Anneles antoloģija

Annele Slišāne. Foto — Jēkabs Kalvelis, Picture Agency
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

Pirms diviem gadiem Annele Slišāne izdomāja: izveidos 100 neparasta dizaina paklāju Latvijas simtgadei. Māksliniece, skolotāja, piecu dēlu māte un topošā dūla auž pat no nātrēm, cūku pupām un putraimu maisiņiem

Te man uzrakstīts, lai neaizmirstu par sarunu — Annele stellēs roku cenšas pagriez tā, lai neredzētu tintes pēdas. Krāšņa un hipsterīga, viņa sapurina dredus, kleitu ar puķes aplikāciju esot šuvusi speciāli izstādes atklāšanai. Kopš pagājušās nedēļas Jūrmalas pilsētas muzejā aplūkojama daļa no Anneles Slišānes austajiem 100 dečiem Latvijai. Ar šo ideju, kas jau eksponēta citās izstādēs un feisbuika profilā Anneles zeme, viņa pat divās nominācijās pieteikta Boņuka balvai par ieguldījumu Latgales kultūrā: Gada sniegums vizuālajā mākslā un Gada amatnieks.

Dečus, kā Latgalē sauc paklājus vai segas, Annele auž ne tikai no tekstila un augu šķiedrām, bet no visiem iespējamajiem otrreiz izmantojamajiem materiāliem: VHS videolentēm, saplīsušām audioaustiņām, velosipēdu kamerām. Latvijas Mākslas akadēmijas neseno karnevālu dekorēja Anneles gleznas, kuru pamatne tapusi no žurnālu strēmelēm un izlietotiem maizes maisiņiem. «Man vislabāk garšo Ķelmēnu maize, viņiem maisiņi ir bez zīmējuma, bet Hanzas maizes maisiņiem ir sarkanas malas kā Rucavas brunčiem, tie labi nolasās. Zeltenes baltmaizei — zils un dzeltens,» runā eksperte. Uzreiz piekodina, lai sataupu maisiņu aizdares stīpiņas. Arī tās plānots ievīt kādā dečī.

Grūbu, griķu, rīsu, makaronu un auzu pārslu iepakojumus, kas izmantoti Jūrmalas izstādē, sakrāt nav bijis tik sarežģīti. Annelei ar vīru Kasparu ir pieci puikas no divu līdz nepilnu 20 gadu vecumam: Jumis, Jurģis, Kajs, Uldis, Uko.

«Vakar, ejot prom no izstādes, gandrīz saraudājos — mazais puika pie katra deča pieskrien: atā pateicu!» Annele smejas. «Tik ļoti jūt, ka tā ir daļa no manis. Kādreiz ielien klēpī, kad aužu. Abi audām 64. deči no rotaļlietām, ko sapirku Otrajā elpā — lācis un kas tur…»

Annelei ir tāds joks: daudzbērnu mātēm Dievs diennakti papildina ar 25. stundu.

Intervijas dēļ palaidusi garām nodarbību Mākslas akadēmijā, kur studē tekstila nodaļas maģistrantūrā, viņa todien plāno novadīt vizuālās mākslas studiju bērniem un pulciņu Dizains un tehnoloģijas Rīgas Angļu ģimnāzijā. «Pēc tam gan iešu mājās aust: piektdienās man vīramāte pieskata visus maziņos,» priecīgi paziņo. Vakarā — uz akadēmijas karnevālu.

Vēl Annelle mācās par dūlu. Aizrautīgi runā par kosmosa likumiem, kas nosaka bērnu ieņemšanu un nākšanu pasaulē. «Visādas sazvērestības teorijas. Padomju laikā mazuļus ņēma nost no krūts, lai viņi sajustos pamesti. Aizaug bērni bez piesaistes sajūtas, tādus ir vieglāk vadīt. Pēc tam, protams, ideologi attaisnojās: mammas mīlestība esot tik stipra, ka ejot caur sienām. Bērns varot sajust: mamma ir tajā pašā mājā.»

Esi dzimusi un augusi Viļakā?
Jā, tagad Viļakas novads, senāk — Balvu rajons. Kolhoza centrs, dzīvoklis trīsstāvu mājā. Kad tēvs Antons Slišāns bija kolhoza priekšsēdētājs, tad nosaukumu no Cīņas uz Upīti nomainīja. Tur ir Upītes ciems, Upītes skola, tautas nams. Tēvs izveidoja muzeju. Par skolu, ko mamma ar tēti un arī mēs, visi četri bērni, esam beiguši, pirms nedēļas novads pieņēma lēmumu, ka rudenī slēgs.

Veca koka māja, pavāres vēl joprojām taisa ēst uz malkas plīts… (Anneles acis kļūst valgas.)

Bērnība vienmēr ir vislaimīgākais laiks. Biju teicamniece, tiku uz Arteku. Brīnumains piedzīvojums, Melnā jūra! Tur bija krievi, ukraiņi, baltkrievi, tad — latviete Annele un kazahs Balathans. Mūs visur lika pārī. Igauņu tautastērpos ar kazahu dejojām lietuviešu deju. Tautu draudzība! Kad Latvija kļuva brīva, kontakti nobruka. Mums abiem bija 17—18 gadu, sarunājām satikties Maskavā Sarkanajā laukumā ar ziliem baloniem, bet mani vecāki nepalaida. Tēvs teica, ka pārāk nedrošs laiks.

Mamma skolā bija iedibinājusi folkloras tradīcijas, tētis, līdzīgi kā Rīgā Dainis Stalts, 80. gadu beigās visā apkaimē dibināja folkloras ansambļus — gan Upītē, gan Šķilbēnos, gan Rekavā ierakstīja lentē sievas, kad dziedāja. Tagad brālis Andris Slišāns ar sievu ir pārņēmis folkloras tradīcijas.

Bet mēs ar ģimeni mammas dzimtajā mājā pa vasarām dzīvojam, braucam brīvdienās, Ziemassvētkos. Kā brīvdabas muzejā — sētā ir četrstūra apbūve. Tur arī man ir stelles.

Aust sāki bērnībā Latgalē?
Kolhoza laikā mamma kādu laiku strādāja bibliotēkā un ielika iekšā babas (Latgalē tā sauc vecmāmiņu) stelles. Tad mēs, meitenes, audām dvieļus. Maziņas, vēl deviņgadīgajā skolā gājām! Baba vairs neauda, viņa bija slima. Kolhoza laikā visas babas bija nodzītas. No rīta uztaisīja ēst, izdarīja mājas darbus, pēc tam — visu dienu kolhozā, vakarā atkal mājas darbos.

Skolā matemātikas skolotāja mums mācīja ar celu dēlīšiem aust Abrenes tautastērpa jostas. 1988. gadā kopā ar Upītes sievu ansambli festivālā Baltica Rīgā gājām gar krastmalu, man bija 13 gadu, dziesmotā revolūcija, Latvijas karogi!

Vai toreiz domāji, ka dzīvosi Rīgā?
Pati par sevi smejos, piemēram, brauc tramvajā un domā, kā tu pupas stādi. Vai lasi puķes. Ķermenis ir tikai te. Esmu te darba un studiju dēļ.

Atnācu studēt uz fizmatiem. Gribēju būt zinātniece. Vidusskolā visās eksaktajās zinībās — fizika, matemātika, ķīmija gāja labi, bet Daugavpils Universitātē togad pieņēma tikai krievvalodīgo grupu. Pa vidu vēl pabeidzu tūrisma skolu, ar komandu sākām aktīvo nometņu kustību, tādas Raibās dienas nometnes.

Pēc tam iestājos mākslas pedagogos. Visu laiku biju domājusi, ka varētu arī fiziku mācīt, teiksim, ar paštaisītām lidmašīnām — tās lidina un uzņem laiku. Bieži vien bērni atsēž stundas, saprotot — mācītais nekad nebūs vajadzīgs. Gan fizika, gan māksla var būt ļoti saistīta. Visa dzīve ir ļoti saistīta.

Jūrmalas izstādes kuratore Guna Kalnača palielījās: Annele māca arī 3D programmēšanu.
Jā, Angļu ģimnāzijā mācu arī 3D printeri. Tas ir projekts, kas attīsta individuālās prasmes, pulciņš pēc stundām.

Lai ir jēgpilna tā printēšana un mēs nepiesārņotu pasauli ar bejēdzīgiem plastmasas sūdiņiem, izdomāju — bērni, izstrādāsim galda spēļu dizainu! Printēsim, piemēram, pašu dizainētas šaha figūras. Vai savu metamo kauliņu. Mēģinājām arī inženiertehniskos risinājumus. Aparāts, piespied pogu, un izkrīt konfekte! Dažiem izdevās.

Es mācos reizē ar viņiem. Latvijā tiek ražoti 3D printeri, biju uz kursiem.

Kā daudzi tagad pamana, skolotājs bieži neiet līdzi laikam. Viņam ir ērti pierastajā sistēmā — mācīt no grāmatas. Strādāju arī komandā, kas veido jauno izglītības standartu, kompetenču pieeju — tieši dizaina tehnoloģiju jomā.

Tehnoloģijām daudzi skolotāji neuzticas, citi, tieši otrādi, pārspīlē — tagad visu rakstīsim planšetē! Man liekas, ka tehnoloģiju lietošanai jābūt jēgpilnai. Tas nav augstākais punkts, uz ko mums tiekties, bet tikai rīks — tieši tāpat kā šķēres vai ota, vai adata.

Kā radās doma par dečiem?
Sākās kā privāta iniciatīva, tikai pagājušā gada nogalē iesniedzu pieteikumu Latgales Reģionālās attīstības aģentūrā, viņi atbalstīja, varēju atbrīvoties no izdevumiem velku pirkšanai. Tā ir arī Latgales valodas un kultūras popularizēšana: uzreiz, kā izaužu jaunu deči, lieku sociālajos tīklos fotogrāfiju un stāstu latgaliešu valodā — lai cilvēki nebaidītos lasīt un arī runāt latgaliski.

Tagad ir moderni būt latgalietim. Renārs Kaupers arī izrādās latgalietis! Renārs ir foršs, viņš pagājušogad bija Upītē, kur brālis pēc tēta iesāktā rīko Upītes uobeļduor-zu — Latgales mūzikas un kultūras festivālu. Renārs tur dziedāja latgaliski.

Kur Latgalē sendienās tādus dečus lika?
Uz grīdas tos, kas no lupatām. Pie sienas un uz gultas tos smukos, kā manas babas — ar rožceliņiem. Vēl bija zirgu deči, no vilnas — pēc darba zirgs nedrīkst strauji atdzist, var dabūt aizdusu. Otrā Latvijas pusē, Kurzemē, it kā bijuši arī suņu deķi. Vajadzību piramīdā dečs ir ļoti svarīga lieta. Kaut vai politiķiem: kad notiek kāda sacenšanās, to katrs velk uz savu pusi. (Smejas.)

Simboliski, bet deči ir vijušies cauri tavai dzīvei?
Fizmatu laikā es daudz adīju — rotaļlietas pirmajam puikam. Joprojām adu vilnas zirgus, kaķus, lāčus, govis, kazas. Maziņus, paņemamus rokā. Suvenīru veikali liek 100% uzcenojumu, pārdodu Senajā klētī, jau 12 gadus — lielajā gadatirgū Brīvdabas muzejā.

Aizejot mācīties uz pedagogiem, aušanu varēja ņemt kā izvēles kursu. Tā atkal tiku stellēs. Pie manis atnāca pirmās Rīgas stelles — no cilvēkiem, kam tās vairs nevajadzēja.

Meistars no Tukuma pāri visai Latvijai uz Latgali veda lielās stelles, tur varēs aust divmetrīgus darbus.

Stellēs iekāpju kā citā telpā. It kā gleznoju. Patīk lieli laukumi, lieli darbi.

Dabas materiāli, nejauši žūstot, paši nosaka krāsu. Jau pirms 100 dečiem audu no kalmēm, vilkvālēm, nātrēm. Mamma bija stāstījusi, ka agrāk Latgalē auda no ezera doņiem — tādiem resniem, bez lapām. Auž, un pilnīgi šļakst, tie ir slapji. Tos klāja zemē kā lupatu deķus.

Literatūrā biju lasījusi, kā ūdensaugus apstrādāt. Izžāvē un aplej ar karstu ūdeni pirms aušanas, lai paliek lokani. Žurnāls Praktiskais Latvietis par to man prasīja eksperta padomus. Cilvēki ir piemirsuši.

100 deči sākās ar augiem?
Tā jau bija iecerēts. 2016. gada 21. augustā, kad atnāca ideja, paņēmu kalendāru, sarēķināju. Mistiski sanāca 100 nedēļas, 100 dienas un 100 stundas līdz Latvijas jubilejai. Pirmajā naktī, kad izrēķināju skaistos skaitļus, pat 113 deču idejas sarakstīju. Katru nedēļu bija jāuzauž vismaz viens. Pienenes dečī vienkārši aizvērās, citas izauga pūkās… Tāpēc tos nosaucu par lidojošajiem dečiem, bet sešgadnieks Jurģis — par Visuma dečiem. Mamma izaudīs no visa!

Atceros, pagājušovasar Latgalē nepārtraukti lija. Piemēram, no dzelzenēm deči audu, kad bija plūdi. Upe atnāca līdz dārzam. Dzelzenes bija slapjas, saglumējušas, ar gliemežiem. Upe vienubrīd cēlās pa pieciem centimetriem piecās minūtēs. Beigās pie mūsu mājas sakrājās milzu ezers, bijām atgriezti no ārpasaules. Smilgās skudrupūžņi bija sacelti uz augšu tādos kā termītu pauguros. Skudras iepriekš zināja, ka būs slapja vasara! Es, puķes lasot, arī to ieraudzīju.

Un tad pēkšņi viss ziedēja — katru dienu citas puķes. Pa nedēļu uzaudu kādus četrus dečus. Atbraucu uz nedēļas nogali, atkal uzaudu divus — magones, cūku pupas… Puikas sanesa cūku pupas tādu kalnu!

Dāvana, kas nāk ar šo projektu, — katru augu iepazīstu līdz mielēm. Atrodu šķiedras, piemēram, no dadžiem ir savākts kamoliņš, no lielās papardes arī — tādas divas baltas šķiedras. Lasu ar puikām internetā, ka paparde pa tām barības vielas sūcot uz augšu. Nātre klasiskā, dadzis…. Šos atradumus izmantošu maģistra darbā Šķiedra. Inovatīvi materiāli tekstilmākslā.

Tagad uz pasauli skaties ar domu, ko vēl varētu ieaust?
Jā, no šitā gan varētu aust! (Smejas.)

Maizes maisiņi atnāca pirms pieciem gadiem, kad žurnāls Ievas Māja rīkoja zelta roku konkursu. No maisiņiem izaudu dizaina objektu, uz kura var sēdēt dārza piknikos. Uzvarēju, dabūju robotu putekļusūcēju. Darbā smējās: cilvēkam — «dinozauram», kas ir tik zaļš, tagad ir robots mājās. Viņš mums ir «māslu vabale», tīra māju.

Bija viens puika, kas pēc manas uzvaras bija atradis Latgalē tantes, kas audīs no maisiņiem. Laikam biznesu bija sācis, bet tas viss noklusa.

Man 100 deči ir kā apkopojums, grāmata, katalogs, kur lieku iekšā savas idejas. Kad septembrī pēdējo pabeigšu, tad būs izstāde Gorā. Tētim šogad būtu 70 gadu jubileja, domāju, ka viņam par godu būs izstāde arī Upītē.

Bet vispār tā ir dāvana Latvijai simtgadē, un praktisks cilvēks man uzdod jautājumu — bet kā tieši tu dāvināsi? Izdomāju, ka tā varētu būt pamatbāze kādam tekstilmuzejam. Latvijā tāda nav.

Ko ir bijis visgrūtāk izaust?
Vissarežģītākais bija babas dečs — jāsalasa pareizās dzijas, jo baba pati tās krāsoja. Es atdarināju. Speciāli atstāju savas kļūdas, lai tā norādītu uz manu mācību procesu. Tomēr 50 gadu starpība!

Lasīju, ka dečus pret kodēm vajag izsaldēt, tā arī baba darīja. Izkāru mīnus 16 grādos: viens melns ar rozēm, otrs — krustdūrienā izšūtas lapas.

Iedomājies, tajā laikā nebija elektrības, bet cik sievietēm bija daudz skaistuma iekšā, ja starp grūtajiem darbiem varēja ko tādu radīt! Astoņi bērni, un tur vēl spēj radīt… Droši vien tekstilā izpaudās sievišķīgie sapņi.

Tu, modernā latgaliete, arī centies krāšņi dzīvot.
Jā, vakar izstādes atklāšanā sāku runāt latgaliski, bet pabeidzu latviski ar stāstu par dadžiem. Braukājot pa Latgali, redzu, kas notiek ar pamestām mājām. Pirmajā gadā pagalmā ir nātres, jo tur laba, auglīga zeme, bet pēc diviem trim gadiem viss pagalms pilns ar dadžiem. Izej cauri, esi viss nolipis, tev māja ir atstājusi «ziņas». Ir stāsts, ka dadži sargā to māju.

Man tiešām patīk vecās mājas. Citi saka — malkas kaudze, metama ārā. Bet man liekas — viņas tādas, dadžos ieaugušas, mūs gaida.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu