Astoņdesmitie, un pieaugušo nav mājās • IR.lv

Astoņdesmitie, un pieaugušo nav mājās

Madara Dišlere. Foto — Jēkabs Kalvelis, Picture Agency
Ieva Puķe

Vecmāmiņas mēbeles, padomju veikala vitrīnas un Daiņa Īvāna uzruna Baltijas ceļa dalībniekiem — to visu filmā Paradīze ‘89 savākusi režisore Madara Dišlere. Kino veltīts gan tā laika, gan tagadējiem bērniem

Ir 1989. gada vasara, māsas Paula un Laura no Rīgas dodas atpūsties pie māsīcām Cēsīs. Vienādās kleitiņās, jo bija audumu deficīts.

Atmodas laiks, tverts no bērnu skatpunkta, uzjundī gan šādas sadzīviskas atmiņas, gan arī plašu emociju gammu par nesenās vēstures procesiem. Spēlfilma Paradīze ‘89, kas pirmizrādi Latvijā piedzīvos 22. februārī, bet 19. martā būs skatāma BUFF International Film Festival Zviedrijā, režisorei Madarai Dišlerei ir biogrāfiska. Ne tikai viņa pati ir filmas galvenās varones, deviņgadīgās Paulas prototips, bet viņas meita Paulīne patlaban ir tieši šajā vecumā.

Dokumentālās filmas par Atmodas laiku Latvijā ir, bet spēlfilmu līdz šim nebija.
Varbūt neviens tā īsti nebija aizdomājies, ka par šo vēstures posmu ir jārunā, kinovalodā jāstāsta bērniem. Tas ir ļoti tuvu, mēs visu vēl skaidri atceramies. Esmu pirmā ielēkusi šajā vilcienā, zinu — arī lietuvieši pašlaik gatavo filmu par bērniem tajā laikā. Pagājis jau gandrīz 30 gadu, ir iespējams paskatīties no attāluma.

Šī ir mana pirmā filma. Saka — režisori savām pirmajām filmām izvēlas personiskus stāstus. Jā, šī filma tapa personisku iemeslu dēļ. Kad man bija deviņi gadi, mēs ar māsu prom no vecākiem pavadījām ilgāku laiku, apkārt — neziņa, pārmaiņu gaidas. Starpstadija starp bērnu un pusaudzi, pats mainies, un pasaule mainās… Atmiņas par Baltijas ceļu, kurā nācās piedalīties, joprojām ir ļoti dzīvas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu