Atkritumu šķirošana nevar būt untums 1

Foto: Zane Bitere, LETA
Rūta Bendere
Print Friendly, PDF & Email

Tuvojas kārtējais termiņš, kad Latvijas valstij jāpilda savi solījumi Eiropas Savienībai. Proti, līdz 2020. gadam ir jāpanāk, lai vismaz puse Latvijas mājsaimniecībās un uzņēmumos saražoto atkritumu tiktu pārstrādāti un sašķiroti. Vēl augstākas prasības ir visu veidu iepakojumam, bet diemžēl mēs ne tuvu neesam gatavi šādas prasības izpildīt.

Ko darīt? Strēbt karstu, izmest vējā naudu un pārvērst to visu pirmsvēlēšanu kampaņā vai racionāli apskatīties uz līdz šim paveikto, saprast kļūdas un pieņemt loģiskus, pārdomātus lēmumus.

Latvijā ir izveidoti vairāki tūkstoši atkritumu šķirošanas punktu un laukumu. Esam ieviesuši atkritumu šķirošanas līnijas, kurās ieguldīti vairāki desmiti miljonu eiro. Nešķiroti atkritumi nonāk šajās līnijās, tur tiek  mehāniski atšķiroti pēc izmēra un svara, bet pēdējo šķirošanas posmu veic cilvēki ar rokām. Tātad esam vismaz formāli izpildījuši solījumu un pirms atkritumu noguldīšanas no tiem izņemam derīgo.

Tomēr jāatzīst, ka pie mums šī metode līdz šim nav darbojusies pietiekami labi, jo atkritumu masa ir netīra, mitra un no tās izdodas savākt tikai 10-15% derīgo atkritumu. Turklāt arī iegūtā masa ir nekvalitatīva un līdz ar to arī lēta, pēc tādas tirgū nav pieprasījuma. Ņemot vērā pieaugušo dabas resursu nodokli, kā arī būtisku tarifu pieaugumu atkritumu noglabāšanai, 2020. gadā vienas tonnas noglabāšanas izmaksas sasniegs aptuveni 100 eiro. Par to maksāsim mēs visi.

Man bija izdevība viesoties līdzīgā šķirošanas līnijā Barselonā, kur paveras pavisam cita aina – atkritumi ir sausi, tajos nav biomasas, bīstamo atkritumu, dažādu elektropreču un stiklu, kas būtiski apgrūtina darbu. Attiecīgi arī rezultāts ir krietni augstvērtīgāks un produkts – kvalitatīvāks. Kā viņi to panāk? Pavisam vienkārši – šķirojot atkritumus jau mājsaimniecībās un uzņēmumos.

Kā panākt, lai cilvēki šķiro atkritumus

Pirmkārt, no valsts un pašvaldību puses jānodrošina, lai būtu šāda iespēja. Tā kā lielākoties ar atkritumu savākšanu nodarbojas privātās kompānijas, tām ir svarīgi, lai nodrošināt atkritumu šķirošanu būtu izdevīgi. Aina, ko mēs patlaban redzam Latvijā, ir – atkritumu šķirošanas vietu skaits nevis pieaug, bet samazinās. Iemesls ir pavisam vienkāršs – apsaimniekotājiem nav izdevīgi šos konteinerus turēt, tukšot un pārvadāt. Manuprāt, situāciju varētu labot ražotāju atbildības palielināšana. Tieši viņiem būtu jāsedz zaudējumi, kas rodas, pārstrādājot viņu radīto iepakojumu. Savukārt iedzīvotāji ir plašāk jāinformē par šķirotu atkritumu iespēju tos pārstrādāt un samazināt noglabājamo atkritumu daudzumu.

Arī otrs palīgrīks – kā “ piespiest”  cilvēkus šķirot atkritumus, varētu būt nauda. Proti, ja nešķirotu atkritumu izvešanas maksa būs vairākas reizes dārgāka nekā tagad, cilvēki būs ieinteresēti nodarboties ar šķirošanu. Bieži dzirdu argumentu – man ir maza virtuvīte, kur lai glabāju dažāda veida iepakojumu kalnus? Pirmkārt, nav jau nemaz tik traki – PET pudeles var saspiest, arī kartonu un papīru sakrauj nelielā kaudzītē. Grūtāk ar stiklu, bet būsim godīgi – nemaz tik daudz stikla atkritumu mēs neradām. Lielākā daļa mūsu atkritumu ir tā saucamie bioloģiskie, bet tiem lielisks risinājums ir komposta veidošana. Arī daudzdzīvokļu māju iemītnieki var vienoties par kopīgu komposta kasti un ražot augsni puķēm un krūmiem. Tā, no vienas puses, ar nelielu finanšu “pātadziņu”, no otras – radot iespējas un papildus izglītojot sabiedrību, mēs pāris gadu laikā varētu sasniegt Eiropas Savienības nospraustos mērķus.

Depozītu sistēma

Tā vietā lai izveidotu ātrākos, izdevīgākos un efektīvākos risinājumus, mēs pilnā nopietnībā apspriežam depozītu sistēmas ieviešanu. Nesen viesojoties Lietuvā, kuru mēdz uzskatīt par atkritumu šķirošanas veiksmes stāstu un paraugu, kam līdzināties, lielveikalā ar gandarījumu vēroju, kā cilvēki stāv rindās, lai sašķirotu un nodotu pārstrādei dažādus iepakojuma veidus – plastmasa, PET, stikls, sadzīves un bīstamie atkritumi – katram sava iekārta, kura savāc atkritumus un atgriež apzinīgajam pilsonim depozītā ieguldīto naudu. Ja kāds nezina principu, ideja ir pavisam vienkārša – iegādājoties limonādi vai pienu, cilvēks samaksā 15 centus par iepakojumu un 10 centus saņem atpakaļ, kad nodod atkritumus šķirošanai. Tas ir motivējoši un, no malas raugoties, arī efektīvi.

Tomēr šai sistēmai ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, tās ieviešana ir ļoti dārgs prieks. Mums nav cerību šeit piesaistīt Eiropas Savienības naudu, viss smagums gulsies uz tirgotāju un mūsu – pircēju – pleciem. Otrkārt, pat “veiksmīgajā” Lietuvā depozītu sistēma nodrošina tikai 2% atkritumu sašķirošanu. Treškārt, lai nodotu, piemēram, PET iepakojumu, to nedrīkst saspiest, jo aparātam jānolasa kods uz pudeles. Tātad tas ir neērti un ej, nu zini, cik daudz no tiem, kas pelna kaut cik normālu algu, būtu gatavi pāris eiro dēļ mājās iekrāt iepakojuma kalnus. Un visbeidzot, šī sistēma, visticamāk, nebūs pieejama lauku reģionos, jo tas būtu pārāk dārgi. Tātad šis dārgais risinājums būs domāts tikai pilsētām, lai gan par to maksās ikviens.

Ko darīt?

Ir divi scenāriji. Populistiskais, kas balstīts viedoklī, ka depozītu sistēma ir sabiedrībā populāra ideja, un attiecīgi valdībā un Saeimā vienosies par tās “pakāpenisku ieviešanu”. Šāds formulējums neuzliek saistības, bet “kazas ir paēdušas un vilki dzīvi”. Tas ļaus netērēt milzu naudu, bet sist sev pie krūtīm – cik gan zaļi un progresīvi mēs esam. Mīnuss šim scenārijam ir tas, ka, visticamāk, tam nesekos praktiski soļi nevienā virzienā, jo budžetā tam nav naudas un tirgotāji arī nav entuziasma pilni. Tā nemanot iestāsies 2020. gads, un mēs draudzīgi maksāsim bargu naudu par neizdarīto mājasdarbu.

Otrs scenārijs – racionālais. Atmest utopisko ideju, ka depozīta sistēmas ieviešana atrisinās visas mūsu ar atkritumu apsaimniekošanu saistītās problēmas, un efektīvi izmantot to sistēmu, kas mums jau ir. Un, ja arī maksāsim par to, ka pasaule kļūst zaļāka un Latvija – videi draudzīgāka, visticamāk – ievērojami mazāk, turklāt rezultāts būs – iespējams, pat vēl labāks. Depozīta sistēma būtu noderīga alumīnija kanniņu savākšanai – šis materiāls ir dārgs, tā apsaimniekošana varētu atmaksāties, bet šķirotu atkritumu punktu un laukumu sistēmai ir jābūt krietni paplašinātai. Iedzīvotājiem ir jābūt iespējamam sasniegt šķiroto atkritumu konteinerus ne tālāk par 100 m no dzīves vietas. Te jāpiedomā arī par citu savākšanas veidu ieviešanu – maisi ar indikāciju noteiktu veidu savākšanai, somas vai vēl citi risinājumi. Noteikti ir jāsāk bioloģisko atkritumu atsevišķa savākšana un pārstrāde kompostā vai biogāzē.

 

Autore ir biedrības „Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija” valdes priekšsēdētāja

Komentāri (1)

altinyildiz 12.02.2018. 13.32

Mēs varam savākt un izmantot 100% atkritumus kā izejvielas vai energoresursus, tikai primāri mums ir jāatrisina mūsu gazpromizatoru, čekas pakalpiņu, problēma. Singapūrā, kas kādreiz savu šmuci izgāza okeānā, atkritumu, kā tādu vairs nav.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu