Diena: 14. februāris, 2018

Anekdotes

Darba intervijā.
«Kādas valodas pārvaldāt?»
«Es spēju domāt un, kas vēl būtiskāk, klusēt jebkurā pasaules valodā!»

Bērnībā es biju pārliecināts, ka daiļslidošanā visi sportisti izpilda vienu un to pašu programmu un uzvar tas, kurš vismazāk reižu pakritis.

Mans plāns ķerties pie pasaules pārveidošanas sagruva jau pašā pirmajā posmā — piecelties pulksten septiņos.

 

Dēlu pacienāju ar ābolu. Viņš klusējot paņem un skatās uz mani.
«Ko aizmirsi pateikt?» es mudinu.
«Jūs to nomazgājāt?»

Vakar man zvanīja no skolas un paziņoja: «Jūsu dēls visu laiku melo!»
Es atbildēju: «Pasakiet viņam — puika ir meistars! Man nav dēla!»

Jau ilgāku laiku fotografēju pašportretus, lai dokumentētu notievēšanas procesu. Pagaidām visas bildes joprojām jāliek kategorijā «pirms».

«Dārgā, tu vakar vakarā atkal aizmirsi pabarot kaķi!»
«Kur tu to ņēmi?! Skat, viņš mierīgi guļ un pat neatver acis!»
«Ja vakar vakarā būtu paēdis, tad diez vai es ar viņu satiktos nakts vidū pie ledusskapja.»

Ja pie jums viesos ierodas desmit cilvēki, bet mājās ir tikai astoņas īpašās dakšiņas omāriem, tad man atliek vienīgi apskaust jūsu problēmas.

Inkvizīcijas laikos par sakariem ar pašu nelabo nekad nesodīja sievietes, kas smagākas par 50 kilogramiem, jo 50 kilogramu ir raganu slotas nestspēja. Mūsdienās izdzīvotu krietni vairāk sieviešu.

Frāzes, kuras lietot ir bīstami.
Teikt sievai: «Tev nav taisnība!»
Teikt vecmāmiņai: «Es neesmu izsalcis!»
Teikt frizierei: «Rīkojieties pēc saviem ieskatiem!»

Es agrāk vienmēr teicu: «Dzīves pirmie piecdesmit gadi ir visgrūtākie.» Bet vakar pēc fitnesa zāles apmeklēšanas sapratu — pirmie piecdesmit bija visvieglākie!»

«Kārli, es redzu, ka tu ēd gaļu, bet agrāk teici, ka esi veģetārietis?!»
«Man šodien atslodzes diena.»

Mūsu suns nekam neder! Tā priecājas satikt ikvienu svešinieku, dievina jaunu sabiedrību!

Veikalā.
«Cienītā, vai varat ieteikt konfekšu kārbu, kas nebūtu pārāk dārga?»
«Mīļotajai sievietei?»
«Nē, ārstam.»
«Lai pateiktos vai atriebtos?»

Mana mīļotā meitene ir vampīrs! Viņa nekad nevēlas skūpstīties, kad es esmu ēdis ķiplokus!

Ir bezjēdzīgi man kaut ko aizliegt, jo es tāpat negrasos neko darīt.

Runā, ka Zeme ir apaļa. Taču es jau kopš bērnības zinu, ka ir četras debespuses — ziemeļi, dienvidi, rietumi un austrumi. Visas debespuses ir vienādas, tāpēc neviens nevar teikt, ka ziemeļi, piemēram, ir lielāki par dienvidiem. Tātad starp tām ir 90 grādu. Skaidrs — Zeme ir kvadrāts!

Paldies internetam, kas mani ir pārliecinājis, ka pasaulē ir ļoti daudz par mani dumjāku cilvēku! Īpaša pateicība Instagram!

Kārtīgs diļļūdens dara brīnumus

Vasaras beigās zviedri pārvēršas — nēsā jocīgas cepurītes, lacīšus un dzied, pacēluši ķimeņu šņabja glāzītes. Visur notiek vēžu ballītes

Zviedriem ēšana vispār ir rituāliem pilna. Teiksim, ceturtdienās jāēd zirņu zupa, un tie, kas paši negrib vārīt, var to nopirkt lielveikalā, safasētu polietilēnā kā desu. Piektdienās pieaugušie ēd garneles, bet bērni dabū savas saldumu paciņas. Maniem radu bērniem šim nolūkam ir divas bļodiņas: vienā liek to, kas ir garšīgs, otrā izspļauj to, kas garšīgs nav. Un, kad iztukšojas pirmā bļodiņa, var šņakarēties pa otro, kamēr pamazām arī tajā maz kas paliek. Šie rituāli tiek izpildīti kā baznīcā — neprasot, kas un kāpēc jādara. Visiem tas ir zināms un neapspriežams.

Vēžu ballītes laikam gan ir viens no visplašāk svinētajiem kopējiem rituāliem, sezona sākas augusta otrajā trešdienā. Es ar to pirmoreiz iepazinos, kad vēl ar padomju pasi ierados pie radiem 1989. gadā. Mani aizveda uz vēžu ballīti smalkā sabiedrībā — tur bija mākslinieki, dizaineri un citi radoši cilvēki. 17. gadsimta muižā, kas namatēva ģimenei pieder paaudžu paaudzēs, skaistā ābeļdārzā pastaigājās personāži kā no Vogue modes žurnāla — turbānos un plīvojošos ekscentriskos tērpos, un tās krāsas! Tajā ballītē vēži tika ķerti netālajā ezerā, un nākamajā dienā namamāte piedāvāja pašas dārzā izaudzētu dārzeņu sautējumu, un tā bija pilnīgi ekskluzīva maltīte, kā man paskaidroja. Amizanti un interesanti būtu arī šodien, bet tolaik, iebraukušai caur pelēko Ļeņingradu, tas viss man vienkārši rāva jumtu nost! Vēlāk bija arī vienkāršākas ballītes, jo sezonas laikā katrs kādas trīs apmeklē un sarīko arī pie sevis. Pēc tam mēs tādas sākām ieviest arī te, Latvijā.

Tātad — kas nepieciešams zviedru vēžu ballītei? Vēži, protams. Tos jau nu reti kurš ķer pats. Parasti tiek izmantoti no Amerikas vai Ķīnas nākuši saldēti vēži. Tāpēc jau laikus vietējos laikrakstos parādās reitingi — kādu firmu izstrādājumi ir labākie, un katrs sevi cienošs zviedrs meklē sev pieņemamāko un cenas ziņā atbilstošāko. Vēžu ēšanas telpa tiek noformēta, lai tajā noteikti būtu kaut kas sarkans — galdauts, lukturīši, laterniņas, karodziņi, vītnes, sveces. Un, tāpat kā mūsu 18. novembrī vai Valentīndienā, vēžu ballītes atribūtika plaši pārstāvēta visos veikalos — no lepnā NK līdz mazai pārtikas bodītei vai bērnu rotaļlietu veikaliņam.

Pie vēžiem ēd cik vien iespējams tumšu maizi. Ja Latvijas radi atveduši rupjmaizi, tad tā ir pats labums. Un Vesterbotenas sieru, cietu, īpaši smaržojošu, asu. No mums pieejamajiem to visvairāk atgādina Džiugas siers.

Un klāt jādzer ķimeņu šņabis vai kaut kas saldāks, Allažu ķimelis arī der. Pirms katras glāzītes kāds pieceļas un sāk jocīgu dziesmiņu. Filmā par Lennebergas Emīlu tāda skan — par mazo vardīti. Dziesmiņu ir daudz, lai pietiktu visām glāzītēm.

Taču pats galvenais un absolūti netrūkstošais atribūts ir jocīgas cepurītes — klaunu konusiņi, mazi cilindriņi, hūtītes. Dāmas tās liek uz smalkajām frizūrām, kungi bez iebildumiem izvēlas kādu platmalīti ar lillā spalvu, un tad visi cits par citu smejas. Varbūt ieturētajiem zviedriem šīs cepurītes ir nepieciešamas, lai atraisītos, ieraudzītu dzīvi no amizantās puses?

Latvijā cepurītes jāizgatavo pašiem, jo tās te nav atrodamas. (Varbūt noderētu tās, ko kādreiz uz Jāņiem varēja dabūt Centrāltirgū — ar plīvojošām kreppapīra lentēm un spalvu pušķiem, bet — kur tu tagad tādas vairs sameklēsi?) Vēžus arī, protams, ņemam saldētus. Parasti tie ir sasaldēti jau vārīti. Kādu der atkausēt un pamēģināt — ir mums gadījušies tādi, kas negaršo ne pēc kā. Bet, uzvārīti kārtīgā diļļūdenī, kamēr uzmet pirmo burbuli, tie pārvēršas par visīstākajiem un gardākajiem vēžiem. Diļļūdens dara brīnumus!

Nota bene! Pieredzējušākiem ballīšu apmeklētājiem ir savi īpaši krekliņi vai lacīši. Jo, atdalot vēža galvu, uz visām pusēm sprakšķ dzeltens šķidrums, kas, trāpījis uz drēbēm, nav atmazgājams ne ar kādiem tautas vai ķīmijas līdzekļiem.

Recepte

Katlā, kas ir atbilstošs vēžu daudzumam, proti, lai tie varētu peldēt zināmā brīvībā, samet dilles ar visiem kātiem un noteikti ar ziediem — ļooooti daudz. Tā, lai būtu kārtīga diļļu «zupa». Pieliek sāli — arī daudz, pēc principa «vairāk, nekā tu vari iedomāties». Zviedri liek klāt arī nedaudz cukura. Verdošā diļļūdenī met vēžus.

Ja tepat ķertus, tad dzīvus — dabiskā nāvē aizgājis vēzis nav ēdams. Jutīgām dvēselēm var paskaidrot, ka vēzis verdošajā ūdenī aiziet bojā momentā, un mocekļu vaimanas nav jāklausās. Vāra, kamēr tie maina krāsu un kļūst sarkani.

Ja vēži ir saldēti, tie jānotur, kamēr — kā jau minēju — ūdens atkal uzmet burbuli. Un vēzis ir gards kā nupat no ezera nācis.

Lorija Lietaviete, gide Itālijā

Pirms 15 gadiem Lorija aizbrauca brīvdienās uz Itāliju. Viena. Izvēlējās kalnu pārgājienu Umbrijas reģionā ēzeļa mugurā. Patika. Un ne tikai ēzeļi, bet arī pārgājiena gids Roberto. Lorija devās mājup, lai turpinātu politikas zinātnes studijas maģistrantūrā un darbu valsts iestādē. Pēc kāda laika Roberto apciemoja Rīgu un aicināja Loriju līdzi uz Itāliju. «Es domāju bet ko tur darīšu? Nolēmu apgūt krāču airēšanas pamatus un kļuvu par gidi. Vadāju tūristus pa Itālijas upēm,» atceras Lorija, kad pēc tūrisma izstādes Balttour tiekamies Rīgā. Pavadījusi vienu sezonu uz upes, Lorija saprata no airēšanas kļūs par muskuļu kalnu. Izdomāja, ka būs gide pārgājienos ar ēzeļiem, kopā ar nu jau vīru Roberto. Šo gadu laikā abi kļuvuši par saimniekiem 60 «kolēģiem»: ēzeļiem, mūļiem un zirgiem. «Sapratu, ka man patīk darbs, kur nav jumta uz galvas,» smejas Lorija.

Dzīve sašķobījās 2016. gada vasarā, kad Itālijas dienvidaustrumos Umbrijas reģionu satricināja vidēji spēcīga zemestrīce. Vairāk nekā 120 cilvēku gāja bojā. Cieta arī Roberto un Lorijas māja, ēzeļu stallim tika norauts jumts. «Trijos naktī jutu gulta kustas. Neko tādu nebiju piedzīvojusi. Kad gribēju izkļūt ārā, nespēju noiet pa otrā stāva trepēm, jo tās grīļojās,» atceras Lorija. Postījumi bija dramatiski. Sagruva 13. gadsimtā celta baznīca, un tūristu pilsētas Norčas dzīve apstājās. Lorijai ar vīru nācās padzīvot teltī. Kad par zemestrīci medijos izlasīja Lorijas draugi, viņi sāka vākt naudu dzīvojamā treilera vagoniņam. Pāris to nopirka, taču tas kalpoja tikai kā pagaidu risinājums. Oktobrī Norčas pilsētu satricināja vēl viena zemestrīce. Pēc tās Lorija saprata, ka vairs nav cerību māju glābt. «Plaisas mājas sienās bija tik lielas, ka varēja ielikt roku.» Nācās ar visiem ēzeļiem meklēt citu dzīvesvietu. Nu jau gadu Lorija, Roberto un ēzeļu saime mīt 10 km no Gardas ezera, īrē viesu māju, kurā dzīvo paši un uzņem viesus. «Dzīvojam kalnos un uz ezeru skatāmies no augšas. Tur ir ļoti skaisti. Ļoti,» saka Lorija. Ēzeļi mīt tuvējā olīvkoku plantācijā un ēd zāli. «Viņi neprasa daudz rūpju. Es to saucu par selfcatering,» smejas Lorija.

Kopā ar latvieti Inesi, kas Itālijā dzīvo septiņus gadus, Lorija nodibinājusi uzņēmumu Happy Donkey Tours, kas gan piedāvā ne tikai pārgājienus ar ēzeļiem, bet arī velosipēdu tūres. Liela piekrišana ir vairāku dienu pārgājienam ar ēzeļiem, kad līdzi neiet gids. Pirms doties ceļā, Lorija cilvēkiem iemāca, kā dzīvnieku kopt un barot. Naktīs ēzeli atstāj konkrētu viesnīcu aplokos. «Man liels prieks par bērniem, kuri iemācās dzīvot vienā ritmā ar dzīvnieku un uz trim dienām kļūst par ēzeļa saimniekiem. Pēc tam liek viņa bildi pie gultas un pēc gada atgriežas, lai dotos ceļā ar jau iepazīto draugu.»

10 baušļi un risoto

Ko māca Tieslietu ministrijas organizētajās pirmslaulību mācībās? Ir žurnāliste pārbauda uz savas ādas

Pašā Vecrīgas sirdī, šaurā ieliņā iepretim Svētās Marijas Magdalēnas baznīcai, veru Svētās ģimenes mājas durvis. Uz ģimenes atbalsta centru, ko pirms trim gadiem atklāja un iesvētīja katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, neesmu ieradusies pēc garīga dziedinājuma. Te notiek valsts apmaksātās pirmslaulību mācības personām, kas vēlas reģistrēt laulību dzimtsarakstu nodaļā.

Ideja par šādu mācību nepieciešamību nāk no 2016. gadā dibinātā Demogrāfisko lietu centra, kura pārziņā pēc premjera Māra Kučinska rīkojuma ir tautas ataudzes atbalsta pasākumu izstrāde un pilnveidošana. Centra vadība nodota Saeimas deputāta, Nacionālās apvienības biedra Imanta Parādnieka rokās.

Ir jūnijs. Telpā skan liriska un mazliet smeldzīga melodija, man pretim lūkojas acis no svētbildēm. Esmu ieradusies laikus, tāpēc brīvi varu izvēlēties, kur piesēst. Nelieli galdiņi pārklāti baltiem galdautiem. Pie katra divi ne pārāk ērti izvelkami krēsli, uz galda neliela vāzīte ar svaigiem ziediem. Kad tuvojas nozīmētais sākuma laiks, pulksten pieci, telpā sanāk seši pārīši un ieņem vietas pie atlikušajiem galdiņiem. Zālē ieslīd viesmīļa stumti ratiņi ar servētām risoto porcijām. Apstākļu sakritības pēc esmu vienīgā, kas pie romantiski klātā galdiņa apsēdusies bez partnera.

Četrus vakarus garajām mācībām par laulības institūcijas civiltiesiskajiem, psiholoģiskajiem un sadzīves aspektiem pieteicos ne tikai profesionālas ziņkāres urdīta, bet arī personīgu iemeslu dēļ. Grasos drīzumā precēties, tāpēc nolēmu uzzināt, ko šādās mācībās varu apgūt.

Kad vakariņu šķīvji iztukšoti un psihoterapeits Gatis Līdums nolasījis lekciju par laulāto savstarpējām attiecībām un krīzes brīžiem, sanākušie tiek aicināti ķerties pie praktiska uzdevuma. Katram galdiņam tiek izdalīti krāsaini flomāsteri un baltas lapas. Uzdevums — divatā bez sazināšanās uzzīmēt savu ģimenes ģerboni. Arī uz mana galdiņa tiek nolikti visi nepieciešamie rīki.

Esmu viena, tāpēc psihoterapeits pie manis norīko mācību organizatori Vinetu Preisu. Pret jauko un laipno Vinetu man, protams, nav nekādu iebildumu, bet kopīgi zīmēt ģimenes ģerboni šķiet mulsinoši. Uz manām iebildēm saņemu maigu rājienu. Arī Vineta neizskatās priecīga, tomēr sēžas man blakus — iepazīstamies un zīmējam. Psihoterapeits mūs nodēvē par alternatīvo ģimeni.

Ģerbonis sanāca tāds tīri neko, bet pēc uzdevuma beigām mūsu alternatīvo attiecību formu izbeidzām, aizbildniecību pār kopējo mākslas darbu atstājot manā ziņā.

Turpmākās trīs vakariņas Svētās ģimenes mājā es baudīju divatā ar savu nākamo dzīvesbiedru. Piesolīju būt mūžam pateicīga, ja viņš neatstās mani vienu un neliks zīmēt ģimenes ģerboņus ar svešiem cilvēkiem. Viņš tā arī darīja.

«Tādu mācību mums nav»

Kad pagājušā gada maijā medijos izskanēja ziņa par Tieslietu ministrijas organizētajām pirmslaulību mācībām, sekojot sniegtajām norādēm, es piezvanīju uz dzimtsarakstu nodaļu. Darbinieces balss tonis ļāva domāt, ka mana interese uztverta kā joks. «Tādu mācību mums nav,» saņēmu atteikumu stingrā balsī. Esmu neatlaidīga. Skaidroju, ka par šādu iespēju esmu lasījusi ziņās. Darbiniece mani savienoja ar kādu citu kolēģi.

Bingo! Šī darbiniece ir dzirdējusi par mācībām un aicina mani braukt uz jebkuru dzimtsarakstu nodaļu aizpildīt pieteikšanās anketu.

Pēc dažām dienām ierodos Rīgas Austrumu izpilddirekcijā, kur man tiek izdrukāta veidlapa. Tajā jāieraksta informācija par sevi un līgavaini. Jāizvēlas arī vieta, kur vēlos mācības apmeklēt. Sarakstā minētas piecas, bet tikai divas no tām sniedz pakalpojumu galvaspilsētā — Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA) un Svētās ģimenes māja. Kad pavaicāju, kuru no tām labāk izvēlēties, darbiniece bez kavēšanās norāda uz otro. Sekoju padomam, ievelku ķeksīti un atdodu aizpildīto anketu. Tomēr viņa pēkšņi samulst. Izrādās, anketas dzimtsarakstu nodaļa ir saņēmusi, bet, kur tās tālāk likt, neviens nav paskaidrojis. Darbiniece nosūkstās par Tieslietu ministriju, kas mācības sarīkojusi tādā steigā, un lūdz, vai tomēr varu ar Svētās ģimenes māju sazināties pati. Anketu iebāžu kabatā un dodos prom.

Par manu pieredzi pārsteigta ir Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Solvita Saukuma-Laimere. Pirms mācībām dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem esot rīkoti vairāki semināri, kuros klāstītas instrukcijas šādiem gadījumiem. «Varbūt darbinieks īsti nebija kompetents to visu jums izstāstīt,» viņa mudina domāt, ka šis misēklis bijusi tikai nelaimīgu apstākļu sakritība.

To, kuras izglītības organizācijas tiek pie iespējas skolot saderinātos, Tieslietu ministrija nolēma, rīkojot konkursu. Aptaujāja 27 iestādes un lūdza tās iesūtīt savu cenu piedāvājumu. Kā labākās Rīgas reģionā izraudzītas abas pieteikuma anketā minētās. Kad grupa jau bijusi nokomplektēta, ministrija lūdza abas iestādes apliecināt, ka tās gatavas veikt sadarbību, bet RPIVA atteikusi, tāpēc abas grupas — vasarā un rudenī — mācības izgājušas Svētās ģimenes mājā. Akadēmija vasarā neesot varējusi nodrošināt ne kafijas pauzi, ne arī lektorus, skaidro Saukuma-Laimere.

Kopumā kristīgajā ģimenes atbalsta centrā pērn laulības dzīvē iesvaidīti 16 pāri, to vidū arī es ar draugu. Atsaucība bijusi mazāka, nekā cerēts, tāpēc no budžetā paredzētajiem astoņiem tūkstošiem eiro iztērēti tikai 2240. Vidēji — 140 eiro uz pāri.

«Mīļie kristieši, kāds ir ceturtais Bībeles bauslis?» Šādu jautājumu otrās nodarbības sākumā uzdod Vineta Preisa, biedrības Alise vadītāja un šo mācību organizētāja. Ar viņu pirmajā nodarbībā zīmēju ģerboni. Šoreiz viņa pati vada nodarbību par vecāku pienākumiem un atbildību. Publika zina pareizo atbildi. Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē. Kā izrādās, vairums sanākušo plāno laulāties baznīcā, turklāt turpat pāri ielai. Kādā no nākamajām nodarbībām lektors nodod sveicienus no Andra Kravaļa, un, šķiet, mēs ar draugu esam pārliecinošā mazākumā, jo neatpazīstam Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu draudzes prāvestu.

Kā putekļusūcēju tirgotāji

Ideja par valsts naudu rīkot mācības pāriem, kas plāno laulību reģistrēt dzimtsarakstu nodaļā, rādās, ir izgāzusies. Bet baznīcas parasti līdzīgas mācības saderinātajiem rīko pašas — draudzes ietvaros.

«Mēs aicinājām jebkuru pāri apmeklēt šīs nodarbības uz absolūti brīvprātīga pamata. Nekādu ierobežojumu nebija, lai noteiktu, ka šie var un tie nevar,» uz manu novērojumu atbild Tieslietu ministrijas pārstāve Saukuma-Laimere. Sākotnējais nodoms ne vienmēr vainagojas ar rezultātu, un ministrijas mērķis nav bijis koncentrēt uzmanību uz to, kur pāris rezultātā noslēgs laulību, bet gan tas, ka šim pārim ir vēlme mācīties un apgūt.

«Saderināto kursi baznīcā ir principā citādi. Tie ir balstīti kristīgā ticībā, viņi šīs lietas pasniedz no teoloģiskā aspekta,» ierēdne turpina, piebilstot, ka pērn laulību noslēguši aptuveni 13 200 pāru, bet tikai septītā daļa no tiem baznīcā. «Lielākajai sabiedrības daļai, kas šādus [baznīcas] kursus neapmeklēs, mēs piedāvājam kaut ko līdzvērtīgu. Nešķirojam, vai cilvēks pauž atbalstu vai ieinteresētību uz reliģiju. Mūsu sabiedrībā baznīca no valsts ir nodalīta, un mūsu skatījumā tas ir normāli,» viņa skaidro kursu nepieciešamību.

Uz norādi, ka, manuprāt, mācības tomēr nebija nodalītas no baznīcas ideoloģijas, saņemu striktu atbildi: «Programmas mērķis bija nodalīt šīs lietas. Atbilstoši vienošanās noteikumiem iestādei ir uzlikts pienākums īstenot mūsu izstrādāto pirmslaulību programmu un norobežoties no teoloģiskajām lietām.»

Piemēram, nodarbībai par vecāku pienākumiem mērķis ir apgūt zināšanas un pilnveidot izpratni par bērna attīstību, vecumposmus raksturojošām iezīmēm un vecāku lomu bērna attīstības veicināšanā.

Vīrieša pienākums ir kopt un sargāt, bet sieviete ir viņa palīgs — šāda atziņa izskan šīs lekcijas laikā un manī rada pretestību, ko tūdaļ noskaloju ar vīna glāzē ielietu ūdeni. Pārtraukumā, stāvot rindā uz labierīcībām, pavaicāju priekšā stāvošajam puisim, manam nodarbību biedram, viņa domas par mācībām. Kā vakariņas, kuras rīko putekļusūcēju tirgotāji, lai prezentētu un pārdotu savus produktus, viņš salīdzina. Ar putekļusūcēju tirgotājiem šādi satikusies neesmu, bet sapratu, par ko viņš runā.

Puiša piemērs man atsauca atmiņā citas, pirms vairākiem gadiem notikušas vakariņas. Toreiz biju maza. Ielūgumu saņēma mamma — tā bija balva izlozē, kurai viņa pieteicās lielveikalā. Mammai zvanīja kādas firmas pārstāvji, apsveica ar uzvaru un aicināja uz vakariņām ņemt līdzi kompanjonus. Mamma paņēma mani un draudzeni. Joprojām atceros neveiklo sajūtu, liekot mutē kartupeli un vienlaikus pieklājīgi mājot ar galvu pārdevējai, kas kaismīgi reklamēja rokās paņemtu baltu spilvenu. Arī mamma jutās neērti, tomēr spilvenu nenopirka.

Saskaņā ar Kunga gribu

Finanšu pratība un ģimenes plānošana, šīm divām tēmām veltīta trešā nodarbība. Par to, kā plānot ģimenes budžetu, sekot līdzi pensiju plānu ienesīgumam un atbildīgi tērēt naudu, apstāsta Dainis Stikuts no Finanšu ministrijas, pirmais precētais katoļu baznīcas diakons Latvijā. Bet stāstu par ģimenes plānošanu turpina viņa sieva, piecu bērnu māmiņa, vecmāte un dūla Baiba Stikute.

Stāstu par apaugļošanos, grūtniecības laiku un dzemdībām viņa papildina ar ierosinājumu iepazīties ar portālu Augliba.lv, ko uztur Ģimenes ekoloģijas institūts. Tajā var atrast padomus, kā izvairīties no kontracepcijas līdzekļu lietošanas, tā vietā sekojot līdzi sievietes bioloģiskajam ciklam.

Mājaslapā lasāmi raksti, kā hormonālās kontracepcijas līdzekļi vairo insulta risku, un padomi, kā risināt priekšlaicīgu sēklas noplūdi dzimumakta laikā.

Turpat arī atsauksmes no Madonas draudzes namā notikuša auglības vebināra. Dalībnieki dalās pieredzē, ka grib dzīvot saskaņā ar Kunga gribu, nelietojot kontracepciju. «Pēc šī mazā vebināra es uzzināju, ka būs vebināru cikls, kur pilnīgāk izstāstīs par šo metodi. Tik jāgaida pāris mēneši. Un es pārkāpu savam solījumam — ļāvu vīram nopirkt prezervatīvus, un mēs tos lietojām kā pagaidu variantu, kamēr mēs noklausīsimies kursus,» raksta viena no dalībniecēm.

«Tā ir katras iestādes atbildība,» par to, kas izvēlas mācību lektorus, skaidro Saukuma-Laimere no Tieslietu ministrijas. Turklāt katram pasniedzējam esot noteiktas specifiskās prasības — izglītība, kvalifikācija, pieredze pedagoģijas darbā.

Beidzamo nodarbību par laulības tiesiskajiem aspektiem vada Rīgas pilsētas pašvaldības policijas ilggadējais priekšnieks, tagadējais Rīgas Satiksmes valdes loceklis Jānis Geduševs, kurš izskaidro gan to, kāda ir vecāku atbildība, gan laulāto tiesības un šķiršanās sekas. Lektora stāstījums labi nostādītā balsī ir interesants un vienlaikus lietišķs, Geduševs citē likumu pantus un skaidro nianses.

«Paradoksāli, ka mūsdienu informācijas telpā lielai sabiedrības daļai ir ārkārtīgi sekla izpratne par lietām, kas skar ģimeni, katru individuālu personu. Šis bija mūsu redzējums un piedāvājums cilvēkiem, kas grib brīvprātīgi, bez maksas mācīties,» Tieslietu ministrijas ierēdne rezumē stāstu, kāpēc mācības vajadzētu turpināt. Valsts budžetā tam šogad neesot paredzēti līdzekļi, bet, ņemot vērā sabiedrības pieprasījumu un ieinteresētību, ministrija tomēr plānojot turpināt mācības atbilstoši savām finansiālajām spējām.

Nav tā, ka Svētās ģimenes mājā pavadītais laiks būtu zemē nomests — dažas atziņas par attiecību krīzes brīžiem un lektoru personīgās pieredzes stāsti varbūt patiešām palīdzēs būt labākai sievai. Tomēr kristīgā ideoloģija, kas caurauda nodarbības, par vīrieti kā ģimenes galvu, nevis sievieti un vīrieti kā līdztiesīgiem partneriem, par bioētikas jautājumiem un atziņu, ka auglis jūt, ja māte grūtniecības laikā kaut vai tikai iedomājas par abortu, liek šaubīties, vai saturs ir piemērots valsts apmaksātai programmai.

Astoņdesmitie, un pieaugušo nav mājās

Vecmāmiņas mēbeles, padomju veikala vitrīnas un Daiņa Īvāna uzruna Baltijas ceļa dalībniekiem — to visu filmā Paradīze ‘89 savākusi režisore Madara Dišlere. Kino veltīts gan tā laika, gan tagadējiem bērniem

Ir 1989. gada vasara, māsas Paula un Laura no Rīgas dodas atpūsties pie māsīcām Cēsīs. Vienādās kleitiņās, jo bija audumu deficīts.

Atmodas laiks, tverts no bērnu skatpunkta, uzjundī gan šādas sadzīviskas atmiņas, gan arī plašu emociju gammu par nesenās vēstures procesiem. Spēlfilma Paradīze ‘89, kas pirmizrādi Latvijā piedzīvos 22. februārī, bet 19. martā būs skatāma BUFF International Film Festival Zviedrijā, režisorei Madarai Dišlerei ir biogrāfiska. Ne tikai viņa pati ir filmas galvenās varones, deviņgadīgās Paulas prototips, bet viņas meita Paulīne patlaban ir tieši šajā vecumā.

Dokumentālās filmas par Atmodas laiku Latvijā ir, bet spēlfilmu līdz šim nebija.
Varbūt neviens tā īsti nebija aizdomājies, ka par šo vēstures posmu ir jārunā, kinovalodā jāstāsta bērniem. Tas ir ļoti tuvu, mēs visu vēl skaidri atceramies. Esmu pirmā ielēkusi šajā vilcienā, zinu — arī lietuvieši pašlaik gatavo filmu par bērniem tajā laikā. Pagājis jau gandrīz 30 gadu, ir iespējams paskatīties no attāluma.

Šī ir mana pirmā filma. Saka — režisori savām pirmajām filmām izvēlas personiskus stāstus. Jā, šī filma tapa personisku iemeslu dēļ. Kad man bija deviņi gadi, mēs ar māsu prom no vecākiem pavadījām ilgāku laiku, apkārt — neziņa, pārmaiņu gaidas. Starpstadija starp bērnu un pusaudzi, pats mainies, un pasaule mainās… Atmiņas par Baltijas ceļu, kurā nācās piedalīties, joprojām ir ļoti dzīvas.

Tieši kā filmā — jūs ar māsu aizveda paciemoties uz laukiem?
Tieši tā bija. Mēs ar māsu — viņa ir divus gadus jaunāka par mani — katru vasaru devāmies pie māsīcām Cēsīs. Arī viņu mamma, [tāpat kā filmā], bija iesaistīta Tautas frontē, ļoti aizņemta, nekad nebija mājās. Tā mēs četratā dzīvojām, «pa savam» uztvērām to, kas apkārt notiek. Izspēlējām pieaugušo lomu spēles, piedzīvojām arī bailes un neziņu — tieši tur, Cēsīs. Dramaturģija ir mazliet nākusi klāt, bet, jā, tas ir manas vasaras stāsts.

Preses seansā netālu sēdēja Dainis Īvāns. Aizkustināts teica: «Madara draudzējās ar manu meitu, tiešām nebiju padomājis, kā Atmodas notikumi izskatījās no meiteņu skatpunkta.»

Tā ir milzīga atbildība — runāt par šo laiku, zinot, ka filmu skatīsies tie, kas bija iesaistīti Baltijas ceļa organizēšanā, Tautas frontē.

Jā, es, maza meitene, kādreiz dziedāju Knīpās un knauķos, un Daiņa Īvāna meita arī dziedāja. Atceros, bija tāds onkulis, kas nāca viņai līdzi, to onkuli arī pa televizoru rādīja. Mūsu nākamā tikšanās bija tagad. Vēlējos ierakstīt Īvāna kādreizējo uzrunu Baltijas ceļa dalībniekiem, tā nekur nebija atrodama.

Kad rakstīju filmas scenāriju, izlasīju Īvāna autobiogrāfisko grāmatu, kurā bija šis teksts. Izrādījās, ieraksts iznīcināts uzreiz pēc palaišanas radio ēterā! Apstākļi bija tādi, nevarēja zināt, kas tālāk notiks. Nelielus runas gabaliņus var sadzirdēt vienīgi televīzijas arhīva materiālos.

Dainis bija saglabājis papīrus ar runu, laipni piekrita nolasīt. Filmā var dzirdēt to, kas ir vissvarīgākais nu jau mūsdienu cilvēkam.

Interesants precedents — kino veic restaurācijas darbu!
Jā, un Dainis teica, ka pēc kādas trešās ierunāšanas reizes esot sajutis to pašu stīgu, kas bija toreiz, kad viņš runāja Baltijas ceļā. Tas bija aizkustinoši.

80. gadu nekvalitatīvās kurpes un stikla pudeles gan arī ir iznīcinātas, jo likās mazvērtīgas. Kā filmas māksliniekam bija iespējams savākt šīs liecības?
Mākslinieks Aivars Žukovskis ir pieredzējis, strādājis arī filmās Es esmu šeit, Oļegs un Pirmdzimtais. Lielākoties vadījāmies pēc fotogrāfijām — gan ģimeņu, gan dažādos arhīvos atrastām. Kinofotofonodokumentu arhīvā kopā noskatījāmies visu, kas bija atrodams par šo laiku. Arī man svarīga ir maksimāla pietuvinātība, negribējās paļauties — ai, cilvēki jau neatcerēsies, kā tas ir bijis!

Pirms diviem gadiem aizgāja no dzīves mana vecāmamma. Tad jau biju sākusi rakstīt scenāriju, saņēmusi pirmo atbalstu filmas projekta izstrādei. Viņas 80. gadu stila dzīvoklis hruščovkā bija palicis nemainīgs, man bija skaidrs, ka tas absolūti iederētos filmas vidē. Viesistaba meiteņu māsīcu dzīvoklī ir tiešā veidā pārnesta no manas vecmāmiņas dzīvokļa. Ja viņa redzētu, domātu, ka tā ir viņas istaba.

Mums bija daudz fotogrāfiju no māsīcu īstās mājas Cēsīs. Arī pārējā iekārtojumā mēģinājām pietuvoties tā laika realitātei. Arī filmējām Cēsīs, ko, protams, filmā neminam. Taču māja, ko redzam filmā, ir tieši tā pati, kurā šis stāsts ar mums bērnībā notika. Tas pats pagalms, tas pats dīķis! Iekšskatus filmējām Rīgā, veiksmīgi izdevās, ka tie burtiski saplūst ar Cēsu māju.

Visu cieņu māksliniekiem! Manuprāt, ļoti veiksmīgs ir arī veikals filmā.

Ko bija visgrūtāk rekonstruēt?
To pašu veikalu. Bija sarežģīti dabūt vecās vitrīnas. Tās atradām Cēsu galā, joprojām kādā veikalā. Arī kafejnīca uzbūvēta no nulles — no atmiņām, no sajūtām.

Vēl ir stikla taras pieņemšanas punkts un laukums pie Tautas frontes biroja, kur cilvēki parakstījās par neatkarības atjaunošanu. Pats pilsētas centrs — šo ainu laikapstākļu dēļ filmējām vairākas dienas. Un mūsdienu bruģis, kuru nācās slēpt!

Sagatavošanas posmā, kad analizējām arhīvus, personīgajām atmiņām klāt nāca — ā, re, bija tas, bija šitas! Pilnībā bija aizmirsušās padomju piktogrammas uz veikalu logiem, apzīmējumi dažādām precēm — gaļai, sieram vai pienam. Sīkas niansītes, kurās tā laika garša izpaudās.

Filmā vairākkārt lomu spēlēja arī pārraides televizorā.

Labvakar, mūsu bērnības iemīļotais raidījums Dzīvnieku pasaulē, arhīvu kadri no demonstrācijām par neatkarību. Un Afganistāna. Tajā laikā mūsu puiši tā vienkārši no armijas mājās tika atgādāti zārkos. Pret to cīnījās Tautas frontes māšu kustība, sievietes visā PSRS apvienojās, lai paustu savu viedokli. Mūsdienu bērni nevar iedomāties, ka cilvēki miera laikos var tikt nogalināti armijas rindās.

Savācāt epizodes, kas visspilgtāk liecinātu par to laiku?
Tas nebija apzināts mērķis. Šādu stāstu veidojot, atmiņa pati izved cauri dažādām vietām un lietām, kurās ir tā laika garša.

Mazpilsētā, tajā pašā Cēsu pusē jau daudzi cilvēki joprojām dzīvo 80. gadu vidē — līdzīgi kā mana vecāmamma. Kad cēsnieki nāca fotografēties masu skatiem — meklējām gan cilvēkus, kas stāvēs rindā uz parakstīšanos par neatkarību, gan būs Baltijas ceļā —, es viņus vēroju. Daudzi jau bija, tā teikt, gatavi tipāži. Apģērbi, noskaņa… Rīgā cilvēki izskatās citādi. Lauku cilvēku skatiens ir nogurušāks, daudz nopietnāks, viņi, tāpat kā cilvēki 80. gadu arhīvu materiālos, pat liekas mazliet nolemti.

Kāpēc?
Gan ekonomiskie apstākļi bija skarbi, gan arī darbošanās neatkarības kustībā acīmredzot paņēma enerģiju. Ģimeņu, kur pieaugušo nekad nebija mājās, bija ļoti daudz.

Līdzība ar cilvēkiem, kādus redzam 80. gadu arhīvu materiālos, tomēr pilnībā vairs nav panākama, nu jau mēs esam citi.

Tagad mūsu sejās ir Rietumi?
Jā, esam materiāli vairāk nodrošināti, un arī ikdienas skrējiena stress vairs nav ar tādu nolemtības sajūtu, kādu es lasu tā laika cilvēku skatienos.

Pēc Rietumu cilvēkiem gan vēl neizskatāmies. Filmu montēju Vācijā, arī skaņu miksējām tur. Brīvdienās sagaidīju, kad atlidos mans dēls [Gustavs, pusaudzis]. Izkāpjot no Rīgas reisa, viņš tomēr bija visskumjākais.

Vai bija daudz jādomā, kā filmu padarīt saprotamu šī brīža bērniem, kuriem katra lieta ir nepazīstama?
Filmu taisīju no sava šīsdienas skatpunkta, tomēr apzināti nemēģināju tulkot daudzas lietas. Ceru, ka uz filmu ies vecāki ar bērniem vai vecvecāki ar mazbērniem, kopā šīs detaļas izrunās.

Piemēram, kā var būt, ka, nododot parastas stikla pudeles, vari dabūt pietiekami daudz naudas vilciena biļetei, lai aizbrauktu uz mājām?

Kas tavus bērnus filmā visvairāk izbrīnīja?
Tādas parastas sadzīviskas lietas: kā jūs ar māsu tā vienas pašas varējāt braukt no Rīgas uz Cēsīm? Tagad dzīvojam brīvībā, bet tajā pašā laikā šī brīvība ir daudz vairāk ierobežota.

Bērni bija pārsteigti, protams, ka nav nekādu mobilo telefonu un interneta. Un kā var būt tā, ka pēkšņi veikalā nekā nav? Tas mūsdienu bērnam ir kaut kas neticams. Bet mums bija tieši tā, kā filmas varonēm. Māsīcu tētis teica, lai veikalā sapērkam visu, ko varam. Apzinīgi pirkām un nesām uz māju, grauzdējām maizi un likām maisiņos. Sajūta, ka kaut kas tuvojas un jāvāc krājumi! Aizej uz veikalu, un piektajā reizē tas ir tukšs.

Pati esi filmējusies Emīla nedarbos kā mazā Ida, tava mamma strādāja Rīgas kinostudijā. Neesi tikusi vaļā no bērnībā iegūtā kinobaciļa?

Jā, viss tieši tā sākās. Otra filma, kurā filmējos jau mazliet lielākā vecumā, — Vara Braslas Aija, biju Aijas vecākā meita.

Tāpat kā dakteru bērni kļūst par dakteriem un mūziķu bērni — par mūziķiem, tā bērnība mani neapzināti virzīja kinopasaulē. Režisors Dāvis Sīmanis, kinooperatora dēls, arī nekur tālu nav ticis. Esam vienaudži, kādu Emīla nedarbu posmu kopā pavadījuši. Dāvis nefilmējās, bet tajā vasarā mēs, visi bērni, kopā dzīvojāmies.

11 gadu vecumā pirmo reizi televīzijas ekrānā ieraudzīju Kšištofa Keslovska filmu Veronikas dubultā dzīve. Sapratu, ka kino var būt kaut kas vairāk, nekā esmu pieredzējusi. Var aizkustināt un likt par to domāt nedēļām ilgi, alkstot šo sajūtu dabūt vēl.

Kad Kultūras akadēmijā pirmo reizi tika uzņemts režisoru kurss, man bija tikko piedzimusi meita. Bet domāju — ir jāmēģina! Kino ir veids, kā vislabāk varu ar cilvēkiem runāt par sev svarīgām tēmām. Mācījos vienā kursā ar Lieni Lindi, ļoti labu montāžas režisoru Armandu Začu, Gundaru Jākobsonu, kurš tagad strādā par režisora pirmo asistentu Dvēseļu putenim, bija arī pirmais asistents mūsu filmai.

No mūsu kursa pirmā esmu uzfilmējusi savu pilnmetrāžas filmu. Noveicās.

Pirms tam biji režisora asistente Viestura Kairiša Melānijas hronikā.
Esmu strādājusi pie daudzām filmām, arī pirms iestāšanās Kultūras akadēmijā, lai mācītos režiju. Un pat vēl šobrīd ik pa laikam aizeju palīgā. To es pieprotu.

Režisora asistents saplāno filmēšanu, darbojas ar otrā plāna aktieriem, organizē darbu uz laukuma. Viņa uzdevums ir palīdzēt režisoram viņa ideju pārnest praktiskā veidā.

Vai tāpēc tava filma šķiet ļoti strukturēta, labi plānota?
Plānošana vairāk attiecas uz stadiju, kad raksti stāstu. Jau iepriekš zini, ka būs jātaupa līdzekļi. Protams, tas tev palīdz arī koncentrēties, nepazaudēt galveno. No otras puses, ja es nezinātu «virtuvi», būtu atvēzējusies daudz plašāk. Tad tas varbūt būtu pavisam cits kino.

Sākumā gribēju tikai veidot īsfilmu par bērnības atmiņām. Sarunā ar producenti Aiju Bērziņu tomēr sapratām, ka ideja varētu būt lielas filmas vērta. Godīgi sakot, es pati nebūtu uzdrošinājusies domāt par lielu filmu. Šķita, ka vēl neesmu tam gatava.

Filma nebija rakstīta simtgades konkursam. Kad stāsts jau bija tādā stadijā, ka ar to var doties «ārpus istabas», radās iespēja konkursā piedalīties.

Kāda, tavuprāt, ir filmas lielākā veiksme?
Visgrūtākais — četru meiteņu kopā būšana, [saspēle]. Bērni ir neprofesionāli aktieri, katrs citāds.

Jau vairākas dienas pirms filmēšanās dzīvojāmies uztaisītajos interjeros, ar drēbēm, kādās viņas filmējās. Runājām, analizējām, gribēju, lai viņas visu saprot.

Meitenēm filmā pašām bija jāgatavo, jāiet uz veikalu un jāpērk produkti. Tas nemaz tik viegli nenāca, viņas sākumā bija vienkārši četras svešas meitenes, ne māsas, ne arī māsīcas. Protams, laika gaitā sadraudzējās un par tādām kā māsām arī kļuva. Liela veiksme!

Vēl viens no veiksmes stāstiem — šīs četras meitenes ļoti atbilda maniem [iecerētajiem] prototipiem, un viņām nebija jādara nekas tāds, ko viņu rakstura cilvēks nedarītu. Varbūt viņas pilnībā nesaprata vēsturisko fonu, bet redzēju, ka Magda — filmā Paula — ļoti sajuta, kas bija Baltijas ceļš. To, ko es kā bērns toreiz sajutu, piedzīvoja to pašu, ko mēs visi 1989. gadā.

Vai tikai tava meita arī nav šo filmas bērnu vecumā?
Jā, viņai tagad ir deviņi gadi. Viņa man ļoti palīdzēja filmas tapšanā, sākotnēji — ar meiteņu izvēli. Uz vienu lomu pieteicās 500 meiteņu — no visas Latvijas! Mājās skatījāmies fotogrāfijas, meitai vienmēr bija viedoklis. Sapratu, ka tas ir jāņem vērā. Jo ir svarīgi, lai nevis man filma patīk, bet lai tā patīk bērniem.

Lietuviešu puiša Jona lomai pēdējā stadijā bija izvēlēti divi lietuviešu puiši, ar kuriem Magdai bija aktierproves. Viens gaišmatains un viens tumšmatains, abiem 18 gadu. Man pašai patika tumšmatainais, bet mūsu Magdai, kas tēlo Paulu, — viennozīmīgi gaišmatainais. Aizgāju mājās, parādīju nofilmētās proves meitai, un viņa arī pateica — gaišmatainais! Padomāju — jāņem vērā meiteņu viedoklis. Jo Paulīne jau būs tā, kas skatīsies, bet Magdai būs ar puisi kopā jādarbojas. Pieņēmu viņu izvēli.

Dzīve kopš tā laika, kad pati biji bērns, ir radikāli mainījusies. Kaut kādu iemeslu dēļ bijām šīs atmiņas norakuši.
Jā, bijām ikdienā aizmirsuši. Svarīgi par to runāt ar bērniem, lai saprastu, ko darīt ar brīvību, kura mums tagad ir. Mēs esam tik ļoti to vēlējušies, bet tagad dažbrīd liekas — vienkārši palaižam pa vējam.

Izgājuši cauri pasaules galam

Savienojamo kartona kluču ražotājs GIGI Bloks, izgājis cauri «pasaules galam» pēc smagas neveiksmes Amerikas veikalu ķēdē, atkal nostājies uz kājām

Vienā no Jūrkalnes ielas noliktavu kompleksa telpām viesus sagaida liels, brūns tronis. Ar spiciem tornīšiem, ērtiem roku balstiem un pietiekami lielu sēdvietu, lai tajā apsēstos pieaudzis cilvēks. Tas veidots no aptuveni 120 kartona klucīšiem, kas cits ar citu sastiprināti kopā kā Lego. Katram klucītim ir iedobes, pie kurām piestiprināt nākamo. No tādiem bērni var būvēt, kas vien ienāk prātā — mājas, kosmosa kuģus, žirafes. Pēc tam būvi izjaukt un sākt no jauna.

«Bērnībā bija periods, kad gribējās būvēt segu mājas. Savilkt segas, krēslus, visu stutēt un līst iekšā,» GIGI Bloks īpašniece Ilona Viļuma stāsta par idejas pirmsākumiem. Kad viņas meita Alise bija vecumā, kad šādas celtnes gribējās veidot, Ilona saskārās ar šo lietu kā mamma. Bija iztīrījusi māju, un pēkšņi it kā nekas nebūtu darīts — visas segas ir uz zemes kopā ar virtuves slotu, ar kuru «celtne» bija uzstutēta uz augšu. Māja tikai krīt, un tā atkal jāslien augšā. Kā būve sagāžas, sākas raudāšana… «Tas ir intensīvs procesiņš no mammas puses,» viņa iesmejas. Ilona sāka meklēt labāku variantu — gribēja meitai sagādāt lielus celtniecības klučus, ar kuriem uzbūvēt rotaļu māju. «Pasaulē taču viss noteikti ir izdomāts,» viņa nodomāja, sākot meklējumus.

Atradās plastmasas kluči — tādus Inese negribēja. Bija arī kartona kastītes, kas nav sastiprināmas. «Pakrāmēt var — maziem bērniņiem forši. Bet tādu stingru konstrukciju, lai uzbūvētu māju, nebija.» Tas pamudināja Ilonu ķerties pie darba un kļūt par pirmo rotaļlietu ražotāju, kas piedāvā bērniem savienojamus kartona klučus.

Ideja izrādījās ļoti veiksmīga. Pērn pasaulē aizgājuši vairāk nekā pieci miljoni GIGI kluču. Ar tādiem spēlējas bērni Spānijā, Vācijā, Francijā, Austrālijā, Šveicē, Itālijā, ASV un daudzās citās valstīs. Latvijā paliek tikai aptuveni 2% no saražotās produkcijas.

Neticams paātrinājums

Izstrādāt Lego tipa kartona klucīšus, kas vienkārši salokāmi no loksnēm, nepavisam nebija vienkārši. «Vajadzēja, lai ir savienojami, lai ir vienkārši, lai nav nekādas «fiņķikļuškas» pa vidu, lai bērnam ir vienkārša būvēšana un lai tie ir pietiekami izturīgi,» sākuma uzstādījumu atceras Ilona. Kopā ar inženieri dizaineru Erlandu Celmiņu pie prototipa izstrādes viņi darbojās aptuveni gadu. «Pateicoties viņam, produkts ir tāds, kāds tas ir. Man bija aptuveni tā — re, kastīte! Man vajag pa vidu šķirbiņu, lai var savienot, lai būtu taisna maliņa, stingri kluči un viss viegli kopā saliekams. Viņš radīja to brīnumu,» Ilona liela dizaineru.

Divus gadus pēc pirmajām iestrādēm, 2015. gadā, viņa nolēma iet prom no darba un pilnībā nodoties biznesam. «Vai nu riskē un taisi biznesu, vai tas paliks hobija līmenī. Es pieņēmu lēmumu riskēt.» Ilonu iedrošināja vīrs: «Būs labi, gan jau izdzīvosim! Ej un mēģini!» Atbalsts un iedrošinājums ticēt saviem spēkiem bija tieši tas, kas nepieciešams — ilgu laiku viņa bija domājusi, ka var mazāk, nekā izrādījies patiesībā.

2015. gads uzņēmumam nāca ar neticami strauju uzrāvienu. Novembrī GIGI Bloks ieguva otro vietu starptautiskajā radošo uzņēmumu konkursā Creative Business Cup. Dānijā notiekošā konkursa žūrijā bija biznesa haizivis no Google, Microsoft, Lego. «Veselu nedēļas nogali pildīju pieteikuma anketu, tur bija pamatīgi biznesa jautājumi. Kādas trīs reizes metu pie malas. Domāju — ko es tur darīšu ar saviem klučiem?» Ilona atceras saspringto laiku. «Tas, ka tu tāds zaļš knariņš, kas vēl neko nesaprot no biznesa, vinnē otro vietu pasaulē, lika nomainīt domāšanas mērogu, tas bija svarīgs pamatiņš.»

Iegriezās kārtīgs viesulis — janvārī GIGI Bloks devās uz spēļu izstādi Vācijā, no kurienes atgriezās ar pasūtījumiem 16 valstīs. Sadarbības partneris ASV jau mēnesi pēc izstādes pasūtīja lielo jūras konteineru pilnu ar GIGI Bloks klučiem. «Tajā visā bija kaut kāds veiksmīgums, bet man ļoti nepatīk vārds «veiksme». Esmu tam visam atdevusi tik daudz stundu, nakšu, ģimenes dzīves. Kur ir robeža starp veiksmi un to, ko esi izdarījis, lai tā notiktu?» Ilona spriež.

Pasaules gals

Pirmais konteiners ASV tika iztirgots divu nedēļu laikā. Sadarbības partneris saredzēja potenciālu un nākamajā reizē pasūtīja jau deviņus konteinerus, vienojoties par kluču izvietošanu lielā Amerika veikalu ķēdē Target. Uzņēmumam tas bija neticams paātrinājums. Apgrozījuma rādītāji uzsprāga no 142 tūkstošiem eiro 2015. gadā līdz gandrīz pusmiljonam nākamajā. Darbā tika pieņemti papildu cilvēki, īrēta liela noliktava, taču tad notika kaut kas tāds, kas Ilonai tolaik šķita kā pasaules gals.

Kā izplatīšanas kanālu viņa bija izvēlējusies veikalu ķēdes. «Mums bija skaidra vīzija, ka GIGI Bloks ir lieli Lego — viss forši, skaidri, saprotami.» Strādājot ar veikalu ķēdēm, var ātrāk iegūt atpazīstamību, turklāt tas ir vieglāk, nekā dibināt kontaktus ar katru mazo veikaliņu visā pasaulē, bija nolēmusi Ilona. Tomēr dzīve šajos plānos ieviesa korekcijas.  Izrādījās — ja spēlei nav atpazīstamības un tā netiek rullēta televīzijā, lielā veikalā tai iet garām. «Neesam atkoduši veidu, kā produkta vērtību nodemonstrēt uz iepakojuma. Cilvēks nesaprot — kā vispār var kaut ko uzbūvēt? Kā tur var būt tik daudz iekšā? Tā ir sāpīgā patiesība, ko esam atklājuši. Tas mums bija baigais trieciens,» atklāj Ilona.

Veikalu ķēdē Target ASV bija dabūti iekšā deviņi konteineri spēļu kluču, bet kā to zonējums tika izvēlēts lielās rotaļlietas. Izrādījās, ka Amerikā lielās rotaļlietas ir ļoti lielas. GIGI Bloks starp tām pazuda. «Target jau neies skaidroties. Paskatās, ka nepērk, un — ārā!» Izplatītājs pārtrauca sadarbību, piespiežot Ilonu atlaist darbiniekus, paliekot pie efektīvas trīs cilvēku komandas, pārvākties uz mazāku noliktavu un pilnībā mainīt biznesa stratēģiju. «Es ieraudzīju to, ko iepriekš negribēju redzēt,» viņa atklāj sāpīgā notikuma mācību.

Ilona apjauta, ka GIGI Blokiem piemēroti ir individuāli veikali, kuri rūpīgi pārdomā katru produktu, ko piedāvā saviem klientiem. Tādi, kuros strādā pārdevēji, kas par katru mantu var pastāstīt sīkāk. Viņa sāka apgūt un izmantot interneta kanālus, kur ar īsiem, skaidrojošiem video var parādīt, cik forši ir kartona kluči. Pērnā gada nogalē Ilona kopā ar vēl četriem latviešu rotaļlietu ražotājiem izveidoja biedrību, kas ļauj, kopīgi sadalot izmaksas un pienākumus, startēt izstādēs un piedāvāt lielāku paku potenciālajiem sadarbības partneriem — izplatītājiem. Veikalu ķēdēm viņa nav atmetusi ar roku, taču, lai tajās veiksmīgi ielauztos, jāveicina atpazīstamība.

Vietas zaudēšana Amerikas ķēdē bija liels un sāpīgs kritiens, bet, tagad atguvusies, Ilona stāsta — var just, ka atkal sācies kāpums. Internetā pārdotais apjoms pret iepriekšējo gadu ir dubultojies.

Absolūta brīvība

«Bērni mūsdienās tik daudz sēž pie ekrāniem. Radu projektu, lai bērniem negribas tik daudz to darīt, bet jūtu, ka spēju vairāk,» Ilona stāsta, kā janvārī sarīkojusi International Playdate Day jeb starptautisko spēļu randiņu dienu. Viņa aicināja vecākus sarīkot bērniem no ekrāniem brīvu dienu — ņemt rotaļlietas un doties ciemos pie citiem bērniem spēlēties. Nākamgad viņa cer šo ideju turpināt un pievērst tai arvien plašāku uzmanību.

Cik daudz laika bērnam ļaut pavadīt pie ekrāna? Ar šādām pārdomām Ilona devās uz kādu konferenci, kuras tēma bija — ko nozīmē būt vecākiem digitālajā ērā. Atbildi viņa atrada pretjautājumā — kādas prasmes vajadzīgas bērniem, lai viņi nākotnē būtu veiksmīgi? Tās ir sociālās un radošās prasmes, bet tās bērns daudz labāk apgūst spēlējoties un sadarbojoties ar citiem, Ilona pārliecinājusies.

Pārliecība, ka ar GIGI klučiem tiek stiprināts bērnu radošums, ir viens no iemesliem, kāpēc šis bizness bijušajai mārketinga speciālistei ir tik tuvs. Iedvesmu darbam viņa lielā mērā gūst no meitas Alises, kurai šobrīd ir jau desmit gadi. Lai gan meitene jau ir pāri vecumam, kad gribas spēlēties ar klučiem, mājās ik pa laikam tāpat tiek uzsliets kāds kluču veikals vai kafejnīca.

Alise bijusi pirmā GIGI kluču testētāja. Vērojot, kā meita spēlējās, Ilona sprieda par to, kas vēl jāuzlabo. Dažos komplektos ir arī krītiņi, lai bērni kartona būves var izkrāsot. «Devu viņai kādus 50 komplektus. Teicu — testē, stāsti, kā tev patīk. Pateicoties viņai, mums ir izvēlēti šie krītiņi,» Ilona atklāj. Pāris kompromisi gan tika pieņemti. Alisei visvairāk patika krītiņi ļoti spilgtās krāsās. Kad mamma vaicāja: «Vai tev netraucē, ka visas rokas netīras?», meitēns kratīja ar galvu. Galu galā produktu testētājs piekrita izvēlēties citus krītiņus, kas nesmērē.

«Bizness, ko sauc — vecāku uzmanība,» — tā rotaļlietu nozari raksturo Ilona. Tirgus ir piesātināts ar skaļām, krāsainām, burbuļojošām mantām, bet GIGI Bloks to vidū izceļas ar vienkāršību.

«Man ir klienti, kas saka — varbūt vajag krāsainus? Bet bērnam nav koncepta, ko no klučiem var un nevar uzbūvēt. Viņš vienkārši būvē. Grib — uzzīmē acis, pielīmē lapiņas, uzliek šalli. Piešķir tam savu krāsu un savu vīziju. Mēs esam par absolūtu brīvību,» stāsta Ilona. Un rosina: «Iedomājies, ka kluči būtu zaļi! Bērns nebūvēs trusi, jo truši taču nav zaļi.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Ticība tam, ka ar savu produktu varu izdarīt kaut ko labu — ka jebkurš bērns būs laimīgs saņemt tādus klučus un gribēs būvēt savu māju. Bērnam mirdzēs acis un vecāki priecāsies.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Nebūt atklātai pret sevi. Ir būtiski saredzēt lietas tādas, kādas tās ir. Tā vietā ļāvos ilūzijām par to, kā gribētos. Liela kļūda bija arī neieklausīties klientos, bet paļauties tikai uz savu vīziju.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ir ļoti droši savā dzīvoklī taisīt un perfekcionēt produktu. Bet realitātē pasaulei ir savs redzējums par tavu produktu. Jo ātrāk izliksi kaut ko laukā, jo ātrāk tiksi pie produkta, kas vislabāk tirgosies — pasaule tev pateiks, ko pieslīpēt.»

Ir iesaka

15. februāris. OPERA. IZVIRTĪBAS HRONIKA NACIONĀLAJĀ OPERĀ. Igora Stravinska operas  pirmiestudējums Latvijā. Stāsts par jauna cilvēka piedzīvojumiem, kas sākas ar negaidītu ziņu par mantojumu, bet beidzas ar vājprātu. Galvenajā lomā Pīters Kērks, Mihails Čuļpajevs vai Viesturs Jansons. Muzikālais vadītājs Jānis Liepiņš, režisore Margo Zālīte. Biļetes cena 7—40 €. Bilesuparadize.lv

15. februāris. KONCERTS. SARKISJANS, BĒTHOVENS. PĀRSKAITĻA SONĀTES LIELAJĀ ĢILDĒ. Koncertā muzicēs Latvijas vijolnieks Georgs Sarkisjans un japāņu pianists Keigo Mukava. Viņi labi saprotas. Un labi saprot Bēthovenu. Saspēlējušies Japānā, tagad brauc uz Rīgu. Koncertā skanēs Ludviga van Bēthovena Otrā, Ceturtā, Sestā un Astotā vijolsonāte. Biļetes cena 7—23 €. Bilesuparadize.lv

18. februāris. KONCERTS. KRAFTWERK ARĒNA RĪGA. Divu stundu garā priekšnesuma laikā skanēs grupas pazīstamākie hiti, ko papildinās attēli ar augstas izšķirtspējas 3D projektoriem. Trīsdimensiju efekta vērošanai koncerta apmeklētāji saņems speciālas brilles. Biļetes cena 39—149 €. Savukārt 20. februārī Arēnā Rīga uzstāsies grupa Depeche Mode. Koncerts izpārdots. Bilesuserviss.lv

No 16. februāra. IZSTĀDE. 100 PRIEKŠMETI NO SOMIJAS DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ. Projekts veltīts Somijas simtgadei. Ekspozīcijā katru neatkarības gadu raksturo viens priekšmets ar ikdienišķu, inovatīvu vai humoristisku nokrāsu. Apskatāma unikāla kolekcija, kas parāda dinamisku, panākumiem pilnu un radošu valsts attīstības ceļu, pa kuru somi atnākuši līdz mūsdienām. Lnmm.lv

Kinojaunumi

oooo Manifests / Manifesto. Vācu mākslinieka un režisora Džuliāna Rozefelda Manifests — sākotnēji kā daudzekrānu instalācija muzejā, tagad ir pārtapusi pilnmetrāžas filmā. Tajā apkopoti 13 dažādi mākslas manifesti, kurus trīspadsmit atšķirīgās lomās runā Keita Blanšeta. Manifests nav uztverams kā kinodarbs tā klasiskā izpratnē, drīzāk audiovizuāls vingrinājums mākslas teorijā. Taču Blanšetas spēja nospēlēt tik krasi dažādas lomas ir gluži vai hipnotiska. Piebilde — pilnasinīgākai filmas uztverei noder kultūrzināšanas par manifestos atspoguļotajiem strāvojumiem. Kino no 16. februāra.

Melnā pantera / Black Panther. Jaunākais papildinājums Marvel komiksu ekranizācijām. Ārvalstu kritiķu izslavēta kā viens no labākajiem līdz šim uzņemtajiem Marvel ekranizējumiem. Spriežot pēc atsauksmēm, filma apliecina izklaides franšīzes briedumu — rūpīgāk veidotus tēlus un tēmas ar lielāku psiholoģisko dziļumu. Stāsts, protams, paliek universāli nemainīgs — supervaronis cīnās pret sazvērestību, bet zaudējums draud ar pasaules līmeņa iznīcību. Būtiski, ka filma iezīmē pozitīvu tendenci: pirmais supervaroņu grāvējs, kura galvenais tēls ir melnādains vīrietis. Neesmu redzējusi. Kino no 16. februāra.

Pēdējie jaunumi. Igauņi nāk!

Četras dienas programmā LATEST iespējams labāk iepazīt igauņu laikmetīgo teātri. Kas mums kopīgs — to mēģina izdibināt Latvijas Jaunā teātra institūts

Nosaukums ir apzināti divdomīgs, atzīst Jaunā teātra institūta (LJTI) direktore Gundega Laiviņa, kas izvēlējusies, ko tad mēs redzēsim šajā programmā. Vārdā LATEST, ko pie angļu valodas radusi acs automātiski izlasa kā «pēdējo», «jaunāko», «svaigāko», patiesībā ir savienoti abu valstu nosaukumu pirmie burti.

Latvija un Igaunija, tāpat kā vairākas citas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis šogad svin simtgadi. Ideju, ka šo gadskaitli vajadzētu izmantot, lai paraudzītos, kas mums, kaimiņiem, kopīgs un ko spējam izdarīt apvienojušies, pirms pāris gadiem esot izteicis Prīts Rauds (Priit Raud), cilvēks, kuru varētu dēvēt par igauņu laikmetīgā teātra un dejas pīlāru. Viņš ir starptautiskā festivāla Baltoscandal iniciators un mākslinieciskais direktors un vada arī būtisku neatkarīgā teātra attīstīšanas telpu Tallinā — brīvo skatuvi Kanuti Gildi Saal. Latvijā ideju uzķēris LJTI, no igauņu puses piesaistījās arī interesantais teātris NO99 (par to — vēlāk). Un tālākais jau bijis kopīgs darbs — sapazīstināt režisorus, horeogrāfus, aktierus, dramaturgus un citu teātra profesiju pārstāvjus, kuriem, kā saka Gundega, «varētu sapasēt».

Februārī, Igaunijas simtgades ieskaņā, Rīgā notiks kaimiņu izrāžu (un vienas filmas) skate, kā arī nule kopīgi radītā iestudējuma Pirmie, kas aiziet pasaules pirmizrāde. Tallinā to rādīs novembrī, Latvijas simtgades nedēļā, kopā ar latviešu teātra programmu, ko būs sastādījis Prīts Rauds.

Izvēle — personības

«Patiesībā izvēlējos nevis teātrus, bet māksliniekus,» atzīst Gundega Laiviņa. «Un tagad ar trīcošām kājām gaidu, piemēram, izrādes Darbnīca pirmizrādi. Man nebija ne jausmas, kāda tā būs, bet vilināja gan mākslinieku vārdi, gan ideja par… mācīšanos — vienmēr, no embrija līdz materiālā ķermeņa sairšanai.» Šo izrādi radījuši un paši arī tajā spēlē trīs spoži vidējās paaudzes mākslinieki: teātra NO99 dramaturgs Ero Epners, horeogrāfs Marts Kangro un aktieris un režisors Juhans Ulfsaks (jā, jā, leģendārā padomju laika kinovaroņa Tila Pūcesspieģeļa Lembita Ulfsaka dēls!).

Juhans Ulfsaks ir viens no LATEST būtiskākajiem vārdiem — viņš pats spēlēs Darbnīcā, bet varēs redzēt arī viņa izrādi NO36 Sapņotāji. «Pirms deviņiem gadiem mēs festivālā Homo Novus rādījām režisora Kristiana Smedsa iestudēto Kaiju, kurā Lembits Ulfsaks spēlēja Arkadinu, bet viņa dēls — Arkadinas dēlu Trepļevu. Tajā laikā nebija skaidrs, kā tālāk Juhans attīstīs savu talantu — aizies pa pašiznīcības vai konstruktīvu meklējumu ceļu. Viņš izvēlējās otro, tomēr viņa darbos nekur nav pazudusi depresīvā enerģija. Viņš arī kā režisors strādā ar sarežģītu un dekadentisku materiālu,» stāsta Laiviņa.

Teātris un polittehnoloģija

Programmā būs arī filma NO55 Pelni un nauda. Iestudējums, par ko stāsta filma, pirms astoņiem gadiem bija milzīgs notikums Igaunijā, proti, teātris N099 iestudēja izrādi kā partijas dibināšanas kongresu: ar vizuālo aģitāciju pirms tam, ar milzīgu skaitu dalībnieku, kuri patiešām bija pārliecināti, ka piedalās jaunas partijas radīšanā. «Izrādē ir konkrēta mācība: lietojot pareizos vārdus un politiskos mehānismus, tu vari tikt ļoti tālu,» saka Gundega.

Teātris N099 ir spilgta parādība ne tikai Igaunijas teātra vidē. Nupat Romā tas saņēma ārkārtīgi prestižo Eiropas teātra Jaunās realitātes balvu. Teātri 2004. gadā izveidoja  režisors Tīts Ojaso kopā ar scenogrāfi Eni Līsu Semperi. Viņi joprojām ir teātra mākslinieciskie vadītāji. Teātra nosaukums ietver interesantu vārdu spēli, ļaujot domāt, ka «No» nozīmē noliegumu, taču patiesībā tā ir kārtas numura abreviatūra, kam sekojošais skaitlis apzīmē kopējo plānoto iestudējumu skaitu. Un izrādēm ir ne tikai nosaukums, bet arī aizvien dilstošs kārtas skaitlis.

Bailēs no beidzamības

Par LATEST centrālo notikumu jākļūst kopuzvedumam Pirmie, kas aiziet. Par ko būs stāsts? «Par lībiešiem, par tautu, kas izzuda. Par mūsu bailēm no beidzamības. Par atšķirīgo attieksmi pret lībiešu izzušanu Igaunijā un Latvijā. Par Latviju un Igauniju, kas attiecībā pret lībiešiem bija lielvaras,» atbild režisors Valters Sīlis, viens no uzveduma radītājiem. «Tā ir tāda īsta iepazīšanās,» viņš saka par darba procesu un norāda, ka šoreiz viņš ir tikai viens no astoņiem izrādes autoriem, kas visi vienādās daļās uzņemas atbildību par galarezultātu. «Tu nāc ar savu ideju, kāds cits to pārtver. Galvenais ir saglabāt dzirdīgumu, tikai tā var īstenoties astoņu cilvēku kopideja.»

No Latvijas puses izrādes tapšanā piedalās dramaturgs, aktieris un režisors Kārlis Krūmiņš, scenogrāfe Austra Hauks, komponists Toms Auniņš, no igauņu puses — scenogrāfe Epa Kubu, horeogrāfes Karolīne Poska un Joanna Kalma, un dokumentālo filmu veidotāja Kristīna Normana.

Programma LATEST

No 15. līdz 18. februārim. Dažādās Rīgas vietās. Biļetes cena 10—15 €, Bilesuparadize.lvVairāk informācijas Theatre.lv

Pasaka par labo

Filma Ūdens forma pārsteidz ar vērienu un saviļņojošu stāstu

Izmirstoša parādība — izklaides kino lielfilma, kas ir oriģināls autordarbs, nevis bezpersonisks grāvējs vai izsmeltu ideju turpinājums. Meksikāņu režisora Giljermo del Toro kinofilma Ūdens forma (The Shape of Water) ir aizkustinošs stāsts par mīlestību, līdzvērtību, dažādību un, beigu beigās, arī par cilvēcību kā visaugstāko no vērtībām.

Laiki un tikumi mainās

Giljermo del Toro stilu var pielīdzināt kinematogrāfiskām brīnumpasakām, kurās neatkarīgi no žanra ir labi pazīstams viņa rokraksts. Tas strāvo gan gotiskās šausmu filmās (Purpura smaile), tumšos fantāzijas darbos (Pāna labirints) un arī supervaroņu grāvējos (Ellespuika). Arī Ūdens formā režisora izdoma un atmiņas par pagājušā gadsimta vidus B kategorijas filmām sastopas ar modernās kinematogrāfijas nu jau, šķiet, neierobežotajām iespējām radīt visdažādākās formas un tekstūras.

Tiesa, stāsts par 60. gadu kosmosa izpētes centrā strādājošas sievietes Elaizas sastapšanos ar pārdabisku radību rit pilnīgi citā noskaņā nekā «veco laiku» filmās: del Toro kinodarbā izpētei sagūstītais Amazones ūdensvīrs nav agresīvs briesmonis, bet gan situācijas ķīlnieks un nevainīgs upuris. Tādu viņu redz tikai Elaiza (Sallija Hokinsa), kura, pārvarot pirmās bailes, šo radību ierauga cilvēciskā gaismā un ar to satuvinās.

Šo pārcilvēcisko būtni pilnīgi pretēji atainoja pazīstamais 50. gadu zinātniskās fantastikas režisors Džeks Arnolds; ūdensvīra tēlu del Toro ir aizguvis no Arnolda filmas Radība no melnās lagūnas (Creature From the Black Lagoon, 1954).

Interesanti, ka abos darbos ir pilnīgi cits skatpunts — Arnolda filmai raksturīga spēcīga koloniālā mačisma retorika (ielauzties un pakļaut vienam — pareizajam — pasaules uzskatam), turpretim del Toro filma ir empātijas pilns vēstījums par citādā pieņemšanu un iestāšanos par neaizsargātajiem. Šo domu arī vienā no emocionāli visvairāk piesātinātajām ainām zīmju valodā skaidri pavēsta aktrises Sallijas Hokinsas varone: palīdzība citiem ir cilvēcības pamatnosacījums.

Hokinsas benefice

Del Toro apgalvo, ka, meklējot aktierus, tos izvēlas pēc acīm. Ūdens formā izvēle ir bijusi nekļūdīga. Britu aktrise Sallija Hokinsa mēmo Elaizu nospēlē ar bezgalīgu iejūtību un trauslumu, ļaujot savas varones acīs nolasīt ne tikai bezbailību un sirsnību, bet arī dzirkstījošu dzīvesprieku. Viņas atveidotā Elaiza ir spēcīga personība, kuras raksturs izpaužas dažbrīd amizantos ikdienas rituālos. Tieši Hokinsas sniegums Elaizas attiecībām ar Amazones ūdensvīru piešķir atbruņojošu patiesumu.

Savukārt filmas antivaronis — Maikla Šenona pulkvedis Striklends, patmīlīgs sadists — ir vistīrākais despotisma iemiesojums.

Otrā plāna aktieri — Maikls Stūlbergs vieda zinātnieka veidolā un Ričards Dženkinss 60. gadu konservatīvajā sabiedrībā neiederīga mākslinieka lomā — saviem tēliem piešķir īstenības un ievainojamības noskaņu. Viņus ar Hokinsas varoni vieno nepakļaušanās tālaika iestīvinātajiem priekšstatiem par pareizu dzīvi.

Del Toro filmā ir īpaši uzsvēris «pareizās dzīves» neīstumu. Dažās epizodēs attēlotā pārtikusī vidusšķiras dzīve izskatās pēc reklāmas butaforijas — saulaina priekšpilsēta, milzu kadiljaks uz piebraucamā ceļa un sieviete, kurai atļauts runāt tikai reklāmas frāzēs, bet tuvības brīdī jācieš klusu.

Metafora

Paralēli sižeta galvenajiem vadmotīviem filmā pavīd liecības par 60. gadu ASV sabiedrības problēmām — rasu segregāciju un homofobiju. Lai arī šo tēmu ielaidumi kalpo kā pārmēru uzcītīgi vēstījuma atšifrējumi, tie Ūdens formai piešķir sasaisti ar mūsdienām, kad cīņa par dažādu grupu vienlīdzību no jauna ir aktuāla.

Iespējams, šī aktualitāte līdzās kinematogrāfiskajām vērtībām — stāstam un gan mākslinieciski, gan tehniski iespaidīgajam izpildījumam — būs iemesls saņemt kādu no 13 Oskara balvām, kam filma ir nominēta. Tie, atgādināšu, piepulcētos Venēcijas — pasaules vecākā kinofestivāla — galvenajai balvai Zelta lauva, ko filma saņēma septembrī.

oooo

Ūdens forma / The Shape of Water. Rež. Giljermo del Toro. Kino no 16. februāra.