts iestāde vienmēr teiks, ka noteikti mēs vēlamies vēl cilvēkus, bet ir jābūt arī samērīguma sajūtai un jāsaprot, kā dzīvot ar to, kas ir. Mēs pēdējo divu gadu laikā esam izdarījuši ļoti lielu izrāvienu. [Banku darbības atbilstību naudas atmazgāšanas noteikumiem pirms tam pārbaudīja] trīs cilvēki, tagad mums ir 20.

Ir jāsaprot, ka banku aktīvi Latvijā krīt. Mēs tiekam finansēti no industrijas puses. Komisija ekstensīvi augt nevar. Mēs pašreiz esam apmēram 180 cilvēku. Manā skatījumā pret Latvijas finanšu sektoru tas pašreiz ir maksimums. Līdz ar to drīzāk ir jāizmanto citi instrumenti. Mūsu atbilstības kontroles departamentam tas ir šā gada pirmās puses galvenais uzdevums — atrast veidus, kā nevis mikrolīmenī cīnīties, nevis iet pārbaudīt katru atsevišķu failu bankā —tas, protams, arī ir jādara, tas ir klātienes uzraudzības mērķis, uzraudzības darbinieku mērķis —, bet pieejai ir jābūt kompleksai. Mums ir jāpaskatās piemēri, kā strādā kaut vai amerikāņi. Ļoti laba pieeja ir vispirms bankas informēt. Ņemam [kā piemēru] [Ziemeļ]korejas sankcijas. Mūsu rekomendācija ir atturēties no tādiem un tādiem darījumiem. Mūsu rekomendācija ir atturēties no sadarbības ar firmām, kas ir reģistrētas noteiktā attālumā no sankcionētās valsts. Ir noteiktas uzņēmējdarbības formas, kuras mēs iesakām neapkalpot. Tad bankai ir iespēja visu to nolasīt, saprast, iekļaut savos parametros. Savukārt, ja mēs kaut vai vienu šādu pārkāpumu konstatējam, mums vairs nav tik dziļi jāiet un jāanalizē un jāpatērē resursus skatoties un pierādot, kas nu tur ir noticis. Mēs vienkārši ejam skatīties, vai iekšējā kontroles sistēma bankai ir strādājusi vai nav strādājusi. Bet pie tādiem atzinumiem mēs nonākam arī caur gūto pieredzi. Tas varētu būt viens no veidiem, kā skatīties uz nākotni.

Pagājušajā gadā piecas bankas tika sodītas par Ziemeļkorejas sankciju pārkāpumiem. ABLV tika sešus mēnešus pārbaudīta un beigās netika sodīta. Vai nesodīt banku bija kļūda?

Sodi pēc jaunās sodu politikas un likuma grozījumiem sākās 2016. gadā. Pirmā banka, kas tika pārbaudīta, bija ABLV kā vislielākā un ņemot vērā risku ekspozīciju.

Vai ir taisnība tas, ko FinCEN raksta, ka pēc ABLV pašu kritērijiem 90% viņu klientu bija riskanti?

Tā varētu teikt, varbūt detaļās nav vērts ieiet. 2016. gadā ABLV saņēma pirmo lielo administratīvo sodu, vairāk nekā trīs miljonus eiro. Vēl 6,5 miljoni eiro bija jāiegulda [bankas] kontroles sistēmu tālākai attīstībai, un mēs vienkārši strādājām tālāk. Jūsu minētās piecas bankas tika sodītas līdzīgi kā ABLV gadījumā pēc mūsu pārbaudēm. Par Korejas lietām sodi nav lielāki par 35 000 eiro.

Pirmām trim, bet divām pēc tam bija vairāk nekā miljons eiro.

Jā, bet tie sodi dalījās. Tie miljoni — tie ir par AML [naudas atmazgāšanas novēršanas noteikumu] pārkāpumiem mūsu plānveida pārbaudes rezultātā. Par tā saucamo Koreju tiešu pārkāpumu nav nevienai bankai Latvijā.

Amerikāņi acīmredzot domā citādi.

Tie visi ir netieši pārkāpumi, kas notikuši tik sen, ka mēs pat nevarējām pielietot jaunos sodus. Skaitļi tāpēc ir tādi — augstākais 35 000 eiro. Sods jau nebija par Koreju, sods bija par klientiem, kas pārkāpuši AML noteikumus. Tā kā Koreja bija aktualitāte, mēs atdalījām Korejas lietu no pārējās pārbaudes rezultāta. Tas arī ir viss, ko varējām izdarīt. Protams, mēs reaģējām, bet tas bija netiešs pārkāpums, tas iekrīt AML kategorijā. Tieša pārkāpuma nav, tas jau būtu noziedzīgs nodarījums. Pārskatāmībai mēs tos atdalījām, bet situācija 2016.gadā vienkārši tāda vēl nebija. 2017. gadā pārskatot situāciju, mums arī bija pietiekami pamatīga pārbaude, bija arī pietiekami sarežģīta cīņa ar banku.

Tātad ABLV pretojās?

Protams, katra banka pretojas. Mums ir pienākums pierādīt, pierādījumu nasta ir mūsu pusē. Mēs konstatējām, ka daļa firmu jau bija atklātas 2016. gada pārbaudē un par tām sods bija saņemts. Daļā ABLV bija rīkojusies atbilstoši noteikumiem un kontus slēgusi, firmas bija no klientu vidus izvadītas ārā. Tiešu sankciju pārkāpumu mēs nekonstatējām. Divreiz sodīt nedrīkst. Mēs šeit esam, lai vadītos no likuma, patvaļa nav pieļaujama.

Informācija par ziemeļkorejiešiem pienāca no amerikāņiem?

Pārsvarā informācija par Ziemeļkoreju ir no amerikāņu avotiem. Pagaidām citas jaunas informācijas nav. Tas, kas mums vēsturiski ir bijis, ir izstrādāts. Ja mēs Latvijā runājam par sankciju pārkāpumu, tad runājam par tiešu pārkāpumu. Ja tieša pārkāpuma nav, mēs par sankciju pārkāpumu juridiskā izpratnē nedrīkstam runāt. Varbūt Amerikā tā situācija ir vienkāršāka, bet mums ir jābūt pierādījumiem, ka transakcijas vai kāda piegāde Korejā ir tiešām notikusi. Mēs nevaram pateikt, ka tas ir most likely (ļoti ticami — red.), vai kādi ir tie [amerikāņu] izteicieni. Pie šiem apstākļiem tie ir AML pārkāpumi. Kamēr regulējums ir tāds, mums no tā ir arī jāiziet.

Vai nevajadzētu regulējumu mainīt? Amerikāņi izmanto citus kritērijus, un, kā redzams, viņi izšķīra ABLV likteni.

Taisnība. Tas ir jautājums, kurp virzās mūsu bankas, cik lielā mērā bankas turpinās izmantot dolārus. Vienmēr esmu teicis, ka Amerikai ir tiesības aizsargāt savu valūtu, savu maksājumu sistēmu, ja viņi uzskata, ka ir pārmērīgs risks. Mūsu bankām nav ko apvainoties. Situācija bija līdzīga, kad korespondējošās bankas uzteica mums līgumus. Tāpēc arī bija visi tie mūsu pasākumi Ņujorkā, tikšanās ar korbankām. Mūsu bankas piedalījās. Tas viss bija vērsts uz pieejas vienādošanu, arī neatkarīgais audits vai faktiski neatkarīgā banku testēšana AML jomā. To veica konsultāciju firmas, tas tika darīts ar mērķi, lai sistēmu vienādotu, lai auditu rezultāts būtu saprotams amerikāņiem. Tas nebūt nav viegli no Eiropas puses. Nu, nav daudz tādu valstu, es pat nezinu, kur Eiropā procentuāli tik lielā apmērā tiktu ielaistas iekšā amerikāņu firmas, kuras pēc saviem standartiem un savas metodoloģijas tādas pārbaudes veiktu. Pie tam tas rezultāts bija, nu, kā lai to pasaka — tas bija tāds ļoti viduvējs. Bet tas arī nebija negatīvs, tāds, ka ar šīm bankām nedrīkst strādāt, vai ka [auditoriem] tagad pašiem būtu jāziņo par šo banku noziedzīgu rīcību. Nevienas bankas gadījumā tas tā nebija. Līdz ar to es domāju, ka diezgan daudz jau ir darīts, lai vienādotu izpratni par riskiem, lai amerikāņi saprastu, kādi riski ir mūsu bankās.

Vai mainīt likumu un samazināt pierādījumu nastu? Vai [sodīt] jebkuru pārkāpumu, kas ir pat mazākā mērā pastarpināti saistīts ar kādu no sankcionētiem subjektiem? Es nezinu. Es domāju, tas vairāk tomēr sakņojas tradīcijā. Amerikā ir viena juridiskā tradīcijā, Eiropā drusku savādāka. Man ir grūti pateikt. Tas tomēr ir Saeimas darbs. Mēs izpildīsim jebkuru likumu, kāds tas būs. Mūsu uzdevums nav rakstīt likumus, mūsu uzdevums ir tos izpildīt.

Ir vēl viens jautājums. Ja runājam par [sankcionētā ziemeļkorejieša] Cai gadījumu, redziet, šī nauda Latvijā un tai skaitā ABLV nenokrita no debesīm un tā arī nepacēlās debesīs, neizgaroja nekur. Šī nauda ir nākusi caur dažādām bankām un tā ir caur dažādām bankām aizgājusi. Cik es zinu, reaģējusi ir tikai Latvija. Vai jūs varat atrast piemēru, kur šī Cai naudas ķēde ir izraisījusi reakciju? Vai šī naudas plūsma kādā citā valstī ir izraisījusi reakciju kaut vai tādā līmenī, kā Latvijā? Būtu ļoti interesanti to noskaidrot. Es uzskatu, ka mēs diezgan kompleksi reaģējām, naudas ceļš tika atklāts.

Šī Cai nauda bija tajās piecās sodītajās bankās?

Piecām, arī ABLV, mēs esam konstatējuši, ka bija AML pārkāpumi. 2016. un 2017. gadā esam savas bankas sodījuši.

Kad šī nauda izgāja caur mūsu bankām?

Tā naudas plūsma bija sen, bet vienalga mēs savas bankas sodījām par vecajiem grēkiem. Bet citās valstīs un caur citām bankām, kur tā nauda gāja cauri, vai ir bijusi kāda reakcija? Kā tās bankas ir reaģējušas? Mums tādas informācijas nav. Es negribu nevienu aizstāvēt, bet cīnīties pret tādām lietām var tikai starptautiskajā sadarbībā. Ar Amerikas pusi mums pēdējos gados sadarbība ir ļoti laba. To varētu darīt arī ar citu valstu uzraugiem vai kontroles dienestiem, kas nu kurā valstī nodarbojās ar šo situāciju fiksēšanu, ja arī tur ir šī reakcija. Varbūt, ka es kļūdos, mums jau arī tā informācija nav pieejama, bet dzirdējuši mēs neesam neko. Ja Latvija ir tik vainīga, kā tad reaģē uzraugi vai kontrolētāji citās valstīs? Nav jau tā, ka šī nauda tiktu Latvijā ģenerēta un šeit apgrozītos. Tā ienāk un aiziet kaut kur. Ja tā ir bijusi noziedzīga Latvijā vai ir bijis AML pārkāpums Latvijā, nevar būt, ka nav AML pārkāpums bijis pirms tam un arī pēc tam.

Vai tas jums liek domāt, ka ir kādi citi iemesli, kāpēc amerikāņi pieņēma šo lēmumu, ne tikai Ziemeļkorejas nauda?

Nē, tas nav par amerikāņu dokumentu. Amerikāņiem ir visas tiesības konstatēt situāciju. Kā teicu pirmajā reizē, kad mums bija preses brīfings, — visdrīzāk, tā ir pagātnes nasta, kas ir uzslāņojusies. Varbūt ir vēl kāda informācija, kas nav mūsu rīcībā. Kas to lai zina? Tā ir trešā valsts, kas pieņēmusi savu lēmumu. Turklāt tas ir Finanšu ministrijas dokuments, tāpēc tas tomēr zināmā mērā ir politisks. Tas ir jātulko ne tikai FKTK vai kontroles dienestam vai mūsu tiesībsargājošajām iestādēm, tas ir jātulko valdībai, tas tomēr ir ar politisku pieskaņu. Šeit man nav pat kādu komentāru — tas ir skaidrs, tie ir tie dolāru pārvedumi. Ja tajā visā ir kaut kas tāds, kas Amerikai licies par daudz, viņi, protams, var tā reaģēt.

Kāds bija FKTK padomes balsojums novembrī par soda uzlikšanu ABLV?

Tā ir ierobežotas pieejamības informācija, un man nav tiesību to jums izpaust vai, vēl jo vairāk, komentēt.

Mēs konkrēti prasījām FKTK priekšsēdētāja vietniecei Razānes kundzei, un viņa atbildēja, ka balsojumā nepiedalījās, tātad acīmredzot neatbalstīja. Vai kāds cits nepiedalījās? Vai savu nostāju jūs varat atklāt?

Nē. Balsojuma rezultāti un apstākļi — tā ir ierobežotas pieejamības informācija, izpaušana ir faktiski kriminālpārkāpums.

Kopš ziņojuma par ABLV kādi ir bijuši jūsu kontakti ar FinCEN un vai esat saņēmuši kādu papildus informāciju?

Mums kontakti ir visu laiku, bet nē, papildus informācijas mums nekādas nav.

Jānis Domburs Delfos publiskoja FKTK vēstuli Latvijas Bankai par aizdevuma izsniegšanu ABLV. Tajā 18. februārī izteikts brīdinājums, ka aizdevuma neizsniegšana «var eskalēt situāciju, izraisot noguldījumu aizplūdi, pēc komisijas aplēsēm, vismaz no četrām bankām». Kas tajā brīdī liecināja par tādām briesmām?

Tas vēl ir brīdis, kad bankai no ECB puses ir dots laiks akumulēt likviditāti. Līdz ar to visi ECB lēmumi ir vērsti uz to, lai nodrošinātu bankas tālāko darbību. Neskatoties uz to, kāda ir situācija, neskatoties uz ierobežojumiem, kas ir pieņemti, bankai, tai skaitā ABLV, ir dots laiks mobilizēt savus likvīdos aktīvus. Ja šajā laikā iespēja [saņemt aizdevumu] netiek dota, tad, pirmkārt, tā būtu ļoti stingri kvalificējama rīcība. Otrkārt, banku bizness ir ļoti jūtīgs. Tāds bija un ir komisijas viedoklis, ka liegt pieeju likumīgā kārtā likviditātei būtu negatīvs signāls tirgum un arī pārējām bankām.

Tas viss būtu skaidrs, bet te ir konkrēts apgalvojums, ka četras bankas ir apdraudētas, ja ABLV nesaņems šo aizdevumu. Publiski izskanēja, ka banku noguldījumu apjoms būtiski nemainās, ka nav apdraudētas citas bankas, bet šeit jūs rakstāt, ka varētu notikt aizplūde no četrām bankām.

Šī vēstule ir stingri glabājams noslēpums starp adresātu un nosūtītāju. Ļoti nožēlojami, ka šāda veida dokumenti nonāk žurnālistu rokās. Es saprotu, ka jūsu uzdevums ir tikt pie informācijas, bet zināmos apstākļos ir informācija, kas nav domāta publiskajai lietošanai. Izejot no tā, es neizteikšu nevienu komentāru ne par kādu banku skaitu, ne par kādu apdraudējumu. Viens, ko varu pateikt, — tie visi ir hipotētiski pieņēmumi. Mēs nerunājam šāda veida dokumentos par faktiem. Mums tiek prasīts riska novērtējums, un tādu mēs sniedzam. Nevajag pārprast, ka tur kaut kādi fakti jau konstatēti. Tas ir hipotētisks vērtējums par apdraudējumu.

Ir domstarpības, vai ABLV nedēļas laikā, kas tika dots, lai izpildītu ECB prasību atjaunot likviditāti, paspēja to izdarīt. ABLV saka — jā, ECB acīmredzot uzskatīja, ka nav izpildījusi. Kā īsti bija?

Ņemot vērā to, ka es pats esmu ECB uzraudzības valdes loceklis, es nekomentēšu. Man ir viedoklis, bet man nav tiesību izteikties šajā jautājumā. Tas ir jautājums ECB, jo komisija šajā ziņā ir drusku nomaļus. Tās ir ECB attiecības ar ABLV. Droši vien jūs varat pajautāt bankai un tad pajautāt ECB un salikt tos viedokļus kopā un tad varētu rasties visadekvātākais priekšstats.

No jūsu teiktā saprotu, ka jūs varbūt arī neatbalstāt ECB nostāju.

Es nedodu nekādus mājienus. Mēs esam lēmumu ECB valdē pieņēmuši. Tas lēmums ir visiem zināms un tas ir saistošs arī ABLV.

Parunāsim par citiem gadījumiem, par kuriem atsākta diskusija saistībā ar Rimšēviča kunga aizturēšanu un viņa dažādiem apgalvojumiem. Vispirms par Trasta komercbanku — tagad varētu likties, ka tās slēgšana tika vilcināta.

Banku aizvēršanai nav kaut kāds grafiks vai pasūtījums. Turklāt uzrauga uzdevums ir primāri nodrošināt stabilitāti sektorā. Licences atņemšana ir pēdējais līdzeklis, to nevar izmantot kā sviru vai draudu. Trasta komercbankas gadījumā bija trīs pamatjautājumi — nepietiekams kapitāls, lielas problēmas ar AML un akcionāru neatbilstība tām prasībām, kādas tiek izvirzītas banku akcionāriem. Pakāpeniski iestājoties visiem šiem defektiem bankas darbībā, FKTK uzrakstīja pieteikumu [ECB] un sākās licences atsaukšanas procedūra. Cik es zinu, tur vēl aizvien ir tiesas process, bet tas jau ir ECB kompetencē. Vienmēr ir jādomā, ka ir juridisks risks. Ja gadījumā mēs kaut kur kļūdāmies, aiz mums stāv valsts, kurai būs jāmaksā kompensācija. Rīcībai vienmēr ir jābūt juridiski pamatotai un pārdomātai.

Jūs minējāt sektora stabilitāti. Tātad vienmēr ir arī kāds subjektīvs elements. No vienas puses ir stabilitāte, no otras — pārkāpumi, un jūs vērtējat, kā to līdzsvarot.

Zināmā mērā šim procesam piemīt arī sajūtas, bet tās veidojas no tā, ka ir jābūt kapitāla pietiekamības skaitlim, ir jābūt likviditātes skaitlim, ir jābūt konkrētam skaitlim — cik naudas ir akcionāru kabatās, un ir jābūt pietiekami labai situācijai AML kontroles jomā. Ja ir viens, divi, trīs, četri, pieci, seši un nez cik sodi, tie arī ir skaitļi, kas neapmierina uzraugu. Tad mēs uzskatījām, ka varējām ierosināt atsaukt licenci, ko mēs arī izdarījām. Es domāju, ka tas tik izdarīts savlaicīgi, un arī bez pārmērīga juridiska riska, jo risks ir vienmēr.

Norvik banka varēja beigt 2015. gadu bez auditora slēdziena par viņu gada pārskatu?

Mums arī ir ļoti liels jautājums, kā banka to pieļāva. Bet es izstāstīšu, ko mēs pēc tam izdarījām, jo mēs konfrontējāmies ar šo faktu tāpat kā Latvijas sabiedrība. Mēs lūdzām banku uzreiz sākt pusgada auditu. Ja audita nav, nekur likumā nav ierakstītas tā sekas. Protams, tas ir ļoti slikts signāls, un tas principā ir likuma pārkāpums, jo auditam ir jābūt uz konkrētu datumu. Mums arī bija administratīva lieta. Bet mērķis ir iegūt pēc iespējas ātrāk patiesu informāciju par to, kas bankā notiek. Pusgada audits tika izdarīts, mēs saņēmām dokumentāciju un sapratām, kāds ir stāvoklis. Ko jūs pēc tam varat izdarīt? Pateikt — slikti, bet faktiski nav rīku vai iespēju, kā viņus sodīt. Protams, tas ir ārkārtas gadījums un nenormāla situācija.

Tagad arī izskan informācija, ka Grigorijs Guseļņikovs nav patiesais bankas īpašnieks, ka ieguldītā nauda nav viņa. Vai jums ir tāda informācija?

To es jums nedrīkstu nekādā veidā komentēt.

Norvik beidza pagājušo gadu ar 10 miljonu eiro zaudējumiem. Vai ir risks, ka viņiem arī nākotnē varētu būt grūtības?

(Smaida) Kāds jautājums, tāda atbilde.

Jūs redzat, kas tajā bankā notiek iekšienē.

Jūs saprotiet, ka es uz šādu jautājumu jums atbildēt nedrīkstu ne šīs bankas kontekstā, ne arī nevienas citas bankas kontekstā.

Rimšēvičs Nekā personīga teica, ka viņš ir informējis FKTK par tikšanos ar Guseļņikovu. Vai viņš jums ir kaut ko par to teicis?

Man žēl, bet es savu un Rimšēviča kunga sarunu saturu negribētu iztirzāt.

Tātad par Norvik banku viņš ar jums ir runājis?

Mums ar Latvijas Banku salīdzinoši regulāri ir sarunas dažādos formātos.

Arī par atsevišķām bankām?

Jā. Sakarā ar ceturkšņa atskaitēm Latvijas Bankā faktiski katru reizi mēs nonākam līdz individualizētām bankām.

Kā notiek šīs sarunas?

Mūsu padome tiekas — ne pilnā sastāvā, tie sastāvi ir dažādi —, ar Latvijas Bankas padomi. Ir finanšu stabilitātes ziņojums, kas parasti ir no LB puses, un ir mūsu ziņojums par situāciju banku sektorā.

Un tur jūs apspriežat konkrētu banku situāciju?

Tur mēs apspriežamies.

Vai Rimšēvičs kādreiz ir piedalījies FKTK padomes sēdēs? Likumā viņam tādas tiesības ir dotas.

Tajā laikā, kopš es šeit strādāju, nē.

Vai Rimšēvičs ir jūs konsultējis vai sniedzis ieteikumus par kādiem konkrētiem FKTK padomes lēmumiem?

Kaut kāda informācija tiek apmainīta, kaut kādi viedokļi, bet mēs esam patstāvīga iestāde, lēmumus pieņemam pieci FKTK padomes locekļi patstāvīgi. Mums šeit nekādas ietekmes no ārpuses nav, tas ir skaidrs. Mums ar Latvijas Banku ir mijiedarbības punkti. Kaut vai ECB kontekstā ļoti daudzi lēmumi iet gan caur uzraudzības valdi, gan caur ECB padomi. Tur tie jautājumi tiek skarti un sagatavoti — akcionāru līdzdalības jautājumi, tie paši licences jautājumi —, bet te nav bijusi ne politiska ietekme, ne kādu citu valsts iestāžu ietekme pār mūsu lēmumiem.

Kāda ir bijusi sadarbība ar Viestura Burkāna vadīto Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestu?

Vispār sadarbība ir bijusi laba. Es tikai gribētu teikt, ka mums noteikti ir jādomā, kā virzīties uz priekšu savā attīstībā. Šī kontroles dienesta rīcībā ir ļoti daudz informācijas par aizdomīgiem un neparastiem darījumiem. Ir jāatrod veids, kā šo informāciju analizēt un kā šai informācijai dot tālāk virzību. Naudas atmazgāšana reti kad ir kaut kas tāds, kas nav saistīts ar noziedzīgu nodarījumu, kriminālpārkāpumu. Kontroles dienesti visā pasaulē ir vairāk par visu analītiski centri. Piemēram, FinCEN strādā simtiem, iespējams pat tūkstošiem cilvēku, kas nodarbojās ar datu analīzi. Tās analīzes rezultātā tiek izdarīti secinājumi — ir kāds darījums ar tādām un tādām sekām, ir tādas un tādas AML pazīmes. Mums būtu daudz vieglāk strādāt, ja mēs varētu ne tikai paļauties uz sevi, bet ja mēs varētu saņemt analīzes no kontroles dienesta. Varbūt ir vajadzīgi likuma grozījumi, ļoti iespējams strukturāli kaut kas ir jāpārskata, bet tas būtu ļoti labs solis uz priekšu. Būtu arī labi, ja tiesībaizsardzības iestādes [būtu aktīvākas]. Droši vien, ka arī tagad viņi kaut ko tur saņem, bet [būtu labi], ja tas viss notiktu ar lielāku atdevi. Lai mēs administratīvas lietas ietvaros strādātu produktīvāk un lai mēs tos administratīvos sodus varētu piemērot ar mazāku juridisku risku, mēs ļoti novērtētu, ja būtu lielāka atpakaļsaite no kontroles dienesta uz FKTK. Bet ikdienas darbā — tur ir ļoti daudz kvalificētu cilvēku, un es saprotu, ka cilvēki strādā iespēju robežās. Taču ir noteikti iespēja arī paanalizēt situāciju. Ļoti interesanti būtu redzēt kontroles dienesta viedokli vai analīzes rezultātu par ABLV gadījumu, jo ir bijuši ļoti daudz ziņojumu.

Tie turpinājās arī pēc 2016. gada?

Bankām ir pienākums ziņot — no bankas puses ir bijuši ziņojumi. Mēs analizējam FinCEN dokumentu, ir citas iestādes, kas arī analizē. Arī kontroles dienestam noteikti būtu interesanti paskatīties tos faktus, salīdzināt ar ienākošajiem ziņojumiem, izdarīt kādus secinājumus. Tas noderētu visiem, tai skaitā arī mums.

Daudzi tagad runā par FKTK darba auditu, kuram būtu jāspēj paskatīties arī uz konkrētiem gadījumiem, piemēram, uz lēmumu par ABLV. Tas būs iespējams?

Tiem, kas grib auditēt FKTK, droši vien tad arī jāsaka — ko viņi vēlas, kas ir audita uzdevums. Konkrētus lēmumus var vērtēt diezgan šaurs iestāžu loks. Auditors diez vai ir šo iestāžu starpā. Kā tiek pieņemt lēmumi komisijā? Katrs loceklis analizē sev pieejamo informāciju un attiecīgi nobalso. Balstoties uz savu pieredzi, uz savu izpratni par lietām, uz savu skatījumu, un protams, izpratni par likumu normām. Tad jau ir jāauditē katra padomes locekļa pieeja gadījumos, kas ir kaut kādu šaubu pamatā. Jebkurā gadījumā audits parasti ir ar kaut kādu mērķi — vai [tiek pārbaudīta] uzraudzības prakses ievērošana vai neatkarības princips.

Viena lieta ir padomes rīcība vienā vai otrā lietā, cita ir informācija, uz kuras pamata [tiek pieņemts lēmums]. Mēs arī esam starptautiskas sadarbības rezultātā saņēmuši informāciju. Audita rezultāti parasti ir publiski. Tad ir jāprasa trešo valstu piekrišana pieejai visiem viņu sniegtajiem dokumentiem. Cik tas ir reālistiski, spriediet pats. Man nav nekas pret savas rīcības paskaidrošanu, bet es droši vien to varu darīt tikai salīdzinoši slēgtam amatpersonu un iestāžu lokam.

Vislielāko uzmanību Latvijā piesaistīja FinCEN apgalvojums, ka ABLV ir devusi kukuļus, lai nodrošinātu sev labvēlīgāku regulāciju. Vai jūs esat vispār, pat baumu līmenī dzirdējis, ka varētu notikt kukuļdošana kādās iestādēs saistībā ar banku regulāciju Latvijā?

Mums tādas informācijas nav. Es zinu, ka tā informācija ir uztverta nopietni, arī no mūsu tiesībaizsardzības iestādēm. Es pieļauju, ka būs varbūt kādi jautājumi, bet tas tad ir šo iestāžu rokās — kontaktēties ar saviem partneriem vai dienestiem Amerikā.

Vai esat ticis aicināts sniegt liecības vai informāciju saistībā ar kādu krimināllietu?

Nē.

Premjers Kučinskis teica, ka līdz šim uzraudzība ir bijusi nepietiekama.

Mums ar premjeru ir bijušas tikšanās, es tādus klajus pārmetumus mūsu iestādei neesmu dzirdējis. Domāju, ka premjeram ir pietiekami laba izpratne, kā mēs pašreiz strādājam. Protams, vienmēr ir ceļš uz priekšu un uz augšu, to neviens nenoliedz. Dabīgi, ka arī mēs noteikti no gada uz gadu savu praksi pilnveidosim, bet kampaņveidīgi es netaisos sākt te kaut ko ķert un grābt, nezin kam skaidrot, cik mēs esam labi un ko esam izdarījuši. Esmu no pirmās dienas centies šo iestādi veidot kā pašpietiekamu, kas spēj pati funkcionēt neatkarīgi no tā, kādi pieci cilvēki atrodas iestādes vadībā. Tā manā izpratnē ir vislielākā kļūda, ja organizāciju nostāda atkarības attiecības no viena vadītāja, vai no diviem vai kaut vai no visas padomes. Protams, padome ir lēmumu pieņēmējs, bet mēs nedrīkstam savus cilvēkus ietekmēt, mēs nedrīkstam viedokli sākotnēji deformēt. Mums ir jāsaņem viedoklis — produkts — un tad jāpieņem savs lēmums uz tās bāzes. Tikai tad mēs varam kaut cik objektīvi paskatīties uz lietām, un arī pašiem ir garantija, ka lēmums ir pieņemts vairāk vai mazāk pareizi. Kamēr es vadu šo iestādi, es saglabāšu šo virzienu un mēs iesim uz priekšu pakāpeniski. Nevar arī izrāvienu taisīt vienā jomā, un pārējais paliek. Mēs [nestrādājam] tikai banku jomā, mēs esam universāls uzraugs, mums tas viss ir jāceļ augšā kopīgi.

Par pakāpeniskumu — raugoties uz sodiem, tie tiešām ir ievērojami pieauguši jūsu vadības laikā, bet tajā pašā laikā mēs redzam, ka Francijā Rietumu bankai uzlika 80 miljonu sodu, un banka turpina strādāt.

Tas, pirmkārt, ir likuma jautājums, otrkārt — Francija ir Francija. Visi Francijā notikušie nodarījumi, cik saprotu, ir kriminālas dabas. Ir celtas apsūdzības, tie ir nodokļu jautājumi. Ja būtu šeit [Latvijā] kādi nodokļu uzrēķini vai krāpšanas gadījumi, man grūti pateikt, kā Valsts ieņēmumu dienests konkrētos gadījumos uzrēķinātu. Cik es saprotu, tajos procesos uzraudzības iestādes īpaši nav iesaistītas. Man liekas, ka prokuratūra ir tā, kas aiz tā stāv, tur ir arī viņu valsts ieņēmumu dienests. Kas būtu šeit, mums ir grūti pateikt.

Tā nav pirmā reize, kad saskaros [ar jautājumu] — jā, redziet, Amerikā ir uzlikts miljards, divi miljardi, trīs miljardu sods, un jūs te uzlikāt, piemēram, trīs miljonus ABLV. Parēķiniet proporciju — soda summa pret bankas aktīviem. Ja jūs paņemsit trīs miljonu sodu ABLV gadījumā vai pusotru miljonu Rietumu bankas gadījumā, jūs saņemsit tos pašus miljardus, kurus [Amerikā] saņem HSBC vai Deutsche Bank. Mēs ievērojam proporciju, un mūsu pieejai ir jābūt proporcionālai. Mēs nevaram sodīt banku ar miljardiem, ja tās aktīvi ir tikai trīs miljardi. Proporcija ir ievērota, un sodi ne ar ko neatpaliek, vismaz pēdējos divos gados, no tā, kā ir Amerikā. Eiropā šādu sodu nav! Paskatieties, kas notiek Latvijā, un mēģiniet ekstrapolēt uz kādu citu no Eiropas valstīm — pameklējiet un uzrakstiet lūdzu savu secinājumu par to. Amerika — tā ir cita lieta, un tur, es domāju, mēs esam ļoti adekvātā stāvoklī.

Vai būtu jāsamazina nerezidentu īpatsvars banku noguldījumos, kas pērn bija ap 40%?

Uzraugs viens pats nevar atnākt un pateikt bankām — ziniet, jūsu klientiem šādā kategorijā ir jābūt tādā un tādā proporcijā. Tas ir politiskas dabas jautājums — ko mēs vēlamies no savas valsts banku biznesa? Es negribu pārlikt atbildību uz kādu citu, mēs savu lietu arī varam izdarīt, bet ir jābūt vispārējam politiskam konsensam par to, kādā virzienā banku biznesam ir jāvirzās. Sākot no 1992. gada mēs esam gājuši ļoti liberālu ceļu. Par to Latvija ir arī diezgan smagi maksājusi ar visām banku krīzēm. Paziņojums ir bijis tāds, ka šeit ir gaidīti visi. Neesmu dzirdējis, ka kopš tā laika augstākajā līmenī kurss būtu mainīts. Līdz ar to esošā juridiskā ietvara robežās mēs cenšamies uzraudzīt to sektoru, kāds tas ir.

Vai Latvijā vispār jelkad varētu būt kapacitāte šādu milzīgu nerezidentu skaitu uzraudzīt?

Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Jūs jau redzat, kas notiek pašreiz. Mums vēsturiski nerezidentu noguldījumu apjoms bijis ap 60%. Tagad no kādiem 19 miljardiem nerezidenti ir astoņi miljardi. Ja pēc likvidācijas ņemsim nost ABLV efektu, esam virzienā uz 30%. Turklāt tas noticis dažu gadu laikā. Jautājums — pie kāda skaitļa tas viss apstāsies? Par ārvalstu klientiem — es nerunāju par naudas atmazgāšanu, es runāju par normāliem ārvalstu klientiem — cīnās bankas visā pasaulē, tā ir normāla konkurences cīņa un tie ir normāli klienti. Cita lieta ir klienti ar tiešām paaugstinātu risku, pat jāsaka ar [pārmērīgu] risku, kas slēpjas zem čaulu kompānijām. Tas gan ir jautājums, kas ir aktuāls. Mēs esam sākuši korektīvus pasākumus un iesim noteikti uz priekšu, pieskaroties visai banku industrijai. Čaulu kompāniju īpatsvars ir jāsamazina salīdzinoši ātriem soļiem, jo risks ir ļoti liels un vienkārši ir jāsaprot, kādas ir laikmeta prasības. Bankās var būt labi ārzemnieki kā klienti, un neviens neapstrīdēs šo banku tiesības, bet visādas mahinācijas un skandāli, kas notiek aiz čaulu kompānijām, — tā jau ir problēma, kas mūs vajā gadu gadiem. Līdz ar to šeit korekcijām ir jābūt. Par laimi arī Komercbanku asociācija ir atzinusi šo situāciju. Tas neizbēgami nesīs nerezidentu samazināšanos. Lūdzu nepārprotiet, bet nav, par ko pārmērīgi priecāties, jo tas rada daudzas citas rūpes uzraugiem. Visam tam ir jāseko no stabilitātes viedokļa, jo tas radīs aktīvu kritumu. Mēs jau par to runājām pirms diviem gadiem, kad sākām ar bankām biznesa stratēģiju pārskatīšanu — kā bankas redz nākotni? Ne tik daudz bez šiem ārzemniekiem, bet bez tās dominantes, kuru noteica transakciju bizness, un ļoti lielais ienesīgums modelim, kurā varēja ņemt lielas komisijas tikai par transakciju. Tas ir ļoti sarežģīts darbs un būs tests gan mums kā uzraudzības iestādei, gan pašām bankām, lai nesašūpotu visu to laivu, bet kontrolētā veidā atrastu savu jauno pastāvēšanas platformu un jaunu biznesa plānu. Tur nav izslēgtas kaut kādas apvienošanās un tā tālāk, tā ir biznesa puse tai lietai. Cerams, ka tas viss notiks pakāpeniski un visiem saprotamā veidā.

Tomēr daudzas bankas ir ļoti vērstas uz Austrumu valstīm, kur jebkurš bizness ir potenciāli saistīts ar kaut kādām nelikumībām vai korupciju. Vai mēs vispār spējam tikt galā ar šāda veida ārzemniekiem?

Tas ir iespējams, ja mēs samazinām čaulas, kurās ir problēma atšifrēt klientu. Tas bija lielo amerikāņu korespondentu banku lielākais pārmetums — vai jūs paši saprotat, ko jūs procesējat? Atbilžu kvalitāte uz jautājumiem, kurus korbankas uzdeva, bija salīdzinoši zema. Tas izsauca attiecīgo reakciju — jūsu risks ir pārāk liels, un mums nebūs rentabli nodrošināt visu pārbaudi. Tieši tā pati situācija tagad iestājusies mūsu bankām. Līdz ar to paliks tā klientu daļa, kas ir pārbaudāma. Tie, kas nav pārbaudāmi, vai tie, kas ir mums nepieņemamā formā, čaulu kompānijas — tām pamazām nebūs nākotnes.

Ņemot vērā visas diskusijas par uzraudzību, vai jums nav bažu, ka kaut kādā brīdī jautājums varētu būt par jūsu atrašanos amatā?

Man nav bail par šo krēslu ne mazākajā mērā. Es šeit neesmu atnācis vienkārši pavadīt laiku vai kaut kādā veidā atrasties kaut kādā amatā. Es esmu ievēlēts, es esmu gatavs savu pilnvaru termiņu strādāt. Tas ir jautājums par uzticību. Ja es saņemšu signālu no valdības puses vai pats redzēšu, ka politiskajā vidē man uzticības nav, tad tas ir piecu minūšu jautājums. Man no šejienes aiziet ir ļoti vienkārši. Es strādāšu tik ilgi, cik ilgi tas būs iespējams, tik ilgi, cik ilgi, ja tā varētu teikt, mans darba devējs uzskatīs, ka es varu šos pienākumus pildīt. Man nav ne bažas, ne kādas bailes. Tas viss ir ļoti vienkārši.