Pirms simt gadiem karš un nemieri bija tiktāl sašķobījuši Vācijas un Krievijas impērijas, ka lielvaru pakļautajām tautām Baltijas krastos izdevās īstenot sapni par savu valsti — sākt būvēt neatkarīgas un demokrātiskas republikas. Šonedēļ sveicam mūsu kaimiņu trijotnes pirmo gaviļnieci Lietuvu, kas 16. februārī atzīmē Neatkarības akta simto jubileju.
Lietuvas «simtgade» ir vēl raibāka par mūsējo, tāpēc šajā žurnāla numurā īsi atgādinām zīmīgākos vestures mezgla punktus un pārmaiņas, ko tie atstājuši tautas attīstībā. Par piedzīvotajām vētrām liecina arī stāsts par paša Neatkarības akta oriģinālu — tikai pirms dažām nedēļām Vācija oficiāli nodeva Lietuvai šo zudušo vēstures liecību, ko pērn lielvalsts arhīvos uzgāja lietuviešu vēsturnieks, kļūstot par slavenību savā valstī.
Simtgades svinības ir labs iemesls trenēt tālredzīgumu. Viena no iegūtās, zaudētās un atgūtās neatkarības atziņām — ja sapņo par saules mūžu, nav gudri īstermiņa labumu dēļ upurēt svarīgus principus. Tā savulaik autoritārisms likās ātra atbilde problēmām, taču beidzās ar valsts krahu. Toties Atmodas laikā, nenobīstoties no Maskavas sankcijām un ekonomiskā haosa, atguvām brīvību.
Pašlaik spilgts piemērs tam, kā stīvēšanās starp īstermiņa korporatīvām (arī koruptīvām?) interesēm un stratēģisko drošības «lielo bildi» var samilzt asā konfliktā, ir Rail Baltica projekts. Vai nepilni pieci miljardi ES investīciju šajā infrastruktūras megaprojektā jāiegulda maksimāli caurskatāmi, vai kā čomiem pierasts? Par to atklāta saruna ar RB Rail vadītāju Baibu Rubesu, kuras krēslu draudīgi sašūpojušas kaimiņvalstis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.