Diena: 21. februāris, 2018

KNAB vadītājs apstiprina – Rimšēviča lietā otra aizturētā persona ir uzņēmējs Martinsons

Kukuļņemšanas lietā pret Latvijas Bankas vadītāju Ilmāru Rimšēviču otra aizturētā persona ir uzņēmējs Māris Martinsons, trešdien  LTV raidījumā “Tieša runa” apstiprināja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Jēkabs Straume.

Rimšēvičs tiek turēts aizdomās KNAB izmeklētā kriminālprocesā pēc Krimināllikuma 320.panta 4.daļas par kukuļa pieprasīšanu un pieņemšanu lielā apmērā. Kukuļa apmērs šajā lietā ir vismaz 100 000 eiro. Par iespējamo nozieguma atbalstīšanu aizturēts un vēlāk atbrīvots Martinsons. Uzņēmējam piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis.

KNAB paziņojis, ka šī krimināllieta nav saistīta ar kredītiestādēm, kas patlaban darbojas Latvijā, nedz ar ASV Finanšu ministrijas paziņojumiem par “ABLV Bank” darbību, nedz arī ar potenciālo tiesvedību starp Latvijas valsti un “Norvik” banku. Netieši noprotams, ka lieta varētu būt saistīta ar “Trasta komercbanku”, ko gan KNAB, gan Rimševiča puse nedz noliedz, nedz apstiprina.

Latvijas Bankas amatpersonai ir piemēroti ar brīvības atņemšanu nesaistīti drošības līdzekļi – drošības nauda, noteiktas nodarbošanās aizliegums, aizliegums tuvoties noteiktām personām un aizliegums izbraukt no valsts.

Pētījums: Pērn Latvijā pieaugusi tendence uzņēmējiem dot kukuli valsts amatpersonām

Pērn Latvijā pieaugusi tendence uzņēmējiem dot kukuli valsts amatpersonām, liecina globālās pretkorupcijas koalīcijas “Transparency International” veidotā Korupcijas uztveres indeksa rezultāti par 2017.gadu.

Kukuļi valsts amatpersonām doti, lai iegūtu valsts pasūtījumus, labvēlīgus tiesu lēmumus. Pētījumā atgādināts, ka Latvijā joprojām nav pieņemtas tādas naudas varas mazināšanai un atklātības veicināšanai svarīgas iniciatīvas kā lielāks valsts finansējums politiskajām partijām un trauksmes cēlēju aizsardzības likumprojekts, ziņo LETA.

Kopumā šogad Latvijai indeksā ir 58 punkti un 40.vieta. Pēdējo četru gadu laikā Latvija pakāpusies par četriem punktiem, kas signalizē par politiskās gribas trūkumu cīnīties ar korupciju, kā arī nepieciešamību vairot izmeklēšanas spējas.

Salīdzinot ar 2016.gadu, Latvija pakāpusies indeksā par vienu punktu. Rezultāti nozīmē, ka Latvija nav sasniegusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izstrādātajās Korupcijas novēršanas un apkarošanas pamatnostādnēs nosprausto mērķi – 2017.gadā indeksā iegūt 60 punktus.

Pētījuma autori norādīja, ka šādā tempā valsts sasniegs 60 punktu atzīmi pēc diviem gadiem, kaut pamatnostādnēs plānoti 70 punkti. Ja KNAB un citas tiesībsargājošās iestādes demonstrēs kapacitāti izmeklēt lietas, kurās iesaistītas augstas amatpersonas, iespējams lielāks korupcijas uztveres indeksa kāpums 2018.gadā.

Taču Latvija veikusi svarīgus darbus korupcijas mazināšanā, tostarp apstiprināts KNAB priekšnieks, mazināta naudas loma politikā, nosakot ierobežojumus politisko partiju finansēšanas apjomos, izveidots atvērto datu portāls, veikta tiesu teritoriālā reforma, izveidota darba grupa par Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātā balsojumā.

Indekss ir novērtējums ne tikai lēmumu pieņēmēju un tiesībsargājošo iestāžu darbam, bet arī sabiedrības neiecietībai pret korupciju un mediju neatkarībai.

Pagājušā gada vasarā publicētās “oligarhu sarunas” un Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveide ienesa korupcijas jautājumus publiskajā dienas kārtībā, ļāva sabiedrībai iepazīties ar augsta līmeņa korupcijas jeb valsts sagrābšanas shēmām, vērtēt amatpersonu lēmumus un prasīt atbildību.

Taču vēlēšanu gadā “Sabiedrība par atklātību “Delna”” aicina sabiedrību īpaši aktīvi vērtēt deputātu kandidātu un politisko partiju pretkorupcijas programmas, kā arī ziņot par novērotajām nelikumībām un pārkāpumiem izmeklējošajām iestādēm vai “Delnai”, norādīja “Delnas” pārstāvji.

Latvija Korupcijas uztveres indeksā ierindojas aiz Igaunijas, kurai piešķirts 71 punkts un 21.vieta pasaulē, un Lietuvas, kurai 59 punkti un 38.vieta. Lietuva saglabājusi pagājušā gada pozīciju. Igaunija tuvojas Ziemeļvalstu standartiem – rādītāji ir stabili un kopš 2005.gada ne reizi nav nokrituši zemāk par 64 punktiem.

Eiropas Savienības valstu vidējais rādītājs saglabājas 65 punkti. Pirmās trīs vietas indeksā ieņem Jaunzēlande, Dānija un Somija ar attiecīgi 89, 88 un 85 punktiem. Lai gan neviena valsts nav pilnīgi brīva no korupcijas, indeksa augšgalā esošās valstis raksturo atklāta valdība, mediju brīvība, pilsoniskās brīvības un neatkarīga tiesu sistēma.

Indeksa rezultāti par pēdējiem sešiem gadiem rāda, ka kopējais progress korupcijas mazināšanā pasaulē ir ļoti lēns. 2017.gadā vairāk nekā divas trešdaļas valstu saņēma mazāk par 50 punktiem un vidējais punktu skaits bija 43. Dažas valstis ir ievērojami uzlabojušas savus rādītājus, tostarp Kotdivuāra, Senegāla, Lielbritānija, bet dažas valstis indeksā nokritušās, piemēram, Sīrija, Jemena, Austrālija.

Indeksa rezultāti liecina, ka valstīs, kur mediju un nevalstisko organizāciju aizsardzība ir zema, arī korupcijas rādītāji ir zemi. Gandrīz visi žurnālisti, kas nogalināti kopš 2012.gada, gāja bojā korumpētās valstīs. Vairāk nekā deviņi no desmit žurnālistiem tika nogalināti valstīs, kuru korupcijas uztveres indekss ir 45 vai mazāks. Tas nozīmē, ka katru nedēļu kādā korumpētā valstī tiek nogalināts vismaz viens žurnālists, teikts pētījumā.

Savukārt katrs piektais bojā gājušais žurnālists strādāja pie stāsta par korupciju. Nevienam aktīvistam vai reportierim nebūtu jābaidās par savu dzīvību, kad tas iestājas pret korupciju, norādīja “Transparency International” direktore Patrīcija Moreira.

“Ņemot vērā šībrīža represijas pret pilsonisko sabiedrību un medijiem visā pasaulē, mums jādara vairāk, lai aizsargātu tos, kuri ceļ trauksmi,” uzsvēra Moreira.

“Transparency International” pētīja arī attiecības starp korupcijas līmeni un pilsoniskās sabiedrības brīvību strādāt un ietekmēt valsts politiku. Rezultāti rāda, ka vairākums valstu, kurās ir zema pilsoniskā brīvība ir augsta korupcija.

Pagājušā gada Korupcijas uztveres indeksā sarindotas 180 valstis un teritorijas pēc korupcijas līmeņa uztveres valsts sektorā.

“Transparency International” ir globāla nevalstiskā pretkorupcijas organizācija. “Delna” ir organizācijas “Transparency International” nodaļa Latvijā. Korupcijas uztveres indekss ir visplašāk lietotais korupcijas līmeņa indikators pasaulē. Tas summē dažādu avotu datus, kas atspoguļo uzņēmēju un ekspertu korupcijas līmeņa uztveri valsts pārvaldē. Valstīm tiek piešķirti punkti skalā no 0 līdz 100, kur 0 nozīmē, ka valstī ir augsta korupcija, bet 100, ka korupcija ir zema.

Maizīti virza SAB vadītāja amatam arī uz nākamo pilnvaru termiņu

Nacionālā drošības padome šodien vienbalsīgi nolēma izvirzīt pašreizējo Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoru Jāni Maizīti arī nākamajām pilnvaru termiņam uz SAB vadītāja amatu. Par Maizīša atkārtotu apstiprināšanu šajā amatā būs jālemj Saeimai, ziņo LETA.

“Jānis Maizītis ir apliecinājis savu profesionalitāti, principialitāti un neatkarību, aizsargājot ar Latvijas drošību saistītās sabiedrības intereses. Tāpēc es aicinu Saeimas deputātus lēmumu par jauno SAB vadītāju pieņemt atbildīgi un nevilcinoties,” teica Vējonis.

Pašreizējais Maizīša pilnvaru termiņš beidzas maijā. Maizītis SAB priekšnieka amatā tika apstiprināts 2013.gada 14.martā. Pienākumus viņš sāka pildīt tā paša gada 2.maijā. SAB direktoru ieceļ amatā uz pieciem gadiem. Kandidātu SAB vadītāja amatam izvirza Nacionālā drošības padome, bet gala lēmumu par šo jautājumu pieņem Saeima.

Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, 1961.gada 18.jūlijā dzimušais Maizītis 1984.gadā beidzis Latvijas Universitātes (LU) Juridisko fakultāti. No 1991. līdz 1994.gadam Maizītis strādāja par izmeklētāju Cēsu rajona prokuratūrā. 1994.gada viņš kļuva par Cēsu rajona prokuratūras virsprokuroru.

Maizīti Saeima apstiprināja ģenerālprokurora amatā divus termiņus pēc kārtas, līdz ar to viņš bija ģenerālprokurors desmit gadus – no 2000. līdz 2010.gadam. Maizīti virzīja par ģenerālprokuroru arī uz trešo termiņu, taču Saeima viņu skandalozi slēgtā balsojumā izgāza, lai arī publiski vairums politiķu solīja atbalstu. Pēc ģenerālprokurora amata atstāšanas 2011.gada jūlijā Maizītis kļuva par toreizējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomnieku nacionālās drošības jautājumos.

 Otrs jautājums, ko pārrunāja NDP sēdē, bija par situāciju Latvijas banku sektorā. Sēdē tika uzklausīti atbildīgie dienesti par aktuālo situāciju Latvijas finanšu sektorā. Saņemtā informācija apliecināja, ka situācija ir stabila un tiek īstenotas Latvijas iedzīvotāju intereses šajā jomā, teica Vējonis preses konferencē pēc sēdes.”Tomēr vairāki notikumi pēdējo dienu laikā liecina, ka mums vidējā un ilgtermiņā ir jāturpina īstenot uzlabojumi banku un finanšu sektorā, jāturpina cīņa pret korupciju un naudas atmazgāšanu,” teica prezidents. Viņš uzsvēra, ka Latvijas mērķis ir tiesiska valsts, un tolerance pret koruptīvām un krimināli sodāmām rīcībām nav pieļaujama. “Tāpēc vainīgie tiks saukti pie atbildības, neatkarīgi no statusa, amata un piederības,” teica Vējonis.

Kā zināms, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir sācis kriminālprocesu pret Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču par kukuļņemšanu. Viņš paziņojis, ka nav vainīgs un neatkāpties no amata, bet savu aizturēšanu saistījis ar “ABLV Bank” un citu nerezidentus apkalpojošo banku pretdarbību.

ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcija (“FinCEN”) iepriekš paziņojusi, ka plāno noteikt sankcijas “ABLV Bank” par naudas atmazgāšanas shēmām. Tāpat “ABLV Bank” vadība esot līdz 2017.gadam izmantojusi kukuļdošanu, lai ietekmētu amatpersonas Latvijā, cenšoties novērst pret to vērstas tiesiskas darbības un mazinātu draudus savām augsta riska darbībām, norāda “FinCen”.

Savukārt bankas pārstāvji apgalvo, ka “ABLV Bank” un tās darbinieki nekad nav devuši kukuļus amatpersonām, tādēļ “FinCEN” paziņojumā paustais bankai ir pilnīgi nepieņemams. Banka arī vērsīsies tiesībsargājošās iestādēs, lūdzot pārbaudīt iespējamu bankas nomelnošanu.

Par Latvijas Bankas prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanu no amata

[1] Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) uzsāktā kriminālprocesa ietvaros politiķu vidū un sabiedrībā raisījusi pārdomas par pieļaujamību Rimšēvičam turpmāk ieņemt Latvijas Bankas prezidenta amatu, kā arī radījusi nepieciešamību meklēt juridiskus risinājumus iespējamajai Rimšēviča pirmstermiņa atbrīvošanai no amata.

Publiski ir izskanējusi informācija, ka Saeimā tiks virzīti grozījumi likumā „Par Latvijas Banku”, kuri, cita starpā, paredz papildināt likumu ar normām, kas dod tiesības Saeimai atcelt no amata Latvijas Bankas amatpersonas un Latvijas Bankas padomei apturēt amatpersonu pilnvaras uz kriminālprocesa laiku.

Ministru prezidents Māris Kučinskis paudis viedokli, ka Latvijas Bankas prezidentam Rimšēvičam piemērotais drošības līdzeklis, kas neļauj pildīt amata pienākumus, šobrīd ir pietiekošs, jo citu instrumentu nav.

Savukārt Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Inese Lībiņa-Egnere norādījusi, ka Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča atstādināšanai var rast arī juridisku risinājumu.

Likuma „Par Latvijas Banku” pilnveidošana, veicot tajā grozījumus ar mērķi sakārtot normatīvo regulējumu saistībā ar Latvijas Bankas prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanu no amata, vērtējama pozitīvi, taču minētie grozījumi būs attiecināmi uz Rimšēviču tikai tad, ja likumdevējs piešķirs attiecīgajām tiesību normām atpakaļvērstu spēku.

Tiesību normas atpakaļvērsts spēks nozīmē, ka tiesību norma tiek attiecināta uz tām situācijām, kuras ir radušās vēl pirms tiesību normas spēkā stāšanās brīža, proti, tā tiek piemērota gan jau pagājušām tiesiskajām attiecībām, gan tādām, kas vēl turpinās. Tiesību normai var piešķirt atpakaļvērstu spēku vienīgi tiesību normas izdevējs. Tiesību normai var paredzēt atpakaļvērstu spēku, ja tā paredz labvēlīgākas sekas nekā iepriekš noteiktās, kā arī tad, ja ir pietiekams pamats ierobežot indivīda uzticību tiesībām. Šajā gadījumā likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi. (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 24.novembra spriedums lieta Nr. SKA-708/2011)

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāapsver iespēja rast attiecīgās situācijas risinājumu spēkā esošā normatīvā regulējuma ietvaros, tai skaitā, ņemot vērā to, ka atbilstoši likuma „Par Latvijas Banku” 2.panta trešajai daļai Latvijas Bankas darbību regulē ne tikai Latvijas normatīvie akti, bet arī Līgums par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – Līgums), kā arī citi valstu centrālo banku darbību regulējošie tiesību akti atbilstoši Līgumam un tā 4.protokols „Par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem” (turpmāk – ECBS un ECB Statūti).

[2] Saskaņā ar likuma „Par Latvijas Banku” 22.panta ceturto daļu Latvijas Bankas prezidentu var atbrīvot no amata pirms termiņa tikai tad, ja: 1) ir saņemts viņa personīgs iesniegums par atkāpšanos no amata; 2) viņš ir izdarījis smagu pārkāpumu ECBS un ECB Statūtu 14.2.panta izpratnē; 3) ir iestājies cits ECBS un ECB Statūtu 14.2.pantā noteiktais gadījums attiecībā uz atbrīvošanu no amata.

[2.1] Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju, neskatoties uz politiķu un valsts augstāko amatpersonu aicinājumiem atstāt amatu, Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs nolēmis neatkāpties.

Līdz ar to maz ticams, ka Rimšēviča pirmstermiņa atbrīvošana no Latvijas Bankas prezidenta amata varētu notikt, pamatojoties uz likuma „Par Latvijas Banku” 22.panta ceturtās daļas 1.punktu, proti, pēc Rimšēviča personīga iesnieguma par atkāpšanos no amata.

[2.2] Saskaņā ar likuma „Par Latvijas Banku” 22.panta piekto daļu par Latvijas Bankas prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanu no amata sakarā ar smagu pārkāpumu ECBS un ECB Statūtu 14.2.panta izpratnē Saeima var lemt tikai pēc tam, kad ir stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums.

Likumprojekta „Grozījumi likumā „Par Latvijas Banku”” anotācijā norādīts, ka gadījumi, kad Saeima var pirms termiņa atbrīvot no amata Latvijas Bankas prezidentu precizēti atbilstoši ECBS un ECB Statūtos noteiktajiem gadījumiem, tajā skaitā, ka Saeima minēto amatpersonu var atbrīvot no amata, ja stājies spēkā tiesas spriedums, ar kuru Latvijas Bankas prezidents ir notiesāts par nozieguma izdarīšanu un Saeimas ieskatā ar tiesas spriedumu konstatētais noziegums ir uzskatāms par smagu pārkāpumu ECBS un ECB Statūtu 14.2.panta izpratnē.

Līdz ar to secināms, ka likumīgā spēkā stājies notiesājošs tiesas spriedums var būt pamats Latvijas Bankas prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanai no amata gadījumā, ja Saeima uzskatīs, ka ar tiesas spriedumu konstatētais noziegums ir uzskatāms par smagu pārkāpumu ECBS un ECB Statūtu 14.2.panta izpratnē.

Tajā pašā laikā, ņemot vērā salīdzinoši ilgus krimināllietu izskatīšanas termiņus Latvijas tiesās un to, ka iepriekš minētais kriminālprocess, kura ietvaros saskaņā ar publiski pieejamo informāciju Rimšēvičam noteikts aizdomās turētā statuss, uzsākts faktiski tikai pirms dažām dienām, nav pamata uzskatīt, ka likumīgā spēkā stājies notiesājošs spriedums krimināllietā šajā gadījumā varētu būt efektīvs līdzeklis Latvijas Bankas prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanai no amata.

[2.3] ECBS un ECB Statūtu 14.2.pants noteic, ka tikai tad, ja [valsts centrālās bankas] vadītājs vairs neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi pienākumu veikšanai, vai ir izdarījis smagu pārkāpumu, viņu var atbrīvot no amata.

Atbilstoši minētās tiesību normas vārdiskajam formulējumam un gramatiskajai konstrukcijai, pastāv divi alternatīvi gadījumi, kad valsts centrālās bankas vadītāju var atbrīvot no amata pirms termiņa, proti, 1) vadītājs vairs neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi pienākumu veikšanai, 2) vadītājs ir izdarījis smagu pārkāpumu. Par minēto priekšnoteikumu alternatīvo raksturu liecina tiesību normā izmantotais saiklis „vai”.

Abi minētie priekšnoteikumi ir uzskatāmi par atklātiem juridiskiem jēdzieniem, kuru saturs noskaidrojams tiesību normu interpretācijas ceļā.

Latvijas likumdevējs normatīvi ir noteicis, ka par Latvijas Bankas prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanu no amata sakarā ar smagu pārkāpumu ECBS un ECB Statūtu 14.2.panta izpratnē Saeima var lemt tikai pēc tam, kad ir stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums, tādējādi daļēji piepildot ar saturu vienu no minētiem priekšnoteikumiem.

Savukārt attiecībā uz otra ECBS un ECB Statūtu 14.2.pantā paredzētā priekšnoteikuma piemērošanu – „vadītājs vairs neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi pienākumu veikšanai” – interpretatīvās vadlīnijas nav noteiktas un tā piepildīšana ar saturu pilnībā ir tiesību piemērotāja ziņā.

Latvijas Bankas prezidenta tiesības un pienākumi paredzēti likuma „Par Latvijas Banku” 28.pantā. Latvijas Bankas prezidents vada bankas padomi un atbild par tās darba sekmīgu organizāciju (panta pirmā daļa). Bankas prezidents apstiprina Latvijas Bankas struktūru, pieņem darbā un atbrīvo no darba Latvijas Bankas darbiniekus (panta otrā daļa). Bankas prezidents pārstāv Latvijas Banku attiecībās ar citām bankām, valsts un pašvaldību iestādēm Latvijā, starptautiskajām finanšu un kredīta organizācijām (panta trešā daļa). Latvijas Bankas prezidents var piedalīties Latvijas Republikas valdības sēdēs (panta ceturtā daļa).

Saskaņā ar likuma „Par Latvijas Banku” 2.panta otro daļu Latvijas Banka ir Eiropas Centrālo banku sistēmas dalībniece. ECBS un ECB Statūtu 14.3.pants noteic, ka valstu centrālās bankas ir ECBS būtiska daļa un darbojas saskaņā ar ECB pamatnostādnēm un norādījumiem. Saskaņā ar ECBS un ECB Statūtu 10.1.pantu ECB Padome sastāv no ECB Valdes locekļiem un valstu centrālo banku vadītājiem.

Tātad Latvijas Bankas prezidents ir ECB Padomes loceklis.

ECB Padomes locekļu ētikas kodekss paredz, ka Padomes locekļi ievēro ētiskas uzvedības augstākos standartus. Tiek sagaidīts, ka tie rīkosies godīgi, neatkarīgi, objektīvi un apdomīgi, neņemot vērā pašu intereses un izvairoties no situācijām, kas varētu izraisīt personīgus interešu konfliktus. Tiek sagaidīts, ka tie paturēs prātā savu pienākumu un atbildības nozīmīgumu, ņems vērā to amata publiskumu un to rīcība nodrošinās un veicinās sabiedrības uzticību ECB.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 65.pantam persona atzīstama par aizdomās turēto, ja pierādījumu kopums dod pamatu procesa virzītāja pieņēmumam, ka izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu, visticamāk, izdarījusi konkrēta persona.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iespējams izdarīt secinājumu, ka Latvijas Bankas prezidenta atzīšana par aizdomās turēto kriminālprocesā ir pietiekams pamats, lai atzītu, ka centrālās bankas vadītājs vairs neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi pienākumu veikšanai.

Latvijas Bankas prezidenta atzīšana par aizdomās turēto kriminālprocesā liedz tam pilnvērtīgi pildīt likuma „Par Latvijas Banku” 28.pantā paredzētos pienākumus, tai skaitā pārstāvēt Latvijas Banku attiecībās ar starptautiskajām organizācijām, tajā skaitā, ECB sakarā ar to, ka šāds centrālās bankas vadītājam, kurš vienlaicīgi ir ECB Padomes loceklis, noteiktais procesuālais statuss kriminālprocesā ir klajā pretrunā ar ECB Padomes locekļu ētikas kodeksā paredzētajiem standartiem.

[3] Līdz ar to Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču ir iespējams pirms termiņa atbrīvot no amata sakarā ar viņam noteikto aizdomās turētā statusu kriminālprocesā, pamatojoties uz likuma „Par Latvijas Banku” 22.panta ceturtās daļas 3.punktu, proti, ir iestājies cits ECBS un ECB Statūtu 14.2.pantā noteiktais gadījums attiecībā uz atbrīvošanu no amata, tas ir, Latvijas Bankas prezidents vairs neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi pienākumu veikšanai.

 

Autors ir Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētāja palīgs juridiskajos jautājumos

Anekdotes

«Vai tu zini, kā zaķim izdevās aplaupīt sniegavīru?»
«Viņš paņēma fēnu un piedraudēja: tūlīt pat atdod man savu burkānu!»

Internets — tā ir budisma jaunlaiku versija: internetam ticošs cilvēks var izdzīvot vairākas dzīves, vienlaikus izmantojot dažādus segvārdus.

Tiesnesis: «Kāpēc jūs nozagāt auto?»
Apsūdzētais: «Kavēju darbu.»
«Kāpēc neizvēlējāties autobusu?»
«Man nav tiesību autobusa vadīšanai.»

 

Satiekas divas peles.
«Man ir jauns draugs!» saka viena un mobilajā tālrunī parāda mīļotā foto.»
«Ak dievs! Tas taču ir sikspārnis!» iekliedzas otra.
«Ko?! Viņš man apgalvoja, ka ir pilots!»

Divi japāņu tūristi pie Brīvības pieminekļa man iedeva fotokameru. Es īsti nesapratu, ko viņi man teica, taču tas bija ļoti dāsni no viņu puses.

Vīrietis ierodas pie ārsta: «Dakter, palīdziet! Pēdējā laikā man bieži notiek nekontrolēta acs mirkšķināšana.»
«Neuztraucieties, tas nav nekas traks!»
«Nav nekas traks?! Katru reizi, kad es ieeju aptiekā nopirkt aspirīnu, farmaceits man iedod prezervatīvus!»

«Dakter, kā lai es nodzīvoju ilgāk par 100 gadiem?»
«Vai jūs smēķējat?»
«Nē.»
«Vai jūs lietojat alkoholu?»
«Nē.»
«Vai jums patīk dažādi našķi?»
«Nē.»
«Vai jūs bieži tiekaties ar vieglas uzvedības sievietēm?»
«Nē.»
«Tad kāda velna pēc jūs vēlaties dzīvot ilgāk par 100 gadiem!?»

«Es vēlos kļūt par astronautu!»
«Manuprāt, pērtiķus kosmiskajos lidojumos vairs neizmanto…»
«Tieši tā! Būšu pasargāts no tavas negaidītas ierašanās!»

«Dārgā, varbūt vērts iziet patīkamā pastaigā?»
«Tas būtu ļoti jauki!»
«Labi, tad pie reizes nopērc arī cigaretes un alu!»

Menedžmenta skolā kāds puisis piegāja pie pievilcīgas meitenes un negaidīti, bez iepriekšēja brīdinājuma apskāva.
«Kas tad tas?!» jautāja pārsteigtā meitene.
«Tiešais mārketings!» smīnot atbildēja puisis.
Par to viņš saņēma pļauku.
«Kas tad tas!?» tagad brīnījās puisis.
«Klienta atsauksme!»

Pa ceļu traucas motocikls, uz kura sēž trīs vīrieši. Mazliet piebremzē, pabraucot garām policijas patruļai. «Stāt! Apturiet motociklu!» nopakaļ sauc policists.
Viens no braucējiem pagriežas un atbild: «Atvaino, vecīt! Ceturtajam te vairs nav vietas!»

Manipulēt ar muļķi ir viegli! Vienkārši jāatceras paslavēt: «Tu esi pats gudrākais cilvēks…»

Daudzus gadus es biju ražīgākais apsardzes sistēmu pārdošanas speciālists. To panācu, atstājot pakalpojuma brošūras uz galda, kamēr neviens nebija mājās.

Man ir radušās aizdomas, ka mans kaimiņš ir sācis mani izsekot! Viņš vakar internetā meklēja dažādus faktus, ievadot manu vārdu — es to redzēju, skatoties ar tālskati viņa logā.

Tas, ko tev nestāsta japāņi

Jebkura ramen pamatā ir prasmīgi pagatavots buljons. Parasti tas ir labi glabāts dzimtas noslēpums

Kauns atzīties, taču Japānas bijušajā galvaspilsētā Kioto mana gastronomiskā interese trīs dienu garumā nesniedzās diezcik tālāk par centrālo dzelzceļa staciju. Pēc iebraukšanas svētdienas vakarā visi tradicionālie restorāni vecpilsētā bija slēgti. Un stacija izrādījās vienīgā vieta, kur tikt pie maltītes. Kas gan būtu domājis, ka turpat atgriezīšos arī nākamajās dienās?

Sevis aizstāvībai uzreiz jāpiebilst, ka japāņu stacijas ir apbrīnas vērts «kosmoss». Neticama tīrība un punktualitāte. «Nē, nākamais ātrvilciens uz Kioto pilnīgi noteikti nebūs paredzētajā laikā,» prātoju pie sevis Tokijas stacijā. Līdz atiešanai bija palikušas septiņas minūtes, bet no vilciena ne miņas. Pasažieri jau kārtīgi sastājušies rindās, sekojot elektroniskām norādēm un zīmētām bultām uz perona, kur tieši piestās biļetē norādītā vagona durvis. Sastāvs ieripoja sešas minūtes pirms atiešanas, pusotrā minūtē izkāpa visi iepriekšējie pasažieri, tad vagonos iesoļoja rozā virsvalkos ģērbta apkopēju brigāde, kas savu darbu paveica pāris minūtēs. Izkāpa kopā ar konduktoru, kurš paklanoties nodeva stafeti savam kolēģim. Nākamie pasažieri vietas ieņēma pusotrā minūtē, un vilciens sāka ripot, kad pulksteņa rādītājs pieslīdēja pie paredzētā atiešanas laika minūtes. Lūk, tā!

Vēlāk ziņās izlasīju kādu kuriozu: kāda no dzelzceļa kompānijām «no sirds» atvainojās par ekspreša atiešanu no Tokijas piepilsētas 20 sekundes pirms paredzētā laika. Nē, neviens pasažieris netika atstāts uz perona, taču kārtībai jābūt!

Ja piepilsētas vilciens vai metro rīta stundās kavējas «tehnisku iemeslu dēļ» (kas parasti nozīmē, ka Japānas sabiedrībā augstā pašnāvību liga paņēmusi vēl vienu upuri — kāds uzlēcis uz sliedēm), stacijā visus pasažierus sagaida darbinieki, piedāvājot paskaidrojošas zīmītes darbavietām par kavēšanās iemeslu.

Bet par ēdieniem! Viena no japāņu tradīcijām ir braucienā līdzi paņemt bento kasti — glīti iepakotu uzkodu maltīti ar rīsiem vai nūdelēm, zivi vai gaļu, marinētiem vai sautētiem dārzeņiem. Laikam lieki piebilst, ka neviens nekad pēc sevis neatstāj nekādus atkritumus.

Otra iespēja ir paēst stacijā. Restorāni klientus vilina ar skatlogos izkārtotiem ēdienu paraugiem — skrupulozi izcakinātām un dabiski izkrāsotām plastmasas imitācijām. Visbiežāk tās ir dažādu kombināciju ramen zupas, kuru pamats ir ar buljonu pārlietas garās un stiegrās kviešu nūdeles. Līdz šim nekad nebiju iedomājies, ka stacijas ēdiens var būt tik garšīgs.

Atgriežoties Tokijā, gaidīju, ka paziņa mani kauninās par ēšanu stacijā. Nekā. Kimiko pat bija lepna, vēlreiz atkārtojot atziņu, ka labs ēdiens jebkur ir viena no viņas tautiešu apsēstībām. Protams, dzimtajā Tokijā aizvedīs mani vēl labākās vakariņās. Nē, tie nebūs nekādi suši. Pirmkārt, suši restorāni ir dārgi, un uz tiem parasti iet tikai svinīgās reizēs, pat bērnus līdzi neņemot. Otrkārt, rietumnieku acīs tradicionāls suši restorāns var sagādāt vilšanos, jo nekādus pie mums pazīstamos rullīšus tur vispār nepiedāvā. Ir tikai sašimi — nelielās sloksnēs sagrieztas svaigas, žāvētas vai marinētas zivis, kuras uzliek uz iegarenas rīsu piciņas un apslaka ar sojas bāzes mērci.

Viens no Kimiko mīļākajiem restorāniem ir nepretenciozs ramen restorāns, kura ēdienkartē ir tikai zupas. Tur izvēlējos virumu ar cūkas pavēderi. Ir grūti aprakstīt garšu buķetes nianses. Vienlaikus salds, skābs, sāļš, rūgtens un arī umami, kas ir grūti definējamā «labsajūtas» garša. Kaut kas no jūraszālēm. Kaut kas no mana vectēva pirtiņas žāvējumiem. Kaut kas no karameles. Kaut kas no tikko izrautas dārzeņa saknes sulas…

Jebkura ramen pamatā ir prasmīgi pagatavots buljons. Taujāt pavāriem par recepti ir bezjēdzīgi — parasti tas ir labi glabāts dzimtas noslēpums. Atgriežoties mājās, nācās meklēt atbildes internetā. Diemžēl jāsamierinās, ka pagaidām sanāk tikai daļēja atblāzma no īstas japāņu zupas. Pat stacijā pasūtītas.

Ramen zupa ar žāvētām cūku ribiņām

4 personām

Buljonam

800 g žāvētu cūku ribu
2 burkāni prāvās šķēlēs
3 daiviņas ķiploku
2 cm ingvera saknes šķēlēs
1 litrs vistas buljona
150 ml sojas mērces
Karote zivju mērces
2 kaltētas jūraszāles lapas
1 maza citrona sula

Zupai

Ramen nūdeles (cik katrs vēlas apēst)
Uz pusēm pārgriezta cieti vārīta ola (viena katram)
Buntīte lociņu

No ribām atdala gaļu un noliek malā. Kaulus liek katlā kopā ar visām buljona sastāvdaļām, pielej ūdeni un uz lēnas uguns vāra divas stundas. Pēc garšas pievieno sāli. Ja buljons liekas pārāk sīvs, pielej vēl ūdeni. Gatavo buljonu izkāš caur sietu, atdalot biezumus Kamēr buljons karsts, uz piecām minūtēm tajā iemet gaļas šķēles, lai tās uzsilst.

Uzvāra nūdeles, ievērojot instrukciju uz iepakojuma. Nokāš, tad nūdeles liek bļodiņā, ieliek olu un uzsildītās gaļas šķēles. Pārlej ar buljonu un pārkaisa ar lociņiem.

Iveta Silkalne, gada pastniece Rīgā

Viņam te nav jābūt, viņš ir sētai pāri pārlēcis — Iveta gādīgi skatās uz raibu runci, kas griezīgi bļauj privātmājas pagalmā pašā pastnieces apgaitas sākumā pie Rīgas 6. pasta nodaļas Teikas lielajā krustojumā. «Te blakus ir tāds nelabs melns suns, kas sajūt, ka pastnieks ir pienācis, un grib lēkt uz kastītes pusi,» viņa komentē. Reiz, bēgot no nepieskatīta rotveilera, nācies uzrāpties uz dārza vārtiņiem. Pastā priekšniecība sastādījusi aktu, vīrs ar nikno zvēru bez pavadas vairs nav manīts.

Sešu septiņu kilometru maršrutā, kas aizved līdz pat kinostudijas ēkai Šmerlī, pastniece zina katru mājdzīvnieku, no galvas spiež desmitiem durvju kodu. Viņas pārziņā ir gandrīz 800 pasta kastīšu. Plkst. 9, kad dodamies ceļā, notiek jau otrā piegāde — parastas un ierakstītas vēstules. «Tās ir ļoti svarīgas, jebkurš klients vai firma gaida,» Iveta runā ar respektu. Pasta mašīna ar sūtījumiem ierodas ap plkst. 5, pirmo piegādi viņa sākusi jau plkst. 6. «No rīta svarīga ir prese, tā jāpiegādā līdz astoņiem. Man abonentu šogad ir vairāk nekā pagājušogad. Labi, ja nav ledus, var riteņa grozā ielikt un braukt. Divos tīkliņos un somā kādi 15 kilogrami sanāk. Kad vēl ir banderoles, reklāmas un smagi katalogi, var iznēsāt tikai trešajā piegādē.»

Senāk arī pēcpusdienās veiktas divas, reizēm pat trīs pasta piegādes. Ap trijiem, pusčetriem — avīze Rīgas Balss. «Darba nepaliek mazāk,» Iveta atmāj. «Citi pienākumi! Tagad daudzi pasūta sīkpaciņas.» Turklāt 6. pasta nodaļā no kādreizējiem 17 pastniekiem palikuši septiņi. «Tāpat spējam rajoniņu iziet. Neatstās neko pastā, viss ir jāpiegādā!» viņa iesmejas. Sportisks dzīvesveids? «Jā, skolā gāju vieglatlētikā, ļoti patika.»

Darbiniece, kam Latvijas Pasta klienti Rīgā anketās par 2017. gada veikumu veltījuši visvairāk balsu, 6. pasta nodaļā sākusi strādāt pirms 30 gadiem. 17 gadu vecumā. Dzīvojusi pāri ielai, vasaras brīvlaikā atnākusi palīdzēt. «Vai!» viņa iepleš acis. «Avīžu tad bija tik daudz, nevarēju saprast, kā tik ātri tās pastā var sašķirot. Aldziņa — 63 vai 73 rublīši. Bet iepatikās! Īpaši Jaunajā gadā, kad bija jāved kartītes. Ar ragaviņām vilku. Liku kastītēs pat pa 10—15. Domāju — vai tiešām viss salīdīs?»

Pa šiem gadiem arī kādi joki gadījušies, smieklīgi pārpratumi? Ivetai atbilde nav ilgi jāmeklē. «Es tos cenšos uztvert kā jokus: pastnieks piegādā ierakstītu vēstuli, pie durvīm prasa vārdu, uzvārdu. Cilvēks nelaipnā balsī atsaucas: «Jā.» Saku: «Jums ierakstīta vēstule.» — «Ko tu vispār te piegādā!» Viņš neņemšot, neparakstīšoties! Nākas par sevi noklausīties visu ko. Pastniekam atliek tikai paskatīties uz aploksnīti — sūta banka. Piedodiet, es jau neesmu banka, ne jau pastnieks ir vainīgs!»

Anneles antoloģija

Pirms diviem gadiem Annele Slišāne izdomāja: izveidos 100 neparasta dizaina paklāju Latvijas simtgadei. Māksliniece, skolotāja, piecu dēlu māte un topošā dūla auž pat no nātrēm, cūku pupām un putraimu maisiņiem

Te man uzrakstīts, lai neaizmirstu par sarunu — Annele stellēs roku cenšas pagriez tā, lai neredzētu tintes pēdas. Krāšņa un hipsterīga, viņa sapurina dredus, kleitu ar puķes aplikāciju esot šuvusi speciāli izstādes atklāšanai. Kopš pagājušās nedēļas Jūrmalas pilsētas muzejā aplūkojama daļa no Anneles Slišānes austajiem 100 dečiem Latvijai. Ar šo ideju, kas jau eksponēta citās izstādēs un feisbuika profilā Anneles zeme, viņa pat divās nominācijās pieteikta Boņuka balvai par ieguldījumu Latgales kultūrā: Gada sniegums vizuālajā mākslā un Gada amatnieks.

Dečus, kā Latgalē sauc paklājus vai segas, Annele auž ne tikai no tekstila un augu šķiedrām, bet no visiem iespējamajiem otrreiz izmantojamajiem materiāliem: VHS videolentēm, saplīsušām audioaustiņām, velosipēdu kamerām. Latvijas Mākslas akadēmijas neseno karnevālu dekorēja Anneles gleznas, kuru pamatne tapusi no žurnālu strēmelēm un izlietotiem maizes maisiņiem. «Man vislabāk garšo Ķelmēnu maize, viņiem maisiņi ir bez zīmējuma, bet Hanzas maizes maisiņiem ir sarkanas malas kā Rucavas brunčiem, tie labi nolasās. Zeltenes baltmaizei — zils un dzeltens,» runā eksperte. Uzreiz piekodina, lai sataupu maisiņu aizdares stīpiņas. Arī tās plānots ievīt kādā dečī.

Grūbu, griķu, rīsu, makaronu un auzu pārslu iepakojumus, kas izmantoti Jūrmalas izstādē, sakrāt nav bijis tik sarežģīti. Annelei ar vīru Kasparu ir pieci puikas no divu līdz nepilnu 20 gadu vecumam: Jumis, Jurģis, Kajs, Uldis, Uko.

«Vakar, ejot prom no izstādes, gandrīz saraudājos — mazais puika pie katra deča pieskrien: atā pateicu!» Annele smejas. «Tik ļoti jūt, ka tā ir daļa no manis. Kādreiz ielien klēpī, kad aužu. Abi audām 64. deči no rotaļlietām, ko sapirku Otrajā elpā — lācis un kas tur…»

Annelei ir tāds joks: daudzbērnu mātēm Dievs diennakti papildina ar 25. stundu.

Intervijas dēļ palaidusi garām nodarbību Mākslas akadēmijā, kur studē tekstila nodaļas maģistrantūrā, viņa todien plāno novadīt vizuālās mākslas studiju bērniem un pulciņu Dizains un tehnoloģijas Rīgas Angļu ģimnāzijā. «Pēc tam gan iešu mājās aust: piektdienās man vīramāte pieskata visus maziņos,» priecīgi paziņo. Vakarā — uz akadēmijas karnevālu.

Vēl Annelle mācās par dūlu. Aizrautīgi runā par kosmosa likumiem, kas nosaka bērnu ieņemšanu un nākšanu pasaulē. «Visādas sazvērestības teorijas. Padomju laikā mazuļus ņēma nost no krūts, lai viņi sajustos pamesti. Aizaug bērni bez piesaistes sajūtas, tādus ir vieglāk vadīt. Pēc tam, protams, ideologi attaisnojās: mammas mīlestība esot tik stipra, ka ejot caur sienām. Bērns varot sajust: mamma ir tajā pašā mājā.»

Esi dzimusi un augusi Viļakā?
Jā, tagad Viļakas novads, senāk — Balvu rajons. Kolhoza centrs, dzīvoklis trīsstāvu mājā. Kad tēvs Antons Slišāns bija kolhoza priekšsēdētājs, tad nosaukumu no Cīņas uz Upīti nomainīja. Tur ir Upītes ciems, Upītes skola, tautas nams. Tēvs izveidoja muzeju. Par skolu, ko mamma ar tēti un arī mēs, visi četri bērni, esam beiguši, pirms nedēļas novads pieņēma lēmumu, ka rudenī slēgs.

Veca koka māja, pavāres vēl joprojām taisa ēst uz malkas plīts… (Anneles acis kļūst valgas.)

Bērnība vienmēr ir vislaimīgākais laiks. Biju teicamniece, tiku uz Arteku. Brīnumains piedzīvojums, Melnā jūra! Tur bija krievi, ukraiņi, baltkrievi, tad — latviete Annele un kazahs Balathans. Mūs visur lika pārī. Igauņu tautastērpos ar kazahu dejojām lietuviešu deju. Tautu draudzība! Kad Latvija kļuva brīva, kontakti nobruka. Mums abiem bija 17—18 gadu, sarunājām satikties Maskavā Sarkanajā laukumā ar ziliem baloniem, bet mani vecāki nepalaida. Tēvs teica, ka pārāk nedrošs laiks.

Mamma skolā bija iedibinājusi folkloras tradīcijas, tētis, līdzīgi kā Rīgā Dainis Stalts, 80. gadu beigās visā apkaimē dibināja folkloras ansambļus — gan Upītē, gan Šķilbēnos, gan Rekavā ierakstīja lentē sievas, kad dziedāja. Tagad brālis Andris Slišāns ar sievu ir pārņēmis folkloras tradīcijas.

Bet mēs ar ģimeni mammas dzimtajā mājā pa vasarām dzīvojam, braucam brīvdienās, Ziemassvētkos. Kā brīvdabas muzejā — sētā ir četrstūra apbūve. Tur arī man ir stelles.

Aust sāki bērnībā Latgalē?
Kolhoza laikā mamma kādu laiku strādāja bibliotēkā un ielika iekšā babas (Latgalē tā sauc vecmāmiņu) stelles. Tad mēs, meitenes, audām dvieļus. Maziņas, vēl deviņgadīgajā skolā gājām! Baba vairs neauda, viņa bija slima. Kolhoza laikā visas babas bija nodzītas. No rīta uztaisīja ēst, izdarīja mājas darbus, pēc tam — visu dienu kolhozā, vakarā atkal mājas darbos.

Skolā matemātikas skolotāja mums mācīja ar celu dēlīšiem aust Abrenes tautastērpa jostas. 1988. gadā kopā ar Upītes sievu ansambli festivālā Baltica Rīgā gājām gar krastmalu, man bija 13 gadu, dziesmotā revolūcija, Latvijas karogi!

Vai toreiz domāji, ka dzīvosi Rīgā?
Pati par sevi smejos, piemēram, brauc tramvajā un domā, kā tu pupas stādi. Vai lasi puķes. Ķermenis ir tikai te. Esmu te darba un studiju dēļ.

Atnācu studēt uz fizmatiem. Gribēju būt zinātniece. Vidusskolā visās eksaktajās zinībās — fizika, matemātika, ķīmija gāja labi, bet Daugavpils Universitātē togad pieņēma tikai krievvalodīgo grupu. Pa vidu vēl pabeidzu tūrisma skolu, ar komandu sākām aktīvo nometņu kustību, tādas Raibās dienas nometnes.

Pēc tam iestājos mākslas pedagogos. Visu laiku biju domājusi, ka varētu arī fiziku mācīt, teiksim, ar paštaisītām lidmašīnām — tās lidina un uzņem laiku. Bieži vien bērni atsēž stundas, saprotot — mācītais nekad nebūs vajadzīgs. Gan fizika, gan māksla var būt ļoti saistīta. Visa dzīve ir ļoti saistīta.

Jūrmalas izstādes kuratore Guna Kalnača palielījās: Annele māca arī 3D programmēšanu.
Jā, Angļu ģimnāzijā mācu arī 3D printeri. Tas ir projekts, kas attīsta individuālās prasmes, pulciņš pēc stundām.

Lai ir jēgpilna tā printēšana un mēs nepiesārņotu pasauli ar bejēdzīgiem plastmasas sūdiņiem, izdomāju — bērni, izstrādāsim galda spēļu dizainu! Printēsim, piemēram, pašu dizainētas šaha figūras. Vai savu metamo kauliņu. Mēģinājām arī inženiertehniskos risinājumus. Aparāts, piespied pogu, un izkrīt konfekte! Dažiem izdevās.

Es mācos reizē ar viņiem. Latvijā tiek ražoti 3D printeri, biju uz kursiem.

Kā daudzi tagad pamana, skolotājs bieži neiet līdzi laikam. Viņam ir ērti pierastajā sistēmā — mācīt no grāmatas. Strādāju arī komandā, kas veido jauno izglītības standartu, kompetenču pieeju — tieši dizaina tehnoloģiju jomā.

Tehnoloģijām daudzi skolotāji neuzticas, citi, tieši otrādi, pārspīlē — tagad visu rakstīsim planšetē! Man liekas, ka tehnoloģiju lietošanai jābūt jēgpilnai. Tas nav augstākais punkts, uz ko mums tiekties, bet tikai rīks — tieši tāpat kā šķēres vai ota, vai adata.

Kā radās doma par dečiem?
Sākās kā privāta iniciatīva, tikai pagājušā gada nogalē iesniedzu pieteikumu Latgales Reģionālās attīstības aģentūrā, viņi atbalstīja, varēju atbrīvoties no izdevumiem velku pirkšanai. Tā ir arī Latgales valodas un kultūras popularizēšana: uzreiz, kā izaužu jaunu deči, lieku sociālajos tīklos fotogrāfiju un stāstu latgaliešu valodā — lai cilvēki nebaidītos lasīt un arī runāt latgaliski.

Tagad ir moderni būt latgalietim. Renārs Kaupers arī izrādās latgalietis! Renārs ir foršs, viņš pagājušogad bija Upītē, kur brālis pēc tēta iesāktā rīko Upītes uobeļduor-zu — Latgales mūzikas un kultūras festivālu. Renārs tur dziedāja latgaliski.

Kur Latgalē sendienās tādus dečus lika?
Uz grīdas tos, kas no lupatām. Pie sienas un uz gultas tos smukos, kā manas babas — ar rožceliņiem. Vēl bija zirgu deči, no vilnas — pēc darba zirgs nedrīkst strauji atdzist, var dabūt aizdusu. Otrā Latvijas pusē, Kurzemē, it kā bijuši arī suņu deķi. Vajadzību piramīdā dečs ir ļoti svarīga lieta. Kaut vai politiķiem: kad notiek kāda sacenšanās, to katrs velk uz savu pusi. (Smejas.)

Simboliski, bet deči ir vijušies cauri tavai dzīvei?
Fizmatu laikā es daudz adīju — rotaļlietas pirmajam puikam. Joprojām adu vilnas zirgus, kaķus, lāčus, govis, kazas. Maziņus, paņemamus rokā. Suvenīru veikali liek 100% uzcenojumu, pārdodu Senajā klētī, jau 12 gadus — lielajā gadatirgū Brīvdabas muzejā.

Aizejot mācīties uz pedagogiem, aušanu varēja ņemt kā izvēles kursu. Tā atkal tiku stellēs. Pie manis atnāca pirmās Rīgas stelles — no cilvēkiem, kam tās vairs nevajadzēja.

Meistars no Tukuma pāri visai Latvijai uz Latgali veda lielās stelles, tur varēs aust divmetrīgus darbus.

Stellēs iekāpju kā citā telpā. It kā gleznoju. Patīk lieli laukumi, lieli darbi.

Dabas materiāli, nejauši žūstot, paši nosaka krāsu. Jau pirms 100 dečiem audu no kalmēm, vilkvālēm, nātrēm. Mamma bija stāstījusi, ka agrāk Latgalē auda no ezera doņiem — tādiem resniem, bez lapām. Auž, un pilnīgi šļakst, tie ir slapji. Tos klāja zemē kā lupatu deķus.

Literatūrā biju lasījusi, kā ūdensaugus apstrādāt. Izžāvē un aplej ar karstu ūdeni pirms aušanas, lai paliek lokani. Žurnāls Praktiskais Latvietis par to man prasīja eksperta padomus. Cilvēki ir piemirsuši.

100 deči sākās ar augiem?
Tā jau bija iecerēts. 2016. gada 21. augustā, kad atnāca ideja, paņēmu kalendāru, sarēķināju. Mistiski sanāca 100 nedēļas, 100 dienas un 100 stundas līdz Latvijas jubilejai. Pirmajā naktī, kad izrēķināju skaistos skaitļus, pat 113 deču idejas sarakstīju. Katru nedēļu bija jāuzauž vismaz viens. Pienenes dečī vienkārši aizvērās, citas izauga pūkās… Tāpēc tos nosaucu par lidojošajiem dečiem, bet sešgadnieks Jurģis — par Visuma dečiem. Mamma izaudīs no visa!

Atceros, pagājušovasar Latgalē nepārtraukti lija. Piemēram, no dzelzenēm deči audu, kad bija plūdi. Upe atnāca līdz dārzam. Dzelzenes bija slapjas, saglumējušas, ar gliemežiem. Upe vienubrīd cēlās pa pieciem centimetriem piecās minūtēs. Beigās pie mūsu mājas sakrājās milzu ezers, bijām atgriezti no ārpasaules. Smilgās skudrupūžņi bija sacelti uz augšu tādos kā termītu pauguros. Skudras iepriekš zināja, ka būs slapja vasara! Es, puķes lasot, arī to ieraudzīju.

Un tad pēkšņi viss ziedēja — katru dienu citas puķes. Pa nedēļu uzaudu kādus četrus dečus. Atbraucu uz nedēļas nogali, atkal uzaudu divus — magones, cūku pupas… Puikas sanesa cūku pupas tādu kalnu!

Dāvana, kas nāk ar šo projektu, — katru augu iepazīstu līdz mielēm. Atrodu šķiedras, piemēram, no dadžiem ir savākts kamoliņš, no lielās papardes arī — tādas divas baltas šķiedras. Lasu ar puikām internetā, ka paparde pa tām barības vielas sūcot uz augšu. Nātre klasiskā, dadzis…. Šos atradumus izmantošu maģistra darbā Šķiedra. Inovatīvi materiāli tekstilmākslā.

Tagad uz pasauli skaties ar domu, ko vēl varētu ieaust?
Jā, no šitā gan varētu aust! (Smejas.)

Maizes maisiņi atnāca pirms pieciem gadiem, kad žurnāls Ievas Māja rīkoja zelta roku konkursu. No maisiņiem izaudu dizaina objektu, uz kura var sēdēt dārza piknikos. Uzvarēju, dabūju robotu putekļusūcēju. Darbā smējās: cilvēkam — «dinozauram», kas ir tik zaļš, tagad ir robots mājās. Viņš mums ir «māslu vabale», tīra māju.

Bija viens puika, kas pēc manas uzvaras bija atradis Latgalē tantes, kas audīs no maisiņiem. Laikam biznesu bija sācis, bet tas viss noklusa.

Man 100 deči ir kā apkopojums, grāmata, katalogs, kur lieku iekšā savas idejas. Kad septembrī pēdējo pabeigšu, tad būs izstāde Gorā. Tētim šogad būtu 70 gadu jubileja, domāju, ka viņam par godu būs izstāde arī Upītē.

Bet vispār tā ir dāvana Latvijai simtgadē, un praktisks cilvēks man uzdod jautājumu — bet kā tieši tu dāvināsi? Izdomāju, ka tā varētu būt pamatbāze kādam tekstilmuzejam. Latvijā tāda nav.

Ko ir bijis visgrūtāk izaust?
Vissarežģītākais bija babas dečs — jāsalasa pareizās dzijas, jo baba pati tās krāsoja. Es atdarināju. Speciāli atstāju savas kļūdas, lai tā norādītu uz manu mācību procesu. Tomēr 50 gadu starpība!

Lasīju, ka dečus pret kodēm vajag izsaldēt, tā arī baba darīja. Izkāru mīnus 16 grādos: viens melns ar rozēm, otrs — krustdūrienā izšūtas lapas.

Iedomājies, tajā laikā nebija elektrības, bet cik sievietēm bija daudz skaistuma iekšā, ja starp grūtajiem darbiem varēja ko tādu radīt! Astoņi bērni, un tur vēl spēj radīt… Droši vien tekstilā izpaudās sievišķīgie sapņi.

Tu, modernā latgaliete, arī centies krāšņi dzīvot.
Jā, vakar izstādes atklāšanā sāku runāt latgaliski, bet pabeidzu latviski ar stāstu par dadžiem. Braukājot pa Latgali, redzu, kas notiek ar pamestām mājām. Pirmajā gadā pagalmā ir nātres, jo tur laba, auglīga zeme, bet pēc diviem trim gadiem viss pagalms pilns ar dadžiem. Izej cauri, esi viss nolipis, tev māja ir atstājusi «ziņas». Ir stāsts, ka dadži sargā to māju.

Man tiešām patīk vecās mājas. Citi saka — malkas kaudze, metama ārā. Bet man liekas — viņas tādas, dadžos ieaugušas, mūs gaida.

Johanniterštrāses stāsti

Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane (1922—2018) padomju gados bija mūsu «logs uz Eiropu» — pasaules mēroga personība ar skaidru skatu uz dzīvi un cilvēkiem

Ja Berlīnē izkāpj no U1 līnijas pieturā Prinzenstrasse un pa to pašu Prinča ielu iet garām parkam ar peldētavu, nogriežas pa labi, tad drīz vien ir klāt namu ieloks. Viens no tiem ir Johanniterštrāse 3 — pie ārdurvīm, sameklējot zīmīti «Dr. Valentina Freimane», jāzvana, un taps atvērts. Daži pakāpieni uz augšu, garš, tumšs gaitenis, bet vienās durvīs jau stāv Valentīna Freimane. To ceļu un galamērķi zina daudzi, jo, arī dzīvodama Berlīnē, viņa gribēja zināt par visu, kas notiek Latvijā, gaidīja ciemiņus un kāri izprašņāja.

Tā sagadījās, ka pēdējo sešu gadu laikā arī man bija gods un prieks sēdēt pusotristabas dzīvoklīša dziļajā dīvānā, dzert tēju — un noteikti arī drusku konjaku! —, sarunāties, bet galvenais — klausīties. Reizēm ar mērķi sagatavot kādu publikāciju, citreiz ierakstot viņas stāstus nenoskārstai vajadzībai. Pa šiem gadiem ierakstu salasījies visai daudz. Šis tas, visticamāk, paliks tikai «iekšējai lietošanai».

Te būs daži no stāstiem. Par cilvēkiem, kuriem bijusi izšķiroša loma Valentīnas Freimanes dzīvē, un arī par tiem, kuru liktenī nozīmīga bijusi tikšanās ar viņu.

Tādu stāstu varētu izstāstīt ļoti daudzi. Jo savā garajā mūžā Valentīna Freimane ir atstājusi dziļu nospiedumu neskaitāmu cilvēku domās un arī liktenī. Viņa apbrīnojami prata pievilkt cilvēkus un paturēt savā tuvumā.

Haosā iespējams paglābties

Pēc kara Valentīna iestājās universitātes Vēstures fakultātē un 1949. gadā ar izcilību to pabeidza. «Mani augstu vērtēja profesors Jānis Zutis un uzreiz paņēma aspirantūrā. Viņš tobrīd dibināja Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtu. Zutis pats nodarbojās ar viduslaikiem un gribēja, lai es viņam palīdzu lasīt un atšifrēt vecus rokrakstus gotu šriftā, jo es skolā to biju apguvusi. Pēc nedēļas mani atskaitīja. Nelīdzēja pat tas, ka profesors bija Krievijas latvietis, ieradies no Maskavas, un viņam tur bija sakari. Mana biogrāfija nederēja aspirantūrai. Laimīgā kārtā dabūju līgumdarbu arhīvā — šifrēju tos pašus dokumentus gotu rakstā.

Un tad profesors mani uzaicināja pie sevis. Viņš runāja ar mani ļoti atklāti. Jums jāsaprot, ka mēs dzīvojam tādā valstī, kur viļņiem nāk virsū racionāli neizskaidrojamas represijas, viņš teica. Tagad ir kārta ebrejiem, un tas tik ātri nebeigsies. Viņš pats, Krievijā palicis strēlnieks, izmācījies un kļuvis par jauno «sarkano profesoru», bija piedzīvojis represijas pret latviešu komunistiem. Toreiz, redzot, kas apkārt notiek, viņš aizgāja no darba, šķīrās no sievas un aizbrauca uz Sibīrijas nomali, kur strādāja vairākus gadus par vēstures skolotāju. Jo Padomju Savienībā jau varēja arī izglābties: ja atnāc pakaļ, bet cilvēka nebija mājās, tad otrreiz varēja arī neatnākt. Nekādas centralizētas uzskaites taču nebija! Kā man vēlāk teica VDR rakstnieks Stefans Heims, krievu haosā varēja atrast spraugu un paslēpties, vācu «ordnungā» viss par visiem bija zināms.

Maskavā pilnā sparā gāja vaļā ebreju ārstu lieta. Zutis man ieteica atrast darbu tālāk no Rīgas. Un mācību gada vidū es uzzināju, ka Liepājas Pedagoģiskajā skolā nav, kas māca vēsturi. 1950. gada 1. aprīlī es tur sāku strādāt.»

Tieši Liepājā Valentīna tika pie uzvārda Freimane. «Pēc šķiršanās [no otrā vīra vēsturnieka Persija Gurviča] uz jautājumu, kādu uzvārdu gribu, atbildēju — iepriekšējo. Es biju domājusi meitas uzvārdu. Bet man taču iepriekšējais bija pirmā vīra uzvārds — Feinmanis. Kad es devos uz Rīgu pēc izraksta no dzimtsaraksta, izrādījās, ka kļūdas dēļ arhīva ruļļos ir ierakstīts ierastāk skanošais «Freimanis». Man izdeva pasi ar Valentīnas Freimanes vārdu. Un man pēkšņi ienāca prātā — tā ir likteņa zīme! Sākšu pilnīgi jaunu dzīvi, bez pārdzīvojumiem un ļaunuma.»

Absolūti tīrs cilvēks

Pamazām ciešākas saites veidojās ar Liepājas laikrakstu Komunists. Lai arī līdz pat Staļina nāvei Valentīnai Freimanei tikt štatā nebija iespējams, viņa avīzē rakstīja, aizvien vairāk pievēršoties teātra kritikai.

Tuvojoties Liepājas teātra 50. jubilejai, Valentīnai Freimanei piedāvāja uzrakstīt grāmatu par tā vēsturi. Par konsultantu ieteica Eduarda Smiļģa krustdēlu, dzejnieku, tulkotāju un dramaturgu Valtu Grēviņu. «Mums bija sarunāts satikties kādā izrādē. Es, kā parasti, kavēju un skrēju uz direktora ložu, uz to veda daži pakāpieni. Valts tikmēr bija jau atnācis, bet atcerējās, ka ir kaut ko aizmirsis mēteļa kabatā, un metās pa tiem pakāpieniem lejā. Mēs saskrējāmies ar pierēm, apkampāmies, lai nenokristu, un sākām nenormāli smieties. Es saku — manā dzīvē viss notiek pēkšņi kā zibens spēriens! Valts kļuva par manu trešo vīru.

Viņš bija absolūti tīrs un labestīgs cilvēks. Es reizēm viņu saucu par kņazu Miškinu — viņš redzēja, ka viņu izmanto, zināja, ka tuvi cilvēki ziņo par viņu čekai, un vienalga spēja saprast, piedot un nevairīties. Viņš nebija naivs vai akls, bet nespēja turēt naidu vai nīst. Dzīvot ar tādu cilvēku bija prieks. Man reizēm teica — tev ir grūti, viņam taču uznāk dzeršana, bet es varēju tai tikt pāri, jo… es dzīvoju pilnīgi tīrā mājā. Es reizēm domāju, ka ar dzeršanu Valts nošķīrās no dzīves tāpat, kā Miškins ar savu slimību distancējās no pasaules. Viņš tikai skuma, dziļi skuma. Es esmu laimīga, jo vismaz piecus gadus esmu nodzīvojusi bez mazākajām aizdomām, ka mani varētu nodot vai izmantot, vai sāpināt. Valts uz kaut ko tādu nebija spējīgs.

Kad man redakcijā bija nakts dežūras — mums ap četriem vajadzēja pārlasīt un parakstīt pēdējās no tipogrāfijas nākušās slejas —, Valts ap pusnakti atnāca, apgūlās uz dīvāna un aizmiga. Kad mans darbs bija galā, mēs gājām uz mājām. Tad kādu nakti gāju viņu modināt, bet Valts nepamodās.

Redakcija palīdzēja ar smago mašīnu. Mēs apglabājām Valtu Meža kapos. Es vēl kādu laiku turpināju strādāt redakcijā, bet liela labuma no manis nebija. Man atkal bija jāsāk dzīve no sākuma. Es devos atpakaļ uz Rīgu.»

Neatzīstu piesardzību

«Ir tāds Larošfuko izteiciens: «Cilvēkam lielāku godu dara tas, ja viņš tiek no draugiem pievilts, nekā, ja viņš draugiem neuzticas.» Un, tā kā man goda jēdziens ir pilnīgi arhaiski spēcīgs, es ļoti augstu turu savu cilvēcisko cieņu. Ja cilvēks mani pieviļ, tad esmu maldījusies nevis, viņam uzticoties, bet turot par draugu.

Lilija Dzene manā labā ir ļoti daudz darījusi, un par to es būšu viņai visu mūžu pateicīga. Viņa mani burtiski izvilka dzīvē pēc Valta nāves, kad es vienkārši varēju sabrukt. Viņa atvēra man jaunus dzīves ceļus, piespieda iestāties Maskavā aspirantūrā. Bet pienāca laiks, kad mani vairs žēlot nevajadzēja, izrādījās, ka man ir pietiekami daudz spēka, neraugoties uz nelabvēlīgiem apstākļiem. Mūsu attiecības sarežģījās. Jo es gribēju dalīties ar to, ko zinu, un izprasīt otram to, ko nezinu. Bet tas neietilpa mūsu draudzībā. Viņa bija ļoti spilgts cilvēks, un viss, ko viņa darīja vai iedomājās, bija spilgts. Viņas rīcībā nekad nebija ļaunuma. Bet sacensība bija. Tāda bija viņas daba. Un, ja viņa tāda nebūtu, tad varbūt arī nebūtu viņas lieluma.

Bet mūža beigās mūsu attiecības ļoti mainījās. Pirmo reizi mūžā viņa sāka analizēt un aizdomāties par savu rīcību un uzskatiem agrākos dzīves posmos.

Pēdējos piecus sešus gadus mēs atkal kļuvām draugi. Mani tā aizkustināja tas, kā viņa uzņēma manu manuskriptu. Jo es ļoti paļāvos uz viņas spriedumu. Viņa gandrīz raudāja un teica: būtu es kaut daļu no tā zinājusi, es daudz ko būtu sapratusi. Viņu tas bija skāris. Tas bija tāds brīdis, kad ne man, ne viņai vairs neko nevajadzēja. Bija atkrituši visi pasaulīgie motīvi greizsirdībai.

Man bez viņas ir garlaicīgi. Man pietrūkst mūsu garo svētdienas telefona sarunu.»

Par to, kas varēja būt

60. gadu sākumā, sākusi strādāt radio, Valentīna Freimane iepazinās ar režisoru, vēlāk Dailes teātra vadītāju Arnoldu Liniņu, tolaik jaunu, tikko Teātra institūtu beigušu aktieri. Viņš bija iesaistīts kārtējā komisijā, kas pārbaudīja radio cilvēku profesionalitāti un valodu, un bez šaubīšanās augstu novērtēja to, kā strādā Freimane. Tā sākās ilgu gadu draudzība, kas reizē bija arī profesionāla uzticēšanās.

«Vajadzētu vēsturei aprakstīt, kā Arnolds bija iecerējis iestudēt Raiņa Jāzepu un viņa brāļus. Raiņa dzejai piedien oratorijas forma. Viņš bija iecerējis uzvest bez greznās ēģiptiešu formas, vienkāršos tērpos, lai cilvēki sēž un lasa. Pilnīgā askēzē. Lai pāriet no episkā uz dramatisko un atpakaļ. Galvenais būtu jēgas pārnešana bez kādiem efektiem. Viņš gribēja priekšnesumu pietuvināt Bībeles lasījumam. Tas mani ārkārtīgi iedvesmoja, es zināju, ka tas būtu ļoti interesanti.

Arnoldam bija labas idejas. Bet viņa raksturs reizēm neļāva par tām cīnīties. Viņš nemācēja uzcirst kulaku uz galda.

Kad izrāde iznāca, visi slavēja Ilmāru Blumbergu. Viņš bija uzspiedis savu koncepciju, un tā arī bija varena koncepcija. Es neteikšu, ka izrāde bija slikta. Tā noteikti atvēra Jāzepu plašākai auditorijai, un aktieriem tā bija laba skola. Bet tas nebija tas, kas varētu būt.

Tikai viens cilvēks — un tas nebija kritiķis — atminēja Arnolda domu. [Kinorežisors] Hercs Franks. Viņš teica — tā esot liela izrāde tieši domas ziņā, jo viņam pirmo reizi kļuvis skaidrs, ka Jāzeps ir viens no pirmajiem Jēzus tēla ieskicējumiem.

Tā ir lieta, kas arī man ir bijusi prātā: kā atsevišķi tēli Bībelē attīstās, ka arhetipu var ieraudzīt jau pašā sākumā. Tāds ir Jāzeps ar savu ideju par vispārīgo kopību, par to, kā, nešķirojot ne pēc izcelsmes, ne pēc citām laicīgām lietām, atrast iespēju, kā cilvēkiem sadzīvot kopā.

Hercam ir nedaudz mistisks, dziļi analītisks prāts. Un viņš vienīgais šo ideju izrādē uztvēra.»

Lai neizaugtu par mežoņiem

«Arnolda Liniņa aicināta, es pasniedzu Dailes teātra studijās. Pusotra gada vietā es mācīju visus četrus gadus, un viņi pat nepamanīja, ka esam viņiem «iebarojuši» divreiz vairāk informācijas. Liniņš man ļāva lielu brīvību: «Nāc un runā, vienalga ko. Es negribu, lai viņi izaug par mežoņiem.» Man likās svarīgi attīstīt viņos trīs jomas: intelektu un zināšanas, jūtas un fantāziju un kā trešo — intuīciju.

Kopš es dzīvoju Berlīnē, man vairāk ir satikšanos ar tiem, kas strādā arī ārzemēs — Alvi Hermani, Andreju Žagaru, Gundaru Āboliņu. Viņi ir cilvēki, kuri kopā ar mūsu mūzikas lielumiem ir darījuši Latviju pazīstamu pasaulē.

Mums nav neviena politiķa kopš Vairas Vīķes-Freibergas, kas raisītu interesi pasaulē. Mūsu rakstnieki, kas būtu pelnījuši lielāku uzmanību, ir maz pazīstami ārzemēs. Mūziķi, arī komponisti — ir. Kā auglīgs lietus viņi ir nolijuši pāri Eiropai, ir godināti un mīlēti.

Kad Alvis pirmo reizi ieradās šeit ar Revidentu, tas bija kā bumbas sprādziens. Bija uzreiz skaidrs, ka tas ir starptautisks formāts. Viņam var būt izcilas veiksmes, var būt apstrīdami darbi, bet būtiskais ir tas, ka viņš izceļas pāri vidusmēram.

Pieminot Alvi, parasti piemin arī viņa teātri. Profesionālā publika redz, ka tajā ir īpašas stila un mākslas izpratnes aktieri ar lielu patstāvību, izrādes mākslinieciskos uzdevumus risinot, un tajā pašā laikā ar prasmi būt saliedēts ansamblis. Un šīs divas īpašības ir reti savienojamas. 

Satiekot Alvi, man vienmēr ir interesanti uzzināt viņa ieceres, kādreiz mēs varam diskutēt, pat sastrīdēties. Viņš turas pretī, bet ļaunā neņem.»

Un dara valstij godu

«Es jau dzīvoju un strādāju Berlīnē, kad Andrejs Žagars kļuva par operas direktoru. Pret viņu man ir neiedomājama cieņa. Cik apbrīnojami īsa ir cilvēku atmiņa! Operas stāvoklis bija tik slikts, ka, man liekas, viņu tur ielika aiz izmisuma.

Žagars saprata, ka opera ir valsts prestiža lieta. Ja operteātris ir darbīgs un elegants, tad valstī viss ir kārtībā. Pamazām Rīgas publika sāka izskatīties tāpat kā Parīzē. Opera bija pilna ar ārzemniekiem tāpat kā pirmskara laikā, kad tā bija Latvijas vizītkarte — bez valodas barjeras un ar augstu izpildījuma kultūru.

Man ir nepatīkami sastapties ar tādu neizpratni par operas būtību. Kultūrai nav jāpelna. Tādam nolūkam ir tautsaimniecība. Kultūrai ir pavisam cits uzdevums: tā vieno nāciju un dara valstij godu.»

P. S.

«Valentīna Freimane bija mana skolotāja. Jocīgi, ka personiski tuvāk iepazināmies tikai labu laiciņu pēc tam, kad biju jau beidzis konservatoriju. Jo viņa mūsu kursam tādas klasiskas lekcijas nelasīja un eksāmenu atbildes neprasīja. Toties kinolektorijs, kur katru otro nedēļu varēja noskatīties divas filmas ar viņas ievadvārdiem, man vairāku gadu garumā bija vislabākā izglītība. Zināju no galvas visu kinoklasiku, un, kas pats galvenais, man atvērās pasaule visās šā vārda nozīmēs un amplitūdās. Tālāk bija tikai darīšanas vaina.

Freimane, protams, bija pasaules līmeņa cilvēks. Viņa bija ģimenes draudzene režisoram Anatolijam Efrosam un kritiķei Natālijai Krimovai (70. gadu svarīgākajam teātra pārim Maskavā). Viņa mani vēlāk personīgi sapazīstināja ar saviem draugiem Henningu Rišbīteru un Ivanu Nāgelu (ar kuru vēlāk sarakstījāmies līdz pat viņa nāvei) — diviem vislielākajiem pēckara vācu teātra «pelēkajiem kardināliem» un teorētiķiem. Viņa draudzējās ar Pīteru Bruku un pazina daudzus 60.—70. gadu kinoklasiķus personīgi. Tais gados viņa bija vienīgā, kas no padomju teātra un kino kritiķiem spēja runāt angļu, vācu un franču valodā. Līdz ar to viņa vienīgā arī spēja kontaktēt ar visiem tā laika režisoriem un aktieriem, kuri apciemoja Maskavas kinofestivālu vai bija ieradušies viesizrādēs. Fellīni un Bergmans bija viņas paaudze. Tas arī visu izsaka. Tas bija viņas gars un viņas mērogs. Kā teātra skatītāja viņa bija ļoti atvērta, gandrīz bērnišķīga. Tāpēc viņa laikam arī nedarbojās teātra kritikas laukā. Jo viņu interesēja režisora domu gājiens, nevis pašas priekšstati par iestudējamo materiālu. Viņas biogrāfija, protams, ir unikāla, un žēl, ka mēs zinām tikai mazu daļiņu no tās. Par viņas mūžu varētu taisīt ne tikai operas un baletus, bet arī šausmu filmas, komēdijas un seriālus daudzās sezonās. Nu tas viss ir aizgājis, un vēl viena Atlantīda ir zem ūdens uz neatgriešanos.»

— Alvis Hermanis

Foto — Ieva Puķe un no Ainas Matīsas, Gunas Zeltiņas un žurnāla Liepājas Vēstules krājumiem

Kā pārdot degvielu

No bijušās kolhoza naftas bāzes un padomju laika DUS līdz lielākajai nacionālajai degvielas tirdzniecības kompānijai. Tāds ir AS Virši-A ceļš 23 gadu garumā

Kaut arī Latvijā degvielas tirgū toni nosaka četras globālas un starpnacionālas kompānijas, tas tomēr nepieder tikai ārzemniekiem. Neraugoties uz sīvo konkurenci pēdējo desmit gadu laikā, pašmāju uzņēmums Virši-A spējis dubultot uzpildes staciju skaitu — no Aizkraukles, kur 1995. gadā dibināts, vispirms iekarojis Vidzemi, tad ienācis Rīgā un tagad strādā visā Latvijā.

Degviela nenoliedzami ir viens no resursiem, kas vistiešākajā veidā ietekmē tautsaimniecību un ikdienā nepieciešama gandrīz vai katram iedzīvotājam. Tas rada iespaidu, ka pietiek nonākt šajā biznesā, lai naudu grābtu liekšķerēm. Tomēr akciju sabiedrības Virši-A valdes priekšsēdētājs, viens no tās dibinātājiem un akcionāriem Jānis Riekstiņš mūsu sarunas laikā īpaši uzsver: «Tā nav, ka pietiek uzcelt uzpildes staciju, lai uzreiz sāktu pelnīt un kļūtu bagāts. Mūsdienās tas, visticamāk, beigtos ar bankrotu, jo tirgus ir specifisks un konkurence ārkārtīgi sīva.»

Ņujorka pie Daugavas

Kas ir galvenie faktori, kuri ļauj kompānijai attīstīties? «Tie ir tirdzniecības apjomi un arī saprātīgs risks. Mūsdienās, lai ar degvielu pelnītu, jāspēj pārdot maksimāli daudz,» saka Jānis Riekstiņš. Izrādās, visi Latvijas lielie tirgotāji, izņemot vienu lielu un varbūt vēl kādu mazāku, degvielu iepērk vienā un tajā pašā vietā — naftas pārstrādes rūpnīcā Mažeiķos. Jo tālāk to transportē, jo lielākas ir izmaksas.

Šis Lietuvas uzņēmums ir ne tikai tuvākais, bet arī vienīgais tāds Baltijā. Tātad cenai teorētiski visās tirdzniecības vietās vajadzētu būt līdzīgai. Tomēr, kā redzam, praksē tā nav.

Daži tirgotāji šai rūpnīcas degvielai jauc klāt piedevas, kas ietekmē tās veiktspēju. Pašas par sevi piedevas nav nekas slikts un neesot arī dārgas, toties degvielu uz to rēķina iespējams pārdot ievērojami dārgāk. Virši-A savās uzpildes stacijās tirgo tikai tīru degvielu bez jebkādiem piemaisījumiem. Un tas esot viens no kompānijas pamatprincipiem. Nākamie divi — garda kafija no svaigām, ne vēlāk kā pirms 30 dienām grauzdētām kafijas pupiņām un modernas labierīcības klientu ērtībām.

«Tie laiki, kad uzpildes stacijas atradās nelielās būdiņās, kur pārdeva arī dažādas eļļas un rezerves daļas, bet tualetes bieži vispār nebija, sen pagājuši,» smejas Riekstiņš, kurš šajā biznesā dažādu apstākļu sakritības dēļ nonāca 90. gadu sākumā.

Pabeidzis Rīgas Elektromehānisko tehnikumu, pēc dienesta armijā, drauga pierunāts, viņš iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā. Toreiz bijis tā sauktais nulles kurss, pēc kura, noliekot eksāmenu, tagadējā Tehniskajā universitātē uzņēma bez iestājeksāmeniem. Ieguvis inženiera elektriķa specialitāti, Riekstiņš 80. gadu vidū nozīmēts darbā kolhozā Aizkraukle. Sākumā ar sievu un bērnu dzīvojuši kopmītnē. Pēc tam ticis pie dzīvokļa vienā no trīsstāvu mājām, kas savulaik būvētas Pļaviņu HES celtniekiem. Vietējie šo kolhoza ciematu netālu no Aizkraukles saukuši par Ņujorku. Jo tās bijušas pirmās vairākstāvu mājas vietā, kur pirms tam nekas augstāks par vienu stāvu nebija celts.

80. gadu beigās brūkošajā Padomju Savienībā — ar naftu bagātā valstī — sāka trūkt degvielas. «Iedzīvotāji stāvēja milzīgās rindās pie benzīntankiem, bet kolhozam nebija dīzeļdegvielas, ko liet traktoros, lai apstrādātu laukus. Oficiāli to nopirkt vairs nevarēja,» atceras Riekstiņš, kuram kā kolhoza enerģētiķim vajadzēja gādāt arī degvielu. Tajā pašā laikā armijas lidmašīnām bijušajā PSRS bija aizliegts nosēsties, ja bākā palikusi degviela. To vajadzēja izsmidzināt gaisā. «Vajadzēja, bet varēja nosēsties arī ar visu degvielu un pēc tam pārdot,» saka Virši-A valdes priekšsēdētājs.

Tā tikuši dibināti kontakti ar armijas bāzēm, meklēti paziņas un cilvēki, kas varētu palīdzēt tikt pie šīs aviācijas degvielas, ko varēja izmantot arī lauksaimniecības tehnika. Pēc dažiem gadiem sperts nākamais solis un trīs kolhoza Aizkraukle inženieri noīrējuši saimniecības naftas bāzi ar visu uzpildes staciju, ko vēlāk izpirkuši. «Kaut arī degvielas krīze turpinājās arī pēc neatkarības atgūšanas, tolaik jau bija cilvēki, kas to veda šurp veseliem vagoniem,» turpina Riekstiņš. Viņi no tiem pirkuši benzīnu un dīzeļdegvielu, ko tirgojuši gan kolhozam, gan iedzīvotājiem.

90. gadu sākumā Jānis Riekstiņš atguvis vectēva zemi un nodibinājis zemnieku saimniecību Virši. Ar lauksaimniecību gan nekad nav nodarbojies, bet no turienes cēlies nākamās akciju sabiedrības nosaukums. Kāpēc uzreiz dibinājuši akciju sabiedrību, nevis SIA, viņš tagad lāgā nevar izskaidrot. Iespējams, degvielas tirdzniecības uzņēmumam tas šķitis prestižāk un perspektīvāk. Biznesu gan sākuši ļoti uzmanīgi.

Tobrīd Latvijā jau darbojās Lukoil, parādījās Statoil, bija Shell un tirgū ienāca Neste. Toties transportlīdzekļu bija nesalīdzināmi mazāk. Jaundibinātajā akciju sabiedrībā sākumā bijušas tikai trīs pārdevējas. Visus pārējos darbus akcionāri darījuši paši — remontējuši iekārtas, gādājuši degvielu un nodarbojušies ar loģistiku. Bet Riekstiņš, lai piesaistītu klientus, izdomāja talonu sistēmu, ko pats arī realizējis. Aizkrauklē meklējis uzņēmumus, kam šos talonus piedāvāt. Tirgojis autovadītājiem tieši uz ielas. «Tāpat vien braukt trīs kilometrus ārpus Aizkraukles neviens negribēja, tāpēc orientējāmies uz vietējiem uzņēmējiem un ražotnēm,» viņš atceras.   

Taloni ātri kļuva populāri. Pirmkārt, degviela tobrīd vēl nebija nopērkama tik viegli kā pašlaik, un talons garantēja, ka pircējs to dabūs. Otrkārt, zemnieku saimniecībām un lauksaimniecības uzņēmumiem saviem traktoristiem vai šoferiem vairs nevajadzēja dot skaidru naudu, no kuras daļu varēja atstāt vietējā veikalā. Talonu izmantošana bija viegli kontrolējama un pārbaudāma. Ne velti Riekstiņš tagad smejas, ka tos bijis vieglāk ieviest nekā pēc tam likvidēt. Likvidācija beigusies tikai pirms gadiem trim.

Noticēt sev

Gadu pēc akciju sabiedrības dibināšanas viņi nopirkuši uzpildes staciju Vidzemes šosejas malā pie Inčukalna, kas strādā joprojām. Nākamajos trijos gados atvērtas vēl četras stacijas — Mālpilī, Aizkrauklē, Skrīveros un Bebros — Kokneses novadā. Lielākā daļa no tām, pat vairākkārt pārbūvētas un piemērotas mūsdienu prasībām, darbojas arī pašlaik.

Tomēr pirms tam viņiem vēl vajadzējis iepazīt šo specifisko un diezgan viltīgo produktu, ko sauc par degvielu. «Degviela nav ne ūdens, ne sērkociņi, kuru tik, cik kastītē ieliek, arī ir. Degviela aukstumā saraujas un siltumā ievērojami izplešas. Tātad maina tilpumu,» skaidro Riekstiņš. Tas nozīmē — ja benzīna vedējā no rīta vēsumā ielej 22 000 litru, tad pa dienu, kad cisterna saulē uzsilusi, galā nonākot un šos 22 tūkstošus izlejot, pāri paliek vēl vismaz kādi 500 litru. Pēc tam pa nakti vēsumā degviela atkal saraujas. «Es labu laiku nesapratu, kā tas varbūt, ka no rītiem, kad uzņēmumu transports bija uzpildījies, mums parasti trūkst kādu 100 vai 200 litru. Tātad zog! Pats naktī sēdēju uzpildes stacijā, līdz secināju — neviens neko nezog. Iztrūkums rodas tikai uz tilpuma maiņas rēķina,» stāsta Jānis Riekstiņš

Pēc pieciem darbības gadiem Virši-A bija deviņas, bet vēl pēc pieciem — 21 degvielas uzpildes stacija. To skaitā viena arī Rīgā, pārējās Vidzemē un Latgalē. Par Kurzemi viņi tobrīd vēl nedomāja. Tur, tāpat kā Jūrmalā, bija (un joprojām strādā) vairākas nelielas vietējās kompānijas ar vienu vai dažām uzpildes stacijām.

Vaicāts, kāpēc šī izaugsme bijusi tik lēna un piesardzīga, Riekstiņš atzīst: «Iespējams, toreiz tā īsti nenoticējām sev. Baidījāmies riskēt un ņemt kredītus. Arī procenti bija daudz augstāki nekā patlaban.»

Saviem spēkiem Virši-A noticējuši un ar mērķi attīstīties sākuši strādāt pagājušās desmitgades sākumā, bet tā īsti pārmaiņas kļuva jūtamas vēl pēc gadiem desmit, kad 2013. gadā Rīgā atvērtas veselas trīs stacijas uzreiz. Tas arī saprotams, jo degvielas staciju nav iespējams nedz nopirkt, nedz arī uzcelt vienā gadā. Šis process ir ilgs, sarežģīts un grūti plānojams. Neviens nevar paredzēt, kad tirgū parādīsies attiecīgs piedāvājums. Pēc tam, kamēr nokārto konkrēto darījumu — iegādājas zemi vai nekustamo īpašumu — un visbeidzot kamēr pārbūvē esošo vai uzbūvē jaunu staciju. Tas prasa vairākus gadus un vairāk nekā miljonu eiro. Lai atpelnītu investēto, nepieciešami vismaz septiņi gadi.

Pēc Virši-A valdes priekšsēdētāja vārdiem, esot tikai trīs faktori, kas nosaka uzpildes staciju ienesīgumu. Un tie ir vieta, vieta un vēlreiz vieta. Un laba vieta arī labi maksājot. Nesen, būvējot vienu no kompānijas pašlaik lielākajām un modernākajām stacijām, īpašnieki par zemi zem piebraucamā ceļa prasījuši apaļus 100 000 eiro. Tagad Riekstiņš, to atceroties, saka: «Pusgadu teicu «nē», jo cena bija absolūti neloģiska un nepieņemama. Tad sapratu, ka nav jau citas izejas. Vienīgais veids, kā varam pastāvēt, ir nepārtraukti attīstīties. Apstāties patiesībā nozīmē iet atpakaļ, un tas savukārt nozīmē, ka pēc kāda laika tevis šajā biznesā var vairs nebūt.»

Pašlaik kompānijā strādā vairāk nekā 400 cilvēku un tai ir 56 degvielas uzpildes stacijas visā Latvijā. No Daugavpils līdz Liepājai. Četrpadsmit no tām atrodas Rīgā. Tāpēc droši var teikt, ka izaugsme pēdējos desmit gados bijusi pārsteidzoša, lai gan vairākas nerentablas stacijas arī slēgtas. Bez mazumtirdzniecības Virši-A nodarbojas arī ar marķētās apkures degvielas un dīzeļdegvielas tirdzniecību vairumā. Pārsvarā zemniekiem.      

Kompānijai ir sava zīmola līnija karstajām un aukstajām uzkodām. Kā arī jau minētā, klientu iecienītā tepat Latvijā svaigi grauzdētā kafija, kura ik pēc 30 dienām tiek nomainīta ar jaunu. Par jautājumu, kur pēc šīm 30 dienām tiek likts pārpalikums, Riekstiņš smejas, ka tāda neesot. 30 dienas ir viņu pašu noteikts termiņš. Patiesībā kafija tiekot izdzerta daudz agrāk. Galvenais — laikus sagādāt jaunu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Man patīk, un es uz darbu nāku ar prieku»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Varbūt sākumā attīstība tomēr bija par lēnu. Un galvenokārt laikam tāpēc, ka nebija ticības sev. Tam, ka mēs to varam»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

« Ir nepieciešama ticība sev un saviem spēkiem. Citādi nekas nebūs.»