Datums, kas piedāvā izvēli • IR.lv

Datums, kas piedāvā izvēli

4
Alise Zariņa
Alise Zariņa, publiciste, kinokritiķe, feministe

Ja kāds apgalvo, ka Latvijā sievietēm taču viss ir kārtībā, es kļūstu skeptiska

Internetā klejo fotogrāfija ar sirmu kundzi, kas tur rokās plakātu, kura vēsti aptuveni (un pieklājīgi) varētu tulkot šādi: «Nespēju noticēt, ka man vēl joprojām nākas protestēt pret šo stulbumu.» Līdzīga sajūta pārņem, iesaistoties diskusijās par sieviešu tiesībām. Piemēram, kāpēc Stambulas konvencija tomēr neaizsāks apokalipsi, bet kalpos kā instruments, kas dod papildu aizsardzību pret vardarbību. Vai, atgriežoties pie #MeToo tematikas, uzzināt, cik daudzi Latvijā uzskata, ka «izaicinošs» apģērbs padara sievieti līdzvainīgu seksuālā agresijā vai pat vardarbībā, kas pret viņu vērsta. Vai, gatavojoties jau trešo reizi doties piketā pret aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, ko, neraugoties uz zinātnē balstītu argumentu trūkumu, Saeimas deputāti uzskata par nepieciešamu.

Acīmredzot ir cilvēki, kuri uzskata, ka dzemdējušas sievietes spēj pilnvērtīgāk pieņemt lēmumus nekā tās, kuras nav laidušas pasaulē bērnu, kā arī tādi, kas uzstāj, ka sākumā sievietei pieklātos atražoties un tikai pēc tam pašai lemt par savu ķermeni. Kad mēs nopūšam putekļus no vecajiem plakātiem, kāds pajautā — kāpēc iestāties par tik marginālu tēmu? Cik sieviešu vispār vēlas un var ziedot olšūnas? Precīza statistika nav zināma, taču protestiem mobilizējas tik daudz abu dzimumu cilvēki, jo acīmredzot mums nešķiet pieļaujama doma, ka valdība noteiks, ko kāds drīkst vai nedrīkst darīt ar savu ķermeni, turklāt balstoties uz tik īpatnu kritēriju kā «dzemdējusi» vai «nedzemdējusi». Pastāv liela iespēja, ka pēc 15. marta Latvija būs pirmā valsts Eiropas Savienībā, kas ieviesīs šādu normu likumā tā vietā, lai izveidotu ziedotāju reģistru un sakārtotu sistēmu.

Lai arī cik ļoti mēs gribētu sevi pieskaitīt Ziemeļeiropai, aplūkojot Eiropas Komisijas ziņojumu par vardarbību, top skaidrs, ka atrodamies tuvāk «sit, tātad mīl» filozofijai. Latvija ir vienīgā ES valsts, kur vairāk nekā puse jeb 57% aptaujāto uzskata, ka vardarbību bieži provocē pašas sievietes. Latvijas iedzīvotāji visbiežāk atzīst, ka personiski pazīst kādu vardarbības ģimenē upuri (pārsvarā sievieti), tajā pašā laikā Latvija ierindojas to valstu vidū, kurās tiek uzskatīts, ka vardarbība ģimenē neesot īpaši izplatīta. 30% no Latvijas iedzīvotājiem neuzskata, ka vardarbība ģimenē būtu vienmēr uzskatāma par likumpārkāpumu un sodāma.  21% respondentu Latvijā apgalvo, ka piespiest partneri nodarboties ar seksu nedrīkstētu būt pret likumu, un Latviju šeit apsteidz tikai Lietuva (31%) un Čehija (24%). Savukārt 20% cilvēku Latvijā uzskata, ka alkohola vai narkotiku reibuma stāvoklis ir attaisnojošs iemesls, lai nodarbotos ar seksu bez otras personas piekrišanas.

Gatavojoties 8. marta Sieviešu solidaritātes gājienam, kura mērķis šogad ir vērst uzmanību uz vardarbību, daži no šiem statistikas faktiem tiek atkārtoti publiskoti. Subjektīvā sajūta liecina, ka sabiedrības atbalsts šādām aktivitātēm aug. Tomēr divas populārākās pretreakcijas šiem faktiem ir šādas: «es tūlīt paskaidrošu, kāpēc sievietes pašas ir vainīgas, un vispār dabā tā ir iekārtots» (jeb «Viestura Rudzīša arguments») un «tas nevar būt, es tāds neesmu un nevienu tādu nezinu» (jeb «šī ir izdomāta problēma» arguments). Pirmo pat nemēģināšu atspēkot. Bet, runājot par otro, kad izdevās mazliet satricināt sabiedrību ar manu rakstu par #MeToo kustību, es iemācījos vairākas lietas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu