Diena: 7. marts, 2018

Kažoka: Aģitācijas pārkāpumi “Facebook” būtu pamats Saeimas vēlēšanu rezultātu apstrīdēšanai

Ja Saeimas priekšvēlēšanu laikā sociālajā tīklā “Facebook” sāktos masīva, iespējams, no ārvalstīm finansēta kampaņa, kurā būtu pārkāpti Latvijā spēkā esošie aģitāciju regulējošie likumi, tas varētu būt pamats vēlēšanu rezultātu apstrīdēšanai. Tādu viedokli raidījumam “LNT Ziņas” trešdien izteica politoloģe, “Providus” pētniece Iveta Kažoka.

„Ko darīt, ja “Facebook” vispār nedod informāciju par tām ļoti naudīgajām kampaņām, kas varētu tikt organizētas caur “Facebook”? Tas ir murgu scenārijs. Tas risks tieši pašlaik, šajā gadā un tieši Latvijā, un šajās vēlēšanās ir pietiekami liels, lai visus šādus variantus būtu vērts apsvērt. Pieejas slēgšana “Facebook”, protams, būtu pats ekstrēmākais variants,” sacīja eksperte.

Politoloģe norādīja, ka tieši “Facebook” ir bēdīgi slavens ar to, ka nedalās ar informāciju par politiskās aģitācijas apjumu un finansētājiem šajā sociālajā tīklā. “Tikt pie šādiem datiem nav izdevies nevienai valstij, pat ne ASV. Līdz ar to problēma, es teiktu, ir gigantiska.” Viņasprāt, piedabūt “Facebook” sadarboties un sniegt informāciju par politiskās aģitācijas apmēriem un finansētājiem varētu tikai tad, ja uz interneta gigantu spiedienu izdarīs daudzas valstis. Latviju vienu pašu “Facebook”, visticamāk, vērā neņemtu, teica eksperte.

Tikmēr Latvijas Interneta asociācijas vadītājs atzīst, ka tiesas spriedums var būt pamats interneta vietnes bloķēšanai, taču, viņaprāt, spert tik ekstrēmu soli varētu apsvērt tikai galējas bezizejas situācijā. “Aizvērt „Facebook” šādu vai tādu iemeslu dēļ ir ļoti nesamērīgs solis. Pēc būtības tā rīkojas tikai valstīs, kur tiek politiski apspiestas iedzīvotāju tiesības brīvi piekļūt informācijai,” sacīja asociācijas izpilddirektors Viesturs Šeļmanovs-Plešs.

„Kantar TNS” dati liecina, ka Latvijā populārākās vietnes ir „Google”, otrajā vietā ir „Youtube”, un starptautiskais interneta gigants „Facebook” ierindojas trešajā vietā. Politiskās reklāmas tādās interneta vietnēs kā „Facebook” vai „Youtube” kļūst aizvien izplatītākas. Aģitāciju Latvijā uzrauga Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). Taču jau pērn notikušo pašvaldību vēlēšanu laikā KNAB negribīgi atzina, ka interneta kampaņas pilnībā izkontrolēt nav biroja spēkos. Birojs pieprasījis interneta gigantam „Facebook” dalīties ar informāciju par politisko aģitāciju šajā vietnē.

Otrdien Saeimā KNAB priekšnieks Jēkabs Straume atzina, ka līdz šim komunikācija ar „Facebook” nav bijusi veiksmīga. Taču nākamās vēlēšanas nav aiz kalniem, tās notiks jau oktobrī. Līdz ar to KNAB vadītājs pieļauj, ka varētu nākties lūgt tiesai uz laiku Latvijā bloķēt piekļuvi „Facebook”. „Domāsim, kā rīkoties tālāk. Nav izslēgts, ka mums vajadzēs tiesas spriedumu par to, ka uz kādu laiku „Facebook” tiks bloķēts Latvijā,” teica Straume.

KNAB vadītāja paziņojums jau kļuvis par vienu no apspriestākajām tēmām sociālajos tīklos, ieskaitot arī „Facebook”. KNAB trešdien  attiecās no intervijas par biroja priekšnieka teikto. Skaidrojumi būšot tikai nākamnedēļ.

Partiju reitingos februārī lielāko kāpumu piedzīvojušas VL-TB/LNNK un “Vienotība”

Politisko partiju reitingos lielāko popularitātes kāpumu februārī piedzīvojusi apvienība Nacionālā apvienība (NA) un “Vienotība”, atsaucoties uz tās pasūtītājiem sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptaujas datiem, vēsta Latvijas Televīzija.

Kā liecina aptauja, par NA februārī bija gatavi balsot 7,8% aptaujāto vēlētāju, bet par “Vienotību” – 4,6%. Salīdzinoši janvārī šo partiju reitingi bija 5,8% un 2,9%.

Tikmēr joprojām populārākā partija ir “Saskaņa”, kurai atbalstu februārī pauduši 21,2% aptaujāto vēlētāju iepretim 20,4% janvārī. Arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) februārī noturējusi savu otro vietu reitingā, tomēr atbalsts tai ir krities no 15,3% janvārī līdz 14,5% februārī.

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) reitings mēneša laikā nav mainījies un atbalstu tai pauž 4,1% aptaujāto, tomēr tā sev priekšā palaidusi “Vienotību”. Kā atzīmē LTV, tieši minētajām piecām partijām atbilstoši reitingiem ir izredzes pārvarēt 5% barjeru un tikt pie vietām parlamentā, savukārt pārējās paliktu aiz svītras.

Skaitot tikai izlēmušo atbildes, “Saskaņai” atbalstu pauduši 34,3% aptaujāto, ZZS – 23,4%, VL-TB/LNNK – 12,6%, “Vienotībai” – 7,4%, bet JKP – 6,6% aptaujāto.

Latvijas Reģionu apvienību (LRA) februārī bija gatavi atbalstīt 2,1% potenciālo vēlētāju, bet partiju “KPV LV” – 1,9%. Atbalsts LRA kopš janvāra ir sarucis par 0,4%, bet “KPV LV” – par 0,1%.

SKDS aptaujā februārī ceturtā daļa vēlētāju uzsvēruši, ka vēl nezina, par ko balsot, bet nedaudz vairāk nekā 13% balsstiesīgo teikuši, ka vēlēšanās nepiedalīsies. Līdzīgs neizlēmušo skaits bija arī aptaujā janvārī.

Anekdotes

Pati lielākā kļūda ir naivi domāt, ka lielākās dzīves kļūdas jums jau ir aiz muguras.

ASV prezidents Tramps nācis klajā ar ideju izsniegt skolotājiem ieročus pašaizsardzības nolūkos. Ieroči tiks arī bibliotekāriem — ar trokšņu slāpētājiem.

Krievija ir ļoti viltīga valsts. Tās specdienestu darbinieki, izliekoties par privātpersonām, pērk villas Spānijas, Francijas un ASV piekrastē, lai šīm valstīm atņemtu pieeju jūrai.

 

«Tēti, kas ir stiprāks — mūsu Muris vai vērsis?»
«Padomā loģiski! Vai esi pievērsis uzmanību mūsu kaķa barībai, kurai ir pievienota liellopa gaļa?»
«Esmu.»
«Bet vai liellopu barību ar pievienotu kaķi esi redzējis?»
«Nē.»
«Tad nu spried pats!»

«Vēlos kļūt par kalpu!»
«Galvu esi sasitis?! Tu taču neko neproti darīt!»
«Tieši tā, būšu tautas kalps…»

Zivju inspektors pie upes aiztur kādu vīru, kas stiepj divus ar zivīm pilnus spaiņus. «Vai jums atļauja ir?»
«Nē, man tā nav nepieciešama. Šīs ir mājas zivis.»
«Mājas? Ko tas nozīmē?»
«Daži cilvēki tur suņus, citi papagaiļus, bet es — upes zivis. Katru vakaru atnesu tās izpeldēties. Pēc tam saucu, lai nāk mājās. Salieku atpakaļ spaiņos un nesu uz akvāriju.»
«Kādas muļķības!? Zivis uz to nemaz nav spējīgas!»
«Neticat? Varu parādīt!»
Aizturētais izgāž spaiņus upē. Abi stāv un gaida pāris minūtes.
Zivju inspektors: «Nu?!»
«Ko — nu?»
«Kad zivis nāks atpakaļ?»
«Kādas zivis?! Zāli esi sapīpējies, vai?!»

Viena no lielākajām sieviešu pretrunām ir kaut vai šāds fakts: viņas necieš melus, taču tajā pašā laikā dievina komplimentus.

Cīruļi un pūces parasti satiekas agrās rīta stundās, kad pirmie jau dodas uz darbu, bet otrie tikai atgriežas no diskotēkas.

Diemžēl Freids jau ir miris, un viņš vairs nepalīdzēs izskaidrot, kādas problēmas vajā tos cilvēkus, kas sociālajos tīklos klikšķina «patīk» savām fotogrāfijām.

Iesaistoties karstos strīdos interneta portālos, nekad nenorādiet savam sarunas biedram uz viņa gramatikas kļūdām, jo, iespējams, līdz šai mācību vielai viņi skolā vēl nav tikuši.

Man patīk gulēt kailam. Diemžēl tas reti kad patīk stjuartēm.

«Sākot ar šodienu par bērnu rūpēsimies vienlīdzīgi,» vīram saka sieva. «Mazulis mums ir kopējs, tāpēc pusi laika auklēsi tu, otru pusi — es.»
Naktī bērns sāk raudāt.
Sieva baksta vīru: «Mazais raud!»
Vīrs saka: «Tad ej paauklē savu pusi, bet manējā pagaidīs!»

«Vīrs draudēja — ja pieņemšos svarā līdz 100 kilogramiem, viņš pieprasīs šķiršanos.»
«Cik tu tagad sver?»
«100 grami līdz laulības šķiršanai.»

Sestdienas zupa

Angļu rakstnieka Iana Makjuana zivju zupas recepte sastopama ne vienā vien interneta vietnē

Tas notika kādā sestdienā pirms vairākiem gadiem reisā no Londonas uz Rīgu. Lidmašīna uzņēma augstumu, pēc brīža nodzisa gaismas zīmes par piesprādzēšanos, un tas nozīmēja, ka stjuartes drīz sāks iznēsāt dzērienus un ēdienus. No somas izvilku pirms pāris dienām Čaringkrosroudas Foyles grāmatnīcā nopirkto angļu rakstnieka Iana Makjuana romānu Sestdiena (latviešu valodā iznāca 2007. gadā). Pirms tam biju lasījis Makjuana Svešinieka mierinājumu, Melnos suņus, Amsterdamu un Piedošanu, un mani interesēja, kāds gan būs stāsts, kura darbība risinās vienā dienā — 2003. gada 15. februārī, kas, protams, bija sestdiena.

Romāna centrālais tēls ir sekmīgs neiroķirurgs Henrijs Perouns. Viņam nekā netrūkst — vismaz klasiski mietpilsoniskā nozīmē: panākumi profesionālajā karjerā un laba iztikšana, dzīvoklis Londonas centrā, divi pieauguši bērni — viens gūst panākumus dzejā, otrs mūzikā — un regulāras nodarbības skvošā. Tomēr dažādas ļaunu vēstošas zīmes kopš 2001. gada 9. septembra viņa sirdī viesa nemieru, ka ierastā pasaules kārtība ir sākusi ļodzīties. Kā apstiprinājumu aizdomām viņš pa sava mājokļa logu redz aizdegušos lidmašīnu, kas, kā Perouns vēlāk uzzina no ziņām, veikusi piespiedu nosēšanos un bijusi no Rīgas. Vēl pamatīgāk viņa nemieru nostiprina pa televizoru redzamais un uz ielas novērotais — viņš nonāk pret Irākas karu vērstas demonstrācijas ņudzeklī.   

Liesmu apņemtas lidmašīnas nav tas, par ko gribētos lasīt lidojuma laikā, taču tālākie notikumi līdzēja ātri vien šo starpgadījumu aizmirst. Pēc skvoša spēles Perouns dodas iepirkt produktus vakariņām, un brauciena laikā notiek satiksmes negadījums, kurā viņš aci pret aci saduras ar sadzīvisku ļaunumu — par tā iemiesojumu kļūst agresīvi noskaņots un nervozs jauns vīrietis.

Tagad, pēc trīspadsmit gadiem, to visu es atsaucu atmiņā, vienīgi pāršķirstot romānu, jo vienīgais, kas atstājis paliekošu nospiedumu manā prātā, ir Henrija Perouna gatavotās zivju zupas recepte. Iana Makjuana mērķis, romānā iekļaujot tik detalizētu ēdiena gatavošanas aprakstu, ir skaidri nojaušams. Viņam acīmredzot jau pirmsinstagrama un citu sociālo tīklu laikmeta bija šķitis, ka ēdiena gatavošana spilgti raksturo buržuāziski dīkdienisko ikdienību, kurā laikietilpīga nodarbošanās ar kulināriju kļūst nozīmīgāka par televizora ekrānā nemitīgi zibošajām ziņām.

Mani kā ēdiena gatavošanas amatieri šajā receptē uzrunāja tās «relatīvā neprecizitāte un disciplīnas trūkums», jo romānā rakstnieks, saprotams, nevienai izejvielai nav norādījis nedz svaru, nedz apjomu, un arī gatavošanas process aprakstīts brīvi. Varbūt arī tas patlaban ir viens no ēdienu gatavošanas popularitātes iemesliem, jo daudziem saplānotajā un labi organizētajā ikdienā tā kļūst par vienīgo brīvības saliņu. Perouns «no burciņas paņēma pāris kaltētus čili piparus un ar pirkstiem tos saberza virs sīpoliem un ķiploka,» bet pēc tam pievienoja «kādu šķipsniņu safrāna, dažas lauru lapas, rīvētu apelsīna miziņu, raudeni, piecas anšovu filejas, divas bundžiņas mizotu konservētu tomātu». Ar brīvu aprakstu bija diezgan, lai rastos kārdinājums izmēģināt šo recepti. Kā noprotams no atsauksmēm internetā, tāds neesmu vienīgais, jo «Makjuana zivju zupas recepte» dažādās variācijās ir sastopama ne vienā vien interneta vietnē.

Zupu var uzskatīt par Marseļas bujabēzes variāciju, lai gan pārliecība par to, kādai jābūt klasiskai bujabēzei, var atšķirties — vai drīkst pievienot kartupeļus, gatavot ar vīnu vai bez, kā garšvielu izmantot fenheli vai anīsa liķieri pastis u. tml., tāpēc, lai neaizvainotu nevienu bujabēzes pūristu, saukšu to vienkārši par Londonas sestdienas zupu.

Recepte (4 personām)

Četri šalotes sīpoli
Ķiploka galviņa
Olīveļļa
Čili pipars (kaltēts vai svaigs)
Raudene
Timiāns
Lauru lapas
Melnie graudu pipari
Sešas anšovu filejas
Konservēti smalcināti tomāti (divas mazas vai viena lielā bundža)
Zivju buljona izejvielas (astes, galvas, muguras vai tml.)
Safrāns (ja ir pie rokas)
Rīvēta apelsīna miziņa
Sauss baltvīns
Mīdijas (var izmantot saldētas) un/vai
Garneles (var izmantot saldētas) un/vai
Zivs fileja (vēlams vairākas dažādu sugu zivis)

Palielā katlā olīveļļā apcep smalki sagrieztus sīpolus un ķiploku. Pieber garšvielas, pievieno lauru lapas un anšovu filejas, pasautē (bet nesabrūnina), tad pievieno konservētos tomātus un zivju buljona izejvielas (ja tiek izmantotas, piemēram, lašu galvas, ir svarīgi tām izraut žaunas, citādi buljons var iznākt rūgts), visam pārlej baltvīnu un uz lēnas uguns vāra aptuveni stundu.

Tikmēr zivs fileju sagriež nelielos gabaliņos.

Kad buljons gatavs, no tā izķeksē zivju daļas (var arī nokāst sietiņā) un vēlreiz liek uz plīts.

Vārošā buljonā liek jūras iemītniekus un pavāra, līdz tie gatavi — saldētajiem nepieciešams mazliet vairāk laika, svaigajiem pavisam maz.

Armands Strauja, tēloja kareivi

Kopš 2007. gada Armands mīt Ķīnā, Šanhajā. Latvijas Universitātē studējis vēsturi, pieteicies stipendijai ķīniešu valodas apgūšanai Dunhua universitātē. Tā piedāvāta īsākam laika posmam nekā iespējamais vēstures studiju grants. Gribējies piedzīvot Ķīnas fenomenu, bet Armands šaubījies, vai spēs eksotiskajā valstī pavadīt vairāk par gadu. Tomēr Āzija tā aizrāvusi, ka dabūjis stipendiju vēl uz gadu. Darbs, attiecības — latvietis joprojām ir tur. Uz dzimteni parasti brauc vasarās, 10 gadus nebija piedzīvojis Latvijas ziemu. Arī nesenās ķīniešu Jaunā gada brīvdienas, kas sākās februāra vidū, plānoja pavadīt Kambodžā vai Vjetnamā.

Taču 18. novembrī viesojies Latvijā, aizgājis uz latviešu strēlniekiem veltītās Askolda Saulīša filmas Astoņas zvaigznes pirmizrādi, garāmejot patērzējis ar topošās spēlfilmas Dvēseļu putenis režisoru Dzintaru Dreibergu. Sociālajos tīklos pamanījis drauga Jurģa Īvāna fotogrāfiju Pirmā pasaules kara karavīra formas tērpā. Armands kļuva nemierīgs: «Kāda Kambodža — jābrauc uz Latviju filmēties!» Kā daudziem latviešiem, arī viņam senčos ir strēlnieks — mammas vecvectēvs Mārcis Dzērve pazudis pilsoņu karā Krievijā.

No desmit Latvijā pavadītajām dienām filmēšanai izdevās veltīt četras, darbojoties trijās dažādās filmēšanas vietās: Tīreļu purvā, Ziemassvētku kauju piemiņas vietā pie Antiņu kapiem un Ziemassvētku kauju muzejā Valgundes pagastā.

«Biju jau aizmirsis, ka februāris Latvijā ir tik skaists — saule, sniedziņš, priežu mežs,» Armands atceras WhatsApp sarunā no Šanhajas. Tiesa, vienubrīd filmēšanas grupai koda pat -20 grādu sals, taču gulēt uz zemes neesot bijis auksti. Atšķirībā no streļķiem Latvijas Brīvības cīņās Armandu sildīja trīs termoveļas komplekti, trīs džemperi un divi pāri zinātniski izstrādātu zeķu, ko no Norvēģijas atvedis tēvs. Interesanti bijis pēc spraigas filmēšanas dienas pārģērbties studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis komeršam: «Novilku šineli, uzliku krāsu lenti un deķeli, aizskrēju.»

Īsajā kinokarjerā Armands pat uzdienējis, soļojis strēlnieku rotas priekšgalā. Pabijis arī otrā frontes pusē, tēlojis vācu kareivi. Iegājis azartā! «Pēdējā naktī piegāju pie režisora: «Ja vēl ir masu skatos zīmīga darbība, piemēram, būt par līķi priekšplānā vai skriet, tad, lūdzu, iedod to man!» Viņš atbildēja: «Tu tāpat būsi filmā labi redzams, nevaru tevi atkal likt.»» Armands ātri izspēlējis pēdējo trumpi — noskuvis kupli atlaisto bārdu, atstājot tikai ūsas. Pat filmēšanas kolēģi uzreiz nav pazinuši. «Līķa lomu tomēr nedabūju,» smejas. Tad atkal kļūst nopietns.  «Priecājos, ka varēju būt viens no strēlniekiem, būt filmēšanas laukumā. Pārsteidzoši augsta kvalitāte! Domāju, šī filma kļūs par Latvijas klasiku, ko skolotāji rādīs bērniem — skatieties, kā Ziemassvētku un Janvāra kaujās izskatījās!»

Programmēšanas revolucionārs

Valsts emeritētais profesors Jānis Osis, kurš izaudzinājis vairākas informācijas tehnoloģiju speciālistu paaudzes Latvijā, piedāvā programmēšanā pilnīgu jaunu pieeju. Tā ieguvusi milzīgu atzinību, visticamāk, mainīs IT starptautiskos standartus

Nieka 276 lappuses informācijas tehnoloģiju pasaulē var izraisīt revolūciju. Pagājušā gada vasarā grāmatu Topoloģisko UML modelēšanu izdeva prestižā zinātniskā izdevniecības Elsevier ASV nodaļa. Šis Jāņa Oša un Ulda Doniņa pētījums Latvijas Zinātņu akadēmijā atzīts par vienu no lielākajiem pagājušā gada sasniegumiem zinātnē. Ričards Marks Solejs (Richard Mark Soley), kurš vada Industriālo standartizācijas konsorciju, ir apstiprinājis, ka pētījuma dēļ būs jāmaina IT starptautiskie standarti.

Jānis Osis saka — IT industrija nav stāvā sajūsmā. Viņa piedāvājums prasa mainīt domāšanu. «Es no viņiem [IT speciālistiem un zinātniekiem] esmu visjaunākais,» pavēsta valsts un Rīgas Tehniskās universitātes emeritētais profesors, kurš aprīlī svinēs 89. dzimšanas dienu. «Kaut arī jaunatnei vajadzēja būt progresīvajai un vecajiem aizdomīgiem pret jauninājumiem, informācijas tehnoloģijās viss ir otrādi. Es jūtos kā vista, kas izperējusi pīlēnus. Mani studenti un doktoranti idejiski piekrīt, bet, aizgājuši maizi pelnīt IT uzņēmumos, pakļaujas priekšnieku rīkojumiem. Bet es prasu apvērsumu programmatūras izstrādē!»

Osis iestājas par to, ka, pirms ķerties pie programmēšanas, jāizstrādā modelis, kas skaidri iezīmē izstrādājamās programmas funkcijas, cēloņsakarības un to sasaisti ar lietotāju prasībām. Lai nebūtu tipisko kļūdu, kas pieļautas gan e-veselības, gan miljoniem citu programmu izstrādē: sistēmanalītiķi apraksta klienta pasūtījumu, programmētāji izstrādā, bet, kad produkts gatavs, lietotāji vīlušies — nav tas, kas bija vajadzīgs. Oša vadībā izveidotais modelis ļauj uzkonstruēt precīzu izstrādājamās programmas arhitektūru. Ja IT industrija to sāks likt lietā, ietaupīsies laiks un nauda, kas tiek izmantota testēšanai. Tāpēc Osi var saukt par IT revolucionāru.

Savādā matemātika

Profesori Eižens Āriņš, Jānis Visvaldis Bārzdiņš un Jānis Osis ir Latvijas datorzinātņu pētniecības pamatlicēji un gādājuši par šo nozari gadu desmitus. Osis ir izlolojis vismaz trīs informācijas tehnoloģiju speciālistu paaudzes. Studentus uzrunājis ar vārdiem «jaunie kolēģi» un lekcijās vienmēr ļāvis dzirkstīt humora izjūtai.

Lai būtu saprotama ideja, par ko Osis ieguvis starptautisku atzinību, viņš informācijas sistēmas veidošanu salīdzina ar darbu beķerejā. Programmēšana, lūk, ir mīkla, no kā cept maizi. Bet graudi, no kā samalt miltus, ir modelēšana. «Kā klientu vajadzības pārvērst programmēšanas valodā — tas ir beigu daļas darbs. Sākumā ir problēmvides analīze,» skaidro Osis, kurš ar vārdu «problēmvide» saprot vajadzību un iespēju samērošanu. Programmēšana it kā esot vieglākā darba daļa. Pasaulē ar to nodarbojas miljoniem cilvēku, pat skolas bērni. Bet tādu, kas izstrādā teoriju programmatūras arhitektūras konstrukcijai no paša sākuma līdz beigām, — nav daudz.

Inženierzinātnēs daudzu problēmu risināšanai pietiek ar matemātiku. Osis stāsta, ka arī viņš 60. gados, kad strādāja Rī-gas Politehniskā institūta (tā sauca Rīgas Tehnisko universitāti) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē, pirmajos pētījumos sistēmu funkcionēšanu mēģināja aprakstīt, izmantojot matemātiku. Taču drīz saprata — jo sarežģītākas problēmas, jo aizvien grūtāk ar matemātikas rīkiem saprātīgā laikā tikt pie risinājuma. «Tā valoda, kurā var risināt sarežģītas problēmas, ir topoloģiskais funkcionēšanas modelis, kura radīšanai esmu veltījis savu mūžu,» saka Osis.

Sākumā, 1964. gadā, viņš modelēšanu izmēģinājis mehānikā. Toreiz Rīgā, Liepājas un Ventspils ielas stūrī, bijusi autosaimniecība, bet tajā strādājis kāds automehāniķis ar zelta rokām. Visi viņu sauca par «djadju» Sašu. Onkulis bija izstrādājis savu iekārtu komplektu, lai automobilim veiktu diagnostiku, to neizjaucot. Tagad kaut kas līdzīgs katru gadu notiek mašīnas tehniskajā pārbaudē, bet pirms pusgadsimta tas iedvesmoja Osi izstrādāt teorētisko modeli mehānisko sistēmu diagnostikai. 1965. gadā viņš sāka pētīt topoloģisko modelēšanu automātikā. «Kad sāku par šīm lietām ziņot savās publikācijās, izveidojās interesantas sadarbības iespējas. Piemēram, ar Harkovas traktoru rūpnīcu.

Līdz pat šai dienai Krievijā visiem ir zināms, ka traktoru rūpnīcās taisa tankus. Bija Sevmaš jeb Severodvinskas kuģubūvētava, kurā bija atomzemūdeņu stacija,» stāsta Osis un atceras, ka viņa vadībā disertāciju rakstījis kāds Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) kuģubūvniecības institūta aspirantūras students, kurš strādāja Sevmaš. «Man ir saglabājušās tikai pasta kvītis, kas liecina, ka esmu saņēmis naudu par darba vadīšanu. Visas piezīmes un pierakstus viņš paņēma sev. Ne disertācijas nosaukums, ne kopsavilkums, nekas no tā man nav bijis pieejams. Tik vien zināju, ka disertācija bija par atomzemūdenēm.»

Kādā starptautiskā konferencē, kas notikusi Melnajā jūrā uz kruīza kuģa, jaunais zinātnieks uzzināja par izplūdušo matemātiku. Tās aizsācējs ir Bērklija Universitātes profesors Lofti Aliaskers Zadehs, kurš 1965. gadā žurnālā Informātika un Vadība publicēja rakstu Fuzzy Sets (Izplūdušās kopas). «Ir tāds jēdziens «lingvistiskais mainīgais». Tas nozīmē, ka ar vārdu var izteikt matemātiku. Piemēram, kā matemātiski aprakstīt to, ka cilvēks ir plikpauris,» saka Osis, pieskardamies ar plaukstu matiem. Tie, tāpat kā bārda, ir balti, bet Osi par plikpauri nenosaukt. Bet kā raksturot to, kuram ērkuļa vietā dažas plūksnas? «To nevar pateikt skaitliski, to pasaka ar vārdiem. Gandrīz plikpauris, ar dažiem matiem. Ar šiem vārdiem sāka operēt matemātiski. Tā bija jaunā, savādā matemātika. Ne tā, ar ko jūs esat skolā mocīti.»

Pārsteidzošākais, ka Osis laikā, kad Padomju Savienību no pārējās pasaules šķīra dzelzs aizkars, devās uz Bērklija Universitāti ASV, lai iepazītos ar «izplūdušo matemātiku».

«Future star*!» Osis īsi paskaidro, kā ieguvis iespējas strādāt Zadeha vadībā. Līdz pat braucienam uz ASV zinātnieks bija aizrāvies ar grafu teoriju, ar kuras palīdzību risinātas sarežģītas problēmas elektronikā un automātikā, bet Zadehs, kurš ir arī viens no datorzinātnes pirmajiem teorētiķiem, radīja iespaidu, ka «izplūdušās kopas ir labāka matemātika».

Amerikā ieguva pārliecību

Oša studentiem to sajūsmu, kas padomju zinātnieku pārņēma Bērklija Universitātes bibliotēkā, grūti saprast. «Visi plaukti brīvi pieejami — ņem, ko gribi!» Osis atceras. «Visaptveroši ziņojumi par pētījumiem pasaulē visās nozarēs, kas vienlaikus bija ziņojumi ASV valdībai. Lūdzu, lasi! Bet Padomju Savienībā kaut kas tāds būtu superslepens. Visādus niekus, ko mēs Rīgas Politehniskajā institūtā taisījām, noslepenoja. Gadījās tā, ka mākslīgā intelekta nosaukuma izgudrotājs, Stenforda Universitātes mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs profesors Džons Makartijs (McCarthy), kura māte bija Lietuvas ebrejiete, gribēja uzlabot no mātes iegūtās krievu valodas zināšanas. Kad brīvdienās kopā staigājām pa Josemitu Nacionālo parku vai kāpelējām kalnos (es gulēju viņa nesen šķirtās sievas guļammaisā ar uzrakstu «Sāra»), sarunājāmies pārsvarā krieviski. Saprotiet, kāda man izdevība! Sarunās ar viņu visu laiku testēju savu ideju par topoloģisko modelēšanu sarežģītu sistēmu pētīšanā. Tincināju viņu, līdz vienreiz Džons neizturēja un teica: «Pietiek šaubīties! Tā taču ir laba ideja! Strādā!» Tur, Amerikā, es ieguvu savu pārliecību.»

Nelaime tikai tā, ka Osim bija jāturpina strādāt Padomju Savienībā. Kad viņam pēc atgriešanās Rīgā lika braukt uz Indiju lasīt lekcijas un propagandēt komunisma idejas, viņš atteicies. Ne visu no tā laika notikumiem Osis stāsta, bet viens ir skaidrs — pēc ASV pieredzētā viņš vairs negribēja piedalīties «sociālisma celtniecībā» un līdz ar to viņš no future star kļuva par atstumto. Tas gan viņam neliedza turpināt pētījumus par topoloģisko modelēšanu jaunajās datorzinātnēs.

Īstā vieta modelim

Osis savu zinātnieka karjeru dala divās daļās — laiku, kad darbojās mehānikā, un laiku, kad sāka pielāgot savas teorijas datorzinātnei. Tiklīdz programmas sāka ieviest praktiskās dzīves jomās, saprata — te ir vēl sarežģītākas sistēmas nekā atomzemūdenēm. Te vajadzīgs topoloģiskais modelis.

Pēdējos gados ir izstrādāti vairāki starptautiski modelēšanas standarti datorzinātnēs. Oša skolas pētījumi ir bijuši saistīti ar modeļu izstrādi Modeļvadāmajai arhitektūrai MDA (Model Driven Architecture), kas programmatūras izstrādē plaši lieto vienoto modelēšanas valodu UML (Unified Modeling Language). Kamēr Rīgas Tehniskajā universitātē izstrādāja tai teoriju, informātikas industrijas pārstāvji pulcējās, lai pašu pūlēm uzlabotu ne tikai UML, bet pat visu programmatūras inženieriju. Osis par to stāsta tik aizraujoši, ka viegli iedomāties IT industrijas viedākos prātus kā masonu kustību, kas brīvmūrnieku slepenajos saietos spriež par sev vien saprotamām lietām. UML lietotāji un programmatūras izstrādātāji sapulcējušies SEMAT (Software Engineering Method and Theory) kustībā, lai izveidotu teorētisko bāzi programmatūras inženierijai. Viņš «tai kompānijai» SEMAT neesot pievienojies. Nolēmis pagaidīt, kas no tā visa iznāks.

2015. gadā iznāca Essence Standard 1.1. «Labākās prakses būtība tajā ir. Bet atkal nav teorijas,» Osis kā akadēmiķis nav apmierināts. «Katra saimniece cep kotletes mazliet citādi. Ja visas saimnieces sapulcētos un saliktu kopā savas receptes, vai mēs tiktu pie vislabākās receptes?» ar mazu ironiju prasa Osis.

Taču šī pieredze kalpo kā pierādījums tam, ka bez zinātnes arī informātikā nevar iztikt. Osis kopā ar Uldi Doniņu izstrādāja teorētisko pamatu programmatūras izstrādei. Topoloģiskā UML modelēšana, ko Latvijas Zinātņu akadēmija novērtēja ar 2017. gada balvu, ir uzlabota domēna modelēšanas un programmatūras izstrādes pieeja. Tagad, lai padarītu modelēšanu parocīgāku praktiķiem, turpina pētījumus kopā ar savu audzēkni RTU asociēto profesori Ēriku Nazaruku.

«Robotu dumpji būs!»

Parasti klientu vēlmes programmatūras izstrādē pieraksta sistēmanalītiķi. Ērikas uzdevums bija izstrādāt ceļu, kas būtu ejams sistēmanalītiķiem un programmatūras arhitektiem, izmantojot topoloģisko funkcionēšanas modeli. Lai būtu saprotamāk, Osis paskaidro — modelis palīdz izanalizēt visas prasības un sakārtot tās arī tad, ja tās dublējas, kā arī norāda klientam uz pretrunīgām prasībām vai vēl neizmantotām iespējām. «Bet metamodelis apraksta modeli. Līdz ar to topoloģiskās funkcionēšanas valodas modeli varam aprakstīt, izmantojot programmētājiem zināmos un vispārpieņemtos vārdus un konstrukcijas,» saka Ērika. «Tas mums palīdzēja ieiet sabiedrībā, kur vajadzīgi starptautiskie standarti. Tagad taisām modeļus, kurus var lietot visi. Tos var savietot ar citiem modeļiem un rīkiem, kas veidoti uz standartizēta metamodeļa bāzes. To panāca Ērika,» saka Osis, izmantodams iespēju uzslavēt savu talantīgāko skolnieci, zinātnisko meitu.

Taču Osis ir diezgan skeptisks, ka piedzīvos to, kā viņa teorētiskais funkcionēšanas modelis tiek iedzīvināts IT uzņēmumu ikdienā. Programmatūras izstrādātājiem esot tik daudz pasūtījumu, ka viņiem nav ne laika, ne arī vajadzības kvalitatīvi pārkārtot savu darbu. «Jāgaida, kad būs pirmais, kurš izmēģinās mūsu topoloģiskās modelēšanas pieeju un tad pierādīs citiem, ka tā var ieekonomēt un pelnīt,» Osis saka bez vecišķa sarūgtinājuma. Viņš nejūtas nenovērtēts, bet apzinās, ka vispirms viņa teorētiskais darbs mainīs IT standartus, tad ietekmēs universitāšu studiju programmas un tikai tad — praktisko darbu.

