Diena: 2. marts, 2018

Sprūda pusmiljona eiro drošības naudu iemaksājis viņa brālis

Izspiešanā apsūdzētā bijušā maksātnespējas administratora Māra Sprūda atbrīvošanai nepieciešamo drošības naudu pusmiljona eiro apmērā iemaksājis viņa brālis, uzņēmējs Kristaps Sprūds, aģentūrai LETA apstiprināja advokāts Jānis Rozenbergs.

Atbilstoši likumā noteiktajām prasībām Kristaps Sprūds informējis uzraugošo prokuroru, iesniedzot visus dokumentus par naudas izcelsmi, norādīja advokāts. Kristaps Sprūds ir vienīgais šīs drošības naudas iemaksātājs.

Pats bijušais maksātnespējas administrators 16.februārī iznākot no cietuma aģentūrai LETA neatklāja, kurš iemaksājis drošības naudu.

“Firmas.lv” informācija liecina, ka Kristapam Sprūdam pilnībā vai daļēji pieder vairāki uzņēmumi, arī Sprūdu ģimenei piederošais juridisko pakalpojumu nozarē strādājošajais AS “MAX Group” 2016.gadā strādājis ar 529 525 eiro peļņu.

Būvmateriālu tirgotājs SIA “Smilšpapīrs” Kristapam Sprūdam pieder kopā ar vēl vienu personu. Šis uzņēmums 2016.gadā apgrozījis 315 750 eiro un strādājis ar 16 768 eiro peļņu. Uzkopšanas servisa uzņēmums “Gift lv” 2016.gadā strādājis ar 77 774 eiro peļņu, gaļas produktu mazumtirdzniecībā strādājošā “Būvbode” pirms diviem gadiem darbojusies ar 1 409 eiro peļņu. Tāpat viņam daļēji pieder bezalkohola dzērienu ražošanas uzņēmums “Ābolis”.

Portāls “kompromat.lv” raksta, ka Sprūda drošības naudu maksājusi VAS “Latvijas autoceļu uzturētājs” (LAU) valdes locekle Anastasija Udalova, kura ir draudzene Igaunijas miljonāram Oļegam Osinovskim. Osinovskis patlaban ir apsūdzētā statusā un tiek tiesāts par kukuļa došanu bijušajam AS “Latvijas dzelzceļš” valdes priekšsēdētājam Uģim Magonim. Arī LTV svētdien gaidāmā raidījuma “de facto” pieteikumā minēts, ka “Osinovska līgava palīdz brīvībā iznākt maksātnespējas administratoram Sprūdam”.

Komentējot šo informāciju, 1989.gadā dzimusī Udalova norādīja, ka viņa nav veikusi drošības naudas iemaksu, tomēr ir aizdevusi naudu senam draugam. “Minētā naudas summa ir mans aizdevums senam draugam. Saskaņā ar noslēgto līgumu, kas ir konfidenciāls, naudas līdzekļi ar bankas starpniecību pārskaitīti uz līgumā norādīto kontu. Pateicoties savam un savas ģimenes finansiālajam stāvoklim, esmu materiāli nodrošināta un neatkarīga. Plašāk nekomentēšu savu privāto dzīvi. Likumā prasītā informācija noteiktā kārtībā tiks iesniegta attiecīgām iestādēm,” teica Udalova.

Udalova nekomentēja, vai viņai ar Osinovski ir tuvas attiecības un vai senais draugs ir Kristaps Sprūds.

Udalovas deklarācija par 2016.gadu liecina, ka algā LAU viņa saņēmusi 71 528 eiro, skaidrā uzkrājusi 75 000 eiro, viņas parādsaistības veidoja 22 629 eiro, bet Udalova aizdevusi 33 000 eiro. Amatpersonas deklarācija par 2017.gadu vēl nav pieejama.

Udalova LAU valdes locekle ir no 2016.gada 26.aprīļa. Tāpat viņa darbojusies zvērināta advokāta Saulveža Vārpiņa birojā, Rīgas domē, kā arī strādājusi par LAU Iepirkumu daļas vadītāju.

Kā zināms, Sprūdam izdevās divu dienu laikā savākt un iemaksāt pusmiljona eiro lielo drošības naudu, līdz ar to viņš 16.februārī tika atbrīvots no apcietinājuma un atstāja Rīgas Centrālcietumu. Apcietinājumā viņš atradās kopš pagājušā gada jūnija sākuma. Šī ir lielākā drošības nauda Latvijas tiesu sistēmas vēsturē.

Nesen prokuratūra Sprūdam uzrādīja apsūdzību par izspiešanu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Sprūdam inkriminē aptuveni miljons eiro izspiešanu grupā un šīs summas legalizēšanu.

Lietā apsūdzētas vēl piecas personas, arī finansists Jorens Raitums, kuram inkriminē izspiešanu un nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu. Tāpat apsūdzētā statusā ir bijušais administrators Ilmārs Krūms. Lietā apsūdzēti arī būvuzņēmējs Mārtiņš Krūms, uzņēmējs Guntars Slišāns, kā arī Īrijas pilsonis, uzņēmējs Timotijs Kellijs.

Magoņa un Osinovska kukuļošanas tiesā nolasa apsūdzības

Laikā no 2014. gada beigām līdz 2015. gada sākumam bijušais Latvijas dzelzceļš prezidents un valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis izmantojis savu dienesta stāvokli, vienojoties ar igauņu uzņēmēju Oļegu Osinovski par kukuļa pieņemšanu. Tā piektdien Limbažu rajona tiesā informēja krimināllietas prokurore Evita Masule. Pēc tam, kad vairākās tiesas sēdēs netika sākta lietas skatīšana pēc būtības un vairākas tiesas sēdes atceltas, 2. martā beidzot tika nolasīta krimināllietas apsūdzības saīsinātā versija, apstiprinot iepriekš neoficiāli izskanējušās ziņas.

Laikā no 2014. gada beigām līdz 2015. gada sākumam Uģis Magonis un Oļegs Osinovskis viņam piederošās kompānijas Skinest Rail interesēs vienojušies, ka Latvijas amatpersona nodos uzņēmējam 800 tūkstošus eiro lielu kukuli par to, ka viņš, izmantojot savu dienesta stāvokli, izrāda labvēlīgu attieksmi un atbalstīs igauņu miljonāram piederošo kompāniju SIA LDZ ritošā sastāva serviss veiktajā iepirkumā par četru lietotu dīzeļlokomotīvju 2TE116 iegādi, kā arī par to, ka viņš, izmantojot savu dienesta stāvokli, panāks, ka Krievijas Federācijas AAS Krievijas dzelzceļš augstākās amatpersonas tiekas ar Osinovskim piederošās Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas amatpersonām, lai panāktu līguma noslēgšanu par Krievijas dzelzceļš lokomotīvju remonta pakalpojumiem.

2015. gada 15. jūlijā Osinovskis ieradies Magoņa dzīvesvietā Amatas novadā un lūdzis samazināt kukuļa summu. Pārrunu gaitā abi vienojušies samazināt summu līdz pusmiljonam eiro. Par 500 eiro mazāka summa no Oļega Osinovska automašīnas tika pārcelta Magoņa dienesta mašīnas bagāžniekā šosejas Rīga – Tallina 137. kilometrā 6. augustā. Par naudas nodošanu viņi telefoniski vienojušies tikai dienu iepriekš.

Noziegumu izdevās fiksēt KNAB, sadarbojoties ar Igaunijas kolēģiem. Sagaidījuši, kad Magoņa šoferis iestūrē Latvijā, netālu no Salacgrīvas KNAB mašīnu apturēja un veica pārmeklēšanu, atrodot naudu. Osinovskis gan liedzas – kukulis tas neesot bijis. Naudu viņš Magonim devis pilnīgi legāli un tā paredzēta godīgiem mērķiem. Tos atklāt pirms liecību sniegšanas tiesā gan nevēlas ne Magonis, ne Osinovskis.

Pēc apsūdzības nolasīšanas Uģis Magonis paskaidroja, ka tai nepiekrīt, bet Osinovskis paziņoja, ka apsūdzība viņam nav saprotama. Tā kā apsūdzībā nav precizēts, kad un kur viņš Magonim piedāvājis kukuli, par ko apsūdzēts. Šādā veidā viņam esot liegtas likumā paredzētās tiesības aizstāvēt sevi. “Nevaru pierādīt, ka tajā laikā esmu lasījis grāmatiņu bērniem,” viņš norādīja uz grūtībām pierādīt savu alibi.

Pēc apsūdzības nolasīšanas liecības sniegt tika aicināts bijušais LDZ ritošā sastāva serviss ražošanas direktors un valdes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Rullis, kurš piedalījās arī lokomotīvju iepirkuma komisijā. Liecinieks noliedza, ka Uģis Magonis būtu ietekmējis šī iepirkuma rezultātu, lobējot Skinest Rail intereses.

Kā tiesā piektdien liecināja Rullis, sākotnējais atteikums iegādāties lokomotīves no Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas sagatavots viņa uzdevumā, jo valdes priekšsēdētāja bijusi atvaļinājumā. Tāpat Rullis liecināja, ka jau pēc jaunākā lēmuma tomēr iegādāties lokomotīves LDz Cargo esot apņēmies iznomāt visas četras lokomotīves. Tomēr to, kādā formā LDz Cargo apņēmies iznomāt šīs lokomotīves – vai tas bija līgums, vēstule vai mutiska vienošanās – Rullis neatminējās.

No lietas materiāliem izriet, ka LDz Cargo ir parakstījis dokumentu, kas apliecina uzņēmuma gatavību iznomāt lokomotīves, kā arī cenu, par kuru ir noslēgta vienošanās. Magonis šajā sarunās nav piedalījies, tiesā piektdien atbildēja Rullis.

Vidzemes rajona tiesa Limbažos Magoņa kukuļošanas krimināllietā 16.martā plāno nopratināt Magoņa šoferi, vēsta LETA.

Kā ziņots, janvārī tiesa atsāka izskatīt krimināllietu, kurā uz apsūdzēto sola sēdušies bijušais Latvijas dzelzceļa valdes priekšsēdētājs Magonis un Igaunijas uzņēmējs Osinovskis. Iepriekš tiesa atcēla Magonim uzlikto aizliegumu tikties ar Igaunijas miljonāru uzņēmēju Osinovski, kā arī samazināja drošības naudu no 400 000 eiro līdz 200 000 eiro, samazināto daļu atmaksājot naudas iemaksātājam.

“ABLV Bank” klientiem garantētās atlīdzības izmaksās banka “Citadele” (papild.)

“ABLV Bank” klientiem garantētās atlīdzības izmaksās banka “Citadele”, aģentūra LETA uzzināja Finanšu un kapitāla tirgus komisijā (FKTK). Garantēto atlīdzību izmaksas “ABLV Bank” klientiem līdz 100 000 eiro sāksies sestdien, 3.martā.

FKTK Noregulējuma un garantiju fonda daļas vadītāja Jeļena Ļebedeva piektdien sacīja, ka 87,8% “ABLV Bank” klientu tiks segti pilnībā visi noguldījumi, tai skaitā no iekšzemes klientiem visi noguldījumi tiks segti 97,8%.

Kopumā “ABLV Bank” ir 22 830 klientu, iekšzemes klientu skaits ir 8468, no tiem 7418 ir fiziskas personas, bet 1050 ir juridiskas personas. Visi noguldījumi tiks segti 20 051 klientam, bet pilnā apmērā noguldījumi netiks segti 2779 klientiem, no tiem 184 ir vietējie klienti, pārsvarā juridiskas personas.

Ļebedeva informēja, ka šajā garantēto atlīdzību izmaksas gadījumā Latvijas Noguldījumu garantiju fonda (NGF) līdzekļi atlīdzību izmaksai netiks izmantoti, jo “ABLV Bank” ir pietiekami daudz līdzekļu. Garantēto atlīdzību izmaksai “ABLV Bank” klientiem ir nepieciešami 480 miljoni eiro, kurus “ABLV Bank” jau ieskaitījusi FKTK kontā, kurā tiek glabāti NGF līdzekļi. Katram klientam, kura noguldījumi bankā nepārsniedz 100 000 eiro, tiek atmaksāti visi līdzekļi līdz šai summai.

“Raiti sākot garantēto atlīdzību izmaksas, mēs radām drošības sajūtu visiem banku klientiem, jo nostiprinās pārliecība, ka garantiju sistēma strādā un Latvijas banku klienti ir valsts aizsardzībā, tas attiecas gan uz iekšzemes, gan ārvalstu klientiem Latvijā neatkarīgi no to izcelsmes valsts,” sacīja Ļebedeva.

FKTK ir izvēlējusies uzticēt garantēto atlīdzību izmaksu veikt bankai “Citadele”, izvērtējot bankas klientu interesēm atbilstošāko risinājumu un ņemot vērā tās tehnisko nodrošinājumu pēc iespējas ātrākai garantēto atlīdzību izmaksu sākšanai, kā arī ievērojot līdzšinējo pieredzi sadarbībā ar šo banku. FKTK un “Citadele” ir sadarbojušās arī garantēto atlīdzību izmaksu nodrošināšanā “Latvijas krājbankas” klientiem 2011.gadā.

“ABLV Bank” klienti varēs pieteikties garantētas atlīdzības izmaksām bankas “Citadele” četrās filiālēs Rīgā – bankas galvenajā birojā Rīgā, Republikas laukumā 2A, filiālē “Skanste”, “Laimdota” un “Mols”, kā arī vienā filiālē Jūrmalā, savukārt ārvalstu klienti aicināti vērsties bankas “Citadele” galvenajā birojā Rīgā, Republikas laukumā 2A bankas norādītajā darba laikā. Banka “Citadele” ir gatava nodrošināt šo filiāļu darba laiku turpmākajās nedēļās līdz deviņiem vakarā, ja tas būs nepieciešams.

Bankas “Citadele” valdes priekšsēdētājs Guntis Beļavskis sacīja, ka bankas pieredze un reputācija noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanas novēršanas (AML) un atbilstības jomā, kā arī iepriekšējā pieredze un sadarbība ar NGF saistībā ar valsts garantēto atlīdzību izmaksu ļaus veikt šo darbu kvalitatīvi. “Mums ir laba reputācija AML jomā un ļoti zema riska apetīte, kā arī augsts atbildības līmenis klienta dokumentācijas pārbaudē. Būtībā visas bankas sistēmas jau ir gatavas izmaksām, tikai jāielādē nākamais fails,” viņš teica.

Beļavskis uzsvēra, ka galvenais bankas “Citadele” uzdevums ir identificēt klientu un pārskaitīt naudu uz tā paša klienta kontu. Identificēšanai būs ļoti stingra pieeja, ja klientu neizdosies identificēt, vai arī pēc naudas ieradīsies pilnvarotas personas, tad naudas izmaksa netiks veikta. Viņš piebilda, ka vietējie klienti, kuriem ir konts kādā Latvijas bankā, tiek uzskatīti par zema riska klientiem.

“Tāpat naudas izmaksa netiks veikta klientiem, kuri būs iekļauti jebkādos sankciju sarakstos. Tādā gadījumā darījums tiks ielikts gaidīšanas režīmā, kamēr būsim droši par klientu. Domāju, ka pie mums neieradīsies tādi cilvēki, kas nevēlas tapt identificēti,” skaidroja Beļavskis.

Ja klients piecu gadu laikā naudu neizņems, tā paliks NGF, piebilda Ļebedeva.

“ABLV” banka atmaksājusi Latvijas Bankas aizdevumu

“ABLV Bank” piektdien atmaksājusi Latvijas Bankas aizdevumu 297,2 miljonu eiro apmērā, kas tika izsniegts pirms nedēļas papildu likviditātes nodrošināšanai, aģentūru LETA informēja bankā. “ABLV Bank” veikusi arī visu procentu maksājumus, ziņo LETA.

Tāpat banka uz Finanšu un kapitāla tirgus komisijas kontu Latvijas Bankā pārskaitījusi 480 miljonus eiro garantēto atlīdzību izmaksai, kas sāksies jau sestdien.

Tikmēr ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcija (“FinCEN”) ceturtdien publicējusi 20 dažādus dokumentus “ABLV Bank” lietā, tomēr tajos nav atklāti pierādījumi bankai izvirzītajiem pārmetumiem. Viens no publiskotajiem dokumentiem ir “Pierādījumu memorands” (“Evidentiary Memorandum”), kas lielākoties ir aizkrāsots konfidencialitātes dēļ.

Tajā pieminētas vairākas lietas, kas iepriekšējo gadu laikā jau izskanējušas saistībā ar “ABLV Banku” – par naudas aizplūšanu no Moldovas un Ukrainas, kā arī par Ziemeļkorejai noteikto sankciju iespējamu apiešanu. Izklāstīts arī tas, kāda bijusi bankas un Latvijas uzraugošo institūciju reakcija.

Memoranda publiskotajā daļā netiek pieminēta amatpersonu kukuļošana, kas iepriekš bija minēta “FinCEN” ziņojumā.

Memorandā ietvertas atsauces uz 109 avotiem, taču lielākā daļa no tiem netiek atklāti. Tostarp norādīts uz astoņām konsultācijām, taču netiek atklāts, ar ko tās bijušas.

Kā zināms, maksimālai klientu un kreditoru interešu aizstāvībai un, ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu par likvidācijas procesa sākšanu, “ABLV Bank” akcionāri ārkārtas sapulcē pirmdien, 26.februārī, nolēma sākt bankas pašlikvidāciju. “ABLV Bank” pauda uzskatu, ka šādā veidā vislabāk spēs nodrošināt bankas aktīvu aizsardzību, lai norēķinātos ar visiem klientiem.

FKTK, izpildot ECB instrukciju, kopš 19.februāra uz laiku ir noteikusi “ABLV Bank” maksājumu ierobežojumus, liedzot veikt debeta operācijas klientu kontos jebkurā valūtā. Savukārt naktī uz 24.februāri FKTK nolēma, ka “ABLV Bank” ir iestājusies noguldījumu nepieejamība.

“ABLV Bank” problēmas radās pēc ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcija (“FinCEN”) februāra vidū paziņotā, ka tā plāno noteikt sankcijas “ABLV Bank” par naudas atmazgāšanas shēmām, kas palīdzējušas Ziemeļkorejas kodolieroču programmai, kā arī nelegālām darbībām Azerbaidžānā, Krievijā un Ukrainā. “FinCEN” publiskotajā ziņojumā arī teikts, ka “ABLV Bank” vadība līdz 2017.gadam izmantojusi kukuļdošanu, lai ietekmētu amatpersonas Latvijā, cenšoties novērst pret to vērstas tiesiskas darbības un mazinātu draudus savām augsta riska darbībām.

ASV finanšu ministra vietniece terorisma un finanšu izlūkošanas jautājumos Sigala Mandelkere iepriekš atzīmēja, ka “ABLV Bank” ir padarījusi naudas atmazgāšanu par bankas uzņēmējdarbības pamatu. “Turklāt “ABLV Bank” ir veikusi pārskaitījumus korumpētām, politiski ietekmīgām personām un novirzījusi miljardiem dolāru publiskā korupcijā un aktīvu izvešanā ar fasādes kompānijas kontiem,” viņa sacīja.

Pēc aktīvu apmēra “ABLV Bank” 2017.gada septembra beigās bija trešā lielākā banka Latvijā. Bankas lielākajiem akcionāriem – Oļegam Fiļam, Ernestam Bernim un Nikai Bernei – uz tiešas un netiešas līdzdalības pamata pieder 87,03% no bankas akciju.

Meklēs jaunu vadītāju noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam

Nākamās nedēļas sākumā tiks izsludināts atklāts konkurss uz prokuratūras Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienesta) vadītāja amatu, aģentūru LETA informēja Valsts kancelejā.

Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) norāda, ka Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestu ir nepieciešams stiprināt, palielinot tā kapacitāti un nodrošinot labu pārvaldību, kā arī sadarbību ar citām atbildīgajām institūcijām. “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestā ir nepieciešamas radikālas izmaiņas, ko var nodrošināt, rīkojot caurspīdīgu, skaidri saprotamu atlases procesu, kas ļautu šai valstij nozīmīgajai institūcijai izvēlēties labāko vadītāju,” uzsver premjers.

Savukārt ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers ir lūdzis atbalstu šī konkursa nodrošināšanai Ministru prezidentam, kurš organizēšanu uzdevis veikt Valsts kancelejai. Atbilstoši Kalnmeiera lūgumam, konkursa komisijas vadītājs būs Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, bet darbam tajā augsta līmeņa pārstāvniecība jānodrošina Finanšu ministrijai, Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, Satversmes aizsardzības birojam, Drošības policijai, kā arī Latvijas Bankai. Izvērtējot konkursa komisijas piedāvātos kandidātus, jauno dienesta vadītāju izvēlēsies un amatā apstiprinās ģenerālprokurors.

Kancelejā skaidroja, ka šāds konkursa modelis izvērtēts, ņemot vērā pozitīvo pieredzi, organizējot pretendentu atlasi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka amatam, atrodot vadītāju, kurš spēj efektīvi reorganizēt un vadīt KNAB. “Ņemot vērā šā gada notikumus Latvijas banku sektorā, ir skaidrs, ka šim dienestam ir daudz aktīvāk jāstrādā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jomā, nākot klajā ar jauniem, proaktīviem risinājumiem, kas palīdzētu būtiski uzlabot situāciju šajā jomā, kā arī atjaunot Latvijas finanšu sektora reputāciju starptautiskajā apritē,” uzsver Ministru prezidents.

Pašreizējais Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta vadītājs Viesturs Burkāns šajā amatā ir kopš 1998.gada un viņa pilnvaru termiņš beidzas šā gada 31.maijā.

Nordstream 2: How Germany Lets Down Europe

For all the emphasis on pursuing Germany’s “national interest,” the planned new pipeline undermines the EU, Germany itself and German influence in Europe.

The Nordstream 2 gas pipeline has been steadfastly supported by key players in Germany, including much of the German energy sector and notably the SPD. Their core argument has consistently been that this pipeline is “good for Germany.”

And indeed, Nordstream 2 will make Germany the European gas hub for Russian gas. It is also likely to result in increased liquidity in the gas market and lower German prices. German business also likes the pipeline because it sees it as leading to expanded access to Russian markets.

However, this national interest perspective overlooks the very significant costs that flow from support for Nordstream 2 for German power and influence.

The opposition: Where Brussels and Warsaw stand united

In particular, the states of Central and Eastern Europe have a very compelling argument for their proposition that Germany is in effect assisting Russia in undermining the smaller Central and Eastern European countries’ core security interests.

Their concerns are given extra validation by the opposition of the European Commission itself. Its opposition is rooted in the fact that Nordstream 2 undermines the development of a single European gas market.

The key question is this: How should one look at Nordstream 2 from a pan-EU security perspective – and not just a German national perspective? Currently, the flow of Russian natural gas from Russia through the states of Central and Eastern Europe goes through the Yamal pipeline (which runs through Belarus and Poland) and the Brotherhood pipeline (through Ukraine and Slovakia).

The current set-up provides the states that are located along the two gas pipeline routes with a degree of transit security. Russia cannot threaten to cut off the gas to states along the transit route without simultaneously threatening supplies to the Western European market.

The point often overlooked by German commentators is that Nordstream 2 will not actually bring much more gas into the German market itself. Instead, the gas will flow onward eastward via NS2’s connecting pipeline EUGAL to the Czech Republic and Poland.

The aim of this eastern flow of Nordstream gas is to flood the west to east interconnectors with Gazprom gas, effectively blocking access to the CEE gas market to its competitors. In addition, the surge of gas flows from Nordstream 2 will also undermine commercial incentives to develop alternative pipelines and new sources of supply across the CEE region.

In essence, what Gazprom seeks to do is lock the CEE states into a gas market dominated by Gazprom with no obvious way out. Western Europe, for its part, will still have a diversified supplied market. The CEE states will have a gas market largely dominated by Gazprom.

Trump-style Germany?

Astonishingly, in the raw pursuit of its national interests, almost Trump-style, Germany appears to be willing to undermine the supply security of its EU and NATO allies, as well as abandoning its European commitments to maintaining a single European market in energy.

Not surprisingly, the political cost to Germany from pushing through Nordstream 2 in terms of loss of influence, and distrust in capitals across Central and Eastern Europe and the Baltic States is enormous.

However, within the Berlin bubble this undermining of German power and influence has not been noticed. The Berlin bubble even appears unaware of the direct threat to Germany’s own supply security that Nordstream 2 represents. If Nordstream 2 comes into operation, then the Brotherhood pipeline will see a collapse in gas flows transited across Ukraine.

The difficulty for Germany is that the remaining flows of gas transited via Ukraine will then be so small that much of the pipeline network through Ukraine will no longer be viable. Without significant gas flows, there is no economic justification for maintaining the pipeline network in working order. The network becomes worth little more than its scrap value.

If in addition the second string of Turkishstream across the Black Sea to Bulgaria or Greece is built, there will be almost no Russian gas flowing through Ukraine at all. It is hard to imagine that Chancellor Merkel would seriously want to subscribe to such a scheme.

Energy security consequences

The collapse of gas flows through Ukraine is of vital concern to Germany because of the knock-on energy security consequences. Germany would be going from having three different routes, two of which are land-based, bringing Russian gas to Germany to just two, only one of which is on land.

Riskier yet, one of those routes (Nordstream 1 & 2), runs through a narrow two kilometer channel in the shallow Baltic Sea. It will now be responsible for bringing three-quarters of those gas flows to the German shore along that one narrow vulnerable sea-borne route.

The threat to Germany here is not from any deliberate Russian gas cut off. It is the danger of creating a narrow choke of so much of Germany’s energy resource in a shallow sea,when the alternative safer land based Brotherhood supply route which Germany has relied upon goes out of commission.

After all, it is not difficult to imagine a ship’s anchor hitting the pipes; rupture by munitions explosion (the pipe runs through two World War Two munitions dumps) and terrorism.

Inside the Berlin bubble

By making light of all these concerns, Germany may be setting itself up for a perfect storm. It has sowed distrust among quite a few allies. That, in turn, will make it more difficult for Germany to find support for new EU policies or in any crisis.

Already, the Berlin bubble does not make the connection between resistance to refugee quotas and Nordstream 2. Beyond that issue, CEE capitals can credibly take the view that if EU law and policies are not to be applied uniformly and fairly in respect of the EU’s energy markets, they are not going to accept any further development of EU law that favors Germany.

At a minimum, they can argue that the German government always likes to talk of EU obligations clad in the law when its own interests are concerned. In the reverse case, Germany displays a very cavalier attitude about European law and the obligations that implies for Germany.

One counterargument that is often heard in the German debate is that all these arguments against Nordstream 2 are a cover for a U.S. attempt to control the European gas market.

However, as argued above, the questions raised about Nordstream in this article concern key strategic elements of German and European interests. They have nothing in common with U.S. interests, especially any U.S. grand design to wean the Europeans off Russian gas and/or get the continent hooked on U.S. LNG.

Assessing Europe’s strategic interests appropriately can be done without raising any specter of any made-by-Washington gas dependency. Furthermore, such a specter is fanciful in a world awash with natural gas from now over a dozen LNG sources, plus Algeria, Norway and of course Russia.

 

Alan Riley, Senior Fellow at the Institute of Statecraft, London, and Contributing Editor, www.TheGlobalist.com

Tramps piemēros muitas tarifus tērauda un alumīnija importam

ASV prezidents Donalds Tramps, tiekoties Baltajā namā ar metālrūpniecības uzņēmumu vadītājiem, pavēstīja, ka gatavojas nākamnedēļ parakstīt rīkojumu par 25% muitas tarifu piemērošanu tērauda importam, un par desmit procentu tarifa piemērošanu alumīnija importam, ziņo LETA/DPA.

Pamatojoties uz reti pielietoto 1962. gada likumu, kas dod prezidentam tiesības ierobežot importu, kas apdraud ASV nacionālo drošību, muitas tarifi tiks piemēroti visu valstu importam.

“Pirmo reizi ilgā laikā jūs tiksiet aizsargāti,” sanāksmē norādīja Tramps, piebilstot, ka aizsargpasākumi tiek ieviesti uz nenoteiktu laiku.

Tramps pašreizējo situāciju nozarē uzskata par “pazemojošu”, jo ASV uzņēmumi gadu desmitiem cieš no ārvalstu konkurences. Nodevu ieviešana radīs jaunas darba vietas un atveseļos ASV ekonomiku, uzskata Tramps.

Uz šo Trampa paziņojumu jau reaģēja Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers, kurš teica – Eiropas Savienība gatavojas spert atbildes soļus, lai aizsargātu savas intereses. EK jau drīzumā par tiem paziņos.

Savukārt Vācijas Metālrūpniecības ražotāju ekonomiskās apvienības priekšsēdis Hans Jirgens Kerkhofs ES pieprasīja sākt nekavējoties rīkoties. Pēc viņa domām, Tramps pārkāpj Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumus, un ir jāizmanto tie instrumenti, kurus rūpniekiem savai aizsardzībai dod PTO.

Pagaidām gan nav skaidrs, vai Trampa solītās nodevas alumīnija un dzelzs rūdas importam attieksies uz visām valstīm, vai arī būs kādi izņēmumi. To valstu sarakstā, kas ASV piegādā dzelzs rūdu, Vācija atrodas astotajā vietā.

Februārī ASV Tirdzniecības ministrija konstatēja, ka tērauda un alumīnija importa “apmēri un apstākļi draud mazināt nacionālo drošību”. Tāpēc ierosināja alumīnijam un dzelzs rūdai, kuras ASV ieved no 14 valstīm, ieviest nodevas. ASV tirdzniecības ministrs Vilbūrs Ross aicināja prezidentu Trampu līdz 11. aprīlim pieņemt lēmumu par dzelzs rūdas importu, bet līdz 19. aprīlim – par alumīnija importu.

Putins ikgadējā uzrunā lielās ar jauniem kodolieročiem

Krievijas prezidents Vladimirs Putins ceturtdien ikgadējā runā par valsts stāvokli Krievijas parlamenta abu palātu kopīgā sēdē paziņoja, ka Krievija ir izstrādājusi jaunus kodolieročus, tai skaitā spārnoto raķeti un zemūdens aparātu, ko ienaidnieks nespēšot pārtvert, vēsta LETA.

Viņš paziņoja, ka spārnotā kodolraķete izmēģināta pērnā gada rudenī un tai esot neierobežots darbības rādiuss un ļoti liels ātrums. Raķete esot spējīga pārvarēt jebkuru pretgaisa aizsardzību. Savukārt lielu ātrumu sasniegt spējīgais zemūdens aparāts var nest kodolgalviņu un tikt izmantots pret lidmašīnu bāzeskuģiem un bāzēm piekrastē. Putins arī atklāja, ka Krievija izmēģinājusi jaunu starpkontinentālo ballistisko raķeti “Sarmat”, kuras darbības rādiuss un kodolgalviņu skaits pārsniedzot līdz šim sasniegto.

Putins skaidroja, ka līdz ar jauno ieroču radīšanu ASV vadītā NATO pretraķešu aizsardzības sistēma kļuvusi “nelietojama”, turklāt tas faktiski arī nozīmējot galu, pēc Putina teiktā, Rietumu centieniem kavēt Krievijas attīstību.

“Tiem, kas pēdējo 15 gadu laikā centušies uzkurināt bruņošanās sacensību, cenšas iegūt vienpusēju pārākumu pār Krieviju, ieviesuši nelikumīgas sankcijas ar mērķi apturēt mūsu valsts attīstību, es jums pateikšu – tas viss, kam jūs centāties traucēt, likt šķēršļus, īstenojot šādu politiku, jau ir noticis. Krieviju apturēt neizdevās,” sacīja Putins.

“Nevienam pasaulē nekā tāda nav,” viņš uzsvēra. “Kādu dienu tas var rasties, bet līdz tam laikam mēs būsim attīstījuši kaut ko jaunu.”

Viens no jaunajiem ieročiem ir starpkontinentālā virsskaņas raķete “Avangard”, kas uz mērķi var traukties ar ātrumu, kas 20 reizes pārsniedz skaņas ātrumu un trāpīt “kā meteorīts, kā komēta”.

Jauno ieroču, kuriem Rietumos līdzvērtīgu nav, attīstīšana bijusi reakcija uz ASV izstāšanos no Aukstā kara gadu līguma, ar kuru aizliegta pretraķešu aizsardzības sistēma, un ASV centieniem attīstīt pretraķešu aizsardzības sistēmas, skaidroja prezidents. ASV Krievijas sūdzības ignorējušas, piebilda Putins. “Neviens mūs neklausījās,” viņš sacīja. “Tagad jūs mūs klausāties.”

Jaunie ieroči palīdzēs nodrošināt globālo stabilitāti un pārvilkt svītru centieniem vājināt Krieviju, pārliecināts Putins.

Vēl viena bruņojuma sistēma “Kinžal” jau ir izvietot Krievijas Dienvidu kara apgabalā. Virsskaņas raķete, ar ko var tikt apbruņoti lidaparāti, var trāpīt mērķiem 2000 kilometru attālumā, sacīja Putins.

Kas bija Putina vēstījumi un kam tie domāti?

Putina vēstījums ceturtdien sastāvēja no divām daļām – tas bija domāts gan Krievijas, gan arī ASV varas pārstāvjiem. Savukārt otrā daļa vairāk līdzinājās kara pieteikumam, uzskata politologs Ivans Preobraženskis. Visi politikas vērotāji Putina uzstāšanos komentēja kā priekšvēlēšanu diktētu programmu.

Putins savā runas pirmajā pusē veltīja ekonomikas, sociālās jomas un jaunu projektu izklāstam, bet otrā daļa faktiski pārvērtās par Krievijas jauno ieroču prezentāciju, raksta Preobraženskis. Politologs norāda, ka Putina sociāli ekonomiskais vēstījums iemidzināja zāli, bet skaļie apgalvojumi par progresu un attīstību, kā arī ap triljonu rubļu vērtie jaunie projekti optimismu neradīja, jo klausītājiem nekļuva skaidrs, kur valsts tuvākajos sešos gados ņems naudu šiem projektiem.

Pēc politologa domām, šīs Putina uzstāšanās dramaturģija kļuva skaidra, kad viņš otrajā daļā sāka stāstīt par militārajiem sasniegumiem. Preobraženskis uzskata, ka uzstāšanās dramaturģija bija būvēta, lai klausītāji saprastu – tik jauki, kā tās pirmajā daļā stāstītais, Krievija varēs dzīvot tikai, ja būs jauni ieroči un raķetes, kas radīti 18 gados, kopš Putins vada valsti.

Spārnoto raķešu aizsardzībā Krievijā augšot arī jaunā ekonomika, un vakar kļuva skaidrs, ka Krievijas zinātnei, tāpat kā PSRS laikos, jāstrādā aizsardzības vajadzībām, pēc Putina runas raksta politologs. Viss pārējais ir tikai blakus produkts karaspēka modernizācijas mērķim.

Putina runa arī skaidri parādīja, ka Krievijai vispār nav sabiedroto, uzskata Preobraženskis. Ir tikai “stratēģiskais partneris” – Ķīna, ir “svarīgs partneris” – Indija. Tāpat Krievijai eksistē daudz “starptautisko organizāciju”, sākot ar ANO. Ienaidnieks, pēc Krievijas prezidenta teiktā, ir tikai viens. Tās ir ASV, kas Krieviju piespiedušas bruņoties un tagad turpinot draudēt. NATO un ES viņa runā tika pieminētas tikai kontekstā ar ASV.

Savukārt vācu raķeštehnikas eksperts Roberts Šmukers uzskata, ka Putina raķešu attīstības plāni ir pilnīgi neticami. Tuvākajos gados Krievija nav spējīga radīt tādu spārnoto kodolraķeti, par kuru stāstīja Putins ceturtdien, apgalvo eksperts aģentūrai DPA. Minhenes universitātes aviācijas un kosmosa tehnikas profesors Šmukers teica, ka “šī lietiņa būtu pārāk smaga. Nespēju iedomāties, ka viņi [krievi] spētu radīt mazu lidojošu kodoltermisku reaktoru”.

Šmukers šo Putina paziņojumu uzskata par lielīšanos. Tas pats attiecas uz otru Putina pieminēto ieroci – virsskaņas raķeti. Viņš teica, ka paziņojumi par šāda ieroča radīšanu parādās regulāri un saskaņā ar tiem Krievija un Ķīna šajā jomā ir veiksminieces. Taču šie paziņojumi, pēc profesora domām, nav ticami.

“Virsskaņa ir viens no tiem “melnajiem punktiem”, kuros mums [cilvēcei] pagaidām nav ieroča,” teica Šmukers. Milzīgais ātrums rada visiem materiāliem ekstrēmi augstu slodzi, stāsta profesors, turklāt tāda ieroča izmēģinājumi būtu ļoti dārgi. Virsskaņas ātrums vismaz piecas reizes pārsniedz parastas skaņas ātrumu.

Īsi un ne bez ironijas devas Putina vairāk nekā divas stundas ilgušo uzstāšanos 1. martā Krievijas Federālās sapulces pārstāvjiem atspoguļoja Krievijas TV “Doždj”. Lasiet šeit.

Lauristina: vienam igaunim jābūt līdzvērtīgam 2000 ķīniešu

Ja nu kādam var paprasīt novērtēt Igaunijas stāvokli uz simtgades sliekšņa, tā ir Marju Lauristina. Par spīti tam, ka viņas tēvs 1940. gadā bija Igaunijas Komunistiskās partijas sekretārs, Lauristina jau 1980. gadā bija starp slavenās 40 inteliģentu atklātās vēstules parakstītājiem, kurā protestēja pret Igaunijas rusifikāciju. 1988. gadā viņa bija starp Igaunijas Tautas frontes līderiem un pēc tam ne brīdi nav pazudusi no valsts politiskās skatuves. 90. gadu sākumā viņa ieņēma sociālo lietu ministra amatu, daudzus gadus bija nacionālā parlamenta deputāte, pēc tam Eiropas parlamenta deputāte. Vienlaikus viņa ir turpinājusi jau padomju laikos sākto socioloģes un komunikāciju speciālistes darbu kā profesore Tartu Universitātē un vadījusi daudzus būtiskus pētījumus par Igaunijas attīstību. Visu šo daudzveidīgos aktivitāšu rezultātā 2015. gadā iedzīvotāju aptaujā viņu nosauca par politiķi ar vislielāko autoritāti valstī.

Satieku Lauristinu Tallinā, neilgi pirms viņas uzrunas jaunajiem mūziķiem saistībā ar valsts simtgadi.

Ko jūs teiksiet jauniešiem?

Es runāšu par Igaunijas būtību – dziesmu. (Smejas.)

Sakarā ar dziesmoto revolūciju?

Ne tikai ar revolūciju. No ļoti seniem laikiem. Pirmais igauņu dzejnieks, kurš patiesībā dzima Rīgā, Kristiāns Jāks Petersons. Viņš bija pirmais students Tērbatas universitātē, kurš paziņoja, ka ir igaunis. Tas bija 1819. gadā, pirms divsimt gadiem. Viņš uzrakstīja ļoti slavenu dzejoli, tas ir iekalts uz viņa pieminekļa Tartu, un tā arī ir dziesma, kuru dziedam Dziesmusvētkos. Dzejolim ir ļoti svarīga daļa — «Kāpēc gan lai šī valoda nespētu uz dziesmas spārniem uzlidot debesīs, lai tur meklētu nemirstību?» Vai tas nav skaisti? Viņš to uzrakstīja pirms divsimt gadiem, kad neviens, neviens, neviens nevarēja pat iedomāties to, [kas kopš tam ir noticis].

Dziesmusvētki ir kopīga lieta gan latviešiem, gan igauņiem.

To saknes, protams, ir vācu kultūrā, bet mēs no tā esam izveidojuši kaut ko ļoti atšķirīgu. Es runāšu nevis par Dziesmusvētkiem, bet par tautas garu. Tas nav saistīts tikai ar pašām dziesmām. Šai tradīcijai ir ļoti svarīga vieta nacionālās kultūras un politiskās prakses izveidošanā Igaunijā, un, pieņemu, arī Latvijā. Koru domāšana ir ļoti nozīmīga prakse. Tā ir kolektīva, tajā pašā laikā ļoti regulēta. Tas balstās gan uz ļoti augstu pašdisciplīnu, gan ļoti augstām garīgām ambīcijām. Tas viss notiek vienlaikus. Ir jāizsakās, cik vien precīzi un izcili iespējams, un vienlaikus ļoti iejūtīgi jāklausās citu balsīs, lai tās skanētu harmoniski. Tas ir kas ļoti sevišķs. Manuprāt, tas ir tik dziļi iegūlies kultūrā, to tik ilgi esam apguvuši, ka, piemēram, ja salīdzinām sevi ar Arābu pavasari vai kādu citu līdzīgu parādību, mēs uzvedāmies kā cilvēki, kas ir pieraduši pie šādas kolektīvas pašizteikšanās bez vardarbības, ar augstu pašdisciplīnu un ar ļoti skaidriem garīgiem mērķiem. Ir interesanti, ka ārzemēs dzīvojošie igauņi tagad veido korus un tautas deju grupas. (Smejas.)

Ja 1991. gada 21. augustā jums būtu iespēja redzēt, ko Igaunija ir sasniegusi 2018. gadā, vai jums liktos, ka ir sasniegts vairāk vai mazāk, nekā gaidījāt?

Noteikti vairāk, ja vērtējam ekonomisko pusi – ienākumu līmeni, dzīves stilu, visu. Bet mēs arī esam zaudējuši vairāk, nekā gaidījām. Cena bija augsta. Pirmajās valdībās un arī agrāk Augstākajā padomē, kad Tautas frontei bija vairākums, mums nebija ne jausmas, ko nozīmē tirgus ekonomika. Mēs nezinājām neko. Mēs nevarējām iedomāties, kā cilvēki uzvedīsies, ja par viņu dzīves centru kļūs naudas skaitīšana. Igauniski tas pats vārds tiek lietots gan naudas skaitīšanai, gan grāmatas lasīšanai. Tāpēc varam teikt, ka agrāk cilvēki skaitīja grāmatas, tagad tie skaita naudu. (Smejas.) Vakar televīzijā bija jauks joks, ka daudzi sūdzas, ka viņiem nepietiek naudas, ko skaitīt, tāpēc ir priekšlikums sūtīt vietējām bibliotēkām naudu, kuru viņi varētu aizdot skaitīšanai/lasīšanai un pēc divām nedēļām atkal atdot kā aizlienētu grāmatu. (Smejas.) Bet mēs nevarējām iedomāties, kā izmainīsies cilvēku uzvedība.

Jūs minējāt ekonomiku, bet kā ir ar drošību un ārpolitiku?

Ar drošību un ārpolitiku lietas bija skaidrākas. Lielajās [neatkarības] kustībās mēs ļoti labi sapratām, ka neko nevarēsim sasniegt bez atbalsta. Mums bija liela pieredze no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem. No Čehoslovākijas pieredzes 1968.gadā mēs zinājām – ja nebūs nekāds Rietumu atbalsts, tad nebūs nekāda atdalīšanās [no PSRS]. Visas šīs kustības un to vadītāji bija ļoti aktīvi, ceļoja un tikās ar [citu valstu] politiķiem. Piemēram, mēs 1990.gadā bijām ASV Senātā uz noklausīšanos, tur bija Savisārs, Landsberģis un Godmanis, es arī biju līdzi. Mēs tikāmies ar dažādiem senatoriem un kongresmeņiem, un bija diezgan grūti viņus pārliecināt, ka šīs mazās Baltijas valstis ir dzīvotspējīgas, ka tās ir vērts aizstāvēt un atbalstīt. No tā viedokļa Baltijas ceļš bija performance, kuras mērķis bija uzrunāt starptautiskos medijus. Mēs to plānojām, diskutējām tieši no šī viedokļa. Tam ir jābūt redzamam, to ir jārāda CNN, un ir jābūt ļoti skaidrai, vienkāršai vēstij, kura atbilst Rietumu demokrātiskajām vērtībām – nevardarbība, pašorganizācija, disciplīna un spēcīga, kopīga tautas griba. Vēsts bija ļoti skaidra. Mēs ļoti labi apzinājāmies, ka mums ir vajadzīgs atbalsts, un jau no paša sākuma bija mērķis – pievienoties NATO, pievienoties Eiropas Savienībai. Par to nebija jādiskutē.

Jūs teicāt, ka arī zaudējumi bijuši lielāki, nekā gaidīts.

Morālie zaudējumi. Cilvēki jau ļoti agri sāka izteikties ļoti dramatiski, jau 1992. gadā. Mēs universitātē veicām diskursa analīzi – kā cilvēki izteicās par izmaiņām sabiedrībā. Jau 1991. gada beigās, 1992. gada sākumā bija dramatisks diskurss. Kur mēs esam nonākuši?! Mums bija tik augstas vērtības! Kā tas notika? Mēs esam zaudējuši vienotību, zaudējuši ideālus! Visi domā tikai par naudu! Tas sākās uzreiz, jau 1992. gadā.

Otrs pilnīgi negaidītais, kas sašķēla nāciju, bija atšķirīgais ātrums, kādā cilvēki adaptējās jaunajiem apstākļiem, un atšķirīgās spējas izmantot jaunās iespējas. Ļoti traģiski bija tas, ka zaudējām vecāko paaudzi. Tā atbalstīja atbrīvošanas kustību, bija klāt visos lielajos mītiņos. Visus piecdesmit [okupācijas] gadus tie saglabāja dzīvu atmiņas, cerību un apņēmību. Tad, kad tas tika panākts, viņi pēkšņi sajuta, ka ne tikai viņi paši vairs nav vajadzīgi, bet viņu pieredze tika stigmatizēta. Viņi bija cilvēki no pagātnes. Tas bija tiešām briesmīgi. Kulturāli un morāli bij ļoti grūti to pārdzīvot. Liela daļa viņu to nespēja. Tad radās tas, kas mums nekad nav bijis – paaudžu plaisa. Mums tāda nekad nebija bijusi. Sabiedrības sadalīšana tā sauktajos uzvarētājos un zaudētājos. Tas viss bija negaidīti. Pilnīgi neviens to nevarēja iedomāties. Mēs nevarējām iedomāties, ko nozīmēs tīri ekonomiska konkurence, kura balstās tikai uz naudu, uz iešanu tikai pa šo ceļu, neskatoties uz citiem cilvēkiem. Tas bija negaidīti.

Tagad kā profesore, kas skatās uz jauniem cilvēkiem, varu redzēt, ka mēs jau ieejam jaunā stadijā. Ir jauna, brīvu cilvēku paaudze, kura ir jau dzimusi šajā sabiedrībā, un redzam kaut ko, ko zināmā mērā var salīdzināt ar to, kas notika Rietumos sešdesmitajos gados. Tā bija pēckara sabiedrība. Cilvēki bija karojuši, cietuši, un tad viņu bērni pēkšņi sāka dumpoties pret patērētāju sabiedrību, vēlējās citas vērtības. Mēs to nevaram atkārtot, tas nav atkārtojams, tomēr strukturāli ir lielas līdzības. Es skatos uz mūsu studentiem, deviņpadsmitgadīgajiem. Viņi dzimuši jau šīs neatkarības laika vidū un viņi visu to uztver viegli, viņus sevišķi neietekmē šī konkurence. Igaunijā situācija ir līdzīga Latvijai – ja skatās uz ģimeņu uzvedību, tad nabagas ģimenes ļoti daudz iegulda bērnos. Katram bērnam ir jābūt datoram, apmācībām, ceļojumi ar savām skolas klasēm. Ja salīdzinām vecāko paaudzi un jaunāko paaudzi, tad jauniešu skaits zem nabadzības sliekšņa ir salīdzinoši mazs, savukārt daudz lielāka daļa vecāku cilvēku atrodas zem šī līmeņa. Var redzēt, ka jaunā paaudze ir laimīga – ne jau muļķīgā veidā, lai gan ir arī tādi -, bet viņi nav saspringuši, viņi meklē citas vērtības, piemēram, doties uz Āfriku vai ko tādu. Viņi neuztraucas par republiku, par Igauniju. No vienas puses, tas ir jauki, bet no otras – vecākā paaudze sāk uztraukties. (Smejas.) Viņiem viss ir vienkārši, viņiem tas viss ir pašsaprotams, nav ko uztraukties. (Smejas.)

Visās trijās Baltijas valstīs bija milzīgs nevienlīdzības pieaugums, ienākumu nevienlīdzība mūsu valstīs tagad ir starp lielākajām ES. Vai tas bija neizbēgami? Vai kaut ko varēja darīt, lai to mazinātu?

Cilvēkiem vienmēr patīk prasīt – vai kaut ko varēja darīt citādi? Tas ir jāprasa Dievam. Kāpēc viņš nedarīja kaut ko citādi? Mēs nebijām dievi. Mēs neiedomājamies visus mehānismus, kuri sāks darboties. Mēs neiedomājamies, ka tas, ko vēlējamies panākt – ātru privatizāciju, pievienošanos Rietumu struktūrām – neizbēgami radīs arī šo ļoti strauji pieaugošo plaisu. Mēs pat neiedomājamies, ko nozīmētu pensiju sistēmas izveidošana.

Es biju sociālo lietu ministre. Es saņēmu ministriju laikā, kad bankās nebija naudas, lai izmaksātu pat tās nožēlojamās pensijas, [kas tolaik bija]. Cilvēki stājās rindā četros no rīta, lai saņemtu naudu. Tad ieviesa kronu, un tad tā gadījās, ka mums vispār nav naudas pensijām. Agrāk pensijas visas nāca no Maskavas budžeta, un algoritms bija politisks. Padomju vara teica, ka mēs esam pasaules vishumānākā valsts, mēs [pensijā] maksājam 80% no iepriekšējās algas. Bums! Es strādāju trīsdesmit vai četrdesmit gadus, un tad vēl bija noteikts, ka pēdējo gadu algu īpatsvars aprēķinā ir daudz lielāks. Tāpēc varēja uztaisīt mākslīgi lielāku algu pēdējos divos gados, un tad bija ļoti jauks ienākums. Tu stāvēji rindā divdesmit gadus, lai būtu tiesības nopirkt mašīnu, tu gaidīji rindā uz dzīvokli, bet beidzot tu esi pensionējies, tev ir mašīna un dzīvoklis, un tu esi labi nodrošināts. Bet tad no vienas dienas uz otru degvielas cena ceļas, un, lai gan tev ir mašīna, tev nav degvielas. Tev ir jauks dzīvoklis, bet tad ir jāmaksā par ūdeni un apkuri. Tu nevarēji to atļauties. Tad kāds teica – tu taču esi viens pats tajā divu vai trīs istabu dzīvoklī. Kāpēc tu to nepārdod? Tagad ir tirgus! Bet kā es varu pārdot savas mājas? Tās ir manas mājas! Tas bija absolūts šoks. Tad uzrodas jauni cilvēki bez jebkā un sāk taisīt visādu biznesu. Igauniski bija izteiciens – iejāt bagātībā, tas ir – ātri kļūt bagātam. Viņi varēja darīt vai pārdot pilnīgi jebko, tai skaitā paši sevi, un tas daudziem citiem bija pilnīgi neiedomājami.

Tāpēc pirmā desmitgade bija īsts kultūras šoks. Tas bija ekonomisks veiksmes stāsts, mēs saņēmām ielūgumu iestāties NATO un ES, bet tas iedragāja [dzīvi] pusei iedzīvotāju. 2000. gadā mums bija pirmais protestu gads. Sociālo zinātņu pētnieki tad izdomāja terminu «divas Igaunijas». [Tās pastāvēja] ne tikai ekonomiski, bet arī skatoties uz iespējām, tiesībām. Tas bija ļoti dramatiski.

Tomēr man arī jāsaka, ka šis spiediens, fakts, ka nebija naudas izmaksāt pensijas 80% līmenī no algas, mums lika vairāk pievērsties citiem veidiem, kā mīkstināt [šos efektus]. Piemēram, mums tagad ir PISA [izglītības rezultātu] pētījumi, kuros Igaunijai ir vieni no labākajiem rezultātiem, vissvarīgākais no tiem atklājas, kad tiek vērtēta sociālo atšķirību ietekme uz eksāmenu rezultātiem. Respektīvi, šīm atšķirībām [Igaunijā] ir vismazākā ietekme. Šajā ziņā mums ir gluži vienlīdzīga un taisnīga izglītības sistēma. Mēs to apzināti saglabājam.

Bija arī vēl viena lieta, kuru darījām tāpēc, ka zinājām, ka šī plaisa ir jāsamazina. Jau 1997. gadā es biju grupā, kura rakstīja Igaunijas attīstības scenārijus. Tas bija laiks, kad Tomass Ilvess un Lennarts Meri sāka runāt par visu, kas saistīts ar digitālām tehnoloģijām un internetu. Starp scenārijiem bija tas, ko saucām par «lielo lēcienu». Vēlāk to nosauca par «tīģerlēcienu», to realizēja valdības programmas ietvaros. Par spīti tam, ka Igaunija tolaik bija ļoti nabadzīga valsts, absolūti nabadzīga, IKP uz cilvēku bija 37% salīdzinājumā ar ES vidējo līmeni, mēs tomēr izdevām milzīgus budžeta līdzekļus, lai nodrošinātu katrai valsts skolai datorus. Pat visizolētākajās salās, visur, katrā skolas datorklasē. Tas bija eStonia sākums, 1997. gadā. Mēs iedomājamies, ka šajā jaunajā jomā, kurā visiem ir lielāka brīvība, varam piesaistīt jaunus resursus un ka tas nav tik ļoti saistīts ar naudu, bet ar to, kas cilvēkiem ir galvās.

Ja salīdzina Latvijas un Igaunijas vēsturi, ir sajūta, ka igauņi vienmēr ir soli priekšā. Tā tas bija pirms simt gadiem, kad jau 1919. gadā tika pieņemta konstitūcija un veikta agrākā reforma, tā arī pēc 1991. gada, kad Igaunijā ātrāk notika pirmās vēlēšanas, nacionālās valūtas ieviešana, privatizācija. Vai jūs to varat izskaidrot?

Varētu būt dažādi skaidrojumi. Viens saistīts ar kaimiņiem. Mēs esam jūsu Somija. Mūsu Somija ir Somija. Ja varu izteikties pavisam ciniski, igauņus ir dzinusi uz priekšu skaudība. (Smejas.) Mēs visu padomju laiku kopš 1958. gada varējām katru dienu skatīties televīzijā somus. Katru mīļu dienu mūs grauza skaudība un dusmas. Tas bija ļoti mobilizējoši. (Smejas.). Mēs esam tik līdzīgi gan valodas ziņā, gan citādi un pirms kara nebijām tik atšķirīgi. Tad pēkšņi – tāda plaisa. Somija ir viena no pasaules bagātākajām valstīm. Kā tas varēja notikt? Viņi taču bija nabagi. Trīsdesmitajos gados zviedri uz somiem skatījās kā uz tiešām nabaga kaimiņiem. Un kas viņi ir tagad! Tas bija motivējoši pozitīvā nozīmē – ja viņi var to izdarīt, tad kāpēc mēs to nevaram? Tā ir viena lieta.

Otra, varbūt kļūdos, bet igauņu raksturs, manuprāt, ir vairāk… Jūs ļoti priecājaties, ka jums ir saites ar sanskritu, bet mums nav nekādas sanskritu valodas. Mums ir tikai ļoti garlaicīgi, pelēki akmeņi, [blakus] klusējošie somi – nekā pacilājoša. Mēs sevišķi neprotam relaksēties, tāpat kā somi. Mēs gremdējamies darbā, pēc dabas mēs esam darbaholiķi. Tas ir gan labi, gan slikti. Mūsu raksturs bieži vien ir skarbs un raupjš. Ja kaut kas ir izlemts, tad nav vairs ko pļāpāt. Vienkārši dari! Tādu raksturu, kuru, iespējams, arī Latvijā radīja tie septiņsimt vai cik tur gadi, kad tiešām bijām zemnieku tautas. Tā ir zemnieka attieksme. Bet ir arī dziedāšana, tātad, ja atpūties, tad arī to dari ar visu sirdi. [Trešais] – mēs bijām labāk sagatavoti jau padomju laikā. Gan ekonomikā, gan sabiedriskās zinībās bija cilvēki, kas mēģināja veidot kaut kādus modeļus un izmantot iespējas un atrasta nišas. Somu kaimiņi tādā ziņā bija ļoti svarīgi, jo mēs no viņiem saņēmām ļoti daudz zināšanu. Varējām lasīt rakstus un grāmatas somiski un runāt ar somiem, tāpēc šo pieredzi saņēmām nepastarpināti.

Jums jau bija kontakti ar somiem padomju laikos?

Mums [Tartu] Universitātē bija kontakti ar Tamperes Universitāti jau kopš 1970. gada. Tā kā mēs varējām lasīt somiski, bet krievi nevarēja un tāpēc nevarēja to kontrolēt, mēs, piemēram, kopš 1972. gada saņēmām viņu akadēmisko žurnālu par komunikāciju zinātni, kas bija mana specialitāte. Somi ir ļoti naski uz visa Rietumu kultūrā svarīgā pārtulkošanu, tāpēc mēs somu tulkojumā dabūjām lietas, kuras nebija pieejamas krieviski. Piemēram, es lasīju Hābermāsu un Burdjē somiski. Tāpēc visādas zināšanas – menedžmenta teorijas, ekonomiskās teorijas – bija pieejamas, un mēs bijām labāk sagatavoti. Mēs bijām dusmīgāki, motivētāki. Turklāt, jo mazāks, jo labāk. Mēs bijām kompaktāki, tā mēs varējām labāk [ar savām idejām] noklāt visu teritoriju. Piedodiet, bet šķiet, ka nācijas celšanā mēs bijām nedaudz priekšā.

Jau sākot no 19. gadsimta?

Jā. Atšķirības starp dažādiem reģioniem nebija tik lielas. Vēl vairāk – 19.gadsimtā Dienvidigaunijai bija vadošā loma, Tartu bija zinātnes un kultūras attīstības centrs. Tāpēc mums bija lielāks līdzsvars. Un tad vēl, pēdējais, bet ne mazāksvarīgākais – krievi. Jums to vienkārši bija vairāk, un viņi bija kaujinieciskāki, jo jums bija lielāka militārā rūpniecība. Tas bija ļoti izšķirošs faktors. Mūsu krievi pēc robežas aizvēršanas tika atstāti bez vadības. Visi ģenerāļi, kuri vadīja lielās militārās rūpnīcas, bija aizbēguši, un krievu proletariāts palika bez vadītājiem. Mums tādā ziņā nebija tas, kas Latvijā ir acīmredzams, – konkurence starp etniskām elitēm. Mūsu krievu minoritāte neveidoja saliedētu kopienu. Tātad – ir atšķirības, kuras no ārpuses nav redzamas, bet no iekšpuses mēs tās pamanām, un, kad sociologi salīdzina Igauniju ar Latviju, ir redzams, ka igauņi bija nedaudz savstarpēji saskaņotāki, tāpēc arī nedaudz vairāk spējīgi sākotnēji ātrāk virzīties uz priekšu. Vēlāk viss kļuva ļoti līdzīgs, bet svarīgi bija pirmie pieci gadi, un tajā laikā mēs bijām spējīgāki taisīt ātro startu.

Kas patlaban ir lielākie izaicinājumi Igaunijai un citām Baltijas valstīm?

Mums ir kopīgi izaicinājumi. Kā vienmēr – mazuma izaicinājums. Tas ir gan slikts, gan labs. Esmu pārliecināta, ka nākotne pieder mazām nācijām, mums tikai tas pašiem jāsaprot. (Smejas.) Ja nāk kaut kas liels, milzīgs, kā Ķīna, tad vienmēr būs mazas nišas, vietiņas, kur lielais neskatās vai nejūt, un mazais tur var daudz ko izdarīt. Mums ir arī holistiskāka izpratne par sistēmu, par politiku, ekonomiku, kultūru, jo esam mazi un ātri saņemam atgriezenisko saiti, ātri visu apzināmies. Ne jau tādā nozīmē, ka esam filozofi, bet viss tiek ātri apzināts. Visticamāk, nepieļausim lielas kļūdas, jo ātri uztveram jau mazās.

Viens liels izaicinājums, kuru izjūtam, un droši vien tas pats ir arī Latvijā, ir bažas, ka varam iekrist vidējo ienākumu slazdā. Pat sliktāk – es teikšu, ka slazds varētu būt divas trešdaļas vai trīs ceturtdaļas [no vidējā]. Mēs esam pie trim ceturtdaļām no ES vidējā līmeņa, un daudziem cilvēkiem šķiet, ka tas ir gana labi. Tāda attieksme ir ļoti slikta, jo tā demotivē.

Vai jūtat, ka šāda attieksme sāk izplatīties?

Neapšaubāmi. Daudziem tā jau ir. Tie, kas nav nabagi, kuri necieš, kuriem jau ir jaukas mājas un villas, un ceļojumi, domā – kāpēc man būtu kaut kas jāiegulda kopējā attīstībā?

Mazums ir arī saistīts ar intelektuālo resursu nepietiekamību. Ja esat 100 miljoni, tad ir daudz lielāka varbūtība, ka būs 1000 ģēniju, nekā tad, ja esat tikai miljons.

Taču, ja esat tikai miljons, katram ir iespēja izcelties.

Jā, tā ir liela iespēja. Es vienmēr saku studentiem – ja esam miljons, bet ir divi miljardi ķīniešu, tad vienam igaunim ir jābūt līdzvērtīgam 2000 ķīniešu. (Smejas.)

Jūs nepieminējāt drošību kā izaicinājumu.

Drošība ir tāda, kāda tā ir. Ir daudzas lietas, kuras mēs tur nevaram ietekmēt. Taču viens, ko nekad nevaram atļauties, ir zaudēt modrību un teikt – tagad ir O.K., tagad esam NATO un kur tik vēl, tagad tā ir viņu atbildība. NATO un ES ir mūsu atbildība, mums tur ir jādara tas, ko varam izdarīt. Esam daudz paveikuši. Jums tagad Rīgā ir NATO Stratēģisko komunikāciju izcilības centrs. Mēs visi kopā – latvieši, igauņi, lietuvieši, poļi, visi sākām runāt par šo nepieciešamību. Es pati par to daudz runāju. Sākumā viņi uz mums skatījās ļoti dusmīgi, teica – jums nevajag tā runāt par Krieviju. Taču divu gadu laikā panācām, ka Eiropas Parlaments pieņem rezolūciju, ka ir nepieciešamas stratēģiskās komunikācijas, kas vērstas uz Krieviju. Daži teica – jūs nedrīkstat vienā ziņojumā likt ISIS un Krieviju! Mēs prasījām – kāpēc nē? Un beigās to ierakstīja, un par to nobalsoju. Tas ir mūsu darbs to izdarīt. Ja mēs, Baltijas valstis un Polija, to nebūtu darījuši, tas vienkārši nebūtu noticis.

Vai NATO sabiedroto spēki mūsu valstīs. Nebija tā, ka cilvēki Vašingtonā sēdēja un teica: o, dosimies uz Baltijas valstīm un uz Poliju, tas ir tik svarīgi. Nē! Līdz pašam pēdējam brīdim viņi teica: nē, tas ir riskanti, mums tas nepatīk. Ja mēs visi kopā nebūtu runājuši, skaidrojuši, spieduši, vaicājuši, un, ja nebūtu Ukrainas, tad nekā nebūtu. Ir svarīgi paskatīties uz 1989. un 1990. gadu. Noteikti arī Latvijā ir tie «viedie», kas saka: ak, jūs zināt, tā visa ir ģeopolitika. Nav nekādas nozīmes, ko jūs tur darāt vai runājat, tā dziedošā revolūcija un viss pārējais. Bet tad paskatieties uz citām valstīm, kuras nekustējās, kā mēs. Paskatieties uz Ukrainu. Mēs bijām tajā pašā situācijā, Ukraina varbūt pat bija labākā stāvoklī, jo ir tik daudz bagātāka par mums. Un kur viņi ir?

Cik norūpējusies esat par to, kas notiek Eiropas Savienībā un ASV sakarā ar populisma pieaugumu?

Eiropas Savienībā lietas nav tik sliktas, kā dažiem šķiet. Tagad ir stilīgi runāt – ES, ak vai, ak vai! Taču ES ir 28 valstis. Piekrītu, ka valstīm nav draugu, tām ir intereses, tomēr intereses mainās. Pirmkārt, daudzām dalībvalstīm tagad [ir robeža ar Krieviju], kas tā agrāk nebija. Tagad ir Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Bulgārija, Rumānija, Polija, Slovākija. Ir daudzas valstis, kurām šī ir realitāte. Ir arī jauna situācija sakarā ar Breksitu. Ja skatāmies uz ES bez Lielbritānijas, tad ir palikuši vācieši, kuri var sasmaidīties ar krieviem, cik patīk, kad viņi apmeklē Maskavu, bet mēs zinām, ka sirdī viņi ļoti precīzi zina, kas ir īstais drauds. Ir arī cita situācija saistībā ar Ameriku. Zināmā mērā Tramps panāca kaut ko neticamu. [Viņa ievēlēšana] bija signāls pamosties. Kad mani ievēlēja Eiropas Parlamentā 2014. gadā, runāt par kopēju aizsardzības politiku bija pilnīgi izslēgts. Tagad pēc Ukrainas un Trampa visi saka – tā ir prioritāte! Tā ir prioritāte! Es to nebūtu varējusi iedomāties 2014. gadā.

Viens no neatkarības kustību dzinējspēkiem 80. gadu beigās bija bailes par nacionālo identitāti, gan igauņi, gan latvieši baidījās, ka varētu izzust. Tagad šīs bailes atkal tiek piesauktas. Vai varēsim nosvinēt arī 200 gadu jubileju?

Tas ir galvenais jautājums, ko visi tagad prasa. Svinam simtgadi, un katru dienu avīzēs parādās jautājums – kā būs ar nākamajiem simt? Vai svinēsim arī divsimto jubileju? Tas parādās katru dienu. Domāju, ka tas ir ļoti labi, ka cilvēki sāk uzdot šo jautājumu, jo tad nākamais jautājums ir – kādi varētu būt mehānismi, [lai tiktu līdz 200 gadiem]?

Parādījās populisti, kuri paziņoja – mēs esam pret masu migrāciju! Visi atbildēja – jā, mēs arī! Bet sanāca tā, ka mēs uz Igauniju atvedām 100 bēgļus, un 70 aizbrauca prom. Tātad sanāk, ka tie 30 – tā ir tā masu migrācija. Tad cilvēki sāka brīnīties – kāpēc viņi brauc projām? Kāpēc viņiem nepatīk Igaunija? Igaunija ir tik jauka! Tātad [biedēšana ar masu migrāciju] bija blefs.

Plašāk skatoties, vai 21.gs. tādas mazas tautas kā mūsējās var saglabāt nacionālo identitāti?

Par to mēs strīdamies ar mūsu nacionālkonservatīvajiem. Labākais veids, kā saglabāt nacionālo identitāti, ir tāds pats, kāds ir bijis visā mūsu vēsturē, – spēcīgi uzturēt un dialogā ar citiem attīstīt pašiem savu kultūru. Mēs attīstījāmies paralēli vāciešiem. Bez šī dialoga mums nebūtu Dziesmusvētku, nebūtu literatūras, nebūtu nekā. Mēs sēdētu mežā un vilktu: ūū-āā-ūū-āā. Mēs nespējām attīstīt kultūru izolētībā. Cilvēks nespēj pat runāt, ja nesatiek citus. Tāpēc mums ir jāsaglabā mūsu spēja būt citiem interesanti. Ja mēs tikai “lasīsim naudu”, un mums nav tik daudz naudas, cik Šveicē, tad mēs nebūsim interesanti, un mūsu vienīgā iespēja ir būt interesantai kultūrai. Spēt parādīt, ka to ir vērts saglabāt, mācīties, ka ir vērts te braukt un ar mums runāt, jo te ir tik interesanti, tik unikāli, tik atšķirīgi, tik radoši.

Tā ir mūsu iespēja, bet ir trīs draudi. Pirmā – mums dažās lietās ir pārāk zemi standarti. Mēs esam gatavi pieņemt lietas, kuras ir viduvējas. Otrs – neoliberālajā vai tirgus vērtību orientācijā mēs esam zaudējuši izpratni par kultūras vērtību. Par to ir jauki runāt, kad notiek Dziesmusvētki, bet starp svētkiem redzam, kā izplešas antiintelektuālisms. Ir tāda attieksme – kāpēc rakstniekiem ir vajadzīga nauda? Viņiem taču patīk rakstīt, lai raksta, kāpēc viņiem no valdības vajag naudu? Ir nostāja, ka sports ir daudz svarīgāks par literatūru un par zinātni. Daži saka – mēs esam maziņi, tā vai tā nevaram sacensties ar Ameriku, kāpēc mums būtu jāliek mūsu – mūsu! – nauda kaut kādās universitātēs? Šāds antiintelektuālisms, pret kultūru vērsta attieksme izplešas. Interesanti, ka tieši nacionālkonservatīvie rakstījuši – kad būsim pie varas, pārtrauksim valsts atbalstu teātriem, jo sevišķi tiem, kuri seko Rietumu liberāļu, globālisma ceļam. Trešais – angļu valoda, gatavība uz to pāriet. Ir jocīgi, ka cīnījāmies par savu nacionālo valodu universitātēs un visur citur, teicām, ka ir jābūt nacionālajai valodai no bērnudārza līdz universitātei. Tagad saka – mums ir jābūt angļu valodai! Ne jau igauņu valodai un angļu valodai. Nē – angļu valodai ir jābūt pirmajā vietā. Tas varbūt nav tik bīstami augstākajā zinātniskajā līmenī, bet ir bīstami, ja nolaižas līdz bērnudārziem un skolām. Caur internetu angļu valoda tagad nonāk līdz katram bērnam. [Amerikā dzīvojošais] profesors [politologs] Reins Tāgepera pirms dažām nedēļām intervijā teica, ka viņš tagad Igaunijā jūtas, it kā visi te ir kļuvuši par trimdas igauņiem. Viņš savulaik ASV uztraucās, ka bērni runā angliski, un tagad redz, ka [Igaunijā] bērni savā starpā runā angliski.

Lai viņi runā angliski, ja vienlaikus runā ļoti labi igauniski vai latviski. Slikti, ka ikdienas sarunas, sevišķi sociālajos medijos, jau ir kaitīgas igauņu valodas kvalitātei. Pat ja viņi runā igauniski, kvalitāte ir zema. Pirms dažām nedēļām bija liels skandāls, kad izglītības ministrs paziņoja, ka vidusskolas beigšanas valodas un literatūras eksāmenā rakstiskajā daļā vairs neskatīsies uz gramatikas kļūdām. Tas izraisīja lielu vētru medijos.

Kāpēc nacionālkonservatīvie gūst atbalstu?

Viņi izmanto to cilvēku emocijas, kuri tiešām nesaprot, kas notiek pasaulē, kuri ir tiešām nobijušies un dusmīgi. Tā viņi vāc balsis viszemākajā līmenī. Tomēr jācer, ka viņi ir sasnieguši savu maksimumu. Mazām valstīm ir veselīgs pašsaglabāšanās instinkts, mēs saprotam, ka mums visbīstamākais ir palikt vieniem pašiem. Ja viņi runā pa izolacionismu un Rietumu demokrātijas neievērošanu, tad šis veselīgais pašsaglabāšanās instinkts saka priekšā – tas ir visbīstamākais, ko mēs varētu izdarīt.

Kā Igaunijā iet ar padomju laikos iebraukušo integrāciju?

Ja prasa cilvēkiem – vai jums patīk krievi? – tad viņi kaut ko noņurd. Bet, ja prasa – vai jums patīk Taņa Mihailova, kas [2014. gadā] pārstāvēja Igauniju Eirovīzijā -, viņi atbild: o, viņa ir lieliska! Mēs tagad ar krieviem visdažādākās jomas kontaktējamies ļoti dabiskā veidā, kas agrāk nebija iespējams. Tagad redzam, kas ir un kas nav iespējams. Ir absolūti neiespējami, ka 100 000 par 60 gadiem vecāki cilvēki pēkšņi sāks runāt igauniski. Mums jādomā, ko ar to darīt. Bet integrācija notiek kā daļa no ikdienas dzīves. Trūkst darba spēka, un krievu skolās jaunieši labprātāk mācās fiziku un matemātiku nekā igauņu skolās. Viņi iesaistās tehniskās specialitātēs un runā igauniski, jo jauniešiem ir normāli runāt igauniski, vismaz lielākā daļa runā igauniski.

Kā Igaunija ir tikusi galā ar padomju mantojumu, kas tomēr veido pusi no šiem simt gadiem? Jautājums jums varētu būt sevišķi aktuāls, ņemot vērā ģimenes vēsturi.

Mēs ļoti skaidri no tās norobežojamies. Jūs minējāt manu ģimeni. Es atklāti un publiski ļoti skaidri no tās pagātnes norobežojos. Tas ir svarīgi, jo nedrīkst būt pelēkās zonas, kur visu laiku esi gan šis, gan tas. Ir vēl tādi cilvēki. Viņi sūdzas – kāpēc tika piebeigti kolhozi? Mums bija tik laba lauksaimniecība. Bet tad viņiem sāk prasīt – kur jūs pirkāt degvielu? Kur minerālmēslus? Viņiem jāatbild, ka to dabūja no Maskavas. Tas ir negaidīti, ka tieši šobrīd šīs balsis kļūst spēcīgākas nekā pirms pieciem septiņiem gadiem. Tas varētu būt saistīts ar to, ka ne tikai jauni cilvēki, bet arī mēs paši esam daudz kritiskāki pret to, kas mums ir. Nav vairs oficiāla pienākuma uzturēt pozitīvu attieksmi. Tad arī tiem citiem paveras iespēja teikt, ka viss izdarītais ir nepareizs, ka te ir neizdevusies valsts. Tas kļūst par ļoti nepatīkamu maisījumu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs Igaunijā šo jubileju nesvinam pārspīlēti. Nav gavilēšanas. Tā ir drīzāk domīga svinēšana.

Tajā pašā laikā, nedrīkstam aizmirst – tas, ka mums ir valsts, ir brīnums. To es arī teikšu jauniešiem – tas ir brīnums. To nevarētu izskaitļot ne ar vienu algoritmu vai ekseļa tabulu, un to nevar uzskatīt par pašsaprotamu. Visi teica – tas nav iespējams. Mums ir jāsaprot, ka mēs visu laiku esam peldējuši pret straumi. Mums ir jābūt kritiskiem pret to, kas mums ir, tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu sasniegtais tiešām ir brīnums. Par to ir jāpastāv, citādi straume mūs aizskalos.