Visvairāk godalgu no ziemas spēlēm Phjončhanā pārveduši norvēģi. Taču tas pastiprinājis šķietami dīvainu nacionālu nervozitāti: vai mēs uzvaram pārāk bieži?
Pārspējot pat visiedomīgākās cerības, norvēģi ir sagādājuši izcilāko sniegumu ziemas olimpisko spēļu vēsturē: 39 medaļas, no kurām 14 zelta. Līdz ar to piecu miljonu nācija apsteigusi tādas sporta lielvalstis kā Vācija un ASV.
Citās zemēs šāds iznākums būtu iemesls neprātīgām ielu ballītēm, kur pat svešinieki sasveicinās, cits ar citu sasitot plaukstas. Taču ne Norvēģijā. Tur svinības līdz šim bijušas pavisam piezemētas. Šķiet, visemocionālākā izpausme bijusi priekpilna klaigāšana televīzijas tiešraidēs.
«Mēs vienmēr gribam uzvarēt,» saka TV sporta komentētājs Fredriks Oklands. «Taču svarīga mūsu kultūras sastāvdaļa ir pieticība. Turklāt norvēģiem diez ko nepatīk izklaides ārpus saviem mājokļiem.»
Ja vien tās nav Konstitūcijas dienas svinības, par jebkuru citu līdzpilsoņu izrādīšanos norvēģi rauc degunu. It īpaši tas attiecas uz turību, un, kā zināms, Norvēģija ir viena no vislabāk pārtikušajām valstīm pasaulē. Neviens necer, ka tiks rīkota kāda īpaša goda parāde no spēlēm pārbraukušajiem sportistiem, kuri līdzi atvedīs 14 medaļas distanču slēpošanā, septiņas kalnu slēpošanā, sešas biatlonā, piecas lēkšanā no tramplīna un četras ātrslidošanā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.