«Programmu inženierijā jaunas pieejas reti kad tiek ātri iedzīvinātas,» apstiprina sabiedrības Tilde (viens no vadošajiem tehnoloģiju uzņēmumiem Baltijā) vadītājs Andrejs Vasiļjevs. Taču viņš ir pārliecināts, ka nākamās paaudzes metodoloģiju izstrādes rīkus izmantos. «Oša piedāvātā kompleksā pieeja attīstīsies, bet tas prasīs laiku,» arī Microsoft Latvia vadītāja Renāte Strazdiņa nav tik skeptiska. «Profesors pie šīs tēmas ir strādājis ilgi, mācījis studentiem, un katrs no mums daļu no šīm zināšanām esam ienesuši profesionālajā darbībā,» viņa saka.

«Kad biju jauns, man patika zinātniskā fantastika. Lasīju Žilu Vernu,» par sevi pasmaida Osis. Datori atņēma interesi par fantastiku, jo viņš saprata — visu, ko cilvēks var izfantazēt, viņš agri vai vēlu radīs. Oša meita un dēls studējuši inženierzinātnes, arī trīs mazdēli turpina iet to pašu ceļu. Viens no mazdēliem Bredfordas Universitātē Anglijā maģistrantūras darbā izstrādājis mākslīgās dzīves modeli. «Tagadējās paaudzes liek lielas cerības uz mākslīgo intelektu, bet nākamās — uz mākslīgo dzīvi,» saka Osis, kurš paredz — reiz būs robotu dumpji. Tiesa, nevis apzināti, bet darbības kļūmju izraisīti. «Pāvests dabūs nožēlot, ka viduslaikos visus zinātniekus nesadedzināja sārtā,» nosmejas profesors.

* Nākotnes zvaigzne — angļu val.

Iestūma bronzā

Bobslejista Jāņa Strengas (32) ceļš līdz olimpiskajai medaļai ir apbrīnojams. Vēl pirms desmit gadiem viņš strādāja būvniecībā, bet pirms sešiem iemācījās sadzīvot ar cukura diabētu

Jānis Strenga ir nedaudz apjucis no uzmanības. Pēc bronzas medaļas iegūšanas ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā viņš mācās sniegt intervijas un runāt ar žurnālistiem viens pats, bez pilota Oskara Melbārža blakus.

Pāris dienu pēc ierašanās Rīgā Jānis kājām atnāk uz Ir redakciju, jo viņš ar ģimeni divus mēnešus veco meitu Loretu un sievu Aneti, kurai viņš sūtīja sveicienus televīzijas kamerā uzreiz pēc medaļas iegūšanas, sakot: «Bučiņas sieviņai!», — dzīvo Rīgas centrā.

Jānim šī ir pirmā olimpiskā medaļa bobsleja divniekos, jo viņa pamatdarbs ir būt stūmējam Melbārža četriniekā. Trenera Sanda Prūša lēmums  lai Strenga divniekos startē stūmēja Daumanda Dreiškena vietā — bobslejistam bija pārsteigums.

Pēkšņi profesionālis

«Manas pirmās atmiņas par olimpiādi ir no bērnības, kad televizors gāja visu dienu. Biju ciemos pie omes un skatījos visu pēc kārtas. Patika viss, kas tur notiek. Tāls, apbrīnas vērts un nesasniedzams,» atceras Jānis. Ģimenē neviens uz sportu viņu īpaši nav virzījis. Pirmajās klasēs mamma aizvedusi uz modernajām dejām. Jāņa tētis Tālivaldis ir mūziķis, mamma ekonomiste un strādā tirdzniecībā. Mamma Sandra Strenga stāsta, ka nav tā, ka ģimene būtu nesportiska kustēties vienmēr paticis. Vasarās kopā spēlēta bumba, ziemā slēpots. Vasarās puikas gar upi rīkoja skriešanās sacensības, kamēr tētis makšķerēja, un «es sagatavoju mazas balviņas, kas stimulēja sacensties», atceras Sandra. Kad ieminējusies Jānim par mācībām sporta vidusskolā Murjāņos, viņš atteicies. «Mēs ar vīru arī neuzstājām. Ģimenē ir tikai viens noteikums: ja darām, tad līdz galam un labi. Ja esi sācis darbu, tad jāpabeidz,» saka Sandra.

Jānis pabeidza vidusskolu Siguldā, bet viņa sešus gadus jaunākais brālis sporta skolu Murjāņos. Arnolds ir spēcīgs šķēpmešanā, ieguvis 2. vietu Eiropas jaunatnes olimpiādē. Māsa Agnese izvēlējās izglītību mākslā.

Sports Jānim patika, gribējās ar to saistīt dzīvi, «tikai nesapratu, kā tieši». Padevās tāllēkšana, sprints, šķēpmešana. Iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. «Biju iedomājies, ka varētu strādāt par treneri sporta klubā,» atceras Jānis. Viss mainījās 2. kursā, kad treneri Ilze Avotiņa un Krišjānis Kuplis ieminējās, ka rezultāti sprintā viņam ir tik labi, ka derētu aiziet uz testiem bobsleja stūmējiem. Divi no kursabiedriem jau tā bija izdarījuši un brauca mačos. «Par bobsleju tobrīd zināju maz. Tik vien, cik pa televizoru biju redzējis,» nosmejas Jānis. Ilgi šaubījies, vai iet uz pārbaudēm. Paskubināja brālis Arnolds.

Vasara, 2008. gads. Daugavas stadions. 22 gadus vecais Jānis labi noskrien 50 metrus no zemā starta un veikli aizstumj svaru ķerru uz ritenīšiem. Strengu vēro bobsleja spice Zintis Ekmanis un Sandis Prūsis. To atceroties, Prūsis saka: «Viņš bija labs. Ātrs.» Pēc pāris dienām Strenga saņēma zvanu, ka viņš tiek aicināts uz fiziskās sagatavotības nometni Limbažos.

Viņš pievienojās puišiem, kuri bija pabeiguši skolu Murjāņos un kopš bērnības mērķēja uz lielo sportu. «Nometnē man patika: darīju to, kas patīk, apkārt bija līdzīgi domājošie. Tobrīd gan tā pa īstam nesapratu, uz ko eju,» Jānis atceras. Pēc nometnes ķermenis no lielās slodzes bija šoka stāvoklī. Tomēr gribējās turpināt sākto. Studijas un darbs būvniecībā Jāni vairs neaizrāva.

Tā paša gada rudenī Strenga pirmoreiz stūma bobu Siguldas kamaniņu trasē. No-brauca labi, bez kritiena. Apjauta, kas tas ir, un saprata, ka bobslejs domāts viņam. «Uzsita adrenalīnu. Patika viss, kas notiek trasē, lai arī bija ekstrēmi,» saka Jānis. Paņēma akadēmisko gadu studijās, pameta darbu un nodevās sportam. Sekoja treniņi, nometnes, un 2009. gadā pasaules čempionātā junioriem Kēnigzē Strenga kā stūmējs Mihailam Arhipovam četriniekos ieguva 5. vietu. Turpināja trenēties un nometnē Ventspilī iepazinās ar Latvijas bobsleja izlases vīriem. Pilotu Jāni Miņinu un viņa stūmēju Oskaru Melbārdi. «Kad ieraudzīju Osi pirmoreiz, nodomāju tas nu gan ir liels un spēcīgs. Lielām acīm skatījos uz visiem večiem: tādi lieli, trenēti, spēcīgi,» smaida Jānis.

Nākamajā sezonā Džonis, kā Jāni sauc komandas biedri, kļuva par stūmēju Edgara Maskalāna četriniekam. «Ļoti patika viss process: sacensības un gaisotne tajās. Komandas sajūta,» atceras Jānis. Gribējās kādreiz dzīvē kāpt uz pjedestāla, bet vajadzēja arī pabeigt augstskolu, jo sporta dēļ bija paņēmis jau otro akadēmisko gadu. Vecāki piespieda, ka sāktais jāpabeidz. Jāuzraksta bakalaura darbs un jānokārto tie pāris eksāmeni. «Grūti bija saņemties pēc sezonas vasarā mācīties, taču sapratu, ka tas ir jāizdara, un viss. Saņēmos. Pasēdēju mājās un mācījos, un nokārtoju visu. Esmu diplomēts sporta pedagogs.»

Mēs tevi gaidām

Pirms septiņiem gadiem, 2011. gadā, Jānis sāka braukt komandā ar Oskaru Melbārdi. Taču 2013./2014. gada sezonā nokļuva Oskara Ķibermaņa četriniekā. Kādā treniņā Prūsis piedāvāja Strengam nākamajā sezonā atgriezties vadošajā Latvijas izlases bobsleja ekipāžā, ko pilotēja Melbārdis. Iemesls komandas kopējais svars bija par lielu, un to vajadzēja nostabilizēt. Jānis ir salīdzinoši viegls, sver 92 kilogramus. «Kad man piedāvāja stumt Osi, protams, biju pacilāts. Un jau pirmajā braucienā aizgāja labi!» atceras Strenga. Arī Melbārdis bija apmierināts ar jauno komandas biedru, jo «varēja redzēt, ka Jānim ir krampis». «Fiziski spēcīgs, ātrs, labestīgs. Viss veiksmīgi sakrita, un no tā brīža mums sāka iet uz augšu.»

Četrinieks sadraudzējās un brauca aizvien labāk. Melbārdis, Strenga, Arvis Vilkaste un Daumands Dreiškens saprata, ka varēs pacīnīties arī par medaļām. Pēc trim gadiem ieguva 1. vietu kopvērtējumā pasaulē un 2. vietu olimpiskajās spēlēs Sočos. Iespējams, tā būs zelta medaļa, jo patlaban Krievijas sportistu rezultātus pārskata dopinga pārkāpumu dēļ. Zelts četriniekam bija arī 2016. gadā pasaules čempionātā.

Tik tālu viss izklausās spīdoši. Taču aiz medaļām ir smagi brīži. Jānis par tiem runā aplinkus, sakot, ka pēc traumām un sliktiem mačiem vajag lielu spēku, lai turpinātu. «Jāstāsta sev, ka jāturpina cīnīties, un rezultāts parādīsies.»

Tas, ka Jānis piedalījās Soču olimpiskajās spēlēs un vēl izdevās iegūt sudrabu, ir milzīgs panākums. Divus gadus pirms olimpiskajām spēlēm viņam konstatēja 1. tipa cukura diabētu. Tas notika 2012. gada decembrī. Mačos Francijā viņš pēkšņi sajutās savādi. «Balss sāka iet ciet, kakls sāpēja, bija izteiktas slāpes, un strauji kritās svars,» negribīgi atceras Jānis. Viņš saprata, ka var nākties pamest sportu. Gulēja slimnīcā un mācījās sadzīvot ar slimību. Domāja, ko darīs tālāk.

Jāni sapurināja Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretāra Zinta Ekmaņa telefonzvans. Ekmanis labi atceras, ko teicis: «Jāni, kad izdarīsi visu, kas tev tur slimnīcā jāizdara, gaidām tevi atpakaļ.» Ekmanis arī pastāstījis, kā pašam savulaik izdevies sadziedēt hronisku iekaisumu. «Teicu, ka ticu cilvēka iekšējam spēkam un rezervēm,» stāsta Ekmanis. Viņš nosūtījis Strengam saites ar lasāmvielu par cilvēka spēju neierobežotām iespējām. Jānis kādā pat izlobīja teikumu, ka ar diabētu fiziskā slodze ir pat ieteicama.

Pēc trim nedēļām Jānis atkal bija ierindā. Izlaidis divus sacensību posmus Altenbergā un Vinterbergā, viņš palēnām atsāka stumt Oskaru Ķibermani, kura komandā tobrīd bija. Ikdienā slimība raizes nesagādā. Nekas nesāp, vienkārši jākontrolē cukura līmenis asinīs, un katru dienu pašam jāiešļircina sev insulīns. «Jānis ir pierādījums tam, ka cilvēka iekšējās rezerves un spējas mobilizēt sevi ir neaprakstāmas. Fantastika!» priecājas Ekmanis. Phjončhanā Strenga esot saukts uz dopinga kontrolēm četras reizes. Laikam gribējuši pārliecināties, kā ar šādu diagnozi var būt tik labā formā un netiek piešpricēts kaut kas lieks. «Foršs puika ir Jānis. Klusais ūdens. Centīgs. Man patīk tie, kas vairāk dara un mazāk runā,» — tā Ekmanis.

Viss par Jāni stāstītais izklausās pēc varoņteikas. Pirms intervijas esmu apsolījusi Strengam, ka raksts nebūs patosa un uzslavu pilns. Tāpēc vaicāju trenerim Prūsim, lai paraksturo godalgoto stūmēju: «Viņš ir sliņķis! Kustināms! Bakstāms! Iestājās pareizajā akadēmijā, bet vajadzēja treneri, kura pabikstīja pieteikties uz testiem. Džonis ir vienpatnis, bieži nost no visiem. Labi, sportā jau visi ir īpatņi. Un katrs īpašs.» Kluss un savrups — tā par Jānis saka arī Melbārdis. Kautrīgākais un mierīgākais no četrinieka. «Es arī esmu mierīgs, un mums sapas. Kad jāstumj, ir gana agresīvs. Džonim ir savs uzskats sportā, kas der un neder.»

Medaļa!

Phjončhanā pirmie starti bobiem bija divas nedēļas pēc ierašanās Dienvidkorejā. Daudz brīva laika, taču bobslejisti apkārt nestaigāja, jo igauņi jau bija saķēruši kādu vīrusu. Jānis stāsta, ka ikdienas ritms bijis ierasts: sporta klubs un stienis, ēdnīca, gulta. «Laiks gāja lēnām, taču, līdzko tikām uz trases un treniņbraucienos, pazibēja.» Treniņos divniekiem stūmēji bija gan Daumands, gan Jānis. Tas nebija nekas ārkārtējs. Stūmēji sacensībām allaž tiek gatavoti divi. Tā nebija pirmā reize, ka treniņos Jānis divniekos stumj Osi. Sandis Prūsis līdz pēdējam brīdim neteica, kuru deleģēs pirmajam kvalifikācijas braucienam. Vaicāts, kāpēc izvēlējās Jāni, izlases treneris Prūsis telefona klausulē nopūšas par tik neprofesionālu interesi: «Muļķīgs jautājums. Tas vienkārši ir trenera lēmums. Jānis tobrīd bija labāks. Stiprāks. Ātrāks. Pa šiem gadiem man ir uzkrājusies pieredze un intuīcija, un uzskatīju, ka divniekos jābrauc Jānim. Man te tagad jātaisnojas…»

Jānis priecājās, ka startēs divniekos. «Man bija sapnis uzstumt divnieku, ne tikai četrinieku. Klusībā domās es uz to gāju. Jāpateicas treneriem, ka deva man iespēju,» atzīst Jānis.

Sacensību dienā mamma Krimuldā sāka gatavot svētku vakariņas, Rīgā sieva Anete saģērbās Latvijas karoga krāsās un arī meitiņu ietērpa sarkanbaltu. Nofotografējās un aizsūtīja tētim. «Tā bilde mani uzmundrināja,» atceras Jānis. Kopumā noskaņojums olimpiskajā ciematā nebija tas labākais. Martinam Dukuram neizdevās iegūt medaļu. Pēdējā cerība uz medaļu bija bobslejā. Jānis atceras, ka mobilizējis sevi ar domām, ka viss būs labi. «Jātic sev, jātic komandai, nevar padoties.» Par medaļu tik ļoti nedomāja, viņš gribēja parādīt labāko, ko spēj.

Visu 29 valstu bobslejistu braucienus Phjončhanā vēroja LTV sporta komentētājs Māris Rīmenis. Ar Prūša izvēli viņš bijis apmierināts. «Jānis ir ātrs un stiprs. Tā jābūt, jo viņš ir pēdējais stūmējs četriniekos, un pēdējam ir jāskrien visilgāk,» rezumē Rīmenis. Otrajā braucienā Osim un Džonim bija kļūda, bet kopumā tas bijis labs. «Pārējie braucieni bija labi. Ļoti labi,» — tā Rīmenis. Izkost vāciešus un kanādiešus, kas aizgāja mūsējiem pa priekšu, kā uzskata Rīmenis, tobrīd bija nereāli, jo «mēs zaudējam vāciešiem boba slidu apstrādē». «Neviens nezina, ko viņi tur dara. Arī Kanādai labi slīdēja. Ledus bija ļoti ciets, slīdamība laba, un vieglāk bija kļūdīties. To, ka slīdēja labi, pierāda daudzi trasē sasniegtie rekordi.» Vācieši noteikti neesot braukuši labāk par latviešiem, taču Phjončhanā paņēmuši visus zeltus. Savukārt Sočos pilnībā izgāzušies.

Pēdējā, izšķirošā brauciena finišā Melbārdis pat nepaskatījās tablo. Jānis gan. Redzēja, ka ir iespēja tikt trijniekā. Un tad jau Latvijas karogs ap abu sportisu pleciem, saviļņojums, un Osis valda aizkustinājuma asaras televīzijas intervijā. Šīs olimpiskās spēles viņam nāca grūti  muguras trauma pēc operācijas bija sadziedēta, taču pirms pusotra mēneša viņš pārrāva kājas muskuli. To Melbārdis medijiem pateica tikai pēc olimpiskās medaļas iegūšanas. «Skrienot divniekos jau man sāpēja. Un priekšā vēl bija brauciens četriniekos,» saka Melbārdis.

Bronza! Emocijas Korejā, emocijas Latvijā. Jānis stāsta, ka tā pa īstam visu aptvēris, tikai kāpjot uz goda pjedestāla. «Es esmu iekšējs, vairāk pārdzīvoju un izdzīvoju vienatnē. Uz sitiena ir prieks, bet dziļākās emocijas plūst vēlāk,» viņš saka. Tikmēr Krimuldā un Rīgā emocijas gāja vaļā uzreiz. Strengas mamma stāsta, ka visi tā bļāvuši, ka suns sācis riet un lēkt līdzi. Vēlāk Sandra prasījusi kaimiņiem, vai nebija par traku. Tie atbildējuši: «Mēs jau arī baigi kliedzām, tā ka nedzirdējām!» Mamma stāsta, ka Jāņa medaļa Soču olimpiskajās spēlēs viņai šķitusi kā kosmoss pēc tā visa, ko dēls veselības dēļ pārdzīvojis. «Šī medaļa ir vēl viens apliecinājums, ka cilvēks var daudz.»

Pēc medaļas iegūšanas Jānis televīzijā sūtīja bučas sieviņai. «Paveicies, ka sieva mani saprot. Mazā piedzima neilgi pirms došanās uz nometni. Mājās sabiju nedēļu, tad nometne, divas dienas mājās un atkal prom uz olimpiskajām spēlēm,» saka Jānis. Ar sievu Aneti pirms vairākiem gadiem viņš iepazinās feisbukā. «Agrāk domāja  kā vispār var iepazīties internetā, bet, re, var,» smaida sportists. Aneti piesaistījis viņa patiesums. «Nesamaitāts. Kāds ir, tāds ir,» saka bobslejista Strengas sieva. Viņa pieņēmusi, ka vīra darbs ir tāds pats darbs kā citi. «Tā jau ir mīlestības burvība pieņemt cilvēku, kāds viņš ir. Tajā skaitā viņa nodarbošanos. Gaidot mājās, mierināju sevi ar domu  gan jau iedos brīvsoli, kad atgriezīsies no spēlēm.» Sports ir vīra sirdslieta. Pirms izšķirošajiem braucieniem Anete viņu uzmundrinājusi ar vārdiem: ej un izdari to.

Vaicāta, kas pašlaik ir Jāņa prioritāte ģimene vai sports, Anete atbild: «Pagaidām sports. Tas ir mūsu ģimenes kopējais mērķis, kam visu pakārtojam.»

Bobslejistiem treniņi atsāksies jūnijā. Līdz tam Jānis cer pabraukt ar riteni, pamakšķerēt un audzināt meitu. «Daudz jauna priekšā,» viņš smaida.

Latviešiem arī patīk krāsas

Apģērbu ražotājs ZIB* no izcīnītiem tūkstoš latiem biznesa idejas realizācijai 2011. gadā kļuvis par modes zīmolu, kas apgroza ceturtdaļmiljonu eiro gadā un ir pieprasīts visā pasaulē

Enerģiska un smaidīga. Tāda apģērbu zīmola ZIB* dibinātāja Inga Līsmane sagaida viesus savā darbnīcā iepretim Kongresu namam. Inga ir kustīga un nemierīga. Lai gan piedalījusies daudzās fotosesijās, kurās modelēm stundām ilgi jāpozē fotoobjektīva priekšā, pašai stāvēt nekustīgi ir liels izaicinājums. Tieši tādas ir arī ZIB* kolekcijas. Krāšņi, krāsaini apģērbi ar apdrukām izkārtoti uz statīviem omulīgā darbnīcā, kuras sienas noklātas ar priekpilniem zīmējumiem. Tā vien liekas, ka enerģija šajā darbnīcā mutuļo. «Daudziem šķiet, ka mums te ir sapņu zeme, kur putniņi lido, ir skaistas kleitas un nav jāstrādā, bet patiesībā aiz tā slēpjas baigais darbs,» atklāj uzņēmuma izveidotāja.

Iekārtojamies uz sarunu ērtā sofā. Ir puspieci vakarā, un rosība darbnīcā pieklust. «Pirmajos gados vēlu sākām strādāt, jo šķita, ka tas ir mans sapnis — savs uzņēmums un es varēšu ilgi gulēt. Sākām strādāt ap pulksten vienpadsmitiem. Ātri sapratām, ka tas nav produktīvi. Tagad meitenes ir agrie putniņi — nāk septiņos astoņos no rīta,» viņa skaidro, kā dzīve izmainījusi darba ritmu.

Cepures, kas glābj dzīvības

Pirms septiņiem gadiem tolaik Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļas pēdējā kursa studente Inga zināja, ka grib radīt savu zīmolu. Kaut vai mazu, bet cilvēkiem vajadzīgu. Lai uztaisītais kādam ir svarīgs, nevis noput mājās uz plaukta.

Starp dažādām domām prātā virmoja iecere par atstarojošām cepurēm. Tādām, kas spētu glābt dzīvības. Tolaik gājēji tam vēl pievērsa maz uzmanības. Labākajā gadījumā piekāra pie somas atstarojošu sirsniņu vai apli. Reti kurš, braucot ar riteni tumšajā laikā, uzvilka mugurā atstarojošo vesti. Inga atceras, ka tās salīdzinātas ar sētnieku vestēm. Tomēr būt redzamam tumsā ir svarīgi, un mazie atstarotāji, kas piesprausti pie sieviešu somiņas, no aizmugures braucošajam autovadītājam nav redzami. Viņai radās ideja par atstarojošām cepurēm. Ja vien galvā nav kapuce, šāds gājējs būtu viegli pamanāms.

Ingas tālaika draugs, nu jau vīrs, Mārtiņš Līsmanis mudināja viņu pieteikties biznesa ideju konkursam Ideju kauss. «Man bija drusku bail. Likās — citiem ir grandiozas, lielas biznesa idejas, bet man tāda maziņa — par cepurēm.» Izrādījās, ka bažām nebija pamata. Žūrijai ideja patika, un tās realizēšanai viņa saņēma balvu — tūkstoti latu. Inga piesaistīja palīgos akadēmijā iepazītas jaunās mākslinieces Līvu Liņu, Irēnu Andrejevu un Baibu Šauriņu, kas uzņēmumā darbojas joprojām. Lika pie adāmadatām gan mammu, gan omīti, un tapa pirmās cepures. Visa naudas balva tika iztērēta atstarojošā diegā.

Cepures ir sezonāls produkts, un, lai dažādotu piedāvājumu, komanda sāka strādāt arī pie apģērbu līnijas — košiem legingiem un kleitām. «Kādu gadu cīnījāmies, skaidrojot cilvēkiem: nē, šie legingi diemžēl nespīd.» Apģērbi lieliski atbilda izvēlētajam uzņēmuma nosaukumam ZIB* — tas tapis no līdzības ar zibens zibsni. Apģērbu līnijas drīz vien sāka spēlēt vadošo lomu uzņēmuma apgrozījumā, taču atstarojošās cepures piedāvājumā ir joprojām. Septiņu gadu laikā Ingai izdevies radīt uzņēmumu, kas apgroza 276 tūkstošus eiro gadā un 2016. gadā nopelnīja 41 tūkstoti. «Kad nav pieredzes, mazāk baidies kļūdīties. Bija tāds dzinulis iekšā,» viņa atceras neseno pagātni. Sākumā darbs notika mājās, bet jau drīzumā meitenes īrēja nelielu darbnīcu Tērbatas ielā. Apgrozījumam arvien augot, uzņēmums iekārtojās plašākās telpās Valdemāra ielā, bet nu jau arī tajās kļuvis pašauri, tomēr vieta ir iemīļota, gaiša un saulaina. Turklāt pašā centrā — ērti pieejama visiem, kas vēlas pielaikot apģērbus, pirms tos iegādāties.

Vajag taču, lai izceļas!

Savu veikalu apģērbu zīmolam nav. Ik pa laikam parādās un pazūd kāds pop-up veikals, tirdziņos un festivālos tiek uzslieta ZIB* telts. «Mums ir interneta veikals, kurā ieguldām naudu. Mūsu vīzija ir tāda, ka nākotnē visi iepirksies interneta veikalos.» Inga uzskaita virtuālās bodes priekšrocības — var likt zemāku cenu, jo nav jāmaksā par telpu īri un pārdevēju algas, turklāt, pateicoties digitālajam mārketingam, var sasniegt cilvēkus visā pasaulē. Tomēr ir svarīgi, lai būtu arī vieta, kur pielaikot drēbes, ja pircējam ir šaubas, vai tās piestāvēs. Īpaši svarīgi tas ir Latvijā. «Amerikāņi nopērk trīs legingus vienā reizē, pirms tam neuzmērījuši, bet latvietis piemērīs, padomās, nosūtīs bildi draudzenēm, paprasīs, vai ir īstā krāsa,» Inga stāsta, kāpēc labprāt darbnīcā uzņem pircējus.

Taču impulsīvo pirkumu internetā ir krietni mazāk. Pircējam ir laiks kārtīgi apdomāt, vai apģērbs patiešām ir labākā izvēle, salīdzināt cenas citās vietnēs. Cilvēku uzmanību iekarot un noturēt nav vienkārši. Inga zina, ka viņas klientēm svarīga ir apģērbu kvalitāte, krāsas un pieejama cena — par to viņa īpaši piedomā. Savukārt aktuālās modes tendences nenosaka ZIB* dizaineru darbu. «Zinām un redzam, kas notiek citos veikalos un žurnālos. Tagad viss ir ļoti puķains, bet nav tā, ka mēs tāpēc taisīsim puķes. Gluži otrādi — varbūt pat centīsimies norobežoties.»

No krāsu košuma gan neizdodas norobežoties, pat tad, kad it kā gribējās pamēģināt. «Vēlējāmies uztaisīt ļoti askētisku un ieturētu kolekciju, bet roka paslīdēja,» Inga iesmejas. «Kāds uzzīmēja rozes. Vai, cik skaisti! Liekam! Tad vēl kāds kaut ko piezīmē. Liekam, liekam! Vajag taču, lai izceļas.» Viņas pieredze pierādījusi, ka patiesībā arī latviešiem patīk košas krāsas. «Liekas, ka latviešiem labāk patīk pelēks un melns, bet, kad maksā naudiņu, viņi izvēlas kaut ko tādu — wow! Šie apģērbi ir tādi, kurus ievēro. Melnā kleitiņā grūtāk sagaidīt komplimentu nekā tad, ja iepeldi rozēs.» Dienvidnieki biežāk izvēlas arī dzeltenos, oranžos, sarkanos toņus, ziemeļnieki vairāk turas pie zilajiem un violetajiem. Visvairāk pieprasītā krāsa veikalā ir tumši zilā.

Netaisa visu, kas ienāk prātā

Latvijā paliek aptuveni puse no visiem uzņēmuma saražotajiem apģērbiem. Lielākās eksporta valstis ir ASV, Kanāda, Austrālija. Eiropā vislielākais pieprasījums ir Vācijā un Zviedrijā. ZIB* piedāvā arī korporatīvo apģērbu ražošanu pēc pasūtījuma. Viņu pašūtās formas tiek valkātas gan Latvijas kompānijā LMT, gan ārzemju milzī Johnson & Johnson.

Darbojoties starptautiskā arēnā, īpaša uzmanība jāpievērš izmēriem — Amerikas un Japānas S izmērs ir divas dažādas lietas. «Japānai sākotnēji netaisījām īsākus legingus, un mums sūtīja bildes, kā tie sakrunkojušies uz kājām. Bet viņiem tieši patika,» Inga smejas un stāsta, ka parasti gan uz Āzijas tirgu sūta īsākus «reitūžus». To iespējams noorganizēt, jo katrs ZIB* tirgotais apģērba gabals ir roku darbs. Daļa drēbju top Valdemāra ielas darbnīcā, bet daļa tiek darināta šūšanas cehos, ar ko uzņēmums noslēdzis sadarbības līgumus. Pasūtījumu apjoms ir liels, un saviem spēkiem ar visu vairs nav iespējams tikt galā.

Tā kā lielākā daļa apģērbu tiek tirgota internetā, jāpievērš īpaša uzmanība kleitu piegrieztnēm — nevarot taisīt drēbes ar iešuvēm, rāvējslēdzējiem. «Pat ja ir superīgākās idejas, vienai S izmērs derēs ideāli, citai nederēs, viņa sūtīs atpakaļ. Tāpēc mums ir trikotāža un tādi modeļi, kas lielākajai daļai figūru izskatās labi. Par to daudz domājam,» Inga skaidro.

Visu ZIB* dizainu rada komanda, kas tik ļoti pieslīpējusies cits citam, ka zīmējumu autoru vairs nav viegli noteikt, kā tas bijis sākuma gados. «Māksliniekam tas nav pluss, vairāk aizgājusi tā komerciālā puse. Mēs zinām, kādas krāsas pērk, tas sēž zemapziņā.» Izvēle par to, kuras skices realizēt jaunajā kolekcijā, komanda izlemj balsojumā. Inga cenšas būt demokrātiska vadītāja, tāpēc iepriekšējo reizi rīkoja aizklātu balsojumu. Pašai gan sanāk smiekli: «Galvenais, ka visi jau pazīst rokrakstus, bet kā tu teiksi: nē, man nepatīk!» Taču Inga uzsver — ZIB* nekad nav taisījis visu, kas ienāk prātā. «Tad es būtu modes māksliniece, taisītu sapņu kleitas. Bet es esmu uzņēmuma vadītāja, mums ir daudz darbinieku, un mēs pelnām iztiku, tāpēc ejam komerciālo ceļu.»

Ar pamatkolekcijām ZIB* pelna maizīti, bet ik pa laikam realizē arī kādu eksperimentālu projektu, kas rada prieku pašiem un «neapgriež spārnus» dizaineriem. Piemēram, nesen sadarbojušies ar latviešu apakšveļas zīmolu Flash You and Me.

Gada laikā modes zīmols iztērē aptuveni 100 krāsainu trikotāžas ruļļu auduma. Paliek arī daudz atgriezumu. Lai piešķirtu tiem otru dzīvi, uzņēmums labprāt tos nodod dažādiem projektiem. Piemēram, meitenēm, kas no krāsainajiem atgriezumiem izgatavo paklājus. Lai maksimāli izmantotu materiālus, iesāktas arī pirmās ZIB* bērnu kolekcijas, kur noder mazāki auduma gabali. «Bērnu apģērbi patiesībā ir sarežģīta sfēra. Darbs ir lielāks nekā pieaugušas sievietes kleitai, jo detaļas ir sīkākas,» stāsta Inga.

Uzņēmumam nācies saskarties arī ar dažādām problēmām — šujmašīnas plīst, audumi atnāk brāķēti. «Dažreiz ir bijis tā: ahh, varbūt to visu nevajag? Tikai zīmēt un pasūtīt ražošanu citur. Tajā pašā laikā patīk mums apčamdīt, redzēt, piedalīties procesā.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Atgriezeniskā saite, kad redzi — tavs darbs kādam ir vajadzīgs.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Esam laiduši klajā kolekciju, nenodrošinot ražošanas kapacitāti — pieprasījums bija lielāks par piedāvājumu. Pēc nedēļas vai divām pircējiem ir citas vēlmes un nauda zaudēta. Tagad turamies pie plāna, lai pārdošana un ražošana iet roku rokā.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nevar koncentrēt visu uzmanību un spēku tikai uz produkta attīstību, jāattīsta uzņēmums kopumā. Ja cep kūkas, tad tām jābūt ne tikai gardākajām un skaistākajām pilsētā, bet arī ar laipnāko apkalpošanu un labāko piegādi.

Ir iesaka

8.-9. marts. KONCERTS. GIDONS KRĒMERS UN GEORGIJS OSOKINS LATGALES VĒSTNIECĪBĀ GORS UN MELNGALVJU NAMĀ. Izcilais vijolnieks Gidons Krēmers un talantīgais jaunais pianists Georgijs Osokins kopā ar kamerorķestra Kremerata Baltica mūziķu grupu atskaņos Frederika Šopēna, Mečislava Veinberga un Feliksa Mendelszona mūziku.  Biļetes cena 7—40 €. Bilesuparadize.lv

9. marts. KONCERTS. JŪRMALA JAZZ. GREG OSBY QUARTET DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Virtuozais amerikāņu saksofonists prasmīgi manevrē starp liriskām, ritmiskām un harmoniskām kompozīcijām, veidojot neparastu un neaizmirstamu skanējumu. Kopā ar viņu muzicēs pianists Jakubs Plužeks, kontrabasists Makss Muha un sitaminstrumentālists Ivars Arutjunjans. Biļetes cena 7—20 €. Bilesuparadize.lv

10. marts. IZRĀDE. DIEVIŅŠ PILLĀ. JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA MAZAJĀ ZĀLĒ. Izrāde par dzejnieku Aivaru Neibartu, galvenajā lomā Guna Zariņa. Režisors Alvis Hermanis: «Neibarts (jeb Ņurbulis) ar latviešu valodu ir apgājies tik neparastā veidā, ka, lasot viņa pantus, rodas dīvaina ilūzija — it kā būt lieciniekam tai brīdī, kad tika radīta latviešu valoda.» Biļetes cena 15 vai 22 €. Jrt.lv

10. marts. KONCERTS. ĒRIKS EŠENVALDS. VULKĀNU SIMFONIJA KONCERTZĀLĒ CĒSIS. Skaņdarba tēma — vulkāni. Lai tos iepazītu, komponists, režisors Renārs Vimba, operators  Dainis Juraga kopā ar seismologiem un vulkanologiem devās pasaulē izstaigāt vulkāniskās takas. Pirmatskaņojumā piedalās Nacionālais simfoniskais orķestris, koris Latvija, flautiste Dita Krenberga, diriģents Māris Sirmais. Izpārdots. Bilesuparadize.lv